Nervu sistēmas īpašības.

Viena no psihodiagnostikas sarežģītākajām problēmām ir cilvēka nervu sistēmas īpašību problēma.

            Šo problēmu aizsāka J.P. Pavlovs ar pētījumiem par suņu nosacīti – reflektoro darbību. Pamatojoties uz viņu un viņa skolnieku pētījumiem, tika izdalīts uzbudinājuma un bremzēšanas procesu spēks, līdzsvarotība un kustīgums. Taču nervu procesa īpašību teorija netika līdz galam izstrādāta J.P. Pavlova dzīves laikā. Daudzus jautājumus viņš tikai aizsāka .

            J.P. Pavlova pētījumus  turpināja B.M. Teplovs, kurš uztvēra nervu sistēmas īpašības kā iedzimtas īpatnības, kuras ietekmē veidojas dzīvnieku uzvedības individuālo īpašību formēšanās, kā arī dažu individuālo spēju un rakstura īpašību formēšanos cilvēkiem.

            B.M. Teplovs (1963) uzskatīja, ka:

-          nervu sistēmas īpašības ir saistītas ar dinamiskām formālās uzvedības īpatnībām;

-          lai diagnosticētu katru nervu sistēmas īpašību jāizmanto nevis viena, bet vairākas metodikas;

-          īpašība jānovērtē kā korelējošu izpausmju komplekss;

-          jāatsakās no vērtējošas attieksmes pret īpašībām.

B.D. Ņebiļiciks (1966) uzskata, ka:

-          lai pētītu nervu sistēmas īpašības, jāizmanto matemātiski – statistiskas metodes un korelacionārā un faktoru analīze;

-          jāorientējas uz eksperimentāli objektīviem rādītājiem. Nepietiek ar anamnētiskiem datiem, lai izpētītu nervu sistēmas īpašības.

Metodikas nervu sistēmas īpašību mērīšanai un izpētei ir darbību un operāciju dinamisko raksturojumu izpēte, kuri saucas ar bremzēšanas un uzbudinājuma procesiem, piemēram nervu sistēmas spēks tiek mērīts pēc reakcijas laika izmaiņām palielinot stimulu intensivitāti.

Uzvedības un dalības analīze pēc funkcionālo sistēmu teorijas (P.K. Anohins, 1980) un priekšstatiem par smadzeņu funkcionālajiem blokiem (A.R. Lurija, 1973) palīdz saprast parcialitātes fenomenu, kurš atšķiras nervu sistēmas īpašību diagnozēs, kuras iegūst izmeklējot dažādus analizatorus un efektus. Katrs metodiskais veids formulē savdabīgu funkcionālo sistēmu vai funkcionālo sistēmu kompleksu, kuri dažādi pieslēdzas funkcionālajiem smadzeņu laukiem. Metodikas pētījumu dinamika katru reizi atspoguļos savdabīgu pieslēgšanos kompleksa blokiem smadzeņu zonās, kā arī to sadarbību, pie tam šo dinamiku nevar attiecināt uz anatomisko analizatora centru, bet gan uz visu funkcionālo sistēmu. Funkcionālās sistēmas lielā varietāte nodrošina augstu cilvēka adaptāciju dažādos apkārtējās vides apstākļos. No tā izriet, ka vienāda dinamika dažādās funkcionālās sistēmās nav iespējama, līdz ar to pierāda, kā pilnīgi iespējamas un pierādamas parādības. Šādi jau secināja B.M. Teplovs (1961).

       Parcialitāte apšaubīja  nervu sistēmas īpašību statusu kā apkopojošu, stabilu īpatnību neirodinamikā, kas atrodas psihodinamisku īpašību (temperamenta) pamatā. Kā reakcija uz to sekoja kopēju nervu sistēmas īpašību meklēšana, kuras atšķirībā ko parcialitātes atspoguļotu kopējas nespecifiskas dinamiskas īpašības smadzeņu darbībā. Ņebeļiciks atzīmē, ka kopējās īpatnības veidojas kā anticentrālās rievas īpašības, kas ir organisma fizioloģiskie un psihiskie regulatori. 1968.g. Ņebeļiciks uzskata anticentrālo regulējošo sistēmu par nespecifisku, atzīstot arī morfoloģisko substrātu nozīmi kopējā nervu sistēmas īpašību sistēmā.

