PJĒRA BURDJĒ SOCIOLOĢIJA

P. BURDJĒ ir citējamākais no dzīvajiem sociologiem.

Latvijas Universitāte

Vēstures un filozofijas fakultāte

Socioloģijas katedra

"PJĒRA BURDJĒ SOCIOLOĢIJA"

(referāts)

Socioloģijas nodaļas II kursa students

Jānis Daugavietis

priekšmets "Socioloģijas teoriju vēsture"

 lasa LU doc. R.Mezītis

1999.gads, Rīga

SATURS

SATURS...................................................................................................................... 2

I IEVADS. BURDJĒ VIETA MŪSDIENU SOCIOLOĢIJAS LAUKĀ................. 3

II BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS AVOTI...................................................................... 3

III BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS PAMATTERMINI UN JĒDZIENI...................... 4

IV BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS STRUKTURĀLISMS JEB KĀ VIŅŠ REDZ SABIEDRĪBU   5

V BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS DIVI GALVENIE KONCEPTI.............................. 7

LAUKS.................................................................................................................... 7

HABITUS................................................................................................................ 8

VI NOBEIGUMS. BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS KRITIKA UN VĒRTĒJUMS... 10

IZMANTOTĀ LITERATŪRA................................................................................. 12

I IEVADS. BURDJĒ VIETA MŪSDIENU SOCIOLOĢIJAS LAUKĀ

            Pjērs Burdjē ir 1931.gadā dzimis franču zinātnieks kas jau 70-to sākumā beigās gūst vispārēju atzinību ne tikai kā viens no Francijas, bet arī kā viens no visas pasaules labākajiem sociologiem, kļustot par leģendu un dzīvu klasiķi.

            "Zemas kārtas" izcelsme nav bijusi šķērslis lai iegūtu visaugstākā labuma un prestiža izglītību (viņa pasniedzēji bijuši Fuko un Altisērs), vēlāk gan pats Burdjē atzīmē, ka tikai nejauši gadījumi viņam ļāvuši nokļūt elitārākajās skolās, un ka viņam ir laimējies izmantot daudzas no tām iespējām, ko daudzi parasti palaiž garām. Iespējams, tieši Burdjē dzīves trajektorija, kā viņš pats to dēvē, noteikusi viņa zinātniskās intereses. Burdjē ir pētījis, kā teorētiski, tā empīriski, gan Alžīras zemniekus, gan savus kolēģus profesorus, viņa pētījumi bijuši saistīti ar aksioloģiju un estētikas disciplīnām, Burdjē ir atzīta autoritāte politikas, sporta, mākslas un citās socioloģijas disciplīnās. Viņš pats raksta, ka socioloģijai jāpēta arī socioloģija (t.s. "socioloģijas socioloģija"), ko Burdjē ir centies darīt. Burdjē, kas ieguvis arī filozofa izglītību, ietiecas arī filozofijas laukā, tie, piemēram, ir viņa aksioloģiskie pētījumi (piem. Kanta estētisko vērtību teorijas kritika).

            Pjērs Burdjē ir radījis tādus teorētiskus konceptus (piem. "habitusa", "lauku"), kurus viņam veiksmīgi izdevies piemērot dažādu sabiedrības segmentu jeb struktūru teorētiskajā un empīriskajā analīzē. Tāpēc šodien Burdjē socioloģijas analīze ir neatņemama vairāku konkrētu socioloģijas teoriju sastāvdaļa. Burdjē, piemēram, tiek uzskatīts par mūsdienu "galveno balsi kultūras prakšu kritiskajās studijās." [4, 1.lpp.] Burdjē piemīt oriģināls skatījums uz stratifikāciju un eliti. Burdjē teorētiskā balss ir atzīta pat tik specifiskā sfērā kā literatūras kritikas teorija (piem. 1997.gadā iznāk literatūras vēstures žurnāls "Modern Language Quarterly" kas pilnībā veltīts Burdjē teorijām).

            Apkopojot visu iepriekš minēto, vēlreiz var apgalvot, ka Pjērs Burdjē ir viens no socioloģijas dzīvajiem klasiķiem, kura teorija attīstas mūsdienās dominējošās sintēzes garā, apvienojot kā teorētiskus pētījumus ar empīriskiem, tā arī kombinējot visdažādākās sociālo zinātņu metodiskās pieejas un pētijumu izejas punktus.

II BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS AVOTI

            Burdjē socioloģijas avoti atrodami viņa paša akadēmiskās socializācijas laikā. Pirmām kārtām tie ir viņa lielie skolotāji universitātē -  Fuko un Altisērs. Šo filozofu teorētiskās domas ietekme Burdjē darbos nav lasāma "starp rindām", Burdjē bieži tieši atsaucas uz viņiem. Otrām kārtām tie ir Burdjē studiju laikā populārie filozofiskie virzieni, piemēram eksistenciālisms un strukturālisms, Burdjē vēlāk gan apgalvo, ka viņš ir vairījies no lietām kas ir modē, tāpēc šīm teorijām vairāk tiek oponēts. Trešais Burdjē ietekmju avots ir sociālās un filozofiskās domas klasika (Markss, Husserls, Vēbers, Dirkheims u.c.) ko viņš apgūst un pieņem ar skolotāju un pašizglītošanās starpniecību.

