Darbs un atalgojums

            Sāksim ar pirmo virsrakstā minēto tēmu.

            Vai darbs ir vajadzīgs? Cik labi ir neko nedarīt. Vai nekā nedarīt ir iespējams, cik ilgi?

            Es domāju, ka bez darba nav iespējams dzīvot. Var kādu laika sprīdi nekā nedarīt, bet pēc tam ļoti gribas kaut-ko darīt. Šāda īpašība piemīt katram, pat pašam lielākajam slinkim. Ja cilvēku ievieto tādos apstākļos, kur nekas nav jādara, es domāju, cilvēks agri vai vēlu sajuks prātā.

            Kādreiz televīzijā rādija kādu raidījumu, nosaukumu neatceros, jo tas bija sen, kur dažādus cilvēkus paaicināja uz satikšanos pie kāda ārsta. Uzgaidāmā telpa tika filmēta ar slēpto kameru. Cilvēki gaidīja pieņemšanu. Bet nekas nenotika. Pagāja pusstunda. Cilvēki kļuva nemierīgi, dažs piecēlās, sāka staigāt pa telpu turp-atpakaļ, dažs sāka kārtot uz galdiņa izvietotos žurnālus, katrs meklēja kaut-kādu darbu. Tas pierāda, ka bez darba cilvēks nevar iztikt.

            Bet kādos apstākļos cilvēks gatavs pildīt citu, viņu neinteresējošu darbu, kas viņu vada, kas liek koncentrēt lielus spēkus darot darbu, un kādi apstākļos viņam tas viss kļūst garlaicīgi, vienaldzīgi.

            Šajā jautājumā eksistē vairākas teorijas, viena no tām: amerikāņu psihologa un metodiķa A.Maslou (viņa teorijas būtība galveno uzvedības motīvu atšķirībā, pirmais no tiem ir bāzisko vajadzību apmierināšana: “elpošana, slāpes, izsalkums, siltums”, bet augstākā - “pašrealizācija”, cilvēka tieksme sevi realizēt darbā), un amerikāņu psihologa un darba jautājumu specialista F.Hercberga. Viņš nonāca pie slēdziena, ka ir faktori, kuru iedarbības nav pietiekoši daudz, zog darba prieku, bet ja to virzība ir uz personību, rada prieku strādāt. Piemēram, ja darba vieta ir netīra, tumša, piegružota, tad vēlēšanās strādāt jūtami krītas. Bet, ja tā ir tīra un ergonomiski pareizi izvietota, tad, jau pateicoties tam, rodas motivācija darbam. Šos faktorus Hercbergs pieskaitīja, pie tiešām darboties vēlēšanu aktivizējošām. Turklāt, nozīmīgu lomu spēlē veiksmes sajūta un ar to saistītā atzīšana. Var vilkt redzamas paralēles ar Maslou pašrealizācijas motīviem. Par šiem motīviem nav mazāks, kā uzskata Hercbergs, arī pats darba process: tā pievilcība, piesaistīt uzmanību un lielas iespējas parādīt sevi.

            Veicot eksperimentus un dažādus pētijumu, Hercbergs kopā ar citiem zinātniekiem izstrādāja 15 kritērijus darba motivācijai:

1.      Jebkurām darbībām jābūt pārdomātām.

2.      Lielākā daļa cilvēku gūst prieku no darba.

3.      Katrs savā darba vietā vēlas parādīt, uz ko ir spējīgs.

4.      Katrs vēlas sevi izpaust darbā.

5.      Gandrīz katram ir savs viedoklis par to, kā var pilnveidot savu darbu, tā organizāciju.

6.      Cilvēkiem patīk just, ka no viņiem šis tas ir atkarīgs.

7.      Katrs cilvēks tiecas uz veiksmi.

8.      Veiksme bez atzīšanas noved pie vilšanās.

9.      Pēc tā, kādā veidā, kādā formā un ar kādu ātrumu darbinieki saņem informāciju, viņi vērtē, kāda ir viņu īstā vērtība.

10.  Darbiniekiem nepatīk, ka lēmumi par viņu darba, darba vietas izmainīšanu, lai arī tie ir pozitīvi, tiktu pieņemti bez to ziņas, neņemot vērā viņu zināšanas un pieredzi.

11.  Katram vajadzīga informācija par personīgā darba kvalitāti.

12.  Visiem mums kontrole no malas ir nepatīkāma.

13.  Daudzi cilvēki cenšas darba gaitā apgūt jaunas zināšanas.

14.  Darbinieki asi reaģē, ja to cenšanās un iegūtie labākie rezultāti noved pie tā, ka viņiem uzkrauj vairāk darba.

15.  Vai darbs atļauj būt par šefu pašam sev?

            No augstāk minētā var secināt, ka veidot darbinieku motivāciju - nozīmē, aizskart viņa svarīgās intereses, dot tiem iespēju pašrealizēties darba gaitā, ir arī acīmredzmi, kādu lomu spēlē nauda.

            Neskatoties uz darboties nepieciešamību, un to, ka cilvēks ir sociāla būtne, viņš ir tā izveidots, ka viņš priekš citiem, nesaņemot nekā pretī, nekā nedarīs.

            Mainoties cilvēka vecumam, mainās arī viņa uzskati par atalgojumu. Bērniem, piemēram, tā ir uzslava, vēcākiem cilvēkiem tas ir naudas ekvivalents, vai kas cits.

            Rodas jautājums, vai ir iespējams cilvēks, kas var strādāt bez atalgojuma?

            Es domāju, ka nē. Pat pats lielākais darba fanātiķis nestrādās bez atalgojuma. Viņam pats labākais atalgojums ir tas, ka viss iet uz priekšu: darbs veicas.

            Vēl viens jautājums. Kā izvēlēties atalgojuma līmeni?

            Atalgojuma līmenis jāizvēlas tā, lai pakalpojuma sniedzējs būtu apmierināts - abām pusēm nebūtu pretenziju. Dodot zemu atalgojumu par paveikto darbu, var gadīties tāds variants, ka darba sniedzējs var izlemt, ka ir nepienācīgi zemu novērtēts viņa darbs, un nākošreiz vairs neatsauksies uz darba piedāvājumu.

            Novērtējot darbu par augstu, var iegūt tādu slavu, ka visi pakalpojumu sniedzēji gaidīs daudz augstāku atalgojumu par savu darbu ar visām no tā izrietošām sekām.

            Rezultāts: izanalizējot cilvēku atiecības, var nonākt pie viedokļa, ka visas darbības saistās ar darbu un atalgojumu. Pilnīgi viss. Jebkuru cilvēku var piespiest darīt pat pilnīgi tam nepieņemamu darbību, pie noteiktiem apstākļiem, un izmainot tā motivāciju.