“Community” vs institūcijas.

Antonija Etzioni-Bogardusa

referāts socioloģijā

“Community” vs institūcijas.

 

1. Sociālās innovācijas iedzīvotāju problēmu risināšanā

2. Sociālās dzīves kvalitāte un sociālajā politika: no formāl-institucionālisma uz solidār-pilsoniskumu.

Sociālā politika: institūcijas un indivīdi

Sociālā politika : problemātika.

Alternatīvs risinājums : community

Izmantotie teksti

Sociālas innovācijas iedzīvotāju problēmu risināšanā

Lai gan bijušās valsts iekārtas sabrukšana ir novedusi daudzus cilvēkus pie reālām krīzes situācijām, un tā vai citādi skārusi visus (lielākoties nelabvēlīgi), tomēr "kapitālistiski-demokrātiskai revolūcijai" ir atrodamas arī savas pozitīvās puses. Acīmredzot, ne tikai gaidāmā tirdzniecības  uzplaukuma un preču asortimenta neto pieauguma dēļ tauta atteicās no nepārtraukti solītajiem efemērajiem sociālisma labumiem.

            Sabiedrībā tika atdzīvinātas minētās starpstruktūras, citiem vārdiem - pilsoniskā sabiedrība. Taču, līdz ar to, figurāli izsakoties, tika lauzts sava veida "sabiedriskais līgums"(Hobss) - pienākumu un tiesību sadalījums starp valsti un indivīdu. Tā rezultātā vesels sociālo grupu spektrs kļuva radikāli neaizsargāts pret sociālekonomiskām kolīzijām. Sabiedrībā iestājās krīze un to pārpludināja vēl nebijuša mēroga sociālās problēmas. ar kurām nekāda sociālā politika nespēj tik galā, jo valsts kasē nav tādu līdzekļu, bet sociālie resursi ir latenti (kā neaktivizētas vērtības) un, ņemot vērā sabiedrības inerci, to aktualizācija prasa īpašu piepūli. Bez tam ne visas problēmas var atrisināt tikai monetāri ekonomiskā ceļā, kaut arī finansionālajam aspektam ir būtiska loma - ir tomēr nepieciešamas arī sociālas innovācijas. Un jauniegūtās tiesības un brīvības pilsoniskās sabiedrības ietvaros dod iespēju pa jaunam pieiet problēmu risināšanas procesam, nezaudējot nedz tiesības, nedz brīvību.

            Ārzemju  sociālo zinātņu literatūrā, runājot par sociālajiem uzlabojumiem gan vides aspektā, gan plašāk - sociālās politikas jomā un sabiedrības dzīvē vispār, uzsver un analizē tādu sociālās telpas veidu kā kopienu (community).

            Šī, noteiktā veidā sakārtotā, cilvēku agregācija dod divējādu efektu. No vienas puses, tās ietvaros var veiksmīgi risināt atsevišķas personiskas un sabiedriskas problēmas, ieskaitot problēmas, kas saistītas ar dzīvojamās vides kvalitātes uzturēšanu un saglabāšanu. No otras puses, šī sociālo attiecību sistēma ir cieši saistīta ar to, ko sauc par pilsonisko sabiedrību. Kopiena, līdzīgi citām nevalstiskām asociācijām, veicina pilsoniskās sabiedrības funkcionēšanu, jo tās ietvaros ir iespējams efektīvi realizēt fundamentālo demokrātijas raksturojumu - līdzdalības principu. Kad demokrātija sākas pie "mājas sliekšņa"(Dewney), tad šis politiskais režīms no ideoloģijas pārtop par reālu sabiedrības sasniegumu. Šādu likumsakarību spoži apliecina politologa R.Patnama socioloģiskais darbs par demokrātisko pilnveidojumu efektivitāti -"Veicinot demokrātiju"[Putnam,1993]. Analizējot dažādus Itālijas reģionus, Patnams atklāj ciešu saistību starp politisko institūciju pilnveidošanas rezultātiem un to, cik lielā mērā ir bijusi attīstīta pilsoniskā sabiedrība dotajā reģionā. Aprakstot pilsoniskās sabiedrības subjektus, viņš lieto jēdzienu "pilsoniskās kopienas"(civic community), kuru attīstības līmeņa analīze - pēc pilsoniskās iesaistīšanās modeļu un sociālās solidaritātes kritērijiem - ļāva izskaidrot, kāpēc politiski-administratīvo pilnveidojumu līmenis pietiekami krasi atšķīrās tajos vai citos reģionos.

