Mūsdienu politikas teorijas Individuālais darbs

Rīgas Stradiņa Universitāte

Eiropas Integrācijas Institūts

Politikas Zinātnes katedra

Starptautiskās attiecības — Eiropas studijas

Sindija Rimša 37 B grupa

Kurss «Mūsdienu politikas teorijas

Individuālais darbs

«Dzimuma» un «dzimtes» izpratne 20. gadsimta politikas teorijā

Rīga 2001

Saturs

Ievads  ……………………………………………………………………………..3.lpp

Sieviešu tiesību diskriminācija no Akmens laikmeta līdz pat mūsdienām ………..5.lpp

Taisnīgums ģimenes institūcijā ……………………………………………………8.lpp

Feminisma ideju pārprašana radikālo feministu un šovinistisko vīriešu skatījumā 10.lpp

Dzimuma loma Latvijas politikā …………………………………………………..12.lpp.

Nobeigums …………………………………………………………………………15.lpp

Izmantotā literatūra …………………………………………………………………16.lpp.

Ievads

20. gadsimtā visā pasaulē izplatījušās demokrātijas un liberālisma idejas, to pat varētu dēvēt par liberālisma gadsimtu, kura pamatvērtība ir indivīds, tāpēc valstij iespēju robežās jāgarantē visas indivīda tiesības un brīvības.

Pagājušā gadsimta laikā cilvēka tiesību un brīvību jomā tik tiešām izdarīts ir ārkārtīgi daudz — uzvarēta cīņa pret nacismu, izstrādāta cilvēktiesību deklarācija, konvencija par bērnu tiesībām, notikusi ievērojama rasisma samazināšana un par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem aizgājušā gadsimta politikā noteikti var minēt to, ka puse visas pasaules iedzīvotāju, proti, sievietes ieguvušas balsstiesības, tādejādi iegūstot arī tiesības pilnvērtīgi piedalīties valsts politiskajā dzīvē.

Protams, sieviešu un vīriešu līdztiesība 20. gadsimtā sevišķi jau pēc otrā viļņa feminisma kustības 60. 70.-ajos gados ir palielinājusies lielos apmēros, vismaz katras demokrātiskas valsts juridiskie likumi mūsdienās to paredz, taču dzīvē šis jautājums ir aktuāls joprojām un lai gan jebkāda veida diskriminācija — dzimumu, etniskā vai sociālā ir pretrunā ar liberālisma pamatdomu, manuprāt, liberālisms ar visām no tā izrietošajām sekām, konkrēti brīvo tirgu jau pats zināmos aspektos veicina dažāda veida diskrimināciju, tai skaitā arī sieviešu. 

Būtiskākais faktors, kas joprojām ietekmē sieviešu un vīriešu nevienlīdzību ir tāds, ka sievietes savas tiesības ieguvušas relatīvi nesen un ja mēs raugāmies vēsturiskā kontekstā, viņu pieredze šai ziņā ir visai niecīga.

Tāpēc, neraugoties uz savām tiesībām sievietes joprojām ir ienācējas līdz šim pastāvējušajā vīriešu pasaulē jeb tā sauktajā patriarhālajā iekārtā un sabiedrības doma kopumā vēl nav spējusi pilnībā adaptēties šīs jaunās pasaules likumiem kaut vai tāpēc, ka joprojām mūsu vidū ir vecāko paaudžu cilvēki, kuri ir audzināti un lielāko daļu savas dzīves pavadījuši, uzskatot, ka sievietes vieta ir virtuvē pie plīts, vēl ļaunāk, ja mēs runājam par Padomju laikiem, kur sievietes strādāja pilnu darba slodzi tāpat kā vīrieši un vēl vienu pilnu darba slodzi mājās, jo ēdiena gatavošana, trauku mazgāšana, veļas mazgāšana, mājas tīrīšana un bērnu audzināšana nu nekādā gadījumā netika uzskatīta par vīrieša goda cienīgu darbu!

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kuras pagātnē dzimuma pazīme tika uzskatīta par vienu no iemesliem, lai leģimitētu atšķirīgas tiesības un ierobežojumus — gan formālus, gan neformālus un kaut arī juridiskās saistības, kas uztur vīriešu virssvaru 20. gadsimta laikā zināmā mērā ir atceltas, tradīciju lielā ietekme kopā ar socializācijas iedarbību plašākā nozīmē vēl aizvien atbalsta tādu lomu sadalījumu starp abiem dzimumiem, kurus parasti uzskata par nevienlīdzīgiem pēc prestiža un vērtības[1].

