N.BIRNBAUMS "Marksistiskās socioloģijas krīze" (atreferējums)

Amerikāņu sociologs N. BIRNBAUMS 1971.g. analizē to laiku markistiskās socioloģijas problēmas.

Latvijas Universitāte

Vēstures un filozofijas fakultāte

Socioloģijas katedra

N.BIRNBAUMS "Marksistiskās socioloģijas krīze"

(atreferējums)

Socioloģijas nodaļas II kursa students

Jānis Daugavietis

priekšmets "Socioloģijas teoriju vēsture"

 lasa LU doc. R.Mezītis

1999. gads, Rīga

SATURS

N.BIRNBAUMS "Marksistiskās socioloģijas krīze" (atreferējums)

Raksts publicēts N.BIRNBAUMA grāmatā

"Toward a Critical Sociology", Ņujorkā, 1971.

Tulkots gr. "Amerikanskaja sociologičeskaja

misļ", Maskavā, 1996.

IEVADS

            Autors ievadā saka, konstatējot faktu, ka vēl nekad agrāk marksisms nav tik spēcīgi ietekmējis buržuāzisko socioloģiju (ar bužuāzisko socioloģiju Birnbaums saprot gan to socioloģiju kuru praktizē buržuāziskie profesori, kas sevi neuzskata par marksistiem, gan ne mazāk buržuāziski profesori kuri sevi uzskata par marksistiem). Nekad agrāk neesot bijusi tāda kritika, analīze un apspriešana. Pat sociālistiskajās valstīs politiskie ierobežojumi ir mīkstinājušies, un starptautiskjā marksistiskajā diskusijā piedalās Anglija, Francija, Dienvidslāvija, Polija, Ungārija, ASV. Spraigās un auglīgās diskusijas norāda tikai uz to, ka marksismā, it īpaši marksistiskajā socioloģijā, ir iestājusies krīze.

            Jēdziens "krīze" ir jāpaskaidro. Filozofiskās sitēmas teorētiskā jeb doktrinālā krīze rodas tad, ja īstenojas kāds no diviem abstraktajiem modeļiem: vai nu tiek izmeslts sistēmas iekšējās attīstības potenciāls, tājā izmantotās kategorijas zaudē iespēju transformēties; vai arī reālijas, uz kuru bāzes balstīta sistēma, tā izmainās, ka sitēmas pamatkategorijas nav pielietojamas jaunajos apstākļos. Bieži vien šie abi apstākļi sakrīt, un marksisma gadījumu sarežģī tas apstāklis, ka marksisms pretendē uz totālas sistēmas lomu, sevī ieslēdzot kā sabiedrības aprakstu, tā arī priekšrakstus, kā cilvēkiem būtu jārīkojas. Autors aprobežojas ar marksistiskās socioloģijas analīzi, sakot, ka līdz ar to būs nepieciešama arī pieskaršanās marksisma politiskajiem un filozofiskajiem elementiem.

            Marksisma krīzi lielos vilcienos var aprakstīt šādā veidā. Neattaisnojās agrīno marksistu prognozes par kapitālistiskās sabiedrības attīstības nākotni. Kapitālistiskās ekonomikas ražīguma pieaugums, kas absolūti palielināja kopproduktu, un strādājošo politiskā cīņa krietni uzlaboja proletariāta materiālās eksistēšanas apstākļus, un bija pretrunā ar marksistu prognozēm par strādnieku vēl lielāku ieslīgšanu nabadzībā. Bez tam mainījās sabiedrības struktūra, un radās plašs starpslānis -  administratīvās, tehniskās un apkalpojošās sfēru darbinieki, kuri bieži ir ar augstu izglītību. Lai arī šis starpslānis ir atkarīgs un pakļauts no tiek kuru rokās koncentrēts īpašums un valsts vara, tas nevēlējās slēgt politisku savienību ar strādnieku šķiru. Rezultātā palielinājas šķiru cīņā iesaistīto spēku skaits un sadrumstalotība. Cits nozīmīgs faktors ir valsts iejaukšanās ekonomikā -  mūsdienās vairs nav valstu, kas ar komandekonomikas metodēm lielākā vai mažakā mērā necenstos ietekmēt ekonomiku. Marksa laikā bija t.s. "brīvā tirgus kapitālisms", kurā visu regulēja vai nu tirgus mehānismi, vai arī paši kapitālisti. Šādos apstākļos, Birnbaums apgalvo, izplūst tādi jēdzieni kā "īpašums" un pat "kapitāls": klasiskajam marksisma postulātam par attiecībām starp bāzi un virsbūvi nepieciešama korekcija.

