Darba attiecības

Ievads

            Par sava darba tematu esmu izvēlējies darbu ar indivīdu. Šis sociālā darba līmenis ir visciešāk saistīts ar cilvēku, viņa problēmām. Citi līmeņi (meta, makro) ir saistīti ar cilvēku kopienu, veselu grupu, un tādēļ cilvēkam, kurš nonācis problēmsituācijā, nav saprotami, pieņemami. Viņu neapmierinās paskaidrojums, ka likumā visiem paredzētas vienādas tiesības, demokrātiskā sabiedrībā likuma priekšā nieviens (teorētiski) nav izclets, apveltīts ar sevišķām tiesībām. Taču visiem ir zināms, ka jebkurš cilvēks grib justies īpašs, neuztverts kā daļa no masas, bet gan kā personība, kas ir vērtība netikai viņam vienam. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ izvēlējos darbu ar indivīdu, t.s. Case work. Vēl šī tēma man svarīga šķiet tādēļ, ka pēc pieredzes sadarbībā ar sociālo darbinieku, kas no hirearhijas viedokļa šķiet zemākais līmenis, indivīds gūst pamatpriekšstatu par sociālo sistēmu valstī un valsts attieksmi pret katru indivīdu atsevišķi - vai viņš ir vērtība vai arī nav.

           

            Tādejādi sociālais darbnieks reprezentē valsti, tās attieksmi pret saviem iedzīvotājiem (netikai pilsoņiem), un caur šo pieredzes prizmu, indivīdam arī rodas priekšstats par savu vietu sabiedrībā un, iespējams, arī savas dzīvības vērtību...Vēl gribētos ievadā piebilst, ka pats strādāju algotu darbu Centra rajona Sociālās palīdzības dienestā par sociālās palīdzības organizātoru, un tādēļ man ir iespēja darbu ar indivīdu skatīt no ēnas - realitātes puses. Un, manuprāt, pirmais solis uz situācijas uzlabošanu ir patiesās situācijas apzināšanās, cēloņsakarību noskaidrošana. Kad tas tiks izdarīts, varēs veidot sistemātisku plānu soli pa solim kā uzlabot sistēmas vājās vietas.

            Savā darbā par piemēri tiks ņemti reāli cilvēki ar savām problēmām - izlikšana no dzīvokļa, bezdarbs, etc.; taču jāsaka uzreiz, ka visi cilvēku vārdi un cita personiska informācija netiks minēti, lai aizsargātu klienta konfidencialitāti. Vēl gribētu piebilst, ka neviena problēma netiks skatīta līdz pilnīgam atrisinājumam, jo tāda vienārši nav.

Esošās iespējas nav pietiekamas visu jautājumu risināšanai - pārsvarā  viss ir atkarīgs no cilvēka paša...

Pirmā tikšanās ar klientu

            Tā ir pirmā saskarsme, no kuras atkarīgs viss tālākais, kopējais darbs. Pārsvarā gadījumu sākotnēji klienti ir slikti informēti par palīdzības dienesta iespējām palīdzības sniegšanā un dokumentiem, kas jāiesniedz, lai pretendētu uz sociālo palīdzību. Uzreiz gribu teikt, ka galvenokārt cilvēki nāk ar lūgumiem pēc materiālas palīdzības, vai arī ar nodomu, ka sociālais darbinieks būs tas, kas nu tagad risinās visas viņa samilzušās problēmas un ka viņa darbs ir beidzies ar to, ka ieradies SPD. Reizēm klienti līdzinās bērniem, kas nu beidzot ir atraduši savus vecākus un gaida, lai par viņiem rūpējas. Bet par to mēs parunāsim vēlāk.