Sieviešu tiesību diskriminācija no Akmens laikmeta līdz pat mūsdienām

Nav pat vērts apšaubīt, ka sieviešu tiesības Akmens laikā tika diskriminētas vislielākajā mērā. Esmu dzirdējusi, cieņas izrādīšana sievietēm, palaižot tās pirmās pa durvīm, nākusi jau no šiem laikiem, taču nebūt ne ar pamatdomu izrādīt sievietei cieņu. Vienkārši sievietei, kura pēc vīriešu domām ir zemāka būtne, tāpēc arī viņas zaudējums būtu niecīgāks, lika pirmajai ieiet alā tikai un vienīgi aiz piesardzības principa, jo alā varēja būt kāds nikns zvērs, kurš dusmās varētu saplosīt cilvēku!

Ja sieviete uzdrīkstējās kaut vai tikai pieskarties vīriešu medību ierocim, viņa tika izraidīta no bara. Kad vīrietis vēlējās apmierināt savas seksuālās tieksmes, viņš vienkārši zīmju valodā parādīja sievietei, lai viņa nostājas četrrāpus un šādus piemērus var minēt vēl neskaitāmi daudz.

Taču mans mērķis nav runāt par tik ļoti seniem laikiem, es gribētu pievērsties konkrēti Atēnām 8.gs. PK, visnotaļ civilizētai valstij — demokrātijas dzimtenei un vienam no šī laika izcilākajiem domātājiem Aristotelim, kura taisnīguma teorijai ir liela ietekme arī uz mūsdienu politikas teorētiķiem. Proti, Aristotelis, runājot par taisnīgumu, ierādīja sievietēm un vergiem «mājas taisnīguma» jomu, kurā viņi pēc būtības nav vienlīdzīgi ar brīvajiem vīriešiem, kas iekļaujas politiskā taisnīguma sfērā, bet ir zemākas būtnes, kuru dabiskā funkcija ir kalpot tiem, kuri ir cilvēki lielākā mērā. Un attiecinot to uz mūsdienu politikas teoriju, diemžēl jāsecina, ka liberālā tradīcija, par spīti tās šķietamajai indivīda tiesību un cilvēku vienlīdzības bāzei, šajā aspektā ir izteiktāk aristoteliska, nekā parasti tiek uzskatīts. Liberāļi ir pieņēmuši, ka indivīds, kas ir viņu teorijas galvenais temats, ir vīrietis kā patriarhālas ģimenes galva. Tātad taisnīguma principu piemērošana attiecībās starp dzimumiem vai ģimenē bieži ir izslēgta jau no paša sākuma[2]. Par pamatu šādai kritikai Sjūzena Mollera Okina ņem liberāļa Džona Rolsa darbu «Taisnīguma teorija», kurā pats autors uzsver, ka dzimums ir morāli patvaļīga un nejauša īpašība, tas nozīmē ka cilvēks neizvēlas savu dzimumu un tikpat labi sievietes lomā varēja būt kāds šovinistiski noskaņots vīrietis. Taču tai pat laikā pēc Okinas vārdiem izvirzot šo terminu «ģimenes galva» Rols pats oponē saviem vārdiem.

Cita lieta, ko Rolsa teorijā kritizē Okina un kas tik tiešām ir svarīgs, uzmanības vērts aspekts, viņš izmanto šķietami vispārīgus vīriešu dzimtes norādes terminus. «Cilvēki», «viņš» kā personu un piederību norādoši vārdi tiek lietoti kopā ar  tādiem bezdzimtes norādes terminiem, kā, piemēram, «indivīds» vai «morāles aspekta persona»[3]. Un var jau uzskatīt, kā iztiecās viens no maniem kursa biedriem, kāda gan nozīme tam, ka vārdi ir vīriešu dzimtē, taču nozīme tam ir milzīga, jo runājot terminiem vīriešu dzimtē, psiholoģiski cilvēks sāk domāt, ka to visu var attiecināt tikai uz vīriešu dzimtes pārstāvjiem, turklāt sevišķi sāpīgs šis jautājums ir arī tāpēc, ka neatkarīgi no galotnes, vārds «politika» pats par sevi jau ir vīriešu dzimtes vārds vismaz asociatīvi, tāpat kā vairums ar politiku saistīto vārdu — vara, konflikts, karš, lēmumu pieņemšana, korupcija, sāncensība un citi[4].