            Autors izdala izmaiņas vēl diva veida sabiedrībās jeb valstīs. Pirmkārt, viņš saka, ka mūsdienu marksismam jārēķinās ar valsts sociālisma sabiedrību analīzes rezultātiem (pie kam ne tikai tiem, kuri ir izdarīti "no ārienes"), jo zinātniekiem ir jātiek skaidrībā par radušos jauno sabiedrības struktūru, ko noteikusi īpašuma valstiskā pārvaldes forma un tās kontroles monopols, ko īsteno komunistiskās partijas. Tātad, ir radušās jaunas politiskās un kultūras kundzības formas. Otrkārt, tās ir trešās pasaules valstis, kuras faktiski nokļuvušas pasaules proletariāta lomā, tās ekspluatē vadošās valstis, pie kam attīstītāko valstu strādnieki piedalās šinī procesā. Trešās pasaules valstu tautas atrodas "pirmsindustriālā proletariāta" stāvoklī, un to cīņa par ekonomisko neatkarību pārvēršas par neacionālo vai pat nacionālistisku atbrīvošanās cīņu. Marks un Engelss savos darbos nekad necentās nacionālo attiecību problēmas integrēt ar savas teorijas citām sadaļām. Joprojām strīdus objekts ir imperiālistisko ekonomikas attiecību īstenā loma, bet vēl vairāk šķēpu tiek lauzts par imperiālizma sociāl-politiskjām sekām.

            Bija arī otrs problēmu ienākšanas veids, neskaitot vēsturiskā procesa noteiktās izmiņas. Marksisms sadūrās vai tika apzināti konfrontēts buržuāziskajai zinātnei. Pats marksisms neapšaubāmi ir radies no buržuāziskās domas kreisā spārna. Tas pretendēja uz īstenu zinātniskumu, piemēram savā prasībā sintezēt citu (buržuāzisko) zinātņu jaunākos sasniegumus, pat ja to pētījumu izejas punkti bijuši ideoloģiski nepieņemami. Marksismam tika pretnostatīta psihoanalīze, valodas strukturālā analīze, veselas sabiedrisko zinātņu nozares, nozīmīgas filozofijas straumes, piem. fenomenoloģija. Grēkoja abas puses, gan marksisms, bieži uzsverot, ka tā ir vienīgā pareizā metode, gan citas teorijas, vienkāršojot un vulgarizējot marksismu. Birnbaums apgalvo, ka dažas no šādām teorijām pēc sava gara ir tuvākas marskismas par pašu marksismu. īpaši tas attiecināms uz socioloģiju, lai gan abu socioloģiju avoti ir vieni un tie paši, un faktiski Vēbers bija vienīgais socioloģs kas analizēja un veiksmīgi oponēja marksismam.

            Krīze var būt arī vispārējās intelektuālās krīzes konkrēta izpausme, kuras saknes var meklēt to grupu , kurām pieder vieni vai otri sociologi, politiskajā virzībā vai sociālajā stāvoklī. Ir kļuvis arvien grūtāk izprast sabiedrības ilglaicīgās attīstības tendences, tāpat arī konflikta būtība nav visai skaidra. Intelektuālā sadrumstalotība ir krīzes rādītājs, un tā pilnā mērā attiecināma arī uz marksistisko domu. Mēs saduramies ar dažādām "marksistiskajām tradīcijām", kas atšķiras no valsts uz valsti, un atšķirības var būt pat vien grupējuma ietvaros. Tomēr marksismā kā sistēmā ir labas pašanalīzes un attīstības iespējas. Marksisms atzīst sabiedrības lēcienveida attīstības iespējas un antinomijas, un, kas ir vissvarīgākais, noraida kā pilnīgu domāšanas neatkarību, tā arī skatu uz domāšanu kā tiešu apkārtējās īstenības "spoguļattēlu". Autors mums piedāvā mums sākt atsevišķu socioloģijai specifisku aspektu analīzi, kuros krīze izpaužas viskontrastaināk.

