 |
Latvijas
Universitāte
Neklātienes nodaļa
|
Satversmes tiesas
statuss
Latvijas Republikas Satversmē
un
vieta tiesu varas
sistēmā.
kursa darbs
Sagatavoja:
(2.kurss, 2.semestris
neklātienes nodaļa)
2001
SATURS
1.
Ievads……………………………………………………………3
2.
Latvijas
Republikas starptautiski tiesiskais statuss.……………..7
3.
Konstitucionālais
pamats – parlamentāra demokrātija………….9
4.
Tiesību
normas un likumdošanas procedūras………….………..10
5.
Tieslietu
ministrija………………………………………………12
6.
Tiesu
sistēma……………………………………………………13
7.
Juridiskās
profesijas un to kontrole……….…………………….18
8. Nobeigums………………………………………………………19
9. Izmantotā literatūra……………………………………………...21
Ievads
"Konstitucionālā uzraudzība ir
dažādu valsts varas institūciju procedūru sistēma, kas nodrošina publiskās
varas subjektu aktu un rīcības
atbilstību konstitūcijai. Konstitucionālā uzraudzība ir būtisks konstitūcijas
aizsardzības instruments un garants."[1]
Ideja par konstitucionālās kontroles
jeb konstitucionālās uzraudzības nepieciešamību demokrātiskā valstī pirmoreiz
radusies Amerikas Savienotajās Valstīs, kur šo funkciju veic Augstākā tiesa.
Doma par konstitucionālās tiesas
nepieciešamību Latvijā pirmo reizi nopietni izskanēja no Saeimas tribīnes jau
1934.gada 8.maijā, vienu nedēļu pirms valsts apvērsuma, kad atlaista tika pati
Saeima.
Saeimas deputāts H.Štegmanis iesniedza
priekšlikumu, kura mērķis bija Latvijas valsts tiesiskās sistēmas
pilnveidošana. Saeimai tika ieteikts papildināt valsts pamatlikumu - Satversmi
ar pantu, kurā būtu ietverta norma, kas paredzētu speciālas valsts tiesas
izveidošanu. Valsts tiesas uzdevums būtu pārbaudīt likumu un Ministru kabineta
izdoto noteikumu, kā arī Valsts prezidenta un Ministru kabineta lēmumu un
rīkojumu atbilstību Satversmei un likumiem. Diemžēl toreiz Saeima deputāta
H.Štegmaņa priekšlikumu noraidīja, jo tas nesaņēma nepieciešamo divu trešdaļu
klātesošo deputātu balsu vairākumu.
"Kad pēc daudziem gadiem Padomju
Savienībā sākās “perestroika”, tās ietvaros risinājās arī zināms padomju valsts
demokratizācijas process. Šajā laikā tika izveidota PSRS Konstitucionālās
uzraudzības komiteja. Tas bija signāls, ka līdzīgas institūcijas nepieciešamas
arī savienotajām republikām.
Toreizējā Latvijas PSR Augstākā
Padome izveidoja darba grupu, kura 1990.gada 16.martā pamatvilcienos bija
izstrādājusi likumprojektu par Latvijas PSR Konstitucionālo tiesu.
Šā projekta 10.pantā bija norādīts,
ka “Latvijas PSR Konstitucionālā tiesa izskata lietas par Latvijas PSR
Konstitūcijā garantēto Latvijas PSR pilsoņu tiesību un brīvību pārkāpumiem, ko
savos normatīvajos aktos pieļāvušas Latvijas PSR valsts iestādes, ja Latvijas
PSR likumi neparedz citu šo tiesību aizsardzības kārtību.
