Dabas resursu nodokļa ietekme uz dabas aizsardzības procesu Latvijas Republikā.

Dabas resursu nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina vides piesārņojumu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā, kā arī veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu.[1]

Kā redzams no Dabas resursu nodokļa mērķa galvenais tā uzdevums ir saglabāt apkārtējo vidi un minimizēt cilvēka darbības rezultātā radušos kaitējumu un tas, ka Dabas resursu nodoklis nav nodoklis ar kā palīdzību valsts iegūtu papildinājumu savam budžetam, bet gan nodoklis, kurš rada finansiālo bāzi ilgtermiņa vides aizsardzības projektiem.

Šī nodokļa ieņēmumu izlietošana notiek sekojoši:

No nodokļa maksājumiem iegūtie līdzekļi tiek izmantoti tikai tādu pasākumu un projektu finansēšanai, kas tieši saistīti ar vides aizsardzību, sanāciju, rekultivēšanu, videi kaitīgu atkritumu utilizāciju vai pārstrādi, dabas resursu izpēti vai atjaunošanu.[2]

Nodokļa ieņēmumi tiek ieskaitīti valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā un pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos.[3]

Nodokļa maksātāji ir visas juridiskās un fiziskās personas vai to apvienības, kas saskaņā ar attiecīgu atļauju veic kādu no šādām darbībām:

1) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus;

2) Latvijas Republikas teritorijā (vai kontinentālajā šelfā) ievada vidē ar nodokli apliekamu piesārņojumu;

3) ieved (importē) videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;

4) Latvijas Republikā realizē iekšzemē ražotas videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā.[4]

Ar nodokli apliek:

1)   jebkuras saimnieciskās darbības rezultātā iegūtos dabas resursus (augsne, smilts, māls, dolomīts, kaļķakmens, ģipšakmens, laukakmeņi, kūdra, ūdens, minerālūdens);

2)   vides piesārņojumu - atkritumus, izmešus un piesārņojošās vielas [5];

3) videi kaitīgas preces un produktus;

3)   importēto un iekšzemē ražoto preču vai produktu iepakojumu;

Nodokli aprēķina pēc pamatlikmēm un papildlikmēm. Pamatlikmes par dabas resursu lietošanu tiek noteiktas atkarībā no dabas resursu veida. Par dabas resursu lietošanu virs limitos noteiktajiem apjomiem nodokļa aprēķiniem vienlaikus piemēro pamatlikmes, kā arī papildlikmes, kuras ir trīs reizes augstākas par attiecīgajām pamatlikmēm.[6]

Dabas resursu nodokļa sadale notiek sekojoši:

 (1) Nodokļa maksājumus par dabas resursu ieguvi vai vides piesārņošanu limitos noteiktajos apjomos ieskaita:

1) 40 procentus - valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā;

2) 60 procentus - to pagastu vai pilsētu pašvaldību vides aizsardzības speciālajos budžetos, kuru teritorijā tiek veikta attiecīgā darbība.

 (2) Nodokļa maksājumus par videi kaitīgu preču un produktu realizāciju vai ievešanu (importu), kā arī par dabas resursu ieguvi virs limitos noteiktā apjoma un virslimita piesārņojumu ieskaita valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā.

(3) Par šā likuma pārkāpumiem piedzītās soda naudas un nokavējuma naudas ieskaita valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā.[7]

Šī nodokļa sadale šādi notiek, lai pagastu un pilsētu pašvaldības spētu veikt šādas likumā “Par pašvaldībām” noteiktas ar vides aizsardzību saistītas funkcijas:

organizēt iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus (ūdensapgāde un kanalizācija; siltumapgāde; sadzīves atkritumu savākšana un izvešana; notekūdeņu savākšana, novadīšana un attīrīšana);

gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību (ielu, ceļu un laukumu būvniecība, rekonstruēšana un uzturēšana; ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošana; parku, skvēru un zaļo zonu ierīkošana un uzturēšana; industriālo atkritumu savākšanas un izvešanas kontrole; pretplūdu pasākumi; kapsētu un beigto dzīvnieku apbedīšanas vietu izveidošana un uzturēšana);