            Vispirms aplūkosim šo sociālās telpas organizācijas veidu - kopienu -  no, tā sacīt, ideoloģiskām jeb preskriptīvām pozīcijām - sabiedriskās vēlamības (vērtības) nozīmē, lai vēlāk atgrieztos pie kopienas socioloģiskās interpretācijas. Un vislabāk to ir darīt sociālās politikas kontekstā, jo tā var uzskatāmi priekšstatīt kopienas nozīmi sabiedrībā - pagaidām kā ideāli normatīvu priekšrakstu.

Sociālās dzīves kvalitāte un sociālajā politika: no formāl-institucionālisma uz solidār-pilsoniskumu.

            Tiekšanās pēc labklājības mūsu gadsimtā ir novedusi pie divējāda iznākuma - sociālistiskā bloka politekonomijas un labklājības valstu reformas. Kaut arī ar atšķirīgām ideoloģijām, abas stratēģijas, galu galā, ar dažādiem panākumiem, kulminē valsts-kapitālisma formācijā. Abas doktrīnas vieno ekonomiskās visatļautības apstākļos ieviestie ierobežojumi, ar mērķi 1) pārdalīt ienākumus par labu tirgus mehānisma upuriem, 2) garantēt sociālo drošību sociālā riska priekšā, 3) ierobežot nevienlīdzību caur sociālajiem servisiem. Kā stūrakmens šajā sistēmā  darbojas sociālā politika, kuru vispārīgi varētu definēt kā tādu valstisku darbu sēriju, kas radītu priekšnoteikumus cilvēku virzībai uz sabiedrībai vēlamu sociālo uzvedību. Mūsu sabiedrībā par vēlamu sociālo uzvedību tiek uzskatīta, piemēram, darbošanās demokrātijas labā (aizstāvēt brīvības institūtus, plurālismu, solidaritāti), sabiedrisko interešu pildīšana (reproduktīvā uzvedība, sabiedriskā miera respektēšana, sadarbība ar citiem locekļiem) un tamlīdzīgi. Lai izvērtētu cik efektīva ir sociālā politika šādā kontekstā, kā izejas punkts, tiks apskatīta sociālās politikas izpausme. Un, ņemot vērā to, ka būtībā ar socioloģijas palīdzību tiek izstrādāti sociālās politikas teorētiskie pamati, paralēli kritiskai izvērtēšanai, vēlams ir atrast un nopamatot alternatīvas un sociālās prioritātes. Dotajā gadījumā ar kopienas koncepta palīdzību.

Sociālā politika: institūcijas un indivīdi.

 Veidojot sociālo politiku, tās plānā, kā likums, tiek iekļautas divas pozīcijas - tās ir institūcijas un indivīdi. Sociālās institūcijas ir radītas, lai nodrošinātos ar tādiem labumiem, kā vajadzību novērtējumu, pakalpojumu plāniem, protokoliem un procedūrām. Citiem vārdiem, tās savā darbībā piedāvā iedzīvotājiem veselību, izglītību, drošību un taisnību. Lai šīm masīvajām institucionālajām struktūrām būtu kāda jēga un attaisnojums, tām nepieciešams kāds, kurš to lietotu. Tāpēc, no otras puses, ir jāuztur pieprasījums, tas ir -  pakalpojumu patērētāji - indivīdi - jo to būs vairāk, jo drošāk (leģitīmāk) jutīsies sociālo pakalpojumu sistēma. Taču šādam sociālās politikas traktējumam var tikt piemērota fundamentāla kritika.

