LATVIJAS UNIVERSITĀTE
EKONOMIKAS UN VADĪBAS FAKULTĀTE
FINANSU INSTITŪTS

TIESĪBU PAMATI

Cilvēku un pilsoņu tiesības

un pienākumi

Rīga 1999

SATURS

lpp.

Ievads 3

Tiesības un pienākumi 4

Secinājums 12

Izmantotā literatūra 14

IEVADS

1948.gada 10.decembrī Parīzē ANO Ģenerālās Asamblejas sanāksmē tika pieņemta un pasludināta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. To uzskata “… kā kopīgo standartu visu tautu un nāciju sasniegumu, lai katrs cilvēks un sabiedrības daļa, paturot pastāvīgi prātā šo deklarāciju, censtos mācot un izglītojot veicināt šo tiesību un brīvību atzīšanu un pakāpeniski ar nacionālo un starptautisko līdzekļu palīdzību nodrošināt to vispārēju un efektīvu atzīšanu un ievērošanu.”

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija bija pirmais solis starptautisko cilvēktiesību standartu veidošanas procesā. Šī konvencija ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas Padomes sasniegumiem. Tas nosaka katra indivīda neatņemamās tiesības un brīvības, kā arī uzliek valstīm par pienākumu tās ievērot attiecībā uz viesiem, kas ir tajā jurisdikcijā.

ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija pasludinājusi, ka katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām minētajām tiesībām un brīvībām neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

Kopš 1990.gada 4.maija, kad tika deklarēta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana, ir sperti būtiski soļi cilvēktiesību un brīvību realizācijas jomā. Jaunā Krimināllikuma un jauno Civilprocesa kodeksa, Kriminālprocesa kodeksa, Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Administratīvā procesa kodeksa izstrādāšanas process turpinās.

1991.gada 10.decembrī Augstākā padome pieņēma īpašu likumu – “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”, kas šodien ir galvenais tiesību akts, kurš regulē cilvēktiesības Latvijā.

TIESĪBAS UN PIENĀKUMI

1948.gada 10.decembrī Parīzē ANO Ģenerālās Asamblejas sanāksmē tika pieņemta un pasludināta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Latvijas puse uz ANO pievienošanā rakstu nosūtīja 1992.gada 24.martā.

Ģenerālā Asambleja:

“ pasludina šo Vispārējo cilvēku tiesību deklarāciju par uzdevumu, kuru pildīt jātiecas visām tautām un visām valstīm, lai katrs cilvēks un katrs sabiedrības orgāns, pastāvīgi ievērojot šo Deklarāciju, ar apgaismošanu un izglītošanu censtos veicināt šo tiesību un brīvību respektēšanu un, realizējot nacionālos un starptautiskus progresīvus pasākumus, nodrošinātu to vispārēju un efektīvu atzīšanu un īstenošanu kā Organizācijas dalībvalstu, tā arī to jurisdikcijā esošo teritoriju tautās”.

Vispārējā cilvēktiesību deklarācija nosaka:

Visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats.

Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi savā cieņā un tiesībās.

Katram cilvēkam jābūt apveltītam ar visām tiesībām un visām brīvībām, kas pasludinātas šajā deklarācijā, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai citas izcelsmes, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa. Turklāt nedrīkst būt nekādas atšķirības valsts vai teritorijas, pie kuras cilvēks pieder, politiskā, tiesiskā vai starptautiskā stāvokļa dēļ neatkarīgi no tā, vai šī teritorija ir neatkarīga, aizbilstama, bez pašpārvaldes vai kaut kā citādi ierobežota savā suverenitātē.

Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību.

Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, un viņiem ir tiesības, bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību. Jebkura šāda veida diskriminācija jāaizliedz ar likumu, un likumam jāgarantē visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju – neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

Katram cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību, brīvību pieņemt reliģiju vai pārliecību pēc savas izvēles un brīvību nodoties savai reliģijai un pārliecībai tiklab vienatnē, kā arī kopā ar citiem publiski vai nošķirti piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

Katram cilvēkam ir tiesības uz pārliecības brīvību un tiesības brīvi paust savus uzskatus: šīs tiesības ietver brīvību netraucēti palikt pie saviem uzskatiem un brīvību meklēt, saņemt un izplatīt informāciju un idejas ar jebkuriem līdzekļiem neatkarīgi no valstu robežām.

Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam: šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un nefalsificētās vēlēšanās, kam jānotiek uz vispārēju un vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību pamata, aizklāti balsojot vai arī citās līdzvērtīgās formās, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpaudumu.

Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu.

Katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu.

Katram strādājošam ir tiesības uz taisnīgu un apmierinošu darba algu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi viņam un viņa ģimenei. Nepieciešamības gadījumā tā jāpapildina ar citiem sociālās nodrošināšanas līdzekļiem.

Katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai, vismaz pamata un vispārējai izglītībai, ir jābūt bezmaksas. Pamatizglītībai ir jābūt obligātai. Tehniskajai un profesionālajai izglītībai ir jābūt visiem pieejamai, un augstākai izglītībai jābūt vienādi pieejamai visiem atbilstoši katra spējām.

Starptautiskā “Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija” noslēgta 1950.gadā 4.decembrī, Latvijā spēkā - Konvencija un 1, 2, 4 protokoli (tiesības un pamatbrīvības, kas nav iekļautas 1950.gada 4.decembrī Romā parakstītās Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā) no 1997.gada 27.jūnija, 7 protokols no 1997.gada 1.septembra un 11 protokols – pēc tam, kad visas Konvencijas dalībvalstis ratificēs.

Cilvēku tiesību un pamatbrīvību aizsardzību konvencija un tās protokoli nosaka:

Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Nevienam nedrīkst ar nolūku atņemt dzīvību, izņemot ja tiek izpildīts tiesas spriedums pēc apsūdzības noziegumā, par kuru likums paredz šādu sodu.

Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgai vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.

Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību.

Jebkuram cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības veidot arodbiedrības un iestātie tajās, lai aizstāvētu savas intereses, izņemot ierobežojumus, kas noteikti likumā.

Jebkurai fiziskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Laulātajiem ir jābūt vienlīdzīgiem savās tiesībās un atbildībā, kurai gan laulāto starā, gan viņu attiecībās ar bērniem ir privāta likuma raksturs, attiecībā uz laulību, tās laikā un pēc tās šķiršanās. Šis pants neattur valstis no tādu pasākumu veikšanas, kas nepieciešami, lai aizstāvētu bērnu tiesības.

ANO Ģenerālā Asambleja 1959.gada 20.novembrī pasludinājusi starptautisko Bērnu tiesību deklarāciju. Latvijā spēkā no 1990.gada 4.maija.

Bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskatot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.

Ģenerālā Asambleja:

“pasludina Bērnu tiesību deklarāciju nolūkā nodrošināt bērniem laimīgu bērnību un iespēju izmantot tajā paredzētās tiesības un brīvības bērnu un sabiedrības labklājībai, un aicina vecākus, vīriešus un sievietes kā atsevišķas personas, brīvprātīgās organizācijas, vietējos varas orgānus un nacionālās valdības atzīt un ievērot šīs tiesības, pakāpeniski veicot likumdošanas un citus pasākumus saskaņā ar deklarācijas principiem”.

Bērnam ar likumu un citiem līdzekļiem jānodrošina īpaša aizsardzība, kā arī jārada iespējas un labvēlīgi apstākļi veselīgai un normālai fiziskai, intelektuālai, tikumiskai, garīgai un sociālai attīstībai brīvības un cieņas apstākļos.

Starptautiskā Konvencija par bērna tiesībām noslēgta 1989.gada 20.novembrī, un Latvijā stājas spēkā no 1992.gada 14.aprīļa.

