DAŽU LATVIJAS MANTOŠANAS TIESĪBU ASPEKTU RAKSTUROJUMS RIETUMEIROPAS VALSTU MANTOŠANAS TIESĪBU KONTEKSTĀ

LATVIJAS UNIVERSITĀTE

JURIDISKĀ FAKULTĀTE

Civiltiesību katedra

KURSA DARBS

MANTOŠANAS TIESĪBĀS

DAŽU LATVIJAS MANTOŠANAS TIESĪBU ASPEKTU RAKSTUROJUMS RIETUMEIROPAS VALSTU MANTOŠANAS TIESĪBU KONTEKSTĀ

Neklātienes nodaļa

6. semestris

INESE NIKUĻCEVA

Tie Z B 95455

Vadītājs

R. KRAUZE

1998

Rīga

Saturs. Ievads. 1.   nodaļa. Mantošanas tiesību vispārējs raksturojums 2. nodaļa. Mantošanas tiesību avoti 3. nodaļa. Testamentārā mantošana: 3.1. testamenta saturs un forma; 3.2. personas spēja sastādīt testamentu; 3.3. testamentāro mantinieku veidi; 3.4. neatraidāmo mantinieku institūts; 3.5. testamenta atsaukðana; 3.6. savstarpējie testamenti 4. nodaļa. Līgumiskās mantošanas regulējums 5. nodaļa. Likumiskā mantošana 6. nodaļa. Mantojuma iegūšana Kopsavilkums Literatūra

3 4 5 6 9 9 10 11 12 13 13 17 20 21

Ievads.

Mantošanas tiesības ir civiltiesību institūts, kas regulē attiecības, kas saistītas ar mirušā tiesību un pienākumu pāriešanu uz citām personām.

Mantoðanas tiesîbās gan Latvijā, gan Rietumeiropas valstīs ir divi pamatprincipi:

·        testamenta atstāšanas brīvība;

·        ģimenes interešu aizstāvība.

Šie principi ir saitīti viens ar otru. To savstarpējās attiecības dažādos periodos un dažādās valstīs ir dažādi.

Mantoðanas un ģimenes tiesības tradicionāli ir visstabilākais un konservatīvākais civiltiesību institūts. Pēdējā gadsimta laikā mantošanas tiesības mainījušās maz, salīdzinot, piemēram, ar komerctiesībām, tomēr tās mainījušās lielā mērā salīdzinot ar to attīstību iepriekšējos gadsimtos.

Pēdējā gadsimta laikā galvenokārt paplašinātas pārdzīvojošā laulātā mantošanas tiesības, atzītas vai nostiprinātas ārlaulības bērnu mantošanas tiesības, kā arī dažās valstīs sašaurināts matotāju loks.

1.   nodaļa. Mantošanas tiesību vispārējs raksturojums.

Testamenta atstāšanas brīvība ir testatora tiesības noteikt savas mantas juridisko likteni pēc viņa nāves. Testamenta atstāšanas brīvība ir loģisks turpinājums īpašumtiesību brīvībai. To attīstība vēsturiski noritēja tāpat kā īpašumtiesību brīvības attīstība un līgumu slēgšanas brīvības attīstība. Visās šajās minētajās civiltiesību nozarēs tiek mēģināts sabalansēt privātīpašuma svētuma principu un valsts iejaukšanās mehānismu. Arī testamenta atstāšanas brīvība vairumā valstu ar laiku tiek aizvien vairāk ierobežota par labu testatora ģimenei.

Kontinentālās Eiropas no vienas puses un Anglijas un ASV no otras puses atšķirīgās tiesību sistēmas nosaka arī atšķirības mantošanas tiesībās.

Kontinentālās Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, mantošanas būtība ir universāla tiesību pārņemšanas sistēma, kuras rezultātā mirušā tiesības un pienākumi pāriet uz tā mantiniekiem. ASV un Anglijā mantojuma atstājēja manta sākumā pāriet “pilnvarojuma īpašumtiesībās” mirušā “personīgajam pārstāvim”, kurš norēķinās ar kreditoriem, realizējot mirušā pienākumus, bet mantinieki saņem to mantojuma īpašuma daļu, kas palicis pēc šīs norēķināšanās ar kreditoriem.

Rietumeiropas valstīs galvenais mantošanas veids ir testamentārā mantošana, bet likumiskajai mantošanai ir subsidāra nozīme. Tā notiek gadījumos, kad mirušais nav atstājis juridiski derīgu testamentu, kā arī gadījumos, ja testamentā nav apmierinātas neatstumjamo mantinieku prasības.

Treðais mantoðanas veids – līgumiskā mantošana, kas formāli ir prioritārs pār testamentāro un likumisko mantošanu, praksē ir maz izplatīts.

2. nodaļa. Mantošanas tiesību avoti

Kontinentālajās Eiropas valstīs mantošanas tiesību normas ir iekļautas civiltiesību kodeksu sastāvā un parasti civiltiesību kodeksos ir novietotas aiz ģimenes tiesību normām.