Vispārīgi runājot, sociālā politika ir vērsta uz to, lai veicinātu sabiedrības labklājības līmeņa paaugstināšanos. Paralēli pozitīvai darbībai (veselības, mājokļu, darba nodrošināšanai) notiek arī negatīvo parādību novēršanas centieni. Tā ir raksturojama kā darbība, kas vērsta pret sabiedrisko neapmierinātību un spriedzi. Sociālajai palīdzībai šeit ir sava - vadošā - loma, kura izpaužas kā rūpju uzņemšanās par indivīdiem un ģimenēm, kas cietuši no tirgus mehānisma nepilnībām. Un tas tiek definēts `Likumā par sociālo drošību` - personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas grūtības un, kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina iesaistīšanos sabiedrības dzīvē (11.p.). Te var akcentēt dažus jautājumus: "kāpēc personā atrodas tādā stāvoklī, ka nesaņem nekādu palīdzību?" , "kā ir iespējama pašpalīdzība un cik lielā līmenī nenodrošināts cilvēks var iesaistīties sabiedrības dzīvē?"

            Sociālā politika : problemātika.

Sociālās politikas veidotāji turot fokusā kā tās patērētājus indivīdus un ģimenes, un, darba sarežģītības dēļ, nespējot adekvāti orientēties attiecībā uz iedzīvotāju vajadzībām, sociālajām izmaiņām un specifiskām prasībām, konstanti atrodas trīs sistemātisku problēmu spīlēs. Un tas bremzē sabiedriskās labklājības attīstību. Šīs problēmas ir sekojošas.

1.    Sociālās politikas darbības uzturēšana. Neskatoties uz to, ka valstu bagātība pieaug, tām arvien grūtāk ir segt labklājības programmu izmaksas. Sistēmas uzturēšana ir ārkārtīgi dārga, izdevumi allaž lielāki kā var atļauties valsts.

2.    Neskatoties uz visiem pūliņiem ražot un pilnveidot servisus, atrodas ievērojams daudzums indivīdu, kuri noraida pakalpojumu patērētāju lomu. Tas izpaužas kā nevēlēšanās mācīties, negribēšana laboties, atsacīšanās būt veseliem, dzīvošana, kur pagadās. Lai šo sabiedrības daļu neatstātu bez uzraudzības un nepieļautu plašu mērogu asocialitāti un deviances, tiek radītas jaunas struktūras, kas arī ne vienmēr sevi attaisno. Tas beidzas ar totāli institucionalizāciju - tādas vides radīšnu, kur tikai pieaugtu indivīdu atkarība no pakalpojumu sistēmas patērēšanas.

3.    Sociālās politikas programas, neskatoties uz visām izmaksām, ko tās pieprasa, ir nepiedodami neefektīvas, un atsevišķos gadījumos pat kontra-produktīvas. Var skaidri stādīties priekšā `noziedzību-radošas` labošanas iestādes, `slimību-veicinošo` veselības sistēmu, `muļķu-veidojošas` skolas, pat `nabadzību-uzturošos` sociālās palīdzības departamentus, kas darbojas tādas sociālās politikas paspārnē, kura ir veidota pēc klasiskā sociālā modeļa, kur sabiedrība ir institūciju un indivīdu konglomerāts.

Šāda sociālā politika joprojām paliks dārga, mazefektīva un nespēs turēties līdzi sabiedriskai attīstībai, ja turpinās vadīties pēc tradicionāliem uzskatiem per sabiedrību - tās potencēm uz pašmobilizāciju sociālo problēmu priekšā. Citiem vārdiem, sociālā politika nekad nav ietvērusi savos plānos un programmās tādu būtisku sociālo spēku kā iedzīvotāju asociācijas, ko bieži kā sociālu atbalstu min ārzemju  sabiedrisko zinātņu literatūrā (piem. Comm involvement). Tādējādi tiek ignorēts tāds sociālais kapitāls, kāda ir latentā spēja uz apvienošnos un pašpalīdzību. Ar šīm asociācijām, kopienām (community) tiek vispārigi saprasta noteikta sociālā telpa, kuru lieto ģimenes, draugi, kaimiņi (to apvienības), klubi, lokāli uzņēmumi, baznīcas, etniskas asociācijas un tamlīdzīgi. Tādu sociālo vidi dēvē arī par neformālo sektoru, kura var būt reāli rīcībspējīga pilsoniskās sabiedrības pamatšūniņa.

