REFERĀTS
NACIONĀLĀS INTERESES
IEVADS
Referāta
tēma ir nacionālās intereses. Šo tēmu izvēlējos ar nolūku dziļāk izpētīt
jēdziena nozīmi, lai noskaidrotu iemeslus, kas vadoties no šīm interesēm, ir
valstu darbības pamatā. Manuprāt, nacionālo interešu jēdziens starptautiskajā
politikā ir ļoti nozīmīgs, jo izanalizējot un izprotot to, atklājas tie
faktori, kas nosaka valstu savstarpējās attiecības, to saskaņu vai nesaskaņu,
no kāsavukārt ir atkarīga situācija visā starptautiskajā sistēmā.
Darba gaitā izskaidrošu termina ‘nacionālās intereses’
jēdzienisko nozīmi, pamatošu to. Noskaidrošu atšķirības starp jēdzieniem
‘nacionālās’ un ‘valsts’ intereses.
Salīdzināšu kā atšķiras valstu intereses, kāpēc ir šīs
atšķirības, kādas ir sekas tam, ka valstu intereses atšķiras. Pievērsīšu
uzmanību jautājumam par valstu sadarbību un saskaņu, kas rodas realizējot savas
nacionālās intereses.
Par piemēriem izmantošu dažu valstu vēsturisko pieredzi,
kā arī mēģināšu vadīties no sava viedokļa par Latvijas nacionālajām interesēm.
Referāts sastāv no:
·
Ievada
·
Trim nodaļām (1. Jēdziena
‘nacionālās intereses’ skaidrojums; 2. Nacionālo interšu atšķirības problēma;
3. Nacionālo interešu pareiza izprašana.)
·
Secinājumiem par aplūkoto tēmu.
Darba
teorētiskajai daļai pamatā izmantošu grāmatu”perspectives On World
Politics”,(M.Smith, R.Little (eds.), 1991). Pārējā literatūra norādīta darba
beigās literatūras sarakstā.
JĒDZIENA ‘NACIONĀLĀS INTERESES’ SKAIDROJUMS
Kā to ieteicis Deivids Klintons (David Clinton),
jēdzienam ‘nacionālās intereses’ var piemērot divus skaidrojumus. Pirmkārt,
nacionālās intereses var būt attiecināmas kā visas sabiedrības kopējais labums.
Otrkārt, tās var tikt skaidrotas kā īpašs vērtību objekts valstīm
starptautiskajā politikā.[1]
Pamatojot
pirmo skaidrojuma variantu, jādod definīcija jēdzienam sabiedrība. Šajā gadījumā tā varētu būt daudzu interešu grupu
savienojošs ietvars , kas veidopasaules politiku. Tā kā runa ir par
nacionālajām interesēm, tad būtu jāpaskaidro, kas ir nacionālā sabiedrība. Tā
ir kopība, kas sevī ietver indivīdus ar kopīgiem ētikas standartiem,
savstarpējām sapratnes saitēm, kas izpaužas kopīgā izdevīgumā. Indivīdiem
apvienojoties sabiedrībā, parādās nolūks sekmēt kopējo mērķu sasniegšanu. Kā
šīm mazajām grupām(nacionālajām sabiedrībām) ir savi mērķi, tā visas lielās
sabiedrības (starptautiskā sabiedrība) mērķis ir tās saglabāšana un
uzlabošana. Tādējādi var nonākt pie
secinājuma, ka nacionālās interses, ko īsteno katra nacionālā sabiedrība kopumā
ir visas starptautiskās sabiedrības labums. Atbildi uz jautājumu – kā šīs nac.
intereses tiek īstenotas, lai tiešām sabiedrība tiktu saglabāta un uzlabota –
noskaidrošu pakāpeniski darba gaitā.