            Mēs varētu runāt arī par teorijām, kas maz ietekmējušas Burdjē socioloģiju. Vispirms te būtu jāmin tolaik dominējošais amerikāņu strukturālais funkcionālisms, Burdjē ar vieglām šausmām raksta par ASV sociologu trijotnes, Pārsons, Mertons, Lazersfelds, dominēšanas laiku socioloģijā. Ļoti iespējams, pamats šādai attieksmei ir Burdjē ietekme no franciskā etnocentrisma vai vismaz eirocentrisma.

            Neapšaubāmi viens no Burdjē socioloģijas panākumu stūrakmeņiem ir veiksmīga subjektīvās un objektīvās koncepcijas sintēze. Viņš allaž lietās un parādībās cenšas redzēt abas aktīvās puses, gan objektīvo, gan subjektīvo, un rēķināties ar abām šīm ietekmē.Līdzīga ir Burdjē socioloģijas teorētiskās un empīriskās "pušu" dialektika. Socioloģijas dalīšanu empīriskajā un teorētiskjā viņš uzskata par absurdu. Burdjē ir vienīdz spēcīgs filozofs, sociologs teorētiķis un sociologs empīriķis.

            Burdjē vienmēr ir centies pārvarēt objektīvā un subjektīvā redzējumu vienpusību. Burdjē grāmatas "Kultūras produkcijas lauks" angļu izdevuma priekšvārda autors Randal Johnson raksta, ka Burdjē teorija savu subjektīvismu smēlusies no fenomenoloģijas, racionālās rīcības teorijas, antropoloģijas, bet subjektīvismu no Sosāra semiloģijas, strukturālās antropoloģijas, Altisēra marksisma. Burdjē centies atbrīvoties no subjektīvistu voluntārisma un ideālisma, un no objektīvistu determinisma un mehāniskās kauzualitātes. Burdjē kombinē sociālo struktūru ar atsevišķos indivīdos sociāli konstituēto menatālo struktūru, kas rada prakses un kontrolē sociālās pasaules analīzi. [3, 4.lpp.] Zinātniskās pasaules atzinība acīmredzami norāda uz to, ka Burdjē ar šo savu uzdevumu, subjektīvās un objektīvās pieejas apvienošanu, ir ticis galā salīdzinoši labi.

            Īpašs temats ir "Burdjē un Markss". Nevienam nesagādā grūtības Burdjē teorijā "atrast Marksu", Burdjē ne tikai ir pieņēmis Marksa ieviesto terminoloģisko aparātu un ar to saistītās dispozīcijas (šķiras, kapitāls, cīņa, dominēšana u.t.t.), bet bieži citē un atsaucas uz Marksu. Bez šaubām, Markss tiek kritizēts, bet, kā mēs varam just, Marksa idejas paliek. Burdjē netiek pieskaitīts marksistiem vai neomarksistiem, varbūt tāpēc, ka Burdjē neaprobežojas ar teorētisku filozofēšanu un ir atvērts teoriju sintēzei, bet tas mums neliedz apgalvot, ka marksisms ir viens no galvenajiem, ja ne pats svarīgākais, Burdjē socioloģijas avots.

III BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS PAMATTERMINI UN JĒDZIENI

            Burdjē socioloģijai raksturīga vairāku jaunu terminu ieviešana un lietošana. Varbūt termini paši par sevi nav jauni, bet jauna ir to Burdjē savdabīgā interpretācija. Otrs iemesls, kas pirms smalkākas iepazīšanās ar Burdjē socioloģiju mums liek iepazīties ar Burdjē lietoto terminu un jēdzienu definīcijām (kā tās devis pats autors) un paskaidrojumiem, ir tas, ka Burdjē socioloģijas terminoloģijas aparāts atšķiras no vairāku socioloģijas virzienu leksikona (varbūt tieši tāpēc, ka Burdjē socioloģijas avoti ir vairākas filozofijas un socioloģijas skolas). Bez tam, ja Burdjē savā socioloģijā nebūtu ieviesis vismaz pāris jaunas sen lietotu jēdzienu interpretācijas, tādējādi no jauna aktualizējot šos jēdzienus, piešķirot tiem jaunas nozīmes, Burdjē socioloģija nebūtu sasniegusi tādu atpazīstamības līmeni, kāds tai ir izveidojies. Tie ir kodi (piem. termini lauks un habitus) kas, kā raksta pats Burdjē, padara fenomenus atpazīstamus un diferencē vienu no otra.

            aģents -  Burdjē vairās lietot jēdzienus subjekts vai personība, tā vietā ir aģents kā rīcības subjekts. Tas nav tikai savas subjektīvās gribas vadīts un radīts, aģenta termina lietošana uzsver arī šī rīcības subjekta atkarību no objektīvām sociālām struktūrām un to noteiktajām likumsakarībām, kas viņu ietekmē un pat daudzējādā ziņā determinē viņa rīcību.

            leģitimitāte -  tiek lietota Vēbera izpratnē, tā ir atzīšana (piem. kapitāla, varas, psaules redzējuma).

            homoloģijas ideja -  tas ir bioloģija termins kas nozīmē parādību, kad dažādu sugu organismiem ir orgāni kas veic analogas funkcijas. Burdjē redz homoloģijas loģiku [4, 44.lpp.] dažādu struktūru uzbūvē, starp dažādiem laukiem un dažādu lauku pozīcijām.