ANO Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ir pasludinājusi bērnu tiesības uz īpašu gādību un palīdzību.

Visās pasaules valstīs ir bērni, kas dzīvo ārkārtīgi smagos apstākļos, un šādiem bērniem ir nepieciešama īpaša uzmanība.

Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un izpratnes atmosfērā.

Konvencija par bērnu tiesībām nosaka:

Dalībvalstis atzīst, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvību.

Dalībvalstis apņemas respektēt bērna tiesības uz savas individualitātes saglabāšanu, ieskaitot pilsonību, vārdu un ģimenes saites, kā tas paredzēts likumā, nepieļaujot pretlikumisku iejaukšanos.

Dalībvalstis respektē bērna tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību.

Dalībvalstis dara visu iespējamo, lai nodrošinātu tāda principa atzīšanu, saskaņā ar kuru abiem vecākiem ir kopīga un vienāda atbildība par bērna audzināšanu un attīstību. Vecāki vai attiecīgajos gadījumos likumīgie aizbildņi ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību.

Lai garantētu bērnu tiesības un sekmētu to realizēšanu, dalībvalstis sniedz vecākiem un likumīgajiem aizbildņiem pienācīgu palīdzību viņu pienākumu pildīšanā, kas saistīti ar bērnu audzināšanu, un nodrošina bērnu iestāžu tīkla attīstību.

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītojošos pasākumus, lai aizsargātu bērnu pret vecāku, likumīgo aizbildņu vai jebkuras citas personas, kas rūpējas par bērnu, visu veidu fizisku vai psiholoģisku vardarbību,

apvainojumiem vai ļaunprātībām, gādības trūkumu vai paviršu izturēšanos, rupju apiešanos vai ekspluatāciju, arī pret seksuālajām ļaunprātībām.

Dalībvalstis atzīst, ka garīgā vai fiziskā ziņā nepilnvērtīgam bērnam jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo viņa iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē.

Dalībvalstis atzīst nepilnvērtīga bērna tiesības uz īpašu gādību un stimulē un nodrošina, ja ir resursi, palīdzības sniegšanu bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām personām, saskaņā ar iesniegto lūgumu un atbilstoši bērna stāvoklim un viņa vecāku vai citu personu apstākļiem, kuras gādā par bērnu.

Tajās valstīs, kur ir etniskās, konfesionālās vai valodas minoritātes vai pamatiedzīvotāju skaitā ietilpstošas personas, bērnam, kas pieder pie šādām minoritātēm vai pamatiedzīvotājiem, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem izmantot savu kultūru, pievērsties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu.

Dalībvalstis respektē un stimulē bērna tiesības uz vispusīgu līdzdalību kultūras dzīvē un jaunradē un gādā par atbilstošu un vienādu iespēju radīšanu kultūras un radošajai darbībai, brīvā laika pavadīšanai un atpūtai.

Dalībvalstis atzīst bērna tiesības un aizsardzību pret ekonomisko ekspluatāciju un jebkāda darba izpildīšanu, kurš var apdraudēt viņa veselību vai būt par šķērsli izglītības iegūšanā, vai arī kaitēt viņa veselībai un fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai.

Dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, tai skaitā likumdošanas, administratīvos un sociālos pasākumus, kā arī pasākumus izglītības jomā, lai pasargātu bērnus no attiecīgajos starptautiskajos līgumos definēto narkotisko līdzekļu un psihotropo vielu nelikumīgas lietošanas un nepieļautu bērnu izmantošanu šādu vielu pretlikumiskā ražošanā un tirdzniecībā ar tām.

Dalībvalstis apņemas aizsargāt bērnu pret visu veidu seksuālo ekspluatāciju un seksuālo pavešanu netiklībā.

Dalībvalstis veic nacionālā, divpusējā un daudzpusējā līmenī visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu bērnu nolaupīšanu, tirdzniecību ar bērniem vai viņu kontrabandu jebkādos nolūkos un jebkurā formā.

Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1966.gada 16.decembrī, stājies spēkā 1976.gada 3.janvārī. Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 16.decembra.

Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principu, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.

Šā pakta dalībvalstis atzīst tiesības uz darbu, kuras ietver katra cilvēka tiesības uz to, lai viņam būtu iespēja pelnīt sev iztiku ar darbu, ko viņš brīvi izvēlas vai izpilda brīvprātīgi, un veiks attiecīgos pasākumus šo tiesību garantēšanai.

Šā pakta dalībvalstis atzīst katra tiesības uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, ieskaitot arī: atlīdzību, kas nodrošina visiem strādājošiem taisnīgu darba algu un vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu bez jebkādas atšķirības, turklāt sievietēm jāgarantē darba apstākļi, kas nebūtu sliktāki par vīriešu darba apstākļiem, ar vienādu maksu par vienādu darbu; apmierinošu eksistenci viņiem pašiem un viņu ģimenēm saskaņā ar šā pakta noteikumiem; drošības un higiēnas prasībām atbilstošus darba apstākļus; visiem vienādu iespēju izvirzīties darbā, pamatojoties vienīgi uz darba stāžu un kvalifikāciju; atpūtu, brīvo laiku un darba laika saprātīgu ierobežošanu, periodisku apmaksātu atvaļinājumu, kā arī atlīdzību par svētku dienām.

Šā pakta dalībvalstis atzīst katra cilvēka tiesības uz sociālo nodrošināšanu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu.

Šā pakta dalībvalstis atzīst, ka ģimenei, kas ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, jānodrošina iespējami plašāka aizsardzība un palīdzība, it sevišķi tās dibināšanas posmā un kamēr tās pienākums ir gādāt par nepatstāvīgiem bērniem un viņu audzināšanu.

Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1966.gada 16.decembrī, stājies spēkā 1976.gada 23.martā, Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 14.jūlija.

Tiesības uz dzīvi ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.

Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai nežēlīgam, necilvēcīgam vai viņa pašcieņu aizskarošam sodam vai apieties ar viņu tādā veidā. Piemēram, nevienu personu bez tās brīvas piekrišanas nedrīkst pakļaut medicīniskajiem un zinātniskajiem eksperimentiem.

Nevienu nedrīkst turēt verdzībā; visu veidu verdzība un vergu tirdzniecība ir aizliegta.

Katram cilvēkam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt vai turēt apcietinājumā. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību bez likumā noteiktā pamata un neievērojot tajā paredzēto procedūru.

Katram, kas likumīgi atrodas kādas valsts teritorijā, ir tiesības šajā teritorijā brīvi pārvietoties un brīvi izvēlēties dzīvesvietu.

Katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu, valsti.

Nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības iebraukt savā valstī.

Nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties neviena personiskajā un ģimenes dzīvē, patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt viņa dzīvokļa neaizskaramību vai viņa korespondences noslēpumu vai nelikumīgi apdraudēt viņa godu un reputāciju.

Katram cilvēkam ir tiesības brīvi izpaust savus uzskatus, šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt dažāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no valstu robežām mutvārdos, rakstveidā, izmantojot presi vai mākslinieciskās izpausmes formas, vai citādā veidā pēc savas izvēles.

Jebkāda rīcība, kas aizstāv nacionālu, rasu vai reliģisku naidu un ir kūdīšana uz diskrimināciju, ienaidu vai vardarbību, jāaizliedz ar likumu.

Valstīs, kur etniskās, reliģiskās un valodas minoritātes, personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem izmantot savu kultūru, nodoties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu.

Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu apstiprinājusi ANO Ģenerālā Asambleja 1965.gada 21.decembrī, atklāta parakstīšana 1966.gada 7.martā un spēkā stājusies 1969.gada4.janvārī. Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 14.aprīļa.

Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās un katram cilvēkam bez jebkādas atšķirības, piemēram, bez rases, ādas krāsas vai nacionālās izcelšanās atšķirības, jābauda visas tās tiesības un brīvības, kas pasludinātas Deklarācijā.

Uzskatīdamas, ka visi cilvēki likuma priekšā ir līdztiesīgi un ka viņiem ir tiesība uz vienādu likuma aizsardzību pret dažādu diskrimināciju un pret dažādu kūdīšanu uz diskrimināciju.

Dalībvalstis apliecina nepieciešamību jo ātrāk likvidēt rasu diskrimināciju visā pasaulē, visos diskriminācijas veidos un izpausmēs un nepieciešamību nodrošināt cilvēka personības cieņas izpratni un cienīšanu, pārliecinātas par to, ka jebkāda pārākuma teorija, kas pamatojas uz rases atšķirību, ir zinātniski aplama, morāli nosodāma un sociālā ziņā netaisnīga un bīstama un ka nedrīkst būt attaisnojuma rasu diskriminācijai nekur, ne teorijā, ne praksē, apliecinādamas, ka cilvēka diskriminācija pēc rases, ādas krāsas vai etniskās izcelšanās principa ir šķērslis tautu draudzīgām un miermīlīgām attiecībām un ka tā var graut mieru un tautu drošību, kā arī traucēt cilvēku harmonisku līdzāspastāvēšanu pat vienas un tās pašas valsts ietvaros.

Dalībvalstis nosoda dažāda veida propagandu un visas organizācijas, kuras pamatojas uz vienas rases vai noteiktas ādas krāsas vai etniskās izcelšanās cilvēku grupas pārākuma idejām vai teorijām vai kuras cenšas attaisnot vai atbalstīt dažāda veida rasu naidu un diskrimināciju, un apņemas nekavējoties veikt pozitīvus pasākumus dažādas kūdīšanas uz diskrimināciju vai diskriminācijas aktu izskaušanai.

Dalībnieces valstis apņemas nekavējoties veikt efektīvus pasākumus, piemēram, zināšanu pasniegšanas, audzināšanas, kultūras un informācijas jomā, lai cīnītos pret aizspriedumiem, kas izraisa rasu diskrimināciju, veicinātu savstarpēju saprašanos, iecietīgu izturēšanos un draudzību starp tautām un rasu vai etniskajām grupām.

Šis likums nosaka:

Cilvēks, viņa dzīvība, brīvība, cieņa un tiesības ir Latvijas valsts augstākā pamatvērtība.

Valsts pienākums ir aizsargāt cilvēku, viņa dzīvību, brīvību, drošību, cieņu, tiesības un īpašumu.

Latvijas Republikas pilsonība ir personas noturīga politiski tiesiskā saikne ar Latvijas Republiku.

Pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums.

Visi pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi.

Pilsoņi piedalās valsts un sabiedrības lietu lemšanā tieši vai ar brīvi ievēlētu pārstāvju starpniecību.

Pilsoņiem ir vienlīdzīgas tiesības ieņemt valsts amatus.

Pilsoņiem ir tiesības dibināt politiskās partijas.

Pilsonim jābūt uzticīgam Latvijas Republikai, viņam ir tiesības un pienākums aizsargāt tās brīvību, neatkarību un demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu.

Pilsonim jāpilda obligātais valsts dienests un citas likumā noteiktās saistības ar valsti.

Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma priekšā neatkarīgi no rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, sociālā, mantiskā un dienesta stāvokļa un izcelšanās.

Valsts garantē korespondences, telefonsarunu, telegrāfisko un citu sakaru noslēpumu.

Valsts atzīst un aizsargā īpašuma un tā mantošanas tiesības.

Katram ir tiesības brīvi izvēlēties profesiju, nodarbošanos un darba devēju.

Katram ir tiesības saskaņā ar darba līgumu uz tādu darba samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto minimumu.

Darba nedēļas maksimālo ilgumu nosaka likums. Strādājošiem ir tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadējo apmaksātu atvaļinājumu.