Tāpēc sieviešu un politikas attiecību problēmas iemesls nav tikai tas, ka ļoti ilgu laiku sievietēm nav dotas tiesības tajā piedalīties, problēma ir arī tā, ka vārdam «politika» jau pašam par sevi ir dzimte — vīriešu. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka ir arī divi ar politiku saistīti vārdi, kuri vismaz asociatīvi ir sieviešu dzimtē — sociālā labklājība un izglītība[5]. Un tam nu ir grūti nepiekrist, jo esmu pilnīgi pārliecināta, ja konkrēti Latvijas Saeimā būtu vairāk sieviešu daudz lielāka uzmanība tiktu pievērsta jautājumiem, kas saistīti ar izglītību, bērnu tiesību aizsardzību, respektīvi, mūsu nākotnes nodrošināšanu, cīņu ar narkomāniju, arī noziedzību un visiem sociālajiem jautājumiem, jo sievietes šīm tēmām ir tuvākas aiz tā vienkāršā iemesla, ka viņas ir mātes un visbiežāk arī ģimenes pavarda turētājas.

Kamēr vīri nodarbojas ar tā saucamajām «lielajām lietām» — valsts ekonomiku, aizsardzību, drošību, viņas ir tās, kuras praktiski nodrošina pašus elementārākos dzīvošanas apstākļus no kuriem galu galā atkarīgi ir tie paši «lielie vīri».

Tāpēc feminisma teorētiķes un aktīvistes mēģina pierādīt, ka sievietes demokrātijas attīstībai var dot ļoti daudz, jo viņām nepiemīt tādas stereotipiskās vīriešu īpašības kā sāncensība, agresija, stūrgalvība — viņas vieglāk iziet uz kompromisiem, un abstraktā domāšana lēmumu pieņemšanā — sievietes ir praktiskākas[6]. Ņemot vērā visas šīs īpašības, jāsecina, ja sievietēm būtu atļauts iekļauties politikā jau sen, iespējams, nebūtu nedz Pirmā, nedz Otrā pasaules kara — jo kamēr vīrieši par karu domā abstrakti, sievietes kā mātes reāli apzinās katra karā zaudētā cilvēka vērtību; iespējams, nebūtu tik lielas nošķirtības starp bagātajiem un nabagajiem, jo sievietes daudz lielāku uzmanību pievērstu sociālajiem jautājumiem; un varbūt tagad pasaulē nebūtu demogrāfiskās krīzes, jo sievietes rūpētos par to, lai cilvēks spētu nodrošināt savu un pēcnācēju dzīves apstākļus. Galu galā mēs taču dzīvojam jauktā sieviešu un vīriešu pasaulē, tāpēc arī lēmumi būtu jāpieņem vienlīdzīgi gan sievietēm, gan vīriešiem, jo vīriešiem nekad nebūs lemts justies kā sievietēm un otrādi.

Taisnīgums ģimenes institūcijā

Savā taisnīguma teorijā Rols apgalvo, ka mūsu dzimums ir pilnīga nejaušība, piedzimstot mēs neapzināmies nedz savu dzimumu, nedz tautību, nedz sociālo stāvokli sabiedrībā, mūsu priekšstatus par to, kādiem mums jābūt atkarībā no visiem šiem iepriekš minētajiem faktoriem nosaka sabiedrība.

Tāpēc pirmais un iespējams arī galvenais socializators, kurš nosaka mūsu uzskatu un personības izveidošanos[7] ir ģimenes institūcija. Ģimene ar savu dzimumu lomu struktūru, it sevišķi mātes kā audzinātājas lomu, neapšaubāmi ir izšķirošais faktors abu dzimumu atšķirīgajā socializācijā — veidā, kā vīrieši un sievietes kļūst par to, kas viņi ir[8]. Sākot jau ar to, ka puisēni no dzemdību nama tiek vesti mājās zilās, bet meitenītes rozā drēbītēs.