1990.gada 4.maija Deklarācija par
Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pārvilka krustu gan pašai Padomju
Latvijai, gan arī tās likumprojektiem. Tomēr doma par Konstitucionālās tiesas
nepieciešamību tika saglabāta minētās Deklarācijas 6.panta otrajā daļā. Diemžēl
daudzo darbu gūzmā jauna likumprojekta izstrādāšana kavējās. "[2]
1993.gada 28.martā vēlākais tieslietu
ministrs Egils Levits bija izstrādājis plānu par svarīgākajiem
uzdevumiem likumdošanā līdz tā paša gada beigām. Plānā bija paredzēts, ka
jāpieņem likums par Konstitucionālo tiesu un tūlīt jāizveido pati
Konstitucionālā tiesa, kaut gan 1992.gada 15.decembrī pieņemtais Likums par
tiesu varu jau bija piešķīris konstitucionālās kontroles funkcijas Latvijas
Republikas Augstākajai tiesai.
Pamatvilcienos bija ieskicēta
Konstitucionālās tiesas kompetence. Starp citu, tika plānots, ka šāda tiesa
varētu izskatīt arī t.s. konstitucionālās sūdzības: uz jebkura indivīda
iesnieguma pamata - strīdus par to, vai konkrētā gadījumā ir pārkāptas cilvēka
un pilsoņa tiesības. Tika paredzēts, ka persona ir tiesīga iesniegt pieteikumu
Konstitucionālajā tiesā par attiecīgā administratīvā akta atbilstības
konstatēšanu cilvēka un pilsoņa tiesībām tikai pēc tam, kad ir iziets viss
vispārējo tiesu instanču ceļš un šīs tiesas personas prasību nav pilnā mērā
apmierinājušas.
To valsts institūciju vidū, kurām
būtu tiesības ierosināt lietu par likumu atbilstību Satversmei, bija arī
tiesas, tām izskatot konkrētas lietas. Balstoties uz šīm idejām, Tieslietu
ministrijā 1994.gada sākumā tika izstrādāts Satversmes tiesas likumprojekts, kā
arī likumprojekts par nepieciešamajiem grozījumiem un papildinājumiem Likumā
par tiesu varu. Minētie grozījumi un papildinājumi 5.Saeimā tika pieņemti
1994.gada 15.jūnijā, bet Satversmes tiesas likumprojekta apspriešana un
pieņemšana ieilga, kaut gan Saeimas Juridiskā komisija savu darbu bija
paveikusi. Juridiskā komisija atzina, ka nepieciešami arī grozījumi Latvijas
Republikas Satversmē un 1995.gada maijā iesniedza attiecīgu likumprojektu.
6.Saeimas Juridiskā komisija pārstrādāja minētos likumprojektus un 1996.gada
janvārī iesniedza tos Saeimai. 1996.gada 5.jūnijā Saeima izdarīja grozījumu
Latvijas Republikas Satversmes 85.pantā, nosakot, ka “Latvijā pastāv Satversmes
tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu
atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes
tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas.
Satversmes tiesas tiesnešu uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti
balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu”.
Vienlaikus, pārvarot daudzus
politiska rakstura šķēršļus, tika pieņemts arī Satversmes tiesas likums, kas
stājās spēkā ar 1996.gada 28.jūniju. To subjektu vidū, kam tika dotas iespējas
iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu, likums tomēr neparedzēja fiziskās
personas un vispārējās tiesas.
Šis likums paredz, ka Satversmes
tiesā ir septiņi tiesneši, kurus apstiprina Saeima. Trīs Satversmes tiesas
tiesnešus apstiprina pēc ne mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma,
divus - pēc Ministru kabineta priekšlikuma, un vēl divus - pēc Augstākās tiesas
plēnuma priekšlikuma. Augstākās tiesas plēnums izraugās Satversmes tiesas
tiesneša amata kandidātus no Latvijas Republikas tiesnešu vidus. Satversmes
tiesas tiesneša pilnvaru termiņš ir desmit gadi.
1996.gada oktobrī un novembrī Saeima
apstiprināja sešus Satversmes tiesas tiesnešus:
-
Romānu Apsīti un Anitu Ušacku - pēc Saeimas deputātu
priekšlikuma,
-
Ilmu Čepāni un Aivaru Endziņu - pēc Ministru kabineta
priekšlikuma,
-
Andreju Lepsi un Ilzi Skultāni - pēc Augstākās tiesas plēnuma
priekšlikuma.