            Likumā (RD Noteikumi Nr,45) ir teikts, ka palīdzība tiek sniegta pēc pēdējās dzīvesvietas vai arī faktiskās dzīvesvietas (vismaz 3 mēneši). Kā zināms Rīga ir sadalīta rajonos (priekšpilsētās) un attiecīgi katram SPD ir tiesības apkalpot tikai savas administratīvās teritorijas iedzīvotājus.ar to rodas pirmās porblēmas - lai sāktu strādāt ar klientu, ir vajadzīga dzīvesvietas izziņa(forma 22-dz), kura apliecina, ka šis cilvēks ir piederīgs dotajam rajonam, ja nav pastāvīgas dzīvesvietas, pieraksta, tad no attiecīgā rajona dzīvokļu daļas ir jāatnes izziņa par pēdējo pierakstu. Ja izrādās, ka dotais cilvēks ir piederīgs citam rajonam, tad viņam tiek paskaidrots, kur jāgriežas pēc palīdzības, un ar to tad darbs arī beidzas.

            Tātad pirms reālas darba uzsākšanas ar klientu nepieciešams nokārtot dokumentācijas formalitātes. No vienas puses tas ir efektīvs klienta līdzdalības pienākums, kas klientam ļauj kontrolēt situāciju (viņš apzinās, ka viss atkarīgs no viņa paša), taču no otras puses šīs formalitātes it kā atgrūž cilvēku no sociālā darbinieka, cilvēks sāk doto iestādi uzskatīt par birokrātisku, bez saprašanas un iejūtības pret konkrēto cilvēku.

            Kad tas ir izdarīts, sākas reālais darbs. Cilvēks izstāsta savu reālo situāciju un problēmas, kas šķiet aktuālas. Un šeit nu nākas piekrist Šekspīra teiktajam - “dzīve ir teātris, un visi cilvēki tajā aktieri”. Smagākā formā tas izpaužas kā nepatiesas informācijas sniegšana vai arī apzināta faktu noklusēšana. Vēl izplatīta forma ir verbāla un neverbāla savas situācijas dramatizēšana ar centieniem iežēlināt (domā, ka sociālais darbinieks pats uz savu roku nolemj kam palīdzēt un cik palīdzēt) vai arī draudiem sūdzēties augstākās institūcijās (sākot no dienesta vadītājas, līdz pat Rīgas domes deputātiem un RD Labklājības departamentam). No vienas puses tas ir muļķīgi, taču daudzos gadījumos sagādā lieku darbu SPD. Labklājības departaments sūdzību reģistrē un, neiedziļinoties faktos, informācijā par doto cilvēku, sūta uz dienstu pieprasījumu ar “lūgumu” paskaidrot, kāpēc dotai personai ir attiekta viena vai orta vieda palīdzība. Līdz ar to tai vietā lai strādātu ar citiem klientiem, sociālie idarbinieki ir spiesti rakstīt birokrātiskas atskaites, kuras īstenība tik un tā nevienam nav vajadzīgas. Ir jau labi, ka cilvēkiem ir iespējas sūdzēties, aizsargāt savas tiesības ar augstākstāvošu institūciju palīdzību, taču mūsdienu cilvēki bieži vien šīs iespējas izmanto ļaunprātīgi - kā ieroci, lai sev panāktu īpašas privilēģijas...

            Pirmā tikšanās ir tā, kas palīdz sociālam darbiniekam un klientam vienam otru labāk iepazīt. Klients sociāl darbinieku vēro un vēlas viņa ieraudzīt savu glābēju, kurš nu beidzot būs tas īstais cilvēks, kas palīdzēs atrisināt visas problēmas. Zināmā mērā cilvēks daļu atbildības no sevis pārliek uz sociālo darbinieku. Bet vēl svarīgāk ir sociālajam darbiniekam izveidot objektīvu priekšstatu par klientu - cik daudz viņš ir pats spējīgs savā labā izdarīt, kādu rezultātu vēlās sasniegt. No klienta motivācijas, izvirzītajiem mērķiem un gribasspēka ir takarīgs viss sadarbības turpmākais rezultāts. Sociālajam darbiniekam ir jāzin uz ko klients ir spējīgs un cik lietderīga ši sadarbība var būt. Ja cilvēkam nav nākotnes nodomu, kaut vai miglains sapnis, priekšstats par to, kādu vēlas redzēt, viedot savu dzīvi, tad sociālajam darbiniekam nav nozīmes veltīt īpašas pūles šim klientam. Es nedomāju, ka vajadzētu kaut kādi paviršāk attiekties pret šiem cilvēkiem, bet ar to gribu teikt, ka nav nozīmes veikt jebkādas paildus aktivitātes (informācijas iegūšana no citām iestādēm, citu organizāciju piesaiste, savu resursu 100% iesaisti), kuras tik un tā nedos nekādu rezultātu vai arī īslaicīgu rezultātu, kurš galu galā atgriezīsies sākotnējā stāvoklī.

