Filosfija

Filosofija ir domas brīvība. Tas ir process, kurā cilvēks izskaidro sev ar sev zināmiem jēdzieniem to, kas ir apkārt viņam un uztaisa prātā formu tam, kam spēj pieskarties tikai ar domām un prātu. Filosofija rodas tajā momentā, kad cilvēks prot vai neprot valodu, sastopas ar kaut ko nesaprotamu. Viss nezināmais biedē cilvēku. Filosofija, pēc manām domām, ir izeja no bailēm. Domājams, ka senajiem cilvēkiem bija lielākas priekšrocības radīt filosofiju. Viņš sāka visu no gala. Viņš nezināja daudzu lietu, kas mūsdienu cilvēkam var likties smieklīgi, būtību. Jo tuvāk mūsdienām mēs tuvojamies, jo mazāk jautājumu rodas, taču palielinās arī pretstats, jo līdz ar intelektuālā līmeņa augšanu rodas vienkāršāko jēdzienu vietā sarežģītāki jēdzieni-laiks, laika sākums un gals, mīlestība, domas, visuma robežas. Filosofija(gudrības mīlestība) ir intelektuālā darbība, kas sistemātiski analizē un kritiski aplūko tādas fundamentālas problēmas, kā, piemēram matērijas daba, psihe, realitāte, valoda, identitāte, patība, gribas brīvība, uztvere, cēlonība, zinātne, matemātika, laiks, telpa un morāles spriedumi.A. Vaitheds saka:”Filosofija ir brīnīšanās produkts.” Platons saka:”Filosofija sākas ar izbrīnu.” Kants saka:”Filosofijas pienākums ir nevis pasniegt gatavus likumus, bet gan analizēt veselā saprāta radītos spriedumus.”Ikdienas dzīve ir bagāta ar lietām un notikumiem, kas mūs padara par aizņemtām personām. Pec ikdienas spriedzes mēs cenšamies attālināties no realitātes un brīnāmies par šo pašu lietu un notikumu būtību. Tieši tad mūsos rodas jautājumi, kurus parastā ikdienā mēs pat neiedomājamies sev uzdot. Tas notiek jebkurā dzīves jomā. Advokāti ik dienas atsaucas uz vainu vai nevainīgumu. Bet, ja kāds no viņiem jautā:” Vai taisnīgums ir tas pats, kas sociālais taisnīgums?”, viņš jau skar juridiskās filosofijas nozari. Pat ārsts, kurš jautā:” Vai vispār ir iespējama nevainojama veselība?”, - ir kļuvis par medicīnas filosofu. Ikviens no mūsu darbības veidiem ir saistīts ar filosofiju. Visās cilvēka domāšanas jomās ir nepieciešama pamatprincipu, jēdzienu, metožu apšaubīšana un izziņa. Var uzskatīt, ka pastāv gan zinātnes, gan mākslas filosofija, gan reliģijas filosofija, tāpat kā neskaitāmas citas. Katras jomas labākie speciālisti iedziļinās ne tikai praksē, bet arī filosofijā. Tajā brīdī, kad filosofs jautā:” Kas ir brīvība?”- viņu neinteresē šī vārda definīcija, to varētu atrast arī vārdnīcā. Jautātājs meklē jēdziena būtību: kā tas ietekmē mūsu dzīvi un domas, kāda ir jēdziena praktiskā pielietojamība, iespējamie blakus efekti un saskarsme ar citiem šīs pašas zinātnes jomas jēdzieniem. Jautājuma mērķis ir uzzināt savas un apkārtējo ir uzzināt savas un apkārtējo domas par šo jēdzienu. Jēdzienu, kas tomēr ir un paliek neskaidrību pilns. Sāda pamatprincipu izgaismošana ir interesanta un dzīvi bagātinoša, taču tā tomēr ir un paliek tikai filosofijas čaula. Filosofi apspriežot kādu jautājumu, parasti tajā iedziļinās dziļāk un būtiskāk. Mēs ne pārāk labi izprotam to matēriju, kurā mēs dzīvojam. Pasaule savā acīm