Socioloģija

AMATNIECĪBAS VIDUSSKOLAS

KOLEDŽAS IZGLĪTĪBAS PROGRAMMA.

UZŅĒMĒJDARBĪBAS SPECIĀLISTS INTERJERA DIZAINĀ.

Socioloģija

                                                                              2. kursa students

Gatis Miķelsons.

Pieņēma ……………………………………………

 ……………………………………………..

2000.gads.

ASV.

Socioloģija ASV aizsākās ar O. Konta un M. H. Spensera 19. gs fundamentālo pozitīvismu. Jāuzsver, ka amerikāņu socioloģija izveidojas daudz vēlāk, tāpēc tās pārstāvji bija spiesti sekot eiropeiskajām mācībām, piesaistot tās idejas, kuras atbilda jaunās nācijas dvēselei. Sekošana Kontam nozīmēja sabiedrības prioritātes personībā un visā cilvēka būtībā. Turpretim Spensera mācība attaisnoja individuālismu. Amerikāņu ideologi atrada iespēju teorijā ieviest nacionālos, tautiskos elementus. ASV socioloģija izveidoja savu īpatnējo stilu, kurš iedalās:

1.                           materiālisma un naturālisma atdzimšana;

2.                           naturālisma un voluntārisma savienošana;

3.                           teorētiskā orientācija, kura tendēta uz šauru popularitāti sabiedrības masās.

Amerikāņu sociologi nebaidījās no teorētisma nepilnībām, bet gan no masu apziņas zaudēšanas.

Priekšplānā izvirzījās Čikāgas Universitāte, kura 30 gadu laikā piesaistīja spējīgākos un atzītākos sociologus. 1931. Gadā iznāca Stefana Raisa monogrāfija "Metodes sabiedriskajā zinātnē", kura enciklopēdiskā veidā paskaidroja par katru metodi. Un, protams, nevar piemirst un atzīmēt faktu, ka 30to gadu vidū pirmās prognozējamās metodes saņem apstiprinājumu. Vārdu sakot, jaunā zinātne tiecās attaisnot sabiedrības gaidīšanu, kura spilgti izpaudās 19. gs. beigās. 40to gadu vidū ASV parādījās neuzticības krīze attiecībā pret empīriskās socioloģijas iespējām. Ļoti nozīmīga darbība bija Talkotam Pārsonam (1902-1979). Pārsons saskatīja kompromisu kā indivīda dabisko parādību, viņa adaptīvās iespējas kā sociālās sistēmas funkcionēšanas likumus. 60to gadu sākumā atkal amerikāņu sociologus piemeklēja krīze – jaunais laiks prasīja jaunu netradicionālu socioloģiju. Entometodoloģija piesaistīja ar to, ka fiksēja prāta un uzvedības sociālās izmaiņas.

ASV sociologi izrādījās profesionāli nesagatavoti lielās Depresijas perioda situācijas analīzei. Šī krīze centrējās amerikāņu sociologu problēmās, viņi tiecās nepalaist garām unikālo, par vēl nebijušiem mehānismiem vēstošo, sociālo procesu ritmiem. Socioloģija nenosoda uzvarētājus, drīzāk respektē uzvaras faktorus. Sabiedrība ir jaunu pārmaiņu priekšā, un socioloģija ir gatava novērot tās potenciālos apstākļus. Kas attiecas uz amerikāņu sociologiem, viņi depresijas periodā izsekoja tās cēloņus, piemēram, pētot attiecības ģimenē. Patiesībā – sociologi spēlē lielu lomu daudzās ministrijās, sastopoties ar ļoti dažādu attieksmi.

Otrais socioloģijas attīstības etaps ASV saistās ar empīriskajiem pētījumiem. Klajā nāca arī Floriana Znaneckova un Uļjana Tomasa darbs "Empīriskā orientācija". Empīriskā socioloģija lieliski izturēja testu praktiskajā noderībā. Šīs tradīcijas ASV parādīja, ka sociologus interesē cilvēku izturēšanās (atslēga uz vērtību sistēmu izzināšanu).