Strādājošiem ir tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās un profesionālās intereses.

Katram ir tiesības brīvi izbraukt vai emigrēt uz ārvalstīm.

Šīs tiesības nedrīkst ierobežot politisku vai ideoloģisku motīvu dēļ.

Ikvienam ir tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā.

Visiem ir tiesības brīvi izveidot sabiedriskās organizācijas un piedalīties to darbā, ja šo organizāciju mērķi un praktiskā rīcība nav pretrunā ar likumu.

Valsts garantē iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrācijas brīvību.

Valsts garantē radošā darba brīvību un aizsargā autortiesības.

Valsts garantē reliģiskās pārliecības brīvību.

Ģimeni, laulību, kā arī mātes un bērna tiesības aizsargā valsts.

Laulības pamatā ir sievietes un vīrieša brīvprātīga vienošanās, kā arī viņu tiesiskā vienlīdzība.

Rūpētie par bērniem un viņu audzināšanu pirmām kārtām ir vecāku vai aizbildņu tiesības un pienākums.

Sabiedrība un valsts rūpējas, lai vecākiem vai aizbildņiem būtu iespējams pildīt savus pienākumus pret bērniem.

Laulībā un ārlaulībā dzimušie bērni ir tiesībās vienlīdzīgi.

Valsts garantē īpašu palīdzību un aizsardzību bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības.

Dabas, kultūrvides, ainavu, vēstures un arhitektūras pieminekļu un vides aizsardzība ir katras personas, visas sabiedrības un valsts pienākums.

Katra pienākums ir ievērot Latvijas Republikas likumus, cienīt latviešu tautas un Latvijā dzīvojošo nacionālo un etnisko grupu tradīcijas un paražas, kā arī respektēt citu personu nacionālo pašcieņu.

Ikviens piedalās valsts un pašvaldību izdevumu segšanā, likumā noteiktajā kārtībā maksājot nodokļus un nodevas.

Demokrātiskas valsts pilsoņi uzņemas arī zināmus pilsoniskus pienākumus un saistības. Plašākā nozīmē šie pienākumi nozīmē līdzdalību demokrātiskā procesā, lai nodrošinātu tā funkcionēšanu. Pilsoņiem jāparāda spēja orientēties galvenajās problēmās, ar ko nākas saskarties viņu sabiedrībai, - tas nepieciešams kaut vai tāpēc vien, lai viņi būtu spējīgi balsot par augstu amatu kandidātiem.

Demokrātiskā procesa būtība ir pilsoņu aktīva, brīvprātīga līdzdalība savas kopienas vai nācijas sabiedriskajā dzīvē.

Viens no demokrātijas pamatprincipiem ir šāds: valdība kalpo tautai, nevis otrādi. Citiem vārdiem sakot, cilvēks ir demokrātiskas valsts pilsonis, nevis tās padotais. Ja valsts aizsargā savu pilsoņu tiesības, tad pilsoņi tai atlīdzina ar uzticību. Turpretim autoritārisma apstākļos valsts pieprasa, lai tauta kalpo tai un uzticas, neizjūtot nekādas saistības nodrošināt tautas piekrišanu savai darbībai.

Kad demokrātiskas valsts pilsoņi balso, viņi izmanto savas tiesības un pienākumus izšķirt, kas viņu vārdā valdīs. Turpretim autoritārā valstī balsošanas procedūra kalpo vienīgi, lai režīma izdarītā izvēle iegūtu likuma spēku. Šādā sabiedrībā balsošana nav pilsoņu tiesību vai pienākumu izpausme – tā ir uzspiesta atbalsta izrādīšana valdībai.