            simboliskais kapitāls -  līdzās dažādajām konvencionālā kapitāla formām (katram laukam var būt savi kapitāla veidi), Burdjē atdala simbolisko kapitālu no "ekonomiskā un kultūras kapitāla tad, kad tas kļuvis atzīts un pazīstams, kad to atpazīst pēc esošajām uztveres kategorijām." [2, 199.lpp] Citiem vārdiem tas ir prestižs, atzinība, cieņa, kas ne vienmēr ir saistīts ar konvenciālajiem kapitāliem, bet tam var būt zināms spēks, jo tas ir "atbalsts no grupas." [1, 71.lpp.]

            dispozīcija -  Burdjē tā ir subjektīva kategorija, tā atspoguļo sociālās telpas subjektīvo griezumu, tie ir aģenta individuālie priekšstati par pozīciju, vienlaikus tās ir arī uzvedības, domāšanas un vērtēšanas shēmas.

            dominēšana -  pakļaušanas / pakļaušanās attiecības skatītas Vēbera un Marksa socioloģijas garā, tas ir struktūru objektīvs atribūts, tādās 2 nosacītās aģentu grupās jeb 2 pretējās pozīcijās [1, 127.lpp.] Burdjē dala katru lauku.

            šķiras -  Burdjē kritizē Marksa piedāvātās šķiras teorētiskā koncepta identificēšanu ar reālām cilvēku grupām, lai gan Burdjē lieto jēdzienus šķiras un šķiru frakcijas, Burdjē "šķiras" izpratne ir integrējusi gan Marksa ideju par antagonistisku šķiru cīņu (par varu, par kapitālu, Burdjē runā arī par konkurējošām struktūrām un laukiem), gan arī Vēbera koncepciju par statusu grupām, pieļaujot  zināmu brīvību no Marksa strikti noteiktā divu pamatšķiru antagonistiskajām un determinējošajām attiecībām.

            prakse -  jebkuru aģenta praksi skata kā "orientētu uz simboliskas vai materiālas peļņas maksimizēšanu" [3, 8.lpp.], prakses stratēģiju nosaka habitus.

            habitus -  viens no galvenajiem Burdjē socioloģijas atslēgterminiem, tas tiek definēts kā dispozīciju kopums kas iegūts socializācijas gaitā ilgstoši atrodoties vienā pozīcijā, un kas turpmāk vada aģentu, veidojot viņa konkrētās reakcijas. Habitus piemīt kā indivīdiem, tā arī grupām (piem. šķiras habitus). Sīkāk par 'habitusa koncepciju' V NODAĻĀ.

            lauks -  viena no Burdjē socioloģijas pamatkategorijām, sociālo telpu jeb sabiedrības darbības telpu viņš redz kā relatīvi autonomu lauku sēriju (piem. ekonomikas, kultūras, izglītības). Katrs lauks ir kā strukturēta telpa ar saviem specifiskajiem funkcionālajiem likumiem un savām varas attiecībām. Lauks ir dinamiska formācija, to katrā dotajā mirklī nosaka aģentu pozīcijas. Sīkāk par 'lauku koncepciju' V NODAĻĀ.

IV BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS STRUKTURĀLISMS JEB KĀ VIŅŠ REDZ SABIEDRĪBU

            Jāsāk ar to, ka pats Burdjē norāda uz to, ka viņam ir domstarpības ar Levī-Strosa strukturālisma teoriju, viņš bieži uz to atsaucas un bieži kritizē. Jāatceras, ka Burdjē akadēmiskās darbības laikā strukturālisms ar visiem saviem paveidiem, piemēram marksistiskais, kura ievērojamākais pārstāvis Altisērs bijis Burdjē pasniedzējs universitātē, bija viena no dominējošajām paradigmām visās sociālajās zinātnēs. Turklāt strukturālisms bija arī viens no modīgākajiem virzieniem, bet, kā pats Burdjē vēlāk saka, viņš vienmēr ir vairījies no "modīgām" lietām, un ir centies pārlieku neaizrauties tikai ar vienu teoriju.

            Bet kas tad like mums runāt par "Burdjē strukturālismu"? Vai tikai tas, ka viņš bieži lieto vārdu 'struktūra', piem. sakot, ka "sociālā pasaule ir stipri strukturēta īstenība." [2, 195.lpp.] Burdjē socioloģijā struktūras tiek skatītas kā objektīvas parādības, tiesa, arī Levī-Stross ir līdzīgās domās, jautājums ir -  kādu lomu struktūrām iedala katrs zinātnieks, un kas galu galā ir šīs struktūras?

Tūlīt pēc universitātes Burdjē devās antropoloģiskā ekspedīcijā un Alžīrā pētīja zemniekus. Savos Alžīras empīriskajos pētījumos viņš nespēja rast Levī-Strosa strukturālisma ideju empīrisku apstiprinājumu. Burdjē saka, ka viņš zemniekos neredzēja universālo struktūru vadītus indivīdus kas rīkojas kaut kādu supersubjektīvu notāciju vadīti.

