Civilizācijas izcelšanās.

From:    hakers-1@inbox.lv

Civilizācijas izcelšanās.

Daudzi nozīmīgi cilvēces sasniegumi tika veikti, pirms vēl parādījās  rakstīti avoti. Šo nozīmīgo vēstures posmu sauc par aizvēsturi. Mūsu zināšanas par aizvēsturi radušās, balstoties uz tādām liecībām fosīlijs un arheoloģiskie izrakumi, kurus veic zinātnieki.

SENAIS AKMENS LAIKMETS. Nozīmīgākie priekšmeti, kas no aizvēstures laikiem, ir akmens darbarīki un ieroči. Tāpēc arheologi šo laika posmu sauc par akmens laikmetu. Senākais un garākais akmens laikmeta periods, kas sākās vairāk nekā pirms 2 mij. gadu, ir senākais akmens laikmets, jeb paleolīts.

Senā akmens laikmeta cilvēki bija klejotāji, kas pārvietojās no vienas vietas uz otru, medījot meža dzīvniekus, ķerot zivis un pārtiekot no meža augiem. Tie prata gatavot dažādus darbarīkus un ieročus – šķēpus, cērtes un skrāpjus. Pamazām senā akmens laikmeta cilvēki iemācījās lietot uguni. Tie radīja valodu, ar kuras palīdzību savas zināšanas varēja nodot tālāk nākamajai paaudzei. Zinātnieki ir atraduši liecības, ka senā akmens laikmeta cilvēkiem bija reliģiski uzskati. Cilvēki radīja mākslas darbus.

JAUNAIS AKMENS LAIKMETS. Nākamais laika posms sākas aptuveni pirms 10 000 gadiem, kad beidzās pēdējais ledus laikmets. Tā kā šī laika cilvēki darbarīkus gatavoja daudz rūpīgāk, nākamo periodu sauc par jauno akmens laikmetu, jeb neolītu.

Šajā laika posmā tika izdarīti daudzi atklājumi, kas ietekmēja turpmāko cilvēku dzīvi. Vidējos Austrumos, Meksikā un citās pasaules daļās cilvēki iemācījās kopt laukus un pieradināt meža zvērus. Zemkopji sāka veidot pirmās apmetnes savu lauku tuvumā. Tā kā pārtikas bija pietiekami, daži jaunā akmens laikmeta cilvēki pievērsās darbarīku gatavošanai, māju celtniecībai, gatavoja audumus un traukus. Savus ražojumus tie mainīja pret pārtiku. Tā radās tirdzniecība, kas nostiprināja saikni starp ciemiem. 

Akmens laikmeta amatnieki radīja jaunas tehnoloģijas. Tie izgudroja riteni un buras, kas atviegloja transportu  un uzlabojas tirdzniecību. Radās arkls un podnieka ripa.

Jaunā akmens laikmeta beigās daži amatnieki Vidējos Austrumos iemācījās apstrādāt varu. Laika gaitā cilvēki sāka izmantot bronzu, kurā sakausēti par varu izturīgāki materiāli. Ar vērim bronzas laikmets apzīmē laika posmu, kad bronza kļuva par galveno materiālu darbarīku izgatavošanai.

UPJU IELEJU CIVILIZĀCIJAS. Apmetnes kļuva lielākas, un daži ciemi pārvētās par pilsētām. Pirmās civilizācijas radās četrās lielās upju ielejās: Divupē, Ēģiptē, Indijā un Ķīnā. Upe sniedza, pārtiku, tīru ūdeni cilvēkiem un dzīvniekiem, to varēja izmantot, kā pārvietošanās līdzekli. Upe ūdeņi nodrošināja mitrumu iekoptajiem laukiem.

Upju ielejās civilizācijas lika pamatus organizētai pārvaldei un reliģijai, darba dalīšanai, šķirām un rakstības sistēmai. Šīs piecas pazīmes raksturo seno civilizāciju. Tā kā visas senās civilizācijas radīja savu rakstību, to pirmsākumi iezīmē arī rakstības vēstures sākumu.

Pirmās civilizācijas.

Vairākas senās civilizācijas radās senajos Vidējos Austrumos: Divupē, Ēģiptē un Vidusjūras austrumu piekrastes zemēs. Šeit izgudroja arī dzelzs apstrādi. Šīm tautām bija izcili sasniegumi rakstībā, inženierzinātnēs, matemātikā un astronomijā.