Demokrātiskā valstī karadienests ir pienākums, ko sabiedrības locekļi uzņēmušies labprātīgi saskaņā ar likumiem, kurus pieņēmuši viņu pašu izraudzītie pārstāvji. Demokrātiskā valstī pilsonim ir apziņa, ka viņš pilda pienākumu, kuru viņa sabiedrība uzņēmusies labprātīgi. Bez tam demokrātiskas sabiedrības locekļu varā ir arī kopīgiem spēkiem šo kārtību mainīt: atcelt obligāto karadienestu un tā vietā ieviest brīvprātīgo armiju, kāda, piemēram, pastāv ASV; samazināt iesaukuma termiņu, kā tas notika Vācijā.

SECINĀJUMS

Tiesības uz cilvēka cienīgu dzīves līmeni, darbu un sociālo drošību ir cilvēktiesības, kuras šobrīd ir aktuālas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju. Latvijā izveidojusies situācija man liekas traģiska, ka cilvēks ar savu darbu nevar samaksāt par tiem pakalpojumiem, kuri nodrošina viņa izdzīvošanu. Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kurš Latvijai ir saistošs, ir noteikts, ka ikvienai pakta dalībvalstij ir jāgarantē katra tiesības uz viņa un viņa ģimenes atbilstošu dzīves līmeni, ieskaitot atbilstošu uzturu, apģērbu un mājokli.

Latvija ir parakstījusi arī Eiropas sociālo hartu, kura valstij uzliek par pienākumu savu iespēju robežās rūpēties par savas valsts iedzīvotāju labklājību.

Katras demokrātiskas valsts interesēs ir veidot izglītotu sabiedrību, šī mērķa sasniegšanai izglītības sistēmā ir svarīgi neapstāties tikai pie pamata izglītības, bet ieinteresēt bērnu apgūt vidējo un augstāko izglītību. Lai to sasniegtu, svarīgi ir nodrošināt iespēju visiem Latvijas Republikā dzīvojošiem bērniem vienlīdzīgas tiesības izglītības iegūšanā neatkarīgi no viņu sociālā stāvokļa, tautības, vecāku pilsonības un citām pazīmēm. Nav pieņemama Latvijas sabiedrībā pastāvošā nostāja jautājumā par to, ka valstī vēlams ieviest maksas vidējo izglītību. Kā liecina statistika Latvijā pieaug to skolēnu skaits, kuri pēc pamatskolas izglītības iegūšanas turpina mācīties vispārīgās vidējās mācību iestādēs. Samazinājies arī to skolēnu skaits, kuri gan uzsāk mācības vidējās izglītības iestādēs, bet tās nebeidz. Tas norāda, ka bērnos ir vēlme mācīties, tādēļ valstij un pašvaldībām, realizējot un attīstot izglītības sistēmu, ir ne tikai šīs tiesības jānodrošina, bet arī jāveicina un jāattīsta starptautiskā sadarbība izglītības jautājumos un mūsdienīgas mācīšanas metodes, īpašu uzmanību pievēršot izglītības strukturālajai pārkārtošanai.

Ņemot vērā starptautiskos dokumentos gan bērnu tiesību jomā, gan arī cilvēktiesību jomā, kuros ir noteikts, ka pirmkārt maksimāli jāievēro bērnu intereses, valstij ir pienākums nodrošināt bērnu tiesības uz izglītību. Vispārējā cilvēktiesību deklarācija bija pirmais starptautiskais dokuments, kas tiesības uz izglītību pasludināja par cilvēka tiesībām, nosakot, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz izglītību. Izglītībai vismaz pamata un vispārējai izglītībai jābūt bezmaksas”. Tas nozīmē, ka valsts nedrīkst traucēt nevienai personai izmantot tiesības uz izglītību, piemēram, liedzot pieeju nodrošinātajām izglītošanas iespējām, ieviešot mācību maksu, maksu par mācību līdzekļiem u.c. Saskaņā ar Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” normām, valsts garantē iespēju iegūt bez maksas tikai obligāto izglītību, taču turpmāko izglītošanos nodrošina atbilstoši katra spējām.