            Burdjē ir svarīgas tās struktūras, kas atbilst tradicionālajiem socioloģijas kritērijiem, tās ir struktūras, kas radušās cilvēku kopdzīves laikā, un kas reizē konstruē šo sociālo īstenību. Burdjē uzskata, ka socioloģijas uzdevums ir to visslēptāko struktūru un mehānismu atklāšana, kas atražo un izmaina sociālo telpu. Šīs telpas īpatnība un īpašība ir tā, ka struktūrām ir "divējāda dzīve":

·         'pirmās kārtas īstenība' -  strukturējas piesavinoties materiālos resursus un sociālā plāna prestižus labumus un vērtības;

·         'otrās kārtas īstenība' -  tā eksistē priekšstatos, domāšanas un uzvedības shēmās, tā ir t.s. prakstiskās darbības "simboliskā matrica". [1, 33.lpp]

Dirkheima homo duplex ideja, Burdjē to pārdefinē kā "bioloģiskais indivīds un sociālais aģents", [1, 35.lpp.] tiek attiecināta uz visu sociālo īstenību. Plašāk skatoties, tas ir Burdjē mēģinājums apvienot vai izvairīties no subjektīvistiskās un / vai objektīvistiskās pieejas visā savā teorijā.

            Gan pats zinātnieks, gan zinātniskā pasaule, aprakstot Burdjē socioloģiju, lieto jēdzienu 'ģenētiskais strukturālisms'. Burdjē paskaidro: "Objektīvo struktūru analīze (dažādu lauku struktūru) nav atdalāma no bioloģiskā indivīda iekšējo mentālo struktūru ģenēzes analīzes. Zināmā mērā tās ir sociālo struktūru inkorporācijas rezultāts (…)" [2, 28.lpp] Vārds ģenēze paskaidro, ka struktūras, Burdjē skatījumā, ir dinamiskas, tās var mainīties un mainās, tās nav statiskas un sensenos laikos izveidojušās nemainīgas formas, kas ir universālas visiem indivīdiem un sabiedrībām. Struktūru "ģenētismu" var saprast tā, ka inkorporējot objektīvās struktūras indivīda apziņā, tās tiek "aizmirstas", bet tās vada un veido katru turpmāko aģenta praksi (habitusa teorija).

            Katra lauka objektīvās struktūras veido attiecības starp pozīcijām. Lauki ir dažādi un atšķirīgi, to pozīcijas ir atšķirīgas, tas nosaka iespējamo struktūru dažādību. Bet, izrādas, "izvēles" iespējas nemaz nav tik lielas, jo Burdjē saskata struktūru homoloģiju -  lai arī katra lauka struktūra ir specifiska, tās veidojošie elementi, attiecības starp pozīcijām, ir līdzīgas, vai pat analoģiskas. Burdjē vairās to tīrā veidā reducēt līdz pakļaušanās / dominēšanas attiecībām, bet mēs redzam lielu līdzību ar Dārendorfa koncepciju, kas katrā grupā redz tikai un vienīgi 2 konfliktgrupas -  pakļautos un pakļāvējus.

            Kā Burdjē redz sabiedrību, sociālo telpu? Viņa redzējums, liekas, ir tuvs Marksa un Vēbera, respektīvi, tas ir izteikti socioloģisks redzējums. Lai arī Burdjē ir ieguvis arī filozofa izglītību, viņa skolotāji un vēlāk arī kolēģi, bijuši izcili sava laika filozofi, viņa izejas punkts ir objektīvās struktūras, izejot no tām, viņš nokļūst līdz homo sapiens praksēm un to atgriezeniskajai saitei, ietekmējot telpas un to lauku struktūras.

            Sociālā telpa ir abstrakta telpa, ko konstruē apakštelpas un lauki. Sociālā telpa ir arī fiziska telpa, piemēram attālumi starp pozīcijām ir fiziski attālumi. [1, 31.lpp.] Burdjē saka, ka nav lielāka attāluma kā tas, kas ir starp diviem sociāli tālu esošiem cilvēkiem kas nokļuvuši vienā fiziskā vidē. [1, 47.lpp.] Katra aģenta pozīciju sociālajā telpā nosaka viņa pozīcijas dažādos laukos, tā ir Vēbera ideja ko pārmantojis Burdjē, un tā tomēr nav pretrunā ar Marksa šķiru teoriju. Lai gan Burdjē raksta, ka šķiras ir tikai uz papīra, tās ir tikai teorētiskas jeb iespējamas šķiras, kas var mobilizēties, un ka tās faktiski ir radījusi Marksa mācība, [1, 59.lpp.] katrā laukā pastāvošās dominēšanas attiecības, cīņa par varu, par kapitālu, par nevienlīdzīgi sadalītajiem resursiem, paredz tikai divas puses. To mēs redzam katrā Burdjē veikto empīrisko pētījumu diagrammā -   ir "+" un "-" puses jeb virzieni uz lineāras skalas, kas parasti raksturo grupu tuvumu / tālumu no resursiem (piem. varas, ekonomiskā kapitāla).

            Burdjē vairās atzīt ekonomisko determinismu, bet saka, ka 'ekonomiskais lauks' cenšas savu struktūru uzspiest visiem citiem laukiem. Piemēram viņš saka, ka "sociālā pasaule var būt konstruēta pēc dažādiem redzējuma un dalījuma principiem, piem. ekonomiskā vai etniskā. Ekonomiski attīstītākajās valstīs ekonomikas un kultūras faktoriem ir vislielākā diferencējošā ietekme, bet tie nekad nav tik spēcīgi, lai sociālos aģentus nevarētu organizēt pēc citiem dalīšanas principiem: etniskā, nacionālā, reliģiskā…" [2, 195.lpp.] Un tomēr Burdjē runā par materiālo apstākļu determinismu, kas mums liekas vairāk nekā tuvs Marksa ekonomiskajam determinismam.

