Valmieras rajona etniskās īpatnības un problēmas

Latvijas Universitāte

Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāte

Cilvēka ģeogrāfijas katedra

Ģeogrāfijas bakalaura

 studiju programmas

1.   kursa studente

Ieva Tančere

Valmieras rajona etniskās

īpatnības un problēmas

Kursa darbs

Cilvēka ģeogrāfijā

kursa darba

zin. vad.: Z. Krišjāne

1999.

ANOTĀCIJA

Šis darbs ir par etnisko sastāvu un tā īpatnībām Valmieras rajonā. Tas sastāv no 8 nodaļām, kurās tiek aplūkoti dažādi etniskā sastāva raksturojošie lielumi, kā dabiskā kustība un tās tendences, kuras, protams, vērstas uz negatīvo pusi, jo Valmieras rajonā, kā visā valstī ir raksturīga dzimstības un laulību samazināšanās, turpretī mirstība un šķirto laulību skaits palielinās ne vien latviešu vidū, bet arī pārējo nacionalitāšu vidū; nodarbinātība - bezdarba līmenis, kura tendences ir augt; izglītības iespējas - raksturotas skolas, kurās ir iespējas mācīties ne vien latviešu bērniem, bet arī citu Latvijas minoritāšu bērniem; pilsonības iegūšanas iespējas, kā arī cittautiešu vēlme integrēties Latvijas un Valmieras rajona sabiedrībā; migrācija - tās nopietnā ietekme uz Valmieras rajona nacionālo sastāvu; Valmieras nacionalitāšu dažādās kultūras izpausmes un to iespējas.

 Šie dažādie aspekti, no kuriem mēs varam pavērot savas valsts, rajona vai pilsētas nacionālo sastāvu, palīdz mums izprast to vidi un sabiedrību, kurā mēs atrodamies un paši cenšamies tajā integrēties.

SATURS

Anotācija

Ievads

I nodaļa. Naturalizācijas un integrācijas process Latvijā. Tendences un problēmas

II nodaļa. Etniskā struktūra Valmieras rajonā un tās salīdzinājums ar etnisko struktūru Latvijā

III nodaļa. Dabiskā kustība un tās tendences

IV nodaļa. Nodarbinātība

V nodaļa. Dažādu tautību skolēnu izglītības iespējas Valmieras rajonā

VI nodaļa. Valmieras rajona naturalizācijas un integrācijas tendences un problēmas

VII nodaļa. Iedzīvotāju migrācija

VIII nodaļa. Kultūras izpausmes un iespējas Valmieras rajonā

Nobeigums

Izmantotā literatūra

Pielikums

IEVADS

Šī kursa darba tēmas izvēli noteica informācijas pieejamība. Varētu likties, ka tas ir diezgan šaurs temats, tomēr vieglāk ir iespējams apkopot savāktos datus un papētīt tos nedaudz dziļāk, nekā virspusēji “pārskriet” savākto materiālu kaudzei. Otrs priekšnoteikums, kas lika man pievērsties šai tēmai bija vēlme uzzināt kaut ko vairāk par etnisko vidi, kurā es dzīvoju, t.i. Valmieras rajonu.

Darba mērķis ir izpētīt Valmieras rajona etniskā sastāva izmaiņas 90-os gados, kā arī novērtēt šībrīža situāciju un problēmas tajā.

Uzdevumi, ar kuriem es sasniedzu savu mērķi ir etniskā sastāva raksturojošie lielumi, kā dabiskās kustības izpēte, nodarbinātība un bezdarbs, izglītības iespējas Valmieras rajonā, pilsonības iegūšana un iekļaušanās latviskajā vidē, migrācija, kuras rezultātā tiek izmainīta etniskā struktūra Valmieras rajonā, kā arī lielāko nacionalitāšu kultūrdarbība rajonā.

Lai varētu runāt par Valmieras rajona etniskajām īpatnībām, šie raksturojošie lielumi tiek salīdzināti ar visas valsts statistikas datiem. Rezultātā var secināt, kādas ir Valmieras rajona krasākās atšķirības no Latvijas kopumā.

Apskatu šo tēmu laikā no 1991.- 1998. gadam, iekļaujot arī atsevišķus vēsturiskus faktus, lai varētu salīdzināt tos ar mūsdienu datiem un skaitļiem, kas nodrošina labāku mūsdienu situācijas novērtējumu.

Darba sastādīšanai tika izmantoti dažāda tipa informācijas avoti un metodes. Visus tos var sadalīt šādās grupās:

·          Latvijas valsts ststistikas iestāžu informatīvie materiāli,

·          atsevišķu autoru un speciālistu pētījumi, aprēķini, vērtējumi, prognozes; intervijas ar šiem cilvēkiem,

·          dažādu Valmieras rajona dienestu apmeklējums,

·          datu vākšana,

·          literatūras analīze.

Ar šo materiālu palīdzību es varu nodrošināt uzdevumu pilnīgu izpildi, tā sasniedzot savu izvirzīto mērķi.

I NATURALIZĀCIJAS UN INTEGRĀCIJAS PROCESI LATVIJĀ, TENDENCES UN PROBLĒMAS

Pirmo svarīgo tiesību veidošanas ievirzi te noteica Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1991. gada 15. oktobrī pieņemtais likums “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. Pēc tā arī vēsturiskajām minoritātēm piederošās personas atguva savas pilsoņu tiesības un reizē ar to tiesiski atšķīrās no cittautiešiem - ieceļotājiem, kuri bija tikai pastāvīgi pierakstīti Latvijā un kuriem līdz 1992. gada 1. jūlijam bija jāpiereģistrējas, lai saglabātu savu pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Likums noteica, ka šīs personas varēs iegūt pilsonību uz īpašu noteikumu un īpaša likuma pamata.

Pilsonības likumu pieņēma Latvijas 5. Saeima 1994. gada 22. jūlijā un ar to arī pēckara laika ieceļotājiem tika atvērtas durvis uz naturalizēšanos, nosacīti tās noteikumi un secība.

Šos noteikumus var sadalīt 2 grupās:

1) Prasības, kas saistītas ar integrēšanos Latvijas Republikas sbiedrībā - prast valsts valodu, zināt tās vēsturi, pamatlikumu saturu, iegūt legālu iztikas avotu u.c.

2) Prasības, kas saistītas ar lojalitātes apliecināšanu pret Latvijas valsti - dot uzticības solījumu, atteikties no iepriekšējās pilsonības.

Uz naturalizāciju nevar pretendēt personas, kuras ir kalpojušas ārvalstu drošības orgānos vai cīnījušās pret Latvijas neatkarību, izdarījušas smagus noziegumus u. tml.