       Elektrofizioloģisko radījumu analīze ļāva izdalīt kopā ar reģionāliem smadzeņu faktoriem bioelektrisko aktivitāti, kura lielā mērā atbilst priekšstatam par kopējām nervu sistēmas īpašībām.

Nervu sistēmas spēks.

Uzbudinājuma un bremzēšanas spēku atklāja I.P. Pavlovs pētot nosacījuma refleksu darbību suņiem. Sākotnējais pamats tipoloģiskajā klasifikācijā tika likts uz nervu procesu stabilitāti. Suņus dalīja pēc 3 tipiem: uzbudināmie, bremzētie un centrālie. Uzbudināmie un bremzētie tipi atšķīrās pēc pozitīvu un bremzētu refleksu parādīšanās ātruma apmācībā. Vēlāk Pavlovs sāka izskatīt stabilitāti kā nervu procesu spēka stabilitāti, saprotot to kā nervu šūnu izturību, darbīgumu.

Cilvēka nervu sistēmas spēku pētīja B.M. Teplovs, V.D. Ņebeļicins, kā arī viņu skolnieki. Teplovs norādīja uz nervu sistēmas spēka simptomu virkni, attieksmē pret uzbudinājumu, tajā ietilpst sekojošas parādības:

-          nervu šūnu darbīguma robeža;

-          uzbudinājuma procesa koncentrēšanās īpatnības;

-          pretošanās pret bremzējošu darbību pie blakus iedarbībām;

-          absolūts jūtīgums.

Induktīvā metodika pamatojas uz pazīstama likuma pēc J.P. Pavlova – pie vāja kairinājuma notiek iradiācija, pie vidēja – koncentrēšanās, pie ļoti spēcīga – atkal iradiācija. Kairinājuma iradiācija un koncentrācija tiek pētīta pēc papildus strāvas, gaismas avota ietekmes. Nervu sistēmas spēku vērtē pēc iradiācijas sliekšņa lieluma, tādas intensivitātes papildus avota, kura rezultātā notiek iradikāla uzbudināmība ar paaugstinātu jūtīgumu.

            Lai novērtētu nervu sistēmas spēku izmanto arī metodikas, kas ņem vērā bremzēšanās darbības pie blakus kairinātājiem – taustes un dzirdes jūtīguma. Salīdzinot taustes jūtīguma sliekšņus klusumā un pie klauvējumiem ar metronomu vai dzirdes sliekšņus tumsā vai pie pulsējošas gaismas. Vājai nervu sistēmai raksturīga paaugstināta bremzēšana, kas izpaužas pazeminātā jūtīgumā vai darbībā pie darbībām, kas novērš uzmanību no kairinājuma.

            Daudzas metodes balstītas uz “spēka likumu”, saskaņā ar kuru intensīvāks risinājums izsauc lielāku atbildes reakciju. Spēka likums raksturīgs personām ar spēcīgu nervu sistēmu.

            Izskatot nervu sistēmas psiholoģiskā spēka – vājuma izpaušanas veidus, B.M. Teplovs (1963) izvirzīja arī citus principiālus paņēmienus, kuriem piemīt vispārīgas zināšanas psihodiagnostikas jautājumu risināšanā: nervu sistēmas vājumam piemīt gan pozitīvas (augsta jūtība), gan negatīvas (maza noturība) puses; tas arī attiecas uz pretējo – nervu sistēmas spēku. Katra nervu sistēmas īpašība pēc Teplova domām ir dialektiska sakarību pretējība no dzīves vērtību izpausmes viedokļa.