Latvijā tiesību normas, kas regulē mantojuma tiesības, apkopotas Latvijas Civillikuma otrajā daļā Mantošanas tiesības. Lai gan līgumiskajai mantošanai ir priekšroka pār testamentāro un gan līgumiskajai, gan testamentārai – priekšroka pār likumisko, tomēr to regulējošās normas Civillikumā izkārtotas pretējā secībā – vispirms aprakstīta likumiskā mantošana, tad testamentārā, tad līgumiskā.

Francijā mantošanas attiecības regulējošas normas satur Francijas civilkodeksa trešās grāmatas “Par dažādiem veidiem, kā tiek iegūts īpašums” pirmie divi tituli:

·        “Par mantoðanu”,

·        “Par dāvināšanu starp dzīvajiem un testamentos”.

Francijā testamentārā mantošana tiek aprakstīta kā institūts, kas tuvs dāvināšanas institūtam (starp dzīvajiem). Franču civilkodeksā daudz kopēju normu, kas regulē jebkuru īpašuma bezatlīdzības iegūšanu. Likumiskā mantošana ir reglamentēta atsevišķi.

Vācijas civillikumu apkopojumā mantošanas tiesībām veltīta atsevišķa grāmata “Mantošanas tiesības”.

 Arī Šveicē matošanas tiesības satur atsevišķa Šveices civilkodeksa grāmata “Par mantojumiem”. Daudzi jautājumi, jo īpaši attiecībā uz mantojuma sastādīšanas reglamentāciju, Šveicē atrodas kantonu kompetencē.

Arī anglo-amerikāniskās tiesību sistēmas valstīs mantošanas tiesībās līdztekus tiesas precedentiem liela loma ir likumam.

Anglijā ir spēkā 1837. gada likums “Par mantojumiem”, 1925. gada likums par mantojumu pārvaldīšanu, 1952. gada likums par tādu personu matojumu, kas nav atstājušas testamentu, kā arī 1975. gada likums par mantošanu.

ASV mantošanas tiesības regulējošu normu pieņemšana ir deleģēta štatiem. Luziānas štata likumdošanas pamatā ir Francijas civillikums un līdz šodienai pamatā saglabājusies Francijas mantošanas tiesību sistēma. ASV ir izstrādāts vienveidīgs mantošanas likums, kas pagaidām ir akceptēts tikai dažos štatos (Aļaska, Aidaho).

3.nodaļa. Testamentārā mantoðana.

3.1. Testamenta saturs un forma.

Testaments ir testatora rakstisks gribas izpaudums, lai noteiktu tā mantas juridisko likteni pēc testatora nāves. Testamenta formu nosaka likums.

Testaments satur pirmkārt, mantiska rakstura rīkojumus, bet tas var būt arī cita veida saturs, piemēram, ārlaulības bērna atzīšana testamentā, aizbildņa nozīmēšana nepilngadīgajam, testamenta izpildītāja noteikšana.

Testamenta formai ir ļoti liela nozīme, jo pēc testatora nāves nepieciešams pārliecināties par testatora gribas īstumu. Ja testamenta forma nav ievērota, tā sekas ir testamenta nederīgums.

Kontinentālās Eiropas valstīs ir šādas galvenās testamenta formas:

1)   pašrocīgs testaments;

2)    testaments publiska akta formā;

3)   slepens testaments.

Pašrocīgo testamentu pašrocīgi pilnībā uzrakstījis un datējis testators. Šī testamenta sastādīšanas forma ir visizplatītākā, jo tā ir vienkārša un tiek saglabāts testamenta noslēpums. Tajā pašā laikā šāds testaments var tikt nozaudēts vai iet bojā.

Latvijā šādi testamenti tiek saukti par privātiem. Taisot privātu testamentu, to jāapliecina vismaz diviem lieciniekiem. Šie liecinieki var arī nezināt testamenta saturu. Pietiek ar to, ka testators viņiem pateicis, ka priekšā liktais dokuments satur testatora rīkojumu nāves gadījumam. Testatoram jāparaksta testaments liecinieku klātbūtnē, vai, ja tas parakstīts iepriekš, jāapliecina, ka viņš to tiešām pats parakstījis. Ja testaments ir “pašrocīgs” vārda tiešā nozīmē – tas ir testators to visu pats ar savu roku ir uzrakstījis, parakstījis un datējis, tas ir spēkā arī bez lieciniekiem.

Testamenta sastādīšanai publiska akta formā ir speciāla likumā noteikta procedūra klāt esot oficiālai amatpersonai (parasti notāram).

Latvijā publisks testaments taisāms pie notāra vai pagasttiesā, bez tam nepieciešama arī divu liecinieku klātbūtne.

Arī Šveicē testamenta sastādīšanai publiska akta formā bez oficiālas amatpersonas klātbūtnes nepieciešami vēl divi liecinieki.

Francijā šāda testamenta sastādīšanai nepieciešams notārs un divi liecinieki vai divi notāri.

Šīs formas galvenā priekšrocība ir testamenta īstuma garantija un testatora gribas adekvāts atspoguļojums testamentā. Tā kā likumā parasti paredzēta šāda testamenta deponēšana pie notāra, tad nerodas problēmas ar tā saglabāšanu.

Slepenu testamentu sastāda testators un nodod notāram uzglabāšanā aizzīmogotā aploksnē (nodošana parasti notiek divu liecinieku klātbūtnē).

