Ventspils Augstskola
Ekonomikas un pārvaldības nodaļa
Referāts publiskajās tiesībās
Eiropas līguma stāšanās spēkā un ar to saistītās problēmas
Ventspils Augstskolas
Ekonomikas
un
pārvaldības
nodaļas
3.
kursa studente
SOLVEIGA RŪPLE
Ventspils 2000
Ievads
1998. gada 1. februārī, beidzoties ilgstošajam ratifikācijas procesam Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs, stājās spēkā 1995. gada 12. jūnijā parakstītais Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienām (EK) un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses.
Šis līgums rada plašu juridisko bāzi
Eiropas Kopienas un Latvijas attiecību attīstībai, aptverot gan ekonomisko un
finansu sadarbību, gan sadarbību nelikumīgo darbību novēršanā, kultūrā, izglītībā
un zinātnē – un daudzās citās jomās. Tomēr līguma būtība vislabāk raksturota tā
preambulā, nosakot, ka:
“ (..) Latvijas gala mērķis ir kļūt
par Eiropas Savienības dalībvalsti, un ka asociācija ar šī Līguma starpniecību,
pēc Pušu ieskatiem, palīdzēs Latvijai sasniegt šo mērķi.”
Valstij iestājoties
Eiropas Savienībā, jāspēj uzņemties un efektīvi pildīt šīs dalības izvirzītās
saistības, kas izriet no laika gaitā uzkrātās Kopienas tiesību (gan materiālo,
gan procesuālo) un prakses bāzes.
Eiropas līguma III
nodaļa ir veltīta likumu tuvināšanai, atzīstot to par svarīgu nosacījumu
Latvijas ekonomiskajai integrācijai Eiropas Kopienā. Līdzīgas normas atrodamas
visos Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm noslēgtajos asociācijas līgumos.
1. Eiropas līguma mērķi
Neskatoties uz to, ka ir radīta
“Asociācija” starp Latviju un sešpadsmit starptautisko tiesību subjektiem –
Eiropas Kopiena un tās dalībvalstīm, Eiropas līguma loma Latvijas un Eiropas
Savienības tuvināšanās procesā nav viennozīmīgi skaidra. No vienas puses, tas
ir vienīgais savstarpēji saistošais starptautiskais līgums, kas definē
attiecības ar Eiropas Savienību un kā mērķi izvirza Latvijas iestāšanos ES. No
otras puses, laikā kopš līguma parakstīšanas ir notikusi ievērojama attīstība
Latvijas un ES attiecībās, ir izveidojusies pirmsiestāšanās situācija, bet
līgums nav uz to tieši orientēts (līdz Eiropas Savienības valstu un valdību
vadītāju sanāksmei 1993. gada 21. – 22. jūnijā Kopenhāgenā, Eiropas Kopiena
atzina, ka pievienošanās Eiropas Kopienām ir vienīgi asociēto valstu galvenais
mērķis. Viens no svarīgākajiem Kopenhāgenas galotņu tikšanās rezultātiem, bija
tas, ka pievienošanās tika atzīta par kopīgu mērķi. Šajā laikā Latvija vēl
nebija kļuvusi par asociēto valsti.). Kā redzams no līguma 1. panta
“1. Ar šo tiek izveidota
asociācija starp Kopienu un tās Dalībvalstīm, no vienas puses, un Latviju, no
otras puses.
2.