Sociālo telpu kā tādu Burdjē necenšas analizēt, galveno uzsvaru liekot uz laukiem. Burdjē izstrādā 'lauku konceptu' un parāda, gan ar teorētiskiem, gan empīriskiem pētījumiem, ka tā ir atbilstoša metodoloģija sociālās īstenības atklāšanai, un to var piemērot katra sociālās telpas segmanta (lauka) analīzei. Viņš nenodarbojas ar abstrakciju (piem. sociālā telpa kā sistēma) pētniecību un neizmanto n-tās pakāpes abstrakcijas jēdzienus. Burdjē nejūt simpātijas pret strukturālā funkcionālisma skolu, drīzāk tās ir antipātijas pret ilgu laiku valdījušo socioloģisko strukturālā funkcionālisma paradigmu. Burdjē neaizraujas ar tās kritiku, bet ja mēs sekojam Mertona terminoloģijai, zināmā mērā strādā vidēja ranga teorijas virzienā, un Burdjē 'lauku konceptu' mēs varētu nosaukt par ģenerālu vidējā ranga teoriju.

V BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS DIVI GALVENIE KONCEPTI

            Kad mēs iedomājamies par Burdjē socioloģiju, tad pirmie jēdzieni, kas mums asociējās ar to, jeb kodi, redzot kurus mēs iedomājamies par Burdjē idejām, neapšaubāmi ir termini "lauks" un "habitus". Iespējams, tieši pateicoties šo divu konceptu oriģinālai izstrādei un veiksmīgai empīriskai aprobācijai, Burdjē socioloģija ir kļuvusi tik atpazīstama, un atšķirīgums, šo divu jauno konceptu noteikts, ir viens no priekšnoteikumiem lai teorija varētu tikt ievērota un vēlāk arī atzīta.

            LAUKS

            Kā jau mēs esam agrāk atzīmējuši, Burdjē socioloģijas pamataksioma paredz, ka sociālā telpa ir abstrakta telpa ko konstruē apakštelpas un lauki. "Sociālā telpa ir daudzdimensionāls nosacīti autonomu lauku ansamblis…" [1, 82.lpp.] un "…tās struktūra tiek noteikta katru mirkli ar kapitāla un peļņas sadales struktūru, kas ir specifiska katram laukam." [1, 77.lpp.] Sociālā īstenība ir daudzpusīga (Vēbera "Vielseitigkeit" ideja), ir iespējama un pastāv piemēram "loģiku, kā vietas kurās konstruējas veselie saprāti, daudzskaitlība, katrai sabiedrībai sava, t.i. katram laukam sava, tāpat kā citas nesalīdzināmas un nesavienojamas sistēmas." [2, 39.lpp] Līdz ar to tiek pateikts, ka pētīt visu sociālo telpu kopumā ir neiespējami un nevajadzīgi, ir jāizzin tas, ko iespējams izzināt. Lauki ar to objektīvajiem un empīriski kontrolējamiem atribūtiem, struktūrām, pozīcijām, kapitāla u.t.t. ir pētījumu objekts.

            Lauku Burdjē definē kā specifisku pozīciju objektīvo saišu sistēmu. Objektīvas, un tātad arī atklājamas, kaut arī slēptas, parādības, saites, struktūras Burdjē noteikti redz laukos. Viņš vairās runāt un pētīt visu sociālās telpas kopumu kā sistēmu, tā ir pārāk lielas pakāpes abstrakcija. Cilvēki "mājo" pozīcijās, bet pozīcijas -  konkrētos laukos (piem. kultūras, politikas, literatūras).

            Burdjē runā par cīņu telpās. Cīņa notiek starp laukiem un to iekšienē. Burdjē pieņem, ka laukā esošie labumi (materiālie vai simboliskie) ir ierobežoti, bet spēju valdīt (piem. uzspiežot sociālās pasaules redzējuma leģitimitāti) nodrošina iegūtais kapitāls. Patiesība ir cīņas mērķis visos laukos, bet patiesība var būt tikai viena, tāpēc tā ir cīņa par "monopolu uz leģitimitāi" [2, 62.lpp.] Stāvēdams kreisi orientēta intelektuāļa pozīcijās, Burdjē piemetina, ka labumi ir sadalīti netaisnīgi, no tā izriet, ka patiesību nosaka tikai un vienīgi varas subjekti. Mēs zinam, ko saka liberāļi, bet Burdjē ar savu habitusa koncepciju parāda kapitāla iegūšanas un uzkrāšanas mehānismu, un no tā izrietošo dažādu pozīciju ieņēmušo aģentu uzvedību.

            Dažkārt lauki tiek saukti par "spēka laukiem", jo spēks (simbolisks un / vai institucionalizēts) nosaka tavu vietu jeb pozīciju laukā, un vara ir katra lauka cīņas objekts.

            Katrs lauks zināmā mērā ir autonomizēts, tiek uzskatīts, ka visspēcīgākais ir ekonomikas lauks, bet Burdjē noliedz 'ekonomisko determinismu' Marksa izpratnē, jo uzskata, ka ekonomikas cenšas, bet pilnībā nevar "pēc savas" līdzības pakļaut un pārveidot pārējos laukus. Katrā laukā ir savas "spēles" likmes, tātad arī savi "spēles" noteikumi un lomas, kas var krietni atšķirties vai vispār nebūt citos laukos.