uzturēt vietējas nozīmes īpaši aizsargājamos dabas objektus, noteikt kārtību, kādā izmantojami publiskā lietošanā esošie meži un ūdeņi, ja likumos nav noteikts citādi;

sekmēt uzņēmējdarbību savā administratīvajā teritorijā (pasākumi monopoldarbības ierobežošanai un konkurences veicināšanai; atļauju un licenču izsniegšana uzņēmējdarbībai, ja tas paredzēts likumos);

saskaņā ar attiecīgās administratīvās teritorijas attīstības plānu noteikt tās apbūves kārtību;

pārzināt būvniecību attiecīgajā administratīvajā teritorijā Būvniecības likumā noteiktajā kārtībā.

Kā redzams no visām šīm funkcijām pašvaldībām ir, kur izlietot no dabas resursu nodokļa iegūtos ieņēmumus, jo būtībā lielākā daļa no pašvaldību funkcijām ir tieši saistītas ar vides aizsardzību. Tātad pēc savas būtības dabas resursu nodoklim ir ļoti liela ietekme uz dabas aizsardzības procesu Latvijā, jo kā zināms visa Latvija ir sadalīta tādās administratīvi teritoriālās vienībās kā pagasti, rajoni, kas pēc savas būtības ir pašvaldības. Pašvaldībām izsniedzot licenci darbībām, kas ir apliekamas ar dabas resursu nodokli, būtībā ir jāiegūst finansu līdzekļi ar kuru palīdzību novērst šīs saimnieciskās darbības rezultātā radušos kaitējumu un veikt funkcijas, kuras tai uzliek likums par pašvaldībām. Tādējādi dabas resursu nodoklim ir vislielākā ietekme uz dabas aizsardzību Latvijā, patlaban gan valsts, gan pašvaldības atrodas tik nabadzīgā stāvoklī, ka dabas resursu nodoklis bieži vien neatrod savu īsto pielietojumu un netiek izmantots likumā paredzētajiem mērķiem. Būtībā to varētu novērtēt kā valsts dabas resursu izlaupīšanu.

Patlaban Vides aizsardzības politikas plānā, Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas savienībā un Vides aizsardzības rīcības programmā  kā galvenās vides investīcijas prioritātes tiek minētas:

ūdens aizsardzība;

atkritumu saimniecība;

bioloģiskās daudzveidības un aizsargājamo teritoriju saglabāšana;

gaisa aizsardzība.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas finansējuma izlietojums

Gads           Iekšzemes kopprodukts         Vides aizsardzībai % no IKP

1995.           2349 milj.Ls                               0.09

1996.           2768 milj.Ls                               0.12

1997.           3115 milj.Ls                               0.12

1998.           3417 milj.Ls                               0.18

Gads           Mērķdotācijas      Ministrijas investīcijas  Kopā

1995.           1.91 milj.Ls            0.503 milj.Ls                    2,413

1996.           1,97 milj.Ls            1,28 milj.Ls                      3.25

1997.           1.727 milj.Ls           1.934 milj.Ls                    3.661

1998.           4.195 milj.Ls          2,049 milj.Ls                    6.244

No visa iepriekš minētā var secināt, ka dabas resursu nodoklis likumdošanā ir paredzēts kā finansu avots pašvaldībām ar mērķi sakārtot vidi pašvaldībās kā arī daļu no nodokļa ieskaitīt valsts vides aizsardzības speciālajā budžetā, lai varētu iegūtos finanasu līdzekļus izlietot tādiem projektiem, kas neskar vienu konkrētu pašvaldību. Patlaban gan jāatzīst, ka tieši vides aizsardzībai paredzētie līdzekļi tiek izmantoti valsts un pašvaldību budžeta caurumu aizlāpīšanai.

---

[1] Dabas resursu nodoklis 2. pants

[2] Dabas resursu nodoklis 3. pants 1. daļa

[3] Dabas resursu nodoklis 3. pants 2. daļa

[4] Dabas resursu nodoklis 4. pants

[5] Dabas resursu nodoklis 5. pants

[6] Dabas resursu nodoklis 6. pants

[7] Dabas resursu nodoklis 11. pants