redzamākajā izpausmē ir telpas un laika vienība. Filosofiska argumenta spēks slēpjas loģiskā cēloņu un secinājumu saistījumā. Tam var piekrist vai nepiekrist, bet ne akli ticēt un paļauties. Filosofija ir mēģinājums aptvert, cik tālu ved mūsu prāts. Filosofija ir tiekšanās pēc racionālas lietu un parādību izpratnes. Tā rada jautājumus arī par pašas izpratnes un izziņas dabu, arī par pētījumiem un zināšanām. Vai vispār iespējams rast atbildes uz visiem jautājumiem? Vai mēs vispār varam droši zināt visu, ko vien vēlamies? Un vai mēs vispār varam būt droši, ka tišām zinām? Šādi jautājumi ir pārliecinoši ieņēmuši vietu tuvu filosofijas būtībai. Bet īsts filosofs uzdod jautājumus ne tikai par apkārtējo pasauli, bet arī par cilvēcisko uztveri, pieredzi un izziņu. Vienkāršojot var teikt, ka filosofijas attīstība ir saistīta ar diviem fundamentāliem jautājumiem:”Kāds ir viss eksistējošais?”, “ Kā, ja tas vispār iespējams, mēs varam zināt?” Iespējams, mēs tagad  nespēsim rast atbildes uz dažiem nesvarīgiem jautājumiem, tomēr mēģinājumi iekarot mums interesējošo jautājumu virsotnes nekad nebeigsies. Ja mūsu centienu rezultātā atklājas, ka konkrētais jautājums nav izzināms, mums ar to jāsamierinās. Tāpat kā jebkuram citam, arī filosofiskajam apgalvojuman jābūt balstītam uz loģiskiem un ticamiem argumentiem. Nevar paļauties nedz uz labu veiksmi, vienkāršu intuīciju vai aklu ticību. Mums ir jāgrib zināt, kāpēc attiecīgais slēdziens ir vai nav patiess. Tieši balstīšanās uz racionāliem argumentiem ir viens no filosofijas stūrakmeņiem.Tas atšķir filosofiju no citām garīgās dzīves jomām-reliģijas, mākslas. Reliģija parasti nepaliek loģiska saprāta robežās, tajā neaizvietojama nozīme ir ticībai, atklāsmei, rituālam un padevībai. Lai arī radošs mākslinieks, tāpat kā filosofs, pilnībā sevi velta patiesības meklējumiem, cenšoties dziļi ieskatīties lietās un parādībās, izprast to būtību, viņš savu atskārsmi demonstrē citādi nekā filosofs-mākslinieks balstās nevis uz racionālu argumentāciju, bet gan uz tiešu uztveri un intuīciju. Cita veida barjera no filosofijas norobežo zinātni. Zinātnieks, tāpat kā filosofs un mākslinieks, ir iesaistīts patiesības izziņas procesā, mēģina rast jaunus atklājumus par pasauli un mūsu pasaulīgās dzīves raksturu, izprast šos atklājumus un atklāt tos arī līdzcilvēkiem.Viņš tāpat kā filosofs, ir ieinteresēts spēt nodrošināt ikvienu savu spriedumu ar racionālu pamatojumu. Šajā gadījumā galvenā atšķirība no filosofa ir tajā apstāklī, ka zinātnieks iedziļinās jautājumos, uz kuriem iespējams atbildēt ar eksperimentu vai novērojumu metodi. Tomēr nepastāv eksperimenti vai novērojumi, pēc kuriem mums būtu skaidrs, vai laikam bija sākums vai ne, vai arī-kas ir tiesības.Tādi jautājumi ir pakļauti racionālajai izziņai, nevis zinātniskām metodēm. Un tieši tie ir tipiski paraugi filosofu darbības jomā un filosofijas specifikā. Svarīgi ir apzināties, ka filosofija, zinātne un māksla nav savstarpēji pretrunīgas- tām ir daudz vairāk kopīgā nekā mēs spējam iedomāties no pirmā acu uzmetiena. Zinātne ir piedzimusi tieši