            Merliks pasvītro, ka psihisko procesu ražīgums atkarīgs no nervu sistēmas īpašību dinamiskuma. Vienāda produktivitāte personām ar dažādām nervu sistēmas īpašībām, iespējams, izskaidrojama ar kompeksatorām īpašībām un individuālu darbības stilu, formulējot pieejamās pozitīvās motivācijas.

            Ilins (1978) norāda, ka apgūstot nervu sistēmas psiholoģisko īpašību parādības, uz nepieciešamību ņemt vērā ne tikai vienu kaut kādu īpašību, bet gan to kopējo savienojumu, tipoloģisko kompleksu, jo viena un tā pati īpašība dažādos kompleksos var izpausties ar būtisku atšķirību.

           

Nervu sistēmas dinamika.

            Pirmo reizi individuālās atšķirības pozitīvo un negatīvo refleksu parādīšanās ātrumā suņiem atzīmēja Pavlovs (1951), kas arī lika pamatu suņu dalījumam 3 tipos: uzbudināmie, bremzētie un centrālie. Vēlāks nosacījuma refleksu parādīšanās īpatnības Pavlovs atzīmēja kā atšķirīgas pēc nervu sistēmas spēka.

V.D. Ņebiļicins (1963) apkopoja literatūru par nosacījuma refleksu parādīšanās ātrumu salīdzinājumā ar cilvēkiem un dzīvniekiem, un viņš nonāca pie secinājuma par šo parametru neatkarību nervu sistēmas darbībā. Analoģisku secinājumu veica viņš arī 1966 gadā, salīdzinot nosacījuma refleksu parādīšanās ātrumu un nervu sistēmas labilitāti. Šie rezultāti ļāva Ņebeļickim (1966) noteikt jaunu nervu sistēmas īpašību – “dinamiskumu”, kura pamatā ir – vieglums un ātrums smadzeņu struktūru nervu procesu ģenerācijā formējot uzbudinājuma un bremzēšanas nosacījuma reakcijas. Sistēma ar noslieci uz  pozitīvo saikņu ātru apguvi būs dinamiska attīstībā uz uzbudinājumu, bet sistēma ātri veidojoša bremzējošus refleksus būs dinamiska attiecībā uz bremzēšanu. Nervu sistēmas dinamikas attiecībā uz uzbudinājumu vērtēšanai izmanto ātruma un viegluma pozitīvo nosacījuma refleksu veidošanās parametrus.

             Dažos darbos EKG fona raksturīgākie ritmi saistās ar nervu sistēmas dinamiku. a - ritma biežums un enerģija lielā mērā atkarīga no bremzēšanas procesu dinamikas, bet a - indekss vienādi saistīts gan ar bremzēšanas , gan ar uzbudinājuma dinamiku. Personām ar augstu bremzēšanas procesa dinamiku raksturīgs retāks a - ritms, bet lielāka nozīme summārajai enerģijai a - līnijās.

Individuālās atšķirības orientējošo reakciju raksturā Ņebeļicins paskaidro kā nervu sistēma dinamikas izpaušanas.

            Nervu sistēmas dinamikas psiholoģiskās prasības  netika pilnīgi izpētītas. S. Voicu un T. Olfeanu (1972) pierādīja, ka personām ar augstu bremzēšanas dinamiku raksturīga viegla uzmanības pārslēgšana. O. Halmiova, A. Uherik (1972) izveidoja dinamikas indikatoru korelāciju ar norādījumiem uz ekstra – intraversiju.

            Ņebeļickis (1966) uzskatīja, ka nervu sistēmas dinamika ir pamatā pie iemācīšanas – visplašākajā šī vārda nozīmē. Bet eksperimentu pētījumu rezultāti neļauj izskatīt šo nervu sistēmas īpašību tik plašā aspektā. Jāatzīmē, ka nervu sistēmas dinamika kopumā vēl nav pilnīgi izpētīta.

Nervu sistēmas kustīgums un labilitāte.