Īpašas, atvieglotas naturalizācijas tiesības gūst ieceļotāji, kas ar izciliem sasniegumiem kalpo Latvijas labā, atvieglojumi ir arī Lietuvas un Igaunijas pilsoņiem (Baltijas reģiona princips), latviešu un cittautiešu jaukto ģimeņu locekļiem, personām, kas izcili prot latviešu valodu u.c.

Līdz ar šī likuma pieņemšanu ieceļotājiem tika dota iespēja, gūstot pilsonību, tiesiski iekļauties Latvijas vēsturiskajās minoritātēs. Tomēr neefektīvs izrādījās likumā noteiktais pretendentu dalījums pēc viņu dzimšanas gadiem. Tas stipri aizkavēja lojālo nepilsoņu naturalizāciju.

Nacionālo attiecību norises Latvijā pierādījušas, ka spēkā esošais pilsonības likums ir nepilnīgs un atsevišķi tā punkti neatbilst valsts interesēm; nepilsoņu integrācijas process notiek lēni un ir pretrunīgs. Tādēļ pagājušajā gadā tika izpildīts uzdevums, izdarot šajā likumā būtiskus grozījumus, atceļot naturalizācijas pretendentu dalījumu pēc viņu dzimšanas gadiem (naturalizācijas logi) un piešķirot pilsonību bērniem, kas dzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

Integrācijas būtība: Sabiedrības integrācija nozīmē dažādu grupu un indivīdu savstarpēju saprašanos un sadarbību kopīgas valsts ietvaros. Latvijā tās pamats ir apziņa, ka katra indivīda nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību. Tās pamats ir gatavība labprātīgi pieņemt latviešu valodu kā valsts valodu, cieņa pret latviešu un Latvijā dzīvojošo mazākumtautību valodu un kultūru. Integrācija nozīmē sakārtošanu, daļu apvienošanu vienotā veselumā. Veselais top, daļām savstarpēji papildinot citai citu, apzinoties kopīgā mērķa svarīgumu un nozīmi.

Integrācijas mērķis ir izveidot demokrātisku saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām kā neatkarīga un demokrātiska Latvijas valsts.

Integrācijas uzdevums ir palīdzēt visiem Latvijai uzticīgiem iedzīvotājiem izprast savas perspektīvas Latvijā, panākt, lai visi valsts iedzīvotāji apzinās, ka mums ir vajadzīga kopīga valsts.

Diemžēl problēmas galvenokārt ir ar cittautiešu nepietiekamo latviešu valodas prasmi. Valodas apguvi sarežgī ļoti lielais latviešu valodas nepratēju skaits. Turklāt vairums latviski nerunājošo dzīvo lielajās pilsētās. Liels latviski nerunājošo īpatsvars ir Latgales reģionā. Daudzi no viņiem ikdienas dzīvē iztiek ar krievu valodu, tādējādi šiem cilvēkiem nav pietiekamas motivācijas mācīties latviešu valodu. Atsevišķas integrāciju veicinošas ievirzes Latvijā ir pastāvējušas vienmēr: jauktās laulības, ikdienas sakari ar nepilsoņiem, latviešu gatavība lietot krievu valodu u. tml. Viens no galvenajiem integrācijas priekšnoteikumiem ir latviešu valodas apguve. Jo lielāks cittautiešu skaits saprot un lieto latviešu valodu, jo plašākas kļūst integrācijas iespējas. Arī pētījums, kas veikts projekta “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību” ietvaros, vēlreiz apliecina, ka cittautiešu attieksme pret latviešu valodu ir būtiski mainījusies un lielākā cittautiešu daļa apzinās nepieciešamību apgūt šo valodu. Pētījuma dati norāda arī, ka neskatoties uz iepriekšējos gados  izplatītajām pretnostatījuma noskaņām, lielākā nepilsoņu daļa ir apzināti labvēlīgi noskaņota pret Latviju (lepojas ar piederību pie tās). Latvijas iedzīvotājiem ir plaši ikdienas un ģimeniskie kontakti pilsoņu un nepilsoņu, latviešu un cittautiešu vidū. kopumā sabiedrība atzinīgi vērtē Latvijas iedzīvotāju integrāciju.

Pilsonības un naturalizācijas problēmas:

1) iedzīvotāju nepietiekamā informētība,

2) mācību iestādēs netiek pievērsta pietiekama uzmanība attīstības kopsakarību skaidrošanai un mācīšanai,

3) latviešu valodas neprasme u.c.  

II ETNISKĀ STRUKTŪRA VALMIERAS RAJONĀ UN TĀS SALĪDZINĀJUMS AR ETNISKO STRUKTŪRU LATVIJĀ

Valmierā tāpat kā visā Latvijas Republikā pamatetnoss ir latvieši, kaut arī diezgan lielā skaitā sastopami citu tautību pārstāvji. Tas ir izskaidrojams ar to, ka daudzu gadsimtu laikā, kad mūsu valsts atradās svešas virskundzības varā, latviešu apdzīvotajā zemē ir ieceļojuši cittautieši: krievi, vācieši, poļi u.c., kas laikam ritot, ir stipri ietekmējuši demogrāfisko stvokli rajonā un pilsētā. Otrs cittautiešu ieplūdums ir pēc otrā pasaules kara, kam par mērķi kalpoja Latvijas rusifikācija. Sveštautieši vairums nometinājās lielākajās pilsētās. Tomēr rajonā saglabājies vēl augsts latviešu īpatsvars - 81,55%. 1937. gadā no visiem Valmieras iedzīvotājiem 94,97% bija latvieši, 1,13% vācieši, 1,10% ebreji un <1% pārējās tautības. Pētot etnosa skaitliskās attiecības pilsētā, jāatzīmē, ka Valmierai negāja secen migrācija un notika pilsētas iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas. Tātad lielākā latviešu skaitliskā samazināšanās bija laikā no 50. - 60. gadiem, kad sāka darboties lielie rūpniecības uzņēmumi, kuros darbaspēks iebrauca no Krievijas apgabaliem. Pēdējos gados etniskais sastāvs ir nedaudz mainījies - latviešu skaits palielinājies, krievu u.c. tautību skaits nedaudz samazinājies.

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Valmieras rajonā 1991. un 1998. gada sākumā.