Vēl joprojām likumdošanā pastāv profesiju ierobežojumi personām bez Latvijas pilsonības, kuri ir pretrunā ar Latvijai saistošajām starptautiskajām cilvēktiesību normām.

Ko darīt, ja nācija vēlas iegūt valstisku neatkarību, bet nacionālās grupas, kas dzīvo tās vēsturiskā teritorijā, šādu neatkarīgu valsti nevēlas? Ko darīt, ja latviešu nācija ar likuma spēku atjauno savas valodas funkcionēšanu visās dzīves sfērās (pasludinādama to par valsts valodu), bet daudzi krievi aiz pārliecības vai liekuļoti apgalvo, ka tas neesot demokrātiski?

Bijušajā Padomju Savienībā totalitārisms īpaši smagas sekas atstājis tieši nacionālajās attiecībās. Netaisni novilktās robežas, mākslīgi radītās autonomijas, miljoniem pārvietotu cilvēku, to vidū pat veselas tautas, uzspiestā rusifikācija, degradētās nacionālās valodas un denacionalizētā inteliģence – ar tādām problēmām tagad saduras visas bijušās PSRS republikas.

Ja cilvēks savā vēsturiskajā dzimtenē zaudē iespēju lietot dzimto valodu, tad ir pārkāptas ne vien nācijas tiesības, bet arī šā cilvēka tiesības. Latviešu nacionālajām prasībām jo lielāku svaru piešķir tas, ka latviešu nācijas eksistencei nelabvēlīgie faktori darbojas arī tagad, kad atgūta valstiskā neatkarība.

Latviešiem šī zeme ir vienīgā vieta pasaulē, kur var saglabāties nācijas dzīvais spēks, attīstīties tās valoda un kultūra. Neatkarīga, demokrātiska valsts, bez šaubām, var apmierināt nācijas tiesības pastāvēt neierobežoti ilgu laiku. Šīs dabiskās tiesības nav vērstas pret nacionālo identitāti, piedalīties sava etnosa nacionālās kultūras attīstībā un baudīt tās augļus.

Literatūras saraksts

1. 1948.gada 10.decembrī Parīzē ANO Ģenerālās Asamblejas sanāksmē tika pieņemta un pasludināta Vispārējā cilvēktiesību deklarācija. Latvijas puse uz ANO pievienošanā rakstu nosūtīja 1992.gada 24.martā.

2. Starptautiskā “Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija” noslēgta 1950.gadā 4.decembrī. Latvijā spēkā - Konvencija un 1, 2, 4 protokoli (tiesības un pamatbrīvības, kas nav iekļautas 1950.gada 4.decembrī Romā parakstītās Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā) no 1997.gada 27.jūnija, 7 protokols no 1997.gada 1.septembra un 11 protokols – pēc tam, kad visas Konvencijas dalībvalstis ratificēs.

3. ANO Ģenerālā Asambleja 1959.gada 20.novembrī pasludinājusi starptautisko Bērnu tiesību deklarāciju. Latvijā spēkā no 1990.gada 4.maija.

4. Starptautiskā Konvencija par bērna tiesībām noslēgta 1989.gada 20.novembrī, un Latvijā stājas spēkā no 1992.gada 14.aprīļa.

5. Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1966.gada 16.decembrī, stājies spēkā 1976.gada 3.janvārī. Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 16.decembra.

6. Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām pieņemts ANO Ģenerālās Asamblejas XXI sesijā 1966.gada 16.decembrī, stājies spēkā 1976.gada 23.martā, Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 14.jūlija.

7. Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu apstiprinājusi ANO Ģenerālā Asambleja 1965.gada 21.decembrī, atklāta parakstīšana 1966.gada 7.martā un spēkā stājusies 1969.gada4.janvārī. Latvijā spēkā esošs no 1992.gada 14.aprīļa.

8. 1991.gada 10.decembrī Augstākā padome pieņēma likumu – “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi”.

Bezmaksas referāti skolai

Cilvēku un pilsoņu tiesības un pienākumi