            Katrs lauks, tāpat kā visa sociālā telpa, ir dinamisks, mainoties aģentu pozīcijām, mainās tā struktūra. Katra lauka aģenti (kas ieņem dažādas pozīcijas vai rada jaunas) ir ievilkti konkureces cīņā par šim laukam specifiskajiem resursiem un interesēm. Ne vienmēr resursi un intereses ir materiālas, un konkurence (kas pastāv vienmēr) ne vienmēr ir apzināta.

            Simboliskā vara jeb simboliskais kapitāls nosaka aģenta vietu sociālajā telpā. Simboliskais kapitāls ir bāzēts uz dažāda veida kapitāliem, tas nav reducējams uz ekonomisko. Piemēram akadēmiskā vara nāk no formālās izglītības, un to var izmērīt ar diplomu, grādu. Tāpat simboliskais kapitāls ir prestižs, atzinība. Simboliskais kapitāls tiek mērīts gan pēc katra kapitāla veida apjoma, gan pēc dažādu kapitālu īpatsvara struktūras.

            Homoloģijas ideja attiecībā pret laukiem nozīmē dažādu lauku struktūru līdzību. Burdjē galvenokārt šo līdzību redz pozīciju hierarhiskajās attiecībās. Tās ir t.s. 'pozīciju šķiras', pakļautie un pakļāvēji, kas raksturīgas katram laukam. Lauka nepieciešams atribūts ir sociālie priekšstati par šī dalījuma leģitimitāti, tā ir "uzspiestā sociālās pasaules redzējuma leģitimitāte" [1, 64.lpp.].

            Kā lauku koncepta ietvaros izpaužas Burdjē 'ģenētiskais strukturālisms'? Tā izpaužas dažādu lauku struktūru analīzē, kas ir objektīvas struktūras, bet "nav atdalāmas no bioloģiskā indivīda iekšējo mentālo struktūru analīzes." [2, 28.lpp.] Kādā veidā notiek sociālo struktūru inkorporācija aģenta mentālajās struktūrās, un kā tās vada aģentu, Burdjē paskaidro ar savu slaveno 'habitusa koncepciju'.

            HABITUS

            Habitus, lai arī šo jēdzienu daudz agrāk ir lietojuši tādi filozofi kā Hēgelis, Husserls, Moss, Čomskis, iespējams, ir Burdjē socioloģijas atpazīstamākā zīme. Tieši ar habitusa konstrukciju visvairāk asociējas Burdjē devums socioloģijai, un, spriežot pēc "habitusa citējamības indeksa", tā ir arī pietiekoši labi pazīstama un atzīta.

            Burdjē laiku pa laikam dod habitusa definīcijas un mēs varam teikt, ka habitus ir dispozīciju kopums ko indivīds inkorporē savās mentālajās struktūrās ilgstoši atrodoties vienā pozīcijā. Habitus ir socializācijas rezultāts, bet Burdjē uzsver dažādos socializācijas apstākļus kas rada dažādus habitusus, indivīdam kas dzimis un uzaudzis strādnieka ģimenē habitus (viņā inkorporētās "domāšanas, rīcības, vērtēšanas, sajūtu dispozīcijas" [1, 46.lpp.] ) būs savādāks kā, piemēram, parlamenta deputāta atvasei.

            Burdjē ir lietojis tādu apzīmējumu kā "materiālās eksistēšanas nosacījumu determinisms" [1, 125.lpp.] , kas nozīmē, ka dažādi meteriālie apstākļi, kādos atrodas dažādu grupu, šķiru aģenti, producē atšķirīgus habitusus. Tas, ka Burdjē lieto terminu 'determinisms' attiecinot to uz objektīvām struktūrām, ļauj viņam runāt par habitusu kā par "inkorporēto šķiru" un izdalīt "šķiras habitusu". Protams, tās nav šķiras Marksa izpratnē, Burdjē te atkal piesauc homoloģijas ideju, šoreiz -  pozīciju homoloģiju, tā veido viņa šķiras izpratni. Šķiras veido dažādu lauku aģenti kas ieņem līdzīgas pozīcijas. Piemēram, politikas socioloģijas ietvaros analizējot vēlētāju izvēles, Burdjē redz skolotāju, mākslinieku un intelektuāļu savienību, jo neraugoties uz to, ka tie ir dominējošās sķiras pārstāvji, šis dominējošās sķiras iekšējais slānis balso par kreisajiem, tāpat kā par komunistiem balso strādnieki vai profesori, bet to nedara valdošā politiskā elite un sīkuzņēmēji.

            "… līdzās kapitāla apjomam un struktūrai jāpēta aģentu īpašību evolūcija laikā, t.i. indivīda grupas sociālā trajektorija, kas ir subjektīvo priekšstatu par ieņemamo pozīciju pamats." [1, 143.lpp.] Kā veidojas priekšstats par pozīciju sociālajā pasaulē ko ieņemam un kas mums ir jāieņem? Mēs to iemācamies ģimenē un apgūstam līdzās ar izglītības. Ko Burdjē saka par elitārajām skolām, ģimnāzijām, universitātēm (tās ir katrā valstī, tas ir sabiedrības stratifikācijas neatņemams atribūts), to, ka tajās drīzāk tiek apgūta attiecīgo šķiru un šķiru apakšlāņu uzvedības kodeksi un pasaules redzējums, kas atbilsts šķiras habitusam, nevis tajās tiek dotas kādas augstākas kvalitātes zināšanas. Tas pats attiecināms uz citu sabiedrības slāņu un līmeņu skolām, arī tajās tiek institucionalizētā formā inkorporēts tev domātais habitus.