            Tātad svarīgi ir izviedot priekšstatu par cilvēku, tomēr ir jāatceras, ka tas var būt neprecīzs. Katrā ziņā, ja cilvēks pēc palīdzības griežas pirmo reizi, tad viņam ir jādod iespēja sevi pierādīt. Un pirmajos sadarbības mēnešos jau būs skaidri redzams, kāds galaiznākums šai sadarbībai ir gaidāms.

Pastāvīga darba uzsākšana

            Kad klientam un sociālajam darbiniekam ir radies pirmais iespaids vienam par otru, tad sākas reālais darbs. Te nu sociālais darbinieks sāk pildīt dažādas lomas skolotājs, padomnieks, atbildīgais par darba izpildi. Es saprotu, ka tas nav īsti pareizi, taču vairumā gadījumu klientam trūkst informācijas par to, kas dotajā situācijā jādara, kur jāgriežas. Viņš nepārzin sistēmu, par kuras ķīlnieku nu ir nokļuvis. Un šeit tik tiešām sociālajam darbiniekam ir jābūt kā skolotājam, kurš mēģina paskaidrot, izskaidrot visas nezināmās parādības un likumsakarības. Šīs problēmas, kuras nu ir aktuālas, ikdienas cilvēkam (ieskatot mūs, ja nav porfesionāla sakara) ir svešas, par to nekad nav domāts un līdz ar to arī trūkst informācijas, zināšanu. Viss škiet kā viens liels haoss, kuru saviem spēkiem šķiet neiespējami sakārtot. Viss ir savarīgs, taču nav zināms, ko darīt. Šeit tad sociālajam darbiniekam rodas izziņu biroja - informātora loma - šķietamais haoss jāsakārto zināmā sistēmā, kurā kaut vai neskaidri soli pa solim ir apjaušama izeja no konkrētās situācijas.

            Klienta un sociālā darbinieka attiecības atkarīgas ļoti arī no tā, pēc kāda veida palīdzības klients ir griezies -materiālās vai arī cita veida palīdzības. Visās lietās, kas attiecas uz naudu un citām materiālām vērtībām,- pieeja tik tiešām ir birokrātiska un nepieļauj nekādas atkāpes prasību izpildīšanā. Katra pabalsta piešķiršanai Rīgas dome ir izstrādājusi un apstiprinājusi kritērijus, kuros ir jāiekļaujas, lai doto pabalstu saņemtu. Sociālajam darbieniekam nav tiesības šos noteikumus pārkāpt un bez attiecīga apstiprinājuma rīkoties, kā viņam šķiet pareizi.

            Parastos gadījumos šī kārtība netiek mainīta, taču, protams, gadās arī arkārtējas, krīzes situācijas, kad cilvēks neiekļaujas pabalstu piešķiršanas standartos, bet palīdzība ir ārkārtēji nepieciešama. Arī šeit sociālais darbnieks viens pats neko nevar izlemt, taču viņam ir tiesības doto lietu (gadījumu) ierosināt izskatīt SPD komisijā, kurai ir tiesības piešķirt materiālo palīdzību, ģimenei (personai) neatbilstot pabalstu saņemšanas kritērijiem, bet atrodoties krīzes situācijā (RD Noteikumi Nr. 45, p.7.1.). Galvenokārt šādi gadījumi ir ugunsgrēks vai zādzība, taču daudzos gadījumos tās ir brīvpusdienas skolniekiem (pašlaik prioritārās darba grupas - bērni un ģimenes ar bērniem).