Koncepcija par nervu sistēmas kustīgumu veidojās Pavlova skolā viņa dzīves pēdējos gados. Pavlovs nosaka kustīgumu kā spēju ātri, pēc iekšēja pieprasījuma dot vietu, pārspēku vienam kairinājumam pret citu, kairinājumam pret bremzēšanu un otrādi. Pavlovs uzskatīja, ka nervu sistēmas kustīguma atšķirības ir pamats temperamentu tipu – sangviniķis un holēriķis izšķiršanai. Teplovs norāda, ka jautājums par nervu sistēmas kustīguma patstāvību tiek izdalīts kā atsevišķa tās īpašība, neatkarīgi no nervu procesu stabilitātes. Teplovs norādīja, ka ar nervu sistēmas kustīgumu saprot visus laicīgās raksturīgās nervu sistēmas darbības, visas šīs darbības puses, kurās ir piesaistāma ātruma kategorija. Tikai šī parādība paskaidro visas “kustīguma” puses.

            Teplovs izdalīja kustīguma izpaušanās klasifikāciju: nervu procesu parādīšanās ātrums, nervu procesu kustības ātrums, tās irradinācijas un koncentrācijas, nervu procesu izbeigšanās ātrums, ātrums kā nomainās uzbudinājums pret bremzēšanu un pretēji, jaunu nosacījumu saistību veidošanās ātrums, reakcijas ātruma maiņa pie iekšējām izmaiņām.

Nervu sistēmas labilitāte. Daudzos pētījumos izdalītas korelācijas starp metodiku rādījumiem raksturīgs nervu procesu parādīšanās un izsaukšanas ātrums. Tas ļāva Teplovam atdalīt no nervu sistēmas kustīguma ar “pārtaisīšanas” metodikas palīdzību, īpašu īpatnību – nervu sistēmas labilitāti. Lai pētītu nervu sistēmas labilitāti izmanto EEK rādītājus, piemēram reakcijas maiņa, smadzeņu ritma pārkārtošana pie gaismas impulsu darbības.

Nervu sistēmas labilitātes parametru parādīšanai izmanto a - ritma atkalparādīšanās ātrums pēc gaismas iedarbības.

M.Rusalovs atklāja pozitīvu sakarību labilitāti, vērtējot psihisko procesu ātrumu ticamā vidē. Parādīta sakarība no aspekta ātruma psihiskās aktivitātes ar nervu sistēmas labilitāti, mērāmo laika telpā pēc EEK.

M.A. Aksimova atklāja labilitātes lomas, nosakot pēc elektromiogrāfiskās metodes, kustību ātrumu jauninājumu formēšanās.

V.T. Zaharins pielietojot elektromiogrāfisko metodiku, atklāja labilitātes nozīmi jauninājumu iegūšanas radiogrāfijā. Priekš labilitātei raksturīgs liels nodošanas ātrums un mazāks kļūdu skaits.

Borisova pētīja labilitātes sakarību ar redzi, dzirdi un kustību analizatoru.

Nervu sistēmas koncentrēšanās.

Pētījumu par koncentrēšanos kā nervu sistēmas īpašību pamatā ir Pavlova izstrādātie priekšstati par irradināciju un nervu procesu koncentrēšanās. Pavlovs pētīja, kā vienu no koncentrēšanās izpausmēm – spēja uzbudināties līdzīgu smalku kairinājumu atšķirðanas.

M.N.Borisova norāda, ka irradinācijas pamatā ir pastiprināta elektriskā aktivizācijas sinhronizācija garozā, koncentrācija ir saistīta ar sinhronizācijas atslābumu. 1972., 1978. Gada darbos viņa norādīja uz individuālajām atšķirībām nervu procesa koncentrēšanās, kas kalpoja par pamata ievadu jaunajā īpašībā – nervu sistēmas koncentrēšanās spējā. Koncentrēšanās būtība mums atklājās metodikas veidos, ko izmanto vērtējuma iegūšanai. Pēc M.N. Borisovas metodes, koncentrācijas rādītāji ir sliekšņi  un latentie periodi, skaņu skaļuma atšķirībā. Atšķiršanas latentie periodi ir atkarīgi no koncentrācijas pakāpes un ātruma slieksnis ir atkarīgs no koncentrēšanās pakāpes, kā koncentrējas uzbudinājuma zona galvas smadzeņu garozā.