Latvijas Civillikumā slepenie testamenti tiek uzskatīti par privātiem testamentiem, tomēr noteikts, ka, ja privātie testamenti nodoti glabāt notāram vai pagasttiesai slēgtā aploksnē, šī aploksne tiek aizzīmogota un sastādīts īpašs akts, tad privātais testaments līdz ar to iegūst publiska testamenta spēku.

Slepenā testamenta sastādīšanas forma paredzēta Francijas Civilkodeksā, kā arī Vācijas civillikumu apkopojumā.

Šveicē slepenu testamentu sastādīšanas kārtību regulē kantonu likumdošana.

Slepenā testamenta sastādīšanas forma nodrošina gan testamenta noslēpuma saglabāšanu, gan testamenta uzglabāšanas drošumu.

Anglijā paredzēta tikai viena galvenā testamenta sastādīšanas forma. Saskaņā ar 1937.gada likumu testamentam jābūt rakstiskā formā, to jāparaksta testatoram un jāapliecina ne mazāk kā diviem lieciniekiem.

Tāda pati kārtība kā Anglijā ir praktiski visos ASV štatos, izņemot Luiziānu, kura pieturas pie franču sistēmas. Štatu starpā esošās atšķirības nav principiālas. Tā, piemēram, Masačūtsetas un Menas štatos testaments jāapliecina trim lieciniekiem, bet citos štatos līdz ar šādas testamenta formas pastāvēšanu ir iespējamas arī citas testamenta sastādīšanas formas (Arizonā, Arkanzasā, Kalifornijā). Šajos štatos ir arī spēkā arī pašrocīgi sastādītie testamenti.

Likumdoðana nosaka atvieglotus testamenta sastādīšanas noteikumus īpašos gadījumos un īpašām iedzīvotāju kategorijām.

Tā kā Latvijas konsuli ārzemēs veic visas notariālās funkcijas, tad tie saskaņā ar Civillikumu var arī sastādīt publiskos testamentus, kā arī pieņemt glabāšanā privātos testamentus.

Latvijas Civillikumā ir atsevišķa nodaļa Priviliģētie testamenti. Noteikts, ka ārkārtējos apstākļos testators var taisīt testamentu mutiski, pieaicinot divus lieciniekus. Rakstiski testamenti ir spēkā bez lieciniekiem, ja tie taisīti ārkārtējos apstākļos, kuros nav bijis iespējams pieaicināt lieciniekus, vai, ja tie taisīti karadienestā, vai tie taisīti par labu bērniem vai laulātajam.

Vācijas civillikumu apkopojumā noteikts, ka persona, kas atrodas apvidū, kur nav sakaru un plosās epidēmija vai ir citi izņēmuma apstākļi vai kas atrodas uz vācu kuģa atklātā jūrā, var sastādīt testamentu mutiskā formā trīs liecinieku klātbūtnē.

Anglijas 1837. gada likums nosaka, ka aktīvā karadienesta karavīri, kā arī jūrnieki , kas atrodas uz kuģa, drīkst sastādīt mutiskus testamentus liecinieku klātbūtnē vai rakstiskus testamentus, kuriem nav vajadzīgi liecinieku paraksti.

3.2. Personas spēja sastādīt testamentu.

Personas spēja sastādīt testamentu ir atkarīga no personas vecuma, kā arī no tā, vai persona ir psihiski pieskaitāma.

Latvijā taisīt testamentu pilnā apjomā var rīcības spējīga, pilngadīga persona. Nepilngadīgie, kas sasnieguši 16 gadu vecumu, var taisīt testamentu par savu brīvo mantu.

Francijā, Šveicē, Anglijā un lielākajā daļā ASV štatu spēja sastādīt testamentu pilnā apjomā iestājas no 18 gadu vecuma.

Vācijā sastādīt testamentu var personas, kas sasniegušas 16 gadu vecumu.

Francijā personas, kas ir sasniegušas 16 gadu vecumu, var sastādīt testamentu attiecībā uz pusi no savas mantas, bet, ja tām nav radinieku līdz sestajai pakāpei - attiecībā uz visu savu mantu.

Dažos ASV štatos spēja sastādīt testamentu iestājas jau no 14 gadu vecuma (Džordžija).

Likums un tiesu prakse atzīst par nederīgiem testamentus, kurus sastādījuši garā slimie, kā arī testamentus, kas sastādīti, ja testatoram piedraudēts ar vardarbību vai tas apmānīts, vai maldījies.

3.3. Testamentāro mantinieku veidi.

Kontinentālās Eiropas valstīs mantinieki var būt:

·        universāli tiesību pārņēmēji, kuriem piekrīt gan testatora tiesības, gan pienākumi.

·        legatāri - singulāri tiesību mantinieki, kuri iegūst tikai atsevišķas mantošanas tiesības.

Latvijā, tāpat arī Vācijā un Zviedrijā pirmie tiek dēvēti par mantiniekiem, bet otrie par legatāriem.