            Ja sākam runāt par īpašiem gadījumiem, tad šeit būtu arī loģiski noskaidrot, kādi tad ir tie kritēriji viena vai otra pabalsta saņemšanai. Un tā - pastāv šādi pabalsta veidi:

Å    pamatpabalsts - prioritāri - ēdināšana skolā un bērnudārzā, pārtikas taloni, ēdnīca, atsevišķos gadījumos nauda;

Å    mājokļa pabalsts - piešķir komunālo izmaksu segšanai, atsevišķos gadījumos parāda nomaksai;

Å    pabalsts aprūpei - pamats - ārsta speciālista slēdziens par aprūpes nepieciešamību;

Å    apbedīšanas pabalsts - trūcīgām personām, ja nav tiesības uz citu apbedīšanas pabalstu;

Å    pabalsts ģimenei - ar mācībām un audzināšanu saistītu izdevumu apmaksai, medikamentu un veselības apdrošināšanas polišu iegādei, pacientu iemaksām, atkarībnieku ārstēšanai, rehabilitācijai, zobārstniecības pakalpojumiem, zobu protezēšanai, dažādās situācijās (dokumentu atjaunošanai, ūdensskaitītāju uzstādīšanai, latviešu valodas kursiem, u.c.);

Å    pabalsts samaksai par transporta pakalpojumiem - (braukšanas kartiņas uz tramvaju un trolejbusu) - skolniekiem, bezdarbniekiem, atbrīvotajiem no ieslodzījuma vietām, personām, kurām regulāri nepieciešams nokļūt ārstniecības vai rehabilitācijas iestādēs;

Å    pabalsts speciālā autotransporta (mikroautobusa), taksometra pakalpojumu samaksai - personai, kura pārvietojas ar tehnisko palīglīdzekļu palīdzību - ratiņiem, motorratiņiem, “staiguļiem” un nevar pārvietoties ar sabiedrisko transportu; vienreizēju pabalstu speciālajam autotransportam var piešķirt gulošam slimniekam, vecuma nespējniekam pēc ģimenes ārsta atzinuma par šāda paklapojuma nepieciešamību, kā arī citām personām, kuras pamatotu iemeslu dēļ nevar pārvietoties ar sabiedrisko transportu.

            Kā var redzēt no dotā uzskaitījuma, materiālo pabalstu dažādība ir diezgan liela un ietver sevī vairums gadījumu, kuros palīdzība ir nepieciešama. Darba gaitā sociālajam darbiniekam jāprot saskatīt, tieši kura palīdzība dotajā brīdī klientam ir visnepieciešamākā. Ja to pajautās klientam pašam, tad 90% gadījumu, viņš atbildēs, ka viņam nepieciešams viss. Bet, loģiski spriežot, visu uzreiz piešķirot zaudētājs ir pats klients. Varu minēt vairākus iemeslus:

Æ  SPD līdzekļi ir ierobežoti (vairākiem pabalstiem ir noteikts gada limits, kura summu nedrīkst pārsniegt) tāpat kā atsevišķam indivīdam pieejamā palīdzība - nav efektīvi uzreiz indivīdam piešķirt visu iespējamo palīdzību, jo pēc kāda laika SPD vairs nebūs iespējas palīdzēt; indivīdam būs atkal pēkšņi jātiek galā pašam ar sevi - ir lōti mazticams, ka viņam tas izdosies...

Æ  Ir jāveicina indivīda pašpalīdzība, no malas piepalīzot vienīgi situācijās, kad pats vairs galīgi nespēj tikt ar sevi galā. Iedomāsimies situāciju - pie sociālā darbinieka atnāk pirmo reizi klients, izstāsta savu situāciju un problēmas, kas jārisina. Savukārt sociālais darbinieks uzreiz uzbur pabalstu kalnus, kas nu tagad pienākas... Manuprāt, ļoti muļķīga situācija - no klienta noteikti pirmā reakcija būs izbrīns, apmulsums. Cilvēks nespēs to visu aptvert, bet kad aptvers notikušo, tad jutīsies ļoti apmierināts un uztvers par pašsaprotamu, ka viss viņam pienākas un pie tam bez īpašas piepūles. Viņs jau domās plānos savu turpmāko dzīvi (kaut vai uz pusgadu), rēķinoties ar viņam piešķiramo palīdzību. Viņš to uzskatīs kā garantētu iztikas avotu, kaut arī īsti nezinās uz kāda pamata tā piešķirta un cik ilgi pienāksies. Pieļauju domu, ka pirmo mēnesi viņš jutīsies ļoti apmierināts un dzīvos bez bēdām, nepamatoti uzskatot, ka viss ir kārtībā. Citiem vārdiem sakot, viņš šo palīdzību nespēs pietiekoši novērtēt, tā būs nākusi pārāk viegli, bez piepūles. Tā nu mēnesis būs pagājis, klients atkal atnāks uz sociālās palīdzības dienestu ar cerīgām domām par savu nākotni, bet te viņam pēkšņi paziņos, ka tas un tas vairāk nepienākas,- vai nu tāpēc, ka pārtērēts attiecīgā pabalsta apjoms vai arī  klients pa šo laiku pats neko nav darījis savas situācijas uzlabošanas labā(piem., meklējis darbu, atzīmējies darba biržā, kārtojis pensiju, etc.).

Tādēļ šeit es gribētu mēģināt uzskicēt pabalstu piešķiršanas kārtības psihisko ietekmi uz klientu:

1.    Klients atnāk ar savu situāciju, kas kopīgi tiek izrunāta. Pirmāmkārtām kopīgi tiek atrasts svarīgākais, ar ko problēmsituācija jāsāk risināt. Tad sociālā darbinieka uzdevums ir paskaidrot klientam - kas klientam ir jādara pašam un kādu jautājumu risināšanā palīdzību var sniegt SPD.

2.    Kad ir noskaidrotas prioritātes, tad tiek piedāvāts pabalsta veids, kurš visciešāk saistīts ar konkrētās problēmas risināšu. Tiek obligāti paskaidrots, kādi būs klienta līdzdalības pienākumi, lai attiecīgo palīdzību saņemtu. Šajā posmā ir svarīgi klientā izveidot apziņu, ka palīdzību valsts ikvienam indivīdam tāpat vien nepiešķir; tā piešķir palīdzību par kaut ko, liekot klientam apzināties, ka lai arī viņš nav savā skatījumā nekas īpašs, viņš vastij ir svarīgs un valsts ir ieinteresēta viņa situācijas uzlabošanā (šajā gadījumā nav svarīgs iemesls, kādēļ valstij tas svarīgi). Un līdz ar to starp valsti (SPD) un klientu rodas sava veida pirkšanas - pārdošanas līgums, kura ietvaros klients pērk no valsts pabalstus preti maksājot ar līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā, patstāvīgu cenšanos savas problēmas risināt.

3.    Tātad pabalstu piešķiršana - saņemšana ir sava veida vienošanās par to, ka dotā situācija tiks risināta savu iespēju robežās. Kad šī vienošanās ir noslēgta (rakstiski vai mutiski (šajā gadījumā sociālais darbinieks kaut kur pieraksta savai zināšanai)), sociālais darbinieks sāk kārtot pabalstu, bet klients pildīt sev paredzētos pienākumus (vai nu sabiedriskie darbi vai cita veida aktivitātes).

4.    Nākošais solis ir pastāvīgas saiknes ar klientu uzturēšanā. Jābūt lietas kursā, kādas sekmes klientam ir savas situācijas uzlabošanā - kur gājis, ko noskaidrojis, kas ieteikts, etc. Kad sociālajam darbiniekam ir redzama klienta ieinteresētība savas situācijas uzlabošanā, var sākt tālāk runāt par aktuālajam problēmām, kas varbūt traucē doto uzdevumu pildīšanā. Tad šīs problēmas var dziļāk izitirzāt un apdomāt, ar kāda pabalsta palīdzību varētu vēl palīdzēt.