K.M.Gurēvičas metode, lai iegūtu koncentrēšanās novērtējumu, piedāvā izmērīt pozitīvā kairinājuma pēciedarbību.

K.M.Gurēviča pēc iedarbības atšķirības izskaidro ar koncentrēšanās ātruma uzbudinājuma procesā.

Borisova uzskata, ka pēciedarbība ir ne tikai ātruma indikators, bet arī koncentrēšanās vieglumā. Borisovas darbā ir izpētītas variācijas starp koncentrēšanās rādītājiem. Ir konstatētas apstiprinātas sliekšņu latento periodu variācijas skaņu skaļuma atšķiršanā. Latentie periodi skaņu skaļuma atšķiršanā variē ar latentiem periodiem skaņu atšķirības izvēles reakcijā.

Sliekšņi un latentie periodi skaņu skaļuma atšķiršanā nevariē ar Gurečevska metodes pozitīvajiem pēciedarbības rezultātiem.

Tādā veidā neizdevās iegūt variācijas rezultātus divās metodēs, kurās tika noteiktas uzbudinājuma koncentrēšanās vērtējumu

Tas ļauj šaubīties par koncentrēšanās ‘plašumu’ un tās piederību pie nervu sistēmas īpašību grupas. Svarīgi ir arī tas, ka koncentrēšanās no citām nervu sistēmas īpašībām ir saistīta ne tik daudz ar dinamiskām īpašībām uzvedībā, cik ar produktīvu darbību sensorā atšķiršanā.

Nervu sistēmas aktivitāte.

Dažos pētījumos, kā galveno nervu sistēmas īpašību, pēta smadzeņu darbības aktivitāti. I.M. Palejs uzskata aktivitāti par pamatu raksturojušo iezīmi, kas atrodas nervu sistēmas hearhijas pamatā. Aktivitāti nosaka darbības enerģētiskais līmenis organismā smadzenēs un nervu procesu organizācijā.

E.P.Iļins uzskata, ka aktivizācijas izejošo līmeni nosaka pēc atšķirībām nervu sistēmas stiprumu.

Aktivizācijā fizioloģiskajā miera stāvoklī ir augstāka personām ar vāju nervu sistēmu. Tas nosaka viņu lielu jūtīgumu un vājo izturību.

Aktivizācija saistās ar balansu, uzbudinājuma līdzsvarotību un traucējumiem.

Aktivitāte tiek noteikta, kā kopējais enerģētiskais smadzeņu raksturojums, kopīgais enerģētiskais faktors, kas nosaka vienādu uzvedību psihofizioloģiskajos izmēģinājumos.

Aktivitāti uzskata par īpašību, kas ir pamatā spēkam un nervu sistēmas dinamiskumā un kustīgumā.

Lai noteiktu aktivitātes vērtējumu izmanto metodes, kas aizskar dažādus individuālistu un fizioloģisko sistēmu līmeņus. Visbiežāk aktivitāti novērtē caur a – ritma parametriem: biežums, amplitūda, indekss, enerģija. Ir konstatēts a – ritma biežuma variācijās pieres un pakauša daļās. Šie fakti tiek konstatēti kā pierādījums kopējam neirofizioloģiskam faktoram. Attiecīgi par a – ritma biežuma.

Priekš mazāk aktīviem raksturīgs lielāks biežums un summārā enerģija a – ritma, kas tiek interpretēts kā sinkrētās zemgarozas sistēmas rādītājs.

