Cenu noteikšana un tās īpatnības mazajā biznesā.

Latvijas Universitāte

Vadības un ekonomiskās informātikas fakultāte.

Referāts priekšmetā “Marketings”

Tēma: Cenu noteikšana un tās īpatnības mazajā biznesā.

Rīga  1998.11.12

Plāns

Ievads

Cenu noteikšanas paņēmieni

1. Cenu noteikšana pa izdevumiem

2.Cenu izveidošana, balstoties uz pieprasījumu

3. Cenu izveidošana, balstoties uz konkurentu produkta cenām

Izmantota literatūra

Ievads

Cenu noteikšana uz precēm vai pakalpojumiem kalpo tās nākošai pārdošanai un peļņas iegūšanai. Ir ļoti svarīgi noteikt cenu tā, lai tā nebūtu pārāk augsta un ne pārāk zema.

Mazajā biznesā pareiza cenu noteikšana ir īpaši svarīga, jo šeit  uzņēmējam ir iespēja tieši sarunāties ar klientiem un viņš savukārt var izrunāt savas pretenzijas par noteiktām cenām vai pakalpojumiem. Pārāk augstas cenas var atgrūst potenciālos pircējus no preces. Pārāk zemas cenas var izraisīt negatīvu reakciju, piemēram, šaubas produkcijas kvalitātē vai uzņēmējā pieredzē. Tādā veidā pieprasīta cena noteic preces pakalpojumu kvalitāti pircēja apziņā un palīdz noteikt tās vietu tirgū.

Ir saprotams, kāpēc lielas cenas izraisa  pircēju neapmierinātību, bet ne vienmēr ir saprotams, kāpēc zemas cenas var izraisīt pircēju neapmierinātību.

Gadījumā, kad precei ir nepieciešama pēcpārdošana, garantijas vai citi pakalpojumi, bet noteikta cena ir pārāk zema, peļņa no preces pārdošanas izradās nepietiekamam, lai apkalpotu klientu turpmāk pietiekamā līmenī. Tādos gadījumos pircēji vēlas  dotā precē, dotā pakalpojumā un dotā uzņēmumā.

Cenas noteikšana ir viena no grūtākajiem uzdevumiem, kurš stāv jebkura uzņēmuma priekšā. Un tieši preces cenas noteikšana noteic uzņēmuma panākumus- pārdošanas apjomus, ieņēmumus, peļņu.

Mazā biznesā uzņēmumiem ir mazs skaits līdzstrādnieku, un tāpēc eksistē dažādas īpatnības cenu noteikšanā tādos uzņēmumos. Pirmais, bieži maziem uzņēmumiem nav atsevišķas nodaļas, kura nodarbojas ar ekonomisko analīzi un cenu noteikšanas problēmām, un šo darbu ir jāveic uzņēmuma vadītājam. Un tāpēc ir jāekonomē laiku uz grūtiem matemātiskiem aprēķiniem. Otrais, šādu uzņēmumu nomenklatūra, kā parasti ir neliela.

Tomēr marketinga vajadzība nemainās kā lieliem un tā arī maziem uzņēmumiem.

1. Cenu noteikšanas paņēmieni.

Sakarība starp “cenu” un “peļņu” ir acīmredzama. Jo lielāka ir cena, jo ir lielāka peļņa, jo mazāka ir cena, jo peļņa ir mazāka. No citas puses, lētas preces vai pakalpojumus ir vieglāk pārdot, un tajā pašā laikā viņi tiks pārdoti lielākā apjomā, nekā dārgie analogi. Tādā veidā ir nepieciešams noteikt sakarības starp preces cenu un to pārdošanas apjomu.

Ir divi galvenie paņēmieni cenas noskaidrošanai uz produkciju,: rēķinoties uz ražošanas izmaksām   un produkta noietu un no tirgus iespējām (pirktspējas). Pirmais paņēmiens tiek dēvēts par cenu noteikšanu pa izmaksām, otrais – cenu noteikšana balstoties uz pieprasījumu. Trešais paņēmiens ir maz izplatīts, bet tomēr svarīgs. Tas ir cenas noteikšana balstoties uz attiecīgā produkta konkurentu cenām.