1996.gada
9.decembrī Satversmes tiesas tiesneši nodeva tiesneša zvērestu, bet 1996.gada
11.decembrī Satversmes tiesa sanāca uz savu pirmo sēdi, kurā par Satversmes
tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju ievēlēja Aivaru Endziņu (Satversmes
tiesas likuma pārejas noteikumi paredz, ka tiesas priekšsēdētājs ievēlams tikai
pēc pilna tiesas sastāva - septiņu tiesnešu - apstiprināšanas, taču
priekšsēdētāja vietas izpildītājam ir visas priekšsēdētāja tiesības līdz
brīdim, kad tiek ievēlēts Satversmes tiesas priekšsēdētājs).
Latvijas Republikas
starptautiski tiesiskais statuss.
Latvijas
Republika ir proklamēta 1918. gada 18. novembrī atbilstoši visiem galvenajiem
starptautisko un konstitucionālo tiesību principiem, un kopš tā laika tās
tiesībsubjektība de iure nav bijusi ne mirkli pārtraukta.
Vēsturiskais pamatojums. Latvijas neatkarību īpašā aktā
proklamēja Latvijas Tautas Padome, kas nebija tautas ievēlēta. "Tomēr
1920. gadā valstī notika Satversmes Sapulces vēlēšanas, un tautas aktīvā
piedalīšanās tajās (apmēram 85% balsstiesīgo iedzīvotāju) ir uzskatāma jau par
pilnīgu Latvijas valsts leģitimāciju.
1920.
gadā tika noslēgts miera līgums ar Padomju Krieviju, kurā tā bez ierunām uz
visiem laikiem atzina Latvijas neatkarību un teritoriālo integritāti. 1921.
gadā Parīzes miera konferences Augstākā Padome, kas pārstāvēja Rietumu
lielvalstis, pieņēma lēmumu par Latvijas kā valsts atzīšanu de iure."[3]
1922.
gadā Satversmes Sapulce Latvijas tautas vārdā pieņēma Satversmi (konstitūciju),
kas ir spēkā arī šodien. Satversmes ievada daļa noteica galvenās valsts
starptautiskās tiesībsubjektības normas (neatkarība, tautas suverenitāte,
teritorialitāte utt.).
Okupācijas pretlikumīgums. Latvijas faktiskā neatkarība
pastāvēja līdz 1940. gadam, kad Latvijā ar Padomju Savienības karaspēka
spiedienu tika piespiedu kārtā ievēlēta “tautas saeima”, kas pasludināja
Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai.
Tomēr šim aktam un sekojošajam 50 gadus ilgajam okupācijas periodam no
starptautisko tiesību viedokļa nebija nekāda juridiska spēka.
Saskaņā
ar Satversmes 77. pantu, ja tiek grozīts tās 1. pants, kas nosaka Latvijas
valsts suverenitāti un neatkarību, tas jānodod tautas nobalsošanai. Bez tam,
“tautas saeimas” vēlēšanas nebija ne brīvas, nedz demokrātiskas.
Tiesiskā pēctecība. De iure visus okupācijas gadus Latvija palika
neatkarīga valsts, starptautisko tiesību subjekts. Lielākā ārvalstu daļa
atteicās atzīt Latvijas okupāciju un inkorporāciju Padomju Savienībā. Tāpēc
mūsdienu Latvija ir pirmskara valsts tiesību un pienākumu pārmantotāja.
1990.
gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu”. 1991. gada augustā Augstākā Padome īpašā
konstitucionālā likumā pasludināja Latvijas neatkarības atjaunošanu de
facto. Lielākā ārvalstu daļa atkārtoti atzina Latvijas valdību de iure.
Tajā pašā gadā Latvija kļuva par pilntiesīgu ANO dalībvalsti; kopš 1995. gada
tā ir Eiropas Padomes dalībvalsts. Visbeidzot, 1995. gada 12. jūnijā tika
parakstīts asociācijas līgums ar Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm. Katru
gadu Latvija noslēdz un ratificē vairākus desmitus starptautisku līgumu, kas
palīdz tai nostiprināt savu pilntiesīgu dalību suverēnu valstu saimē.