            Alternatīvs risinājums : kopiena.

Pēc tādiem apsvērumiem tūlīt rodas jautājums par tādu asociāciju pastāvēšanu, citādi tas ir nonsenss rēķināties ar kaut ko nēesošu un efemēru. Patiešām mūsu sabiedrībā lielā mērā pastāv zināma nepatika pret kolektīvismu, kas ir viens no community raksturlielumiem. Cilvēki ir ārkārtīgi privāti iekšienē un, ja tos atkal aicinās vai spiedīs apvienoties, protams tas izraisīs pretspiedienu. Tāpēc ir svarīgi izprast visas community priekšrocības, skaidrot šīs priekšrocības un strādāt ar cilvēkiem motivējot tos uz kopienu orientētu darbību. Pirms tam, protams, veicot plašāku pētijumu, kādā veidā to realizēt - zinātniski (socioloģiski) un praktiski pamatojot potenciālās priekšrocības un iespējas mūsu sabiedrībā. Taču tam visam ir jāvelta dažādi līdzekļu un darbietilpīgi pasākumi. Autors, savukārt, veltīs savu uzmanību tikai dažiem ar community saistītiem aspektiem.

            Pirmkārt ir jāapzinās tie labumi, ko var sniegt alternatīvā - uz kopienu orientētā - pieeja. Community  ir sociāls spēks, kam ir virkne unikālu raksturīpašību un priekšrocību, kas lielā mērā atrisinātu augstāk minētās aktuālās problēmas sociālajā politikā un sabiedrībā kopumā* :

§  cilvēciskās līdzatkarības - sociālās solidaritātes - izjūta; tāds resurs kā solidaritāte nav pārvērtējams, jo tas ir visefektīvākais, tā sacīt, sabiedrības cements;

§  community spēja   ātri reaģēt, kas ir nozīmīga gadījumos, kad cilvēkam ir nepieciešama tūlītēja palīdzība - negaidītā traģēdijā, pēkšņas izmaiņas cilvēka dzīvē un tml.;

§  nehierarhiskā community uzbūve ļauj straujāk īstenot radošus risinājumus, paverot vietu sociālajām innovācijām;

§  institūcijas nekad nespēs attīstīt programmas un aktivitātes, vēršoties pie klientu individuālajām īpatnībām, savukārt kopienā, kuras savā būtībā ir face-to-face grupas - attiecības starp locekļiem ir, kā likums, individualizētas;

§  sociālās palīdzības institūcijas, ideālā gadījumā, vēlētos panākt, lai attiecības ar klientu varētu raksturot kā aprūpi, taču, ņemot vērā to pamatfunkciju un tai atbilstošo struktūru, tās ir un paliek tikai par pakalpojumu, nevis aprūpes sniedzējām; taču daudziem cilvēkiem ar nestandarta vajadzībām un dīvainībām ir nepieciešama tieši aprūpe, uzmanība, gādība, nevis  standartizēti pakalpojumi sociālās palīdzības veidā.

§  pēdējais, ar globālāku nozīmi - asociācijas rada labvēlīgu vidi, tā sacīt, - forumu, kur katrs var būt pilsonis, tādējādi izsakot savu viedokli un gribu, līdz ar to paliekot par vitāliem demokrātijas centriem.

