Dzīvnieku kvalifikācija

Autors: Nezināms

 

Klasifikācija.

    Hordaiņu tips;

    Zīdītāju klase;

    Pārnadžu kārta;

    Neatgremotāju apakškārta;

    Cūku dzimta;

    Cūku ģints;

    Meža cūku suga.

      

                  Dzīves vieta.

 Ekoloģiski plastiska, eiribionta un eiritopa suga, kas apdzīvo visdažādākos mežu un pusatklātu ainavu biotopus, kalnos līdz 3000 - 4000 metru augstumam. Izplatību un stacionālo sadalījumu teritorijā limitē sniega segas biezums un augsnes sasaluma dziļums ziemas periodā, kā arī barības, galvenokārt ozolu un skābaržu audžu sastopamība un aizsardzības apstākļi.

Pamatstacijas atrodas lapu koku un jauktos mežos, pavasaros meža cūkas visbiežāk uzturas sausās priežu jaunaudzēs, nogabalos, kur audzes sastāvā ir ozoli un skabarži, bet paaugā eglītes ; visbiežāk vietās, kuras robežojas ar apaugušām ūdenstilpju piekrastēm, palieņu krūmājiem un niedrājiem, purviem un lauksaimniecībā izmantojamām platībā. Sezonālā staciju maiņa ir atkarīga no ozolu zīļu ražas.

Ģimenes, grupas un individālie iecirkņi ir vislielākie veģitācias periodā, kad diennakts pārgājienu garumi uz barošanās vietām vasarā var sasniegt 2 - 8 kilometri un vairāk, bet rudenī līdz 15 kilometriem un vairāk. Ziemā icirkņi turpretī ir ievērojami mazāki - 0,5 līdz 2,5 kvadrātkilometri, un diennakts pārgājienu garumi atkarībā no sniega segas īpašībām svārstās robežās no dažiem simtiem metru līdz dažiem kilometriem. Iecirkņa teritorijā atrodas īpašas guļvietas, visbiežāk egļu paaugā vai priežu jaunaudzē. Pieauguši kuiļi guļ atsevišķi pa vienam, bet cūkas guļ kopā ar sivēniem. Ziemas guļvietas un vairošanās midzeņus iekārto labāk apslēptās vietās : skurdu mitekļos, žagadu, siena vai salmu kaudzēs, niedru sanesumos vai iedobēs zem eglītēm. Vairošanās midzeņus cūkas izklāj ar sausu zāli, zāriem, sūnām un pārsedz ar zariem un sausu zāli.

Ozolu zīļu ražas gados pie ozoliem vai dažu lauksaimniecības kūltūru tuvumā, bet ziemā piebarošanas vietās zināmu laku nelielās platībās var būt liela meža cūku koncentrācija no plašākas pakārtnes.

2

Dzīves veids.

  Nometnieks, vairāk vai mazāk klejo pieauguši kuiļi un jauno īpatņu grupas. Saistība ar noteiktu teritoriju vairāk izteikta tikai vairošanā periodā, galvenokārt mātes ģimenēm. Aktīva visu gadu. Diennaktī vasarā un rudenī izteikts krēslas -nakts aktivitātes ritms, bet pavasarī cūkas ar mazuļiem un ziemā barību meklē biežāk dienā.

Bara dzīvnieks, vienīgi verāki kuiļi ārpus riesta perioda dzīvo pa vienam.

Meža cūkas dzīvo baros mātes ģimenēs vai dažāda lieluma grupās, kuras parasti veido abu dzimumu jaunie īpatņi pēc ģimenes bara atstāšanas. Barā pastāv stingri herohijas principi. Jaunākais dzīvnieks nekad nestāsies tretī vecākam, bet gan par pretinieku izvēlēsies savu vienaudzi. Ģimenes baru veido sivēnu mātes ar tekošā gada sivēniem, bet dažreiz ģimenei pievienojas arī iepriekšējā gada metiena jaunie īpatņi. Rudeņos, bet itsevišķi bargās ziemās, varākas ģimenes vr apvienoties kopā. Ģimenes baru vienmēr vada māte, bet to neslēdz kāds no vecākiem kuiļiem. Lielākie bari veidojas vēlu rudenī un ziemā, izdevīgās barošanās vietās, un riesta periodā, kad vienā barā var būt pat 20 - 30 īpatņu, bet biežāk 6 - 10 īpatņu. Bara vidējais lielums rudenī ir 2 - 4 īpatņi.