Konstitucionālais pamats –
parlamentāra demokrātija.
Latvijas
valsts varas institūciju uzbūvi, pilnvaras un darbību nosaka 1922. gada
Satversme. Latvija ir parlamentāra demokrātiska republika, kuras institucionālā
shēma ir šāda:
 |
|||
 |
|||
Latvijas tauta. Sastāv no visiem pilntiesīgajiem abu dzimumu pilsoņiem.
Latvijas tautai pieder valsts suverēnā vara. Latvijas tauta ievēl Saeimu, tai
Satversmē un likumos noteiktajā kārtībā ir likumdošanas iniciatīvas tiesības.
Tautai ir tiesības nobalsošanā izlemt jebkuru valstiski svarīgu jautājumu,
izņemot dažus Satversmē norādītos. Tautas nobalsošanā pieņemams arī Valsts
Prezidenta piedāvātais lēmums atlaist Saeimu. Tikai tautai ir tiesības izlemt jautājumus,
kas attiecas uz valsts neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un
demokrātisko valsts iekārtu.
Saeima. Tai pieder likumdošanas vara un tiesības lemt par valsts
budžetu. Saeima apstiprina visu tiesu tiesnešus. Saeimai ir tiesības izsludināt
amnestiju.
Ministru kabinets. Ministru kabinetam (valdībai) pieder izpildvara
Latvijā. Tas sastāv no Ministru prezidenta un ministriem.
Ministru kabinets ir tiesīgs iesniegt Saeimā likumprojektus. Ministru kabineta
kompetencē ir visi tie jautājumi, par kuriem nav lēmusi Saeima. Atsevišķos
gadījumos Ministru kabinets var pieņemt noteikumus ar likuma spēku.
Valsts Prezidents. Valsts Prezidenta funkcijas ir ierobežotas salīdzinot
ar dažu citu valstu prezidentiem. Valsts Prezidentam ir galvenokārt
reprezentatīvas funkcijas, bet tieši Valsts Prezidents aicina kādu personu
sastādīt valdību, kurai pēc tam jāsaņem uzticības balsojums Saeimā. Valsts
Prezidentam ir likumu ierosināšanas tiesības. Kā citās valstīs, viņam ir arī
apžēlošanas tiesības. Valsts prezidents ieceļ Latvijas diplomātiskos
pārstāvjus. Viņš ir bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks miera laikā.
Tiesību normas un
likumdošanas procedūras
Tiesību normu sistēma. Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, Latvijā ir
šāda tiesību normu hierarhija:
|
1) Satversme;
|
|
2)
Saeimas apstiprināti starptautiskie līgumi;
|
|
3)
likumi
|
|
4)
Ministru kabineta noteikumi ar likuma spēku;
|
|
5)
pārējie Ministru kabineta noteikumi;
|
|
6)
pašvaldību saistošie noteikumi.
|
Īpašos
normatīvajos aktos ir nostiprināti principi, pēc kuriem ir jāvadās tiesību
normu kolīziju gadījumos, kā arī interpretējot tiesību normas.
Deleģētās likumdošanas tiesības. Satversmes 81. pants paredz iespēju
valdībai atsevišķos gadījumos pieņemt noteikumus ar likuma spēku un grozīt
iepriekšējo sasaukumu parlamentu pieņemtos likumus. Pēdējo gadu laikā
parlaments pamazām sašaurina valdības iespēju piemērot šo normu. Šādi valdības
izdarītie grozījumi likumos nedrīkst skart jautājumus, kas ir ekskluzīvā
Saeimas kompetencē.