DIVUPES CIVILIZĀCIJA. Senā civilizāciju mājvieta Šumera atradās starp Tigras un Eifratas upēm zemē, ko sauc par Divupi. Tā ir daļa no auglīgā pusloka – auglīgas zemes joslas starp Persijs līci un Vidusjūru. 

Zemkopju ciemi  gar upēm pārauga 12 neatkarīgās pilsētvalstīs. Tās ietvēra pilsētu un laukus ap tām. Šumeri bija politeristi, jo ticēja vairākiem dieviem Pēc viņu domām dievi aizstāv pilsētas un izvēlas tām valdniekus.

Tā kā Divupē trūka daudzu izejvielu, liela nozīme bija tirdzniecībai. Lai izdarītu piezīmes par saviem darījumiem, šūmeri izgudroja ķīļrakstus – rakstības sistēmu uz māla plāksnītēm. Šumeru ķīļraksti ir senākie pieraksti pasaulē. 2350.g.p.m.ē. Šumeru iekaroja Sargons – Akādes valdnieks, kas radīja pirmo impēriju pasaulē. Ar laiku varu šajās zemēs ieguva citas pilsētas. Šīs civilizācijas izmantoja šumeru sasniegumus.

Divupieši izgudroja reizināšanas un dalīšanas tabulas, veica aprēķinus, pielietojot ģeometriju, un izdarīja piezīmes ar saviem astronomiskajiem novērojumiem. Ap 1792. g. p.m.ē. visu Divupi pakļāva Bābele. Viens no valdniekiem vārdā Hammurapi apkopoja Bābeles likumus un lika tos izkalt ķīļrakstos. Tie ir pazīstami ar nosaukumu Hammurapi likumi un ir pasaulē ir pirmais pierakstītais likuma kodekss.

ĒGIPTIEŠU CIVILIZĀCIJA. Uz dienvidrietumiem no Divupes atrodas Nīlas upes ieleja, kas bija otrs vidējo austrumu civilizācijas centrs. Zemkopju ciemi šeit radās tāpēc, ka šeit bija bagāta augsne, kuru uzlaboja ikgadējie Nīlas plūdi. Sākotnēji šos ciemus apvienoja divās valstīs – Lejasēģipte un Augšēģipte. Ap 3100. g.p.m.ē. valdnieks Meness iekaroja kaimiņu valsti. Radās pirmā Ēģiptes dinastija jeb valdnieku dzimta

Ēģiptes civilizācijai pieder vairāk nekā 30 dinastiju. Pēc Mēnesa bija trīs laikmeti, kuros spēcīgas valdnieku dzimtas vai dinastijas apvienoja Ēģipti. Seno valsti (2686. – 2181. g. p.m.ē.) bieži sauca par piramīdu laikiem, jo šajā laikā faraoniem tika celtas milzīgas kapenes. Vidējo valsti (2040. – 1786. g. p.m.ē.) parasti atceras pēc plašās tirdzniecības ar Palestīnu, Sīriju un Krētas salu. Jaunās valsts laikā tika nodibināta milzīga impērija, kas stiepās austrumos līdz Eifratas upei, bet dienvidos – līdz Nūbijai.

Lai gan mainījās valdnieki, Ēģiptes sabiedrība un kultūra visus 3000 gadus saglabājās gandrīz vienveidīga. Valsts dzīvi spēcīgi ietekmēja reliģija. Ēģiptieši bija politeisti un ticēja, ka faraons ir viens no dieviem, kas valda dabas spēkus.

Ēģiptieši ieviesa hieroglifus kā rakstības sistēmu un papirusa ruļļus. Tie radīja kalendāru, kas bija precīzāks par Šumeru izveidoto kalendāru. Lai plānotu zemes sadali un apūdeņošanas ietaises, ēģiptiešu inženieri lietoja ģeometriju. Viņu arhitekti pirmie izmantoja akmens kolonnas. Ēģiptiešu celtņu atliekas rāda šīs civilizācijas spēku un bagātību. Ap 1200. g.p.m.ē. sākās ēģiptiešu civilizācijas noriets un pie varas nāca citas tautas.

CITAS SENO VIDĒJO AUSTRUMU TAUTAS. Viena no tautām, kas apdraudēja Ēģipti, bija heti. Viņi radīja impēriju, kas ietvēra Mazāziju un Ziemeļsīriju. Hetu amatnieki atklāja dzelzs gatavošanu, kas deva iespēju radīt izturīgākus un asākus darbarīkus nekā no bronzas. Līdz ar to beidzās bronzas laikmets un sākās dzelzs laikmets.

Ja heti savu impēriju veidoja iekarojumu rezultātā, tad feniķieši radīja tirdzniecības impēriju. Feniķiešu tirgotāji izgudroja alfabētu. Savu rakstības sistēmu tie ieviesa visās zemēs, kur vien tirgojās. Ap 800. g.p.m.ē. feniķiešu alfabētu savām vajadzībām pielāgoja grieķi, un uz tā balstās arī mūsu rakstība.

Ebreji jeb izraeliti bija klejotāju tauta, kas ap 1800.1500. g.p.m.ē. apmetās Kanānā uz dienvidiem no Feniķijas. Viņi bija pirmie monoteisti - cilvēki, kas ticēja vienam dievam. Ebreji uzskatīja, ka dievs ir ārpus zemes un visvarens. Viņi ticēja, ka dievs noteicis cilvēku uzvedības likumus un ka katrs cilvēks ir personīgi atbildīgs par to ievērošanu. Ebreju likumi apkopoti Torā pirmajās piecās Bībeles grāmatās.

660. g. p.m.ē. asīrieši izveidoja impēriju, kas stiepās no Ēģiptes līdz Persijas jūras līcim. Asīrieši valdīja nežēlīgi, bet efektīvi, būvēja ceļus, kas savienoja dažādas impērijas daļas. 612. g.p.m.ē. tos gāza haldiešu valdnieki no Bābeles un mēdieši no Persijas.

Mazāzijas ziemeļu daļā valdīja tauta, kas saucās lībieši. Lai atvieglotu tirdzniecību, tie sāka lietot monētas. Pēc 560. g. p.m.ē. monētas kā maksāšanas līdzekli izmantoja visos Vidējos Austrumos.

Ap 457. g. p.m.ē. lielu impēriju sāka veidot persieši ieviešot kopīgu oficiālo valodu, tie apvienoja visas Vidējo Austrumu tautas. Te cienīja vietējās tradīcijas, impēriju vienoja ceļu tīkls, pasta dienests, vienota monētu sistēma. Persiešu zemēs izplatījās jauna reliģija - zoroastrisms.

SENĀ INDIJA UN ĶINA.

No četrām upju ieleju civilizācijām, kas radās pirms 5000 gadiem, divas izveidojās Āzijā- Indas upes ielejā Indijā un Huanhe krastos Ķīnā.

Indijas civilizācijas saknes. Liecības par pirmajām civilizācijām Indijas subkontinentā ir atrastas Harapā un Mohendžodaro. Abas pilsētas bija rūpīgi plānotas un ieguva savu bagātību no plašas tirdzniecības. Ap 1500. g. p.m.ē. Indas upes kultūra norietēja un no Centrālās Āzijas subkontinentā iebruka āriešu ciltis. Tā kā Āriešiem nebija rakstības, zināšanas par šīm tautām mēs iegūstam no arheoloģiskajiem atradumiem, ceļotāju stāstiem un Vēdām - himnām, rituāliem, izteicieniem, dziesmām un nostāstiem.

Vēdas liecina, ka senajiem āriešiem bija šķiru sabiedrība ar trim slāņiem. Cilvēkiem bija iespējas pāriet no šķiras uz šķiru. Pēc tam kad ārieši apmetās Indas ielejā, šķiru sistēma pārauga kastās.

Pirmās četras kastas bija (1 ) priesteri; (2) karavīri; (3) tirgotāji un zemnieki; (4) kalpi. Katrai kastai bija sava dharma jeb uzvedības likums, kas aprakstīja tās vietu sabiedrībā. Ar laiku likumi kļuva stingrāki, tika izveidotas vairākas apakškastas. Liela daļa cilvēku, kurus sauca par neaizskaramiem, netika iekļauti nevienā kastā.

Reliģiskie uzskati un tradīcijas noteica Indijas ikdienas dzīvi. Indas upes civilizācijas reliģija un āriešu uzskati ir saplūduši vienotā hinduismā. Upanišadas raksti, kuros aplūkoti gudro spriedumi par Visuma kārtību, labo un ļauno, kā arī cilvēka dzīves vērtību - ir viens no nozīmīgākajiem hinduistu sacerējumiem.