Var pasvītrot dažādus faktorus, kuri ietekmē mazā biznesa uzņēmumus un kurus jāapskatās izvēloties cenas noteikšanas stratēģiju.

vērtības faktors – viens no svarīgākiem faktoriem. Katra prece ir spējīga noteiktā līmenī apmierināt pircēja vajadzības. Lai saskaņotu cenu un preces vērtību var: piešķirt precei lielāku vērtību, dod labāku priekšstatu par preci ar reklāmas palīdzību, nokorektēt cenu tā, lai tā atbilstu preces patiesai cenai.

patēriņa   faktors – patēriņš un peļņa sastāda preces minimālo cenu. Visvienkāršākais cenas izveidošanas paņēmiens- pie zināmām izmaksām pieskaitīt pieņemamo peļņas normu. Bet, neskatoties uz to, ka preces cena tikai sedz izdevumus, nav nekādas garantijas, ka prece būs nopirkta. Tieši tāpēc dažādi uzņēmumi  bankrotē, tirgus var novērtēt preces zemāk, nekā uzņēmumam izmaksājas preces ražošana un pārdošana.

konkurentu  faktors – konkurence stipri ietekmē cenas politiku. Var provocēt konkurences palielināšanu, noteicot lielāku cenu un var novērst, noteicot tās minimumu. Ja precei ir nepieciešams īpašs ražošanas paņēmiens, vai tas ir sarežģīts, tad zemas cenas nepievilks pie sevis konkurentus, bet augstas cenas konkurentiem pateiks priekšā ar ko viņiem ir vērsts nodarboties.

noieta simulācijas faktors – preces cenā tiek ieskaitīts uzcenojums, kas atmaksā tirgus stimulēšanas pasākumus. Visi resursi, kuri bija izlietoti noieta stimulācijai, nākotnē ir jāatmaksājas uz preces pārdošanas rēķina.

sadalīšanas faktors –preces sadalīšana ievērojami ietekmē viņa cenu. Jo prece ir tuvāka pie patērētāja, jo uzņēmumam iziet dārgāk to sadalīt. Ja prece tiks piegādāta taisni pircējam, tad katrs darījums paliek par atsevišķo operāciju, nauda, kura bija piemērota piegādātājiem, saņem ražotājs, bet viņa izmaksas arī palielinās. Tādas metodes priekšrocība noslēdzas pilnīgā pārdošanas un marketinga kontrolē.

Pārdodot preci lieltirdzniecībai, pārdošanas apjoms ir daudz lielāks, bet izpārdošanas un marketinga kontrole pazūd.

Preces sadalīšana ir vissvarīgākais faktors marketingā pēc pašas preces. Iegādātā prece reti kad apmierina pircēju vēlmes pilnīgi. Tāpēc viņi piekāpjas kvalitātē, svarā, krasā, tehniskos parametros u.t.t vairāk vai mazāk ar gribu atkarībā no cenas līmeņa, bet , neskatoties uz to, ka pie dotā pārdevēja ir viszemākās cenas tirgū, nekāda reklāma nevar kompensēt preces prombūtnes vajadzīgā laikā un vietā.

Labu distributoru atrašana, kurš aktīvi ņemtos pie produkcijas realizācijas ir diezgan dārgs darbs. Viņi gribēs saņemt naudu par preces glabāšanu noliktavās un preces sadalīšanu uzreiz pēc tās pārdošanas. Šai summai ir jāiekļaujas cenā un viņa nevar pārsniegt konkurentu izmaksas.

sabiedriska viedokļa faktors – parasti cilvēkiem ir kaut kāds priekšstats par preces cenu, neskatoties uz to ir viņš patēriņa vai rūpniecības. Pērkot preci, viņi balstās uz noteiktu cenas robežu, vai cenas rādiusu, kurš noteic par kādu cenu viņi ir ar mieru iegadāties preci.

Uzņēmumam vajag  neiziet ārpus tām preces cenas robežām , vai to ir jāpamato. Precei var būt kaut kādas priekšrocības un ja pircējs tos atbalsta tad cenu var palielināt, bet ja preces priekšrocības ir ne pārāk lielas, tad vairāk ir jāpievērš uzmanību reklāmai.

pakalpojuma faktors – Pakalpojums ietvērās pirms pārdošanas, pārdošanas un pēcpārdosanas etapos. Pakalpojumu izmaksas ir jāietver cenā. Vairākām precēm pēcpārdošanas pakalpojums nav nepieciešams, bet lielām plaša patēriņa preces grupām ir nepieciešams pirmspārdošanas pakalpojums, piemēram, tās izvietošana uz vitrīnas vai kvalitātes demonstrēšana. Visam šim servisam ir jāatmaksājas caur preces cenu.

1. Cenu noteikšana pa izdevumiem

Šis paņēmiens ir plaši izmantojams, jo viņš maziem uzņēmumiem ir salīdzinoši vienkāršs. Ir jānoteic izstrādājuma, iepirkšanas materiālu ražošanas vērtība pie kurām pievieno visas pārējas izmaksas un noteic peļņas līmeni. Gala rezultātā iznāk preces cena.

Tipisks cenas izveidošanas piemērs pēc izmaksām ir mazumtirdzniecība. Cenas šeit noteicas sekojoši: pie resursu daudzuma, kuras bija izmantotas materiālo resursu iepirkšanai, pieskaitās noteikts procents citu izmaksu segšanai, peļņas procents (plus attiecīgs procents nodokļu izmaksāšanai).

Speciālais procents pieskaitās pie iepirkšanas cenas lai segtu preces vai pakalpojumu apgrozības laiku. Jo ir zemāks šis laiks, jo vairāk laika ir nepieciešams, lai pārdotu visas preces no noliktavas, un līdz ar to zemāks paliek peļņas procents. Ja tirgo ar ātri bojājamām precēm ir iespējams apgriezt noliktavas krājumus vairākas reizes nedāļā. Piemērām, cenas starpība starp zivīm un augļiem un viņu pašizmaksa ir ne pārāk liela, bet palielinot šo produkcijas apgrozījumu var iegūt ievērojamu peļņu. Un pretēji, precēm ar mazu apgrozības ātrumu ir raksturīga ievērojama starpība starp pārdošanas cenu un preces pašizmaksu. Tādā gadījumā par preci uzņēmējs iegūst vairāk, bet ne tā bieži, kā piemēram uz zivīm un augļiem.

Dažādos uzņēmumos savs procents pieskaitās katrā no etapiem: iepirkšanas, ražošanas, marketinga darbības u.t.t.

Ja ir nepieciešams izlemt aprēķina paņēmienu pēc izmaksām priekš noteiktas preces izstrādājās tā saucamā standarta starpība starp cenu un pašizmaksu. To, piemērām var izmantot kad prece sastāv no pastāvīgas un mainīgas daļas. Savāc datus pēc izmaksām un aprēķinās piemaksas vērtība uz pašizmaksu, kura ir nepieciešama , lai varētu segt visas izmaksas.

Piemēram:

Neliels rūpniecības uzņēmums Anglijā, kura sortimentā bija tikai 1 prece, noteica tās cenu pēc vienkāršas shēmas. Bet sakarā ar biznesa attīstību un jaunas produkcijas parādīšanu ražošanā šī sistēma palika neefektīva un uzņēmums sāka zaudēt ienākumus.

Bija aprēķinātas visas izmaksas un lai noteikt cenu pielika klāt 60% no izejvielas un darba spēka izdevumiem. Šos 60% bija pietiekami , lai atmaksātu visus izdevumus un iegūtu peļņu. Tādā veidā prece ar pašizmaksu 40 st.m (30 st.m par izejvielām un 10 st.m – alga strādniekiem) tika vērtēta 40 st.m+60% (24st.m). To var paradīt tabulas veidā: [U1] 

Tabula 1.

	Prece А
Materiālas izmaksas	30.00
Darba izmaksas	10.00
Kopā	40.00
Uzcenojums 60%	24.00
Cena	64.00

Šī uzlabota cenas noteikšanas metode ir nepieciešama, lai kontrolētu izmaksas un ieņēmumus un precīzākai cenas noteikšanai, ņemot vērā konkurenci tirgū.

Bet problēma bija tāda, ka 60 % pieskaitījās pie izejvielas un darba algas izmaksām. Pēc visas preces analīzes bija sasniegta vienošanās , ka 60 % vietā  pieskaitīs 25% pie izejvielu cenas un 25% pie darba algas vērtības.

Tas ir paradīts otrajā tabulā.

Tabula 2

	Prece  А	Prece А	Prece В	Prece В	Prece С	Prece С	Prece D	Prece D
	Vecajs	Jaunais	Vecajs	Jaunais	Vecajs	Jaunais	Vecajs	jaunais
Materiāli	30	30	5	5	20	20	40	40
Darba spēks	10	10	35	35	20	20	5	5
Kopā	40	40	40	40	40	40	45	45
Uzcenojums	24		24		24		27
Materiāli  25%		7.50		1.25		5		10
Darba spēks 75%		7.50		26.25		15		3.75
Cena	64	55	64	67	64	60	72	58

Kompānija, kura bija apskatīta piemērā sastāv no 20 darbiniekiem. Apskatīsim tagad  kalkulācijas pavadzīmi, ar kuras palīdzību noteicās cena.

Tabula 3

Cenas pavadzīme

Prece.............................................                                            Datums.............................................

                                                                           St.m.                           St.m.               .

Materiālu vērtība

Piegādātie materiāli

Materiālu un detaļu glabāšana

Darbs

Gatavas produkcijas glabāšana

Administratīvās izmaksas

Menedžments

Izmaksas, kuras saistītas ar preces noietu

Reklāma

Neieplānotas izmaksas

                                                                           Peļņa 25%

                                                                           Cena  

Apskatīsim katru  no 3 tabulas pozīcijām.

Materiālu vērtība

Šeit ir jānoteic materiālu faktisko vērtību, kura nepieciešama 1 preces izgatavošanai.

Ja prece ir piedāvāta  vairākos modeļos ar dažādiem izmēriem, tad priekš katras modifikācijas sastādās sava cenu pavadzīme. Piemēram izgatavojot dārza mēbeles, kurā ietilpst trīs dažādi galdiņi. Katrs no tiem var būt izgatavots no dažādiem materiāliem, materiālu patēriņš pie tam var būt dažāds.

Piegādātas detaļas

Šeit ir jāuzskaita preces izgatavošanai nepieciešamas piegādātas preces.

Materiālu un detaļu glabāšana

Piegādātie Materiāli, komponenti prasa konkrētu noliktavas platību. Un šī noliktavu platībai ir jāatmaksājas ar preces cenu. Izskaitīt materiālu un detaļu noliktavas platību vienai produkcijas ražošanai ir grūti un nepraktiski. Tāpēc ir vieglāk izskaidrot kopējās glabāšanas izmaksas  un izskaitīt vidējās izmaksas visām precēm. Protams var parādīties grūtības sakarā ar to, ka ražo vairāk preces un katram no izstrādājumiem ir savi izmēri. Turpat izmainās noieta struktūra gada laikā: piemēram vairāk pārdotas lielgabarīta preces. Tādos gadījumos paradās nepieciešamība pārskaitīt kalkulācijas veidlapas, ja tajos bija jau aprēķināts vidējās noliktavas izmaksas visām precēm. Tādi aprēķini galvenokārt ir nepieciešami, ja noliktavas izmaksas ir lielas.

Darbs

Darba izmaksas, kuras ir nepieciešamas vienai produkcijas ražošanai, ir rūpīgi jāaprēķina. Tas ir īpaši svarīgi paplašinot ražošanu un pieņemot darbā lielu skaitu darbinieku. Pie tam ir jārēķinās ar to, ka cilvēki nevar strādāt vienādi.

Gatavas produkcijas glabāšana.

Noliktavās glabājas ne tikai izejas materiāli, bet arī gatava produkcija līdz tam brīdim, kad viņa nebūs realizēta. Gatavās produkcijas glabāšana parasti ir dārgāka, nekā izejas materiālu, jo viņiem ir nepieciešami labāki apstākļi  un lielākas noliktavas platības sakarā ar iepakojuma lielumu. Lai vienkāršāk to varētu aprēķināt mazajos uzņēmumos var skaitīt noliktavas izmaksas gadā un vidējās izmaksas priekš vidējā preces daudzuma attiecībā pret platību, kuru viņi aizņem.

Administratīvas izmaksas.

Nelielos uzņēmumos kopējās administratīvas izmaksas sākuma posmā bieži realizējas ar īpašnieku, saimes locekļiem u.t.t. Ar darba attīstību administratīva darbība pakāpeniski pāriet cilvēku kompetencē, kuri nodarbojas ar to profesionāli. Pašās pirmajās dienās ir vērts ieskaitīt cenā sapratīgas darba izmaksas, kuras saistītas ar biznesu. Turpmāk, ja parādās nepieciešamība pieņemt darbā strādnieku arī izmaksas var samazināt, pieņemot to uz nepilnu darba dienu. Pie tam obligāti ir jāieskaita preces cenā tāda strādnieka precīzu darba izmaksu uz pilnu  slodzi, ieskaitot atvaļinājuma izmaksas u.t.t. Pretējā gadījumā tādas izmaksas var novest peļņu līdz nullei.

Menedžments.

Kompānijas menedžmentu ir jāskatās atsevišķi no kompānijas īpašnieka un kopējas vadības. Sākumā kompānijas īpašnieks var būt un viņas menedžeris, darbiniekam, telefona operatora u.t.t. Atverot kompāniju no vadītāja ir atkarīgs viss, kas saistīts ar finansēm. Attīstoties kompānijai, kompānijas vadītājs var sev atļauties pieņemt sev darbā palīgus, bet ja darbs iet vispār labi tad un menedžerus. Situācija ar menedžeriem ir līdzīga situācijai ar administratīviem strādniekiem. Ja neieskaitīt menedžmenta izdevumus preces cenā, tad kompānijas peļņa var krasi samazināties.

Izmaksas, kuras saistītas ar preces noietu.

Produkcijas noiets vienmēr sastāda problēmas. Un viņš uzņēmumam ir ļoti svarīgs tā kā, ja saražota produkcija neatradīs sev pircējus, tad bizness paliks neizdevīgs. Tāpēc nevar aizmirst par izmaksām, kuri saistīti ar preces noietu. Un cenas veidlapā tos jāieskaita reālā vērtībā.

Reklāma.

Preces cenā ir jāieskaita arī reklāmas uzcenojumu. Cenu veidlapā uzcenojums sastāda noteiktu procentu no preces cenas. Šeit paradās jautājums: kā noteikt uzcenojumu pie cenas, kuru šajā momentā mēs cenšamies noteikt un ieskaitīt tajā reklāmas uzcenojumā. Tādos gadījumos, kad praktiski nepieciešama uzcenojuma vērtība nav noteikta , viņu aptuveni rekomendējas paņemt  5% no materiālu un darba izmaksu vērtības.

Neieplānotas izmaksas.

Aprēķinot izmaksas pēc jebkuras metodes, rekomendējas atstāt vietu neieplānotām izmaksām, kurā ieskaitīsies izmaksās, kuras nevar ietvert nekādā citā no iepriekš minētām cenas veidlapas pozīcijām.

.

Cenu noteikšanas metodes pēc izdevumu  sarežģītības:

 Cenu noteikšanas pēc metodes “vidējas izmaksas plus peļņa” salīdzinoši viegli, bet viņus rekomendējas izmantot tajos gadījumos, kad uzņēmuma darbība salīdzinoši ir vienkārša. Ar to attīstību viss paliek sarežģītāk, un tad rekomendējas izmantot regulāro procentuālo uzcenojumu metodi visās cenu veidlapas pozīcijās.

Šīs metodes izmantošana ir pilnīgi attaisnojama ja iet runa par darbību, kura saistīta ar starpniecību t.i. preces iepirkšana no ražotājiem un tās pārdošana pārdevējiem, jo ražotāji, kuru prece realizējas ar uzņēmumu, parasti paši noteic vairumtirdzniecības cenas uz savu produkciju.

Cita lieta ja iet runa par ražošanas uzņēmumu. Šeit paradās divas galvenās problēmas:

Ja uzņēmums ilglaicīgi savas preces cenu noteic pēc izmaksām, tad konkurenti var to ievērot un varēs viegli apiet šo uzņēmumu cenu diferencēšanas ceļā.

Otra svarīga negatīva puse- šī metode ir orientēta ne uz pieprasījumu, bet uz piedāvājumu. Bet tiešs pieprasījums uz preci  izveido noietu un noteic uzņēmuma peļņu. Ja izvelēta cenu izveidošanas metode ignorē pieprasījumu, tad uzņēmums vai zaudēs klientus sakarā ar pārāk augstām cenām, vai zaudēs peļņu no pārāk zemām cenām.

2. Cenas noteikšana , balstoties uz pieprasījumu

Šīs metodes būtība ir tā, ka ir jānoteic cenu, kuru pircējs ir gatavs maksāt par dotu preci. Diemžēl pircējs reti kad pateic kuru cenu viņš gatavs maksāt. Pārdevējam pašam ir jānosauc cena.

Šeit pie cenu noteikšanas par palīgu var kalpot cenu līmenis par analoģisko produkciju vai pakalpojumu. Pārdodot produkciju ir jāpievērš uzmanību preces analogiem veikalos, supermarķetos, vairumtirdzniecības bāzēs, nocenoto preču veikalos, katalogos preču pasūtījumiem pa pastu un citos iespējamos tirdzniecības punktos. Ja ir iespēja, tad var veikt analīzi: no kādiem materiāliem ir izgatavoti analogi, kāda ir to kvalitāte. Parasti liela cena ir attaisnota ar materiālu lielu kvalitāti, lieliskam dizainam u.t.t. Pie tādas sistēmas labāk ir dot lielu cenu un dod atlaides, nekā uzreiz pārdot par normālu cenu. Bez tam, mazumtirdzniecībā var izmantot tā saucamās “psiholoģiskās cenas”, kuri ir nedaudz zemāki, nekā apaļie skaitļi, piemēram: $99.90 vai 999 tūkstoš latu. Galvenais sarežģījums slēpjas tajā apstāklī, ka cenai jābūt tādai, kuru būs ar mieru maksāt pircējs, bet jānoteic to ir pārdevējam. Vienalga kāda būs noteikta cena, nav garantijas, ka precei būs pieprasījums. Tādā veidā, izveidojot cenu balstoties uz pieprasījumu, cena noteicās bāzējoties uz izmaksu lielumu un ceļas līdz līmenim, kuru, pēc pārdevēja domām, ir gatavs maksāt pircējs.

Acīmredzams, ka cena ietekmē pieprasījumu: ja ir noteikta liela cena, tad ir šaubīgi, ka pārdošanas apjomi būs lieli, bet ja ir noteikta zema cena, tad pārdosies daudz, bet ar mazu peļņu, vai vispār ar zaudējumiem. Pie tam ir ļoti svarīgi noteikt likumsakarības cenas ietekmēšanai uz pieprasījumu: ja samazināt cenu uz 10%, vai palielināsies pieprasījums uz 10%, vai vairāk, ka uz 10%.

To, kā pieprasījums reaģē uz cenu izmaiņām saucās pieprasījuma elastīgums. Ja cenas samazināšana noved pie apjoma palielināšanas vairāk, nekā 10%, tad pieprasījums ir elastīgs. Tas ir: ja priekš jebkuras proporcionālas cenas izmaiņas noieta apjomā palielinājās proporcionāli vairāk, tad pieprasījums skaitās elastīgs, bet ja noieta apjoms palielinās proporcionāli mazāk, tad pieprasījums ir neelastīgs.

Elastīgums ir skaitlis, kurš parāda, par cik procentiem izmainīsies viens mainīgais cita mainīga izmaiņu uz 1 procentu rezultātā. Ja pieprasījums ir –q, bet preces cena-p, tad pieprasījuma elastīgumu var aprēķināt pēc formulas:

Eq/p=(%∆q) / (%∆p).

Pieņemsim, ja no sākuma bija pārdotas tūkstoš preces vienības par $5, bet pēc tam cena bija samazināta līdz $4.25 (uz 15%) un pēc tam bija pārdots uz 20% preces vienības vairāk (1200 vienības), tad pieprasījums uz šo preci ir elastīgs.

Apskatīsim piemēru no 4 tabulas. Ar cenas samazināšanos noiets palielinās. Cena bija samazināta uz 28.5$, bet noiets palielinājās tikai uz 25%. Noiets procentuāli palielinājās mazāk, nekā samazinājās cenas, tas nozīmē, ka dotai precei ir neelastīgs pieprasījums.

Tabula 4

Cena	Pārdots
$14	60
$10	75

Šai teorētiskai daļai ir liela nozīme biznesā. Dotajā piemērā, neskatoties uz noieta palielināšanu, sakarā ar cenas pazemināšanu krītas uzņēmuma apgrozījums. Pie cenas $ 14 apgrozījums sastādīja $ 840, bet pie cenas $ 10 – tikai $750. Pie tam var teikt, ka ja ir fiksētas izmaksas preces pārdošanā (piemēram $ 400), un mainīgas izmaksas  produkcijas vienības ražošanai  $ 4 apmērā, tad aprēķina rezultātā mēs iegūsim, ka uzņēmuma peļņa krasi kritās. (skaties 5 tabulu)/

Tabula 5

Cena	Noiets	Apgrozījums	Pastāvīgas Izmaksas	Mainīgas Izmaksas	Kopējās izmaksas	Peļņa
14	60	840	400	240	640	200
10	75	750	400	300	700	50

Ja uzņēmums tikai uzsāk savu darbību, tad nav nepieciešama informācija pieprasījuma elastīguma noskaidrošanai par preces noietu. Izstrādājot cenu politiku ir jāpievērš uzmanību cenu jūtīgumam, jo ar augsti elastīgu preces pieprasījumu nelielas izmaiņas cenā var krasi izmainīt pārdošanas apjomus.

3. Cenu izveidošana, balstoties uz konkurentu produkta cenām

Tāds cenu izveidošanas veids jau bija minēts cenu noteikšanā, kura bāzējas uz pieprasījuma. Šis paņēmiens prasa konkurentu analoģiskas preces analīzi, ņemot vērā visas tās atšķirības. Protams, cenu apakšējā robeža ir izmaksas, bet turpmāk viņas nekalpos kā orientieris. Uzņēmums var turēties uz vidējā cenu līmeņa, kas garantē izvairīties no kļūdām cenu noteikšanā, bet tajā pašā laikā neatnesīs  lielas peļņas un  izslēdz iespēju vest cenu cīņu ar konkurentiem.

Izmantotā literatūra:

1.      Lens Rodžers “Маркетинг в малом бизнесе”- Maskava, “Аудит”, 1996

2.   G.N. Čubakovs “Стратегия ценообразования в маркетинговой политике предприятия” – Maskava, “ИНФРА-М”, 1996

3.    Li Jakoka “Карьера менеджера” –Maskava, “Прогресс”, 1991

---

 [U1]