Tautības	Kopā		Procentos
	1991.g.	1998.g.	1991.g.	1998.g.
Kopā	63067	60651	100	100
latvieši	50169	49461	79,55	81,55
krievi	8782	7832	13,92	12,91
baltkrievi	1581	1280	2,51	2,11
ukraiņi	954	721	1,51	1,19
poļi	513	483	0,91	0,80
lietuvieši	291	260	0,46	0,43
ebreji	14	3	0,20	0,00
čigāni	173	219	0,27	0,36
igauņi	126	97	0,20	0,16
vācieši	85	28	0,13	0,05
citas	319	267	0,51	0,44

Tabulā varam vērot,ka pēdējā desmitgadē ir sarucis ne vien citu tautību absolūtais iedzīvotāju skaits, bet arī latviešu skaits par 708 cilvēkiem, kaut procentuāli latviešu īpatsvars ir audzis. Laikā, kad notikusi citu tauību skaitliskā samazināšanās, čigānu skaits ir audzis par 46 personām t.i. par 0,09%.

 Salīdzinot ar visas valsts latviešu skaitu, kas ir 55,53% no visiem iedzīvotājiem, Valmieras rajons ir viens no latviskākajiem rajoniem, jo latviešu skaits tur sasniedz 81,55% līmeni.Tomēr ar šādu īpatsvaru rajons 1998. gada sākumā ieņēma tikai 11. vietu Latvijā aiz Gulbenes rajona un tikai 5. vietu Vidzemes novada rajonu vidū. Vidzemē latviskāki par Valmieras rajonu 1998. gadā bija Limbažu (88,03% latviešu), Madonas (86,20%), Cēsu (84,36%) un Gulbenes (82,36%). Jebkurā gadījumā pilsētās latviešu īpatsvars ir mazāks kā laukos. No mazākumtautībām pilsētās vairāk dzīvo krievi, čigāni, ebreji; laukos - baltkrievi, ukraiņi, lietuvieši. Vislatviskākā rajona pilsēta visos gados ir Rūjiena, kur latviešu skaits pārsniedz 90%. Pieci latviskākie pagasti ir Naukšēnu, Vaidavas, Ramatas, Rencēnu un Matīšu. Visnelatviskākie rajonā ir Zilākalna pagasts, kur krievi sastāda pusi, bet latvieši tikai trešo daļu no iedzīvotāju skaita, un Vecates pagasts ar apmēram pusi latviešu tautības iedzīvotāju.

Latviešu un pārejo tautību īpatsvars Latvijā un Valmieras rajonā 1991.-1998.g. ( % no visiem iedzīvotājiem gada sākumā ).

	LATVIJA			VALMIERAS RAJONS
	latvieši	pārējās tautības		latvieši	pārējās tautības
1991.	52,5	47,5		79,5	20,4
1994.	54,2	45,8		78,5	21,5
1998.	55,5	44,5		81,6	18,4

Varam vērot, ka Latvijā tapat kā Valmieras rajonā latviešu īpatsvars aug un pārējo mazākumtautību īpatsvars samazinās. Lai gan Valmieras rajons latviešu īpatsvara ziņā ieņem tikai 11. vietu Latvijā, 81,6% ir lielāks īpatsvars nekā tikai 55,5% latviešu.

Viens no svarīgākajiem valsts un rajona iedzīvotāju sastāva raksturojumiem ir iedalījums pēc vecuma.

Iedzīvotāju vecumstruktūra pa tautībām uz 1997. gada 1. janvāri Valmierā.

Tautība	Iedzīvotāju skaits pa vecuma grupām.
	0-6g.	7-17g.	18-49g.	50-59g.	60<	kopā
latvieši	1697	3782	9215	2946	3864	21504
krievi	257	720	2058	531	793	4359
baltkrievi	42	129	329	106	132	738
ukraiņi	16	49	143	52	51	311
poļi	12	46	116	65	57	296
lietuvieši	8	24	58	17	27	134
ebreji	-	-	2	2	7	11
čigāni	25	39	64	12	4	144
igauņi	-	2	12	9	9	32
vācieši	2	4	15	-	7	28

Analizējot šo tabulu, redzam, ka latviešu īpatsvars ir vecumā no 18 - 49 gadiem. Tāpat arī visās pārējās etniskajās grupās visvairāk iedzīvotāju ir vecumā no 18 - 49 gadiem, izņemot ebrejus, kuru pārsvars ir virs 60g.v. Vismazāk cilvēku ir vecumā no 0 - 6 gadiem, izņemot čigānu tautības pārstāvjus, kuriem vienīgiem ir raksturīgs pozitīvs dabiskais pieaugums. Vispār kopumā radušos situāciju var izskaidrot ar kraso dzimstības samazināšanos pēdējos gados, ko savukārt izraisa ekonomiskās problēmas un nedrošība par savu nākotni.

III DABISKĀ KUSTĪBA UN TĀS TENDENCES VALMIERAS RAJONĀ

 Ar jdzienu “iedzīvotāju dabiskā kustība” mēs saprotam demogrāfiskos notikumus, kas nodrošina dabisko paaudžu nomaiņu: dzimstību, mirstību, laulību noslēgšanu un šķiršanos. demogrāfisko procesu intensitāti raksturo ar dažādiem koeficientiem, piem. bruto koeficienti, kurus iegūst dalot gada laikā dzimušo un mirušo iedzīvotāju skaitu, un pārrēķinot rezultātu salīdzināmā skaitā uz vienu tūkstoti iedzīvotāju ( promillēs ). Visi šie koeficienti Valmieras rajonā, tāpat kā visā Latvijā, laika gaitā pasliktinās.

DZIMSTĪBA

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums pa tautībām Valmieras rajonā 1991. un 1997. gadā.

Tautības	1991.g.	1997.g.
kopā	119	-272
latvieši	104	-209
krievi	-4	-40
baltkrievi	18	-9
ukraiņi	10	-6
poļi	-5	-8
lietuvieši	-1	04
ebreji	-1	01
čigāni	2	5
citas	-4	-

Kā vērojam tabulā, visām valmieras rajonā dzīvojošm tautībām dabiskais pieaugums ir negatīvs, izņemot čigānu tautību, kurā dabiskais pieaugums ir pozitīvs un pat progresējošs. 1993. gada koprezultāts pirmo reizi kļuva negatīvs (-0,5%). Tas iestājās divus gadus vēlāk kā visā valstī kopumā, jo dzimstības koeficienti mirstības koeficientus pārsniedza lielākā mērā kā valstī caurmēra. Dabiskais pieaugums bija lielāks nekā valstī, kā arī tas samazinājās rajonā lēnāk kā Latvijā kopumā.