1865. gadā ASV izveidojās Sabiedrisko Zinātņu Asociācija. Sākumā bija programma, kura vēlāk sadalījās Ekonomiskajā Asociācijā un Sociālajā Sadarbībā  (sociologi orientējās sabiedrības sociālajā dzīvē). Profesionālajā savienības rūpējās arī par savu politisko nostāju – Kolumbijas Universitātē 1894. gadā pirmoreiz ASV vēsturē atsevišķi izveidojās socioloģijas mācība. Tika uzsvērta industrializācijas un socioloģijas saistība, kura pieprasīja dziļākus pētījumus, nopietnāku pievēršanos. Pieaugošās profesionālas prasības un to reālās iespējas atrada sapratni un uzmanību amerikāniskajā sabiedrībā un jau pēc Pirmā Pasaules kara Savienotajos Štatos strādāja pastāvīga sociologu grupa.

Jāpiebilst, ka socioloģija ASV ļoti atšķīrās no socioloģijas Eiropā un Krievijā. Viņi vadījās pēc Ogoista Konta, ka socioloģijai ir trīs svarīgi uzdevumi: paplašināt redzesloku uz pasaules skatījumu, nostiprināt kārtību sabiedrībā un atdalīties no citām zinātnēm. Visi pozitīvisma principi, kuri valdīja Eiropā, tika pieņemti arī ASV. Kas attiecas uz sabiedrību, tā pati uzrādīja sociālās prioritātes un problēmas, pie kurām tieši ir jāgriežas sociologiem, piemēram, noziedznieku pārmācīšana, nabadzība, sabiedrības perspektīvas, likumu veiksmīga pārveidošana u .t. t. Amerikāņu sociologu orientācija formējas uz sabiedrību un tās funkcionēšanas principiem.

Jāpiemin arī Pauls Lazarfelds, kurš uzskatīja, ka nekas tā neved pir socioloģiskas teorijas, kā saskarsme ar grūtām praktiskām problēmām.

Pēc Otrā Pasaules kara ASV attīstās eksistenciālisms – V. Laurijs, V. Berets.

Sānders Pīrss (1839-1914) par savu filosofisko uzskatu izejas punktu izvēlējās Dekarta filosofijas kritisku vērtējumu. Pīrss ir arī semiotikas (mācība par zīmēm un zīmju sistēmām) radītājs. Jau 1877. un 1878. gadā iznāk Pīrsa raksti, kuros apcerēts, kā padarīt skaidras mūsu idejas un nostiprināt ticējumus. Par pragmatisma izejas punktu savu filosofisko uzskatu veidošanai Pīrss izvēlas Dekarta filosofiju (domāju, tātad esmu). Pēc pragmatiķu domām, filosofijai nevajag nodarboties ar esamības un izziņas pirmsākumiem. Tai jākļūst par svarīgu metodi, kā risināt reālās, empīriskās, fiksējamās problēmas, kas rodas konkrētiem cilvēkiem dažādās dzīves situācijās. Cilvēka ticība ir gatava darboties noteiktā veidā.

Viljams Džeims (1842-1910) Pīrsa idejas padara saprotamākas plašai publikai. Viņš mēģināja savienot dabaszinātniskās atziņas un reliģisko ticību. Ticība Dievam viens no būtiskiem stimuliem, lai pielāgotos dzīvei. Džeims attīsta radikālo empīrismu un izstrādā pragmatisma principu. Džeims atbalsta plurālismu sabiedrībā – iespēju izteikt dažādus viedokļus kā demokrātijas pamatu. Izprot apziņu kā spēju izvēlēties.

Džons Djūijs (1859-1952) attīsta mācību par pieredzi, vēl vairāk vienkāršojot tās izpratni. Pieredze nozīmē visu, kas tiek pārdzīvots, t. i., visus notikumus, cilvēka darbību un likteni, maģiju un zinātni. Intelekts darbojas, risinot pieredzes problēmsituācijas. Zinātniskie jēdzieni un teorijas ir instrumentālas, t. i., kalpo par instrumentiem, lai cilvēks sekmīgāk pielāgotos pasaulei. Djūija pragmatisms ietekmē pedagoģiskās, estētiskās, socioloģoskās un mūsdienu zinātnes filosofijas nostādnes 20. gs.