            Šajā aspektā Burdjē ir tuvs interakcionisma teorijām, kas uzsvaru liek uz lomu mijiedarbību, un sociālo kārtību redz kā balstītu uz institucionalizēto lomu paketes izspēli un pieņemto lomu saskaņotā darbībā. Arī Burdjē runā par to, ka "savas sociālajā telpā ieņemamās pozīcijas sajušana ir sociālās struktūras ansambļa praktiskā matērija." [1, 65.lpp.] Pozīcijas sajūta, kā sajūta ko es "drīkstu atļauties" un ko ne, iekļauj arī savas pozīcijas klusējošu pieņemšanu; robežas sajūtu ("tas nav priekš mums"); distances sajūtu (citu / sevis godāšanu). Tā tiek saukta arī par "spēles sajūtu", un habitus nozīmē ne tikai savas vietas zināšanu, bet arī "cita vietas zināšanu". Piemēram cilvēka kautrību var uzskatīt par viņa habitusa nospraustā robežas nepārkāpšanas sajūtas neapzinātu izpausmi. To pašu var teikt par cilvēka uzvedību kas nokļuvis nepazīstamā un tāpēc sociāli tālā vidē, piemēram poliklīnikā vai valsts iestādē. Burdjē ideja par to, ka "sociālā identitāte tiek noteikta pēc tai komplimentārās šķiras (piem. ticīgajiem tie ir "neticīgie")" [1, 130.lpp.], līdzīga socioloģijas vidējo rangu teoriju apgalvojumam par sociālajām grupām kas saka, ka lai grupa pastāvētu un nesairtu, tai ir jāapzinās savas robežas, ir jāpazīst "savējie", kas faktiski nozīmē sevis pretnostatīšanu tuvākajām grupām (parasti tā ir viena konkrēta grupa, viens konkrēts "pretinieks"). Tā ir dialektika, kas Burdjē gadījumā tuva Marksa šķiru antagonistisko interešu idejai.

            Lai arī habitus ir pieredzes ceļā iegūtu dispozīciju sistēma, kas mainās laikā un telpā, inkorporēta aģenta apzīņā, tā tiek "aizmirsta", habitus, indivīdam neapzinoties, ražo stratēģijas un veido prakses. "Aģenta rīcība izskatās saprātīga, bet ne saprāts to virza." [2, 23.lpp.] "Praksē praktiski nekad nav racionāli aprēķināmu apstākļu: ierobežots laiks, nepilnīga informācija u.t.t., un tomēr aģenti daudz biežāk, kā vienkārši nejaušības vadīti, izdara to "vienīgo, ko varēja izdarīt". Tas tāpēc, ka bija ļāvušies "prakstiskās sajūtas" intuīcijai." [2, 24.lpp.]

            Burdjē ietekme no fenomenoloģijas, gan klasiskās (Husserls), gan socioloģiskās (Šucs), manāma sociālās īstenības percepcijas analīzē. "Sociālās pasaules uztveres kategorijas pamatā ir sociālās telpas objektīvo struktūru inkorporācijas produkts. Sekas ir tādas, ka pasaule tiek uztverta tāda kāda tā ir, un pieņemta drīzāk kā pati par sevi saprotma, nekā skatītas citas tās uzbūves alternatīvas" [1, 65.lpp.] Burdjē saka, ka neviens neklasificē tik labi, kā tas kurš klasificē pats sevi. Caur habitusu mēs iegūstam veselā saprāta pasauli, sociālās pasaules ainu. Mēs pasauli redzam tieši tā, kā tā ir "jāredz" no pozīcijas kurā atrodamies. Mūsu stāvoklis mums liekas dabisks un esošā pasaules kārtība -  leģitīma. Galvenais uztveres izmaiņas faktors subjektīvajā līmenī, raksta Burdjē, ir pozīcijas maiņa. [2, 195.lpp.] Izmaiņas objektīvajās struktūrās var radīt šādi aģenti, kas mainījuši savas pozīcijas diezgan strauji un krasi, īsā laika brīdī, un ir vēl spējīgi "atcerēties" savas iepriekšējās dispozīcijas, redzēt "pasaules netaisnību" un mēģina't to mainīt.

            Formāli habitusa veidošanos un darbību var attēlot šādā shēmā:

objektīvie eksistēšanas nosacījumi

habitus

gaume

prakse

dzīves stils

            Habitusa koncepts Burdjē ļauj skaidrot dažādu šķiru vai grupu atšķirīgās gaumes un dzīves stilus (jau sen bija novērots, ka dažādām cilvēku grupām ir atšķirīgas gaumes, piemēram muzikālās), un to viņš arī ir darījis, bet 'dzīves stilu telpas', gaumes un vērtību pētījumi attiecas uz citu tematu.

VI NOBEIGUMS. BURDJĒ SOCIOLOĢIJAS KRITIKA UN VĒRTĒJUMS.