Ļoti uzmanīgs dzīvnieks, kas apvidū orintējas ar labi attīstītas ožas un dzirdes palīdzību. Redze attīstīta daudz vājāk. Cilvēku meža cūka var sajust 300 metru attālumā. Guļvietu vai midzeni atstājot un tajā atgriežoties, pātvietojas pret vēju. Viegli spēj pārvietoties pa mitrām, pārpurvotām vietām, bet īso kāju dēļ pa dziļu sniegu pārvietojas ar grūtībām. Iecirkņa robežās mīl pārvietoties pa noteiktiem maršuties, izveidojot iemītu taciņu tīklu. Samērā labi peld. Spēcīgs, izturīgs un agresīvs dzīvnieks. Ja mežacūkai izdodas savu upuri notriekt zemē, tā mīda to ar kājām, kož ar samērā asajiem zobiem un plosa, līdz upuris ir plnībā sakropļots.  Mētes ļoti aktīvi aizsaugā savus sivēnus un, tāpat kā ievainoti pieauguši īpatņi, ir bīstamas pat cilvēkam.

Šiem dzīvniekiem ir attīstīti 10 noteikti skaņu signāli, kas izsaka bailes, uztraukumu, aicinājumu u.t.t. Sava bara locekļus meža cūkas atpazīs savstarpēji apošņājoties ar deguniem.  

Dabiskie ienaidnieki.

Vienīgasi meža iemītnieks, kas ir spējīgs nomedīt pieaugušu cūku, ir vilks, bet arī šim spēcīgajam dzīvniekam tas prasa lielus pūliņus. Meža cūkas veiksmīgi aizsargājas ar ilkņiem. Apakšējie ilkņi var sasniegt 30 cm. Kuiļiem tie parasti ir labāk attīstīti nekā cūkām. Meža cūkai ir spēcīgs ķermenis. Pa krūmājiem un grūti izejamām vietām meža cūkas pārvietojas diezgan ātri, ātrāk par jebkuru mednieku.

Mazāk aizsargāti ir sivēni, kas paliekot attālāk no mātes kļūst pilnīgi bezspēcīgi. Tiem nav nekādu iespēju aizsargāties, kā tikai saukt palīgā māti, kas ļoti rūpīgi un

3

kaislīgi aizsargās mazuli no jebkura uzbrucēja. Mazuļiem bieži uzglūn arī lāči, vilki un izveicīgākās lapsas, kā arī lūši.

Par meža cūku dabiskajiem ienaidniekiem var uzskatīt arī insektus, kas karstā laikā ir pilnīgi apsēduši šo dzīvnieku. No tiem meža cūka atbrīvojas "dubļu vannās".

Barība.

     Meža cūkas ir tipiski visēdāji, erifāga suga, kas barību pārsvarā iegūst rokoties nedzīvā zemsegā un augsnes kārtā. Daudzveidīgs barības objektu spektrs. Nozīmīgākie barības vielu komponenti ir:

1)  augu saknes, sakneņi, gumi, bumbuļi un sīpoli;

2)  augsnes fauna, galvenokārt sliekas un kukaiņu kāpuri, un kūniņas, retāk gliemji un citi bezmugurkaulnieki;

3)  augu zaļās virszemes daļas, bet it sevišķi ozolu zīles, rieksti, dažādi augļi un sēklas;

4)  sīki mugurkaulnieki : abinieki, rāpuļi, putni un to olas, kukaiņēdāji, grauzēji un citu zīdūtāju mazuļi;

5)  dažādi ievainoti un krituši dzīvnieki;

bieži mielojas ar lauksaimniecības kūltūrām : sakņaugiem, pākšaugiem, kartupeļim, kukurūzu un graudiem piengatavības stadijā.

     Bargās ziemās, kad partiku atrast ir neiespējami, meža cūkas nežēlo arī savus sivēnus, kas liecina par piespiedkanibālismu.

Vairošanās, attīstība un skaita dinamika.

     Poligāma, viens pieaudzis kuilis parasti apaugļo 1 - 3 cūkas. Riests ilgst 1 - 1,5 mēnešus un atkarībā no vietas ģeogrāfiskā stāvokļa un dzīvnieku uzbarotības notiek no novembra līdz janvārim, visbiežāk decembrī. Starp kuiļiem notiek asas riesta cīņas.

     Jaunajām cūkām grūsnība ilgst 114 - 130 dienas, bet vecajām 130 - 140 dienas. Auglība liela, vienā metienā var būt 2 - 12 , bet biežāk 5 - 6 sivēni.Mazuļi piedzimst no marta beigām līdz maijam, visbiežāk aprīlī. Mazuļus māte baro ar pienu apmēram 2,5 - 3,5 mēnešus, bet jau 2 - 3 nedēļu veci sivēni parādās ārpus midzeņa un sāk mācīties meklēt barību augsnē. jaunā paaudze parasti dzīvo ar māti līdz dzimumgatavības sasniegšanai, vienīgi riesta lakā āte tos uz laiku padzen.

     Dzimumgatavību cūkas parasti sasniedz 18 - 20 mēnešu vecumā. Kuiļi dzimumgatavību parasti sasniedz pēc 4 - 6 gadiem. Vispārējai dzīves ilgums sasniedz 15 gadus.

     Areāla ziemeļdaļā novērojamas lielas skaitliskas svārstības pa gadiem. Skaita dinamika galvenokārt atkarīga no populācijas biezības, vairojošos īpatņu skita, to uzbarotības un auglības, kā arī no jauno īpatņu mirstības, jo

4

nelbvēlīgos apstākļos līdz gada vecumam izdzīvo tikai 20 - 30 %. Maza auglība un liela mirstība ir novērojama gados, kad ziema sākas agri un uz dziļi sasalušās augsnes uzkrīt bieza sniega sega, kas saglabājas bez atkušniem līdz pat pavasarim. Liela nozīme ie arī cilvēka netīšai ( pamatbiotopu un staciju pārvietošana, nemiera faktori ) un tīšai

( medības un to intensitāte, lietotie biotehniskie pasākumi ) darbībai.

Apdraudētības statuss.

     Latvijā līdz četrdesmito gadu sākumam meža cūkas bija sastopamas tikai valsts dienvidu un centrālajā daļā un to skaits nepārsnidz 1000. Bargās ziemas no 1940. gada līdz 1943. gadam lielākā daļa populācijas aizgāja bojā. Pēc tam meža cūku skaits pieauga lēni, jo vienlaicīgi notikai arī to izplatīšanās ziemeļu virzienā.

Strauji to skaits palielinājās septiņdesmitajos gados, kad meža cūku skaits no 8000 1970. gadā palielinājās līdz 14000 1975. gadā, bet 1980. gadā to skats pārsniedza 15000, 1998. gadā Latvijā bija jau aptuveni 17,3 tūkstoši meža cūku.  Šobrīd Latvijas teritorijā ir aptuveni 20 tūkstoši indivīdu.

Praktiskā nozīme.

     Vērtīgs medību dzīvnieks. Izmanto gaļu, ādu un akotmatus, bet lielāko kuiļu ilkņiem ir medību trofejas vērtība. Baltijas valstu un Krievijas teritorijā kopā terijā kopā ik gadus nomedī 60 000 - 75 000 meža cūku. Latvijā pēdējos gados mednieki iegūst aptuveni 6000 - 10 000  meža cūku. medības ir limitētas un atļaujas izsniedz tikai laikā no 1. oktobra līdz 31. janvārim.

     Meža čukai ir zināma pozitīvā nozīme kā meža sanitāram, bez tam, uzirdinot augsni un iznīcinot zālaugus, tā sekmē meža dabisko atjaunošanos ; tā iznīcina meža augsnē un nedzīvā zemsegā sakopotos kaitēkļus.