Tieslietu ministrija
"Tieslietu ministrijai Latvijā ir trīs galvenās funkcijas:
1. Likumu jaunrades un atzinumu sniegšanas funkcija
2. Pirmo divu līmeņu tiesu administrācijas funkcija
3. Tiesiskās reģistrācijas un reģistru pārraudzības funkcija"
2. Pirmo divu līmeņu tiesu administrācijas funkcija
3. Tiesiskās reģistrācijas un reģistru pārraudzības funkcija"
Bez
tam, ministrijas pakļautībā un pārraudzībā ir vairākas autonomas tieslietu
iestādes, piemēram, Valsts Zemes dienests, Valsts valodas centrs,
Naturalizācijas pārvalde, Patentu valde, Valsts Arhīvu Ģenerāldirekcija un
Uzņēmumu reģistrs.
Tieslietu
ministrijai Latvijā salīdzinot ar dažām citām valstīm ir ļoti plašs kompetenču
loks; piemēram, Tieslietu ministrija veic pasākumus pienācīgi labu attiecību
nodrošināšanai starp valsti un baznīcu. Sadarbībā ar Izglītības un zinātnes un
Kultūras ministriju Tieslietu ministrija pārzina ar etniskajām attiecībām
saistītos jautājumus.
Prokuratūras
iestādes Latvijā ir neatkarīgas tiesu varas iestādes, kas neatrodas Tieslietu
ministrijas padotībā.
Cietumu administrācija bija Iekšlietu ministrijas
pārraudzībā, bet tagad tā ir nodota Tieslietu ministrijai.
Tiesu sistēma
Latvijas Republikas Satversmē tiesu sistēmai ir
veltīta nodaļa, kurā ir teikts:
"82. Tiesu Latvijā spriež rajona (pilsētas)
tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa, bet kara vai izņēmuma stāvokļa
gadījumā - arī kara tiesas.
83. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
83. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.
84. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir
neatceļami. Tiesnesi pret viņa gribu atcelt no amata var Saeima vienīgi likumā
paredzētos gadījumos, pamatojoties uz tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmumu vai
tiesas spriedumu krimināllietā. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kura
sasniegšanu tiesneši atstāj savu amatu.
85. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.
85. Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Satversmes tiesas tiesnešus uz likumā noteikto laiku apstiprina Saeima, aizklāti balsojot, ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu.
86.
Tiesu var spriest tikai tie orgāni, kuriem šīs tiesības piešķir likums, un
tikai likumā paredzētā kārtībā. Kara tiesas darbojas uz sevišķa likuma
pamata."[4]
Rajonu un pilsētu tiesas. Latvijā ir 34 rajonu un pilsētu
tiesas.
Rajona
(pilsētas) tiesa ir pirmā instance civillietām, krimināllietām un lietām, kas
izriet no administratīvi tiesiskajām attiecībām. Civilprocesa un
kriminālprocesa likumi nosaka civillietas un krimināllietas, kuras ir
piekritīgas rajona (pilsētas) tiesai.
Civillietas
ar nelieliem izņēmumiem izskata tiesnesis vienpersoniski.
Krimināllietas
un atsevišķu kategoriju civillietas tiesa izskata koleģiāli -tiesnesis un divi
tiesas piesēdētāji. Likumā noteiktajos gadījumos krimināllietas izskata
tiesnesis vienpersoniski. Šajās tiesās strādā t.s. administratīvie tiesneši,
kas vienpersoniski izskata administratīvās lietas.
Apgabaltiesas. Tās ir izveidotas četros Latvijas novados un Rīgas pilsētā,
kopā 5 apgabaltiesas: Rīgas apgabaltiesa, Kurzemes apgabaltiesa, Latgales
apgabaltiesa, Vidzemes apgabaltiesa un Zemgales apgabaltiesa.
Apgabaltiesa
ir pirmās instances tiesa tām civillietām un krimināllietām, kuras saskaņā ar
likumu ir piekritīgas apgabaltiesai.
Apgabaltiesa
ir apelācijas instance civillietām un krimināllietām, kuras izskatījusi rajona
(pilsētas) tiesa vai tiesnesis vienpersoniski.
Apelācijas
instancē lietas izskata koleģiāli, trīs profesionālu tiesnešu sastāvā, bet
pirmajā instancē sastāvs tiek veidots tāpat kā rajona (pilsētas) tiesās.