1998. gadā 63,4% jeb 174 bērni dzimuši latviešu ģimenē, 5,3% jeb 12 - krievu ( tas liecina, ka šie pāri integrējušies latviskajā vidē ), 16,9% jeb 38 - jauktajās ģimenēs (polis / baltkrievs / ukrainis / rumānis). Salīdzinot ar 1997. gadu, kur 84,5% bērnu piedzima latviešu ģimenēs un 5,6% bērnu - krievu ģimenēs, varam vērot, ka samazinās dzimušo bērnu skaits ne tikai krievu un citās cittautiešu ģimenēs, bet strauja dzimstības samazināšanās arī ir vērojama latviešu ģimenēs. Turpretī 1997. gadā jauktajās ģimenēs ir dzimuši 9,2% bērnu. Tas nozīmē, ka progresē, tā saukto, jaukto ģimeņu veidošanās. Jāatzīmē, ka niecīgo dabisko pieaugumu rajonā nodrošināja g.k. latvieši, kamēr citu tautību iedzīvotāju vidū 90-to gadu vidū vērojams dabiskais samazinājums. Tiek vākti arī statistikas dati par dzimušajiem pēc mātes tautības. No 1997. gadā 502 bērniem, Valmieras rajonā 415 t.i. 82,66% ir dzimuši latviešu tautības sievietēm. No tā izriet, ka latviešu tautības īpatsvars pieaug. Par dzimstības samazināšanos liecina arī pirmo klašu komplektu skaita samazināšanās. Ja 1991. gadā bija 397 pirmklasnieki (47 krievu tautības un 14 baltkrievu), tad 1995. gadā vairs tikai 193 pirmklasnieki (t.i. apmēram 8 klašu komplekti ).

MIRSTĪBA

Mirstības palielināšanās ir problēma ne vien Valmieras rajonā, bet arī visā valstī. Tā kā mirušo latviešu skaits lielāks nekā dzimušo, tad vēl arvien turpinās latviešu nācijas skaitliskā samazināšanās. Mirstība ir problēma ne tikai latviešu vidū. Tā lielā mērā ir ietekmējusi visu etnisko grupu skaitlisko daudzumu. Valmieras pilsētā 1997. gadā miruši 245 cilvēki, savukārt 1998. gadā šis skaits ir pieaudzis par 12 cilvēkiem. Tas pats arī pārējo tautību: krievu, baltkrievu, čigānu, igauņu u.c. minoritāšu vidū. Ne tik izteikts šis process ir vērojams lietuviešu un poļu tautībās, kur mirušo skaits, kaut minimāli, tomēr ir mazinājies.Galvenie nāves cēloņi vēl joprojām ir sirds saslimšanas un vēzis.

Jau 1990. gadā rajonā iesākās strauja dzimušo skaita samazināšanās un mirušo neliela palielināšanās. Diemžēl iedzīvotāju mirstība palielinās arvien straujāk. Visaugstākā mirstība ir ebrejiem, kuriem tai skaitā ir vismazākā dzimstība. Tas vērojams arī valstī kopumā.

LAULĪBA

Laulībām, ģimeņu veidošanās un attīstības laukā Valmieras rajonā nav labvēlīgs stāvoklis. Laulību skaits rajonā sistemātiski samazinās, bet šķiršanās pieaug pat pārsniedzot laulību skaitu. Līdzīga situācija pēdējos gados ir arī Latvijā. Ģimeņu iziršana un pastiprināti intensīvā laulību šķiršana samazina dzimstību un jau piedzimušo bērnu audzināšanu apkopšanu, kas ir par iemeslu ubagošanai un noziedzības augšanai.

1998. gadā Valmierā 73 pāri no 116 - 62,9% ir latvieši, krievi - 6 pāri (5,2%) un 37 pāri jeb 31,9% jaunās ģimenes sastāv no dažādu tautību pārstāvjiem. Pavērojot datus, pēdējo 3 gadu laikā, latviešu tautības jaunlaulāto pāru skaits ir samazinājies no 75% uz 62%. Krievu tautības jaunlaulāto skaits arī ir samazinājies no 8,5% uz 5,2%. Strauji pieaug jaukto ģimeņu veidošanās - no 14,8% uz 31,9%. Jebkurā gadījumā, laulību skaits samazinās. Ja 1996. gadā bijuši 128 laulību noslēgšanas gadījumi, tad 1998. tikai 116 laulības. Iemesls var būt tas, ka pāri ir nopietnāki arī pret savu materiālo stāvokli, lielākoties darba attiecībās ir abas puses, retāk viena. Nav vairs “neprātīgo laulību” kā agrāk, kad dažs paguva gadā pat divas reizes apprecēties.

39,6% no jaunlaulātajiem dzīvo Valmierā. 45,7% - viens no jaunlaulātajiem dzīvo Valmierā. 11 pāri jeb 9,5% - neviens no laulātajiem nav Valmieras pilsētas un rajona iedzīvotājs. 34 pāri - viens ir rajonā dzīvojošs.

IV NODARBINĀTĪBA

Pie bezdarbniekiem statistiskā izpratnē pieskaita tikai Nodarbinātības Valsts dienestā reģistrējušos darbaspējīgos nestrādājošos, kuriem saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par nodarbinātību” tiek piešķirts bezdarbnieka statuss. Par bezdarbnieku var būt “LR pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai kuram personas apliecībā ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu, un kurš nestrādā, ir darbaspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts Nodarbinātības Valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā”.

Kā jau pēdējā laikā tiek ziņots, bezdarba līmenis visā valstī ir kritiski augsts. Nav izņēmums arī Valmieras rajons. Sarunā ar Nodarbinātības Valsts dienesta Valmieras nodaļas darbiniekiem noskaidroju, ka tendences bezdarbam ir pieaugt, tai skaitā, arī slēptajam bezdarbam. It sevišķi slēptais bezdarbs ir raksturīgs laukos. Par iemeslu tam ir grūtības laukos dzīvojošajiem atbraukt uz pilsētu piereģistrēties.

Valmieras rajonā gada laikā no 01.04.98. - 01.04.99. bezdarbnieku skaits ir audzis par 377 cilvēkiem, kas nav maz.

Bezdarbnieku sadalījums pēc tautības 01.04.98. un 01.04.99.

Tautības	01.04.98.		01.04.99.
	skaits	procentos	skaits	procentos
kopā	2509	100	2886	100
latvieši	1944	77,4	2202	76,2
krievi	378	15,0	456	15,8
baltkrievi	66	2,6	89	3,1
ukraiņi	34	1,4	38	1,3
poļi	34	1,4	39	1,4
lietuvieši	15	0,6	16	0,5
ebreji	0	0	0	0
citas tautības	38	1,6	46	1,7

Atšķirībā no Latvijas kopējiem datiem par valsti uz 04.02.99., kur 49,6% no visiem reģistrētajiem bezdarbniekiem ir latvieši, Valmieras rajonā uz 01.04.99. rajonā tie ir 76,2% no visiem rajonā reģistrētajiem bezdarbniekiem. Tas izskaidrojams arī ar to, ka Valmierā tomēr ir lielāks latviešu īpatsvars kā valstī . Latvijā 36,5% bezdarbnieku ir krievu tautības, bet Valmieras rajonā tie ir tikai 15,8%. Kur valstī pārējo nacionalitāšu vidū bezdarba līmenis nepārsniedz 5%, tur Valmieras rajonā ne vairāk kā 3,1% - baltkrievi.