Francijā izšķir universālos legatārus, legatārus pēc universālā titula un singulāros legatārus. Universālais legāts šajā gadījumā tiek saprasts kā tāds mantojuma rīkojums, kad visa manta pāriet pie viena vai vairākiem mantiniekiem. Legāts pēc universiālā titula nozīmē, ka pie mantiniekiem pāriet tikai noteikta mantojuma īpašuma daļa. Kā universālie legatāri, tā legatāri pēc universālā titula atbild par mantojuma atstājēja parādiem. Singulārie legatāri ir legatāri šaurās nozīmē un tiem ir tikai tiesības uz atsevišķām lietām.

Anglijā un ASV, kur mantojums sākumā pāriet “personīgajam pārstāvim”, mantinieki netiek uzskatīti par universāliem tiesību mantotājiem. Nav atšķirību starp universāliem mantiniekiem un legatārijiem. Gadījumos, kad manto lielu īpašumu, tādu kā nekustamos īpašumus, kapitālu, mantinieks tiek dēvēts devisees, bet par legatees, ja tiek mantots tikai personīgais īpašums. Abos gadījumos mantošana notiek vienādi.

3.4. Neatraidāmo mantinieku institūts.

Mantojuma atstāšanas brīvības princips atļauj mantojuma atstājējam noteikt par savu mantinieku jebkuru personu, pat nerēķinoties ar tuvāko radinieku interesēm. Tomēr šis princips tiek ierobežots par labu mantojuma atstājēja ģimenei un dažādās valstīs tas tiek reglamentēts dažādi.

Latvijā neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie. Ja testatoram nav lejupējo, tad neatraidāmie mantinieki ir arī tuvākās pakāpes augšupējie. Neatraidāmajiem mantiniekiem pienākas puse no tā, ko viņi būtu saņēmuši, mantojot pēc likuma.

Francijā ir noteikta “brīvā daļa”, kuru mantojuma atstājējs var brīvi izlietot gan dāvinot dzīves laikā, gan atstājot rīkojumus nāves gadījumam. Pārējā mantojuma daļa ir “rezerve”, kas pienākas mantojuma atstājēja tuvākajiem radiniekiem, pie kuriem pieder radinieki taisnā līnijā: gan lejupējie, gan augšupējie. Sānu līniju radiniekiem (pat brāļiem un māsām), kā arī laulātam nepienākas “rezerve” un tie var tikt pilnībā izslēgti no mantojuma. “Brīvā daļa “ ir puse no īpašuma, ja mantojuma atstājējam ir viens bērns, trešdaļa - ja tam ir divi bērni un ceturtdaļa, ja mantojuma atstājējam ir trīs vai vairāk bērnu. Ja mantojuma atstājējam nav bērnu, tiesības uz “rezervi” tiek piešķirtas katrai augšupejošajai (mātes un tēva) līnijai vienas ceturtdaļas no īpašuma apmērā.

Ðveices likumdošanā šis jautājums risināts līdzīgi. Atšķirībā no Francijas, tiesības uz “rezervi” ir arī brāļiem, māsām un pārdzīvojušam laulātajam. Dažādos kantonos jautājums par brāļu un māsu un to lejupējo tiesībām uz “rezervi” dažādi.

Vācijā lejupējiem, vecākiem un laulātajam ir tiesības uz neatņemamo daļu. Gadījumā, ja to intereses nav aizstāvētas testamentā, “neatņemamās daļas apjoms ir vienāds ar mantojuma daļu, kas tiem pienāktos, mantojot pēc likuma. realizētas “Neatņemamās daļas” tiesības tiek realizētas prasības ceļā pret mantiniekiem pēc testamenta par naudas kompensācijas izmaksu.

Anglijā testamenta atstāšanas brīvība tiek ierobežota minimāli. Tādi jēdzieni kā “rezerve” un “neatņemamā daļa” Anglijā neeksistē. 1938.g. likums nosaka tiesības pārdzīvojošam laulātajam, nepilngadīgiem bērniem un darba nespējīgiem bērniem tiesības griezties tiesā ar prasību noteikt tiem “samērīgu” uzturu no matojuma īpašuma, ja tas nav paredzēts testamentā. Saskaņā ar 1975. gada likumu par mantošanu šādas tiesības ieguva arī: mantojuma atstājēja bijušais laulātais, ja tas nav stājies citā laulībā, visi mantojuma atstājēja bērni, tai skaitā vēl nedzimušie, un apgādībā esošie. Tiesām ir tiesības noteikt uzturēšanai nepieciešamo summu pēc saviem ieskatiem.

ASV testatora brīvība tiek ierobežota par labu pārdzīvojušajam laulātajam.  Saskaņā ar vairāku štatu likumdošanu (Aijova, Kanzasa, Ņujorka u.c. ) pārdzīvojošais laulātais var izvēlēties: mantot pēc testamenta vai pēc likuma (ja testaments nav tam izdevīgs). Dažos štatos, tāpat kā Anglijā, laulātais var prasīt tiesai noteikt “samērīgu uzturu”.

3.4. Testamenta atsaukðana.

Testators var atsaukt testamentu jebkurā brīdī pilnīgi vai attiecībā kādu tā daļu. To var veikt dažādos veidos:

·        atceļot testamentu ar paziņojumu vai speciālu aktu;

·        sastādot jaunu testamentu, kas tieši atceļ iepriekšējo vai ir pretrunā tam;

·        iznīcinot testamentu,

·        izņemot oficiāli deponēto testamentu.