Šīs asociācijas mērķi ir:
-
nodrošināt piemērotus ietvarus politiskajam dialogam starp Pusēm, kas ļautu
attīstīt ciešas politiskās attiecības,
-
pakāpeniski izveidot brīvās tirdzniecības telpu starp Kopienu un Latviju, kas
ievērojamā mērā aptvertu praktiski visu tirdzniecību starp tām,
-
veicināt tirdzniecības izvēršanu un harmoniskas ekonomiskās attiecības starp
Pusēm un tādējādi veicināt dinamisku ekonomisko attīstību un uzplaukumu
Latvijā,
-
nodrošināt pamatu ekonomiskai, finansiālai, kultūras un sociālai sadarbībai un
sadarbībai nelikumīgo darbību nepieļaušanā, kā arī Kopienas palīdzībai
Latvijai,
-
atbalstīt Latvijas centienus attīstīt tās ekonomiku un pabeigt noteiktu pāreju
uz tirgus ekonomiku,
-
nodrošināt piemērotus ietvarus Latvijas pakāpeniskai integrācijai Eiropas
Savienībā. Latvija rīkosies virzienā uz šajā ziņā nepieciešamo priekšnosacījumu
izpildi,
-
izveidot institūcijas, kas
piemērotas tam, lai šo asociāciju padarītu iedarbīgu.”[1],
tad
tā pamatmērķis, pirmkārt ir, ir ciešu politisko attiecību attīstība,
pakāpeniski brīvās tirdzniecības telpas izveidošana un atbalsts Latvijas
centieniem atbalstīt tās ekonomiku. Tajā pašā laikā, kā viens no asociācijas
mērķiem ir minēta “piemērotu ietvaru nodrošināšanas Latvijas pakāpeniskai
integrācijai Eiropas Savienībā”, ar piebildi, ka “Latvija rīkosies šajā ziņā
nepieciešamo priekšnosacījumu izpildes virzienā”.
Arī līguma
preambula norāda uz Latvijas ieinteresētību iespējamā
ES dalībvalsts statusa iegūšanā, nemainot nekādas saistības no ES vai tās
dalībvalstu puses. Par to var pārliecināties izlasot līguma preambulas
priekšpēdējo rindkopu: “Atzīstot, ka Latvijas gala mērķis ir kļūt par Eiropas
Savienības dalībvalsti un ka asociācija ar šī līguma starpniecību, pēc pušu
ieskatiem, palīdzēs Latvijai sasniegt šo mērķi.” Juridiski vērtējot, tas
nozīmē, ka:
1)
viena no līgumslēdzējām pusēm
apzinās otras puses ieceres, bet
2)
šajā sakarā nerodas nekādas
līgumiskas saistības starp tām, un
3)
abas puses novērtē līgumu, kā
vienai no pusēm noderīgu tās ieceru īstenošanā.
Līdz ar to nav viennozīmīgi skaidrs,
vai interpretējot Eiropas līgumu, tas ir jāuztver kā daļa no pirmsuzņemšanas
stratēģijas. Tieši pretēji, ES bija iecerējusi Eiropas līgumu drīzāk kā
alternatīvu dalībai ES. Līdz ar to Latvijas juristiem ir vēl tikai jānonāk pie
skaidra viedokļa par to, kāda loma Eiropas līgumam ir pašreizējā mūsu valsts
integrācijas procesā ES, ņemot vērā visas citas patlaban notiekošās ES un
Latvijas pirmsiestāšanās aktivitātes.[2]
2. Eiropas līguma struktūra un saturs
2.1 Saturs jeb līdzekļi ar kādiem sasniedzami līguma mērķi
Apzinoties līguma
mērķu neviennozīmīgumu un pievēršoties līdzekļiem, ar kuriem ir iecerēts šos mērķus
sasniegt, ir redzams, ka Eiropas līgums ietver sevī plašu savstarpējo attiecību
loku. No vienas puses, tas definē “Politisko dialogu”, nodibinot šim nolūkam
īpašas kopīgas institūcijas. Pirmsiestāšanās stadijā “Politiskais dialogs” var
“pārklāties” ar citiem pirmsiestāšanās sadarbības instrumentiem.