Hindi uzskatīja, ka pasaules gars Brahmans ir katrā radībā, tajā pat laikā viss ir dala no šī lielā gara. Ticīgais hinduists vēlas nokļūt atpakaļ pasaules garā, un to var izdarīt, attīrot savu dvēseli.

Pēc hinduistu domām, to nevar izdarīt dzīves laikā, bet gan vairākkārt pārdzimstot pasaulē. Cik ātri vai lēni attīrīsies dvēsele, tas atkarīgs no karmas - no labajiem unsliktajiem darbiem, kas veikti iepriekšējā dzīvē. Hindu uzskati par kastu, dharmu un karmu ir cieši saistīti. Ievērojot dharmu, kastas pārstāvim ir iespēja iegūt labu karmu.

Ķīnas gadsimtu tradīciju aizsākums. Ap 1600. vai 1500. g. p.m.ē. Ziemeļķīnā pie varas nāca Šanas-Iņas dinastija. Šani-Iņi valdīja nelielā valstiņā pie Huanhe. Ar spēcīgas armijas palīdzību Šanas-Inas ievāca nodevas no apkārtējām tautām. Viņu laikā parādījās lieliski darinājumi no bronzas, kā ari radās pirmā rakstības sistēma Ķīnā.

Ap 1100. g. p.m.ē. Džou iekaroja Šanu-Iņu valsti. Lai pārvaldītu plašo valsts teritoriju; Džou valdnieki izveidoja feodālo sistēmu. Ar laiku vietējie pārvaldnieki kļuva varenāki par valdnieku.

Lai gan šis laika posms Ķīnas vēsturē bija nemierīgs, tika sperti nozīmīgi soļi sabiedrības attīstībā. Ķīnā sākās dzelzs laikmets,, kuģošanai tika izveidoti kanāli, tika celtas apūdeņošanas sistēmas. Jaunas pilsētas izauga par tirdzniecības centriem, parasto preču maiņu aizstāja ar naudu.

Ziemeļķīnas līdzenumā pamazām radās jaunas valstis, kuru valdnieki sāka koncentrēt varu savās rokās. Ķīnas valdniekiem par padomdevējiem kļuva jauna šķira valsts ierēdņi.

Konfūcijs bija viens no šiem ierēdņiem. Interesējoties par morāles jautājumiem, Konfūcijs izvirzīja domu par pieciem sabiedrisko attiecību veidiem: starp valdnieku un pavalstniekiem, tēvu un dēlu, vīru un sievu, vecāko un jaunāko brāli, kopienas locekļiem.

Pirmajos četros gadījumos vienu personu uzskata par augstāku, tam pakļaujas un izrāda cienu. No savas puses augstākstāvošajai personai ir jābūt par morālās uzvedības paraugu. Konfūcija idejas ir ietekmējušas kā ģimeni, tā Ķīnas pārvaldi.

Senā Grieķija.

Rietumu civilizācija ir radusies Vidusjūras austrumu daļā Grieķijas pussalā un Kaiminu salās.

Grieķu civilizācijas pirmsākumi. Egejas apkārtnē senākā civilizācija radās Krētas salā, un tās veidotājus sauca par miniešiem. Miniešu civilizācija uzplauka no 1700. g. līdz 1450. g. p.m.ē. Nedaudz vēlāk ap 1300. g. p.m.ē. visā Grieķijā izplatījās mikēniešu civilizācija. Miniešu un mikēniešu amatniecības prasmes un leģendas kļuva par daļu no hellēņu civilizācijas, kas radās ap 800. g. p.m.ē.

Grieķus un viņu uzskatus ietekmēja dzejnieks Homērs. Viņa eposi Iliāda un Odiseja aprakstīja varoņus, kuri bija drošsirdīgi, gudri un lepni. Šo īpašību attīstīšana kļuva par grieķu izglītības pamatu. HeIlēņu idejas izplatījās visā pussalā un grieķu kolonijās gar Melno un Vidusjūru.

Grieķu pllsētvalstis. Grieķijā radās neatkarīgas pilsētvalstis, katra ar savu īpatnēju kultūru. Spartā par nozīmīgām uzskatīja militārās prasmes, disciplīnu un kalpošanu pilsētvalstij - polisai. Atēnas kļuva par Grieķijas kultūras centru un radīja demokrātijas ideju.

Lai gan grieķi runāja vienā valodā, ticēja vieniem dieviem un cienīja Homēra tradīcijas, tie nekad neapvienojās vienā valsti. Cilvēki bija uzticīgi savai polisai, kuras pastāvīgi cīnījās viena ar otru. Ap 500. g. p.m.ē. grieķus piespieda apvienoties draudi no Persijas impērijas puses. Kaujās pie Maratonas 490. g. p.m.ē. un Salominas 480. g. p.m.ē. grieķi sakāva persiešus.

Pēc persiešu kariem Atēnās izveidojās tiešā demokrātija Perikla vadībā. Visi pilsoņi, t.i., pieaugušie vīrieši, kuru abi vecāki nāca no Atēnām, satikās asamblejā, lai pārrunātu dažādus jautājumus, balsotu un pieņemtu likumus. Atēnieši uzskatīja, ka ikvienam pilsonim ir jāpiedalās pārvaldē. Sievietēm, vergiem un ārzemniekiem nebija pilsonības, tādēļ tie nevarēja piedalīties valsts lietu izlemšanā.

Grieķu kultūras uzplaukums. Grieķi uzskatīja, ka ikvienam cilvēkam jādzīvo mierīga dzīve, jāvairās no jebkuriem pārspīlējumiem. Šis uzskats bija pamatā mērenības ideālam - līdzsvaram starp galējībām. Šis grieķu ideāls parādījās gan mākslā, gan zinātnē un filozofijā.

Grieķu lugu rakstnieki Eshils, Sofokls un Eiripīds rakstīja traģēdijas, kurās izmatoja nostāstus par dieviem, lai atainotu problēmas cilvēku sabiedrībā. Nozīmīga grieķu literatūras forma bija Hērodota un Tukidīda sacerējumi, kuros autori kritiski uzlūkoja pagātni.

Grieķu tēlnieki un gleznotāji centās parādīt cilvēkus skaistus un mierīgus, pozās, kas ļoti reti izpauda kādas asas emocijas. Arhitekti centās ievērot proporcijas, līdzsvaru. Seno grieķu filozofi izvirzīja domu par diva veida zināšanām: zināšanas par dabu un zināšanas par cilvēku, tā vietu pasaulē. Grieķi uzskatīja, ka dabā viss notiek pēc vispārējiem likumiem, kurus tie sauca par dabas likumiem. Tos cilvēks var izzināt ar savu prātu.

Lielu ieguldījumu zinātnē un matemātikā ir snieguši Taless, Pitagors, Dēmokrits un Hipokrats. Divi izcilākie filozofi bija Sokrats un viņa māceklis Platons. Sokrats lietoja jautājumu un atbilžu metodi, kura pazīstama ar nosaukumu Sokrata metode. Viņš mudināja cilvēkus domāt kritiski un loģiski. Savus uzskatus par pārvaldi Platons atklāja dialogā Valsts, kas bija ideālas valsts apraksts.

Platona skolnieks Aristotelis bija ļoti izcils domātājs. Viņš centās apkopot un sakārtot dažādu zinātņu pamatidejas. Pēc Aristoteļa uzskatiem, jebkura doma ir jāpamato ar faktiem.

Grieķu mantojums. 431. g. p.m.ē. Grieķu pilsētvalstis Peloponēsā Spartas vadībā uzsāka karu pret Atēnām, kas bija izveidojušas impēriju apkārt Egejas jūrai. Kara sākumā nomira Perikls. Atēnieši zaudēja gudru valdnieku. 404. g. p.m.ē. Atēnas ielenca spartieši.

27 gadus ilgais Peloponēsas karš visur nesa nāvi un sabrukumu. Kad Grieķijā Maķedonijas valdnieka Filipa vadībā iebruka svešzemnieki, vājās pilsētvalstis nebija spējīgas tiem pretoties. 338. g. p.m.ē. maķedonieši sakāva pilsētvalstu spēkus, un polisas zaudēja savu neatkarību.

Kad Filips tika nogalināts, par valdnieku kļuva viņa 20 gadus vecais dēls Aleksandrs. Viņu pazīst ar vārdu Aleksandrs Lielais, un tas bija viens no izcilākajiem militārajiem vadoņiem pasaules vēsturē. Laika posmā no 334. līdz 326. g. p.m.ē. viņa karaspēks iekaroja zemes no Ēģiptes līdz Indijai, nezaudējot nevienu kauju.