SABIEDRISKO ŠĶIRU TEORIJAS

            Marksistiskā teorija runā par šķirām divos aspektos -  ģenerālā (kā dažādas cilvēku grupas kas atšķiras ar savu lomu ražošanas attiecībās) un specifiskā (šķiras kapitālistiskā mašīnrūpniecības kapitālismā). Mūs interesē divas problēmas, kā šķiras saistībā ar īpašumu var pielietot industriālā sabiedrībā, un kā interpretēt šķiru struktūru citos sabiedrību tipos.

            Skaidrs, ka Markss sociālās kundzības pastāvēšanas pamatu redz tai apstāklī, ka īpašums pieder skaidri redzamai sociālai grupai -  buržuāzijai. Bet skaidrs ir arī tas, ka kapitalistiskā sabiedrība kopš tās formēšanās laikiem ir mainījusies, un kamēr veidojās ražošanas līdzekļu īpašnieku kundzība, norisinājās arī cita veida sabiedrības transformācijas, kas tai traucēja. Īpašuma koncentrācija nozīmēja ta depersonalizāciju, un vēlākā ražošanas un pārdošanas struktūra radīja nepieciešamību dalīt īpašuma valdīšanu no ra;sošanas vadīšanas. Svarīgāk kļuva vadīt ražošanu, nevis būt par tās īpašnieku.

            Rodoties jaunajai sabiedrības struktūrai, šķiru cīņas un tajā iesaistīto pušu lomas kļuva visai mainīgas. Buržuāziskie sociologi nosprieda, ka šo spēku izkaisītība un sadrumsatlotība nozīmē to, ka cīņa ir beigusies. Savukārt marksisti pievērsa pārāk maz uzmanības jaunajai situācijai. Ne marksisti, ne nemarksisti nespēja redzēt slēpto šķiru cīņu un atklāt tās jaunās formas.

            Birnbaums runā par jauno vidējo šķiru jeb tehnisko inteliģenci, kuras problēmas pētīšana radītu jaunas perspektīvas marksistiskajai analīzei. Jaunā darbaspēka struktūra ir radījusi plašu tehnisko inteliģenci, kas sevi saista ar tiem, kas vada ražošanu un valsti, un uzvedas tā, it kā būtu ieinteresēta status quo saglabāšanā, kas ir patiesība, jo tās psihiskais un materiālais stāvoklis atkarīgs no veiksmīgas sabiedriskā aparāta funkcionēšanas. Un tomēr ir grūti saprotams tas mehānisms, ar kuru tehniskā inteliģence ir saistīta ar eliti.

            Tikpat grūta ir nekvalificēto strādnieku analīze. Ja kvalificētākie strādnieki jau iekļaujas tehniskās inteliģences slānī, tad zemākie jau ir ļoti tuvu sabiedrības padibenēm, bet par šo grupu apziņu ir ārkārtīgi grūti spriest.

            Birnbaums piedāvā izmantot vēstures palīdzību, jo ir sakrājies pietiekams daudzums materiālu kas parāda, ka vēsturē dažādas specifiskas (politiskas, nacionālas u.tml.) situācijas dažādi iespaidojušas un dažādi likušas rīkoties dažādu valstu dažādām strādnieku grupām. Īpašas grūtības rada valstiskā sociālisma sabiedrību struktūru analīze. Lai arī šajās valstīs formāli nepastāv privātīpašums, īpašums ir koncentrēts vienas elites rokās, un kundzība paliek kundzība. Nedrīkst runāt par sociālisma "triumfu" vai pretēji -   par visu industriālo režīmu identiskumu. Sociālisma valstu struktūru paplašināta pētīšana varētu dot lielu ieguldījumu marksistiskajai socioloģijai (kaut vai pētot 'atsvešināšanās neizbēgamību'), bet autors uzreiz izsaka šaubas un satraukumu par to, ka šīs valstis zinātnei neļauj būt kritiskai un galu galā -  brīvai.