Latvijā testaments tiek atcelts ar likumu, ja testatoram, taisot testamentu, nav bijis bērnu, bet vēlāk tādi piedzimuði.

Kontinentālās Eiropas valstīs, bet ne Latvijā testaments tiek atcelts ar likumu, ja testators šķir laulību, bet Anglijā un ASV - arī, ja testators stājas laulībā.

Testaments zaudē spēku:

·        ja persona, kuras labā testaments taisīts, nomirst pirms testatora,

·         ja testamenta objekts zudis testatora dzīves laikā,

·        kontinentālās Eiropas valstīs arī tad, ja vienīgais mantinieks vai legatārs atsakās no mantojuma.

Testaments tiek atzīts par juridiski spēkā neesošu, ja nav ievērota tā sastādīšanas forma, tam nav noteikts saturs, nav skaidri izteikta testatora griba, kā arī, ja testatoram nav bijusi spēja atstāt testamentu.

3.5. Savstarpējie testamenti.

Testatora gribas izpaudums parasti ir vienpusējs un to var atsaukt. Tajā pašā laikā vairākās valstīs iespējams sastādīt tā saucamos kopējos testamentus, kuros izteikta divu vai vairāku personu griba.

Latvijā kopējos (savstarpējos) testamentus var sastādīt jebkuras divas vai vairākas personas, kopējā aktā savstarpēji ieceļot viena otru par mantiniekiem. Šīm personām nav jābūt savā starpā radiniekiem.

Latvijā var sastādīt arī korrespektīvos testamentus, tas ir tādus testamentus, kad vienas personas iecēlums par otras personas mantinieku ir spēkā tikai kopā ar otrās personas iecēlumu par pirmās mantinieku.

Vācijā kopējie testamenti ir spēkā tikai attiecībā uz laulātajiem.

Arī Anglijā un ASV pastāv savstarpējie testamenti, kuri satur vairāku personu savstarpējas apņemšanās vienam pret otru.

Francijas Civilkodekss aizliedz kopējus testamentus.

4.   nodaļa. Līgumiskās mantošanas regulējums.

Līgumiskajā mantošanā viena no pusēm ir mantojuma atstājējs (testators), bet otra puse viena vai vairākas personas, kuras ir pilnvarotas saņemt noteiktu mantojuma atstājēja īpašumu pēc tā nāves. Atšķirībā no testamenta, kas stājas spēkā tikai no testatora nāves brīža, mantojuma līgums ir spēkā un ir saistošs pusēm no tā noslēgšanas brīža un nevar tikt lauzts vienpusēji.

Latvijas civillikumā, Francijas un Ðveices civilkodeksos mantojuma līgumi aprakstīti diezgan sīki, lai gan dzīvē tie tiek sastādīti daudz retāk nekā testamenti.

Latvijā mantojuma līgumu var noslēgt arī personas, kas nav savā starpā radinieki.

Francijā mantojuma līgumi ir pieļaujami tikai kā izņēmums dažos gadījumos, piemēram, starp dzīvesbiedriem.

5. nodaļa. Likumiskā mantošana.

Likumiskā mantošana ir mantošana bez testamenta. Likums, nosakot to personu loku, kurām ir tiesības gadījumā saņemt mantojumu, it kā aizvieto neesošo mantojuma atstājēja gribu. Likumiski manto tuvākie radinieki. Šo tuvāko radinieku loks ir dažāds dažādās valstīs.

Latvijā likumiskās mantošanas sistēma veidota, balstoties uz romiešu tiesību tradīcijām. Asinsradinieki tiek dalīti šķirās atkarībā no to radniecības tuvības mantojuma atstājējam.

Pirmajā šķirā ietilpst lejupējie (bērni, mazbērni). Otrajā šķirā manto tuvākie augšupējie, kā arī māsas un brāļi. Trešajā  šķirā ietilpst pusbrāļi, pusmāsas un mirušo pusmāsu un pusbrāļu bērni. Ceturtajā šķirā iekļauti pārējie radinieki. Ja manto kāda no pirmajām šķirām, tālākās nemanto. Šķiras iekšienē, ja manto kāds no tuvākajiem radiniekiem, tālākais nemanto.

Tomēr ir arī pārstāvniecības tiesība- tas ir, lejupējie iestājas sava mirušā augšupējā tiesībās, sadalot mirušā augšupējā daļu savā starpā. Pārstāvniecības tiesība attiecas uz pirmajām divām šķirām un daļēji uz trešo šķiru, bet ne uz ceturto.

Pārdzīvojošais laulātais Latvijā formāli nav iekļauts nevienā no šķirām. Tas saņem bērna daļu, ja bērnu ir mazāk kā četri un vienu ceturto daļu mantojuma, ja bērnu ir četri un vairāk. Ja nav ne bērnu, ne citu lejupējo, pārdzīvojošais laulātais saņem pusi no mantojuma un dzīvokļa iekārtu. Ja mirušajam nav ne lejupējo, ne augšupējo, ne brāļu, ne māsu, vai arī tie atsakās no matojuma, pārdzīvojošais laulātais manto visu.