Tāpēc ļoti svarīgi ir runāt par taisnīgumu ģimenes institūcijā, kurā ideālā gadījumā būtu vienlīdzīgi jāsadala pienākumi starp vīrieti un sievieti gan darbā ārpus mājas, gan visos mājas darbos. Taču ar vienlīdzību es nedomāju pilnīgi vienādas slodzes un daudzuma uzkraušanu abiem, bet gan izvēles un vienošanās tiesībās. Ņemot vērā to, ka izvēles tiesībām jābūt vienādām gan vīriešiem, gan sievietēm, pārim vajadzētu vienoties par to, ko kurš vēlas uzņemties, jo var taču būt, ka sievai patīk gatavot ēst un uzkopt māju, taču strādāt viņa vēlas tikai piecas stundas dienā, savukārt, vīrs labprāt strādātu 12 stundas dienā, taču stāvēšana pie plīts izraisa viņam alerģiju, tāpēc pāris var vienoties, kādus pienākumus uzņemsies vīrs un kādus sieva. Galu galā nevar taču noliegt, ka joprojām ir ļoti daudz sieviešu, kuras labprātāk dara mājas darbus un audzina bērnus tā vietā, lai ietu uz darbu un ja vīrs to akceptē, lūdzu, nevar taču vienlīdzības vārdā aizliegt sievietēm audzināt bērnus, ja viņas pašas to vēlas, taču tam nav jākļūst par vispārēju tendenci, jo vienmēr būs sievietes, kurām vienlīdz svarīga ar ģimeni būs arī karjera un aizliegt viņām piedalīties kaut vienā no šīm lietām būtu diskriminācija.

Turklāt, ja bērns, kurš audzis ģimenē, kurā māte sēdējusi mājās, bet tēvs katru dienu devies uz darbu nonāk sabiedrībā, kurā ļoti daudziem bērniem ir pretēja pieredze, savu vecāku rīcību viņš neuztvers par vispārpieņemtu normu, bet tikai par vienu no izvēles variantiem.

Cita lieta, ko runājot par dzimumu taisnīgumu ģimenes institūcijā man gribētos pieminēt, ir tāda, ka, manuprāt, liberālisms kā tāds ir ģimenes pretinieks, kaut vai tāpēc, ka cenšoties nopelnīt vairāk naudas, lai nodrošinātu ģimeni vai kaut vai mēģinot saglabāt konkurētspēju, lai darbu nepazaudētu, cilvēkiem atliek arvien mazāk laika ģimenei un tas ir nežēlīgākais liberālisma, demokrātijas un brīvā tirgus likums — vēlies kaut ko sasniegt, strādā — virsstundas, naktis, velti darbam laiku uz ģimenes, draugu, sava brīvā laika, garīgās pilnveidošanas rēķina, kļūsti par sava veida mašīnu un šī ģimenes diskriminācija attiecas gan uz sievietēm, gan uz vīriešiem, diemžēl uz pirmajām nedaudz lielākā mērā, jo lai gan bērnu kopšanas atvaļinājumu tagad var ņemt arī vīrieši, tomēr racionālāku apsvērumu dēļ to parasti dara māmiņas, jo viņas baro bērnu ar krūti, tāpēc viņu sēdēšana pie bērniem ir racionālāka, jo daudz apgrūtinošāk ir tēvam palikt mājās pie bērna un strādājošajai māmiņai vairākas reizes dienā atskriet mājās, lai pabarotu bērnu. Taču neatkarīgi no tā, vai mājās paliek tēvs vai māte, šī cilvēka atgriešanās darbā ir apgrūtinoša — visu moderno tehnoloģiju straujā attīstība izraisa to, ka atgriežoties darbā šis cilvēks pat pēc pusgada vai gada ir jau mazliet atpalicis, viņš ir mazāk konkurētspējīgs kā cilvēks, kurš atradies darbā visu laiku. Tāpēc, oponējot manam kursa biedram, kurš seminārā izteicās, ka feminisms neatrisina problēmu ar bērniem, es gribu teikt, ka ne jau feminisms rada šo problēmu, problēmu ar bērniem rada liberālisms kā tāds un brīvais tirgus. Tāpēc liberālisms kā ideoloģija ir ļoti pretrunīgs, jo no vienas puses tas iestājas par katra indivīda tiesībām un brīvībām, bet no otras puses diskriminē indivīda tiesības izvēlēties kaut ko citu kā vienīgi vergošanu darbam, naudai, atstājot novārtā cilvēka morālās un garīgās vērtības, jo nepakļaujoties brīvā tirgus likumiem cilvēks ir iznīcināts.

