Ticība un neticība sabiedrībā.

Sākšu ar to, ka mans referāts atšķirībā no vairuma citiem referātiem nav balstīts uz kādas filozofiskas literatūras, bet gan manis paša domām un pārdomām, tāpēc daudziem tas noteikti neliksies īsti pieņemams, vai pareizs.

Jau kopš seniem laikiem cilvēki tic dažādiem dieviem un gariem. Citi tic baznīcas dievam, citi savam paša radītam dievam, bet citi vispār nekam netic.

Kādreiz vairums cilvēku par savu dievu uzskatīja dažādas dabas parādības vai augus, kā piemēram, saule, akmens, vējš, koks, mežs, tādējādi tās uzskatot par dzīvām būtnēm, kurām piemīt savas dievišķās īpašības, kā arī dvēsele.

Mūsdienās cilvēki vairāk tic kādam konkrētam pasaules radītājam, par ko sludina baznīcas un dažādas reliģiskās sektas, kuras nu ir savairojušās tik daudz, ka sludinātāji pat staigā pa ielām sludinādami savu ticību, tādējādi cerot, ka atradīsies vēl kāds šīs ticības piekritējs un noziedos arī kādu daļu no saviem ienākumiem sektas labā. Nereti viņiem tas pat izdodas.

Uz jautājumu, kāpēc cilvēki vispār kaut kam tic nevar rast konkrētu, zinātniski pareizu atbildi, taču var radīt daudz dažādus pieņēmumus un katru no tiem var kaut kādā veidā pamatot, tādējādi uzskatot to par pareizu.

Lūk, dažas manas versijas par to, kāpēc cilvēki tic vai netic dažādām dievībām:

Iedomājieties kāda bija situācija tajos laikos, kad cilvēkiem nebija ne sērkociņu, ne elektrības, nedz arī visa cita, ko mūsdienās var mierīgi iegādāties veikalos, jeb pasūtīt pa telefonu, vai internetā. Toreiz cilvēki kūra uguni, caurām dienām rīvējot kociņus, un pārtiku paši bez nekādas modernās tehnikas centās iegūt no dabas. Nav viegli iedomāties, kā tādos apstākļos var dzīvot, taču katram ir skaidrs, ka tā dzīvot ir ļoti grūti. Ik mirkli šie cilvēki pavadīja cīnoties ar dažādām grūtībām, taču bija grūtības, kuras viņi nevarēja pārvarēt. Piemēram vēl šodien cilvēki nevar kontrolēt laika apstākļus, jo mākslīgu lietus mākoņu iznīcināšanu diez vai var uzskatīt par pilnīgu kontroli pār laika apstākļiem, taču pārtikas ieguve ir stingri atkarīga no laika apstākļiem. Šādos un citos grūtību brīžos, kad neviena reāla būtne nevarēja nekādā veidā palīdzēt šiem nelaimīgajiem cilvēkiem, tie lūdzās palīdzību kādam, kuru uzskatīja par visa radītāju.

Tā pat arī mūsdienās, katram cilvēkam nākas pārvarēt ļoti daudz dažādas problēmas un grūtības, bet ne vienmēr ir ticība saviem spēkiem. Tad vajag kādu, kuram lūgt palīdzību. Arī uz līdzcilvēkiem ne vienmēr

var paļauties, jo arī viņi taču ir tikai cilvēki, tāpēc ne jau visu ir spējīgi izdarīt. Tātad atliek tikai dievs.

Ne jau vienmēr ticība dievam saistās ar kādām nepārvaramām grūtībām. Ir arī situācijas, kad vienkārši cilvēkam trūkst spēka, vai apņēmības veikt kādu uzdevumu, arī tad cilvēks sāk lūgt kāda palīdzību, pats nemaz nenojaušot, ka šādā veidā viņš pats sevi saņem rokās, sakoncentrē savus spēkus, līdz beidzot it kā dievs nāk palīgā un dod spēkus veikt šo grūto uzdevumu.

Tas viss man liekas pilnībā normāli un pieņemami, taču diemžēl ir arī cilvēki, kuri tic dievam tīri tikai principa pēc, jo baidās pēc nāves nokļūt ellē. Šie cilvēki regulāri staigā uz baznīcu dievkalpojumiem, maksā ziedojumus baznīcai, bet paši īsti neapzinās kam viņi tic, kaut gan visiem sludina to, cik paši ir dievbijīgi. Viņi tic baznīcas dievam, kurš mūs visus ir radījis un tagad vēro ik mīļu brīdi, savā lielajā kartotēkā iegrāmatojot visus mūsu grēkus, lai pēc mūsu nāves, kuras iestāšanos, starp citu, arī viņš regulē, varētu mūs attiecīgi pēc nopelniem sodīt aizsūtot uz pekli, vai pacelt debesīs.

Šādus cilvēkus es nicinu, jo manuprāt, tā nav īpaša intelekta pazīme, ja cilvēks truli tic tam, ko viņam stāsta, nemaz nesaprotot, kas tas ir kam viņš tic. Protams, es nekad nevienam neteiktu, ka viņš ir tāds vai savādāks dēļ tā, ka viņš tic vai netic kādam dievam, jo galu galā tā ir katra indivīda pilnīgi privāta darīšana, ticēt, vai neticēt, tāpēc jau pašā sākumā tiku minējis, ka šīs ir tikai manas domas un mani uzskati, nevienam neliekot tos pieņemt, ja tie nešķiet pieņemami.

Pats es baznīcas dievam neticu lielā mērā arī tādēļ, ka manuprāt, baznīcas ir gluži kā sektas radītas tikai ar nolūku izvilināt no cilvēkiem viņu naudiņu, stāstot, ka tādā veidā viņi kaut kā palīdz savai ticībai. Man tas viss liekas absurdi. Daudz normālāk ir ticēt kādam savam paša izdomātam dievam, bet arī tādam es neticu, jo neesmu manījis, ka kādam kaut kādā veidā būtu pierādījusies tā eksistence. Gluži kā baznīcu dievs, arī šis paša radītais dievs ir tikai viens no kārtējiem cilvēka fantāzijas lidojumiem, kurš nekur nav ne redzēts, ne dzirdēts, nedz arī kādā citā veidā būtu pierādījusies viņa eksistence. Mūsdienās zinātne ir tik tālu attīstījusies, ka var pilnīgi loģiski pamatot gandrīz visu, kas notiek, bet tās nedaudzās lietas, kuras vēl nevar pamatot, gan jau kādreiz kāds gudrinieks izpētīs un loģiski pamatos, tādā veidā pierādot pasaulei, ka tā nav dieva vaina, kāpēc tā notiek.