No otras puses, Eiropas līguma 8.
pants izsaka Eiropas līguma ekonomisko būtību – Kopiena un Latvija pakāpeniski
izveido brīvās tirdzniecības telpu ar pārejas periodu ne ilgāku kā četrus
gadus, sākot ar 1995. gada 1. janvāri, kad stājās spēkā Līgums par Brīvo
Tirdzniecību un ar Tirdzniecību Saistītiem Jautājumiem, saskaņā ar šī Līguma
noteikumiem un atbilstoši tiem, ko paredz Vispārējās Vienošanās par Tarifiem un
Tirdzniecību (VVTT) un Pasaules Tirdzniecības Organizācija (PTO). Brīvās
tirdzniecības telpas nodibināšana attiecas uz tirdzniecību ar precēm.
Lielākā daļa no Eiropas līgumā
noteiktajiem pārejas periodiem ir jau beigušies, jo ar 1999. gada 1. janvāri
gandrīz visām tirdzniecības barjerām ir jābūt atceltām un brīvās tirdzniecības
telpai radītai. Eiropas līguma 3. panta 1. daļā noteiktais pārejas periods
beidzas vēlākais 1999. gada 31. decembrī. Šādu termiņu noteikšana ir balstīta
uz Brīvās tirdzniecības līgumu, kurš ir spēkā no 1995. gada 1. janvāra. Tādēļ
svarīgi atzīmēt, ka no juridiskā viedokļa attiecības starp Latviju un ES (vai,
precīzāk, Eiropas Kopienu un ES dalībvalstīm) ar Eiropas līguma stāšanos spēkā
nemaz tik būtiski nav mainījušās. Eiropas līguma stāšanās spēkā rada vairāk
politisku nekā juridisku iespaidu.
Līgumā speciālās nodaļas atsevišķi
regulē tirdzniecību ar lauksaimniecības precēm (II nodaļa) un zvejniecību,
precīzāk, zvejniecības produkciju (III nodaļa). Personu brīva pārvietošanās,
uzņēmumu dibināšana, pakalpojumu sniegšana, maksājumi, kapitāls, konkurence un
likumdošanas saskaņošana veido atsevišķas Eiropas līguma nodaļas. Ir paredzēta
arī ekonomiska, kultūras un finansiāla sadarbība un, protams, kopīgas
institūcijas tiek izveidotas, lai nodrošinātu līguma īstenošanu.
2.2. Struktūra
Eiropas līgums ir
sakārtots desmit sadaļās. Ne pārāk stingri pieturoties pie sadaļu virsrakstiem,
Eiropas līguma struktūru pēc būtības var iedalīt deviņās grupās:
1)
mērķi (1. pants);
2)
vispārējie principi, kas atsaucas
uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tirgus ekonomiku, kā vērtībām, uz kurām
balstās pušu attiecības (2. pants);
3)
politiskais dialogs (3. – 7.
pants);
4)
tirdzniecība ar precēm (8. – 36.
pants);
5)
trīs ierobežotās brīvības
attiecībā uz darbaspēku, uzņēmējdarbību, pakalpojumiem (37. – 60. pants);
6)
kapitāla brīva kustība un
konkurences noteikumu ieviešana (61. – 70. pants);
7)
vispārējs pienākums saskaņot
Latvijas tiesību aktus ar EK sekundāro likumdošanu (69. – 70. pants);
8)
sestā, septītā, astotā un devītā
sadaļa satur dažādas normas attiecībā uz jomām, kurās ES un Latvija ir
vienojušās par sadarbību. Tomēr šīs normas nav juridiski saistošas. Tās drīzāk
ir politiskas gribas izpausmes;
9)
desmitajā līguma sadaļā
aprakstītas kopīgās institūcijas. Tās satur arī 122. pantu, kurš nosaka
nediskriminācijas principu attiecībā uz pušu precēm, kapitālu, darbaspēku un
pakalpojumiem.
2.3. Svarīgākie ekonomiski tiesiskie jautājumi Eiropas līgumā
Tālākajā izklāstā
tiks apskatīti jautājumi, cik lielā mērā iepriekš nosauktajās jomās Latvija ir
uzņēmusies starptautiski tiesiskas saistības un kā tās tiek ar Eiropas līgumu
regulētas vai liberalizētas un ietekmē Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā.