Feminisma ideju pārprašana radikālo feministu un vīriešu šovinistu skatījumā

Visas feminisma izpausmes ir saistītas ar pretošanos faktam, ka sievietes vienmēr bijušas pakļautas vīriešiem sociāli, politiski un ekonomiski[9] un feminisma pamatdoma tās pirmssākumos, ko 1792. gadā izvirza Marija Volstounkrafta ir tāda, ka prātam kā tādam nav dzimuma, tāpēc viņām ir jādod tiesības izglītoties un kļūt mentāli neatkarīgām[10], viņa nerunā par to, ka sievietes pēc visām īpašībām ir līdzvērtīgas vīriešiem, un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo nevar noliegt fizioloģisko īpašību atšķirību — vīrieši ir spēcīgāki un feministu pamatdoma nav pierādīt, ka sievietes var pacelt tikpat lielu svaru kā vīrieši (vismaz vairākums), taču tas nenozīmē, ka viņas nav spējīgas sacensties ar vīriešiem citām dzīves jomās, kurās viņu spējas ir līdzvērtīgas.

Manuprāt, to varētu piemērot arī vienam no mūsdienu politikas teorētiķa Volzera taisnīguma principiem. Taisnīgums prasa nevis sociālo labumu vienlīdzīgu sadali to attiecīgajās sfērās, bet gan šo sadales sfēru autonomijas saglabāšanu tajā ziņā, ka nevienlīdzībai, kas pastāv katrā no tām, nedrīkst ļaut pāriet uz citām[11]. Ja sieviete ir fiziski vājāka, to nevar attiecināt, piemēram, uz viņas spējām loģiski domāt, galu galā arī vīrieši taču iedalās fiziski spēcīgākajos un vājākajos, taču vājākie taču tāpēc netiek diskriminēti garīgā darba darīšanā.

Problēma ir tāda, ka šī sfēru dalīšana tiek pārprasta gan šovinistiski domājošo vīriešu skatījumā, kuri izvēlas kādu vienu parametru, kāpēc viņi ir pārāki par sievietēm un attiecina to uz visām pārējām jomām, gan arī radikālo feministu vidū, kuras iestājas par pilnīgu līdztiesību visās dzīves sfērās, pat vēl vairāk, izvirzot domu, ka patiesībā sievietes ir pārākas par vīriešiem.

Galu galā atšķirības dažādās dzīves sfērās pastāv arī viena dzimuma ietvaros, kā es jau minēju, ir taču fiziski spēcīgāki un vājāki vīrieši, tāpat kā ir gudrākas un stulbākas sievietes, taču tas nav par pamatu tam, lai cilvēki sava dzimuma ietvaros būtu diskriminēti pilnīgi visās dzīves jomās. Runa ir par vienādām iespējām un tiesībām izvēlēties.

No feministu ienaidnieku puses bieži vien tiek minēts arguments, ka sievietes nevar būt vienlīdzīgas, jo viņas nevar iet armijā. Taču, ja sievietei ir vēlme doties armijā, viņai jādod iespēja to darīt, ja vien viņa atbilst visiem tam nepieciešamajiem parametriem, jo galu galā ir taču daudz sieviešu, kuras ir fiziski spēcīgākas par vīriešiem un ir taču daudz sieviešu, kuras stratēģiski domā daudz labāk un loģiskāk kā vīrieši, tāpēc viņas varētu būt lieliski kara vadoņi. Tāpēc jāņem vērā ir cilvēka dotumi katrā atsevišķā dzīves sfērā nevis jāvadās tikai pēc viņa dzimuma piederības.

Diemžēl radikālais feminisms savā ziņā ir kļuvis par ienaidnieku pašai feminisma pamatdomai, jo vadoties pēc viņu teorijas, izriet, ka sievietei, kļūstot līdzvērtīgai vīriešiem sabiedrībā ir jāzaudē savs sievišķīgums. Tiek izslēgtas kaut vai tādas normas, kā mēteļa padošana sievietei, rokas padošana, kas patiesībā balstās tikai uz tā vienīgā apsvēruma, ka vairākums vīriešu iz fiziski spēcīgāki, tāpēc var palīdzēt sievietei izpildīt dažādas darbības, turklāt rokas padošana ir vairāk simboliska nevis tiešām reāla fiziskā palīdzība, kas, manā skatījumā, simbolizē tikai to, ka vīrietis ir gatavs palīdzēt sievietei šajā fiziskā spēka jomā, tas nozīmē, ka vajadzības gadījumā, viņš sievieti aizstāvēs un tieši šādu pašu cieņu sieviete var izrādīt arī vīrietim, kādā citā jomā, kurā varošāka ir viņa, un tā nav vis diskriminācija, bet tieši labās gribas parādīšana iespējai sadarboties — nevis izceļot otra dzimuma trūkumus, bet palīdzot otram ar savām no dabas dotajām priekšrocībām, jo pati daba taču iekārtojusi tā, ka pastāv šīs fizioloģiskās atšķirībās.