            Cits marksisma strīdīgs elements ir neindustriālo sabiedrību škiru struktūra. Marksistiskā socioloģija ir ļoti vienaldzīga pret specifiskām kultūras tradīcijām un sociāliem institūtiem, savukārt buržuāziskie zinātnieki tikpat kā neņem vērā tādu ārējo procesu ietekmi kā kolonializācija un imperiālisms. Viss kas šodien ir nepieciešams, ir saprast no rietumu kultūras atšķirīgo kultūru ģenēzi un atklāt to sajaukšanās ceļus, īpašu uzmanību pievēršot reliģiju lomai.

VALSTS TEORIJA

            Viens no mūsdienu markistu trūkumiem ir tas, ka viņi, neivērojot Marksa un Engelsa ieteikumu, nav likuši valsti analīzes fokusa centrā, reducējot valsts varu uz tās bāzes elementiem -  škirām. Pretēji rīkojās buržuāziskie zinātnieki, kas valsti attēloja kā nepārvaramu spēku, kas darbojas atdalīti no sabiedrības. Veiksmīgāka bijusi rietumeiropas marksisma kapitālistiskās valsts lomas noskaidrošana sabiedrības integrācijā (masu komunikācijas analīze; sociālās apdrošināšanas institūtu radīšana; šķiru cīņas ierobežošana formalizētas sistēmeas rāmjos, ar likumiem un arodbiedrībām; u.tml.). Toties vāja ir dažādu šķiru apziņas analīze, it īpaši nacionālās.

            Kapitālisma kā ekonomiskās sistēmas izmaiņas ir nosacījušas to, ka tā analīze mums nevar dot nekādu priekšstatu par sistēmas struktūru: valsts ir kļuvusi par ekonomikas funkcionēšanas neatņemamu sastāvdaļu. Valsts vairs nav politiski autonoma, tāpat kā ekonomika neaprobežojas tikai ar ekonomisko sfēru. Klasiskās ekonomikas vietā nākusi krietni sarežģītāka sitēma kā monopolistiskais vai oligopolistiskais tirgus. Pamatjēdzieni bāze un virsbūve zaudē savu jēgu. Abās divu tipu valstīs raobežas starp šķirām kļūst arvien izplūdušākas, neokapitālistiskajās sabiedrībās tas ir pateicoties t.s. "konsensusam uz integrācijas bāzes", bet valsts sociālisma režīmos -  totālās integrācijas izmēģinājumos.

            Pasaules tirgus rašanās ir radījusi globālu sabiedrību. Jau Markss rakstīja par varbūtību, ka pateicoties kolonijām, Anglijas proletariāts var kļūt par priviliģētu šķiru. To arī ir parādījusi vēsture, ka visas valsts šķiras var kosolidēties kādas idejas vārdā, proletariāts viegli piekrīt sadarboties ar eliti cīņā pret ārēju ienaidnieku, pat ja tā ir agresija. Tādi fakti ir jāsistematizē un jāanalizē, kas līdz šim nav darīts.

            Atsevišķa problēma ir tā starpslāņa, elites atklāšana, kuras intereses mūsdienās nosaka ārējo imperiālistiski-politisko līniju, savas valsts iekšienē cenšoties radīt "konsensusu".

            Svarīgi marksistiskajai socioloģijai ir saglabāt tās kritiskumu un interpretācijas spējas. Praktiski nepastāv acīmredzamas liecības kas norādītu imperiālisma aiz robežām un valsts iekšējo sociālo struktūru saistību. To varētu skaidrot ar imperiālistisko valstu neieinteresētību un pat pretestību pret šādiem pētījumiem. Francijas socioloģija šinī jomā ir tikusi vistālāk, jo tās sabiedriskās zinātnes vienmēr pēc uzbūves bijušas sintētiskākas.

KULTŪRAS ANALĪZE

            Viens no marksisma lielākajiem sasniegumiem ir kultūras idejas jaunā interpretācija, kas attīstījusies vēršoties pie pašā marksisma pirmssākumiem. Viena no interpretācijas pamatidejām ir kultūras kopīgums. Marksistiskā kultūras teorija tagad pēta dotās vēsturiskās situācijas simbolisko vai ideoloģisko izpausmi. Pie kam tā ne vienkārši "atspoguļo" materiālos nosacījumus, bet var arī tās paredzēt jeb radīt vēsturiskajās situācijās jaunas materiālās iespējas. Kultūra līdz zināmai pakāpei var būt garīgs doto materiālo atkarību noliedzējs, un paredzēt to izzušanu. Tas deva iemeslu marksistiskajai teorijai sistemātiski pārskatīt reliģiju. Birnbaums izdala 3 marksismā spilgti izteiktus komponentus, kas noteikuši šādu jaunas pieejas iespējamību.

            1. Marksisma eksistenciālismu ļāvusi atklāt vēršanās pie agrīnā marksisma antropoloģiskajiem darbiem. Tajā cilvēks tiek parādīts kā vēstures radītājs, drīzāk kā subjekts, nevis objekts. Protmas, cilvēks nevar būt radītājs kapitālistiskās ekonomikas apstākļos, jo tiek atsvešināts pats no savas dabiskās dabas.

            2. Agrīnie teksti no jauna ir likuši pievērsties dialektikai kā domāšanas metodei. Dialektika tika veiksmīgi pielietota vienas specifiskas sfēras vai apgabala (piem. stils) pētījumos, bet ir bijušas grūtības to pielietot analizējot visu kultūru. Šodien dialektika visspilgtāk izpaužas kopīguma jēdzienā.

            3. Kultūrā esošā kopīguma sistematizētā skaidrošanā marksisms daudz ko aizguvis no geštaltpsiholoģijas un fenomenoloģijas. Viens situācijas aspekts tiek skatīts kā visu pārējo aspektu savdabs atspoguļojums, un tā jau ir robeža aiz kuras tiek noliegta ražošanas attiecību noteicošā loma.

            Šādas marksistiskās domas izmaiņas ir daudz ko devušas, innovācijas ir ieslēgušas visai daudz aizguvumu no citu filozofisko sistēmu metodoloģijām. T.s. 'atvērtais marksisms' ir bijis ļoti produktīvs, bet jautājums ir tāds -  cik ilgi vēl marksisms varēs būt atklāts, nepakļaujot sevi radikālai transformācijai? Lai arī tiek apgalvots, ka šis ceļš pilnībā atbilst agrīnā marksisma garam, tas ved uz mācības būtības izmaiņām.

            Uz kultūras teoriju savu ietekmi ir atstājusi "racionalizācijas" ideja. Markss runāja par "augstāko vēsturisko racionalitāti", un burzūāziskās kultūras racionalitāte ir kā īslaicīgs un mākslīgs posms vēstures gaitā. Vēbers bija ļoti tuvs racionalitātes kategoriju izpratnē Marksam, un viņš parādīja kā kapitālisma racionalitāte transformējas industriālajā racionalitātē (ar birokrātijas konceptu). Mūsdienu marksisms slēpti vai atklāti ir atzinis industriālo racionalitāti, bet pagaidām nav redzama perspektīva kā pārvarēt šo stāvokli, kad vēsturiskā progresa koncepcija faktiski tiek atmesta, un vēstures gaita tiek skatīta kā process kurā mainās ideoloģijas, nevis kā ceļš no ideoloģijām uz patiesību. Marksisms vienkārši nespēj pa jaunam izstrādāt ideoloģijas jēdzienu.

MARKSISTISKĀ ANTROPOLOĢIJA

            Klasiskajā marksismā cilvēks attēlots kā būtne kas jūt un darbojas, bet tā sevi var izpaust tikai praksē. Prakse vienlaicīgi ir arī līdzeklis ar kuru pārveidot sevi. Preču ražšanas apstākļos patiesa prakse nav iespējama, tajā iekļautais cilvēks ir bezspēcīgs, tādējādi tikai revolucionāra prakse spēj pārveidot cilvēku. Diemžēl revolucionārās prakses tikpat kā nav, un ja ir, tā ir korumpēta. Tas esot marksistiskos sociologus (piem. Adorno) novedis līdz izmisumam. Markūze ir mēģinājis marksismā asimilēt Freida psihoanalīzi, parādot psiholoģiskās atsvešināšanās mērogus.

            Daudzi marksisti nav pienācīgi novērtējuši cilvēciskās pakļāvības idejas pieņemšanas iespējamību (pie tādas idejas bija savulaik nonākuši jau Markss un Engels). Tādā gadījumā mēs redzētu nevis vienu vēstures visumu, bet vairākus, kādi mums ir doti pateicoties cilvēciskās kultūras un sabiedrību daudzveidībai. Tas arī nozīmētu to, ka katra vēsturiskā konfigurācija rada noteikta tipa cilvēku, un tātad eksistē arī dažādi cilvēka atbrīvošanas veidi. Piem. mūsdienu marksistiskā teorija reliģijā redz atbrīvošanās elementus. Visa uzmanība būtu jāvelta vēstures daudzveidībai (variantumam), kas nozīmē ne tikai institucionalizēto formu daudzveidību, bet arī cilvēku psiholoģisko struktūru dažādību.

            Lai marksistiskā socioloģija spētu tālāk attīstīties, tai nepieciešams jauns skats uz darba problēmu. Kopš homo faber laikiem ir stipri mainījusies darba struktūra un daba, piem. parādījies krietni vairāk brīvā laika. Sociologiem jāņem vērā, kā darbu izmaina plašās sociālās kontroles iespējamība, kas ir iebūvēta sabiedrības birokrātiskajā organizācijā, kādas izmaiņas no mums prasīs datori.

            Zināmā mērā tas mums like atgriezties pie varas problēmas. Vēbers esot piezīmējis, ka psihoanalīze var būt neaizstājams instruments pētot attiecības starp varas subjektu un objektu. To ir darījusi Frankfurtes skola, bet tas ir jāturpina. Galvenais jautājums šinī aspektā ir: cik lielā mērā cilvēks ir spējīgs pārvarēt varas struktūru visuresamību, atbrīvojot sevi no varas un pieņemt pagaidām neīstenotus autentiskas vienlīdzības apstākļus?

METODOLOĢISKĀS PROBLĒMAS

            Ir grūti nodalīt atšķirības starp metodi un substanci marksistiskajā izpratnē. Daudzas marksismā neatrisinātas problēmas izriet no tā, ka vēsturīskās izziņas procesā tas noliedz absolūtu objekta un subjekta nodalīšanu.

            Šodien ir paplašinājies socioloģijas empīrisko pētījumu loks (gan akadēmiskajā laukā, gan dažādu administratīvo iestāžu jomās), un tāpēc ir svarīga marksisma attieksme pret šādiem pētījumiem.

            1. Nav nekā jauna kvantitatīvo datu savākšanā, pats Markss XIX gs. veidoja aptaujas anketas.

            2. Lai arī daži sociologi par "empīriskiem" atzīst tikai kvantitatīvus pētījumus, tam nevar piekrtist, piem. vēsturiskie pētījumi ir tik pat empīriski cik pārējie.

            3. Mūslaiku iedzīvotāju pētījumos bieži notiek abstrahēšanās no vēsturiskā konteksta, bet tas rada iespējamību kļūdainai datu interpretācijai.

            Tikai nesen marksistiskie sociologi nonākuši pie secinājuma, ka nepieciešams izstrādāt jaunus interepretācijas veidus. Tas varētu būt vai nu cita veida kontekstuālā analīze un datu interpretēšana, vai arī nepieciešams pārformulēt kategorijas. Datu interpretācija un pārformulēšana saistīta ar substances problēmām, tas jādara no substances skatu punkta.

            Marksistiskajā socioloģijā tas lauks, kurā metode un substance ir neatdalāmas, ir priekšstati par bāzi un virsbūvi, kā arī par vispārīgo determinismu. Zināmā mērā šī apgabala problēmu risinājums var būt vienīgi teorētiskā līmenī, bet dogmatiskā neatlaidība, cenšoties šos jautājumus skatīt tikai teorētiski, nozīmē noliegt marksisma spēju aprakstīt sabiedrības reālo attīstību. Piem. Altisērs ir devis lielu ieguldījumu marksisma attīstībā, bet tas tomēr ir akademizēts marksisms, pārāk filozofisks, kas sabiedrības empīriskajiem pētījumiem nav pievērsis nekādu uzmanību. Tādas marksisma revīzijas, kādu veicis Altisērs, var būt auglīgas vienīgi tad, ja tās ir sistemātiski papildinātas ar sabiedrības vēsturiskās pieredzes satura pētījumiem.

            Īpašs temats ir marksisma un strukturālisma attiecības, lai arī Levī-Stross ir norādījis uz strukturālisma atsevišķu ideju līdzību ar marksisma aspektiem, tie ir visai tāli. Strukturālisma konstruēto pasauli Birnbaums apraksta kā bezgalību daudzveidību no virspuses un drausmīgu vienveidību dziļumā. Determinisms pie kura pieturās strukturālisms ir pilnīgi nekustīgs, bet marksisma -  spējīgs transformēties. No filozofijas redzes viedokļa marksismu nav iespējams samierināt ar strukturālismu. Strukturālisma negatīvais humānisms ir graujošs. Marksismam strukturālisms ir derīgs tad, kad mēs pētam komunikāciju, un tā ir viena no metodēm. Levī-Strosa izstrādātās idejas par slēpto sakarību starp simboliskajām sistēmām un citiem sabiedrības komponentiem, par simboliskā un citu uzvedības veidu savsarpējo nosacītību norāda uz strukturālisma analītisko ideju par vispārīgumu, kas marksismam ir tik svarīgi.

            Prakse ir jēdziens ar vairākām nozīmēm, un tās ir nepieciešams izskatīt. Prakse, piemēram, nozīmē to, ka nav iespējama objektīva zinātne par sabiedrību.Patiesība cilvēkam ir nevis vienkāršs priekšstatu kopums par apkārtējo pasauli, bet gan viņa patiesais stāvoklis. Prakses ideja pieprasa to, lai tiktu pētīti morālie un politiskie priekšstati par sabiedrības uzbūvi un attīstību, ņemot vērā vēsturisko situāciju un cilvēciskās darbības faktoru. Citiem vārdiem, zinātniskā prakse ir cilvēciskās darbības forma, kuras ietekme arvien palielinās un tā pat formē nākotni. Klasiskajā marksismā prakses jēdziens paredz arī to, ka atbrīvojoties no darba dalīšanas, iespējams sasniegt cilvēka patieso būtību. Autors to uzskata par utopiju un piebilst, ka marksistiskā socioloģija vēl nav atrisinājusi šo problēmu.

            Kopumā socioloģija darba dalīšanas rezultātā ir uzskatāma par zinātniskās prakses sastāvdaļu, kas savukārt ir radīta un pastāv lai vadītu vēstures procesu. Tādā gadījumā socioloģijas pirmuzdevums ir savas vietas noskaidrošana, un vienīgais veids, kā to veikt, ir savas vēsturiskās vietas kritiska analīze. Diemžēl arī nākotnē tas prasa saglabāt darba dalīšanu mūsdienu zinātnē, izmantojot citu zinātņu sasniegumus un vienlaikus domājot, kā pārvarēt šo dalījumu.

            Metodoloģiskajā aspektā marksistiskās socioloģijas krīze sasaucas ar sabiedrisko zinātņu kopējo krīzi, tās sadalījušās divos virzienos: viens nodarbojas ar vēstures fragmentāru aprakstu (kapitulācija zinātniskā darba dalīšanas priekšā), otrs pārvērties par instrumentu varas rokās, nevis atbrīvošānās līdzekli.

            Nav viegls uzdevums atrisināt visus samezglojumus un problēmas kuras ir nosauktas kā marksistiskās socioloģijas krīzes satāvdaļas. Marksisms tika radīts kā vienots cilvēciskās vēstures apraksts. Tagad mēs skatam industriālo sabiedrību kā vienu no cilvēces attīstības iespējamajām vēsturiskajām formām. Marksisms socioloģijai ir nodevis priekšstatu par to, ka jēgu var atrast vēsturē. Iespējams,ka sociologi, kas īpaši spēcīgi izjūt to, ka ir parādā marksismam, būs spiesti to transformēt un iziet ārpus tā robežām. Ja tas tā, tad marksistiskās socioloģijas krīze ir sākums marksisma beigām. Tiem marksistiem, kurus biedē šāds stāvoklis, jāpārlasa klasiskie teksti: revolūcija praksē, kas nespēj sākt pati ar savu teorētisko nolikumu pārskatīšanu, īstenībā nemaz nav revolūcija.