Pēc Aleksandra nāves 323. gadā p.m.ē. viņa impērija sabruka, tomēr grieķu kultūra turpināja izplatīties, un drīz vien tā bija valdošā Vidusjūras pasaulē. Sākās jauns posms civilizācijas attīstībā, kuru sauc par hellēnismu.

Hellēnisma zinātnieki, piemēram, Eiklīds, kura darbus lieto arī mūsdienu ģeometrijā, un Arhimēds - izgudrotājs un zinātnieks - turpināja labākos grieķu sasniegumus. Arī filozofiskie pētījumi turpinājās. Pretstatā hellēņu domātājiem, kuri uztvēra cilvēku kā kopienas daļu, hellēnisma laikmeta zinātnieki runāja par cilvēku kā indivīdu. Epikūristi, kuru mācību radījis filozofs Epikūrs, mācīja cilvēkiem dzīvot mierīgi, netiekties pēc bagātības, politiskās varas vai slavas. Stoiķi, kuru mācību radījis Zēnons, slavēja iecietību, saprātu un paškontroli.

Romas republika un impērija.

Hellēņu civilizācijas uzplaukuma laikā Itālijā arvien lielāku varu ieguva Romas pilsēta.

Romas republika. Kā to stāsta leģenda, 509. g. p.m.ē. romieši nodibināja republiku. Atšķirībā no Atēnu demokrātijas Romu pārvaldīja turīgi zemes īpašnieki, kurus sauca par patriciešiem. Vienkāršajiem ļaudīm jeb plebejiem bija maza politiskā ietekme.

300 patriciešu pārstāvji jeb senāts bija augstākā iestāde Romas pārvaldē. 287. g. p.m.ē. plebeji ieguva vienādas tiesības ar patrīciešiem, tomēr patrīcieši saglabāja politisko varu.

Šajā laikā Romas republika iekaroja kaimiņu zemes. 3.gs.p.m.ē. vidū Roma pārvaldīja lielāko daļu no Itālijas pussalas. 264. g. p.m.ē. romieši uzsāka karu ar Ziemelāfrikas pilsētvalsti Kartāgu. Trijos pūniešu karos romieši sakāva Kartāgu un ieguva provinces ārpus Itālijas. 146. g. p.m.ē. Roma pārvaldīja Vidusjūras rietumdaļu, bet līdz 133. g. p.m.ē. - arī hellēņu kultūras centrus Vidusjūras austrumu daļā.

Tomēr pūniešu kari prasīja daudz spēka no Romas. Daudzi zemkopji, kuru saimniecības tika izputinātas, pārdeva savu zemi lielajiem zemes īpašniekiem. Tā viņi pazaudēja gan savu zemi, gan iztikas līdzekļus un piebiedrojās bezdarbnieku bariem, kas klīda pilsētās.

Centieni izdarīt reformas sadūrās ar patrīciešu pretestību, kuri vēlējās saglabāt savu varu un turību. Varaskāri karavadoni iesauca armijā bezdarbniekus un ar pašu algotiem karavīriem radīja valstī nemierus. Solīdami karavīriem bagātību un zemi, karavadoņi radīja privātas armijas. Starp dažādu karavadoņu atbalstītājiem sākās asiņaini kari.

46. g. p.m.ē. varu Romā sagrāba Jūlijs Cēzars - karavadonis, kas bija iekarojis Galliju. Cēzars pārveidoja valsts pārvaldi provincēs, palīdzēja trūcīgajiem, deva pilsonību daudziem cilvēkiem ārpus Itālijas. Viņu iecēla par diktatoru un konsulu uz mūžu, tādēļ daudzi dižciltīgie viņā saskatīja draudus republikai. 44. g. p.m.ē. dižciltīgo grupa Cēzaru nogalināja. Tā vietā, lai saglabātos republika, Roma tika ierauta pilsoņu karā.

Romas impērijas rašanās. Cēzara audžudēls Oktaviāns sakāva pretiniekus un kļuva par vienīgo Romas vadītāju. Viņš ieguva senāta atbalstu un saņēma titulu Augusts. Oktaviāna nākšana pie varas 31. g. p.m.ē. iezīmēja republikas galu un Romas impērijas sākumu.

Augusta pārvalde iesāka 200 gadus ilgu miera periodu, kas saucas Pax Romana. Romiešu armija paplašināja robežas Āzijā, nostiprināja robežlīniju Eiropā gar Reinas un Donavas upēm, pakļāva lielāko daļu Britānijas. Tas bija kārtības, labas pārvaldes un uzplaukuma laikmets.