Augsti aktīviem ir raksturīga izteikta Z efekta saskaņa, pie ritmu uzspiešanas reakcijas. Aktivitātes novērtējumā tika izmantota amplitūdas, kuru izsauc ‘verteks – potenciāla”. Kurš pēc nervu sistēmas  Rusīnova ir nespecifiskās aktivizācijas reaktīvais rādītājs. Tāpat vēl tiek izmantotas arī citas metodes, kā arī piemēram, latentie periodi kustīgās reakcijās uz dažādām skaņas intensivitātēm; vājas gaismas nodzēšanas ilgums noteiktā refleksā u.c.

Rusalova pētījumā neizdevās izvirzīt visu smadzeņu a – aktivitātes faktoru, sadalījās biežuma un amplitūdu parametri, kuri izdalās pa daudz spēcīgākiem faktoriem. Sakarā ar to autore norāda, ka mēģinājums izprast smadzeņu aktivitātes līmeni tikai pēc

 a – aktivitātes faktora ir diezgan strīdīgs, par cik biežuma amplitūda EEK un, sekojoši, smadzeņu aktivitāte tiek noteikta pēc patstāvīgiem faktoriem. Tādā veidā jautājums par to, vai aktivitāte ir smadzeņu kopējā vai parciālā īpašība, paliek atklāts. Pietrūkst pētījumu, kas pierādītu viena vienīga faktora eksistenci, kas apvieno EEK veģetatīvos un citus aktivitātes rādītājus. Aktivitātes parametri, attiecas dažādiem fizioloģiskām sistēmām, savstarpēji vāji variē un nevar viena otru nomainīt aktivizācijas vērtēšanā. Atzīmējas augsta individuāla un situatīva specifiska aktivitātes reakcija. Ar to arī atbilst Routtenberga pētījumi, izdalītas divas attiecīgi neatkarīgi aktivizējošas  sistēmas: retikulārā un limbistiskā. Tādā veidā esošie faktori neļauj aktivitāti uzskatīt par vienu norobežotu nervu darbības faktoru. Visticamāk šajā jēdzienā ir apvienotas vairāku dažādu  nervu sistēmu raksturojošās īpašības.

Vairākos darbos ir pētītas aktivitātes psiholoģiskās varietātes, tajā skaitā saite ar atmiņu. Izmantojot, kā aktivitāti raksturojošus rādītājus, metodikas summāro enerģiju. 

a -ritmu indekss    sadarbību. Dažādus materiālus ( bildes uz kurām attēloti priekšmeti ) pētāmie atceras ar mazāku a – ritmu biežumu, t.i. mazāk aktivizētie. E.A. Golubeva uzskata, ka vairāk izteikta aktivizācija dažos gadījumos ir pateicīgāka priekš tonizējoša uzbudinājuma saglabāšanai ir nepieciešama runu izraisošām afirentācijām, kas ir noteikums atmiņas formēšanai, īpaši verbālai.

Golubeva un Rožģestvenskaja, Pasinkova un līdzautori atrada  pozitīvu aktivitātes variēšanu, kas ir vērtējama pēc biežām harmoniski izteiktām sastādītām reakcijām, apgūstot dziestošu gaismu, a – ritma biežumā un potenciāla izsauktajām amplitūdām, ar produktivitāti spēju iegaumēt un neiegaumēt, un ātri apgūt. Tāpat aktivitāte variē ar psihisko aktivitāti un skolnieku spēju apgūt mācību vielu.

Rusalova darbi ir rezultatīvi mēģinājumi atrast kopīgas nervu sistēmas īpašības. Pamatojoties uz funkcionālo un smadzeņu bloku izpēti, nepieminot to raksturojumu, aprioriem nervu darbības uzdevumu īpašībām.

Tāda pieeja ļauj precīzāk izpētīt pētāmo objektu, ierobežojot to ar neirofizioloģisku līmeni; tas ļauj būtiski pietuvoties nervu sistēmas īpašību problēmu atrisinājumam.