Francijā likumiskā mantošana arī notiek saskaņā ar romiešu tiesību tradīcijām un ir praktiski analoga Latvijas sistēmai. Atšķiras dalījums šķirās. Tā otro šķiru veido mantojuma atstājēja vecāki, kā arī brāļi, māsas un to lejupējie. Trešajā šķirā iekļauti citi augšupējie radinieki (vectēvs, vecmāte, vecvectēvs, vecvecmāte utt.) Pēdējā, ceturtajā šķirā ietilpst visi citi blakus radinieki līdz sestajai radniecības pakāpei (t.i. māsīcas, brālēni, krustmātes, krustēvi).

Ja mantojuma atstājējam nav lejupējo, tad mantojuma īpašums tiek dalīts uz pusēm mātes un tēva līnijai. Tas notiek arī tad, ja dzīvs ir tikai viens no vecākiem, bet otrajā līnijā - citi augšupējie, kā arī gadījumos, kad trešajā vai ceturtajā šķirā manto abu līniju pārstāvji.

Pārdzīvojošā laulātā mantošanas tiesības ir nedaudz paplašinātas. Formāli laulātais netiek ieslēgts nevienā no šķiram, bet reāli tas manto pirms ceturtās šķiras, atstumjot tos no mantošanas. Ja ir mantinieki augstākās šķirās tikai vienā no līnijām (mātes vai tēva), tad pārdzīvojošais laulātais saņem pusi no mantojuma ar pilnām īpašumtiesībām uz to. Citos gadījumos viņš saņem tikai uzufruktu uz daļu mantojuma (vienu ceturtdaļu, ja ir pirmās šķiras mantinieki, pusi- visos citos gadījumos). Pie tam mantinieki var pieprasīt uzufrukta pārvēršanu mūža rentē.

Vācijā un Šveicē, lai noteiktu mantošanas kārtību likumiskās mantošanas gadījumā, izmanto parantellu sistēmu. Parantella ir asinsradinieku grupa, ko veido kopējs sencis un tā lejupējie.

Pirmajā parantellā ir pats mantojuma atstājējs un tā lejupējie, otrajā - mantojuma atstājēja vecāki un to lejupējie, trešajā vectēvs un vecmāte (pa tēva un mātes līnijām) un to lejupējie.

Radinieki tiek aicināti mantot pa parantellām. Tādejādi vispirms manto mantojuma atstājēja lejupējie, ja to nav, manto augšupējie otrajā parantellā. Mantinieki iepriekšējā parantellā nepielaiž pie mantošanas nākamās parantellas. Pirmajā parantellā īpašums tiek dalīts līdzīgās daļās starp mantojuma atstājēja bērniem. Pārējiem manta tiek dalīta pēc pārstāvniecības principa. Otrajā parantellā manta tiek dalīta līdzīgās daļās starp vecākiem, bet, ja kāda no tiem nav starp dzīvajiem, tā daļa pāriet tā lejupējiem, bet ja to nav, otrajam no vecākiem. Trešajā un tālākajās parantellās mantošanas principi ir līdzīgi: Augšupējiem ir priekšrocība pret lejurējiem un tie atstumj lejupējos no mantošanas. Mantojums tiek dalīts uz pusēm starp tēva un mātes līnijām. Ja vienā no līnijām nav mantinieku, tad mantojuma daļa pāriet otrai līnijai. Lejupējie manto pēc pārstāvniecības principa.

Vācijas likumdoðana neierobeþo parantellu skaitu, kuri tiek aicināti mantot, kā rezultātā likumiskās mantošanas ceļā var mantot arī ļoti attāli radinieki.

Šveicē turpretim likumisko mantotāju loks ir ierobežots ar pirmajām trim parantellām. Ceturtās parantellas mantotāji var iegūt tikai uzufruktu uz mantojuma atstājēja īpašumu. Saskaņā ar Šveices civilkodeksu mantojuma īpašumtiesības šajā gadījumā pāriet valstij.

Pārdzīvojušais laulātais Vācijā un Šveicē nav iekļauts nevienā parantellā, tas manto kopā ar tām. Ja pārdzīvojušais laulātais manto kopā ar pirmo parantellu, tas iegūst vienu ceturto daļu mantojuma, ja kopā ar otro parantellu, tad pusi no mantojuma Vācijā un ceturto daļu Šveicē, ja kopā ar trešo parantellu - pusi. Pārdzīvojošais laulātais atstumj no mantošanas tālākās (sākot no ceturtās) parantellas.

Šveicē pārdzīvojošais laulātais var izvēlēties vai nu īpašumtiesību iegūšanu uz mantojuma norādīto daļu vai uzufruktu uz lielāku mantojuma daļu, kas var tikt pārvērsts mūža rentē.