Augstākā tiesa. Augstākās tiesas senāta departamentus un tiesu palātas
izveido Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce jeb plēnums. Augstākās tiesas
sastāvā ir senāts un divas tiesu palātas -Civillietu tiesu palāta un
Krimināllietu tiesu palāta.
Augtākās
tiesas senāts ir kasācijas instance visās lietās, kuras izskatījušas rajonu
(pilsētu) tiesas un apgabaltiesas.
Kasācija
ir likumīgā spēkā nestājušos tiesu nolēmumu( spriedumu, lēmumu) izskatīšana
Augstākās tiesas senātā pēc sūdzības nolūkā atcelt pārsūdzamo spriedumu vai
lēmumu, ja taisot spriedumu būtiski pārkāpts likums vai process, vai izskatot
lietu tiesa būtiski pārkāpusi savas kompetences robežas.
Augstākās
tiesas senāts lietas izskata koleģiāli trīs senatoru sastāvā .
Tiesu
palāta ir apelācijas instance lietās, kuras izskatījušas apgabaltiesas, kā
pirmās instances tiesas. Tiesu palāta lietas izskata koleģiāli trīs tiesnešu
sastāvā.
Apelācija
ir likumīgā spēkā nestājušos tiesas spriedumu vai lēmumu izskatīšana pēc
būtības tiesu instancē kā faktisku, tā juridisku iemeslu dēļ.
Satversmes tiesa. Tā neietilpst vispārējā tiesu sistēmā, bet ir īpaša tiesa,
kas izskata likumu atbilstību Satversmei un vispār normatīvo aktu atbilstību ar
augstāku juridisku spēku apveltītiem aktiem. Vispārējā tendence ir paplašināt
to institūciju loku, kas var iesniegt prasības Satversmes tiesā. Satversmes
tiesā ir jābūt septiņiem Saeimas apstiprinātiem tiesnešiem, no kuriem trīs deleģē
Saeima, divus – Ministru kabinets un vēl divus – Augstākās tiesas plēnums.
"Satversmes tiesa ir neatkarīga tiesu varas institūcija,
kas Latvijas Republikas Satversmē un
Satversmes tiesas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par
likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar Satversmes
tiesas likumu tās kompetencē nodotās lietas.
Satversmes tiesa ir juridiskā persona. Tieša vai netieša
iejaukšanās Satversmes tiesas darbībā, kas saistīta ar tiesas spriešanu, nav
pieļaujama.
Saskaņā ar Satversmes tiesas likumu Satversmes tiesas
tiesnešus apstiprina Saeima. Trīs Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina pēc ne
mazāk kā desmit Saeimas deputātu priekšlikuma, divus - pēc Ministru kabineta
priekšlikuma un vēl divus - pēc Augstākās tiesas plēnuma priekšlikuma.
Augstākās tiesas plēnums izraugās Satversmes tiesas tiesneša amata kandidātus
no Latvijas Republikas tiesnešu vidus.
Par Satversmes tiesas tiesnesi var apstiprināt Latvijas
pilsoni, kam ir augstākā juridiskā izglītība un vismaz desmit gadus ilgs darba
stāžs juridiskajā specialitātē vai zinātniski pedagoģiskajā darbā tieslietu
specialitātē zinātniskajā vai augstākajā mācību iestādē. Par Satversmes tiesas
tiesnesi nedrīkst apstiprināt personu, kura nevar būt par tiesneša amata kandidātu
saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 55.pantu."[5]
Satversmes tiesas struktūru un darba organizāciju nosaka
Satversmes tiesas reglaments, kuru pieņem ar visa tiesnešu sastāva absolūto
balsu vairākumu.
Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību
Satversmei; Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz
attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei; citu normatīvo
aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem);
citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un
Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam;
tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais
ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu; Latvijas
nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem
līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par
likumu un Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz
attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei, citu normatīvo
aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem)
(16.panta 1.–3.punkts), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem
Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar
Satversmi (16.panta 6.punkts) ir:
Valsts
prezidentam; Saeimai; ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātiem; Ministru
kabinetam; ģenerālprokuroram; Valsts kontroles padomei; pašvaldības domei
(padomei); Valsts cilvēktiesību birojam; tiesai, izskatot civillietu,
krimināllietu vai administratīvo lietu; zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, veicot
nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu
zemesgrāmatā; personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par citu
Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un
Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam
(16.panta 4.punkts) ir: Valsts prezidentam; Saeimai; ne mazāk kā divdesmit
Saeimas deputātiem; Ministru kabinetam.
Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par tāda
rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir
apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu (16.panta 5.punkts), ir
attiecīgajai domei (padomei).
Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var
iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās
pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka
tiesību normai.
Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) var iesniegt tikai tad,
ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt minētās tiesības ar vispārējiem
tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība aug-stākai institūcijai vai augstākai
amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai
u.c.) vai arī tādu nav.
Ja konstitucionālās sūdzības (pieteikuma) izskatīšana ir
vispārsvarīga vai ja tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības
līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, Satversmes
tiesa var lemt par sūdzības (pieteikuma) izskatīšanu, pirms ir izmantoti visi
vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi. Lietas ierosināšana Satversmes tiesā
liedz attiecīgās civillietas, krimināllietas vai administratīvās lietas
izskatīšanu vispārējās jurisdikcijas tiesā līdz Satversmes tiesas sprieduma
pasludināšanas brīdim.
Tiesnešu iecelšana. Visus tiesnešus amatā apstiprina Saeima pēc tieslietu
ministra (Augstākās tiesas tiesnešus – pēc tās priekšsēdētāja) ieteikuma. Par
tiesnesi var strādāt tikai Latvijas Republikas pilsonis – augsti kvalificēts un
godīgs jurists. Iecelšanai par rajona (pilsētas) tiesas tiesnesi ir sekojošas prasības:
augstākā juridiskā izglītība, 25 gadu vecuma sasniegšana, vismaz divus gadus
ilgs darba stāžs juridiskajā specialitātē, kvalifikācijas eksāmena sekmīga
nokārtošana. Iecelšanai par apgabaltiesas tiesnesi un Augstākās tiesas tiesnesi
ir nepieciešams noteikts darba stāžs iepriekšējā līmeņa tiesā, vai arī
advokāta, prokurora vai augstākās mācību iestādes tieslietu specialitātes
pasniedzēja darbā. Uz Satversmes tiesas tiesnešiem ar nelieliem izņēmumiem
attiecas visi noteikumi, kas skar citus tiesnešus.
Par
tiesneša kandidātu nevar būt personas, kas nav morāli atbilstīgas šim amatam
(agrāk izdarījušas noziegumu, ierosināta krimināllieta vai notiek izmeklēšana;
ir darbojušies Latvijas valstij naidīgās vai aizliegtās organizācijās).
Juridiskās profesijas un to
darbības kontrole
Advokāti. Zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas personas
lietu vešanai jebkurā tiesā un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs. Advokātu
pārvaldes, uzraudzības un izpildu institūcija ir Zvērināto advokātu padome. Tā
organizē advokātu uzņemšanu, uzrauga advokātu un advokātu palīgu darbību,
izskata sūdzības un ziņojumus, uzliek disciplinārsodus.
Notāri. Zvērināti
notāri ir tiesu sistēmai piederīgas amatpersonas, kuras darbojas pie
apgabaltiesām. Notāru skaitu un amata vietas nosaka tieslietu ministrs. Notāru
pārvaldes un izpildu institūcija, kā arī notāru pārstāvības un uzraudzības
institūcija ir Zvērinātu notāru padome.
Licencēti juristi. Licenci fiziskām personām jurista praksei (juridisku
konsultāciju sniegšana utt.) izsniedz un licencēto juristu darbību kontrolē
Tieslietu ministrija.
