Dabas resursu nodokļa ietekme uz vides aizsardzību Latvijas Republikā.

Dabas resursu nodokļa ietekme uz vides aizsardzību Latvijas Republikā.




Cilvēkiem nekad nav sevišķi paticis risināt dažādas problēmas, it īpaši, ja tie vēl nav varējuši saskatīt, ka uzreiz gūs no tā tiešu labumu sev. Par laimi vai nelaimi, tādēļ vai citu iemeslu dēļ varētu teikt, ka cilvēki savā ziņā ir vienojušies par tādas sistēmas izveidi, kura viņu vietā uzņemas atrisināt šos sāpīgos jautājumus un noņemt no atsevišķiem indivīdiem smago rūpju nastu. Diemžēl, nav arī gluži tā kā pasakā, ka viss notiktu pats no sevis, proti, par to no indivīdiem, kuri ir iesaistīti un pakļāvušies šai sistēmai tiek prasīts, lai tie finansētu gan visus tiešos izdevumus, gan arī laika gaitā izveidojušos valdības aparātu. Nevienam nav noslēpums, ka šī finansēšana pamatā tiek organizēta ar nodokļu sistēmas palīdzību, kas paredz dažādu nodokļu un nodevu nomaksu valstij. Daļa no šiem līdzekļiem veido pamatbudžetu, kur nav nosakāma atsevišķu konkrēto līdzekļu izmantošana, bet ir arī nodokļi un nodevas, par kuriem iekasētās summas tiek izmantotas tikai noteiktu mērķu īstenošanai, problēmu novēršanai. Viens no tādiem nodokļiem ir arī “Dabas resursu nodoklis”. Šis nodoklis tiek ieskaitīts speciālajā budžetā un tiek izmantots tikai speciāliem mērķiem, kas saistīti ar vides aizsardzību vai to saistītiem pasākumiem.

Manuprāt, lai labāk varētu izprast šī nodokļa ietekmi un nozīmi, vispirms būtu saprātīgi iepazīties pamatjautājumos ar pašu nodokli nedaudz tuvāk. To regulē likums “Par dabas resursu nodokli”. Dabas resursu nodokļa mērķis ir ierobežot dabas resursu nesaimniecisku izmantošanu un vides piesārņošanu, samazināt vidi piesārņojošas produkcijas ražošanu un realizāciju, veicināt jaunas un pilnveidotas tehnoloģijas ieviešanu, kas samazina vides piesārņojumu, atbalstīt ilgtspējīgas attīstības stratēģiju tautsaimniecībā, kā arī veidot vides aizsardzības pasākumu finansiālo nodrošinājumu. Nodokļa maksātāji ir visas juridiskās un fiziskās personas vai to apvienības, kas saskaņā ar attiecīgu atļauju veic kādu no šādām darbībām:

1) Latvijā iegūst ar nodokli apliekamus dabas resursus;

2) Latvijas teritorijā ievada vidē ar nodokli apliekamu piesārņojumu;

3) ieved videi kaitīgas preces vai produktus, preces vai produktus iepakojumā brīvam apgrozījumam Latvijas Republikas muitas teritorijā;

4) Latvijā realizē iekšzemē ražotas videi kaitīgas preces vai produktus.

Augstākminētās darbības, ja attiecīgās personas tās veic bez nepieciešamās atļaujas, ir uzskatāmas par nelikumīgām, un šajos gadījumos nodokļa maksātājiem piedzenams sods divkāršā nesamaksātā nodokļa apmērā. Šeit mēs redzam, ka par nodokli maksā tas, kurš veic dabai kaitīgas darbības vai dabas resursus samazinošas darbības. Ar nodokli apliek iegūtos dabas resursus, vidē izvadītās kaitīgās vielas, videi kaitīgas preces, produktus un iepakojumu.

Nodokli aprēķina pēc pamatlikmēm un papildlikmēm. Pamatlikmes dabas resursu lietošanas veidiem, par kuriem jāmaksā nodoklis, noteiktas likuma “Par dabas resursu nodokli” pielikumos. Par dabas resursu lietošanu virs limitos noteiktajiem apjomiem nodokļa aprēķiniem vienlaikus piemēro pamatlikmes, kā arī papildlikmes, kuras ir trīs reizes augstākas par attiecīgajām pamatlikmēm.