Otrais
skaidrojums apgalvo, ka nacionālās intereses ir īpašs vērtību objekts
starptautiskajā politikā. Tas nozīmē, ka katrai valstij ir dzudzi specifiski
mērķi, kurus tā tiecas sasniegt savas nacionālās sabiedrības labā, kā arī to
var izmantot kā mērķi, lai vairotu valsts ietekmi starpvalstu sistēmā. Te
jāpiebilst, ka pastāv atšķirība starp visaptverošāmvalsts nacionālajām
interesēm un šīm specifiskajām interesēm. Pēdējās drīzāk ir daļa no
nacionālajām interesēm, tāpēc tās varētu saukt par ‘valsts interesēm’. Kā piemēru valsts
interesēm var minēt pieeju ostām, tiesības uz militārajām bāzēm svešās
zemēs, draudzīgas attiecības ar kaimiņvalsti,
u.t.t. Latvijas valsts interesēs
ietilpst, piemēram, LR ārpolitikas koncepcijā noteiktais punkts par attiecībām
ar Poliju saimnieciskajā un militārajā jomā.
Manuprāt
šie abi jēdziena skaidrojumi ir pieņemami un savienojami, jo tie papildina
viens otru, tie abi ir izmantojami tālāk runājot par valstu nacionālajām
interesēm.
Tagad,
kad ir izskaidrots nacionālo interešu jēdziens, var pievērsties citu, ar to
saistītu jautājumu izskatīšanai. Turpmākajā darba gaitā aplūkošu tēmu kā
valstīm saskaņot savas nacionālās intereses, lai nerastos konfliktsituācijas,
kas varētu kaitēt starptautiskajai sabiedrībai.
NACIONĀLO INTEREŠU ATŠKIRĪBAS PROBLĒMA
Kā jau
iepriekš noskaidrojās, nacionālās intereses ir mērķis sabiedrības saglabāšanai un uzlabošanai. Taču tas ir vispārīga veida
skaidrojums, un, kā to prasa šīs nodaļas temats, būtu virāk jāpieturas pie otra
skaidrojuma par valstu mērķi savas nacionālās intereses izmantot savas
sabiedrības labā, kā arī valsts ietekmes nodrošināšanai starpvalstu sistēmā.
Šis skaidrojums ir daudz pragmatiskāks, un lai kā tiktu uzsvērtas morāles un
ētikas kategorijas, praktiskā izdevība ir dominējoša.
Pasaulē
ir aptuveni divsimt valstu un katrai ir savas nacionālās intereses. Valstis
pašas par sevi ir atšķirīgas gan politiskajos režīmos, gan ekonomiskajās
sistēmās, atšķiras kultūras un sabiedrības principi. Tādēļ arī šo valstu
nacionālās intereses ir atšķirīgas. Rodas problēmsituācija, jo saduroties
interesēm var rasties diezgan nopietnas sekas. Piemēri nav ilgi jāmeklē, to
pierāda vēsture: kari, bruņoti konflikti, u.t.t.. kas ir pretstats izteiktajai
domai par sabiedrības saglabāšanu. Jāmeklē risinājums tam, lai atrastu
kompromisu šo daudzveidīgo interešu starpā, kas rada kopējus draudus visai pasaules
sabiedrībai. Kompromisu var panākt ar veiksmīgu diplomātiju, taču tas nelīdzēs,
ja valstīm nebūs savstarpējas sapratnes par sadarbības un saskaņas
nepieciešamību. Valstis var veidot kopēju pamatu savu nac.interešu pildīšanai
neizraisot konfliktus. Harmoniju un saskaņu var panākt valstīm savu nacionālo
politiku veidojot tā, ka arī automātiski tiek veicināta citas valsts mērķu
sasniegšana. To var panākt kopējās sarunās, veidojot kopīgus darījumus uz
kompromisa bāzes. Parasti valstis uz šo kompromisu iziet caur specifiskajām
‘valsts interesēm’, nevis runājot par vispārīgajām nac.interesēm. Kā piemērs
jāmin ASV un PSRS vienošanās, kas tika panākta balstoties uz specifiskajām
valstu interesēm par ieroču sistēmu, ģeogrāfiskām ietekmes sfērām, tirzniecības
līgumiem, nevis diskutējot par ideoloģiskiem jautājumiem, lai pierādītu labāko
režīmu. Tomēr nedrīkst aiziet galējībās tikai ar ‘valsts interesēm’, jāatceras,
ka tās ir tikai daļa no vispārējām nac.interesēm.