Salīdzinot ar 01.04.98. datiem, rajonā latviešu bezdarbnieku skaits ir krities par 1,2%, toties krievu tautības bezdarbnieku skaits ir audzis par 0,8%, tāpat kā citu nacionalitāšu vidū tas ir audzis par 0,5%. 

V DAŽĀDU TAUTĪBU SKOLĒNU IZGLĪTĪBAS IESPĒJAS VALMIERAS RAJONĀ.

Līdz šim Latvijā nav rasts risinājums minoritāšu tiesībai gūt izglītību dzimtajā valodā. Tā ir nodrošināta tikai latviešiem un krieviem. 1996./97. mācību gadā no cittautiešu nekrievu 26 066 skolēniem tikai 1 664 mācījās savās nacionālajās skolās, t.i.,ap 7,4% no viņu skaita, kamēr 76% mācās krievvalodīgajās skolās. Tā neatkarīgajā Latvijas valstī valsts finansētās skolās joprojām turpinās jaunatnes rusifikācija. Krievvalodīgās skolas nenodrošina arī kvalitatīvu latviešu valodas mācīšanu. Šajās skolās minoritāšu jaunā paaudze netiek sagatavota sekmīgai dzīvei un darbam neatkarīgajā Latvijā.

Valmieras rajonā skolu skaits pēdējos 20 gados ievērojami svārstījās. Periodā no 1970./71. mācību gada līdz 1980./81. mācību gadam tas samazinājās no 38 līdz 28 skolām, g.k. mazo lauku skolu likvidēšanas dēļ. Tas veicināja iedzīvotāju urbanizāciju. Laikā no 1980. - 1988. gadam skolu kopējais skaits rajonā palika nemainīgs, pēc tam nedaudz pieauga, un 1993./94. mācību gadā rajonā bija 32 skolas. Pēdējie dati uz 05.09.98. gadu Valmieras rajonā ir 40 vispārizglītojošās skolas. Visā rajonā ir 6 skolas, kurās darbojas krievvalodīgo plūsma. Tās ir: Burtnieku Ausekļa vidusskola, Mazsalacas vidusskola, Vaidavas speciālā internātskola, Zilākalna sākumskola, Vakara vidusskola, Valmieras 2. vidusskola - vienīgā organizētā krievu skola rajonā. Tajā mācās ne tikai krievu bērni, bet arī baltkrievi, latvieši (135 !), lietuvieši, poļi, ukraiņi, vācieši, un citi. praktiski visās skolās mācās dažādu etnisko grupu pārstāvji, izņemot 2 skolas visā  Valmieras rajonā  - Ramatas pamatskola un Sēļu sākumskola, kurās mācās tikai latviešu bērni. Nevienā rajona skolā nemācās ebreju bērni, jo Valmieras rajonā nav neviena šīs tautības iedzīvotāja - vecumā no 0 - 17. dadiem. No 28 dienas vispārizglītojošām skolām Valmieras rajonā 1993./94. mācību gadā (neskaitot skolas bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem) 24 skolās apmācības notika latviešu valodā, 2 skolās - krievu valodā un 2 - latviešu un krievu valodā (jauktajās skolās). Šajās skolās mācījās 8,9 tūkstoši skolēnu, no tiem 7,6 tūkstoši skolēni mācījās skolās ar latviešu mācību valodu; 1,3 tūkstoši skolēni - skolās ar krievu mācību valodu. No šiem 9,5 tūkstoši skolēni mācās skolās ar latviešu mācību valodu un 996 skolēni - skolās ar krievu mācību valodu.

Pavisam rajona skolās uz 05.09.98. mācās 10 507 skolēni, no tiem 9 351 latvietis, 130 baltkrievi, 43 čigāni, 2 igauņi, 804 krievi, 28 lietuvieši, 39 poļi, 79 ukraiņi, 6 vācieši un 25 citu tautību skolēni. Dažādu tautību skolēnu skaits un izvietojums - pielikumā 1. tabula.

VI VALMIERAS RAJONA NATURALIZĀCIJAS UN INTEGRĀCIJAS TENDENCES UN PROBLĒMAS

Intervijā ar Latvijas Republikas Naturalizācijas pārvaldes Valmieras reģionālās nodaļas vadītāju Elmāru Kokinu (Intervija ar viņu - pielikumā) noskaidroju, ka šī nodaļa strādā ar Valmieru,Valku, Limbažiem, Cēsīm, Alūksni un Gulbeni. Cittautieši naturalizēties vēlas, lai neizjustu mazvērtības sajūtu, kura rodas ģimenē, radu un draugu sabiedrībā, ja tie ir pilsoņi. Arī, lai nebūtu problēmu ar ceļošanu, kur cēlonis varētu būt vīzu jautājumu kārtošana. Reģistrējas arī latvieši, kuri atgriezušies Latvijā no tālās Sibīrijas, tikai tādu nav daudz, apmēram 2 pa visu Valmieras rajonu. Viņi nav tik kūtri, cik viņiem traucē ekonomiskās problēmas.

Problēmas, kas bremzē pilsonības iegūšanu ir materiālās grūtības, jo valsts nodeva ir Ls 30,- un visi nepilsoņi, kas vēlas naturalizēties, nevar samaksāt šo summu. Otrs iemesls, kas mazliet baida, ir pārbaudījumi latviešu valodā un vēsturē.

Valmieras rajona tautību pieteiktie iesniegumi naturalizēties uz 1999.gada februāra mēnesi.

Tautība	Skaits uz atskaites perioda sākumu	Skaits uz atskaites perioda beigām
latvieši, lībieši	1	1
lietuvieši, igauņi	34	35
krievi	266	291
poļi	29	29
baltkrievi	58	64
ukraiņi	28	30
citi	10	11
kopā	426	461

Šajā tabulā varam vērot, ka vēlēšanās naturalizēties ir diezgan liela. Atskaites perioda laikā iesniegto pieteikumu skaits ir vai nu palicis tāds pats, vai arī audzis. Nav neviena, kas būtu atteicies no sava sākotnējā pieteikuma. Atzīstams fakts.