Mūsdienās ASV attīstās dažādu neopragmatisma virzieni, piemēram, V. O. Kvains saista pragmatismu ar loģikas, lingvistikas, mūsdienu zinātnes problēmām. ASV patlaban viens no populārākajiem filosofiem neopragmatiķiem ir Ričards Rortī. Mūsdienu domāšana palēnām ir attīstījusies no pirmcilvēku spējas uztvert pasauli. Vienīgā būtiskā atšķirība, kas raksturīga mūsdienu domāšanai – tā vairāk šaubās, pirms pieņem kādu pārliecību. Mūsu laikabiedriem, tāpat kā senčiem tālā pagātnē ir jāpiemērojas pasaulei un jāprot dzīvot tajā. Tāpēc pragmatisms galvenokārt pēta, kā cilvēks spēj to izdarīt.

  Cīnīdamās pret vēsturisko materiālismu, buržuāziskā socioloģija 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā izvirzīja tam pretī dažādas antizinātniskas socioloģiskas skolas (psiholoģisko, organisko, ģeogrāfisko, bioloģisko, rasistisko u. c.). Mūsdienu buržuāzistiskā socioloģija vēl vairāk balstās uz ideālismu un metafiziku. Socioloģiju ASV raksturo arī iracionālisms un agnosticisms. Tas izpaužas idejā, ka neesot iespējams radīt vispārīgu socioloģisku teoriju un tādējādi, ka tiek noliegta zinātniska paredzēšana un iespējamība plānveidīgi vadīt sabiedrību, tiek kultivēts empīrisms. Visas šīs iezīmes visspēcīgāk saskatāmas ASV buržuāziskajā socioloģijā. Buržuāzistiskā socioloģija vispār mūsdienās sadalījusies ļoti daudzās specializētās nozarēs – industriālā, lauku, ģimenes, gara slimību socioloģija, sīko grupu socioloģija – mikrosocioloģija u. t. t. Empīriskās socioloģijas pētījumi kalpo buržuāziskajai valstij un monopoliem, bieži tiek izmantoti militāriem mērķiem un "aukstā kara" kurināšanai. Metodoloģijā buržuāzistisko ASV sabiedrību parasti raksturo tendence uz elektrisku plurālismu, kas noliedz sabiedrības vienlīdzību, tās noteicošo pamatu un aizstāv daudzu dažādu faktoru haotisku savstarpēju iedarbību.

Itālija. 

Pēc Otrā Pasaules kara Itālijā attīstās eksistenciālisms – N. Abanjāno, E. Pači.  Eksistenciālisma pamatkategorija ir eksistence: cilvēka esamība pasaulē un tās subjektīvais pārdzīvojums. Visās atšķirīgajās eksistenciālisma mācībās  kopīgais ir personības koncepcija, kura koncentrējas galvenās problēmas: cilvēks un sabiedrība, brīvība un determinisms, atsvešināšanās un komunikācija.

1. ateiskais eksistenciālisms (Ž. P. Sarts, A. Kamī), raksturo sabiedrību, tās sociālo sistēmu komunikāciju kā personības attīstībai neapgarotu pasauli.

2. reliģiskais eksistenciālisms (N. Berdjajevs, K. Jaspers, G. O. Marsels), aplūko personību tās pašrealiziācijā, tieksmē uz transcendenci, Dievu.