2.3.1. Tirdzniecības attiecības
Kā jau minēts,
Eiropas līguma mērķi un, līdz ar to arī normas, nav vērstas uz Kopējā tirgus
nodibināšanu ar asociētajām valstīm. Vienīgais sektors, kurā tiek izdarīta
ievērojama liberalizācija, ir tirdzniecība ar precēm, lai radītu brīvās
tirdzniecības telpu.
Tirdzniecības noteikumi ir asimetriski
– ES atceļ visa muitas nodevas un kvantitatīvos ierobežojumus līdz ar Brīvās
tirdzniecības līguma stāšanos spēkā (1995. gada 1. janvāris), tajā pašā laikā
Latvija to dara pakāpeniski. Tas attiecas vienīgi uz rūpnieciskajām precēm. Šīm
precēm ir jāatbilst ES kvalitātes kritērijiem. Minētie noteikumi neattiecas uz
lauksaimniecības, tekstila un citām “jūtīgām” precēm. Šos jautājumus detalizēti
nosaka Eiropas līguma protokoli un pielikumi. Ievedot Eiropas Savienībā preces,
ir iespējama daļēja muitas nodevu samazināšana zināmam daudzumam produktu vai
arī iespējams ievest tikai zināmu daudzumu produktu.
Attiecībā uz tirdzniecību ar precēm
vairākas barjeras ir vai nu atstātas neaizskartas, vai arī skaidri atļautas ar
šo līgumu. Starp tirgus aizsardzības iespējām jāmin iespēja veikt vienpusējus
pasākumus, lai pasargātu tā saucamās “saudzējamās” nozares. Tas ir atrunāts
Eiropas līguma 30. pantā, kura saturs ir šāds:
“Ja jebkāda prece tiek importēta tādos
palielinātos daudzumos un pie tādiem nosacījumiem, kuri izraisa vai draud
izraisīt:
-
nopietnus zaudējumus iekšzemes ražotājiem, kas ražo līdzīgus vai tieši
konkurējošus ražojumus vienā no Pušu teritorijām, vai
-
nopietnus traucējumus jebkurā ekonomikas sektorā vai grūtības, kas var novest
pie nopietnas pasliktināšanās kāda reģiona ekonomiskajā situācijā,
tad
Kopiena vai Latvija, atkarībā no tā, kura no tām ir apdraudēta, var veikt
piemērotus pasākumus dotajos apstākļos un saskaņā ar procedūrām, kas
izklāstītas 33. pantā.”
Tomēr tirgus
aizsardzība var tikt veikta tikai uz laiku un ierobežotos apmēros. Tas arī ir
iespējams uz laiku ekonomiskās recesijas gadījumā, un šie instrumenti ir abu
līgumslēdzēju pušu rīcībā.
Eiropas līgums
satur vienu no svarīgākajiem Eiropas Kopienu dibināšanas līguma noteikumiem”
ekvivalentus attiecībā uz brīvu preču kustību 30. – 36. pants. Eiropas līguma
11. – 36. pants pārņem 30. – 36. pantu principus, kas aizliedz kvantitatīvus
ierobežojumus un pasākumus ar līdzīgu efektu ir interpretējusi Eiropas
Justīciju tiesa, izveidojot visai detalizētu tiesību doktrīnu. Pasākumi ar
līdzīgu efektu sevī ietver arī nacionālos likums, kas ierobežo ārzemju preču
importu, teiksim, izvirzot pamatotas prasības pret iepakojumu. Eiropas līguma
11. panta 4. daļa nosaka, ka “Kvantitatīvie ierobežojumi un pasākumi ar līdzīgu
efektu attiecībā uz Kopienas izcelsmes preču importu Latvijā tiek atcelti ar
1995. gada 1. janvāri.”