Salīdzinot ar citiem rajoniem, kurus reģistrē Valmieras reģiona nodaļa, Valmieras rajonā vēlēšanos naturalizēties ir izteikuši 2 vai pat 3 reizes vairāk nepilsoņu.

No tautībām varam redzēt, ka visvairāk ir pieteikušies krievu tautības pārstāvji, jo no cittautiešiem to mūsu rajonā ir visvairāk. Arī baltkrievu nav maz. Var likties jocīgi, bet arī latvieši un lībieši vēlas naturalizēties. Vislielākā atsaucība ir vecumā no 31 - 50 gadiem, kā arī 61 gadu veci un vecāki, vismazāk - jaunieši vecumā ap 15 gadiem.

Šajā laikā naturalizēties vēlējās 268 sievietes un 158 vīrieši. T. i. sieviešu pārsvars ir gandrīz divas reizes lielāks. Sievietēm ir lielāka uzņēmība un viņas arī nesūdzās par laika trūkumu.

Izglītības ziņā katram otrajam ir vidējā izglītība, bet augstākā ir katram sestajam.

Valmieras rajonā uz 1998. gada sākumu bija 53 361 Latvijas republikas pilsoņi un 8 213 nepilsoņi. Visvairāk nepilsoņu, protams, ir Valmieras pilsētā, Valmieras un Zilākalna pagastā. Vismazāk - Mazsalacas lauku teritorijā un Ipiķu pagastā.

Uz jautājumu, kas tika uzdots dažiem Valmieras iedzīvotājiem “Kā pašlaik jūtaties mūsu Latvijas sabiedrībā un ko nozīmē tajā integrēties”, skanēja dažādas atbildes:

Džuljeta (armēniete) firmas “Suzanna” īpašniece: “Mani neviens te neapvaino. Ja labi strādāju, mani ciena, pat mīl. Ja esmu neapmierināta ar priekšniecību un pat sastrīdos ar to, tas nenozīmē, ka visa Latvijas sabiedrība ir vainīga vai slikta. Latvijā dzīvoju jau 22 gadus - kad aizbraucu uz savu dzimteni, pēc laiciņa jau vēlos atpakaļ uz šejieni”.

Ģirts (latvietis) skolotājs: “Es neesmu nesaprastais, sabiedrībā esmu iekļāvies. Labi gan nejūtos, bet ļoti gribētu justies labāk. traucē daudzas lietas. Ar katru gadu ir vairāk negodīgu un blēdīgu cilvēku, bieži nesaka taisnību. Tas man nepatīk”.

VII IEDZĪVOTĀJU MIGRĀCIJA UN TĀS IETEKME UZ NACIONĀLO SASTĀVU

Ar jēdzienu “migrācija” sauc iedzīvotāju pārvietošanos. Iedzīvotāju jeb demogrāfiskā statistika uztver tikai to migrāciju, kas ir saistīta ar iedzīvotāju pastāvīgās dzīvesvietas maiņu, taču ierobežojot uzskaiti teritoriālā ziņā ar pārvietošanos tikai starp pilsētām, pagastiem un rajoniem vai valstīm (starpvalstu migrācija). Tikai šo pārvietošanos veidi, no statistikas viedokļa raugoties, maina iedzīvotāju skaitu un struktūru rajonā. Neņem vērā dzīvesvietas maiņu pilsētu un pagastu robežās, arī svārstveida migrāciju starp darbu un dzīvesvietu, īslaicīgu izbraukšanu no pastāvīgās pieraksta vietas. Migrācijas apjomi nosaka iedzīvotāju kopskaita izmaiņas rajonā.

Gan izbraukušo, gan iebraukušo skaits Valmieras rajonā pakāpeniski samazinās. Ja 1991. gadā Valmieras rajonā kopumā izbrauca 2 271 cilvēks, tad 1997. izbrauca vairs tikai 1 319 cilvēki. Ja 1991. gadā iebrauca 2 122 cilvēki, tad 1997. gadā – 1 293. Populārākās valstis uz kurām ir galvenās emigrācijas plūsmas: Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Vācija, ASV un Izraēla. Migrācijas sezonalitātei mēnešu skatījumā raksturīga diezgan liela stabilitāte. Atšķirīgs ir vīriešu un sieviešu procentuālais sadalījums imigrantu un emigrantu vidū. Visvairāk iebrauc vīrieši. Emigrējošo vīriešu un sieviešu skaits nav pārāk atšķirīgs.

Visvairāk migrē iedzīvotāji ar vispārējo vidējo un zemāku par to izglītības līmeni. Tomēr liels ir arī emigrantu skaits ar augstāko izglītību.

Iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas migrācijas ietekmē Valmieras rajonā 1997. gadā.

Tautības	migrācijas saldo
rajonā kopā	-26
latvieši	57
krievi	-42
ukraiņi	-20
baltkrievi	-10
lietuvieši	-1
igauņi	-3
ebreji	-1
vācieši	-1
poļi	6
čigāni	1
citi	-12

Valmieras rajonā migrācijas saldo ir visai neliels (-26), kur savukārt, piemēram, Kuldīgas rajonā tas ir ļoti izteikts (-1864). Migrācijas rezultātā samazinājies visu lielāko Valmieras rajonā dzīvojošo tautību iedzīvotāju skaits, izņemot latviešus, poļus un čigānus. Latviešu skaits, imigrācijai pārsniedzot emigrāciju, pieaudzis par 57 cilvēkiem. Latviešu imigrantu skaitam augot, tomēr nav audzis rajona kopējais migrācijas saldo. Latviešu īpatsvara pieaugumu šajā laikā lielā mērā ir ietekmējusi iedzīvotāju kopskaita samazināšanās, ko izsaukusi citu tautību iedzīvotāju izbraukšana.

VIII KULTŪRAS IZPAUSMES UN IESPĒJAS VALMIERAS RAJONĀ

Šodien, kad Eiropas Ūnijas kontekstā plaši runājam un rakstām par kapitāla brīvu cirkulāciju, muitas neapgrūtinātu ražojumu cirkulāciju, brīvu pakalpojumu plūsmu un darba spēka brīvu apriti, mūsu apziņā arvien biežāk un satraucošāk ienāk domas par mūsu kultūru. par to cilvēku saskarsmes daļu, kurai nav izteikta materiālas dabas mērķa. Vai tā spēs vispārībai vajadzīgi izdalīties no pasaulmilzīgās iepītības un juceklīgās sajauktības? Varbūt -, vēl svarīgāk, kā saglabāt mūsu kultūras identitāti, kas šodien mīt visā tajā, kas ir, kas dzīvo, grib dzīvot un plaukt. Pasaules vējos daudz kas jau ir ienests mūsu kultūras dzīvē klāt. Vērojot Latvijas un arī Valmieras rajona kultūras izpausmes, redzams, ka ir vēji, kas raujas pasaulē arī no mūspuses un ietekmē citurieni.

Vispārināti - katra valsts, rajona kultūras īpatnības ir dzīva ideju un ierosinājumu rezerve profesionālajai, tautas mākslai un amatniecībai. Reģionu kultūras attīstības ievirzes saistītas ar valsts decentralizācijas politiku kultūras jomā. Valsts ir nodrošinājusi vietējo kultūras pašnoteikšanos pašvaldību tiesības uz kompetenci kultūrdarba īstenošanā. Valsts veicina optimālas vietējās kultūras infrastruktūras veidošanos pilsētās un pagastos.

Cittautiešu kultūrdarbība ar retiem izņēmumiem Valmieras rajonā veidojusies padomju kultūrpolitikas ietekmē un ir tās tiešs rezultāts. Nicinot cilvēka etniskās saknes, nacionālo identitāti, masveidīgi pārceļot cilvēkus citā kultūrvidē, sistēma ir izveidojusi plašu bezsakņu, bezkultūras cilvēku slāni, kura dzīve ritējusi pēc formulas “strēbs to, ko dos un čāpos tik tur, kur rādīs”. Uz šī fona Valmieras rajonā patīkami izceļas Valmieras lietuviešu kultūras biedrība GINTARAS, kas reģistrējusies 1997. gadā un iekļāvusies Latvijas lietuviešu kopienā (Intervija ar Valmieras lietuviešu kultūras biedrības GINTARAS vadītāju Regīnu Valtenbergu - pielikumā).

Darbojas arī Valmieras rajona vācu kultūras biedrība, kurai Valmierā ir savs viesu nams “Luca”. Biedrība ir turīgāka par lietuviešu biedrību, bet darbojas noslēgtāk, ar mazāku publicitāti.

Krievi Valmieras rajonā savu kultūras biedrību nav izveidojuši. Krieviskās kultūras izpausmes dažādās pašdarbības formās vērojamas Valmieras 2. vidusskolā. Liela cittautiešu daļa ir integrējusies latviešu sabiedrībā un piedalās rajona kultūras dzīvē kopā ar latviešiem.

Neskatoties uz ekonomiskajām grūtībām Valmieras rajonā, vērojama mūzikas un mākslas skolu, muzeju, izstāžu zāļu, bibliotēku, kultūras namu gan saimnieciska attīstība, gan iesaistīšanās dažādās saimnieciskajās aktivitātēs. Arvien biežāka kļūst piedalīšanās dažādos vietējos un starptautiskos konkursos, koncertos un festivālos dažādu projektu izstrādāšanā un realizēšanā. Kultūras decentralizācija saistīta ar vienu visai negatīvu faktu- augstas klases mākslas baudīšanas iespēju trūkumu attālākos pagastos un pilsētās, jo profesionālās mākslas cena ir augsta un līdz ar to - nelielam, nomaļam pagastam nesamaksājama.

Mainoties ekonomiskajai situācijai, kultūras un tautas nami ir nonākuši visai lielās grūtībās. Nesaņemot pietiekamu finansējumu un visai bieži arī morālu atbalstu, citkārt aktīvi darbinieki ir nokļuvuši situācijā, kas te ir iepazīta pēdējos gados - apjukums. Notiek samierināšanās ar dažiem “pasūtijuma” pasākumiem gadā. Ja šāda situācija visvairāk ir piemeklējusi pagastus, tad var priecāties par to, ka kultūras nami pilsētās ir ne tikai spējuši strauji pārorientēties uz tirgus ekonomikas apstākļiem, bet arī palielināt savu aktivitāti, piemēram, Valmieras pilsētas kultūras nams, Mazsalacas pilsētas kultūras nams, Valmieras pagasta kultūras nams.

Valmieras rajona iedzīvotājiem pieejami 18 kultūras un tautas nami, kuros 2 763 jeb aptuveni 5% no rajona iedzīvotājiem piedalās 121 mākslinieciskās pašdarbības kolektīvos. Rajonā - 11 kori, 39 tautas deju kolektīvi, 3 pūtēju orķestri, 9 amatierteātru kolektīvi, u.c. Apmēram puse no tiem ir bērnu pašdarbības kolektīvi. Šeit netiek uzskaitīti tie pašdarbnieki, kas darbojas nevalstisko organizāciju un skolu atbalstītajos pulciņos un kolektīvos. Vērojot kultūras dzīves aktivitātes 5 gadu laikā, jāsecina: pagaidām nekas neliecina, ka būtu vērojama kolektīvu skaita vai to sastāva strauja samazināšanās.

Tomēr ir viena joma, kuru nevar vērot ar optimismu - kultūras namu darbinieku kvalifikācija. Samazinājies darbinieku skaits. No 82 šo iestāžu darbiniekiem 10 ir ar augstāko, bet 32 ar vidējo speciālo izglītību - tātad nedaudz vairāk kā pusei. Pārējiem - vidējā vispārējā un sirdsizglītība. Šobrīd tas tomēr ir par maz, jo kvalitāti var gribēt un prasīt tikai no kvalitātes.

Rajonā visai stabila ir bibliotēku sistēma. Pilsētās un pagastos darbojas 32 tautas bibliotēkas. Bibliotēkās lasa 12 706 lasītāji jeb katrs piektais rajona iedzīvotājs, vidēji 9 reizes gadā iegriežoties bibliotēkās (apmeklētāju skaits 115 926). Bibliotēkās strādā 49 darbinieki, 24 jeb 49% ar vidējo speciālo un augstāko bibliotekāro izglītību. Dānijas, Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas bibliotekāri sniedz Valmieras rajona bibliotekām palīdzību, izmantojot dažādu fondu atbalstus. Vairāki kopprojekti ar Dāniju īstenojušies, pateicoties Demogrāfijas Fonda atbalstam.

Cilvēki bieži apgūst otru profesiju, notiek pārkvalificēšanās, jo pastāv bezdarba problēmas.

Kultūras iestāžu pulku vēl papildina 6 mūzikas un mākslas skolas Mazsalacā, Rūjienā un Valmierā. Valmieras bijusī Mākslas skola jau divus gadus darbojas kā mākslas vidusskola, kur audzēkņi no visa novada var iegūt vidējo izglītību dažādās mākslas specialitātēs. Mazsalacas un Rūjienas mākslas skolas veic ne tikai kvalitatīvu mācību darbu, bet arī ļoti aktīvi iesaistās pilsētu sabiedriskās dzīves norisēs, palīdzot radīt svētku sajūtu ar profesionālu māksliniecisko noformējumu.

Ir 6 muzeji Valmierā, Rūjienā, Burtniekos un Dikļos. Arī pagastos, skolās, iestādēs ir muzeji - ekspozīcijas, kas stāsta par šo vietu vai iestāžu vēsturi. Regulāri notiek ekspozīciju maiņa, gan dažādu mākslas izstāžu apmaiņa. Ir viens kinoteātris Valmierā, kā arī kino rādīšanas un skatīšanas iespējas atsevišķos kultūras namos: Rūjienā, Mazsalacā u.c. Ir brīvās estrādes Valmierā, Mazsalacā, Rūjienā, Matīšos, Vaidavā un Kocēnos.

Ir mākslas galerija “Laipa” Valmierā un Rūjienas izstāžu zāle.

Atsevišķas kafejnīcas, bāri un pat veikali savai pamatdarbībai piesaista dažādu žanru māksliniekus un koncertgrupas, veidojot atsevišķus pasākumus un festivālus. Jau trešo gadu Valmierā notiek Aigara Krēslas un “Multikluba” organizētais rokfestivāls.

Mazāks šis piedāvājums ir Rūjienā un Mazsalacā, tomēr kultūras un sporta dzīve tur ir rosīga. Jauna un patīkama iezīme Ramatas pagasta Līču skolā - Raimonda Paula aktivitātes un bērnu vokālo grupu vasaras nometne.

Īpaša vieta Vidzemes novadā ierādāma Valmieras drāmas teātrim. Šis teātris pamazām veidojas par daudzfunkcionālu kultūras centru, savas plašās, komfortablās telpas piedāvājot ne tikai teātra mākslas cienītājiem, bet arī konferenču, semināru, dažādu sarīkojumu organizēšanai.

Valmieras mūzikas skola jau septiņus gadus janvārī rīko senās mūzikas festivālu. Regulāri nopietnās mūzikas koncerti pulcina savus cienītājus J. Vītola kamermūzikas zālītē ziemā un vasarā - mūzikas skolas dārzā. Klasiskās un arī mūsdienu mūzikas koncerti Valmierā un īpaši Sv. Sīmaņa baznīcā nav retums.

Veidojot nelielus vai arī tradīciju svētkus savā pagastā, kā labs piemērs šādi veiktam darbam - Vispārējo Latviešu Dziesmu svetku ieskaņas koncerts un atjaunoto ērģeļu iesvēte Dikļos. Šo īpašo dienu Dziesmu svētku šūpulī Dikļos savam pagastam sarūpējis mācītājs Jānis Vasks, Dikļu baznīcas draudze un pagasta pašvaldība.

Vispārējā situācija pilsētās un pagastos liecina par tendenci izprast un atbalstīt radošo cilvēku ierosmes, kas parasti vērstas uz kādām pārmaiņām.

Kultūras izpausmes Valmieras rajonā raksturo iedzīvotāju pašapziņas kvalitāti. Kā pašapziņas kvalitāte tā spēj bagātināt citas kultūras. Valmieras novada cilvēkiem nav mazsvarīgi zināt, par ko iestāties, ar ko draudzēties, ar ko šai pasaulē un dzīvē laimīgi justies. Angļu teiciens “Mazs ir skaists” tajā tautas daļā, kuras kultūra ir pašapziņas mēraukla, darbojas pilnā apjomā.

NOBEIGUMS (SECINĀJUMI)

Darbs izvērtās visai veiksmīgs, jo no visiem intervētajiem un visām apmeklētajām iestādēm, es izjutu lielu pretimnākšanu un ieinteresētību manā darbā. Šī atsaucība viesa manī aizrautību šī darba tapšanā.

Interesanti bija uzzināt, ka Valmierā dzīvo pat tādu tautību pārstāvji, kā čuvaši, lezgini, korejieši, komi, karēļi, baškīri un bakkāri. Protams, šo tautību cilvēki ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, bet tomēr tie ir Valmieras rajona etniskā sastāva daļa.

+  Latviešu skaitam pieaugot, sveštautiešiem naturalizējoties, kā arī iekļaujoties latviskajā vidē un attīstoties nacionalitāšu kultūrdarbībai, vide latviskojas. Veidojas saliedēta sabiedrība, kurā netiek zaudēta katras tautas identitāte.

-  Tomēr pastāv šķēršļi, kas traucē šīs sabiedrības labklājībai. Tie ir ģimeņu iziršana un bezdarbs, kas samazina dzimstību un apgrūtina jau dzimušo bērnu audzināšanu. Minoritātes, kurām netiek dota izglītība viņu dzimtajā valodā 76% mācās krievvalodīgajās skolās - tā notiek jaunatnes rusifikācija.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1.      Latvijas demogrāfijas gadagrāmata.1998.  Rīga: Latvijas Republikas Centrālā Statistikas pārvalde. 1998.

2.      Gada pārskats. 1996. Rīga: Nodarbinātības Valsts dienests. 1996.

3.     Gada pārskats. 1997. Rīga: Nodarbinātības Valsts dienests. 1997.

4.     Valmieras rajons, pilsētas un pagasti /statistikas apraksts/ Rīga: Latvijas Statistikas institūts Valmieras Valsts Statistikas nodaļa. 1994.

5.     Leo Dribins. Eiropas valstu minoritāšu tiesības /vēsturisks apskats/ Rīga: Eiropas Padomes informācijas un dokumentācijas centrs. Tiesiskās informācijas centrs. 1998.

6.     Mūsu radošā daudzveidība /UNESCO Pasaules Kultūras un attīstības komisijas ziņojuma kopsavilkums/ Rīga: 1998.

7.     Kultūrpolitikas attīstības politika Eiropas Padomes dalībvalstīs. Kultūrpolitika Latvijā /Nacionālais ziņojums. Eiropas Padomes ekspertu ziņojums/ Rīga: Eiropas Padomes Kultūras Sadarbības padome. Latvijas Kultūras Ministrija. 1998.

8.     Latvijas Valsts Kultūrpolitikas pamatnostādnes. Rīga: Latvijas Republikas Kultūras Ministrija. 1995.

9.     Sabiedrības integrācija Latvijā /Valsts programmas koncepcija/ Rīga: Latvijas Republikas Ministru Kabinets. 1999.

10. A. Apine Valmieras rajona kultūra skaitļos. Valmiera: 1997. 11 lpp.

11. E Vēbers. Integrācijas process Latvijā: tendences un problēmas / Integrācijas sociālie un psiholoģiskie priekšnoteikumi / 4 lpp.