Šāda pieeja klientam veicina darbības veidu, ko visvienkāršāk var nosaukt par sadarbību - klients un mudināts pats risināt savas porblēmas, taču redzot, ka viņa labā cenšas ko darīt arī citi cilvēki, tas var būt kā papildus stimuls, atbalsts, lai ar vēl lielāku sparu risinātu problēmas. Sociālais darbinieks veido gan materiālā, gan psihiskā atbalsta sistēmu. Daudz cilvēku, kas griežas pēc palīdzības, ir vientuļnieki - nav ne radu, ne arī tuvu draugu, kas sniegtu jebkādu cilvēcisku atbalstu. Un tāpēc daudzus cilvēkus ļoti stimulē kaut vai tāds vienkāršs jautājums kārtējo sarunu uzsākot -”nu kātad labi klājas?”... Cilvēks uzreiz it kā atveras, jūt, ka par viņu tiešām interesējas. Tas ir ļoti labs stimuls uzticības veidošanai pret sociālo darbnieku, viņa teikto arīdzen. Ļoti svarīgi arī atcerēties, kā katru cilvēku sauc, jo savādāk var izveidoties ļoti nepatīkama situācija - pagājušo reizi sarunājās vairāk kā pusstundu, bet nu saruna sākas ar jautājumu - kā Jūs sauc vai arī kas Jūs bijāt... Muļķīgi, vai ne?

Darba beigšana

            Reiz (dažos gadījumos) pienāk tas brīdis, kad visa iespējamā palīdzība ir sniegta, esošās problēmsituācijas ir atrisinātas, un cilvēks ir gatavs patstāvīgi par sevi rūpēties... šādos gadījumos var runāt par darba beigšanu.

            Sākotnēji minēšu raksturīgākos gadījumus, kādos darbam var būt labvēlīgs rezultāts, kā arī kritērijus, kurus var ņemt par pamatu lēmuma pieņemšanai par darba beigšanu. Kritēriji:

·      patstāvīga dzīvesvieta - cilvēks nevar normāli eksistēt, ja nav savs miteklis, dzīvojamā platība, kurā patverties. Savs dzīvoklis, istaba ir pamats gan garīgai, gan fiziskai eksistencei. No vienas puses tā ir sava veida drošības sajūta, vieta, kurā psiholoģiski var justies drošībā. Cilvēks jūtas piesaistīts šai vietai, un, psiholoģiski domājot, šī telpa liek cilvēkam par sevi rūpēties, uzturēt kārtībā - tas ir papildus stimuls darbībai, vēlmei savu situāciju uzlabot, jo ir pamats uz ko balstīties - kā saka “cilcvēks nav uz ielas”. No otras puses dzīvesvieta ir arī zināms garants veselības stāvoklim - lai arī pastāv iespēja, ka šī dzīvojamā telpa var atrasties antisanitārā stāvoklī (netīrība, toksisko vielu lietošana), tomēr cilvēks ir pasargāts no dabas apstākļu ietekmes (aukstuma, mitruma, vēja, etc.), kā arī tas ir nenoliedzams drošības garants - mazākiespēja fiziskā un garīgā iespaidošana no citu indivīdu puses.

            Visbiežāk sastopamā dzīvojamā platība ir dzīvoklis, izīrējama istaba, patversme, sociālās mājas un sociālās aprūpes centri - pansionāti. Pašlaik visattīstītākā nozare ir pansionāti. Pēdējo divu gadu laikā ir ļoti mainījusies cilvēku attieksme pret pansionātiem. Vēl 90-jos gados pastāvēja uzskats, ka nabagmāja un pansionāts ir aptuveni viens un tas pats. Taču tagad cilvēki ir sapratuši, ka pansionāti ir normālu viesnīcu tipa iestādes ar profesionālu personālu, kurš nepieciešamības gadījumā ir gatavs sniegt gan medicīnisku, gan arī cita veida palīdzību.