Būtisks ir Eiropas līguma 35. pants,
kurš gandrīz precīzi pārņem Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 36. panta
noteikumus. Eiropas līguma 35. pants nosaka, ka “šis Līgums nevar aizkavēt
tādus aizliegumus vai ierobežojumus importam, eksportam vai preču tranzītam,
kuru pamatā ir apsvērumi par sabiedrības morāli, sabiedrisko politiku vai
sabiedrisko drošību; par cilvēku, dzīvnieku vai augu veselības un dzīvības
aizsardzību; par nacionālo bagātību vai māksliniecisko, vēsturisko, vai
arheoloģisko vērtību aizsardzību, vai arī par intelektuālā, rūpnieciskā vai
komerciālā īpašuma aizsardzību, vai arī noteikumi, kas attiecas uz zeltu un
sudrabu. Tomēr tādi aizliegumi vai ierobežojumi nedrīkst būt nepamatotas diskriminācijas
vai slēptas ierobežošanas līdzeklis attiecībā uz tirdzniecību starp Pusēm.”
Jāuzsver fakts, ka nekur līgumā nav
skaidri noteikts, ka 11. – 36. pants ir jāinterpretē tieši tā, kā to darījusi
Eiropas tiesa tās izstrādātajās tieslietu doktrīnās.
Viens jautājums ir acīmredzami atstāts
neregulēts Eiropas līgumā – tā ir tirdzniecības barjeru nojaukšana, kas saistās
ar intelektuālā īpašuma tiesībām.
2.3.2. Darbaspēka kustība, uzņēmējdarbības dibināšana, pakalpojumu sniegšana
Eiropas līguma noteikumi attiecībā uz
darbaspēka kustību, pakalpojumiem un uzņēmējdarbības dibināšanu un veikšanu nav
konstruēti pēc tā paša principa, kā Eiropas Ekonomiskās telpas (patlaban
atlikušās EET valstis ir Norvēģija, Islande un Lihtenšteina) līguma normas.
Šajā jomā par mērķi nav izvirzīta kopīga tirgus izveidošana un vienotas pieejas
noteikšana attiecībā uz dažādiem ekonomikas sektoriem. Jāsaka, ka no ES puses
Eiropas līgumi ir iecerēti ievērojami pragmatiskāk nekā Asociācijas līgums, kas
ir noslēgts, teiksim, ar Turciju 1963. gadā, nosakot brīvu darbaspēka kustību.
Noteikumi attiecībā uz darbaspēka
kustību ir stipri ierobežoti. Atšķirībā no Eiropas Kopienu dibināšanas līguma
un Eiropas Ekonomiskās telpas līguma. Eiropas līguma 4. sadaļa nepiemin
kustības brīvību un uzņēmējdarbības dibināšanas tiesības. Latvijas
iedzīvotājiem nav piešķirtas brīvas iebraukšanas tiesības, ES dalībvalstis ir
saglabājušas tiesības kontrolēt imigrāciju. Protams, tādas pašas tiesības ir
saglabātas arī Latvijas pusei. Tiek saglabāta divpusējo nolīgumu sistēma starp
Latviju un katru no dalībvalstīm vai Šengenas valstu grupu atsevišķi.
Asociācijas padomes pilnvaras ir ierobežotas ar iespēju sniegt rekomendācijas
(nevis lēmumus, kā tas ir lielākajā daļā citu jautājumu), lai Eiropas līguma
darbības tālākajās stadijās uzlabotu darbaspēka kustības iespējas. Noteikumi
attiecībā uz darba atļauju izsniegšanu attiecas gandrīz tikai uz tiem Latvijas
pilsoņiem, kuri jau tagad strādā kādā no ES dalībvalstīm (tiem jau ir darba
atļaujas).
Attiecībā uz uzņēmuma dibināšanu un
darbību tiek ieviests tā saucamais nediskriminācijas princips, pēc kura abas
puses attiecas pret otras puses uzņēmumiem tāpat kā pret savējiem. Tas arī
nozīmē, ka ir jāatļauj Kopienu uzņēmumiem iegādāties īpašumā zemi. Atšķirībā no
vispārējās neliberalizējošās pieejas, tiesības uz iebraukšanu un izturēšanos
tiek piešķirtas uzņēmuma dibinātājiem un darbiniekiem, bez kuru klātbūtnes
uzņēmuma darbība nav iespējama.