Reālā
dzīve pierāda, ka ne vienmēr kompromiss tiek panākts, ne vienmērvalstis izprot
tā nepieciešamību. Neviens jau nevēlas pielāgoties otram, zaudēt kādu daļu no
savām iecerēm, taču reālā situācija kādā atrodas visi – savstarpējā atkarība –
prasa to no visiem.
Daudz
kas ir atkarīgs nevis no starptautiskās situācijas, bet arīno valstu
iekšpolitikas. Valsts vadītājiem jābūt pietiekami prasmīgiem, lai varētu
1)noteikt pareizas, racionālas nac.intereses, kas patiešām atbilst sabiedrības
labumam; 2) lai tās pareizi sadalītu pēc prioritātēm; 3) lai tās būtu reāli
sasniedzamas, saskaņojot prasības ar izredzēm. Visu atbildību nevar prasīt no
valstu vadītājiem vien. Pašai sabiedrībai jābūt attīstītai, ar sev atbilstošām
prasībām, lai nepieļautu nepareizu valsts darbību, kas attiecas uz
nac.interesēm un vajadzības gadījumā izdarītu attiecīgu spiedienu uz valsts
vadību.
Visām
valstīm nav iespējams savas nacionālās intereses īstenot tā kā to vēlētos.
Lielvalstis ir pavisam citā situācijā, mazās valstis – citā, bagātās valstis
citā, vājās – citā. Ar laiku pasaules sistēmā notikušajās izmaiņās izveidojies
¾ valstu (mazo un vājo), kas ir pakļautas ¼ valstu (lielvalstis un attīstītas
valstis). Runājot par nac.interesēm nevietā būtu apspriest netaisnīgumu, kas tā
izveidojies, bet gan pieņemt reālo situaciju, ka vēsturi un ģeopolitisko
novietojumu mainīt nevar un ir jāmeklē līdzekļi kāpanākt saskaņu starp šīm
atškirībām. Katras valsts situācija ir individuāla.
Lielisks
piemērs tam, kādas attiecības var būt lielvalstu un mazu valstu starpā ir
Krievijas – Latvijas piemērs. Abu valstu vēstures gaitā veidojušās sarežģītas
attiecības, abas valstis viena otrai ir ekonomiski izdevigas t.i. ietilpst šo
valstu nacionālajās interesēs. Taču Krievija ir lielvalsts, ar kuru rēķinās
līdzvērtīgas lielvalstis, kas tad atliek Latvijai? Krievija nesen piedāvāja
Latvijai savu priekšlikumu par politisko, militāro, ekonomisko, ekoloģisko
sadarbību. Latvijā, kuras interesēs ir iekļūšana Rietumvalstu struktūrās, šis
priekšlikums tika noraidīts, jo pakta politiski – militārā daļa bija neizdevīga,
pat apdraudoša: “ Kremlis esot gatavs padomāt par vairākiem lietišķi
formulētiem uzticības un drošības pasākumiem, bet tikai tad jaBaltijas valstis
paliks ārpus militāriem blokiem (ārpus NATO) “.2
Šeit skaidri varēja manīt, kā saduras divu atšķirīgu valstu nacionālās
intereses (neminēšu tos punktus, kas tomēr bija izdevīgi). Arī priekšlikuma
ekonomisko jautājumu puse bija neizdevīga Latvijai, lai netiktu veidots
Krievijas enerģētiskas monopols Baltijā.
Latvijas
negatīvā vēstures pieredze, attiecībā uz drošības garantijām (jāatceras
1939.g.Latvijas – PSRS savstarpējās palīdzības pakts) lika kļūt uzmanīgai
arīšoreiz. Taču kas traucēja Krievijai neņemt to vērā un rīkoties savās
interesēs? Acīmredzot starpvalstu sistēmas toreizējie apstākļi, kas lika rēķināties
ar Latviju. Tas arī ir galvenais faktors, kas ierobežo lielvaru rīcībā pret mazām/vājām valstīm. Spēku
līdzsvas ir regulējošs līdzeklis, kas uztur valstu attiecības. Tas, ka mazas
valstis sava varas potenciāla ierobežotības dēļ ir atkarīgs no lielvalstu
labvēlības ir normāla, reāla parādība ar ko tām jāsamierinās, taču jābūt
pateicīgām tam, ka pastāv spēku līdzsvars, kas ļauj tām saglabāt drošību, jo
notiek daudz maz saskaņota interešu sadale.