            Sliktāks stāvoklis ir ar sociālajām mājām - ar likumu ir noteikts (LR likums “Par sociālo drošību”), ka uz sociālajām mājām var pretendēt visi pensijas vecuma cilvēki ar bez ienākumiem. Gribētāju ir daudz un rindas ir garas - paiet vairāki gadi, kamēr pienāk rinda (viens no mīnusiem). Pēc sociālā atbalsta statusa dzīvokļa iegūšanas, tiek uzlikts pārbaudes laiks 6 mēneši, pēc kuru noilgšanas tiek lemts par tālāko rīcību. Lai labāk izprastu šo situāciju, apskatītsim to ar nekonkrēta piemēra palīdzību - cilvēks pirmspensijas vecumā, bezdarbnieks bez ienākumiem saņem sociālo dzīvokli. No vienas puses tas ir labi. Bet skatāmies tālāk - par sociālo dzīvokli kaut vai mazāk, bet tik un tā ir jāmaksā...no kādiem līdzekļiem... Paies 6 mēneši, komisija redzēs, ka par dzīvokli nekas nav maksāts - loģiks lēmums būs šo cilvēku izlikt no dzīvokļa, jo nespēj par to rūpēties. Cilvēks atkal nonāks izejas pozīcijā un nekas nebūs atrisināts. Tā ir problēma, tomēr reizēm cilvēkiem arī paveicas un darbs tiek atrasts, kuat arī tas ir mazticams. Varētu domāt, ka es esmu pārlieku skeptiski noskaņots, bet kā gan var būt savādāk, ja, piemēram, sazinoties ar Nodarbinātības valsts dienestu, man laipni “caur puķītēm” paskaidroja, ka cilvēki pirmspensijas vecumā nav viņu klientūra, viņi, protams, var nākt reģistrēties, atzīmēties, taču reālas iespējas dabūt darbu ir ļoti minimālas.

            Dzīvokļa piešķiršana - šeit arī var rasties vairākas problēmas, sākot no lielās rindas, kas iet uz priekšu ļoti lēnām, un beidzot ar piešķirtā dzīvokļa stāvokli. Bieži vien dzīvokļi atrodas neapdzīvojamā stāvoklī un Sociālā palīdzības klienti jau nav tie, kas var atļauties veikt kapitālos remontus. Vēl man nesaprotama liekas valsts politika privatizācijas jautājumā - ir pašsaprotams, ka dzīvojamā platība tiek piešķirta no valsts rīcībā esošajiem resursiem, bet kur lai šos resursus rod, ja viss iespējamais tiek privatizēts...

            Neapskaužama situācija ir arī patversmes. Jau tagad novembra mēnesī trūkst vietas, cilvēki guļ koridoros uz matračiem. Varam tikai domāt, kas būs ziemas aukstākajos mēnešos... Lai arī apstākļus tur (vismaz vīriešu patversmē) grūti nosaukt par normāliem, tomēr tā ir vieta, kur īslaicīgi cilvēks var patverties zem pajumtes, regulāri nomazgāties un paēst vakariņas. Patversmē cilvēkam ļauj apmesties uz 2 mēnešiem, izņēmuma kārtā 3. Protams, ziemas mēnešos tas ir daudz, tomēr tā arī nav izeja no situācijas - šādu cilvēku ir pārāk daudz, un patversme nespēj 100% pildīt savas patiesās funkcijas - atbalstīt cilvēkus ar dzīvesvietu, līdz viņš pats spēs sevi ar to nodrošināt.

·      Patstāvīgi ienākumi - ļoti svarīgs priekšnosacījums cilvēka pašnteikšanai. Nauda - iztikas līdzekļi nodrošina zināmu cilvēka rīcības, izvēles brīvību, sabalansējot savas iespējas un vēlmes. Ienākumu avots parasti ir divejāds- vai nu algota darba iegūšana vai arī pensijas nokārtošana.

            Ja cilvēks iegūst labu darbu, tad bieži vien viņs vairs dienestā neatgriežas, un darbs beidzas bez īpašas atvadīšanās un tamlīdzīgas procedūras. Vairāki cilvēki ir ieguvuši darbu arī ar sabiedrisko darbu palīdzību - mūsu dienestam ir līgums ar “Dārziem un parkiem”, un reizēm labākajiem, apzinīgākajiem strādniekiem tiek piedāvāts patstāvīgs darbs ar algu aptuveni Ls 90 mēnesī. Šie cilvēki, protams, piekrīt, un reizēm atnāk arī mums par to pastāsta, izsaka pateicības vārdus par sniegto palīdzību. Un īstenībā tas ir labākais darba motīvs - ka redz cilvēka labā kaut kas būtisks ir izdarīts, situācija ir mainīta un ka cilvēks par to jūtas pateicīgs... tā ir neatkārtojama sajūta.

