Vispārīgā tiesību teorija

Latvijas Universitāte

Juridiskā fakultāte

Tiesību teorijas un juridiskās fakultātes katedra

Kontroldarbs

Vispārīgā tiesību teorija

“TIESĪBU NORMA”

Nepilna (neklātienes) laika

1.           kursa grupas

students Mārtiņš Ošs

mob. tel. 9198778

Zinātniskais konsultants

doc.  I. Krastiņš

Rīga 2000

Ievads.

  Tiesības ir cilvēku kopdzīves nepieciešama sastāvdaļa. Tās ir noteiktu noteikumu kopums, kas viena cilvēka patvaļu saskaņo ar otra cilvēka patvaļu uz vispārēju brīvības likuma pamata. Bet tas nenozīmē, ka demokrātija ir visatļautība. Vārdi “Vienotība, taisnība un brīvība” daudzviet pasaulē apzīmē politisku pamtkonsensu par to, ka kopdzīvei cilvēku kopienā ir jābūt regulētai. No tā izriet, ka  tiesību uzdevums ir regulēt sabiedriskās attiecības un nodrošināt sabiedrisko kārtību.

  Ar tiesībām ir saistītas lielas cerības. Vienlaikus paplašinās valsts likumdošana visās dzīves svērās. Politiskajā dzīvē tiek pieprasīti aizvien jauni likumi vai jau spēkā esošo likumu uzlabojumi. Kad  tajā pašā laikā atskan sūdzības par likumisko regulējumu  plūdiem, to  daudzumu un sarežģītību. Modernajās sabiedrībās šķiet attīstāmies taisni vai neremdināms izsalkums pēc tiesību normām. Acīmredzot tiesības apmierina noteiktās vajadzības un rada vēlmi pēc jaunām tiesībām.

  Tur kur ir cerības ir arī vilšanās. Tas attiecināms arī uz tiesisku valsti. Ja kāds tiek apsūdzēts kriminālnoziegumā, un par to saņem sodu, tad apsūdzētais uzskata ka sods ir par bargu. Viņš jūtas vīlies un sarūgtināts, jo uzskata sevi par nevainīgu. Savukārt apsūdzētājs var justies gandarīts, jo pēc viņa domām noziedznieks saņems atbilstošu sodu. Te var paskatīties arī otru medaļas pusi. Šajā gadījumā var būt  arī pretēji. Apsūdzētais var priecāties par iedoto sodu  sakarā ar izdarīto noziegumu, kas ir neliels. Un šajā gadījumā apsūdzētājs jūtas vīlies valstī, par piešķirto mazo sodu noziedzniekam.

Kā piemēru šim konkrētam gadījumam varu minēt nupat skandalozo tiesas prāvu par kādas meitenes nobraukšanu. Turklāt autovadītājs no nozieguma vietas aizbraucis. Par šādu noziegumu viņam draudētu cietumsods, bet tiesa, kuras mērķis ir aizsargāt sabiedrību, atbrīvo vainīgo, nepiešķirot viņam nekādu soda mēru. Tas radīja sabiedrībā lielu neapmierinātību. Nemaz nerunājot par mirušās meitenes ģimeni.

  Paldies, ka mūsu tiesu sistēmā ir iespējama pārsūdzība vai lietas pārskatīšana, tas dod vēl cietušā radiniekiem cerību, ka visa lietas gaita izvērtīsies viņiem par labu.

   Citāts no BNS ziņām: ”Valmieras rajona padomes priekšsēdētāja Jāņa Miglava sabrauktās meitenes māte trešdien tikās ar trīs Latvijas Zvērināto advokātu padomes ieteiktiem advokātiem, lai izvēlētos, kurš pārstāvēs viņas intereses. Tikšanās bija Valsts cilvēktiesību birojā (VCB), informēja VCB direktora vietniece Sandra Vilcane.

    Viņa pagaidām nevēlējās nosaukt padomes ieteikto advokātu vārdus - tikšot nosaukts tikai meitenes mātes izvēlētā aizstāvja vārds. VCB apņēmās sameklēt advokātu Miglava sabrauktās meitenes mātei, bet apmaksāt advokāta darbu apsolījies uzņēmējs Igors Graurs. Interesi palīdzēt izrādīja arī Latvijas Juristu  biedrība.

    Jau vēstīts, ka Vidzemes tiesu apgabala prokuratūra pēc amatpersonu paustā sašutuma ir atcēlusi Valkas rajona prokuratūras lēmumu izbeigt krimināllietu pret Miglavu un ir atjaunojusi pirmstiesas  izmeklēšanu, uzdodot to veikt Limbažu rajona prokuratūrai”¹.

1.  BNS ziņu dienests, 2000. gada oktobrī

   Kad notiek šāda vilšanās tiesībās, tas ir, likuma saturā vai to piemērošanā tiesās, atskan sauciens pēc taisnīguma: tad tiek pieprasīts, lai likumi kļūtu taisnīgāki, vai arī nākas dzirdēt sūdzības, ka likumu piemērošana attiecīgajā lietā attiecībā uz konkrētu pilsoni konkrētā gadījumā pārkāpj taisnīgumu.

  Taisnīgums kā cilvēku kopdzīves pamatjautājums pastāvīgi kļūst aktuāls kopsakarā ar tiesībām. Attiecības starp tiesībām un taisnīgumu pieskaitāmas pie konstantajām problēmām katram, kurš nodarbojas ar tiesībām vai kuru skar tiesiskie regulējumi un nolēmumi.

  Bet kas ir tiesības vispār? Vai kaut  kādi sabiedrības noteikti noteikumi? Bet tik pat labi, kā kāds man var aizliegt darīt to un to, ja  tas nav aizliegts? Tāpēc pastāv sabiedrības un valsts veidotās tiesības. Tiesības ir valsts garantēto vispārīgo normu kopums cilvēku kopdzīves regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai  ar nolēmumu palīdzību. Lai izprastu šo definīciju ir jānoskaidro šādi jēdzieni:

-                            normas un to klasifikācija

-                            tiesību izcelšanās un to valstiskā garantēšana un valsts jēdziens

-                            tiesību funkcijas.

  Bet šeit izmantotā definīcija ir ļoti abstrakta. Tā nav saturiski pārāk pareiza, ja mēs domājam par iepriekš minētajām, uz tiesību vērstajām cerībām. Tā nepasaka neko par brīvību, vienlīdzību, īpašumu un tiesisko drošību, kuras būtu jāsargā tiesiskā valstī.

  Ja nopietni izturas pret prasību, ka visām tiesībām, jo sevišķi katram valsts likumam, ir jākalpo taisnīgumam, tad nonāk pie šaurākas tiesību definīcijas, iekļaujot tajā vārdu “taisnīgs” vai “taisnīgums”. Līdz ar to definīcija skan šādi, ka tiesības ir valsts garantēto vispārīgo normu kopums cilvēku kopdzīves taisnīgai regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai  ar nolēmumu palīdzību.

Tiesību normas.

 Kā jau pirmīt rakstīju tiesības ir valsts garantēto vispārīgo NORMU kopums cilvēku kopdzīves taisnīgai regulēšanai un starp cilvēkiem radušos konfliktu atrisināšanai  ar nolēmumu palīdzību.

   Tiesību normas ir tiesību pamatšūna.  Tiesību norma ir uzvedības modulis, kas saskan arī ar normāņu, ģermāņu tiesību normu būtību. Tas ir pārdomu rezultāts, kas daļēji pamatojas uz prakses izpēti, daļēji taisnīgumam, morāles, politikas un tiesību sistēmas harmonijas apsvērumiem. Vairāk tas gan attiecas uz likumdevēju nekā uz sabiedrību. Tiesību normai ir abstrakts, bez konkrētības un nav domāts konkrētam gadījumam.

   Tiesību norma ļauj sabiedriskai domai, likumdevējam efektīvi iejaukties nepieciešamās situācijās un pat orientēt sabiedrību noteiktu mērķu sasniegšanai. Šāda loma atbilsts tradicionālajam uzskatam, ka tiesības ir sociālās organizācijas modelis.

   Taču normu vispārinātības pakāpei jābūt tādai, lai atrastos kaut kur starp strīdus risināšanu – normu konkrētu piemērošanu – vispārīgiem tiesību principiem. Tās nedrīkst būt vispārīgas, lai nepārstātu pildīt prakses vadītāja funkcijas. Tāpat nedrīkst būt pārāk konkrētās, lai netraucētu citu apstākļu norisi, un nekalpotu tikai atsevišķas situācijas risināšanai. Šī vispārinātības pakāpe var būt atšķirīga atsevišķās nozarēs. Lielāka konkretizācija ir vajadzīga, piemēram, krimināltiesībās vai nodokļu tiesībās. Normu vispārējais raksturs nosaka arī interpretācijas nepieciešamību. Tādejādi tiesības romāņu – ģermāņu saimes valstīs balstījās ne tikai uz tiesību normām, ko izdevis likumdevējs, bet arī uz tiesnešu un pārvaldes ierēdņu interpretējumiem. Tiesību normas raksturo saistību ar valsti. Precīzi formulē subjekta tiesības un pienākumus. Tas ir labi attēlot shēmā. (Pielikums Nr.1).   Ja vienai pusei nosaka tiesības, otrai automātiski būs pienākumi. Un šajā gadījumā tiesību normas pārvēršas par tiesiskajām attiecībām.

  Tiesību norma ir likumdevēja vai cita normas izdevēja apdomāts, mērķtiecīgs darbības rezultāts, apdomātas jaunrades akts. Tiesību norma ir primārais elements tiesību struktūrā. Tā ir vispārējs noteikums, kas regulē cilvēku uzvedību un rīcību sabiedrībā. Tiesību normas tiek ietvertas tiesību avotos, un tādejādi sabiedrības griba reāli kļūst par tiesībām. Normas radītājs apdomāti izstrādā normā ietveramos priekšrakstus, kuri pēc normas pieņemšanas kļūst saistoši noteiktam personu lokam. Apdomāti viņš izvēlas vārdus, lai saprotami izteiktu savu domu. Normu radītājam, tāpat kā ikvienam runātājam vai rakstītājam, vārdi ir tikai līdzeklis, lai izteiktu domu, kurā ietverts konkrēts saturs, konkrēta griba, kuru klausītājiem vai lasītājiem iespējams reproducēt. No tā izriet, ka tiesību norma ir tās radītāja griba tekstuāla, vārdos ietverta izpausme.

  Tiesību normas, attiecīgi sagrupētas, veido tiesību institūtus un savukārt, sagrupējot kvalitatīvi līdzīgus tiesību institūtus, veidojas tiesību nozares. Tiesību nozare kā pastāvīga tiesību sistēmas daļa ar specifiskām metodēm regulē kvalitatīvi līdzīgu sabiedrisko attiecību jomu.

 Tiesību normas kā pamatelementus ikvienā tiesību sistēmā ir nepieciešams klasificēt noteiktās grupās, lai apjomīgais  tiesību normu kopums būtu pārskatāmāks, vienkāršāk apgūstams un pielietojams. Klasificējot tiesību normas, kļūst arī uzskatāms, ka tās veido vienotu sistēmu, kur izmaiņas kādā no elementiem automātiski izraisa izmaiņas citos sistēmas elementos.

  Pastāv dažādi veidi tiesību normu klasificēšanai. Tās klasificē pēc to regulēšanas priekšmeta, izdevējiestādes, spēkā esamības noteiktā teritorijā vai attiecībā uz noteiktu personu loku, pēc normās ietverto priekšrakstu rakstura vai pēc to nozīmes tiesiskās kārtības nostiprināšanā. Vizuāli šo sakārtojumu var apskatīt pielikumā Nr.2.

  Normu klasificēšana pēc regulējamām attiecībām, proti, iedalījums nozarēs, ir tiesību sistēmas uzbūves pamats.

Būtiska nozīme ir tiesību klasificēšanai pēc izdevējiestādes, jo šī klasifikācija ļuj noteikt normu hierarhiju un attiecīgi arī juridisko spēku. Tam ir svarīga nozīme tiesību normu kolīziju gadījumā.

  Valsts nozīmes normas ietvertas centrālo valsts iestāžu izdotājos normatīvajos aktos. Savukārt vietējās nozīmes normas attiecas vienīgi uz to teritoriju, kuras pārvaldes iestāde tās ir pieņēmusi. Piemēram, kādas pašvaldības saistošie noteikumi būs spēkā vienīgi šīs konkrētās pašvaldības teritorijā.

 Iedalījums vispārējas un speciālajās normās uz konkrētu personu loku, - vai nu uz visām personām attiecīgajā teritorijā, vai arī uz speciālu personu grupu, kā piemēram, pensionāriem, valsts civildienesta ierēdņiem un to kandidātiem.

  Imperativās normas satur absolūti kategorisku noteikumu, kā tas parasti ir krimināltiesību vai finansu tiesību jomā. Dispozitīvās normas relatīvi noteiktas dispozīcijas, kas var tikt konkretizētas, tiesisko attiecību subjektiem savstarpēji vienojoties. Dispozitīvās normas LR normatīvajos aktos ir sastopamas salīdzinoši retāk, un galvenokārt tās ir atrodamas civiltiesībās.

  Regulatīvās normas tieši regulē sabiedriskās attiecības. Piešķirot tiesības un pienākumus.

Regulatīvās normas iedala šādi:

1. pienākumu uzliekošās normas, kas nosaka personai veikt noteiktas pozitīvas darbības (ziņot par īpašuma izlaupīšanu)
2. aizliedzošās normas, kas nosaka pienākumu personām atturēties no attiecīga veida darbībām
3. pilnvarojošās normas, kas nosaka subjektiem tiesības ar pozitīvu saturu (personas tiesības izmantot brīvību)

  Tiesībaizsargājošās normas reglamentē juridiskās atbildības apjomu, subjektīvo tiesību nodrošināšanu, paredzot pat piespiešanu.

   Tiesību normas teksts ietver sevī HIPOTĒZI (pie kādiem apstākļiem), DISPOZIJU (kādas prasības), SANKCIJU (skatoties kas pārkāpj, un no tā attiecīgi: sekas, jāatlīdzina zaudējumi, soda mēri).

  Normas saturs ir atkarīgs galvenokārt no tā, kādu mērķi likumdevējs (normas radītājs) grib sasniegt, kādu tiesību vai sociālpolitisku risinājumu viņš paredz un kādā veidā grib pie tā nonākt. Normas saturs tāpat ir atkarīgs no tā, cik adekvāti likumdevējam ir izdevies noformulēt savu gribu normas tekstā, atbilstoši reālās dzīves izvirzītajiem uzdevumiem.

  Normas tekstā reti kad būs formulēts mērķis. Arī no atsevišķas normas teksta to uzzināt bieži vien ir neiespējami. Pie tam jāņem vērā, ka arī mērķi var būt dažādi – īslaicīgi, ilgtermiņa, pagaidu, galvenie; tie var attiekties uz kādu atsevišķu sabiedrisko attiecību grupu vai veidu. Šādu mērķi visbiežāk var apzināt no tiesību akta (likuma) teksta, plašākus mērķus no aktu kopās vai tiesību institūta.

 Pēdējā laikā likumdevējs Latvijā ir sācis praktizēt tiesību aktos dot to mērķa formulējumu. Tomēr to atzīstot, ka mērķu formulējumi tiesību aktos veicina to normu izpratni un pareizu piemērošanu, tomēr arī šie formulējumi pakļaujami analīzei.

    Normas ir – vismaz juridiskajā izpratnē – jābūtības normas. Tās satur pavēles un aizliegumus. Valsts priekšstatu, ko var un ko nevar.

   Šīs  normas izveido cilvēki paši un vadās pēc tām. Tādejādi sabiedrība pati sevi tā ka nedaudz ierobežo, uzliek “rāmjus” katram cilvēkam. Tie ir paredzēti cilvēkam kā “normu adresātam”.  Iespaidīgs jābūtības normu piemērs ir Vecās Derības desmit baušļi. Tie mājo cilvēku apziņā jau sen.

   Senāk cilvēki bija māņticīgāki. Viņi daudz vairāk ticēja Dieva esamībai. Un šī ticība bija lielākais virzītājspēks sabiedriskās dzīves attīstībai. Viņu apziņā Dievs bija viss.  Viņš  bija tas, kas atļāva un aizliedza, piedeva un atrieba. Tādēļ cilvēki ļoti pieturējās pie tā, kas bija rakstīts Bībelē. Un vēl jo vairāk ievēroja tur izlasīto un mācītāja stāstīto par to, ka tev būs vienu dievu svētu turēt, tev nebūs zagt, tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs iekarot sava tuvākā mantu, sievu utt. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, caur ticību Dievam  šīs senās normas ir saglabājušās līdz pat mūsdienām. Tikai šodien tās tiek skatītas savādāk, bet nezaudējot savu patieso būtību, jo tāds ticības spēks kāds bija senāk, vairs nemājo cilvēku apziņā.