Anglijā pārdzīvojošais laulātais ir priviliģēts mantotājs likumiskajā mantošanā. Ja ir lejupējie, pārdzīvojošais laulātais var saņemt noteiktu naudas summu, kura apmēru nosaka lords - kanclers. Bez tam viņš saņem mūža lietošanā pusi no pārējā atstātā mantojuma, kas brīvs no parādiem. Otra puse pāriet lejupējiem - bērniem un pēc pārstāvniecības principa mazbērniem. Ja bērni nav pilngadīgi, to daļas veido “pilnvarojuma īpašumu” uz likuma pamata. Ja mantojuma atstājējam nav bērnu, bet ir vecāki vai brāļi un māsas, pārdzīvojušajam laulātajam ir tiesības uz lielāku naudas summu. Bez tam viņš saņem īpašumtiesības uz pusi no atstātā no parādiem brīvā mantojuma. Otra puse pāriet īpašumtiesībās mirušā vecākiem, bet ja to nav - brāļiem un māsām kā “pilnvarojuma īpašums“.

Pārdzīvojušam laulātajam abos gadījumos ir arī ekskluzīvas tiesības uz mājsaimniecības priekšmetiem. Ja mantojuma atstājējam nav neviena no norādītajiem radiniekiem, visa manta pāriet pārdzīvojušam laulātajam.

Ja nav pārdzīvojušā laulātā, tad mantošana Anglijā radinieki manto šādā kārtībā:

1) lejupējie;

2) vecāki;

3) brāļi un māsas;

4) brālēni un māsīcas;

5) vecmātes un vectēvi;

6) krustēvi un krustmātes;

7) otrās pakāpes krustēvi un krustmātes. Pilngadīgie lejupējie un augšupējie saņem īpašumtiesības uz mantojuma daļu, nepilngadīgie – “pilnvarojuma īpašumtiesības”.

Lielākajā daļā ASV štatu tāpat kā Anglijā, priekšroka, mantojot pēc likuma ir pārdzīvojušajam laulātajam. Tā piemēram, Ņujorkas štatā pārdzīvojušajam laulātajam ir tiesības uz 2000 dolāriem vai ekvivalentu personīgā īpašuma daļu, kā arī uz vienu trešdaļu no atstātā īpašuma (ja ir divi vai vairāk bērni vai to lejupējie). Ja mantojuma atstājējam ir viens bērns vai tā lejupējie, tad pārdzīvojošais laulātais saņem pusi. Ja mantojuma atstājējam nav lejupējo, bet ir vecāki, pārdzīvojušais laulātais saņem 25 000 dolāru un pusi no pāri palikušā mantojuma. Ja nav ne lejupējo, ne vecāku, pārdzīvojošais laulātais saņem visu mantojumu.

Daudzos ðtatos (Aijova, Kalifornija, Mena, Ohaijo u.c.) pārdzīvojošā laulātā daļa ir no vienas trešdaļas līdz pusei atkarībā no lejupējo esamības. Daudzos štatos pārdzīvojošajam laulātajam bez tam ir tiesības uz noteiktu naudas summu, kas var būt pietiekami liela (Aijovā - 25 000, Dienviddakotā- 100 000).

Ja nav pārdzīvojoša laulātā, viss īpašums pāriet citiem radiniekiem, pirmām kārtām lejupējiem, ja to nav - vecākiem, citiem augšupējiem un sāņus līnijām. Ar dažiem izņēmumiem (Kanzasa, Vaijominga) likumisko mantotāju loks nav ierobežots.

Visās minētajās valstīs, ja mantotāju nav, vai tie atsakās no mantojuma, tas pāriet valstij.

Latvijā šajā gadījumā valsts atbild mantojuma atstājēja kreditoriem tikai mantojuma masas apmērā.

Vācijā un Šveicē šajā gadījumā valsts tiek uzskatīta par mantotāju pēc likuma un tā iegūst ne tikai mantojuma atstājēja tiesības, bet arī pienākumus.

Francijā, Anglijā un ASV šādos gadījumos mantojums tiek uzskatīts par bezsaimnieka mantu un pāriet valstij bez jebkādiem apgrūtinājumiem.

6.nodaļa. Mantojuma iegūšana.

Mantojuma atstājēja nāves momentā notiek mantojuma atstājēja tiesību un pienākumu pāreja uz tā mantiniekiem.

Saskaņā ar Latvijas civillikumu, ar aicinājumu mantot nodibinās iespēja kļūt par mantinieku, bet mantojuma iegūšanai nepieciešama griba pieņemt mantojumu. Šī griba var izpausties:

·        paužot to noteikti mutiski vai rakstiski vai ar darbību;

·        klusējot. Klusējot mantojums pieņemts, ja tas atrodas mantinieka faktiskā valdījumā un noteiktajā termiņā mantinieks nav no tā atteicies.

·         

Atteikties no mantojuma Latvijā arī var vai nu noteikti to paužot vai klusējot. Klusējot no mantojuma atsakās, ja mantinieks, kura valdījumā mantojums neatrodas, noteiktā termiņā (viena gada laikā no aicinājuma mantot vai viena gada laikā no brīža, kad viņš saņēmis ziņas par mantojuma atklāšanos) nepauž savu gribu pieņemt mantojumu.