Secinājumi

Æ  Daudzas sociālas problēmas indivīds pats nav spējīgs atrisināt, Sociālās palīdzības dienests ir tā vieta, kurā indivīdam visupirms vajadzētu griezties palīdzības meklējumos.

Æ  Pirmajos apmeklējumos indivīds parasti var justies samērā nedroši - nav informācijas par iestādi un tās prasībām (dokumenti, kas jāiesniedz un palīdzības piešķiršanas kritēriji).

Æ  Vairumā gadījumu klienti griežās pēc materiālās palīdzības - dzīvokļa apmaksai, medicīnas paklpojumiem, pārtikai (bezpajumtnieki & cilvēki bez vai ar zemiem ienākumiem).

Æ  Ļoti svarīgi svarīgi nodibināt labvēlīgu pirmo kontaktu ar klientu, jo no tā ir atkarīgs viss turpmākais darba process un rezultāts. Ir jāveido abpusējs priekšstats vienam par otru - jāmācās saskatīt ko no klienta var prasīt un kādos jautājumos vajadzētu vairāk piepalīdzēt.

Æ  Darba gaitā ar klientu sociālajam darbiniekam vispieņemamākā būtu supervīzora loma - pakoriģēt klientu vajadzības gadījumā; taču reāli sociālais darbinieks ir tas, kas visur virza un vada klientu (jo ir zinošāks), līdz ar to par palīdzības sniegšanu viņam ir dubultatbildība gan klienta, gan pašvaldības priekšā.

Æ  Pirmais svarīgais solis - klientam sķietamo problēmu haosa sadalīšana secīgos soļos, kā no šīs situācijas pamazām izkļūt.

Æ  Svarīgi ir arī pakāpeniska palīdzība, jo, ja visas iespējas tiks izmantotas uzreiz, tad tas uz klientu atstās negatīvu psiholoģisku ietekmi (kaut pašiem viņiem to grūti atzīt).

Æ  Labas sakarsmes ar klientu veidošanai ir svarīgi uzturēt cilvēciskas attiecības, lai klinets jūt, ka sociālais darbnieks ir viņa pusē, kaut arī pabasltu piešķiršana ir atkarīga no sociālā darbinieka (daļēji); taču tas nedarbojas, ja klients ir pārāk augstās domās par sevi vai arī pastāvīgi atrodas alkohola reibumā.

Æ  Lai beigtu darbu ar klientu, parasti ir jāatrisina tīri eksistenciālas problēmas - dzīvojamā platība, ienākumi, spēja par sevi rūpēties. Taču daudzos valsts gadījumos valsts šo situāciju risināšanu neveicina - grūtības ar dzīvojamo platību, pensiju noformēšanas grūtības (pēc pēdējās pieraksta vietas, + vajag apliecinājumu, ka pēdējos 12 mēnešus dzivojis Latvijā - bet kur lai bezpajumtnieks dabūn tādu izziņu, ja par apstiprinošu dokumentu nepieņem pat izziņu no tuberkolozes slimnīcas, ka katru dienu braucis ārstēties...

Æ  Ja situācija ir atrisināta un tālāka sadarbība vairs nav nepiecišama, tad cilvēki parasti nāk un pateicās par to, kas viņu labā darīts. Tātad - pastāv iespēja palīdzēt kaut vai daļai cilvēku, kuri jūt pēc tā nepieciešamību, tad tas jau ir daudz un sociālais darbs attaisno savu būtību, kaut reizēm to var arī aizmirst.

Izmantotās literatūras saraksts

·      LR likums “Par pašvaldībām”;

·      LR likums “Par sociālo drošību”;

·      LR likums “Par sociālo palīdzību”;

·      LR Ministru kabineta 26.03.1996 noteikumi Nr.75 “Noteikumi par trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu un trūcīgo ģimeņu materiālā stāvokļa novērtēšanu”;

·      RD 14.03.2000 Noteikumi Nr.45 “Noteikumi par Rīgas pašvaldības sociālajiem pabalstiem”;