no filosofijas. Arī pasaule, kuru pētī zinātne, filosofija, māksla, ir viena un tā pati.Visas trīs balstās uz nepārtrauktu iedvesmas un kritikas mijiedarbību. Visas trīs sliecas savus atklājumus publiskot, tā tiem piešķirot jēgu. Šīs trīs garīgās sistēmas pielieto dažādas metodes un pasaules izpētē iet katra savu ceļu, tāpēc katra no tām nereti saista pavisam cita temperamenta cilvēkus. Tās bagātina cita citu. Tāpat kā citas lietas šajā pasaulē, arī šīs trīs ir saistītas ar citām lietām. Tikai tā var pamanīt dažādu lietu atšķirības un specifikas. Cik cilvēku tik viedokļu. Iespējams, ka filosofija ir vidutājs starp viedokļiem. Mēs nevaram atklāt patiesību, jo liels vairums lietu ir cilvēka izdomātas, un arī vārdi. Viss mainās, nav absolūtu lietu.                                                            Filosofijas sākotne meklējama pirms gadu tūkstošiem. Tā laika gaitā izaug no mīta. Dzirdot vārdu mīts, iztēlē raisās un atdzīvojas dīvaini, fantastiski tēli un norises.Acīm paveras krāsaina, pārsteidzoša pasaule, kura ir it kā atbrīvojusies no gravitācijas spēka važām, gatava brīvam lidojumam, pārvērtībām, kas nedzīvo padara dzīvu, pārvērš skaistu jaunekli vai meiteni ziedā, dod dzīvniekam spēju ierunāties cilvēka balsī. Krēslainā meža pļavā spēlējas laumas, dziļāk biezoknī mīt punduri, pretim var negaidot iznākt meža tēvs vai meža māte. Mīti nav tikai fantastisku tēlu un stāstījumu kopums, bet gan senākais pasaules skatījuma un pasaules izpratnes veids, kas liecina par savdabīgām apziņas un domāšanas darbības formām. Mīta būtība nav rodama centienos skaidrot pasauli, tās uzbūvi vai tapšanas procesu. Mitoloģiskie tēli nav simboli vai zīmes kādas citas- no šiem simboliem un tēliem atšķirīgas  realitātes apzīmēšanai. Mītā pats pasaules redzējums kļūst par vienīgo īsto realitāti- iztēle, fantāzija gūst neapšaubāmas realitātes iezīmes. Senā cilvēka skatījumā viss pasaulē ir īpaša dzīvīguma piestrāvots, viņš neredz principiālas atšķirības starp dzīvo un nedzīvo dabu, visai pasaulei tiek piedēvētas dzīvu būtņu īpašības. Šajā parādībā izpaužas viena no mitoloģiskās apziņas pamatiezīmēm, t.i., antropomorfizācija(cilvēciskošana). Pasauli kopumā senais cilvēks tiecas izteikt ar antrpomorfu tēlu palīdzību. Paša arhaiskā cilvēka skatījumā viņa apziņas radītie tēli nav iztēles produkts, bet gan būtnes, kas mīt viņam līdzās, viņš rēķinās ar to reālo eksistenci. Mīts dzīvo cilvēkā, tāpat kā cilvēks dzīvo mītā. Tieši tāpēc mīts nav tikai apziņas realitāte, bet gan eksistenciāla realitāte – pasaule, kurā cilvēks mīt. Mitoloģiskās apziņas savdabības saknes meklējamas īpašās cilvēka attiecībās ar pasauli un sabiedrību, kā arī pašas senā cilvēka apziņas darbības īpatnībās. Pasaule tiek apgūta, izmantojot līdzekļus, kas nepieļauj subjekta un objekta attiecības, - apziņas tēli sakūst ar realitāti. Laika gaitā, pārvarot mitoloģiskās apziņas ietvarus, veidojas domāšanas formas, kuru pamatelements ir jēdziens, un pasaules, un pasaules izziņa, kas pirmām kārtām realizējas kā darbība ar jēdzieniem. Jēdzieniskās domāšanas veidošanos