Democratic deficit

LU Filoloģijas fakultātes Komunikāciju zinātņu katedras 2.kursa studentes Antras Tautkevicas

eseja kursā ievads socioloģijā

“Democratic deficit” - the process of politics is becoming less credible and  governance systems are increasingly based not on the “voice of the people”, but rather on the “voice of the market”.

Šī ir problēma par kuru mēs lasām ne tikai grāmatās, bet arī gandrīz katru dineu avīzēs un sastopamies ar to arī ikdienas dzīvē! Demokrātijas trūkums demokrātikās valstīs! Kam tad ir radīta dmokrātija? Cilvēku, sabiedrības, tautas labumumam, tātad pilotikai, mehānismam, kas ievieš izvēlēto režīmu (šajā gadījumā, demokrātiju) dzīvē ir jākalpo sabiedrībai - tās balsij. Taču teikumā, kas rakstīts šīs lappuses augšdaļā ar pasvītrotiem burtiem, runāts par problēmu - par gadījumu, kad politika kalpo tirgum (ekonomikai) un tā vajadzibām. Kāpēc tā notiek? Kādēļ cilvēki šādu situāciju pieļauj? Vai tā vispār ir problēma?

Katras izstitūcijas augšā sēž kāds cilvēks (-I), kas pār to valda, izvēlas tās likumus darbības veidus utt. Mūsu gadījumā ir valsts un tās valdība. Kas ir valsts? Kas ir tās funkcijas?

Valsts ir viena no sabiedrības organizācijas formām, vienas augstākās varas tiesiski organizēts un vadīts cilvēku kopums konkrētā terirorijā.

Valsts Funkcija ir kā publiskam objektam ar savu darbību jānodrošina cilvēka un sabiedrības eksistences pamatnosacījumi.

Tātad tai ir jāstrādā savas tautas labā, bet ar ko sākas tautas labklājība? Jā, filosofja un lirika daudz runā par mīlestību, garīgo bagātību un dvēseles skaistu - lietām, kas dara cilvēku laimīgu, bet vēlreizuzlokojot Maslova piramīdu mēs redzam, ka primārais cilvēka dzīvē tomēr ir kas cits: ēdiens, dzēriens, siltums un drošība. Tad par ko īsti ir jārūpējas valstij un tās valdībai? Ņemot vērā, ka valdībā strādāt nevienu nespiež (vismaz vairumā oficiālo gadījumu), cilvēkiem, kas ilemj sev tādu likteni ir jābūt gataviem strādāt un cīnīties par visām tautas interesēm un vajadzībām, valdībai ir jānodrošina katram valsts iedzīvotājam iespēju pilnveidoties un cīnīties par savu labklājību un jānodrošina ar normālai dzīvei nepieciešamo tos, kurai to vairs paši nevar sev sagādāt!

Ko es varu secināt no visa iepriekš teiktā?

Valdībai ir jārūpējas, lai labi darbojas valsts ekonomika, tādēļ arī jābalstās uz “the “voice of the market”. Protams, cita lieta ir, ja valdība sāk darboties tā, lai ekonomika un, uz to attiecināmie, likumi darbojas par labu tikai pašiem tās locekļiem, tādējādi raušot sev aizien lielāku un lielāku bagātību. Tad tā ir stāvokļa ļauprātīga izmantošana un tas vairsnav labi bet…

Ja valdības viri mēģinātu izpildīt visas tautas vēlmes, tad valstī strādātu tikai daži fanātiķi, bet pārējie saņemtu pabalstus, visdažādākās pensijas un vienkārši dzīvotu uz valsts rēķina cepuri kuldami. Līdz kāmēr arī tie daži attaptos: “Kāpēc man jābūt tam idiotam, kas uztur valsts kasi?” Un tad vairs nestrādātu neviens būtu masveida bads un izmiršana - un pirms tā jau liela daļa būtu sajukuši prātā aiz bezdarbības.

Var jau būt, ka es tagad ironizēju un pārspīlēju, bet tajā tēzē ir daļa savas jēgas un man gribējas to apskatīt no tās puses, nevis analizēt jau visiem ierasto tēmu par to kā sliktie onkuļi izmanto, savās rokās esošo varu,  privātiem priekiem (zem tā es domāju visus iespējamos pasaulīgos un citus labumus).