Jāpiemin arī urbanizācijas (strauja iedzīvotāju pārorientēšanās uz pilsētas dzīvi, darbaspēka koncentrēšanās industriālajos rajonos) ietekme Itālijas sabiedrībā, kura strauji izmainīja ne tikai izmaiņas sabiedrības ikdienā, bet arī tās uzskatos un orientācijā. Cilvēces attīstības robežas ne tik daudz nosaka fizikālie, materiālie, cik ekoloģiskie, ģeogrāfiskie, bioloģiskie un kultūras aspekti. Cilvēka vērtību sistēmu un attieksmi pret apkārtējo sabiedrību ietekmē vide, kurai viņš pielāgojas.

Vilfrēdo Pareto (1848-1923) ir itāļu sociologs, ekonomists. Viņš bija viens no psiholoģiskā virziena vadītājiem psiholoģijā. Pareto socioloģiju uzskatīju par sabiedrības disciplīnas sintēzi, kuras uzdevums ir pētīt sabiedrību kopumā. Viņš arī noliedza monistisko cēlonības principu sabiedriskajās zinātnēs un atzina, ka sabiedrība ir indivīdu  mijiedarbības sistēma, kas atrodas līdzsvarā, kurš rodas šķiru un slāņu antagono interešu mijiedarbībā. Vēsturi Pareto traktēja kā nepārtrauktu elites cīņu par varu. Viņš bija marksisma un revolūcijas cīņu

pretinieks, noraidīja buržuāziskās, demokrātijas ideālus. Viņa idejas izmantoja fašisma ideologi. Vilfredo Pareto uzsvēra, ka vara spēlē ļoti lielu lomu politiskajā sistēmā (naudas saņēmēji un ekonomiskā sistēma). Vara – tā ir iespēja cilvēku potenciālās spējas ietekmēt citu (apkārtējo) darbību. Vara nav iespējama bez kontroles un vadības, organizētības un zināšanām. Pareto pievērsās sociālās stratifikācijas hierarhijai, ieviesa sapratni sociālās integrācijas jēdzienā, pievērsās kapitālmasām sabiedrībā , skatot to caur sociālo grupu cīņu, to vērtībām un motīviem, pētīja socioloģijas mehānismus. 19. gs. 20. gs vidū viņš pievērsās sociālajai mitoloģijai. 

Izaicinājums 21.gadsimtam ir civilizāciju konflikta iespējamība. Civilizāciju konflikts, ja tas pieņemtu plašus apmērus, kļūtu par pēdējo fāzi modernās pasaules evolūcijā. Tādēļ jādara viss, lai šo izaicinājumu novērstu. Starptautiskie stratēģiskie pētījumi nākotnē paredz lielu darbaspēka migrāciju no islama valstīm uz Eiropu. Tā radīs problēmas, kā integrēties atšķirīgajā un kultūras vidē un saskaņojot dažādās civilizācijās radītos priekšstatus per dzīvi. Itāļu semiotoķis Umberto Eko raksta: "Mēs dzīvojam polarizācijas perioda beigās; agrāk likās vienkāršāk  - abu  ideoloģisko nometņu semiotiķi nodarbojās ar pretējās sistēmas analīzi un kritiku. Šobrīd mums nākas  saskarties ar tādu kultūru, valodu, sazināšanās veidu daudzveidību, kas sevi reizēm piesaka mierīgā ceļā, bet nereti pat ar ieročiem rokās. Tādēļ mūsdienās nepieciešams dažādo pasaules uzskatu un komunikācijas veidu salīdzinājums. Ja nākamās paaudzes pret dažādām sistēmām spētu izturēties ar tādu pašu  iecietību kā semiotiķi, mēs būtu sasnieguši satriecošu rezultātu." 