Francijā universālie legatāri kļūst par mantojuma īpašniekiem no mantojuma atstājēja nāves momenta bez speciāla tiesas orgānu lēmuma. No šī paša momenta mantojuma atstājēja kreditoriem ir tiesības uz prasījumiem no tā. Tomēr universālie legatāri, kas nozīmēti pašrocīgā vai slepenā testamentā, sākt valdīt tikai uz tiesas sprieduma pamata. Legatāriem pēc universālā titula un singulāriem legatāriem savu tiesību realizēšanai ir jāvēršas ar prasību pie likumiskajiem mantiniekiem, “rezerves” mantiniekiem vai universālajiem legatāriem.

Atteikties no mantojuma Francijā var ar formālu paziņojumu, kas tiek reģistrēts tiesas kancelejā. Šāds paziņojums var tikt izdarīts 30 gadu laikā.

Arī Vācijā un Šveicē automātiskais tiesību un pienākumu vienotības princips darbojas bez ierobežojumiem. Tas iestājas mantojuma atstājēja nāves brīdī. No mantojuma var atteikties noteiktā laika periodā. Ja mantojums pieņemts, turpmāk no tā atteikties nevar.

Pamatojoties uz romiešu tiesību tradīcijām, kontinentālās Eiropas tiesības uzskata mantinieku par mirušā personības turpinātāju, kā rezultātā tas nes atbildību par mantojuma atstājēja parādiem bez ierobežojumiem, pat ārpus mantojuma robežām. Dažos gadījumos tomēr mantinieka atbildība tiek ierobežota.

Latvijā, kā arī Francijā mantinieks var ierobežot savu atbildību, pieņemot mantojumu ar tā inventāra sastādīšanas noteikumu. Šajā gadījumā mantotājs atbild kreditoriem mantojuma masas apmērā.

Vācijā mantotāja atbildības ierobežošana var notikt, nosakot mantojuma pārvaldījumu vai arī nosakot konkursu.

Šveicē arī var tikt sastādīts mantojuma inventārs, bez tam arī var tikt veikta oficiāla mantojuma likvidācija, atdodot mantiniekiem mantojuma pārpalikumu pēc parādu dzēšanas.

Anglo- amerikāņu tiesību sistēmas valstīs ir principāli cits mantojuma pārejas veids. Centrālā figūra šajā mehānismā ir “personīgais pārstāvis”. Ja tas ir noteikts testamentā, tad to sauc par mantojuma izpildītāju, bet citos gadījumos par administratoru.

Personīgā pārstāvja pilnvaras sākas brīdī, kad tās apstiprina tiesa. Personīgā pārstāvja funkcijas var veikt viena vai vairākas personas. Personīgais pārstāvis veic mantojuma likvidāciju, dzēšot parādus likumā noteiktajā rindas kārtībā. Personīgajam pārstāvim pāriet viss mantojuma īpašums, kuru tas valda kā pilnvarotais īpašnieks. Mantojuma likvidācijas gaitu kontrolē tiesa. Kad visi parādi dzēsti, mantojuma atlikumu personīgais pārstāvis nodod mantiniekiem pēc testamenta vai pēc likuma, ņemot vērā katram pienākošos daļu. Mantinieki, protams, nekādu atbildību par mantojuma atstājēja parādiem nenes.

Kopsavilkums.

Kontinentālajā Eiropā, ieskaitot Latviju no vienas puses un anlgo-amerikāņu tiesību sistēmas valstīs no otras puses eksistē dažādās tiesību sistēmas, kas arī nosaka arī principiālas atšķirības mantošanas tiesībās.

Kontinentālās Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, mantošanas būtība ir no romiešu tiesībām pārņemtā universāla tiesību pārņemšanas sistēma. Raugoties no filozofiskā viedokļa mantinieki tiek uzskatīti par mirušā personības turpinātāju, raugoties no juridiskā viedokļa mirušā tiesības un pienākumi pāriet uz tā mantiniekiem.

Turpretim ASV un Anglijā mantojuma atstājēja manta sākumā pāriet mirušā “personīgajam pārstāvim”, kurš realizē mirušā pienākumus, norēķinoties ar tā kreditoriem, bet mantinieki saņem to mantojuma īpašuma daļu, kas palicis pēc šīs norēķināšanās. Līdz ar to mantinieki ASV un Anglijā nepārņem nekādus mirušā pienākumus un neatbild par tā saistībām.

Tiesību avoti un literatūra.

Tiesību avoti:

1.   Latvijas Republikas Civillikums.

2.   Notariāta likums

3.   Latvijas Republikas Civilprocesa kodekss

4.   Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”

Literatūra:

1.   Krauze R., Mantojuma tiesības Latvijas Republikā, Rīga, 1994.

2.   Krauze R., Mantojuma tiesības. Komentārs. Rīga, 1993.

3.   Гражданское и торговое право капиталистических государств. Под ред. Е. А. Васильева, Москва, 1993.

4.   Федеративная Республика Германия. Конституция и законодательные акты. Под ред. Ю. П. Урьяса, Москва, 1991.

5.   Швеция. Конституция и законодательные акты. Москва, 1983.

6.   Французкая Республика. Конституция и законодательные акты. Москва, 1989.

7.   США. Конституция и законодательные акты. Москва, 1992.

8.   Ф. М. Решетников. Правовые системы стран мира. Москва, 1993.