Noteikumi attiecībā uz brīvu
pakalpojumu kustību ir gandrīz tīri deklaratīvi. Nepastāv vērā ņemamas
saistības atcelt ierobežojumus pakalpojumu sniegšanā. Puses atļauj pakalpojumu
sniedzēju un to pārstāvju pārvietošanos, bet tādā mērā, kādā pakalpojumu
sniegšana ir liberalizēta.
2.3.3. Konkurence
Ļoti svarīga nozīme, kas nav ietverta
Brīvās tirdzniecības līgumā, bet tagad ir skaidri noteikta Eiropas līgumā, ir
konkurence. Eiropas Kopienu dibināšanas līguma 85. un 86. pantā, kā arī 91. un
92. pantā ietvertās normas ir gandrīz “viens pret vienu” pārceltas uz Eiropas
līgumu. Tas nozīmē, ka ar Eiropas līgumu konkurences ierobežojumi no uzņēmumu
puses ir aizliegti, mākslīgas barjeras tirdzniecībai ir aizliegtas un
ļaunprātīga dominējošā stāvokļa izmantošana arī nav atļauta. Valsts uz
pašvaldību pasūtījuma līgumiem ir jābūt pieejamiem gan ES, gan Latvijas
uzņēmumiem abu pušu teritorijās. Tomēr šajās jomā Latvijai ir noteikts pārejas
periods līdz 1999. gada 31. decembrim. (64. panta 3. daļa)
Konkurences normas ir jāinterpretē pēc
Eiropas tiesas tieslietās izstrādātajām doktrīnām. To skaidri nosaka 64. panta
2. daļa. Tā ir būtiska atšķirība no sadaļas, kurā noteikta brīva preču kustība
(11. – 36. pants, Eiropas Kopienas līguma 30. – 36. panta ekvivalenti).
Puses, vienojoties par Eiropas līguma
konkurences panta tekstu, ir noteikušas ļoti augstas prasības konkurenci
uzraugošajai institūcijai Latvijā, jo, nepastāvot būtiskai noteikumu un
procedūru saskaņotībai, paliek neskaidrs, kā Latvijas Konkurences padome un
Birojs šo pantu praktiski īstenos.
2.3.4. Likumdošanas saskaņošana
Eiropas līguma
III nodaļas sākumā 69. un 70. pants runā par likumu tuvināšanu. 69. pants
nosaka, ka “puses atzīst, ka svarīgs nosacījums Latvijas ekonomiskai
integrācijai Kopienā ir Latvijas pastāvošās un nākotnes likumdošanas tuvināšana
Kopienas likumdošanai. Latvijai ir jācenšas nodrošināt, ka tās likumdošana
pakāpeniski kļūst savietojama ar Kopienas likumdošanu.”
70. pants nosaka, ka “Likumu
tuvināšana jo sevišķi ir attiecināma uz sekojošām jomām: muitas likumi, likumi
par kompānijām, banku likumi, kompāniju konti un nodokļi, intelektuālais
īpašums, finansu pakalpojumi, konkurences noteikumi, cilvēku, dzīvnieku un augu
veselības un dzīvības aizsardzība, strādnieku aizsardzība, ietverot veselību un
drošību darbā, patērētāju aizsardzība, netiešā nodokļu ievākšana, tehniskie noteikumi
un standarti, likumi un noteikumi, kas attiecas uz kodoljautājumiem,
transports, telekomunikācijas, apkārtējā vide, valsts pasūtījums, statistika,
ražojumu drošība, darba likumi un uzņēmējdarbības likumi. Šajās jomās ātra
likumu tuvināšana jo sevišķi ir veicama tādās jomās kā iekšējais tirgus,
konkurence, strādnieku aizsardzība, vides aizsardzība un patērētāju
aizsardzība.”