mēdz raksturot kā ceļu no mīta uz logosu. Ejot šo ceļu, top Rietumu filosofija. Arī Austrumu gudrības meklējumi izaug no mīta, apliecinot atšķirīgas pasaules redzējuma un izpratnes formas. Mitoloģiskie domāšanas elementi carstrāvoja filosofiju pašās tās pirmsākumos, kā arī jaunāko laiku kultūrā.Varētu pat teikt, ka pasaules un cilvēka izpratnes un izpētes veidošanās subjekta un objekta attiecību kontekstā iezīmē Rietumu kultūras attīstības ģenerālo līniju. Pirmie Rietumu filosofi, kas dzīvojuši pirms Sokrata, radīja plašas teorijas par pasauli. Dažas no tām jau pašos pirmsākumos un pamatos bija kļūdainas, citas bija ģeniālas un visaptverošas, un tas spēja dažas no tām saglabāt līdz pat mūsdienām. Dažas no tām ir saglabājušas nozīmi arī mūsdienās. Pirmie filosofi savas darbības sākumposmā sarāva saiknes ar pagātnes domātāju idejām. Viņi centās izzināt pasauli ar saprāta iespējām, nemeklējot skaidrojumus reliģijā, tradīcijās vai kādas autoritātes teiktajā. Šāda pieeja domāšanai bija kaut kas absolūti jauns un kļuva par vienu no cilvēces svarīgākajiem stūrakmeņiem. Šie filosofi līdzcilvēkiem mācīja likt lietā savu saprātu un domāt patstāvīgi, negaidot absolūtu viņu domu atzīšanu pat no saviem skolniekiem. Senie Rietumu filosofi saviem audzēkņiem nepiedāvāja neapstrīdamu zināšanu kopumu, bet iedrošināja tos diskutēt un apstrīdēt citu viedokļus, debatēt un izteikt savas idejas. Tas bija laiks, kad cilvēks sāka skatīties uz lietām tāpat kā uz cilvēkiem, kad tas sāka apskatīt apskatīt apkārtējās lietas kā sev lidzīgas. Racionālās domāšanas dzimša bija kā gala sākums domāšanas monopolam. Pret daudziem filosofiem vērsās augstākās aprindas. Tā bija dzimšana tam, ka cilvēkos var dzimt domas neatkarīgi no apkārtējiem, radās iespēja radīt savu domu un ideju pasauli, iekļaut to citu ideju kopā no kuras tika atlasītas ģeniālākās. Abi šie soļi(autoritāšu noliegums un savu domu paušana) bija patiesi revolucionāri, savstarpēji saistīti un tika sperti vienlaikus. Tie likuši pamatus mūsdienu racionālajai domāšanai un lielā mērā sekmējuši straujo zināšanu un izpratnes izaugsmi. Pirmie šāda tipa domātāji darbojās Senās Grieķijas pasaulē 6. Gadsimtā pr. Kr. Par pirmo jeb senāko tradicionāli tiek uzskatīts grieķis Taless. Viņš dzīvoja Milētas pilsētā. Taless un viņa sekotāji tiek saukti par Milētas skolas pārstāvjiem. Talesa dzimšanas un miršanas dati nav zināmi. Viņš precīzi paredzēja saules aptumsumu 585. Gadā pr. Kr. Taless tiek uzskatīts par vienu no senākajiem inženieriem. Daudzi tā laika filosofi domāja par to, no kā sastāv pasaule. Tie mēģināja noteikt pasaules pamatelementu. Tika domāts, ka pasaule sastāv no četriem pamatelementiem – uguns, ūdens, gaisa, zemes. Tika izvirzīta teorija, ka pastāv tāds akmens ar kuru jebkuru metālu var pārvērst zeltā. Tika uzskatīts, ka zeme ir plakans, ka var pārkrist pārkrist pāri zemes malai vai sadegt uz ekvatora. Viņiem tā bija visa nopietnība, bet mums liekas smieklīgi, ka viņi domāja, ka zeme ir visuma centrs. Tomēr tas bija sākums visam tam ko mēs šodien pazīstam ar vārdu filosofija.