Pēc šī pozitīvā raksturojuma izklāsta, ir jāuzdod jautājums – kāpēc community tiek ignorēta un netiek izmantotas tās priekšrocības un iespējas sociālās politikas veidošanā?      Pirmām kārtām tas ir politiskās atsvešinātības jautājums, kur politiķi un institucionālie līderi vienkārši netic community iespējām. Elites un birokrāti allaž kopienas uzskata par parokālu, neinformētu, aizspriedumainu cilvēku kolekciju, Lielā mērā tas ir Padomju politikas laiku mantojums, ar ideoloģisko nostādni par valsts (partijas) noteicošo lomu cilvēka aizgādniecībā un tā uzvedības vadīšanā, kur “pats savas laimes kalējs” ir tikai fikcija. Bez tam tā ir arī universāla birokrātijas institucionālā pozīcija, kura nosaka šādu attieksmi savas pašizdzīvošanas interesēs.  Ir izdevīgi uzturēt viedokli par cilvēka vārgumu un, tādējādi, veidot tos pēc sev vēlamā priekšstata. Jo visur, kur hierarhiskā institūciju sistēma ir spēcīgāka par asociācijām, tur kopienām garām aizplūst vara, resursi, nauda, leģitimācija, iespējas un tml. Sekojoši, kad mēs apskatām komunitāro un institucionālo varas dalījumu, var apjaust, ka institūciju varas vairošana notiek pateicoties kolektīvai atsvešinātībai un pilsoniskai nespējai, un, visbeidzot, tas notiek uz community rēķina. Pilsoniskās sabiedrības pamatšūnas  zaudē savas potenciālās spējas, un tāds sociālais kapitāls, kā vienprātība, saskaņa, tiek aizvietots ar sistēmas kontroli pār indivīdu, komunitāro aprūpi aizvieto ar institucionāliem servisiem, un pilsoņi pārtop par klientiem un institūciju produkcijas patērētājiem. Domājot par šīm lietām var saprast, ka mēs esam par vāju, lai sauktos par īstiem pilsoņiem un esam pārāk saskaldīti, lai būtu kopienas locekļi[McKnight J.].

           

Kāds ir secinājums?

            Vienkāršai kopienas īpašību raksturošanai un sabiedrisko attiecību (sociālās politikas) kritikai būtu zema informatīvā vērtība, tāpēc darbs orientēsies arī uz problemātikas socioloģisku ieskicēšanu. Bet, arī bez īpašas socioloģiskas sociālās drošības institūciju darbības analīzes, var atklāt atsevišķas fundamentālas vājības, kas raksturīgas arī visai sociālajai politikai kopumā. Šī kļūda nāk no sabiedrības dalījuma institūcijās un sociāli saskaldītos indivīdos, respektīvi, izslēdzot no sava redzes loka pilsoniskās un uz dzīves vietu balstītās iedzīvotāju asociācijas, kuras, pie zināmiem priekšnoteikumiem, var uzņemties daļu no sociālās politikas neatrisināmajām problēmām.

            Vairāk vai mazāk sociālās politika institūcijas darbojas saskaņā ar radītajiem priekšnoteikumiem un direktīvām, respektīvi nekas nav pretrunā ar politiku, kurā nekas precīzāk nav atrunāts par `community gara` celšanu un pašpalīdzības iniciēšanu un motivēšanu, kas, autorprāt, būtu situāciju dziedinošs pavērsiens. Tāpēc, jāatzīmē, ka kritizējot institūcijas - to mazefektivitāti, kura tām ir `iedzimta` - sakot, ka mums ir problēmas ar cilvēku dzīves kvalitāti balstošiem pakalpojumiem, ir jāsaprot, ka tā ir vienpusīga simptomu kritika, kur pamatproblēma nemaz neparādās. Mūsu būtiskākā problēma ir nepiedodami vājas kopienas. Tāpēc ir jāveido vismaz community vīzijas (tēlus), lai tās vēlāk varētu iedzīvināt sabiedrībā.

Avoti

McKnight J. Regenerating community.

     Internet site www.journalism.wisc.edu:80/cpn/community/civic perspectives

Community Involvement in Urban Regeneration. European Commision, 1997

Dewney R. (1965) Origin and Growth of Urbanization. In Metropolis - Values in Conflict (ed. C.Elias). Belmont, USA

Putnam R.D.(1995) Making Democracy Work.Princeton University Press, U.K.

Putnams, R. D. (1998) Vientulības ekonomika. Kā atkal sadarboties? Diena, 1998.gada 1.augusts.

---

* Nenoliedzama vieta ir arī kritikai, taču dotajā gadījumā pietiek ar skepsi par community pastāvēšanas iespējamību vispār.