NACIONĀLO INTEREŠU PAREIZA IZPRAŠANA
Kā jau
iepriekš noskaidrojās, svarīgi, lai valsts nac.intereses būtu noteiktas
atbilstoši sabiedrības izdevīgumam. Par to atbildīgi valsts vadītāji, kā arī
pati sabiedrība, kurai jāatrod vidusceļš starp savām un nacionālajām interesēm.
Šajā nodalā aplūkošu valsts vadības un sabiedrības mijiedarbību, kas nosaka to,
vai nac.intereses tiek izprastas pareizi.
Pr
piemēru , ko var attiecināt uz jebkuru sabiedrību, kas vēlas iet pareizu ceļu
savu nacionālo onterešu formulēšanā izmantošu A. Tokvila apraksta ‘par pareizu
interešu izprašanu’ analīzi, ko veicis D.Klintons.3
Tokvils attēlojis amerikāņu indivīdus, kas rīkojas savās intersēs lielākas
sistēmas ietvaros. Šī teorija neaicina
atstāt novārtā savas interses, lai pilnībā nodotos nacionālajām interesēm. No
vienas puses brīvība nevar pastāvēt piepildot tikai privātās intereses. No
otras – demokrātiskā sistēma nevar prasīt no iedzīvotājiem pilnīgu uzmanību
tikai sabiedrības interesēm. Tokvils apgalvo, ka šis kompromiss ir iespējams
privātajāš interesēs iekļaujot vajadzību nosargāt sabiedrības intereses, kas
viena bez otras nav iespējamas.
Ja
sabiedrība ir izpratusi šo principu, tad tā ir pietiekami spēcīga, lai
vajadzības gadījumā ietekmētu valsts vadību, kam no savas puses jābūt
pietiekami prasmīgai, racionāli domājošai, tālredzīgai un par sabiedrības
interesēm lemt spējīgai. Jo vairāk nacionālo sabiedrību izprot šos principus,
jo visas starptautiskās sabiedrības ētikais līmenis paaugstinās.
SECINĀJUMI
Referātā
analizēju nac.interešu jēdzienu, un to vispilnīgāk atklāj divi varianti visas sabiedrības labums, kā arī valstu īpašs
vērtību objekts.
Kā
var secināt, nav vienkārši izskaidrot un pieņemt kādu no nozīmēm, jo jārēkinās
ar citu sarežģītu elementu klātbūtni šajos skaidrojumos, kas situāciju vēl
vairāk sarežģī. Tas pierāda, ka lietojot jēdzienu ‘nacionālās intereses’ ir
jābūt ļoti uzmanīgam, lai neiegūtu nepareizu priekšstatu par to.
Aplūkojot
valstu nac.interešu atšķirības problēmu, jāsecina, ka no realitātes nevar
izvairīties, tāpēc šajā jautājumā raugoties no mazas un vājas valsts
skatupunkta visreālākais ir novērtēt patieso situāciju, racionāli pārdomāt,
kādā veidā var ieņemt savu vietu starpvalstu sistēma, nezaudējot autonomiju vai
suverenitāti, tomer pildot savas valsts intereses iespēju robežās.
Runājot
par nacionālo interešu pareizu izprašanu jāņem vērā sabiedrības un valdības
attiecības. Šīs ir saistītas liets un viena bez otras nevar nodrošināt to, ka
valsts darbojas savās nac.interesēs.
Nobeigumā
var piebilst, ka nevar lai kā arī gribētos starptautiskajā politikā praktiskās
un racionālās lietas, kā arī spēku aizstāt ar morāles un ētikas principiem
nacionālajās intersēs. Tam jābūt savstarpeji saistītm, tikai tā var virzīties
uz visas sabiedrības saglabāšanu un uzlabošanu, kas ir nac.interešu mērķis.
Izmantotā literatūra
·
“Perspectives on World Politics”, M.Smith, R. Little (eds), 1991
·
Latvija pasaules politikā:iespējas un ierobežojumi, Ž. Ozoliņa (red.),
1995
·
Laikraksta “Diena” publikācijas
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru