Īpašumtiesības

Jebkura sabiedrība, kas darbojas uz tirgus ekonomikas principiem, nevar neatzīt, ka viens no šādas sabiedrības pastāvēšana pamatnosacījumiem ir – privātpersonas īpašumtiesību atzīšana, ievērošana un nodrošināšana. Tieši īpašums, ar kura palīdzību cilvēks var nodrošināt savas fizioloģiskās un sociālās vajadzības,  ir tas, kas motivē sabiedrības locekļus darboties, rūpēties par sava īpašuma un labklājības pieaugumu,. līdz ar to paaugstinot arī sabiedrības kopējo labklājības līmeni. Apzinoties šo būtisko patiesību, jau Amerikas savienoto valstu konstitūcijā, kuru uzskata par vienu no vecākajām konstitūcijām, un kura darbojas joprojām, kā viena no četrām cilvēka pamattiesībām tika nosaukta tiesība uz īpašumu.

Arī Latvijas Republikas privāttiesību sistēma, kuras pamats  ir Civillikums,  balstās uz īpašuma tiesību atzīšanu.

Attīstoties sabiedrībai un tajā valdošajai tiesību sistēmai, jēdziens īpašuma tiesības ir mainījies un attīstījies, daudzi tiesību zinātnieki veikuši plašus pētījumu un veidojuši monogrāfijas, mēģinot izstrādāt precīzu jēdziena “īpašums”, “īpašumtiesības” definīciju.

          Civillikuma Lietu tiesību daļas 927.pants nosaka, ka īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i. tiesība valdīt un lietot to,  iegūt  no  tās  visus  iespējamos  labumus,  ar  to rīkoties un noteiktā kārtā  atprasīt  to  atpakaļ  no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Savukārt 1038. pants nosaka, ka īpašnieks  var  viņam  piederošo  lietu  valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to  pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kaut arī no tam rastos zaudējums citai personai.

Līdz ar to no šādas definīcijas var secināt, ka īpašuma tiesība ir absolūta, un īpašniekam, realizējot savas tiesības, nav jārēķinās ne ar kādas citas konkrētas personas, ne ar sabiedrības kopumā interesēm.

Taču šāda absolutizēta pieeja, kas pilnībā atbilst konkrētā privātīpašnieka interesēm, ir pretrunā ar sabiedrības kopumā interesēm, līdz ar to rodas vajadzība noteiktos gadījumos ar likumu  ierobežot īpašnieka tiesības par labu sabiedrībai. tāpēc Civillikuma 1036.pantā ir noteikts, ka īpašums  dod  īpašniekam  vienam  pašam pilnīgas varas tiesību par lietu, ciktāl šī tiesība nav pakļauta sevišķi noteiktiem aprobežojumiem.

          Īpašuma objekti pēc savas dabas var būt visdažādākie – personīgas lietošanas priekšmeti, transportlīdzekļi, vērtspapīri, nekustams īpašums, u.t.t.,  un atkarībā no tā, cik lielā mērā, izlietojot savas īpašumtiesības attiecībā uz konkrētu lietu, īpašnieks var ietekmēt sabiedrības intereses, arī tiek noteikti īpašuma tiesību aprobežojumi.

Sevišķi īpašuma tiesību aprobežojumi tiek noteikti gadījumos, kad  īpašuma tiesību objekti ir ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļas – zeme, zemes dzīles, meži, ūdeņi, fauna. Cilvēks pats ir neatņemami saistīts ar ekoloģisko sistēmu, līdz ar to  cilvēka un sabiedrības dzīvei un attīstībai nepieciešams, lai ekoloģiskā sistēma būtu vesela, pilnvērtīgi funkcionējoša, kas iespējams tikai tad, ja veseli un pilnvērtīgi funkcionējoši ir visi tās atsevišķie elementi.

Šī iemesla dēļ Civillikumus nosaka īpašuma tiesību ierobežojumus attiecībā uz īpašuma objektu – ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļu, tas ir – ūdeņu un meža  lietošanas tiesībām.

Mežs ir būtiska ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļa, no kuras daudzajām funkcijām kopējā ekoloģiskajā sistēmā cilvēkam vissvarīgākā ir – skābekļa nodrošināšana. Bez skābekļa uz zemes nav iespējama dzīvība, savukārt bez meža, kokiem, nav skābekļa, līdz ar to ir svarīgi nodrošināt, lai meža platības strauji nesamazinātos. Meža īpašniekam savukārt lielākoties meža primāro vērtību sastāda no tā iegūstamo kokmateriālu un citu mežmateriālu vērtība, kuru realizējot, īpašnieks  var uzlabot savu finansiālo stāvokli.

Saskaņā ar LR 24.02.2000. likuma “Meža likums” 3.pantu, mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma  visās  tā attīstības  stadijās, un  tajā  dominē koki, kuru augstums  konkrētajā vietā var  sasniegt vismaz septiņus  metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20  procenti no mežaudzes aizņemtās platības.

Atkarībā no meža statusa, tas tiek iedalīts  aizsargājamos   mežos,  saudzējamos   mežos,  aizsargjoslu mežos   un   īpaši aizsargājamos meža  iecirkņos. Šādu mežu apsaimniekošanai tiek noteikti papildus ierobežojumi. mežu, uz kuru neattiecas neviens no iepriekš minētajiem īpašajiem statusiem, sauc par saimniecisko mežu.

MEŽA ĪPAŠNIEKS.

LR 24.02.2000. likuma “Meža likums” nedod definīciju jēdzienam meža īpašnieks. Likumā definēts tiek meža tiesiskais valdītājs, kas likuma izpratnē ir:

   a) persona, kurai atbilstoši  likumam pēc noteiktās institūcijas  lēmuma zemes reformas  gaitā  zeme  nodota (piešķirta)  īpašumā  par  samaksu  vai atjaunotas īpašuma tiesības uz to un zeme ierādīta (iemērīta) dabā,

   b) persona, kura meža zemes valdījumu ieguvusi uz mantojuma tiesību  vai cita likumīga pamata.

Acīmredzot šāds jēdziens likumā tiek lietots, ņemot vērā apstākli, ka gan zemes reformas rezultātā, gan citu procesu dēļ daudzu personu īpašumtiesības uz meža zemi var vēl nebūt nostiprinātas zemesgrāmatā, kaut gan citādi persona atbilst Civillikuma izpratnei ( 876.panta)  par tiesisku valdītāju tas ir, tiesisks valdītājs ir tāds, kura valdījumā lieta atrodas uz tiesiska pamata, un kurš neatzīst nevienu citu personu par lietas īpašnieku. Līdz ar to turpmākajos pantos Meža likums nenodala meža īpašnieka un tiesiskā valdītāja tiesības un pienākumus, turpretī šie abi statusi tiek pretnostatīti personām, kuras uz citiem pamatiem veic meža ciršanu, sagatavo, glabā vai pārstrādā kokmateriālus mežā vai tā tiešā tuvumā. Līdz ar to turpmāk referātā tiks lietots jēdziens meža īpašnieks, saprotot ar to visas personas, kuru īpašumā uz jebkāda tiesiska pamata atrodas meža zeme, neatkarīgi no šo īpašumtiesību koroborācijas.

MEŽA ĪPAŠNIEKA PIENĀKUMI.

Būtiskākie meža īpašnieka pienākumi, kas uzskaitīti Meža likumā, attiecas uz saprātīgu, saudzīgu meža apsaimniekošanu, un  savlaicīgu, pietiekamu meža atjaunošanu.

Meža īpašnieka pienākumus varētu iedalīt pēc sekojošām jomām:

1. Meža koksnes un nekoksnes vērtību izmantošanas noteikumu ievērošana.

 2.Meža atjaunošana.

3. Meža aizsardzība.

4. Informācijas nodrošināšana un sagatavošana.

5.Dabas aizsardzība mežā.

1. Meža koksnes un nekoksnes vērtību izmantošanas noteikumu ievērošana.

Meža koksnes izmatošana izpaužas kā koku ciršana. Kokus mežā atļauts cirst tikai saskaņā  ar šajā  likumā un  citos normatīvajos aktos noteikto kārtību sekojošās cirtēs:

1) galvenajā  cirtē -  koksnes galvenās  ražas ievākšanai  mežaudzē  pēc galvenās cirtes vecuma vai galvenās cirtes caurmēra sasniegšanas;

2)  kopšanas  cirtē  -  mežaudzes  sastāva,  paliekošās  mežaudzes  koku augšanas apstākļu un mežaudzes veselības stāvokļa uzlabošanai;

3) sanitārajā  cirtē  - meža  slimību,  kaitēkļu, dzīvnieku  vai  citādi bojātos, sausos, vēja gāztos un lauztos kokus;

 4) rekonstruktīvajā cirtē -  neproduktīvas mežaudzes normatīvajos  aktos noteiktajā kārtībā;

5) citā  cirtē  -  meža  infrastruktūras  izveidošanai  un  uzturēšanai, ainavu veidošanai, kā arī pēc meža zemes transformācijas.

          Lai  uzsāktu koku  ciršanu  meža zemē,  nepieciešams  apliecinājums, izņemot gadījumus,  kad  mežaudžu kopšanai  tiek  cirsti koki,  kuru  celma caurmērs ir mazāks par 12 centimetriem, kā arī sausie un vēja gāztie  koki. Bez apliecinājuma izcirstais  sauso un  vēja gāzto  koku apjoms  attiecīgās mežniecības teritorijā esošajā  īpašumā vai  tiesiskajā valdījumā  nedrīkst pārsniegt 10 kubikmetrus gadā.

Apliecinājums  ir  Valsts  meža  dienesta  izsniegts  dokuments,  kas apliecina konkrētas  plānotās darbības  likumību un  ir uzskatāms  par  šīs darbības atļauju. Apliecinājums  izsniedzams  mēneša  laikā  pēc  meža  īpašnieka rakstveida pieteikuma saņemšanas. Apliecinājums ir derīgs līdz kārtējā gada 31.decembrim. Apliecinājuma   izsniegšanas  kārtību   un  pieteikumā   iekļaujamo informāciju nosaka Ministru kabinets.

          Ja  koku  ciršana  nepieciešama  ārkārtas  situācijās  (snieglauze, vējlauze, vējgāze,  kas  traucē infrastruktūras  darbību,  meža  ugunsgrēku ierobežošana un citi normatīvajos  aktos noteiktie gadījumi), koku  ciršanu var uzsākt  pēc  mutvārdu  paziņojuma  sniegšanas  Valsts  meža  dienestam. Apliecinājumu izsniedz pēc ciršanas vietas pārbaudes dabā.

Koku  ciršana mežā  ir  aizliegta, ja  meža īpašnieka  vai  tiesiskā valdītāja mežā nav  veikta meža  inventarizācija, izņemot  likumā noteiktos gadījumus.

Savukārt galvenā cirte ir aizliegta:

1) ja vienā  apsaimniekošanas objektā esošajos  mežos galvenajai  cirtei piegulošajās platībās mežaudze  1,0 hektāra un  lielākā platībā nav  atzīta par atjaunotu un mežaudze nav sasniegusi vismaz triju gadu vecumu;

2) dabas rezervātos un nacionālo  parku dabas rezervātu zonās,  Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā 300 metru platumā,  īpaši aizsargājamos meža iecirkņos (mikroliegumos). 09.12.1996. MK noteikumi Nr.449 “Galvenās cirtes noteikumi” papildina šo sarakstu, nosakot, ka galvenā cirte ir aizliegta arī  dabas rezervātu mežos, nacionālo parku dabas rezervātu zonā,  dabas liegumu mežos,  mežos gravu nogāzēs, medņu riestu mežos, aizsargājamu augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku sugu meža biotopos, saudzes kvartālos, parkos un dendroloģiskajos stādījumos,  ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko liegumu mežos, augšanas apstākļu tipu etalonos, aizsargājamos meža biotopos, tas ir, aizsargājamos mežos un īpaši aizsargājamos meža iecirkņos, kuri par tādiem atzīti saskaņā ar 14.06.1994. MK noteikumiem Nr.132 “Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu”.

No 01.01.2001. stāsies spēkā Meža likuma 9.panta otrās daļas 1. punkts, saskaņā ar kuru galvenā cirte ir aizliegta,  ja  meža  īpašnieks normatīvajos  aktos noteiktajos termiņos un  kvalitātē nav atjaunojis  mežu vismaz 80  procentu apmērā no  kopējās  atjaunojamās  platības savā  valdījumā  esošajos  mežos attiecīgās mežniecības teritorijā.

          Aizliegts nocirst kokus, kuri sasnieguši Ministru kabineta  noteikto īpaši aizsargājamo koku - dižkoku - izmērus.

           Galvenās cirtes un  kopšanas cirtes kritērijus  - mežaudzes minimālo  un kritisko šķērslaukumu,  galvenās  cirtes  caurmēru pēc  valdošās  sugas un bonitātes, kailcirtes  maksimālo  platību vai  platumu,  kārtību  mežaudzes atzīšanai par  neproduktīvu, slimību  inficēto vai  kaitēkļu invadēto  koku ciršanas  kārtību,  cirsmu  izveidošanas  kārtību  un  dabas   aizsardzības prasības galvenajā  un kopšanas  cirtē,  kā arī  koku ciršanas  kārtību likuma 12.panta otrajā daļā minētajos gadījumos nosaka Ministru kabinets. Uz šo brīdi ir spēkā 09.12.1996.MK noteikumi Nr.449 “Galvenās cirtes noteikumi” un 09.12.1996. MK noteikumi Nr.450 “Starpcirtes noteikumi”.

Tā kā šie noteikumi izstrādāti, pamatojoties uz LR likumu “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”, kurš ar Meža likumā spēkā stāšanās brīdi zaudējis spēku, tajos ir daudz pretrunu ar jauno Meža likumu. Tā, piemēram, šajos noteikumos nav noteikti cirtes kritēriji pēc tās bonitātes, jo šis termins neparādījās LR likumā “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”, tāpat neiet runa par mežaudzes minimālo  un kritisko šķērslaukumu,  galvenās  cirtes  caurmēru pēc  valdošās  sugas, jo noteikumos vienīgais kritērijs ir mežaudzes ciršanas vecums.

Tāpat MK noteikumos Nr.450 “Starpcirtes noteikumi” lietotais kopšanas cirtes jēdziens būtiski atšķiras no kopšanas cirtes Meža likuma izpratnē. Tā šajos noteikumos kopšanas cirte tiek iedalīta  sastāva kopšanas cirtē,  krājas kopšanas cirtē, rekonstruktīvajā cirtē, kuru galvenais uzdevums ir, izcērtot mazvērtīgo audzi, pamežu, un kokus ar nevēlamu ietekmi uz galvenās koku segas augšanu, izveidot produktīvu, kvalitatīvu galvenās koku sugas mežaudzi. Savukārt Meža likums izpratnē kopšanas cirte  ir atļauta gadījumos,  ja mežaudzes šķērslaukums  ir lielāks par  minimālo šķērslaukumu  vai ja  mežaudzē ir  slimību  inficēti, kaitēkļu invadēti vai citu iemeslu dēļ bojāti koki. Šādi kritēriji nav pieminēti “Starpcirtes noteikumos”. Līdz ar to atliek vienīgi gaidīt, ka Ministru Kabinets iespējami ātrākā laikā izstrādās visus nepieciešamos noteikumus,  kuri jāievēro, veicot koku ciršanu.

   Koku ciršana, pārkāpjot šajā likumā noteikto kārtību, vai koku  bojāšana uzskatāma  par patvaļīgu koku ciršanu vai bojāšanu, par ko iestājas likumā paredzētā atbildība.

Atsevišķi likuma nosacījumi attiecas uz meža nekoksnes vērtību izmantošanas nosacījumiem.

Meža nekoksnes vērtības ir šādas:

1)materiālās vērtības - ķermeniskas lietas, kuras saistītas ar mežu  un kuras iegūstot tiek atdalītas no meža, tas ir, visdažādākā mežā iegūstamā, kā piemēram,  koku sulas, eglītes, skujas, savvaļas augļi, rieksti, sēnes, ogas, siens meža pļavās, žagari, sveķi, sulas, celmi, lūki, mizas,  zari, zalenis, meijas un citi dekoratīvie materiāli.

2) mežam  piemītošās  rekreatīvās, vidi  stabilizējošās  un  ekoloģiskās īpašības.

Pirmtiesības uz meža nekoksnes vērtību iegūšanu un izmantošanu ir meža īpašniekam, tomēr citas personas var iegūt savvaļas  ogas,   augļus, riekstus, sēnes  un  ārstniecības  augus  - personas  var  iegūt  pēc  sava ieskata,  ja  meža   īpašnieks  vai  tiesiskais   valdītājs  nav   noteicis ierobežojumus saskaņā ar šā likuma 5.panta ceturtās daļas noteikumiem, tas ir, meža īpašnieks ir ierobežojis fizisko personu  uzturēšanos un  brīvu pārvietošanos mežā, norobežojot attiecīgo teritoriju ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem. Līdz ar to var secināt, ka gadījumos, ja fiziskām personām ir aizliegts uzturēties mežā, tās nedrīkst arī iegūt meža nekoksnes vērtības, bet, ja šāds aizliegums nepastāv vai nav attiecīgi noformēts, fiziskās personas drīkst uzturēties mežā rekreācijas, atpūtas nolūkos, kā arī iegūt iepriekš minētās meža nekoksnes materiālās vērtības.

          Savvaļas  dzīvnieku  izmantošanas  kārtību nosaka  sugu  un  biotopu aizsardzības un medību normatīvie akti.

2. Meža atjaunošana.

Lai novērstu situāciju, kad meža īpašnieks tikai izcērt mežu, līdz ar to samazinot kopējās meža platības, un traucējot ekoloģisko līdzsvaru, Meža likums uzliek par pienākumu meža īpašniekam atjaunot mežu pēc  tā izciršanas.

          Tā, saskaņā ar Meža likuma 21.pantu, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir:

1) atjaunot mežaudzi ne vēlāk kā  triju gadu laikā pēc cirtes  veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu) vai citu  faktoru ietekmes, ja tās dēļ  mežaudzes šķērslaukums ir kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu. Ministru  kabinets atsevišķiem meža  augšanas  apstākļu  tipiem var  noteikt  atšķirīgus  meža atjaunošanas termiņus. Šķērslaukums   ir  viena   hektāra  platībā   augošo  koku   stumbru šķērslaukumu summa (kvadrātmetros) 1,3 metru augstumā no sakņu kakla savukārt kritiskais  šķērslaukums  ir  šķērslaukuma  robežvērtība,  par   kuru mazākas vērtības gadījumā nav iespējama mežaudzes apmierinoša attīstība  un mežaudze ir atjaunojama.

2) nodrošināt atjaunotās mežaudzes kopšanu.

Meža  atjaunošana  var izpausties kā   meža  sēšana un  stādīšana,  kā  arī  dabiskās  atjaunošanās veicināšana meža zemē. Vienmēr jāveic meža atjaunošana pēc kailcirtes, jo šo  cirti gada  laikā no  tās uzsākšanas mežaudzes vai tās daļas šķērslaukums tiek samazināts tiktāl,  ka tas kļūst mazāks par kritisko šķērslaukumu;

          Meža atjaunošanā un meža ieaudzēšanā atļauts izmantot tikai  konkrētajai vietai piemērotas izcelsmes sertificētu  meža reproduktīvo materiālu.  Meža īpašnieks  vai  tiesiskais  valdītājs  var  mežu  atjaunot  arī ar  savā   mežā iegūtajiem mežeņiem un sēklām.

Līdz 01.01.2001. Ministru kabinetam jāizstrādā noteikumi, saskaņā ar kuriem nosaka:

   1)  kritērijus,  pēc  kuriem   mežaudze  uzskatāma  par  atjaunotu   vai ieaudzētu, meža atjaunošanas  termiņus atsevišķiem  meža augšanas  apstākļu tipiem;

   2) atjaunotās vai ieaudzētās  mežaudzes (jaunaudzes) kopšanas  pārbaudes kritērijus.

Uz šo brīdi ir spēkā 09.03.1995. MK noteikumi Nr.25 “Meža atjaunošanas noteikumi”, kuri nosaka sekojošu kārtību meža atjaunošanai.

Īpašumā  piešķirtajos  mežos  meža  apsaimniekotājs  reizē ar pieprasījuma iesniegšanu  par  galvenās  cirtes  uzsākšanu  rakstiski informē  valsts   mežzini   par   projektētajiem   meža  atjaunošanas pasākumiem. Informācijā  jānorāda meža atjaunošanas veids, projektētā  koku suga,  reproduktīvā  materiāla  saņemšanas vieta un atjaunošanas termiņi. Ja  informācijā  nav  ievērotas šo noteikumu prasības par atjaunojamo koku sugu,  reproduktīvā  materiāla  izcelsmi un meža atjaunošanas termiņu, valsts mežzinis  ir  tiesīgs celt iebildumus pret kailcirtes uzsākšanu līdz tam laikam, kamēr projektētie pasākumi tiek saskaņoti. Informāciju par projektētajiem meža atjaunošanas pasākumiem visu mežu apsaimniekotāji saglabā līdz apmežojuma pārskaitīšanai ar mežu apklātā zemē.

Meža atjaunošana tiek iedalīta:

1) mākslīgā - kā   meža  sēšana un  stādīšana, izmantojot tikai  konkrētajai vietai piemērotas izcelsmes sertificētu  meža reproduktīvo materiālu. Mākslīgi   atjaunotās   platības   ar   mežu  apklātā  zemē  jāpārskaita līdz  8  gadu  vecumam

2) dabiskā, ko veicina ar šādiem pasākumiem:   

a) saudzējot paaugu;

b) veicot  ošu  paaugas  kociņu  nogriešanu  7  - 10 cm augstumā ("atsēdināšanu uz celma");

c) atstājot    priedes   sēkliniekus.   Par   priedes sēkliniekiem uz  hektāra  jāatstāj 30-50 virsvaldu koki ar labu stumbra  formu,  pietiekami  attīstītu  un  simetriski  veidotu vainagu. Virsvaldu koki ir  audzes garākie un resnākie koki, kuriem labi attīstīts vainags un galotnes paceļas virs  kopējā audzes vainaga klāja. Sēklinieki   nocērtami   tad,   kad   meža   dabiskā  atjaunošanās ir notikusi;

d) veicot  augsnes virskārtas mineralizāciju. To izdara platībās, kur  atstāti sēklinieki, vai platībās, kur mežaudzes tiek izcirstas pakāpeniskās vai izlases cirtēs.

Ja platības, kurās tiek veikta meža dabiskā atjaunošana, 15 gadu laikā nav sasniegusi tādu stāvokli. lai varētu tikt pārskaitīta ar mežu apklātās platībās, jāmaina meža atjaunošanas veids.

Šajos MK noteikumos ir noteikts arī, kādam jābūt projektētās koku sugas kociņu skatam, maksimālajam starprindu attālumam un kociņu vidējam augstumam konkrētām koku sugām, lai mākslīgu un dabisko apmežojumu pārskaitītu ar mežu apklātā zemē.

Apmežojumu kvalitāti rudens sezonā pārbauda Valsts meža dienesta institūcijas, meža atjaunošanas kvalitāti pārbauda tehniskajās pieņemšanās.

          Ja  meža apsaimniekotājs nepilda meža atjaunošanas pasākumus, tad:

1.  valsts   mežniecības   norādītās  fiziskās  vai  juridiskās personas veic  projektētos  meža  atjaunošanas  pasākumus  par valsts mežsaimniecības attīstības fonda līdzekļiem;

2. pēc darbu pieņemšanas valsts mežzinis sastāda aktu zaudējuma piedziņai no  meža  apsaimniekotāja.  Aktu  sastāda atbilstoši Valsts meža dienesta  apstiprinātajam  paraugam  trijos  eksemplāros.  Pirmo eksemplāru nosūta meža apsaimniekotājam, otro nosūta virsmežniecībai trešais eksemplārs  paliek  valsts  mežniecībā.  Zaudējumus aprēķina, pamatojoties uz meža atjaunošanas darbu faktiskajām izmaksām;

3.  ja   meža   apsaimniekotājs   neatlīdzina  zaudējumus  aktā norādītajā termiņā,  tad  valsts  virsmežniecība  likumdošanas  aktos noteiktajā kārtībā  ierosina  lietu  tiesā.  

Saskaņā ar Meža likumu, šajā likumā noteiktā  meža atjaunošanas kārtība neattiecas uz plantāciju mežiem. Plantāciju mežu  ieaudzēšanas, reģistrēšanas,  apsaimniekošanas un  koku ciršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

3. Meža aizsardzība.

Attiecībā uz meža aizsardzības pienākumiem, Meža likums uzliek vienādus pienākumus gan meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam, gan personai, kura veic mežizstrādes darbus, pamatojoties uz attiecīgu  vienošanos ar meža īpašnieku.

          Saskaņā ar Meža likumu,  meža īpašniekam vai  tiesiskajam valdītājam un  personai, kas veic  meža ciršanu, sagatavo,  glabā vai  pārstrādā kokmateriālus  mežā vai  tā  tiešā tuvumā, ir pienākums:

   1) veikt darbības,  kas samazina meža  bojājumu iespējamību un  ierobežo to izplatību;

   2)  uzraudzīt  meža  stāvokli  un  informēt  Valsts  meža  dienestu  par konstatētajiem meža bojājumiem.

Meža likums neuzskaita sīki, kas saprotams ar iespējamiem meža bojājumiem, kā tas bija darīts LR likumā “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”. Šāda likuma pieeja sasaucas ar kopējo tendenci Latvijas tiesību sistēmā pielietot Rietumu loka tiesību skolās pieņemto tradīciju normatīvo aktu izstrādāšanā, saskaņā ar kuru, likumam jāsatur tikai būtiskākās vispārīgās  norādes, un kompetenta persona, to piemērojot, ar interpretācijas palīdzību noskaidro tiesību normas un faktiskā notikuma sastāva atbilstību. savukārt pozitīvo tiesību skola, uz kuru balstījās Padomju un arī pēcpadomju perioda Latvijas tiesību aktu izstrādātāji, paredzēja, ka normatīvajam aktam jāsatur sīku iespējamo situāciju uzskaitījumu, lai normas piemērotājam nebūtu jāveic interpretācija. Šāda pieeja normatīvo aktu izstrādāšanā pierādījusi savu neefektivitāti, jo reālajā dzīvē sastopamas daudzas un dažādas situācijas, kuras likumdevējs nevar iepriekš paredzēt, rakstot likumu, kā arī to visu uzskaitījums nevajadzīgi sadrumstalotu un padarītu apjomīgāku normatīvo aktu. Tā arī šajā gadījumā Meža likumā pieminēti meža  bojājumi var rasties gan kukaiņu, slimību invāzijas rezultātā, gan lietojot mežistrādes tehniku un sabojājot meža ceļus un deformējot meža augsni, gan notiekot ugunsgrēkam, gan ganot lopus mežā, gan  savairojoties noteiktas sugas meža dzīvniekiem, patvaļīgi izmatojot mežu, un citādos gadījumos. Meža īpašniekam un citām personām, kam likums uzliek šādu pienākumu, jārūpējas par mežu, un iespēju robežās jānovērš vai jāsamazina jebkādi meža bojājumi, cik tas ir viņa spēkos.

Ārkārtas situācijās  sakarā ar  meža kaitēkļu  masveida savairošanos  un slimību izplatīšanos  Valsts meža  dienests var  uzdot minētajām personām:

 1) pārtraukt  vai  atlikt  koku  visu  veidu  ciršanu,  izņemot  ciršanu ārkārtas situācijas seku likvidēšanai;

 2) veikt pasākumus, lai apkarotu  kaitēkļus un slimības vai apturētu  to izplatīšanos;

 3) iznīcināt slimību  inficēto vai kaitēkļu  invadēto meža  reproduktīvo materiālu.

          Kārtību,  kādā   izsludināmas  ārkārtas   situācijas  sakarā   ar   meža ugunsgrēku, meža kaitēkļu  savairošanos un  slimību izplatīšanos  masveidā, meža aizsardzības pasākumus, kā arī to izpildes kārtību un termiņus  nosaka Ministru kabinets.

4. Informācijas nodrošināšana un sagatavošana.

Tā kā mežs ir svarīga ekosistēmas sastāvdaļa, un darbības ar to attiecas ne tikai uz meža īpašnieka interesēm, bet arī sabiedrības interesēm, sabiedrībai ir tiesības pārzināt situāciju, kādā atrodas Latvijas meži. Ziņas par stāvokli mežos nepieciešamas arī kontrolējošām institūcijām un Valsts Meža reģistra organizētājam, tāpēc Meža likuma uzliek par pienākumu meža īpašniekam vai tiesiskajam  valdītājam katru gadu  līdz 1.februārim informēt Valsts meža dienestu par šādām iepriekšējā gada  laikā meža zemē notikušajām izmaiņām:

   1) par darbībām, kuru veikšanai bija nepieciešams apliecinājums;

   2) par meža bojājumiem;

   3) par meža atjaunošanu;

   4) par meža ieaudzēšanu;

   5) par jaunaudžu kopšanu.

Lai ziņas būtu pilnīgas, meža īpašnieka vai tiesiskā valdītāja pienākums ir savā īpašumā  vai tiesiskajā valdījumā  esošajos  mežos  vismaz reizi  10  gados  veikt  meža inventarizāciju un tās materiālus iesniegt Valsts meža dienestam. Meža īpašnieks ir atbildīgs par iesniegtās informācijas  patiesumu. 

          Meža īpašnieks mežu apsaimnieko, pamatojoties uz meža  apsaimniekošanas  plānu, ko pēc viņa pasūtījuma un ,  pamatojoties  uz  meža inventarizācijas  datiem izstrādā personas, kam ir atbilstoša kvalifikācija. Meža  īpašnieks  vai  tiesiskais  valdītājs   ir tiesīgs meža apsaimniekošanas plānā  iekļaut papildu informāciju.  Plānojot meža apsaimniekošanu, meža īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam jāievēro:

   1) koksnes resursu maksimāli vienmērīga un ilgtspējīga izmantošana;

   2) dabas aizsardzības prasības;

   3) meža ražības un vērtības saglabāšana un paaugstināšana;

   4) šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteiktās prasības.

           Meža īpašniekam vai tiesiskajam  valdītājam meža apsaimniekošanas  plāns ir viens no priekšnoteikumiem valsts subsīdiju saņemšanai.

Tā kā saskaņā ar LR likumu “Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu”, meža apsaimniekošanai bija nepieciešams izstrādāt meža projektus, Meža likuma Pārejas noteikumi nosaka, ka meža  apsaimniekošanas  projekti,  kas  izstrādāti  pirms  šā  likuma stāšanās spēkā,  uzskatāmi  par  meža apsaimniekošanas  plāniem  šā  likuma izpratnē.  Meža   inventarizācijas  informācija,   kas  iekļauta   iepriekš minētajos   meža   apsaimniekošanas    projektos,   atzīstama   par    meža inventarizācijas  informāciju  šā  likuma   izpratnē  un  ir  derīga   līdz attiecīgo meža apsaimniekošanas projektu derīguma termiņa beigām.

5.Dabas aizsardzība mežā.

            Apsaimniekojot  mežu,   meža  īpašnieka pienākums ir ievērot vispārējās dabas aizsardzības prasības, lai:

   1) nodrošinātu meža bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu;

   2) saglabātu meža spēju pasargāt augsni no erozijas;

   3) pasargātu virszemes un pazemes ūdeņus no piesārņošanas;

   4) saglabātu būtiskus kultūras mantojuma elementus mežā.

          Bioloģiskās  daudzveidības   saglabāšanai   mežos  ir   izdalāmi   īpaši aizsargājami meža iecirkņi - mikroliegumi, aizsargājamas zonas gar  ūdeņiem un mitrzemēm. Īpaši nozīmīgi  mežaudzes struktūras elementi ir  saglabājami visu veidu cirtēs. Šo meža iecirkņu - mikroliegumu izveidošanas kārtību  un apsaimniekošanas režīmu nosaka Ministru kabinets. Uz šo brīdi aizsargājamo mežu kategorijas un nosacījumus atsevišķu meža iecirkņu atzīšanai par aizsargājamiem nosaka 14.06.1994. MK noteikumiem Nr.132 “Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu”. Meža lietošanas tiesību aprobežojumi, kas radušies sakarā ar meža teritorijai piešķirto īpašo statusu, tiek ņemti vērā, nosakot zemes kadastrālo vērtību.

          Vispārējās  dabas  aizsardzības  prasības  meža  apsaimniekošanā  un saimnieciskās darbības  ierobežojumus  dzīvnieku vairošanās  sezonas  laikā nosaka Ministru kabinets.

Meža  veselības stāvokļa  un vides  stāvokļa uzraudzībai  mežā  visā valsts teritorijā  veicams meža  monitorings. Meža  monitoringu finansē  no valsts budžeta dotācijas. Meža monitoringa veikšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

MEŽA ĪPAŠNIEKA TIESĪBAS.

Protams, ka tieši meža īpašnieks ir tā persona, kura, realizējot savas īpašumtiesības, var gūt visdažādākajā veidā vislielāko labumu no sev piederošā meža. Šā referāta mērķis nav apskatīt mežā īpašnieka tiesības izmantot mežu kā īpašuma objektu, slēdzot civiltiesiskus darījumus, bet pievērst uzmanību tieši tām meža īpašnieka tiesībā, kas saistās ar mežu kā ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļu, un izreit nevis no Civillikuma, bet no Meža likuma. Šīs tiesības varētu iedalīt sekojošā veidā:

 1. Izmantot koksnes un  nekoksnes vērtības.

2. Tiesības saņemt informāciju.

3. Tiesības saņemt valsts subsīdijas.

1.Tiesības izmantot meža koksnes un nekoksnes vērtības.

Meža īpašniekam ir tiesības izmantot meža koksnes un nekoksnes vērtības, ievērojot nosacījumus, ko izvirza Meža likums. Tā viens no priekšnosacījumiem meža vērtību izmatošanai ir apliecinājuma saņemšana, kas nepieciešama sekojošos gadījumos:

1)    koku ciršanai;

2)    meliorācijas sistēmu vai citu būvju celšanai vai rekonstrukcijai,  ja tā var ietekmēt mežu;

3)    uzņēmumu (mežsaimniecību) ceļu būvei;

4)    meža reproduktīvā materiāla iegūšanai;

5)    minerālmēslu un pesticīdu lietošanai meža zemē.

Meža īpašniekam ir tiesības aizliegt citām personām uzturēties viņa mežā un iegūt meža nekoksnes vērtības, tai skaitā savvaļas  ogas,   augļus, riekstus, sēnes  un  ārstniecības  augus. Aizliegums ir spēkā, ja attiecīgā teritorija ir norobežota ar pārskatāmiem brīdinājuma uzrakstiem

Jāņem vērā, ka arī uz meža īpašnieku attiecas nosacījums, ka, veicot darbības, kurām nepieciešams apliecinājums, stingri jāpieturas pie apliecinājumā norādītajiem noteikumiem, pretējā gadījumā darbības tiek uzskatītas par patvaļīgām, un to veicējam jāatlīdzina mežam kā ekosistēmai nodarītais zaudējums.

2.Tiesības saņemt informāciju.

           Meža īpašniekam vai  tiesiskajam valdītājam ir  tiesības saņemt no  Meža valsts  reģistra  visu  informāciju,  kas  attiecas  uz  viņa  īpašumā  vai tiesiskajā valdījumā  esošo  mežu. Meža  inventarizācijas  informācija  par konkrētā īpašnieka vai tiesiskā  valdītāja mežu ir ierobežotas  pieejamības informācija, tas nozīmē, ka tā nav pieejama jebkurai personai, bet tikai noteiktam personu lokam normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

3.Tiesības saņemt valsts subsīdijas.

Saskaņā ar Meža likuma 32.pantu, meža apsaimniekošanas plāns ir viens no priekšnoteikumiem, lai meža īpašnieks saņemtu valsts subsīdijas. Tālāk likums nosaka, ka Valsts subsidējamās mežsaimnieciskās darbības  un to ikgadējo  programmu valsts budžetā  šim  mērķim  paredzēto līdzekļu  ietvaros  nosaka  Ministru kabinets. Uz šo brīdi Ministru Kabinets nav izstrādājis noteikumus par valsts subsidējamām mežsaimnieciskajām darbībām, līdz ar to uz šo brīdi meža īpašniekiem nav pieejamas valsts subsīdijas. Atliek cerēt, ka Ministru kabinets šos noteikumus izstrādās līdz 01.01.2001.,kā to paredz Meža likuma Pārejas noteikumi.

Mežs ir daudzveidīga un komplicēta ekoloģiskās sistēmas sastāvdaļa, kurā ietilpst gan koki, gan sūnas, sēnes, zāle, dzīvnieki un putni, un citi ekoloģiski fenomeni. Mežs gan nodrošina sabiedrību ar kokmateriāliem un citiem mežmateriāliem, gan paver rekreācijas iespējas, gan ražo cilvēkam tik nepieciešamo skābekli. Riodežaneiro 1992.gada vides aizsardzības vispasaules konferences deklarācijās par klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu izteikts atzinums, ka mežu saglabāšana ir civilizācijas sinonīms un mežu iznīcināšana var draudēt ar cilvēces bojāeju. * Gan šādi starptautisku institūciju secinājumi, gan cilvēces negatīvā pieredze, kas liecina, ka mežu iznīcināšana draud ar tuksnešu rašanos, liek domāt par   nepieciešamību saglabāt mežus, un līdz ar to likumdevēja uzdevums ir izstrādāt normatīvos aktus, kuru piemērošana būtu garants mežu saglabāšanai. Latvijā šis jautājums ir vēl aktuālāks tādēļ, ka nesenās un joprojām notiekošās privatizācija rezultātā rodas arvien jauni mežu īpašnieki, kuriem jākļūst ne tikai par mežu izmantotājiem, bet arī  par saudzīgiem saimniekiem.

24.02.2000. ir pieņemts jauns Meža likums, kurā, ņemot vērā iepriekšējā likuma “Par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu” darbības laikā gūto pieredzi, un situācijas attīstības tendences, ir noteikta meža apsaimniekošanas kārtība, kā arī noteikumi, kas jāievēro meža īpašniekiem un personām,  kas vēlas izmantot meža vērtības. Meža īpašnieka pienākumu loks ir salīdzinoši plašs, tomēr tas ir pamatots, jo gan noteiktas kārtības ievērošana meža izmantošanai, gan meža un dabas aizsardzības pasākumi, gan noteikta informācijas aprite ir nepieciešama, lai   nodrošinātu meža saudzīgu apsaimniekošanu un sabiedrības interešu ievērošanu. Uzskatu, ka meža īpašnieka tiesības un tie materiālie un nemateriālie labumi, ko īpašnieks gūst no meža, pilnībā atsver tam uzlikto pienākumu nastu, kuras uzdevums turklāt ir, veicinot saprātīgu meža apsaimniekošanu, palielināt iespējamo labumu, ko īpašnieks galarezultātā gūst no pareizi, saudzīgi apsaimniekota meža.

Problēma kā parasti jaunu likumu pieņemšanas gadījumā ir – prakse to piemērošanā, īpaši tādēļ, ka likums daudzviet pilnvaro Ministru kabinetu izstrādāt kārtību vai noteikumus, kas, protams, nav izdarīts ne uz likuma spēkā stāšanās brīdi, ne arī uz šo brīdi. likuma piemērošanu tādējādi sarežģī tas, ka jāvadās no joprojām spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem, kuri izstrādāti saskaņā ar likumu “Par mežu apsaimniekošanu un izmantošanu”, kurš ir zaudējos spēku, un līdz ar to šie noteikumi ir pretrunā ar Meža likumu. Tomēr Meža likuma Pārejas noteikumi nosaka, ka nepieciešamajiem Ministru kabineta noteikumiem jābūt izstrādātiem līdz 01.01.2001., līdz ar to atliek cerēt, ka ar šo datumu likums varēs darboties pilnā mērā, un tad arī varēs spriest par to, vi šis likums pilnībā atbilst pastāvošajai situācijai un nodrošina optimālu meža īpašnieka un sabiedrības interešu līdzsvaru, un meža saudzīgu ilgtermiņa apsaimniekošanu.

_________

* - J.Strautmanis. Ekoloģisko tiesību pamati. – Rīga, Zvaigzne, 1997., 162.lpp.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

1. J.Strautmanis. Ekoloģisko tiesību pamati. – Rīga, Zvaigzne, 1997., 222lpp.

IZMANTOTIE NORMATĪVIE AKTI

1.     Meža likums: LR likums // Latvijas Vēstnesis, 16.03.2000, Nr.98.

2.     Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu: LR likums//Ziņotājs, 1994., Nr.9

3.     Civillikums. Lietu tiesības: LR likums// R., 1996.

4.     Galvenās cirtes noteikumi: LR MK 09.12.1996. noteikumi Nr.449.//  Ziņotājs,1997., Nr.3.

5.     Starpcirtes noteikumi: LR MK 09.12.1996. noteikumi Nr.450// Ziņotājs, 1997., Nr.3.

6.     Par mežu ieskaitīšanu kategorijās un īpaši aizsargājamu meža iecirkņu izdalīšanu: MK 14.06.1994. noteikumi Nr.132.// Ziņotājs, 1994., Nr.15.

7.     Meža atjaunošanas noteikumi: MK 24.01.1995. noteikumi Nr.25// Ziņotājs, 1995., Nr.5.

8.