Latvijai ir jāpieskaņo sava
likumdošana EK sekundārajai likumdošanai. Tomēr pienākums saskaņot nav īpaši
precīzi noteikts. Tas lielā mērā ir Latvijas politiskās gribas jautājums. Reāli
tas nozīmē, ka Latvijai precīzi jāpārņem savā likumdošanā 80 000 lappušu
juridiska teksta vai apmēram 20 000 tiesību aktu, kas sevī ietver apmēram 12
000 direktīvas, 6000 noteikumus (noteikumu pārņemšana pagaidām nav pilnīgi
skaidra) un apmēram 2000 cita tipa tiesību aktu.[3]
Ir jāapzinās, ka ievērojams progress
integrācijas virzienā notiks vienīgi likumdošanas saskaņošanas ceļā un
nodibinot adekvātu institucionālo struktūru. Jāpiebilst, ka Eiropas līguma
normu ievērošana ir nosaukta Eiropas Savienības valstu vadītāju 1997. gada
Luksemburgas lēmumā kā viens no priekšnoteikumiem valsts atzīšanai par gatavu
sarunā par iestāšanos Eiropas Savienībā. Eiropas līguma pildīšana ir
apliecinājums valsts nopietnajai attieksmei pret savām starptautiskajām
saistībām, kas ir Eiropas Savienību valstu veiksmīgas sadarbības galvenais
princips.
Tomēr no Eiropas līguma neizriet, ka
likumu tuvināšana jāizdara attiecībā uz visu Kopienu likumdošanas kopumu, kuru
veido EK un ES dibināšanas līgumi, ES institūciju likumdošanas akti un Eiropas
tiesas spriedumos radītās tiesību doktrīnas.
3. Problēmas
3.1. Eiropas līgumu normu interpretācija
Eiropas līgumu
normas ir jāinterpretē balstoties uz Eiropas līguma mērķiem. Līdz ar to vienas
un tās pašas normas divos dažādos līgumos var būt ar atšķirīgu nozīmi,
attiecīgi – Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Eiropas līguma nozīmē.
Vai pamats pieņemt,
ka Eiropas līgumam ir tādi paši mērķi kā Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam?
Atsaucoties uz iepriekš aprakstīto, Eiropas līguma mērķi ir ievērojami
“pieticīgāki”, tie nav vērsti uz Kopīgā tirgus izveidošanu, un līdz ar to
neievirza kā pamatnepieciešamību vienotas tiesību sistēmas izveidošanu. Runa ir
vienīgi par tiesību tuvināšanu. Faktiski mēs varam interpretēt Eiropas līguma
normas, neatsaucoties uz Eiropas tiesas tieslietās izkoptajām tiesību
doktrīnām, jo Eiropas līguma burts to neprasa ( izņemot Eiropas līguma
Konkurences sadaļu).
3.2. Nepilnīga EK dibināšanas līguma normu pārņemšana Eiropas līgumā
Atšķirībā
no Eiropas Ekonomiskās telpas līguma Eiropas līgums nesatur visu būtiskāko
Eiropas Kopienu dibināšanas līguma “Iekšējā tirgus” principus nosakošu pantu
ekvivalentus. Daži no šiem principiem ir pārņemti, lai gan to teksts iz mazliet
atšķirīgs (teiksim, vienlīdzīgi noteikumi attiecībā uz darba apstākļiem
vīriešiem un sievietēm, vai konkurences politikas pamatprincipi), bet daži nav
(piemēram, 119. pants). Vadoties pēc Eiropas līguma normām, var rasties
iespaids, ka mums ir jāharmonizē sava likumdošana tikai ar sekundāro
likumdošanu, kas savā būtībā ir nepilnīga, īpaši, ja ņem vērā, ka daudzos
gadījumos Kopienu iekšējā kontekstā nemaz nebija vajadzīga, tieši tā iemesla
dēļ, ka tiesības rada Eiropas līguma panti paši par sevi.
3.3. Eiropas Kopienu tiesas doktrīnu neskaidrā loma sekundāro tiesību tuvināšanas procesā.
Eiropas līgums neparedz gandrīz nekādu
lomu Eiropas Justīcijas tiesas spriedumiem asociācijas valstu tiesību sistēmas
pirmsiestāšanas stadijā, veicot tiesību tuvināšanu. Tā ir Eiropas līgumu
būtiska atšķirība no Eiropas Ekonomiskās telpas līguma vai arī nesen noslēgtā
EK – Turcijas Muitas ūnijas līguma. Līdz ar to Eiropas Justīcijas tiesas
spriedumiem ir tikai neformāls raksturs mūsu likumu sistēmā. Tajā pašā laikā
Latvijas juristi (un it īpaši likumdevēji, sagatavojot pieņemšanai ar EK
tiesībām saskaņojamus likumprojektus) aizvien biežāk uzdod sev jautājumus, -
cik lielā mērā viņiem ir jāņem vērā sekundārās likumdošanas EK tiesas
interpretācija, tuvinot savus likumdošanas aktus EK sekundārās likumdošanas
aktiem?
3.4. Vai Eiropas līguma normām piemīt “tiešais efekts”?
Manuprāt, neskaidrs ir jautājums, vai
Eiropas līgums rada tiešas tiesības un pienākumus Latvijas tiesību subjektiem
(juridiskajām un fiziskajām personām). Likumdošanas saskaņošanas procesā
veidojas situācijas, kas, pieņemot likumu, kas nosaka, teiksim, zināmas preču
grupas, piemēram, alkohola ievešanu, tirdzniecību un ražošanu Latvijā,
likumdevējs cenšas ieviest praksi, pēc kuras likums skaidri nosaka, ka gadījumos,
kad starptautisks līgums nosaka citu kārtību nekā konkrētais likums, tad
jāvadās pēc attiecīgajā starptautiskajā līgumā noteiktās kārtības.
Saskaņā ar likumu
“Par starptautiskajiem līgumiem” Latvijas tiesību sistēmā starptautisks līgums
ir pārāks par nacionālajām sekundārajām tiesībām, līdz ar to šādas normas
iekļaušanu likumos var saistīt ar parunu “dubults neplīst”. Tomēr jājautā, vai
šāda līguma normas attiecas uz fiziskajām un juridiskajām personām? Citiem
vārdiem sakot, mēs neesam atrisinājuši jautājumu par to, vai Latvija izvēlēsies
attīstīt savu tiesību sistēmu pēc monisma vai duālisma teorijas. Situācija ir
neskaidra, tomēr ir šaubas, vai Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem
līgumiem mūsu tiesu prakses izpratnē varētu atzīt tiešo efektu.
Ir uzskats, ka
Eiropas līgumam attiecībā uz Latvijas tiesību subjektiem nav tiešā efekta.
Starptautisko tiesību pārkāpums pār nacionālajām tiesībām atstāj iespaidu tikai
uz valsts līmeni (t.i., likumdevēju).
Tomēr šī situācija
mainīsies, kad Latvijas iestāsies ES – starptautiskie līgumi sāks darboties ar
tiešu efektu. Eiropas tiesa ir noteikusi, ka Eiropas līgums vai jebkurš cits
starptautisks līgums starp EK un trešo valsti dod dalībvalstu pilsoņiem
tiesības atsaukties uz šādu līgumu nacionālajās tiesās, ja šī līguma attiecīgā
norma ir skaidra, precīza un tās noteiktās tiesības vai pienākumi nav saistīti
ar citiem apstākļiem.
Izmantotā literatūra
Eiropas līgums
“Latvija un Eiropas Savienība”, izdevējs
“Eiropas Integrācijas Birojs”, Nr. 9., 1998. gada aprīlis. – 11. – 17. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru