Cilvēks un personība biznesā

Andris Šķēle

Lekcija

“Cilvēks un personība biznesā”

Kopsavilkums.

Viens no veiksmīgas vadīšanas priekšnosacījumiem ir labas augstākās izglītības iegūšana. Visas daudzās pasaules augstskolas ar īpašu programmu veiksmīgu vadītāju izskološanai nedod tik lielu efektu kā prakse. Teorijas un prakses uzdevums ir vienots – iemācīt izmantot varu un ietekmi, lai vadītājs būtu pēc iespējas veiksmīgāks vadītājs. Vadītāju var definēt kā personību, kas pēc savas uzvedības un rakstura neietilpst ikdienas mēros. Vadītājs ir cilvēks, kas prot pieņemt pareizos lēmumus nākotnei pie neskaidriem šodienas apstākļiem. Līdera galvenā īpašība ir tā, ka tas spēj radīt viņa vadītajiem cilvēkiem motivāciju kopēja darba veikšanai ar maksimālu atdevi.

            A.Šķēle šajā lekcijā pieskārās  trīs galvenajām vadīšanas iezīmēm: varai, ietekmei un līdera personīgajām īpašībām.

Vara. Divas varas galvenās iezīmes – inteliģentā un mazinteleģentā vara. Pirmā parādās, ja vadītāja intelekts ir augsts. Mazinteleģentā vara bieži vien robežojas ar brutālu. A.Šķēle minēja piemēru par pareizas varas organizāciju, kas darbojas līdzīgi klavierēm. Pianists(vadītājs) uzspiežot uz vajadzīgo taustiņu viegli rada nepieciešamo efektu viņa padotajos. Šķēle minēja, ka balsojumā par Čevera valdību pietika, lai pareizi aprunātos, vai kā citādi “uzspiestu” uz vienu cilvēku, lai rezultāts būtu 50/50. Savukārt Čevera rokās nebija attiecīgu “taustiņu”, lai pārliecinoši iedarbinātu pareizu balsošanas aparātu.

            Ja attiecīgajā organizācijā cilvēki ir labāk izglītoti, var rasties pretvara vai balkusvara. Piemēram, bankā – datu analītiķim, kas patiesībā nav varu pavadošs amats, ir liela blakusvara, jo viņš gatavo attiecīgos pētījumu, un tādējādi var ietekmēt augstu lēmumu pieņemšanu. Ja slikts vadītājs neapzinās blakusvaras potenciālo ietekmi – organizācijā ātri radīsies problēmas. Blakusvaras iespējamība pieaug attiecīgi pieaugot informācijai, kas nav primāri vadītājam, bet viņš to pieprasa.

            Varas formas:

(a)    Represīvā – balstīta uz bailēm. Izpaužas no fiziska spēka līdz pat šantāžai. A.Šķēle minēja piemēru no olu fabrikas, kur vienāda represīvās metodes pielietošana dažāda līmeņa darbiniekiem galu galā noved pie viena rezultāta – visi viens no otra baidās.

(b)   Vara caur atlīdzību – Šī ir viena no visvecākajām varas formām. Intelektuālāks cilvēks vienmēr ir meklējis veidu, kā pakļaut fiziski spēcīgāko.

(c)    Eksperta – Šīs varas formas pamats ir ticība uz vadītāja paša spēkiem. Pārsvarā šī varas forma veidojas, kad vadītājam ilgu laiku ir bijuši tikai un vienīgi veiksmīgi problēmu risinājumi. Piemēram – pats A.Šķele. Viņa vara lielā mērā balstās uz šo varas formu, jo viņš “vadījis” daudz uzņēmumus, kuri tagad ir ekonomiski ļoti labi attīstīti. Tāpat arī viņa premjerēšanas laikā valsts piedzīvoja pamatīgu uzplaukumu. Uz A.Šķēlei paļaujas, kā uz ekspertu savā jomā – ekonomikā un uzņēmējdarbībā. Tai pašā laikā eksperta vara mazinās paaugstinoties tehnoloģiju līmenim – vadītājam ir jāsaņem daudz apstrādātas informācijas, kas viņam pašam vairs nav pa spēkam.

(d)   Harizmas – Vara, kas nebalstās uz loģiku, tradīcijām, eksperta prasmi; t1ā balstās tikai uz līdera spējām un ticību viņam. Piemēram no A.Šķēles premjerēšanas laikiem – budžeta sabalansēšana. Pēc paša Šķēles vārdiem – “nebija iespējams paskaidrot, kā tad īsti tas sabalansētais budžets darbojas, tamdēļ balsojumā parādījās mana (A.Šķēles) harizmas vara 60% atbalstīja…” Harizmas varas rašanās galvenie priekšnosacījumi ir:  iespaidu atstājoša āriene, neatkarība un mērķtiecība, retorikas spējas, patmīlība, pašapziņa un pašcieņa. Kā piemēru situācijas harizmai, Šķēle minēja balsojumu saeimā, kur Ābiķis šaubījies , un, lai gan esot no “Latvijas Ceļa”, Šķēle viņam pateicis: ”Ja tu nebalsosi, es tevi izslēgšu no partijas..”.  Jāpiemin, ka Šķēle tajā laikā nebija nevienā no partijām.

(e)    Hierarhiskā – Šī ir tradicionālā varas metode. Tās instrumenti ir pavēles un rīkojumi, resp. bezpersoniskums. Parasti uzsvars tiek likts uz amatu. Tā, piemēram, visus padomju laikus, priekšnieka parakstīts papīrs bez domāšanas bija jāizpilda. Tā arī tagad, lielajās firmās, piem. Latvijas Mobilais Telefons, VEF, u.c. pavēles ir galvenā varas metode. Šī varas veida mīnuss ir iniciatīvas strauja samazināšanās jauno darbinieku vidū un pilnīga tās izzušana laika gaitā.

Mūsdienās vairs nevar vadīt kādus kolektīvus izmatojot tikai vienu konkrētu varas metodi. Ļoti raksturīgs tas ir mazajās firmās, kur īpaši nepieciešams cilvēka personīgais intelekts – advokātu biroji.

Ietekme. Pastāv divi ietekmēšanas veidi:

  1)Pārliecināšana. Vadītājam jāprot lietot tādus argumentus, kas būtu salīdzināmi ar padotā intelektu. Kā piemērs tika minēts “Laimas” un “Uzvaras” apvienošanās, kur ar strādniekiem tika runāts savādāk, nekā akcionāru sapulcē utt. Lai pārliecināšana būtu veiksmīga, argumentam jābūt vienkāršam, bet ne primitīvam, ir jākombinē emocijas un loģika

  2)Iesaistīšana. Jo intelektuālāka sabiedrība, jo vairāk tā vēlas iesaistīties vadīšanā. Kādas ir potenciālās iespējas? Rīkot diskusijas, izzināt sabiedrības viedokli utt. A.Šķēle deva piemēru izglītības sfērā. Kad bija nepieciešams veikt kādu reformu, tad, tai vietā lai ietu un visus pārliecinātu par savu taisnību, Šķēle iesāka un četras reizes atdzīvināja sabiedriskās domes izpausmi tādējādi nodrošinot jau darbinieku iesaistīšanos attiecīgā projekta radīšanā. Tas nodrošināja Šķelem daudz lielāku atbalstu jautājuma risināšanā.

            Nobeigumā A.Šķēle definēja pats savu vadītāju:

“Ideāls ir tas vadītājs, kuram piemīt rakstura īpašības un spējas mainīt savu uzvedību atkarībā no situācijas”