            Galvenais jautājums, kas mūs interesē, ir tāds -  vai tiešām Burdjē zinātnei un sabiedrībai ir devis kādas kvalitatīvi jaunas un oriģinālas zināšanas? Atzinība zinātniskajā pasaulē like mums domāt, ka ir. Bet, kā mēs zinam no vēstures, atzinība, atzīšana vēl nav garants kvalitātei. Lietojot paša Burdjē homoloģijas ideju, šoreiz to attiecinot uz zinātnes un mākslas lauka salīdzinājumu, apelējot pie Burdjē ieviestā jēdziena "apgāztā ekonomikas pasaule" (to viņš lieto aprakstot literatūras lauku, sakot, un bieži rakstnieku vērtējumu lauka iekšienē ir cieši saistīts, apgriezti proporcionāli, ar rakstnieka grāmatas tirāžām, ja rakstnieks ir uzrakstījis "bestseleri", viņa autoritāte 'mākslas pasaulē' krītas). Domājams, ka Burdjē nav tas gadījums, kaut vai tikai tāpēc, ka viņš ir atzīts kā no akadēmiskās un zinātniskās pasaules (Francijas zinātņu akadēmijas loceklis, Kolež de Frans socioloģijas katedras vadītājs, Eiropas socioloģijas centra vadītājs, …), tā arī no studējošās jaunatnes (viņa lekcijas jau sen tiek retranslētas pa skaļruņiem ārpus auditorijas studentiem kas vai nu nav tikuši auditorijā vai ir nokavējuši lekcijas sākumu).

            Mēs varētu Burdjē pārmest to, ka viņš mums neparāda sabiedrību kā tādu, kā tā funkcionē, kā tajā viss ir saistīts, Burdjē rekonstruē tikai atsevišķus segmentus. Bet Burdjē mums tikpat labi varētu vaicāt, kāpēc man tas būtu jādara? Varbūt nemaz tādas vienotas sabiedrības nav? Zinātnieku radītā sociālā telpa ir abstrakcija, uz papīra tā ir noteikti, bet vai tā pastāv īstenībā, un ko mums tas dod, ja mēs to identificējam ar īstenību un mēģinam pētīt? Mēs drīzāk paliekam pie pārliecības, ka katra sociologa pienākums nav pētīt visu un no visiem iespējamiem skatu punktiem, bez tam tas nav iespējams, resursi ir ierobežoti, un tāpēc pastāv specializācija, arī socioloģijā.

            Ja mēs skatamies uz Burdjē pienesumu socioloģijai, pirmām kārtām ar to domājot viņa habitusa un lauka konceptus, varētu likties, ka nekā īpaši jauna un oriģināla viņš nav pateicis. Ja mēs atcerētos, piemēram, dažādu tautu sakāmvārdus par bagātajiem un nabagiem, par kungiem un kalpiem, tad mēs redzētu, ka tie satur Burdjē sociālās īstenības kritiskajai analīzei līdzīgas idejas. Ja mēs atceramies Marksa pieņēmumus par sabiedrību, apziņu, tie ir gandrīz analogi Pjēra Burdjē pamataksiomām.

            Varbūt lielākais Burdjē nopelns, kā jau mēs esam atzīmējuši, ir veiksmīgā teorijas un empīrikas, objektīvā un subjektīvā, socioloģiskā un filozofiskā sintēze. Teorētisko un empīrisko pētījumu līdzāspastāvēšana, kas ļāvusi teorētisko konceptu abējādu testēšanu un tālāku pilnveidošanu, ir nodrošinājusi Burdjē socioloģijas institucionalizēto vērtību. Subjektīvo un objektīvo struktūru un determinanšu respektēšana radījusi sava veida socioloģisku dialektiku. Filozofijas pārzināšana devusi Burdjē socioloģijai šķietamu vai esošu dziļumu, kompetenci un prestižu arī citu blakuszinātņu pārstāvju acīs.

            Burdjē socioloģijai var pārmest ideoloģisku pre-dispozīciju, tajā pārāk jaušams "kreisums". Varbūt tās ir tikai elites bailes vai nepatika, tiklīdz kāds sāk to pētīt (Burdjē to ir darījis un pieredzējis). Burdjē neatzīst par iespējamu kaut kādu "virs- jeb pār-refleksīvu" sociologa pozīciju, no kuras viņš bez jebkādiem aizspriedumiem varētu lūkoties uz sociālo īstenību. Daudz produktīvāk būtu to apzināties un pētīt kā tādu. Sociologi apzinās savu zināšanu vērtību un spēku, viņi var skatīties arī ar citu cilvēku acīm, jo zin, ka pastāv vairākas redzēšanas, vairākas perspektīvas un loģikas, un Burdjē ir pievienojies tiem zinātniekiem, kas ar savu sociāli aktīvo nostāju mēģina mainīt apkārtējo pasauli. Socioloģijas lauku viņš jau ir ietekmējis.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.      "Sociologija politiki", P.BURDJĒ, Moskva, 1993

2.      "Načala", P.BURDJĒ, Moskva, 1994

3.      "Zapadnaja sociologija", I.Gromov, A.Mackevič, V.Semjonov, Spb., 1997

4.      "The Field of Cultural Production", P. BOURDIEU

5.      "Class and Class Conflict in Industrial Society", R.Dahrendorf (no gr. "The Sturcture of Modern Stratification")

6.      "Dictonary of Sociology", D. Jary, J. Jary, Glasgow, 1991

7.      "Sovremennaja Zapadnaja sociologija (slovar)", Moskva, 1996

8.      "Filosofskij enciklopedičeskij slovar", Moskva, 1997