Dabas resursu lietošanas limitus nosaka, izsniedzot attiecīgajam darbības veidam paredzēto atļauju. Šāda atļauja jāsaņem ikvienam nodokļa maksātājam, lai varētu veikt visu veidu dabas resursu ieguvi un piesārņojošo vielu ievadīšanu vidē. Atļauju, izvērtējot dabas resursu krājumus, vides stāvokli un konkrēto ražošanas tehnoloģiju, izsniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarotas institūcijas un citas normatīvajos aktos noteiktās institūcijas.

Atļauja nav nepieciešama dabas resursu lietotājiem, kuri lieto dabas resursus sava nekustamā īpašuma robežās, ja lietošana nav saistīta ar šo resursu realizāciju pārstrādātā vai nepārstrādātā veidā (resursu iesaistīšanu saimnieciskajā darbībā), kā arī ja šī lietošana nerada nelabvēlīgas vides pārmaiņas ārpus nekustamā īpašuma robežām. Šā noteikuma ierobežojumus nosaka likums "Par vides aizsardzību" un likums "Par zemes dzīlēm".

Nodokļa maksātājs, kas finansē projektus, kuru mērķis ir samazināt vides piesārņošanu vai dabas resursu patēriņu, veicot tehnoloģiskus uzlabojumus vai vides aizsardzības pasākumus, var saņemt nodokļa atlaidi par summu, kas nepieciešama šā projekta realizācijai.

Nodokļa atlaidi var piešķirt uz visu projekta īstenošanas termiņu, bet ikgadējo atlaidi - par tādu maksimālo summu, kādu veido nodokļa maksājumi šajā gadā pēc pamatlikmēm par projektā paredzēto piesārņojuma apjoma samazinājumu.

Nodokļa atlaides saņemšana neatceļ dabas resursu ieguves un vides piesārņojuma limitus. Nodokļa maksājumi par dabas resursu ieguvi virs limitos noteiktā apjoma un par virslimita piesārņojumu maksājami šajā likumā paredzētajā kārtībā.

Pēc ikgadējās nodokļa atlaides termiņa izbeigšanās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija novērtē projekta īstenošanas kvalitāti un sagatavo atzinumu Finansu ministrijai un attiecīgajai pašvaldībai. Ja projekts nav savlaicīgi un kvalitatīvi īstenots, atlaide jāatmaksā pilnībā atbilstoši Latvijas Bankas noteiktajai refinansēšanas likmei.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, pamatojoties uz Iepakojuma apsaimniekošanas padomes ieteikumu, ir tiesīga noteikt nodokļa atvieglojumus un atlaides uzņēmumiem, kuri realizē brīvprātīgu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas programmu saskaņā ar Latvijas Zaļā punkta darbības principiem. Ministru kabinets nosaka nodokļa atvieglojumu un atlaižu piemērošanas kārtību un Iepakojuma apsaimniekošanas padomē pārstāvētās institūcijas.

Maksājumi par videi kaitīgu preču un produktu patēriņu ir daļēji atmaksājami Ministru kabineta noteiktajā kārtībā uzņēmumiem, kuri atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas noteiktajām tehnoloģiskajām un vides aizsardzības prasībām veic šo preču utilizāciju vai pārstrādi.

Tagad paskatoties atpakaļ uz iepriekš sacīto, varam konstatēt, ka likums ir vērsts uz to, lai veicinātu dabas piesārņošanas un izsaimniekošanas novēršanu vai vismaz ierobežošanu. Pirmkārt, uzņēmējam rodas jautājums, kāpēc man vispār maksāt un vai nav kāds ceļš kā nemaksāt šo nodokli. Tad nāk atbilde, ka var nemaksāt, ja pats nodrošina to, ka videi netiek nodarīts nekāds kaitējums. Līdz ar to meklējumi tiek turpināti un nonākam pie nākamā jautājuma, proti, ja jau es varu nemaksāt nodokli, bet šo pašu naudu ieguldīt vides sakārtošanā un visu kaitīgo efektu cēloņu novēršanā, tad kādēļ, lai es šos cēloņus nenovērstu, jo iegūšu no tā vairākus labumus:

· Nemaz vai ievērojami mazāk būs jāmaksā par nodokli vēlāk.

· Man būs tīra, jauka un sakārto vide ap manu uzņēmumu.