Un nav pareizi, ja šovinistisks vīrietis, uzskata, ka viņam ir tiesības iesist sievietei, jo viņas taču vēlas būt līdztiesīgas, tad lai arī saņem tādu pašu izturēšanos kā pret vīriešiem visās jomās! Tas ir pielīdzināms vienkājaina vīrieša nospārdīšanai, kas savukārt liek runāt par cilvēka morāli kā tādu.

Galu galā rokas padošanu sievieti var uztvert kā cieņas izrādīšanu kaut vai tāpēc, ka viņas dzemdē bērnus, ko vismaz tuvākajā laikā vīrietis nevarēs izdarīt!

Tad nu lūk, radikālais feminisms ir iedzinis daudzām sievietēm bailes izrādīt to, ka viņas ir feministes, jo tas uzreiz nozīmēs, ka viņas ir nesievišķīgas, bet feminisma pamatdoma taču nav pārveidot sievietes vīrišķīgos radījumos, kas spējīgas visu izdarīt pašas. Pamatdoma ir abu dzimumu līdzvērtīgā sadarbība, novēršot diskrimināciju tajās jomās, kurās abi dzimumi ir līdzvērtīgi!.

Dzimuma loma Latvijas politikā

Balsošanas tiesības sievietes Latvijā ieguvušas 1918. gadā līdz ar pirmās Latvijas Republikas nodibināšanu, tāpēc varētu uzskatīt, ka sieviešu vienlīdzībai Latvijā ir salīdzinoši senas tradīcijas, jo arī Padomju savienības laikā oficiāli sievietes un vīrieši bija vienlīdzīgi, galu galā arī tagad Latvijas prezidente ir sieviete, kas gan vēl varētu liecināt par lielāku sieviešu un vīriešu vienlīdzīb! Tā varētu gan šķist, taču reālajā dzīvē sievietes Latvijā nevienā no šim trim posmiem nav reāli piedalījušās svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Cik daudz sieviešu tika ievēlētas Saeimā pirmās Latvijas Republikas Saeimā? Par piemēru var minēt divas ļoti labas un aktīvas politiķes sievietes Latvijas laikā — Aspaziju un Klāru Kalniņu, kuras aktīvi piedalījās Satversmes sapulcē, taču tā arī nekad netika ievēlētas Saeimā[12].

Padomju laikā sievietes drīkstēja strādāt smagos darbus, viņām uz saviem pleciem bija jāuzņemas visi mājas darbi, taču tai pat laikā neviena sieviete nekad nav bijusi centrālkomitejas sekretāre. Pat vēl vairāk, par sieviešu diskrimināciju liecina arī kultūras tradīcijas, kaut vai filmas — Padomju laikā tik ļoti slavenā komēdija «Briljanta roka», kuras frāzes un izteicieni tika ieviesti dzīvē ne vien toreiz, bet saglabājušies sadzīvē vēl pat šodien un viena šīm populārākajām frāzēm «Klusē, sieviete! Klusē, nelaimīgā» Centrālais varonis filmās parasti bija vīrietis, sievietes kā pozitīvie tēli tika attēloti tikai kārtīgas un godprātīgas kolhoznieces lomā!

Galu galā, kā tad ir mūsdienās — procentuāli, cik sievietes un cik vīriešu tiek ievēlēti Saeimā vai Rīgas domē? Tiesa gan, pēdējo pašvaldību priekšvēlēšanu kampaņā ļoti daudz lielāko Latvijas partiju par vienu no lokomotīvēm bija izvirzījuši sievietes, Aija Poča pat tika minēta kā mēra amata kandidāte, taču kā skaidro politoloģe Ilga Kreituse, tas noticis tikai partijām vēloties labvēlīgi savā labā izmantot pozitīvo Vairas Vīķes — Freibergas sindromu. Un cik sieviešu līdztiesību argumentējoša gan ir pašas prezidentes — sievietes ievēlēšana?

Pirmkārt, valsts prezidentam Latvijā ir galvenokārt reprezentatīvas funkcijas, viņš nepiedalās lēmumu pieņemšanā, otrkārt, pēc Kreituses vārdiem, prezidentes ievēlēšana bijusi kompromiss, kad partijas vairs pašas nav spējušas vienoties savā starpā[13].

Vēl pagaidām sievietei Latvijā vienīgā iespēja ieņemt kādu nozīmīgu amatu politikā ir tādā gadījumā, kad paši vīrieši vairs nespēj vienoties un viņas var ienākt kā kompromiss. Ne vienu reizi vien Latvijas medijos runāts par tā saucamajiem pelēkajiem kardināliem, kas patiesībā ietekmē politisko lēmumu pieņemšanu Latvijā, vai kaut reizi viņu vidū ir minēts kāds sievietes vārds?

Problēma ir tāda, ka pašlaik pie varas Latvijā ir cilvēki ar spēcīgu padomju mantojumu, kuru vērtības izveidojušās laikā, kad tika sludināta sieviešu vienlīdzība slaucējām, taču nevienai no viņām netika ļauts ieņemt augstu amatu. To varēja ieņemt tikai vīrietis un kā paredz Kreituse, kamēr nebūs notikusi paaudžu nomainīšanās un gan pie varas, gan pašā sabiedrībā vairākums būs Gorbunova vienaudžu, sieviešu tiesību ziņā maz kas mainīsies[14]. Un tā ir ārkārtīgi liela problēma arī pašā sabiedrībā. Atceros, ka pēc ievēlēšanas Valsts prezidente Vaira Vīķe —Freiberga savā pirmajā preses konferencē izstāstīja anekdotisku atgadījumu no vēlēšanu nakts, kas lieliski demonstrē Latvijas sabiedrības vairākuma viedokli.

Pirms vēl bija notikusi pēdējā balsošana, Vīķei— Freibergai bija jābrauc uz televīziju sniegt interviju un pa ceļa taksometra vadītājs, viņu neatpazīstot, iesācis sarunu par to, kas tagad notiekot Saeimā un nedod Dievs vēl ievēlēšot sievieti! Kad Vīķe — Freiberga vaicājusi, kas tad būšot, ja tiks ievēlēta sieviete, viņš sacījis, būšot vēl kāda Tečere! Bet kad Vīķe — Freiberga pavaicājusi, kas tad vainas Tečerei, šoferis neko pateikt nav spējis.

Turklāt šāda attieksme nepastāv tikai vīriešu kārtas pārstāvjos, lielākās sieviešu — politiķu ienaidnieces ir pašas sievietes, kuras skaudības dēļ nevēlas, lai citas kundzītes gozētos pa Saeimu, kamēr viņas sēdēs pie veļas katliem. Tāpēc runājot par politisko vienlīdzību Latvijā, es saskatu četras būtiskas problēmas:

Pirmkārt, demokrātija Latvijā ir salīdzinoši jauna, tāpēc sievietes tikai nesen sākušas apzināties savas tiesības  un iespējas kļūt līdzvērtīgām vīriešiem, tāpēc vīriešu tik bieži izmantoto argumentu — bet jūs taču pašas neesat pietiekoši aktīvas, varu atspēkot, sakot, ka sievietēm Latvijā tikai pirms desmit gadiem ir dotas iespējas, kas vīriešiem bijušas vienmēr, tāpēc viņas šajā ziņā ir iesācējas.

Otrkārt, liels šķērslis joprojām ir psiholoģiskā barjera — vīrieši nevēlas pieļaut, ka sievietes kļūst par viņiem svarīgākas, jo pasaulē tik daudzus gadsimtus valdījis patriarhāts. Par laimi šo stereotipu patlaban sāk kliedēt Valsts prezidentes vīrs, kurš paliekot aiz viņas otrajā vietā pats ir pietiekoši liela personība, lai rādītu, ka ieņemto zemāku amatu kā sieva, vīrietim nebūt nav jāpaliek tās ēnā[15].

Treškārt, vairākuma Latvijas iedzīvotāju saglabājies pārāk spēcīgs Padomju mantojums, tāpēc ir jānotiek paaudžu maiņai, lai nopietni varētu runāt par sieviešu un vīriešu politisko līdztiesību.

Ceturtkārt, aktīvajām sievietēm traucē citas — pasīvās. Pēc statistikas datiem, par katru ievēlēto sievieti balsojušas tikai 20 % citu sieviešu[16].

Sieviešu vienlīdzības problēma politikā nav aktuāla tikai Latvijā, manuprāt, tā ir aktuāla arī tā saucamajās attīstītajās valstīs, jo lai gan, piemēram, Francijā vēlēšanu likums paredz, ka pilsētās virs 300 iedzīvotāju vēlēšanu sarakstos jābūt vienlīdzīgam skaitam sieviešu un vīriešu[17], cik gan daudz ietekmīgāko pasaules lielvalstu vadītāju amatus ieņēmušas sievietes? Tečere ir vienīgais precedents un vai, piemēram, demokrātijas lielvalstī Amerikā par prezidenti varētu kļūt sieviete?

Nobeigums

Kā jau iztirzāju savā darbā, neraugoties uz to, ka sieviešu un vīriešu līdztiesība 20. gadsimta laikā uz priekšu ir spēru lielu soli, reālajā dzīvē par pilnīgu līdztiesību runāt vēl pāragri. Pilnīgas vienlīdzības nav pat mūsdienu politikas teorijā, kur nu vēl praksē.

Kā vienu no svarīgākajiem iemesliem sievietes un cilvēka kopumā diskriminācijai es minēju liberālismu, tāpēc varētu rasties jautājums, ko tad tagad darīt, mainīt visas pasaules politisko iekārtu? Protams, ka nekas tāds pašlaik nav iespējams, taču šīs problēmas risinājumu es saredzu kopsaucējā arī pārējo lielāko sieviešu nevienlīdzības problēmu (nepietiekošā loma politikā, sabiedriskās domas nespēja pieņemt pilnīgu līdztiesību) risinājumu, proti, ir jānodrošina lielākas sociālās garantijas gan sievietēm, gan vīriešiem, lai viņi nekļūtu par naudas un darba vergiem, lai sievietei nebūtu jābaidās doties dekrēta atvaļinājumā, baidoties tāpēc kļūt konkurētnespējīgai un zaudēt darbu.

Savukārt to, kā jau es iztirzāju savā darbā, var panākt, palielinot sieviešu lomu politikā un lēmumu pieņemšanās, jo kā noskaidrojās, sievietes lēmumu pieņemšanā ir daudz praktiskākas un pat racionālākas, turklāt viņas pievērš lielāku uzmanību sociālajai labklājībai un tas palīdzētu mainīties sabiedriskajai domai arī kopumā, uzskatāms piemērs tam ir mūsu Valsts prezidente, pateicoties viņas spējai tik sekmīgi darboties politikā, ir mainījusies sabiedrības attieksme par labu sievietei politikā.

Tiesa gan, manis iepriekšminētie nosacījumi nozīmētu valsts iejaukšanās sabiedrības dzīvē palielināšanos, taču racionāli domājot, citas izejas nav, mēs taču ļoti labi redzam, ko brīvais valsts nekontrolētais tirgus ir paveicis, cik ļoti pieaugusi ir nabadzība un nošķirtība starp bagātajiem un nabagajiem!
Visbeidzot, sieviešu un vīriešu vienlīdzība nekādā gadījumā nebūtu jāuztver kā faktors, kam būtu jāmazina sievietes sievišķību un vīrieša vīrišķību. Nav jāiet pretī dabas likumiem, bet abiem dzimumiem ir jādod vienlīdzīgas iespējas un tiesības, kurās viņi ir konkurētspējīgi un politika noteikti ir viena no šīm sfērām, turklāt mēs taču dzīvojam jauktā sabiedrībā, tāpēc nav pieņemams, ka tikai vīrieši pieņem likumus pēc kuriem jādzīvo gan sievietēm, gan vīriešiem, lēmumu pieņemšanā ir jāpiedalās abiem dzimumiem, turklāt, tas, ja sieviete pateiks savas domas lemjamajā jautājumā un tās tiks respektētas, no tā taču nemazināsies viņas loma kā sievietei!

Izmantotā literatūra:

Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp. 358.-387.

Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.165.-188.

Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

---

[1] Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp..358.

[2] Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp..359.

[3] Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp..360.

[4] Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.177.

[5] Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.177.

[6] Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.178.

[7] Pēc psihologu viedokļa cilvēka personība izveidojās jau pirmo trīs dzīves gadu laikā, tāpēc vecāku ietekme uz bērnu ir neatsverama

[8] Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp..366.

[9] Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.167.

[10] Virginia Sapiro «Gender Politics, Gendered Politics: The State of the Field» in William Crotty (ed.)Political Science: Looking to the Future (vil.1), Evanston: Northvestern UP, 1991, pp.164.

[11] Sjūzena M. Okina »Taisnīgums un dzimums» no «Mūsdienu politiskā filosofija», Zvaigzne ABC, 1998. Lpp..367.

[12] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

[13] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

[14] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

[15] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

[16] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.

[17] Sindija Rimša «Sieviešu un vīriešu politiskā vienlīdzība Latvijā ir tikai māns», laikraksts «Vakara Ziņas», 17.03.01.