   Agrākajās tiesības tika sodīta arī laulības pārkāpšana. Kāpēc? To bija svētījis pats Dievs! Un nostāties pret Dieva gribu?   Mūsu tiesības šādu sodu vairs nepazīst, jo laulāto uzticību saskaņā ar mūsdienu tiesisko apziņu nevar un nedrīkst nodrošināt ar tiesību palīdzību. Laulāto uzticība ir tikumības princips, un tajā pašā laikā tās attiecas uz tiesisko iekārtu, taču tikai tiktāl, ciktāl tā ir daļa no ģimenes tiesiskā pienākuma uzturēt ģimenes kopdzīvi.

  Tiesībās ir atrodamas atbilstošas normas. Slepkavība un zādzība tiek sodīta pēc Kriminālkodeksa (Kriminālkodeksa 211. un 242. pants).

  Mūsdienās kā vēsturiskas diferencēšanās un plaši izplatītas klasifikācijas rezultātu mēs izšķiram: tiesību normas (tiesības) kā valsts garantētas uzvedības normas, tikumības normas (morāle, ētika), kas vēršas pie indivīda sirdsapziņas, sabiedriskās normas (tikumi), kas tiek ievērotas – bez valstiskas piespiešanas.

  Šis iedalījums apzīmē atšķirības spēkā esamības iemeslā, bet ne obligāti normu saturā. Saturiski šo normu sfēras pa daļai pārklājas, pa daļai ne. Viena un tā pati norma var attiekties, piemēram, uz tiesībām un reizē būt tikumības norma, sabiedriski atzīta norma. Vistuvākais piemērs būtu slepkavība. Par to paredz sodu gan tiesībās, gan morāli tā ir peļama un sabiedriski nosodāma. Agrākajās sabiedrībās šīs normas nebija strikti nošķirtas, bet gan lielā mērā sakrita un to diferencēšanas process  ir vēsturisks.

  Ja aizdomājas par to, kā šis normas radušās tad nākas sastapties ar filosofisku problēmu. Tomēr izskatās, ka tiklab kā tiesības, kā arī tikumības normas un sabiedriskās normas zināmos nepieciešamības gadījumos parādās jebkurā cilvēku sabiedrībā.

  Normas jēdziens tiek lietots arī citā nozīmē, ne tikai kādos apskatījāmies pirmīt. Piemēram, tehniskās normas. Tās nosaka noteiktas tehnisku priekšmetu īpašības, piemēram, mērus kā skrūvju vītņu leņķi vai papīra formātus. Vēl par piemēru varētu minēt modes normas. Tās nosaka ar kādu savu vizuālo izskatu drīkst atrasties attiecīgajā sabiedrības lokā, vai arī pie kādas sabiedrības kopas tu piederi. Arī šīs normas satur jābūtības normas.

   Rūdolfs fon Jērings (Rudolf fon Jehring) sava starptautiski atzītā darba “Mērķis tiesības” (“Der Zweck im Rehct”) (1883) 1. izdevuma 2. sējuma priekšvārdā saka:

  “ … Visu tikumības normu un institūtu primārais pamats rodams sabiedrības praktiskajos mērķos, un pēdējiem piemīt tik liels spēks, ka cilvēcei nebūtu vajadzīgs ne mazākās tikumiskās dotības, lai īstenotu visu, ko tie pieprasa. Vara, kas piemīt objektīvi tikumiskajam, tas ir, trīs sabiedrisko imperatīvu: tiesību, morāle un tikumu formā realizētajai sabiedrības iekārtai, balstās uz savu praktisko neaizstājamību….”²  

    Tikumības normas orientē uz Labā, morāli Pareizā ideju. Tās vēršas konkrēti pie kāda cilvēka sirdsapziņas. Tās prezumē cilvēka spēju vispār uzdot jautājumu par tikumiski Labo. Tā savukārt ir filosofijas pamatproblēma, kas nodarbinājusi visus Eiropas filosofus.  Uz jautājumu par tikumiski labo nevar atbildēt uzreiz. Jautājot cilvēks saņem dažādas atbildes. Un arī tās nav atbildētas uzreiz. Cilvēkam ir jāpārdomā, kas konkrēti priekš viņa ir tikumiski Labais. Un tikai tad viņš var sniegt atbildi. Turklāt šīs atbildes nav pilnīgas un ļoti bieži daļējas, pat kārtīgi neatbildētas. Atbildes ir saistītas ar kultūrvidi, kas iesaista jautājamo cilvēku. Jautājums par tikumiski Labo rodas katram cilvēkam, un viņš nespēj no tā izvairīties, jo runa šajā gadījumā ir par cilvēka primāro rīcības orientāciju. ”Pareizas”, cilvēka dabai atbilstošas tikumības mērauklas un principi, nodrošina šo orientāciju un reizē ir arī garīgās veselības nosacījumi.

2. Sk. Žurnālu “Likumi un tiesības”, “Ievads tiesību zinātnē un filosoijā” 1. 1999. 18. lpp

  Vienmēr, kad tiek uzdots jautājums par tikumiski Labo, par morāli, atskan arī iebildums, ka par to nevar pateikt neko vispārīgu, jo apziņa esot pilnīgi individuāla un katrs ar to saprot kaut ko citu. Šis uzskats ir sevišķi plaši izplatīts mūsdienas. Tas var sabalsoties ar pieredzē sakņoto faktu, ka katrs cilvēks patiešām sev rada nedaudz citādus priekšstatus par tikumiski Labo vai apgalvo, ka viņam tādi ir, un pret šiem jautājumiem viens izturas diezgan truli un vienlīdzīgi, bet cits varbūt pat pārāk jūtīgi un pedantiski. Un tomēr var uzskatīt, ka var nonākt pie vispārējas apziņas, kas ir pieņemama daudziem cilvēkiem. Tādā veidā ir iespējams radīt vispārēju ētiku.

Ir gan jāievēro, ka apziņas jautājumi ir iekšējās pārliecības jautājumi. Un savu iekšējo pārliecību cilvēks nevar uzspiest citam. Sabiedrībai zināmās robežās ir jābūt iecietīgai. Un šīs iecietības princips ir apziņas brīvības un ticības brīvības, kā arī uzskatu brīvības daļa. Savukārt šīs brīvības ir atzītas Pamatlikumā. Bet tomēr var būt gadījumi, kad indivīda personīgā apziņa atsaucas uz valstisko kopienu, un tas savukārt noved pie konflikta starp valsti un šo cilvēku.

Piemēri:

1.                  Jaunietis apziņas diktētu motīvu dēļ, nevēlas pildīt obligāto militāro karadienestu. Un lai to nedarītu iesniedz motivēti atbilstošu dokumentu, kas pēc likuma noteiktas kārtības atļauj viņam nepildīt šo karadienestu. Šajā ziņa tiesības atzīst apziņas brīvību. No otras puses gatavība militārajai aizsardzībai mūsu tiesiskajā iekārtā ir katras valsts pastāvēšanas nodrošinājums. Mūsu tiesības vēsturisku un politisku apsvērumu dēļ neparedz brīvi profesionālo brīvprātīgo armiju. Tādēļ atteikšanās pildīt karadienestu valstiskai kopienai ir pieņemama tik ilgi, kamēr pietiekams skaits jaunu vīriešu ir gatavi pildīt karadienestu. Turklāt aktuāla kļūst “karaklausības taisnīguma” problēma tajā nozīmē, ka atbrīvošana no karadienesta nedrīkst kļūt par privilēģiju. Mūsu  tiesības šo problēmu ir atrisinājušas ar iespēju izpildīt šo militāro dienestu nemilitārajā dienestā. Tādejādi izdarot kaut ko sabiedrības labā, pildot nozīmīgu  sabiedrības norīkotu uzdevumu.

2.                  Nepilngadīgo operēšanai ir principiāli nepieciešama vecāku iepriekšēja piekrišana saskaņā ar likumu. Tomēr daži vecāki, pamatojoties uz apziņas motīviem, līdz šim ir atteikušies no jebkādas viņu slimušā bērna ārstēšanas. Šādā reizē aizbildnības tiesai vismaz nopietnas saslimšanas gadījumā ir jāapiet vecāku apziņas apsvērumu un personas aizbildnības tiesību ļaunprātīgas izlietošanas dēļ ir jāpanāk kaut vai piespiedu ārstēšana.

  Gribētos piebilst pāris teikumus pie šiem piemēriem.

  Attiecībā uz pirmo piemēru gribētos teikt, ka jauniešus nedoties militārajā dienestā motivē viņa apziņā radies negatīvais priekšstats par šo militāro dienestu. Viņš, dzīvodams plašākā sabiedrībā, ir juties vienlīdzīgs pārējiem. Un viņa, piemēram, fiziskie dotumi šajā gadījumā nebija noteicošie. Turklāt nonākot jau noteiktā sabiedrības lokā, viņam rodas kompleksi ar kuriem viņš nespēj tikt galā. Kas rodas par iemeslu, lai pārējā sabiedrības daļa viņu izsmietu un vēl jo vairāk novestu viņu pie personības degradācijas. Un bieži vien nākas dzirdēt, ka pildot militāro dienestu kāds jauns vīrietis ir izdarījis pašnāvību. Lai gan valsts pienākums ir aizsargāt.

  Sakarā ar otro piemēru. Ir gadījumi, ka vecāki savus bērnus neved pie ārsta finansiālu iemeslu dēļ. Es nedomāju šajā gadījumā nelabvēlīgās ģimenes, kur vecāki ir narkomāni vai alkoholiķi. Es domāju normālu ģimeni, kur vecāki ir bezdarbnieki, vai arī ģimenes  budžets ir ļoti niecīgs. Un tā kā Latvijā viss tagad maksā naudu, arī medicīna, tad vecāki baidās palikt ārstiem parādā. Nemaz nerunājot par to, ka ārsti reizēm atbild (citāts no kāda raidījuma LTV1):” Atvainojiet jūs savu budžetu esat izsmēluši, nekādi jums nevaru palīdzēt!”. Protams, ka naudai tagad liela vara, un dzīvība ir tikai kā garīga vērtība, kuru tagadējiem cilvēkiem ir grūti saprast.

  No individuālajiem tikumības uzskatiem, kurus galvenokārt vada un balsta indivīda apziņa, plūst neskaitāmi impulsi vispārēju uzskatu veidošanai par tikumības normām. Tādejādi notiek sabiedriskās normās, tātad valdošo uzskatu veidošanās attiecībā uz tikumiski  pareizo.  Šos uzskatus spēcīgi ietekmē kultūras tradīcijas un tādas institūcijas, kā skolas, universitātes, baznīcas, biedrības u.c.. Lai gan mūsdienās ļoti spēcīgs šīs ietekmes faktors ir televīzija. Televīzija aizņem cilvēkam lielāko daļu no laika. Un šeit viņš smeļas visu jaunāko un modernāko. Dabiski, ka viņš pielāgojas tam ko ir redzējis un vēlas būt tās dzīves ritmā, kas noris it kā viņam nemanot, bet televīzija palīdz to saskatīt. Un šādi viņš ietekmējas no sabiedrības morāles. Lai tai pielāgotos viņam jāsāk veidot sava paša morālā apziņa. Un tas ir ļoti raksturīgi jauniem cilvēkiem.

   Tikai viena daļa cilvēku iegūst daudzmaz patstāvīgu morālās spriešanas spēju, un viņiem gluži dabiski, tāpat ir vismaz jāievēro sabiedriskās  morāles vērtējumi.

 Vēl ļoti ietekmīgs faktors ir – mazinoties tradicionālo institūciju ietekmei – pārsvarā to cilvēku priekšstati, kuras darbojas politikā vai masu mēdijos.

  Sabiedriskā morāle ir pakļauta pārmaiņām. Dažkārt ir grūti pateikt, vai patiešām ir notikušas pārmaiņas, vai arī publiskotais viedoklis tikai īslaicīgi maskē un piesedz noteiktu noturīgu pārliecību. Jo stingri ņemot vērā to, ka mainīgais sabiedriskai viedoklis jānošķir no tikumisko vērtību ilglaicīgās atzīšanās problēmas. Sabiedriskās morāles pārvērtības, iespējams, ir novērojamas attieksmē pret nedzimušu bērnu nonāvēšanu, izdarot abortu.

 Sabiedrisko morāli ietekmē pastāvošie dzīves apstākļi, it īpaši ekonomiskie apstākļi. Jo cilvēkiem grūtāka dzīve, tā arī grūtāk viņu pieradināt pie jaunas morāles līnijas. Kam viņam censties kaut ko panāk sabiedrības labā, ka viņš nespēj justies gana pienācīgi, lai spētu uzturēties sabiedrības morāles līnijās.

  Viena no sabiedriskās morāles pamatproblēmām ir tā, ka tā nevar pastāvēt bez vispārēji atzītām ētikas normām. No otras puses, šādas normas vienmēr kāds var izmantot kā sviru. Lai paplašinātu savu varu vai ietekmi pār citiem.

 Spilgts piemērs šai sviras iespējamībai ir valstis, kurās ir nodibinājies totalitārais režīms. Aizliedzot brīvību un veicot idoktrināciju, tik mēģināts iedibināt valstiski atzītu ideoloģiju. Brīvā sabiedrībā tas nav iespējams. Tomēr arī šādā gadījumā ir mēģināts ietekmēt sabiedrisko morāli ar politisko spēku spēli, vai masu mēdiju ietekmēšanā uz sabiedriskās morāles priekšstatiem.

  Sociologs un jurists Marks Vēbers atkarībā no indivīda morālās nostājas sabiedrībā ir nošķīris atbildības ētiku un uzskatu ētiku. Kurš domā un rīkojas saskaņā ar atbildības ētiku, tas apdomā ētisko principu sekas politiskajā dzīvē un sabiedrībā kopumā un apsver, kā šos principus var īstenot dzīvē, pēc iespējas ievērojot citas ētiskās prasības. Turpretī uzskatu ētiķis savus principus absolutizē; viņš domā “fundamentālistiski” un neievēro mērķu konfliktus. Uzskatu ētika slēpj sevī potenciāli konfliktējoša sastinguma risku, taču arī iespēju palīdzēt jauniem  uzskatiem sīvā viedokļu kaujā izlauzties virspusē. Savukārt atbildības ētika slēpj sevī kompromisa risku un izvairīšanos no konfliktiem, taču, no otras puses, arī tā tiek pareizi piemērota, ir sasniedzama politiski un ētiski aizstāvams līdzsvars un harmoniskākā kopdzīve.

Tikumības normas ļoti bieži saskan ar tiesu normām. Tiesības pašas grib īstenot zināmas tikumiskās sabiedrības vērtības, piemēram, brīvību, tiesisko drošību, aizsardzības uzticīgas līguma pildīšanas gadījumā, dzīvības un veselības aizsardzību pret netiesisku spēku. Tādēļ tiesību normas daudzos gadījumos saskan ar tikumības normām.

  Tikumības norma ir parasti formulēta kā tieša pavēle vai aizliegums (tev nebūs nonāvēt). Tiesību norma dod abstraktu šī aizlieguma aprakstu.  Pievienojot klāt to, kas tev par to būs – piesaista tai tiesiskās sekas. Likums tātad izvēlas nosacījuma palīgteikuma vēso formu, kas sasaista darbības sastāvu tiesiskās sekas.

 Atšķirību  starp tikumības principiem un tiesībām dod arī tiesību tehniskums. Lai praktiski atrisinātu konfliktus vai izvairītos no tiem, tiesībām ir jārada detalizēti tehniskie noteikumi, un tajos ne katrā elementā ir atpazīstams fonā esošais tikumības princips.

 Piemērs būtu  ceļu satiksmes noteikumi. No vienas puses iemieso satiksmes tehnisko lietderību, bet reizē kalpo arī primārajam tikumiskajam mērķim. Lai aizsargātu ceļu un satiksmes dalībnieku dzīvību, drošību un veselību. Protams arī īpašumus.

  Tiesības ar tiesību normu palīdzību var īstenot tikai ierobežotu tikumības normu daļu. Lielu šo tikumības normu daļu tās atstāj neregulētu atsevišķu cilvēka brīvības vārdā.  Tas ir saistīts ar tiesiskā regulējuma vispārējo ierobežotību. Tiesības nedrīkst pārkāpt tikumības normas. Tomēr ir pastāvējis plaši izplatīts viedoklis, ka tiesības jau no dabas esot neitrālas pret tikumiskajām vērtībām un prasībām, ka tās esot jātulko un jāpiemēro neņemot vērā šīs vērtības un prasības. Ja tā notiek, tad parādās netaisnīgā likuma vai nepareizo tiesību smagā problēmā. Šī problēma, dabiski, kļūst aktuāla galvenokārt netiesiskajās valstīs, kur politiskie vadītāji jau tāpat nevēlas ievērot taisnīgumu. Tiesiskā valstī netaisnīgā likuma problēma parasti nekļūst dramatiski asa, jo vai nu parlamentārais likumdevējs pakļaujas sabiedrības spiedienam nu sper nepieciešamos soļus, vai arī tiek pārbaudīta likuma atbilstībā spēkā esošajai konstitūcijai un tas tiek atzīts par nekonstitucionālu, ja tas neatbilst konstitūcijā ietvertajām tikumības pamatvērtībām.

  Tiesību sistēmā vispāratzītās tikumiskās vērtības un normas nepārprotami ir iekļautas mūsu tiesiskajā iekārtā. Pirmām kārtām tas notiek mūsu ar mūsu konstitūcijas pamatlikuma, palīdzību, jo sevišķi ar pamattiesību, kā arī ar demokrātijas principa, tiesiskas valsts un sociālas valsts principa palīdzību. Privāttiesībās galvenokārt tā saucamās ģenerālklauzulas atsaucas uz tiesību sistēmā atzītām tikumības mērauklām ar tādu jēdzienu palīdzību kā “labticība”, “labie tikumi”, un “taisnīgums.

  Sabiedriskās normas ir sabiedrības atzīti un pārsvarā ievēroti uzskati par pareizu uzvedību. Arī sociālās normas nav bez savām sankcijām. Šādu noteikumu pārkāpšanas noved pie sabiedriskā nopēluma, izsmiekla vai citām reakcijām, kuras rada zināmu sociālo spiedienu, liekot pielāgoties šiem noteikumiem.

 Var arī gadīties, ka mēreni noteikumu pārkāpumi paši kļūst par jaunu uzvedības noteikumu paveidu. Reizēm tas ir saskatām mūsu politiķos, kā saeimas apmeklēšana šortos un sporta apavos, bet  vairāk gan jauniešos, jo tie nebaidās tik ļoti sabiedriskā nosodījuma, jo zina ka tas citiem vienaudžiem būs kā stimuls to pašu turpināt.

Tiesības savā veidā rod izpausmi arī sabiedriskajās normās. Tas, no vienas puses, notiek attiecībā uz tādiem uzskatiem un uzvedības stiliem, kam tiesiskajā saskarē ir noteikta nozīmē un kas tādēļ tiek izmantoti gribas izpaudumu iztulkošanā.

  Nobeigums.

  Sūdzēšanās par mūsu “nesakārtoto likumdošanu” pamatojas priekšstatā , ka iespējams visus dzīves gadījumus noregulēt ar tiesību normām, iestrādājot to risinājumus normu tekstos. Tad ikvienam cilvēkam būtu skaidrs kā attiecīgajā gadījumā rīkoties. Vajadzētu tikai atšķirt attiecīgo pantu un tur būtu viss skaidri un gaiši pateikts. Tādejādi nebūtu pārāk liela cilvēku neapmierinātībā ar likumdošanu un jau pieņemtajiem likumiem. Šis priekšstats tiesību teorijā ir pazīstams kā “tiesību pozitīvisms”, un tas bija visai izplatīts Eiropā XVIII gadsimtā. Izcilākais šīs teorijas piemineklis likumdošanā ir Prūsijas 1794. gada Vispārējais tiesību kodekss. Tajā bija 17000 pantu. Tā autori domāja, ka kodekss satur visus iespējamos dzīves gadījumu noregulējumus, kādi tik pavalstniekiem varēja nākt priekšā. Taču jau drīz pēc kodeksa pieņemšanas reālajā dzīvē radās jautājumi, kas nebija tieši aprakstīti kodeksa tekstā. Šī negaidītā atziņa bija tiesību pozitīvisma teorijas norieta sākums.

  Diemžēl mūsdienās šie priekšstati traucē mums optimāli pielietot mūsu tiesību normas tā, ka tās konkrētā gadījumā noved pie saprātīga risinājuma. Reālajā dzīvē viss attīstās plūstoši un likums stājas spēkā noteiktā datumā. Tādēļ rodas priekšstats, ka likums noveco jau nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas un stāšanās spēkā. Īpaši mūsdienās, strauju sabiedrības attīstību periodā, šāda pieeja tiesībām ir absolūti nederīga. Tiesību pozitīvisms noved pie tā, ka tiesību sistēma ātri kļūst neelastīga, reālai dzīvei traucējoša. Un tādā gadījumā cilvēki mēģina apiet tiesības, vai arī vispār iztikt bez tām. Gadījumā ja konkrētais gadījums nav likumdošanā tieši paredzēts pastāv divi varianti:

1.      uzskatīt tiesību normas par noslēgtu sistēmu un gadījumus, kas normu tekstā nav speciāli paredzēti, vispār nerisināt līdz brīdim, kad norma tiek papildināta.

2.      uz pastāvošo normu sistēmas bāzes atvasināt tiesību principus, kurus var pielietot jaunajam gadījumam. Taču šī principa atvasināšanas metode prasa īpašas metodoloģijas apgūšanu. Tā savā dziļākajā būtībā balstās uz Kanta kategorisko imperatīvu: ”Rīkojies tā, lai tava rīcība varētu kļūt par vispārējo likumu.” Tas nozīmē, ka meklējot risinājumu konkrētam gadījumam, kurš nav tieši aprakstīts tiesību normās, juristam, balstoties uz pastāvošo tiesību sistēmu kopumā (ne tikai uz vienu atsevišķu normu), ir jāatrod vispārējs šādu gadījumu risināšanas modelis. Eiropā šis juridiskās metodoloģijas apgūšana ir visas jurista izglītības pamats.

Likumdevējam būtu jāgroza likums tikai tad, ja tas gribētu mainīt noregulējuma būtību. Tas nozīmē, ka reālās dzīves attīstībai ir “jāvelk līdzi” tiesību sistēma. Šeit nepieciešama harmoniska saspēle starp valsts iestādēm un tiesām, zinātni no vienas puses un likumdevēji no otras puses: tiesību normu precizēšana un tālāk attīstība, balstoties un normā ieliktajiem principiem, ir iestāžu, tiesu un zinātnes uzdevums, bet principu maiņa vai jaunrade – tas savukārt būtu likumdevēja pienākums. Bet pie mums likumdevējs grib viens pats veikt abas funkcijas, bet, saprotams, to nespēj, savukārt iestādes, tiesas un it sevišķi zinātnes tiesību normu praktiskajā tālākskatīšanā vispār nav iesaistītas.

  Pavisam normāla parādība, ka tiesību normas teksta līmenī, t.i. interpretējot tās tikai vārdiski, bieži nonāk pretrunā viena ar otru. Pastāv juridiska metodoloģija, kā jebkuras “likumu pretrunas”: precīzāk: pretrunas tiesību normu tekstos (un norma ir daudz ietilpīgākā nekā normas teksts) – ir atrisināmas. tas ir iespējams izmantojot tiesību hierarhiju, kad hierarhijā augstākstāvošā norma ir spēcīgāka par zemāk stāvošo – kā vienu piemēru. Otrs – ja vārdiskās pretrunas ir divās vienāda ranga normās, tad darbojas trīs principi: jaunākā norma ir spēcīgāka par vecāko normu, demokrātiskas un tiesiskas sabiedrības funkcionēšanai svarīgākā norma ir spēcīgāka par mazāksvarīgu normu un speciālā norma ir spēcīgāka par vispārējo normu. Šie principi ir iezīmēti arī likumdošanas aktos: 1994. gada 18. jūnija likuma par Likumu un citu aktu spēkā esamību 8.pantā un 1995. gada 18. jūnija Ministru kabineta noteikumos par Administratīvo aktu procesu. 

Spēkā esošās tiesību normas var tikt pareizi piemērotas tikai tad, kad visas normas daļas (teksts, mērķis, nolūks, nozīme) ir izpētītas un, attiecībā uz dažādiem gadījumiem, pārbaudītās. Taču lai izprastu tiesību normu tās pilnīgā apjomā, kā tas ir nepieciešams piemērošanai konkrētam fakta apstākļiem, ir jāprot interpretēt normas juridiskās un filoloģiskās sastāvdaļas – dispozija, hipotēze, termini, vārdi, saikļi u.c. zīmes. Varbūt arī vajadzīga interpretācijas procesā iesaistīt parādības, kas ir ārpus normas vai ir augstāk par to : likumus vai citus aktus, attiecīgās tiesību nozares normas, esošos tiesību un taisnības principus vai Satversmes normas.

  Apspriest un par pētījuma priekšmetu padarīt var tādu cilvēka uzvedības normatīvumu, kad runa vispār nav par  kādu jābūtību, bet gan tikai par to, kā cilvēks faktiski uzvedas. Ja uzvedībā var konstatēt atkārtošanos un normatīvumu, tad var runāt par uzvedības likumiem. Tiesības bieži rod savu atbalsta punktu vispārinātos psiholoģijas rakstura pieņēmumos par cilvēka tipisku uzvedību. Likumdevējs savus likumus savukārt izdod cerībā, ka tie tiks vispārēji ievēroti. Likumam vienmēr ir jāņem vērā cilvēku uzvedības normatīvums, un arī likumdevējam vienmēr ir jānoskaidro, vai tiesisks regulējums maz ir nepieciešams, jo noteiktu, vēlamu rezultātu varbūt ir iespējams panākt sabiedrisko spēku brīvā mijiedarbībā.

					Pielikums Nr. 1
		Pielikums Nr. 2

 

Pielikums Nr. 2

Izmantotās literatūras  saraksts

1.       E. Levits, “Starp tiesību normu un tiesisko realitāti”, Diena, 10.10.96

2.       E. Meļķisis “Tiesību normu interpretācijas metodes”, Latvijas Universitāte, Rīga, 1996

3.       E. Meļķisis “Kontinentālās Eiropas tiesību loks rietumu tiesībzinātnieku skatījumā”, Juristu Žurnāls (A 211 – A 217)

4.       Nikolajs Valters “Pamattiesības un tiesību pamati”, Latviešu juristu raksti. – 1961. – Nr.5

5.       Dr. Norberts Horns (Norbert Horn), “Ievads tiesību zinātnē un tiesību filosofijā”, Likums un Tiesības, 1999.gads, Nr. 1; 2; 3; 4

6.       I. Krastiņš “Tiesību būtība  un forma”, Rīga, 1999

7.       Rakstu krājums “Mūsdienu tiesību teorijas atziņas”

Rīga  2000. gada 27. novembris                                                                                                      /M. Ošs/