Gaetamo Moska (1858-1941) uzskatā, reālā vara ir vienmēr rokās "politiskajai klasei". Moska uzskatīja, ka reālā demokrātija un sociālisms nav savienojami ar sabiedrībā valdošajiem likumiem un cilvēka dabu. Viņš uzskatīja, ka valstij var būt vara pār citu valsti, bet nekad pār visu pasauli. Moska cenšas ielūkoties arī nākotnē un liek lielas cerības uz to. Viņš uzskatīja, ka sabiedrībā vienmēr eksistē spēki, kuri ir gatavi izmainīt veco, pastāvošo iekārtu. Moska pievērsās strukturālajam funkcionālismam. Tika uzsvērta varas būtība, kura izpaudās sabiedrības sociālajos procesos. Arī Gaetamo Moska uzskatīja, ka demokrātija nav iespējama bez organizētības, t. i., bez pārvaldes aparāta, jo viņš, tāpat kā Vilfredo Pareto, bija politiskās socioloģijas piekritējs. Vadība pieturās pie dogmām, attālinoties no sākotnējajiem mērķiem un masas interesēm. Vadošā grupa arvien vairāk tuvinās izolācijai, izdodot speciālus aizsardzības orgānus, lai aizsargātu paši sevi, Nepieciešamība izpētīt izmaiņas sabiedrības dzīvē un konfliktu cēloņus un sekas (ne tikai stabilitāti un saskaņu), birokrātija un lēmuma pieņemšanas procedūrai (un ne tikai pārvaldes orgāniem), visai sabiedrības organizācijai un tās kustībai (ne tikai filosofiskajām partijām), pētīja pilsoņu un politikas savstarpējo mijiedarbību (ne tikai viņu veiksmīgās izvēles), politiskos līderus (ne tikai valsts galvenos pārvaldītājus), politiskās sistēmas un politiskos līderus (ne tikai valsti un tās pārvaldes formas), starptautiskās attiecības, reģionālās un globālās problēmas. Politiskās socioloģijas pārstāvji politikā ieviesa tādus jēdzienus kā "aktieris", "loma", "statuss", "vērtība", "pozīcija", "orientācija" u. t. t. Mūsdienās nemarksiskā politiskās mācība ir metodalizētas.

Elites teorija ir sociāli filosofiska koncepcija, kura pierāda, ka jebkurā sabiedrībā pastāv augstākais ļaužu slānis jeb elite. 20. gadsimta sākumā šai tēmai pievērsās gan Pareto, gan Moska. Aktīvi un politiski spēcīgi cilvēki, kuri ir orientēti uz varu. Tie ir cilvēki, ar kuri izmanto savu sabiedrības stāvokli, bagātību, prestižu. Cilvēki, kuri ir apveltīti ar intelektuālajām un morālajām spējām, ar atbildības sajūtu. Līdz Otrajam Pasaules karam elites teorija lielu nozīmi ieguva tieši Itālijā.

Izmantotās literatūras saraksts.

Ø "Vēstures lielās problēmas", R. Vipers, Zvaigzne, Rīga, 1990

Ø "Ievads politikā", Politika un tiesības, mācību līdzeklis, Zvaigzne, 1998

Ø "Politisko zinātņu terminu vārdnīca", M. Ašmanis, Latvijas Universitāte, Rīga, 1992

Ø "Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā", Dr. soc. Brigita Zepa, Dr.soc.Aija Zobena, Latvijas Universitāte, Socioloģijas katedra, Rīga, 1996

Ø "Filosofija", Maija Kūle, Rihards Kūle, Zvaigzne ABC, Rīga, 1998

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1987.gads Nr. 10₁

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1983. gads, Nr.4

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1985. gads, Rīga, Nr. 6 

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1982. gads, Rīga, Nr. 2

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1893.gads, Nr. 3

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1986.gads, Nr.7

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1986.gads, Nr. 8

Ø Latvijas Padomju enciklopēdija, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1981.gads, Nr. 1

Ø Amerikāņu socioloģija, E. S. Barazgova, lekciju kurss, lietišķā grāmata, izdevniecība "Odisejs", 1997.gads, Pēterburga, 1997.gads (krievu valodā)

Ø Rietumu socioloģija, I. Gromovs, A. Mackēvičs, V. Semenovs, Sanktpēterburga, 1997.gads (krievu valodā)

Ø Socioloģija, izdevniecība "Doma", Maskava, 1990.gads (krievu valodā)

Ø Laicīgā rietumu socioloģija, vārdnīca, politiskās literatūras izdevniecība, Maskava, 1990.gads (krievu valodā).