Socializācija ir bērnībā sācies process, kura gaitā cilvēks kļūst par sabiedrības, apgūdams tajā pastāvošās normas, paražas, likumus un dzīvesveidu. Galvenie socializētāji ir ģimene, skola, līdzaudžu grupas, darbs, reliģija un masu saziņas līdzekļi, bet galvenie socializācijas faktori un līdzekļi ir tieša pamācīšana, balvas, sodi, atdarināšana, eksperimentēšana, lomu spēles un indivīdu savstarpējā mijiedarbība(interakcija). Gadās, ka dažādi socializētāji, piemēram, ģimene un līdzaudži, uz indivīdu iedarbojas savstarpēji pretrunīgi, piedāvādami nesaderīgus mērķus, vērtību kritērijus un uzvedības stimulus. Par socializāciju sevišķi interesējas psihologi, antropologi un sociologi; uzskati par tās faktoriem un rezultātiem ne vienmēr sakrīt. Viens no faktoriem kā socializācijas process sāk ietekmēt katru indivīdu ir iemācīt indivīdam sociālās normas. Sociālās normas ir neoficiāli reglamentējoši sabiedrības locekļiem kopīgi priekšstati par to kāda rīcība attiecībās ar citiem cilvēkiem ir vai nav normāla. Šādus kopīgus vērtību kritērijus un ekspektācijas var izmērīt ar statistisko iztvērumu metodi. Dažādās sabiedrībās un dažādās situācijās tie var stipri atšķirties. To spektrs ir plašs – no tādiem būtiskiem aizliegumiem kā asinsgrēka tabu vai kanibālisma tabu līdz triviālām paražām un tradīcijām, tādām kā, piemēram, pareiza dakšiņas turēšana. Sociālajām normām ir atšķirīga nozīme sociālajā kontrolē un sociālās kārtības nodrošināšanā. Katrs indivīds  no brīža, kad tas piedzimst, kļūst par daļu no sabiedrības un sociālās grupas. Viņš kļūst par sabiedrības pamatvienību, kura skolotāji ir viņa vecāki un lielā mērā arī sabiedrība. Dažreiz saka, ka raksturs reizē ir arī cilvēka liktenis. Raksturs rodas bērnībā. Katrs indivīds jau no agras bērnības ietekmē savus vecākus tāpat kā tie ietekmē viņu. Ja bērns neatbilst vecāku ideāliem(reizēm aiz pārmērīgas bērna idealizācijas un nepareizas audzināšanas) tas ietekmē arī vecāku garastāvokli un attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā, ja bērns rada sliktu garastāvokli vecākiem, tad tas ir sākumpunkts konfliktam. Vecāki tālāk saskaņoti darbojoties nodod šo stāvokli citiem. Tas ir mazs piemērs tam, ka sabiedrība ir cieši saistīta savā starpā.Kā rodas teroristi, maniaki, slepkavas. Tie daļēji ir dzives pabērni. Nav bijis jābūt obligāti bērnībā sliktam materiālam stāvoklim. Sabiedrības pastāvēšanu un funkcionēšanu nodrošina dzīves laikā iegūtā un no vecākiem iegūtā tolerance, sidsapziņa, mīlestība pret citiem. Mēs reizēm šausmināmies par to cik bezemocionāli daži slepkavas attiecas pret savu padarīto garadarbu. Viņam nav iemācītas šīs īpašibas. Satraukumu un nosodījumu mūsos izraisa tikai un vienīgi šo īpašību klātbūtne. Mēs daudz reižu pret kādu attiecamies ar nosodījumu. Daudziem cilvēkiem patīk aizskart citus cilvēkus. Reizēm tas cilvēkus var aizskart dziļāk nekā mēs domājam. Tie sāk lietot alkoholu, smēķēt, lietot narkotikas..Mums reizēm liekas, ka esam labi ar augstu morāli, bet ļoti bieži mēs paši vēršamies pret sociālizācijas procesa pozitīvu iznākumu. Viens process ir arī likumu ieviešana, kas satur sabiedrību ierobežotas realizācijas grožos. Vecāku un sabiedrības pienākums ir iemācīt bērnam kā tam jāuzvedas kā tēvam vai mātei. Jāļauj bērnam izteikt savas vēlmes un palīdzēt tās realizēt. Ja bērnībā bērnam nav bijusi pietiekama mīlestības ieguve no vecāku puses, tad viņš šīs jūtās un citas jūtas var pastiprināti mēģināt iegūt no citiem cilvēkiem savas dzīves laikā un tas var izraisīt pretrunas.Var izpausties arī tas, ka šāds cilvēks šādas jūtas sāk arī ienīst. Šādi veidojas sabiedrības grāvēji un revolucionāri, kas domā, ka visi cilvēki ir jāpakļauj viņa vēlmēm un viņš neieredz cilvēkus ar savādāku uzskatu un dzīves vērtībām. Tas nozīmē, ka socializācijas process ir tas, kas veido pamatu sabiedrībai un tās pilnvērtīgai pastāvēšanai.