KONTROLDARBS LATVIJAS TIESĪBU VĒSTURĒ

Latvijas Universitāte

Juridiskā fakultāte

Tiesību teorijas un politikas zinātņu katedra

Neklātienes nodaļas

1.kursa studenta

Daiņa Gulbja

Stud.apl.num. JurP 990460

KONTROLDARBS

LATVIJAS TIESĪBU VĒSTURĒ

LATVIJAS REPUBLIKĀ NOTIKUŠĀ 1934.GADA 15.MAIJA APVĒRSUMA JURIDISKS RAKSTUROJUMS

Zinātniskais konsultants

Lekt. Jānis Lazdiņš

2000

Rīga

“Tā būs demokrātiska taisnīga valsts, kura nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai,” nobeidzot savu runu, svinīgi pasludināja jaunieceltais Latvijas Republikas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas aktā Latviešu operas namā (tag. Nacionālajā teātrī) 1918.gada 18.novembī.[1]  Šī Kārļa Ulmaņa runa izpelnījās jūsmīgus aplausus.

Vēsturnieki un politiķi ļoti pretrunīgi skaidro 1934.gada maija notikumus Latvijā. Kārlis Ulmanis ļoti labi apzinājās tiesiskas valsts pamatprincipus, taču viņš pats nespēja un nevēlējās atbalstīt šo paša deklarēto principu 1934.gada 15.maijā, kad izšķīrās par demokrātijas likvidēšanu.[2] 

Līdz 15.maija valsts apvērsumam Latvijā pastāvēja demokrātiska valsts pārvaldes iekārta. Tā bija parlamentāra republika, kas balstījās uz demokrātisku 1922.gada 15.februārī pieņemto Satversmi. Tā stājās spēkā 1922.gada 7.novembrī 12. dienā.[3]

Šī darba mērķis ir noskaidrot, vai Kārlis Ulmanis bija tiesīgs pārņemt varu valstī savās rokās 1934.gada naktī no 15.uz 16.maiju un kas varēja viņam draudēt par veikto valsts apvērsumu.

Jebkurš apvērsums ir pastāvošās valsts pārvaldes iekārtas vai pārvaldes gāšanas fakts. Saskaņā ar definīcju – apvērsums ir politiskās varas pāreja no viena politskā spēka (šķiras, sociālā slāņa, politiskā grupējuma vai partijas) rokām cita politiska spēka rokās.[4]

Valsts apvērsuma juridiskie pamati un pirmssākumi ir meklējami Latvijas ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa, kas vienlaicīgi bija arī Zemnieku savienības vadītājs, iesniegtajos Satversmes grozījumos Saeimai 1933.gada 3.novembrī.

Grozījumi skāra valstij un demokrātijai ļoti nozīmīgus Satversmes pantus. Pavisam K.Ulmanis bija paredzējis grozīt 19 valsts pamatlikuma pantus, 15 no kuriem attiecās tieši uz Valsts prezidentu. Nozīmīgākie no tiem bija:

-         5.pants. Saeima sastāv no 50 tautas priekšstāvjiem.

-         35.pants. Valsts prezidentu ievēl tauta uz 5 gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās.

-         39.pants. Viena un tā pati persona nevar būt par Valsts prezidentu ilgāk kā 10 gadus no vietas.[5]

Izdarot grozījumus 5.pantā K.Ulmanis būtu panācis likumdošanas varas – Saeimas skaitliskā sastāva samazināšanu par 50 %, respektīvi uz pusi, līdz ar to ierbežojot citu politisko partiju un savu idejisko pretinieku pārstāvniecību Saeimā. Valsts prezidenta pilnvaru pagarināšanu uz 5. gadiem (35.pants) būtu kā juridiskais garants viņa ilgākai valdīšanai valstī.

K.Ulmaņa iesniegtos Satversmes grozījumus  Saeima noraidīja.[6] Bija divi lasījumi un bija paredzēts vēl trešais, kuram vajadzēja dot galīgo akceptu. Taču, tam nebija lemts notikt, jo parlamenta likumīgo darbību pārtrauca valsts apvērsums.

Vai Kārlis Ulmanis bija tiesīgs izsludināt valstī izņēmuma stāvokli?

Ministru kabineta pirnvaras nosaka Satversmes 4.nodaļa. Saskaņā ar 62.pantu, Ministru kabinets ir tiesīgs izsludināt izņēmuma stāvokli valstī gadījumā, ja:

1.     Valsti apdraud ārējs ienaidnieks.

2.     Valstī vai tās daļā ir izcēlies vai draud izcelties iekšējs nemiers, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu.

Saimā politisko partiju starpā valdīja nesaskaņas un bija grūti pieņemt svarīgus lēmumus, taču, to nevar uzskatīt par ‘iekšēju nemieru, kurš apdraud pastāvošo valsts iekārtu’ [7].

Par tā izsludināšanu 24 stundu laikā ir jāpaziņo Saimas prezidijam, kuram šāds Ministru kabineta lēmums nekavējoši jāceļ priekšā Saeimai.

-         K.Ulmanis to nedarīja, bet rīkojās gluži pretēji – atlaida Saiemu, kas ir definējams kā Saeimas darba traucēšana;

-         K.Ulmanim, par Saimas atlaišanu draudēja arī tāds soda veids kā ‘pārmācības nams’ (Soda likuma Ceturtās nodaļas – par Saiemas darbības traucēšanu, 76.pants), jo izmantojot dienesta pilnvarojumu viņš nepamatoti atlaida Saeimu 1934.gada 15-16.maijā.

-         Karaspēka un aizsargu izmantošana apvērsumā – ieņemot visas valdības svarīgākās ēkas – 112.pants , par izdarītu dumpīgu vai nodevīgu nodarījumu un musinājis karavīrus pārkāpt kara dienesta pienākumus un kur musinājuma sekas ir bijušas smaga nozieguma izdarīšana – K.Ulmanim draudēja spaidu darbi uz laiku, ne ilgāku par astoņiem gadiem.

Kārlim Ulmanim nebija tiesīas izmantot Satversmes 62.panta aizsegu un izņēmuma stāvokļa izsludināšanas noteikumus, lai veiktu valsts apvērsumu. Viņš izsludināja valstī izņēmuma stāvokli visā Latvijā uz 6.mēnešiem. Vēlāk sekoja šī izsludinātā stāvokļa grozījumu un pārgrozījumi. Valstī tika izsludināti “Pārgrozījumi noteikmos par Kara stāvokli”. Tie noteica, ka “ar kara un iekšlietu ministru lēmumu var nodot Kara tiesai, iztiesāšanai pēc kara laika likumiem lietas par noziedzīgiem nodarījumiem un to mēģīnājumiem, kas paredzēti Sodu likma 69-74., 78., 81., 87 –98., 105.u.c.pantos.[8] Šajos pantos bija runa par valsts nodevību un noziedzīgu nodarījumu pret valsts mieru. Kara sodu likums paredzēja par tādiem nodarījumiem arī nāves sodu.

K.Ulmanis valsts apvērsumu izdarīja laikā, kad bija spēkā 1933.gada 8.jūnijā pieņemtais ‘Sodu likums’. Šā likuma otrās nodaļas ‘Dumpis’ 69.pants ir izteikts šādā redakcijā:

‘Kas lietojis varas darbus ar nolūku:

1)    grozīt Latvijā pastāvošo valsts iekārtu;

2)    gāzt Valsts prezidentu, Saimu vai Ministru kabinetu vai atņemt viņiem ar Latvijas Republikas Satversmi piešķirtās funkcijas;

3)    atraut no Latvijas kādu viņas teritorijas daļu,

sodāms:

     ar spaidu darbiem uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku. [9]

Kārlis Ulmanis ir pārkāpis šā panta 1.un 2.daļu, tāpēc viņam pienācās attiecīgais sods – spaidu darbi uz visu mūžu vai uz noteiktu laiku. Saskaņā ar Sodu likuma Vispārīgiem noteikumiem, spaidu darbi ir kā augstākais sods un tos sauc par smagiem noziegumiem.

Par likumu grozījumiem pēc valsts apvērsuma:  81.pants paredz, ka laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Tā pat šis punkts paredz, ka šie likumi zaudē spēku, ja trīs dienas pēc nākošās Saeimas sesijas atklāšanas nav iesniegti Saeimā. Saeima bija atlaista, likumus nebija kur iesniegt, tātad jebkuri likumu grozījumi bija nelikumīgi.

Parlamentārāri demokrātiska valsts bija beigusi pastāvēt, tās vietā bija izveidota autoritāra vadonības valsts. 1934.gada 16.maija rītā K.Ulmanis valdības manifestā Rīgas radiofonā paziņoja, ka “apvērsuma rīkotāju rīcība nav vērsta pret Latvijas demokrātiju, viņa grib panākt, lai partiju cīņas nenomāktu tautas veselīgo garu un tautas gribu, kas radīs drošus pamatus īstai tautvaldībai.”[10] Tas noteica “visiem iedzīvotājiem, kara, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāizpilda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kara stāvokli.” Savā runā izsludinot izņēmuma stāvokli valstī K.Ulmanis faktiski nonievāja pastāvošo valsts iekārtu (saskaņā ar Sodu likuma 110.pantu – sodāms ar cietumu). 

Juridiski un arī faktiski Ministru kabinets vairs nebija tikai izpildu orgāns, bet reizē arī likumdošanas orgāns, kas bija pārņēmis Saeimas funkcijas. Ar īpašu likumu valdība bija pārņēmusi likumdošanas varu valstī un atsaucoties uz tā pamatlikuma (Satversmes) 81.pantu, kurš noteica, ka valdībai Saeimas sesiju starplaikā ir tiesības pieņemt lēmumus ar likuma spēku, sāka realizēt savas ieceres lai palielinātu kontroli valstī.

“Valsts prezidents Alberts Kviesis notikušo akceptēja un palika savā amatā līdz Valsts prezidenta pilnvaru beigām – 1936.gada aprīlim. Pēc viņa Valsts prezidenta amatu uzņēmās Ministru kabineta vadītājs Kārlis Ulmanis, apvienodams gan Valsts, gan Ministru prezidenta amatus.” [11] Juridiski beigusi pastāvēt Latvijas Republika ar republikai raksturīgo valsts varas sadales un pārvaldes veidu. Faktiski K.Ulmanis likvidēja demokrātiju.

Par autoritatīvās vadības pieņemto likumu pareizību runāja arī tā laika iekšlietu ministra biedrs A.Bērziņš, kurš pārliecināja pilsoņus ar vārdiem: “Ja kāds likums izdots, tad valdība to pārdomājusi ne stundu, ne dienu, bet pārdomājusi visas iespējamības, un tāpēc likumi, kas nāk no valdības ir labi likumi. ”[12]

K.Ulmanis bija panācis varas monopolizāciju ar miermīlīgiem līdzekļiem. 1922.gada Satversme gan netika atcelta, gan netika arī ievērota. [13] Kā uzsver Latvijas vēsturnieki, ‘maija diktatūra’ dažam šķiet pat īstena recepte, lai atrisinātu mūsdienu (šeit - 30.gadu) Latvijas problēmas – bezdarbu, zemo dzīves līmeni, rūpniecības un lauksaimniecības pacelšanu, nacionālās valodas un kultūras attīstības un aizsardzības nostiprināšanu.[14]

KOPSAVILKUMS:

1.     Kārlis Ulmanis organizēja valstī DUMPI, kā rezultātā tika mainīta valsts iekārta (beidza pastāvēt Republika).

2.     Saskaņā ar 1933.gada Sodu likuma 69.pantu viņam draudēja augstākais soda mērs – spaidu darbi uz mūžu.

3.     Sakarā ar to, ka K.Ulmanis bija nodrošinājis karaspēka un aizsargu atbalsu, valstī faktiski nebija spēka, kas varēja stāties pretī viņa dumpim un valsts apvērsumam.

4.     Sarežģītais posms pēc 1929.gada pasaules lielās saimnieciskās krīzes Latvijā sekmēja iedzīvotāju uzticēšanos vienai spēcīgai personībai valsts priekšgalā - “valsts saimniekam” un līdz ar to arī likumdošanas un izpildvaras koncentrēšanos vienās rokās.

---

[1] Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas.- R., 1988., 64.

[2] Bluzma V. Latvijas Vēsture., Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā.- R., 1998., 20.

[3] Kurlovičs G. Konsultants Latvijas vēstures civilzinībās.- R., Zvaigzne ABC, 1997.,54.

[4] Ašmanis M. Politisko terminu vārdnīca.- R., LU, 1992., 9-10.

[5] Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914 – 1940.- Stokholma, Daugava, 1976., 572.

[6] Baumerts I. Latvijas vēstures pamatjautājumi. - R., Zvaigzne ABC, 1998., 88-90.

[7] Kurlovičs G. Konsultants Latvijas vēstures civilzinībās.- R., Zvaigzne ABC, 1997.,59.

[8] Turpat., 591.

[9] Likumu un Ministru kabinera noeikumu krājums. 7.burtnīca.- R., 1933, 176-177.

[10] Šilde Ā. Latvijas vēsture 1914 – 1940.- Stokholma, Daugava, 1976., 604.

[11] Baumerts I. Latvijas vēstures pamatjautājumi. - R., Zvaigzne ABC, 1998., 89.

[12] Turpat., 604.

[13] Baumerts I. Latvijas vēstures pamatjautājumi. - R., Zvaigzne ABC, 1998., 90.

[14] Bluzma V. Latvijas Vēsture., Tiesiskas valsts pirmsākumi Latvijā.- R., 1998., 20.