Tiesu izpildītāji. No pārējām minētajām profesijām tie atšķiras ar to, ka
nav brīvās juridiskās profesijas pārstāvji, bet gan Tieslietu ministrijas
struktūrvienības – Tiesu izpildītāju departamenta darbinieki. Tiesu
izpildītājus amatā ieceļ tieslietu ministrs. Kopš 1996. gada sadarbībā ar
Francijas Nacionālo Tiesu Izpildītāju Palātu uzsākts darbs pie tiesu
izpildītāju profesijas reformas, kuras gaitā viņi varētu tikt pārveidoti par
brīvo juridisko profesiju.
Nobeigums
"Satversmes tiesas veidošanās ērkšķainais ceļš liecina,
ka Latvijas sabiedrība vēl nav īsti gatava bez aizdomām un problēmu pārlieku
politizēšanas veidot tiesiskas valsts institūcijas, kuru pastāvēšana un darbība
Rietumu demokrātiskajās valstīs ir sen pierasta un tautā atbalstīta. Vienīgi
Valsts prezidents Guntis Ulmanis pēc Satversmes tiesnešu zvēresta pieņemšanas
atzina, ka Satversmes tiesas izveidošana ir solis Latvijas demokrātijas
attīstībā un tiesu sistēmas augstākais vainagojums. Šo augsto vērtējumu
Satversmes tiesa cenšas attaisnot ar savu darbu. Tomēr papildus tam vajadzīgs
gan laiks, gan izskaidrošanas darbs, gan arī ierasto priekšstatu laušana
līdzšinējās, lielā mērā vēl padomiskajās tiesu darba teorētiskajās nostādnēs un
praktiskajā darbībā. "[6]
Savas darbības nepilnu divu gadu laikā Satversmes tiesa ir
pierādījusi, ka tā nav viss parasta tiesa, bet gan tiesību tiesa, kas dažkārt
lieto tādas juridiskās metodoloģijas pieejas, kas līdzšinējā Latvijas tiesu
praksē nebija sastopamas. Arī tas ir viens no pagrieziena punktiem tiesu
reformā.
Satversmes tiesa, pamazām uzkrājot praktiskā darba pieredzi
un bagātinot to ar citās valstīs gūtajām atziņām, cenšas panākt, lai tā pati
būtu iespējami demokrātiskāka un tautai pieejamāka. 1997.gada 21.aprīlī
Satversmes tiesa pieņēma reglamentu, kas nosaka tiesas struktūru, darba
organizāciju un līdz Satversmes tiesas procesa likuma pieņemšanai - arī lietu
izskatīšanas procesuālo kārtību.
Satversmes tiesas likumu ievērojami pilnveidoja pēdējie
grozījumi, sevišķi paplašinot subjektu uzskaitījumu, kuri var griezties ar
pieteikumu Satversmes tiesā. To starpā tika iekļauts Valsts cilvēktiesību
birojs un Valsts kontroles padome. Ņemti vērā Eiropas Savienības ekspertu un
Latvijas juristu uzskati, ka viens no
likuma būtiskākajiem trūkumiem bija tas, ka Satversmes tiesā nevarēja griezties
vispārējā tiesa un valsts pilsoņi. Vienlaikus jāpatur prātā, ka Satversmes
tiesas kompetence nevar tikt bezgalīgi paplašināta un prasītāju loks
nedrīkstētu būt pārlieku liels, ka konstitucionālās kontroles funkcijas izpildi
nevajadzētu jaukt ar lietu izskatīšanu vispārējās tiesās vai bijušajā
saimnieciskajā tiesā.
Izmantotā literatūra
1.
Autoru kolektīvs (doc.Dr.iur.I.Krastiņa vadībā),
,,Juridisko terminu vārdnīca” (Nordik,1998)
2.
I.Krastiņš, ,,Tiesību teorijas pamtjēdzieni”
(4.izdevums,1998)
3.
Ā.Meikališa, ,,Tiesu vara Latvijā”
4.
Latvijas Republikas Satversme
5.
LR likums ,,Par tiesu varu”
6.
Satversmes tiesas
likums
7.
Satversmes tiesas reglaments
8.
LR Saeimas un Tieslietu ministrijas datu bāzes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru