TIESĪBU AVOTI LATVIJĀ UN TO KLASIFIKĀCIJA

=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=

From:    Dāvis Baltiņš

Date:    Monday, June 04, 2001, 12:23:57 AM

--====----====----====----====----====----====----====----====----====----===--

TIESĪBU AVOTI LATVIJĀ UN TO KLASIFIKĀCIJA

                                                                              Jēkabpils Valsts ģimnāzijas

                                                                                           skolnieka

Dāvja Baltiņa

referāts

Līdz ar Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu Latvijā sākās pakāpeniska atteikšanās no sociālistiskās tiesību sistēmas. Kopš 1995.gada, kad Latvija parakstīja līgumu ar Eiropas Savienību , Latvija orientējas uz iestāšanos Eiropas Savienībā. Tiesību jomā tas uzliek par pienākumu Latvijas tiesību normas piemērot konkrētām Eiropas Savienības prasībām un radīt savietojamību starp Eiropas Savienību tiesību sistēmu un Latvijas nacionālo tiesību sistēmu. Desmit Latvijas neatkarības gados praktiski visas svarīgākās sākotnēji pārmantotās padomju tiesību normas ir nomainītas ar jaunām. Pāreja uz demokrātiskas valsts atzītiem tiesību principiem notiek pamazām, veidojot jaunu normatīvo bāzi. Vajadzīgs laiks gan uzskatu pārvērtēšanai, gan jaunu patiesību nostiprināšanai.

Arī tiesību avotu nozīme un loma laika gaitā mainās. Piemēram, paražu tiesības Latvijā ir zaudējušas patstāvīga tiesību avota lomu, doktrīna netiek plaši atzīta, arvien lielāku nozīmi pēdējos gados Latvijā ir ieguvuši vispārīgie tiesību principi.

Kas ir tiesību avoti? Kāda ir normatīvo aktu hierarhija Latvijā? Uz šiem un citiem jautājumiem mēģināsim atbildēt šajā darbā.

Termins “ tiesību avots “ bija pazīstams un tika pielietots jau Romas impērijas laikos. Romiešu vēsturnieks Tits Līvijs savos rakstos pirmos romiešu rakstītos likumus - divpadsmit tabulu likumus, nosaucis par “visu publisko un privāto tiesību avotu “.Pēc T.Līvija domām ‘tiesību avots’ ir pamats un sākums, no kura sākās tiesību attīstība un vēlāk izveidojās romiešu tiesību sistēma. Tādi romiešu tiesību avoti ir paražu tiesības, tautas sapulču likumi, edikti, juristu atbildes, senāta lēmumi, tiesu precedenti u. c., no kuriem turpmākajā attīstības gaitā izveidojās obligātās juridiskās normas.

Kaut arī termins “ tiesību avots “ir samērā izplatīts, visai pamatoti nereti tiek atzīmēts, ka tas nav īpaši veiksmīgs. Tiesību teorētiķi šī termina vietā piedāvā lietot terminu – “ tiesību forma “. Juridiskajā

literatūrā pēc termina “ tiesību avots “,iekavās mēdz minēt terminu “ forma ‘vai otrādi.

Tiesības ir sarežģīta un svarīga sabiedriska parādība. Tiesību avotu noskaidrošana un pētīšana parāda, kādā veidā tiesības ir veidojušās, attīstījušās, un kādā veidā tās tiek ietvertas tiesību normās, likumos.

Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. Tiesību avota jēdziens tiek lietots vairākās nozīmēs.

Par piemēru var minēt Latviešu konversācijas vārdnīcā minētās piecas tiesību avota nozīmes.

Tiesību avots norāda, ar kādiem paņēmieniem valsts izsaka iedzīvotāju gribu normatīvajos aktos. Tiesību avoti ir tiesību ārējā forma, un Latvijā tie galvenokārt ir normatīvie akti, līdzīgi kā citās romāņu - ģermāņu tiesību sistēmās. Pasaules tiesību sistēmās sastopami tādi tiesību avoti kā tiesu precedenti, tiesību doktrīnas, tiesību principi u.c.

Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar juridisko spēku. Tēlaini izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek smeltas tiesību normas.

Juridiskajā literatūrā pastāv vairākas tiesību avota definīcijas.

Piemēram, tiesību avoti ir ārēji fakti, kas izsaka pozitīvas tiesības, respektīvi, vārdiskā vai uzskatāmā veidā dod pozitīvo normu saturu. Tiesību avots saprotams kā fakti, kas vispārējās tiesības padara par pozitīvajām tiesībām ar obligātu raksturu. S. Aleksejevs uzskata, ka tiesību avots ir no valsts izrietoša vai valsts atzīta ,oficiāla, dokumentāra tiesību normu izpausme un nostiprināšana, kas tiesību normām piešķir juridisku, vispārobligātu spēku. Šīs definīcijas pierāda to ,ka tiesību avotiem ir oficiāls raksturs, tie ir valsts atzīti, tajos ietvertās normas atbalsta un nodrošina valsts.

Mūsdienu attīstības stadijā kontinentālās Eiropas lokā kā pirmais un svarīgākais tiesību avots tiek uzskatīts likums. Likumiem , no mūsu doktrīnas viedokļa , ir jāizsaka sabiedrības uz konsensusu spējīga vairākuma griba , cilvēku pamattiesības , sociālais taisnīgums. Taču likumam nav absolūta suverenitāte. Likumā saskatīt vienīgo tiesību avotu “nozīmē runāt pretim romāņu- ģermāņu tiesībām “ un “jaukt tiesības ar likumu”.

Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām. Bet 1940.gadā Latvijā par oficiālu tika noteikts tiesību jēdziens, kuru 1938.gadā vissavienības juristu apspriedē definēja A. Višinskis.

Padomju tiesību izpratnes raksturīgākā pazīme bija nevis “normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju.

Arī Latvijā nesenās pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai normatīvie tiesību akti.

Katrā nacionālā tiesību sistēmā faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība. Tiesību avotu izpratne - priekšstati par to veidiem un nozīmību konkrētā sabiedrības tiesību sistēmā var būt atšķirīgi atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotu veidiem tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētajā tiesību sistēmā var dominēt gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību avotu hierarhijā var pastāvēt pat vienas un tās pašas tiesību saimes ietvaros.

Latvijas tiesību sistēmā nav visiem tiesību avotiem vienāda nozīme un tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupās.

Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas. Vispārsaistošas normas ir adresētas visiem tiesību subjektiem. Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību

normas saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem tiesību avotiem pieder normatīvie akti ,kuri satur vispārsaistošas tiesību normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un tiesību paražas.

Otru tiesību avotu grupu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra ,pakārtota loma. Pēdējais apstāklis nebūt nemazina to nozīmi, jo lai pieņemtu kvalitatīvu lēmumu kā argumenti ir izmantojami gan normatīvie akti, kas nesatur vispārsaistošas normas, gan tiesu

prakse ,gan tiesību zinātnes atziņas, gan citi tiesību avoti. Atšķirībā no pirmajiem, pēdējie ir atzīstami par tiesību palīgavotiem.

Latvija pieder, tā saucamā “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos tiesību avotus būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos –tiesību paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti ,tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas tiesību normas.

Latvija ir ceļā uz tiesisku valsti - valsti, kuras pamatu veido tiesiskums un sociālais taisnīgums. Valsti, kurā tiek garantētas sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām.

Par cilvēktiesību īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem. Tiesību teorijai ir jābūt tādai, lai tā spētu efektīvi šīs cilvēku tiesības nodrošināt.

Tiesību avots – tāds valstiskās gribas izpausmes veids, ar kura palīdzību griba kļūst par tiesībām. Tiesību avoti ir normatīvi akti, kurus izdod kompetentas valsts iestādes. Valsts likumdošana nosaka svarīgākos tiesību avotu veidus. Tiesību avoti ir juridiski akti, kuri satur tiesību normas. Pie tiesību avotiem pieder arī tādi akti, kas apstiprina vai atceļ tiesību normas. Saskaņā ar šiem aktiem tiesību normas stājas spēkā vai zaudē juridisko spēku. Pie tiesību

avotiem pieder arī juridiskie akti, kas groza tiesību normas.

Tiesību avoti ir Konstitūcijas, Satversmes noteikumi, instrukcijas, lēmumi un citi normatīvie akti.

Līdz ar jaunas tiesību sistēmas veidošanos Latvijā vispārīgie tiesību principi iegūst arvien lielāku nozīmi gan likumdevēja darbā, gan tiesu praksē. Populārs ir kļuvis uzskats, ka Latvijas tiesību sistēma nav sakārtota, tajā ir daudz likumdošanas robu, tā aizbildinoties ar nespēju atrisināt lietu vai pieņemt lēmumu. Bet Latvijā vairāki normatīvie akti satur tiesību normas, kas tieši norāda uz vispārīgo tiesību principu lietošanas iespējamību:1992.g.15.decembra likums “ Par tiesu varu”,1937.g.LR Civillikums, Latvijas Civilprocesa kodekss, LR Ministru Kabineta 1995.g.13.jūnija noteikumi nr.154 “Administratīvo aktu procesa noteikumi u.c.

Jau pirmskara Latvijā vispārīgo tiesību principu jēdziens Latvijas tiesību sistēmai nav bijis svešs, arī tagad tiesām pastāv reāla iespēja atsaukties savos lēmumos un spriedumos uz vispārīgajiem tiesību principiem.

Likuma “Par tiesu varu “ 3.pantā ir nostiprināts taisnīguma princips: “Katrai personai ir garantētas tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata , atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība , ievērojot visas taisnīguma prasības”.

Civillikuma 5.pants nosaka: “Kad lieta jāizšķir pēc tiesas ieskata vai atkarībā no svarīgiem iemesliem, tad tiesnesim jāspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem”.

Civilprocesa kodeksa 11.panta 3.nodaļa satur tiešu vispārējo tiesību principu norādi: ”Ja nav likuma ,kas regulē strīdīgo attiecību, tiesa piemēro likumu, kurš regulē līdzīgas attiecības, bet, ja tāda likuma nav, tiesa vadās no LR likumu vispārīgiem principiem un jēgas”.

No tā var secināt, ka mūsu tiesību sistēma satur pietiekamu juridisko argumentāciju pieņemot juridiskus lēmumus un , ka nevis normatīvā pamata trūkums nosaka skeptisko attieksmi pret tiesību principu tiešu piemērošanu juridiskos lēmumos, bet iemesls meklējams tiesību izpratnē ,tiesu un administratīvās prakses tradīcijās, prasmē piemērot tiesību normas un tās interpretēt.

Normatīvie akti. Tie ir tiesību jaunrades rakstveida akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes un, kas satur tiesību normas. Normatīvajiem aktiem raksturīgas šādas pazīmes:

    a.. tie ir tiesību jaunrades akti, kas satur valsts noteiktu vispārēja rakstura obligātu priekšrakstu par cilvēku vai iestāžu nepieciešamo uzvedību. Šī pazīme normatīvos aktus atšķir no tiem sabiedrisko organizāciju aktiem, kas tiesību normas nesatur;

    b.. normatīvo aktu spēks attiecas nevis uz kādu konkrētu attiecību, bet gan uz to vai citu sabiedrisko attiecību veidu;

    c.. atšķirībā no tiesību normu piemērošanas aktiem, kam ir individuāla nozīme, normatīvie akti paredzēti jebkuram sabiedriskās attiecības subjektam un var tikt piemēroti vairākkārtīgi.

Latvijas likumdošanā sastopami vismaz četri dažāda līmeņa normatīvie akti, kuri nosaka normatīvo aktu hierarhiju, to juridisko spēku. Tie ir:1) Latvijas Republikas Satversme, 2)LR likums “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas ,publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”, 3) LR Saeimas

Kārtības rullis, 4) LR Ministru Kabineta administratīvo aktu procesa noteikumi.

Normatīvos aktus saprot kā juridiskos aktus, kuru saturs ietver tiesību normas; tie ir akti, kas nosaka tiesību normas, ievada tās darbībā, izmaina tās vai atceļ. Normatīvo aktu veidošanas subjektu loks diezgan daudz atkarīgs no tiesību normas izpratnes, jo

bez tās esamības juridiskā aktā to nevar atzīt par normatīvu aktu. Tas bieži netiek ņemts vērā, kaut gan ir izdoti norādījumi dažādu juridisko dokumentu izstrādāšanai. Piemēram, Valsts kancelejas direktora vietnieks tiesību aktu lietās Ā. Freibergs vēstulē par normatīvajiem aktiem Ministriju valsts sekretātiem raksta: ”Dokumenta satura izklāstam jābūt skaidram, secīgam un īsam, jāizvirza precīzi formulēti uzdevumi, jānorāda izpildītāji, kā arī uzdevumu izpildes, informācijas un pārskatu sniegšanas termiņi”.(Valsts kancelejas direktora vietnieka vēstule ”Par tiesību aktu sagatavošanu.” 1996.07.Nr.6 – 02/90.)Kaut arī valodnieciskajai formai ir būtiska nozīme, tomēr tie ir tiesību forma ar atbilstošu juridisko saturu. Bet pēc šī dokumenta var saprast, ka juridiskai formai ir valodnieciskais saturs.

Lai dokuments iegūtu juridisku raksturu, kļūtu par tiesību aktu, atbildi var atrast Ministru Kabineta noteikumos Nr.154.”Dokumentu izstrādāšanas un noformēšanas noteikumi”:

15.Lai dokuments iegūtu juridisku spēku, organizācijai, izstrādājot un izdodot vai pieņemot dokumentu, kā arī amatpersonai, parakstot, apstiprinot, saskaņojot, apliecinot dokumentu, jāievēro likumos, Ministru Kabineta tiesību aktos, attiecīgās organizācijas statūtos, nolikumā vai dibināšanas līgumā ,kā arī citos organizācijas darbību reglamentējošos aktos noteiktās:1)pilnvaras (sava kompetence);2)dokumentu izstrādāšanas, izdošanas, pieņemšanas, apliecināšanas un reģistrācijas prasības”.

17.Lai dokuments iegūtu juridisku spēku, fiziskai personai, izstrādājot un parakstot dokumentu,jāievēro:1) savas pilnvaras, kas izriet no minētās personas tiesībspējas un rīcībspējas un ,kas

noteiktas likumos un citos tiesību aktos;2) dokumentu izstrādāšanas un reģistrācijas prasības, jo tās noteiktas likumos un citos tiesību aktos.

18.Lai dokumentam būtu juridisks spēks, tajā ir jābūt šādiem rekvizītiem: dokumenta autora nosaukumam, dokumenta datumam, dokumenta

izstrādāšanas, pieņemšanas vai parakstīšanas vietas nosaukumam, parakstam.

19.Lai organizācijas dokumentam būtu juridisks spēks, tajā ir jābūt arī:1)dokumenta veida nosaukumam;2)dokumenta numuram.

20.Tiesību aktos paredzētajos gadījumos organizācijas dokumentā, lai tam būtu juridisks spēks, papildus šo noteikumu 18.un 19.punktā minētajiem rekvizītiem,jābūt:1)zīmoga nospiedumam;2) dokumenta apstiprinājuma uzrakstam vai atzīmei par dokumenta apstiprināšanu”.

Šie citāti no dokumenta liecina, ka Ministru Kabinets mēģina radīt dokumentu ar tiesisku raksturu un spēku, ievērojot vairākas formālas prasības. Protams, šo noteikumu ievērošana ir svarīga, bet tiesību akta izveidošanā tikai ar to vien nepietiek.

Normatīvo tiesību aktu izdod kompetenta institūcija; tas jānoformē dokumentālā formā, kas ir paredzēta dotās institūcijas aktiem; tam ir jāatbilst valsts konstitūcijai, likumiem un likumpamatotiem aktiem; tam jābūt oficiāli publicētam; tam ir jābūt tiesību normu nesējam, avotam.

Likums ir augstākās valsts varas iestādes normatīvais akts ar lielāko juridisko spēku, tas izsaka tautas gribu, tiek izdots Satversmē noteiktā kārtībā un regulē valsts svarīgākās sabiedriskās attiecības. Visus normatīvos aktus iedala likumos un likumpamatotos aktos. Likumi ieņem vadošo vietu normatīvo aktu sistēmā, bet likumpamatotos aktus izdod, pamatojoties uz likumiem un izpildot tos. Likumus Latvijā izdod Saeima. Pārējiem normatīviem aktiem ir jāatbilst likumam. Likumu var atcelt vai grozīt tā iestāde, kas to ir izdevusi. Likumus iedala pastāvīgos, ārkārtas likumos, arī konstitucionālos un parastos. Konstitucionālie likumi nosaka sabiedrības un valsts

pamatus, pilsoņu pamattiesības un pamatpienākumus, vēlēšanu sistēmu utt. Parastie likumi ir likumi, ko pieņem Saeima dažādos jautājumos, pamatojoties uz konstitucionālajiem likumiem.

J. Tihomirovs raksta, ka ”likums ir tautas gribas normatīva izpausme un interešu saskaņošanas atzītais

mērs sabiedrībā. to izdod tikai augstākā pārstāvniecības institūcija(likumdošanas vara) vai tas tiek pieņemts referenduma ceļā.

LR Satversmes 64.pantā ir rakstīts: ”Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros”. Izņēmumu veido MK noteikumi, kuriem ir likuma spēks. Satversmes 81.pantā ir norādīts:” Laikā starp Saeimas sesijām Ministru Kabinetam ir tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar attiekties uz amnestiju, muitām, dzelzceļa tarifiem un aizņēmumiem un tie zaudē spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākošās sesijas atklāšanas iesniegti Saeimai”.

Šo noteikumu tālāko virzību reglamentē Saeimas kārtības ruļļa 83.pants:1)Ja noteiktā termiņā iesniegti Satversmes 81.panta kārtībā Ministru Kabineta izdotie noteikumi, Saeima lemj par to nodošanu komisijām.2)Ja Saeima šādu lēmumu nav pieņēmusi, noteikumi uzskatāmi par atceltiem no šā brīža ,ja Saeima nav nolēmusi citādi. 3)Komisijām nodotie noteikumi apspriežami kā likumprojekti likumdošanas kārtībā.

    a.. Likumi regulē vissvarīgākās sabiedriskās attiecības.

    b.. Likumam ir lielākais juridiskais spēks, tāpēc tam pieder virsvadība normatīvi tiesisko aktu sistēmā.

    c.. Likumi atšķiras no citiem normatīviem aktiem ar to, ka normativitāte izteikta viskoncentrētākajā un vispārīgākajā veidā

    d.. un vērsta uz to ,lai dotu tiesību subjektiem lielas iespējas uzvedības alternatīvu izvēlē un daudzkārtīgā piemērošanā.

    e.. Likumu raksturo regulatīvās funkcijas vislielākā stabilitāte un spēkā esamības ilgums.

Kodekss - valsts likumdošanas akts, kurā ir sistemātiski sakārtotas noteiktas tiesību nozares normas (Kriminālkodekss, Civilprocesa u.c. kodeksi). Ja vienas un tās pašas attiecības vienlaicīgi regulē gan kodekss, gan speciālie likumi, tādā gadījumā kodekss nosaka tikai vispārējos principus un normas, bet speciālais likums satur noteikumus kas detalizēti regulē šīs attiecības.

Likumpamatotie akti ir kompetentu institūciju tiesību akti, kas balstās uz likumiem un nav pretrunā ar tiem. Vispārējie akti attiecas uz visām personām valsts ietvaros. Tie var būt – Valsts Prezidenta rīkojumi, Ministru Kabineta noteikumi, instrukcijas, rīkojumi. Vietējie likumpamatotie akti ir tiesību normatīvie akti, kurus izdod vietējās pašvaldības ,valsts varas un pārvaldes teritoriālās institūcijas un kas attiecas uz personām, kuras atrodas šajās teritorijās. Resoru

likumpamatotos aktus izdod speciālās kompetences institūcijas (resori) un tie ir saistoši organizācijām un personām, kas darbojas šajos resoros. Tie ir – ministriju nolikumi, instrukcijas, pavēles.

Vadoties no norādītiem normatīvajiem aktiem un ievērojot izveidojušos praksi Latvijā, var izveidot normatīvo aktu hierarhiju. Arī Latvijas Republikas Ministru Kabineta 13.04.95.noteikumos Nr.154. “Administratīvo aktu procesa noteikumi” 10.pantā ir rakstīts: ”Izdodot un piemērojot administratīvo aktu, jāievēro vispārējo Latvijas tiesību normu hierarhija, ņemot vērā to juridisko spēku..”

Latvijā pastāv šāda normatīvo aktu hierarhija:

    a.. LR Satversme,

    b.. Konstitucionālie likumi, ja to pieņemšanas prakse turpināsies,

    c.. Likumi, kas pieņemti tautas nobalsošanā,

    d.. Ratificētās starptautisko tiesību normas, kā arī Likumi par starptautisko līgumu apstiprināšanu,

    e.. Parastie likumi,

    f.. Ministru Kabineta noteikumi ar likuma spēku (Satversmes 81.panta kārtībā),

    g.. Ministru Kabineta noteikumi,

    h.. Pašvaldību pieņemtie normatīvie lēmumi, vispirms to saistošie noteikumi.

Latvijas administratīvo tiesību avoti pirmskara Latvijā.

Ar pozitīvajām tiesībām parasti mēdz saprast spēkā esošajos likumu krājumos atrodamās tiesību normas. Ar Latvijas pozitīvajām tiesībām šinī nozīmē jāsaprot visu to normu kopums, kas atrodams Latvijā spēkā esošos likumos un ar Latvijas pozitīvajām administratīvajām tiesībām tās Latvijā spēkā esošās tiesību normas, kas attiecas uz Latvijas publisko administratīvo iekārtu un darbu, un Latvijas pilsoņu(vai pareizāk Latvijas iedzīvotāju) publiskajiem pienākumiem un tiesībām. Bet šāds pozitīvo administratīvo tiesību jēdziens ir par šauru, jo viņš sakrīt ar objektīvo tiesību jēdzienu, var tikt ar to aizvietots un tātad būs lieks. Tomēr pozitīvo tiesību apzīmējums nav tikai objektīvo tiesību cits apzīmējums. Šis apzīmējums jāsaprot kā pretstats intuitīvajām un deklaratīvajām tiesībām. Ja ar intuitīvajām tiesībām saprotam tiesiskas emocijas, kas veidojas un dzīvo ar cilvēku tiesiskajā apziņā, un ar deklaratīvajām tiesībām tās tiesiskās atziņas, kas no valsts varas jau formulētas un deklarētas, bet nav vēl juridiskajā tehnikā(likumdošanā un attiecīgo publisko iestāžu organizēšanā)dabūjušas tādu izveidojumu, ka varētu tikt izvestas dzīvē, - tad ar pozitīvajām tiesībām jāsaprot tās tiesību normas, kas likumdošanā un publisko iestāžu organizēšanā izveidotas un pamatotas tik tālu, ka var tikt izvestas dzīvē. Piemērs- ja Satversmē ierakstīta formula: ”administratīvās darbības likumības tiek kontrolētas no neatkarīgām administratīvām tiesībām”, tad tā ir deklarācija ar svarīgu juridisku saturu(administratīvās justīcijas atzīšana),bet bez pozitīvas nozīmes, jo pati par sevi vien šāda deklaratīva formula nevar vēl radīt nekādas pārmaiņas reālajā tiesiskajā dzīvē, nav taču nekādas iespējas pārbaudīt administratīvās darbības likumību uz šādas formulas pamata vien, lai gan viņa ierakstīta Satversmē. Ja tālāk uz šīs deklarācijas pamata izdots likums par administratīvām tiesībām, tad to jau mēdz pieskaitīt pozitīvām tiesībām. Tomēr arī pēc formālā spēka iegūšanas šāds likums vēl nevar tikt izvests dzīvē, kamēr nav noorganizētas likumā paredzētās tiesas. Tikai ar šo iestāžu noorganizēšanu un darbības uzsākšanu pašu likumu var sākt izvest dzīvē un viņš iegūst savu pozitīvo raksturu,- kļūst par aktīvu normatīvu spēku, kas patiešām noregulē svarīgas attiecības reālajā tiesiskajā dzīvē. Bet līdz ar to pozitīvās normatīvās tiesības izsauc pārgrozības attiecīgo tiesisko parādību subjektīvajā pusē, varētu teikt- pozitivizē attiecīgās subjektīvās tiesības un pienākumus. Tāpēc pozitīvo tiesību jēdziens ietver sevī ne vien objektīvo, bet arī subjektīvo tiesību jēdzienu, un ar to pozitīvo tiesību jēdziens atšķiras no šaurākā objektīvo tiesību jēdziena.

Runājot par pozitīvo tiesību avotiem parasti mēdz minēt tikai objektīvo tiesību avotus. Tādā gadījumā tiek pieņemts, kā pats par sevi saprotams, ka subjektīvo tiesību avots ir objektīvās tiesības. Bet tāds viedoklis nav gluži pareizs, jo par subjektīvo tiesību avotiem var būt un bieži ir ne tikai normatīvie akti, bet arī citādi tiesiskie akti. Piemēram, līgumi civiltiesību novadā, administratīvie rīkojumi publisko tiesību novadā, spēkā nākuši tiesas spriedumi visos tiesību novados. Tāpēc aplūkojot pozitīvo tiesību avotus, jāņem vērā kā objektīvo, tā subjektīvo tiesību avoti.

Par objektīvo administratīvo tiesību avotiem apzīmē tās tiesisko aktu grupas, kurās atrodas administratīvo tiesību normas. Šādus avotus parasti min četrus: likumi, valdības noteikumi, autonomie statūti un ieraduma tiesības. Bet līdzās šīm normatīvo

aktu grupām noteikti jāmin vēl piektā- starptautiskie līgumi. Lai attaisnotu figurālo tiesību avota apzīmējumu, jāiegaumē, ka arī pašas šīs normatīvo aktu grupas nāk no dažādiem avotiem- t.i., tiek radītas no dažādiem tiesiskās varas subjektiem, kurus minēsim aplūkojot uzrādītos administratīvo tiesību avotus.

Pats svarīgākais objektīvo administratīvo tiesību avots ir likumi, pie tam svarīgākais divējādā nozīmē:1)tas ir visplašākais administratīvo tiesību avots modernā valstī,2)viņš stādāms pirmajā vietā pēc savas autoritātes un regulējošā spēka pilnības, jo citu minēto veidu normatīvie akti ir pakļauti likumam, tie nedrīkst runāt pretim likumam un zaudē savu spēku, ja nonāk konfliktā ar likumu. Vispār, ja uzstāda normatīvo aktu gradāciju, tad parasti pirmajā vietā stāv likums. Daudzās valstīs tiek atzīta gradācija arī pašos likumos tādējādi, ka satversme tiek atzīta par augstāko likumu. Bet šis princips iegūst reālu nozīmi tikai tanīs nedaudzajās valstīs, kur vispārējām tiesībām vai speciālām augstākām tiesām piešķirta tiesība pārbaudīt likumu konstitucionalitāti- t.i., vienkāršo likumu saskaņu ar Satversmes likumu. Tomēr arī attiecībā uz šādām valstīm jāsaka, ka Satversmes likumā nemēdz būt ietvertas administratīvo tiesību normas, tāpēc ar pietiekošu pamatu var vienkārši minēt likumu kā augstāko(gradācijas ziņā)administratīvo tiesību avotu. Kas attiecas uz starptautiskiem līgumiem, tad starptautiskie līgumi, kas ratificēti likumdošanas kārtībā, līdz ar to ratificēšanu ir nostādīti līdzās likumiem. Bet šādos līgumos samērā retāk atrodam administratīvo tiesību normas. Biežāk tās atrodam tā sauktajos administratīvajos līgumos, kas parasti tiek slēgti no attiecīgiem divu valstu ministriem un apstiprināti no ministru kabinetiem apstiprinātiem ministriem, un tāpēc gradācijas ziņā tie ierindojami zemāk par likumiem- t.i. ,tie nedrīkst saturēt noteikumus, kas runātu pretim likumiem.

Likums kā pozitīvo tiesību avots ir likums kā formālā, tā materiālā nozīmē- proti ,vispārējas

abstraktas normas saturošs akts, kas izdots no valsts likumdevēja orgāna.

Likums kā pozitīvo administratīvo tiesību avots neatšķiras no citiem likumiem: viņš tiek izdots tādā pašā kārtībā, viņa spēks ir tāds pats, un uz viņu attiecas tie paši principi, ko tiesību teorija izveidojusi un atzinusi likumiem vispār. Vispārējais tiesību princips gan atzīst, ka labi iegūtas tiesības -t.i.

likumīgi iegūtas subjektīvas tiesības nav aizskaramas. Tomēr tas nav absolūts princips, kas nepielaistu izņēmumu. Par vēl svarīgāku sabiedriskās kopdzīves principu atzīstams tas princips, kas vispārības intereses stāda augstāk par atsevišķu indivīdu interesēm. Šis princips ir tas, kas zināmos gadījumos attaisno likuma atpakaļvērsto spēku un lika likumam vispārības interesēs pārkārtot jau agrāk nodibinātās tiesiskās attiecības.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka jau nodibinātu tiesisku attiecību bieža pārkārtošana nesaskanētu ar tiesiskās iekārtas stabilitātes interesēm, tāpēc uz likumu ar atpakaļvērstu spēku jāskatās kā uz izņēmumu un tiesiskās iekārtas stabilitātes interesēs atpakaļvērsts spēks jāpiedod likumam tikai samērā retos gadījumos, kad patiešām to prasa pietiekoši svarīgas vispārības intereses. Pietiekoši svarīgas tāpēc ,ka vispārības intereses prasa arī tiesiskas iekārtas stabilitātes uzturēšanu. Un šī stabilitāte stipri ciestu, ja likumiem bieži tiktu piedots atpakaļvērsts spēks un tiktu pārkārtotas jau nodibinātās tiesiskās attiecības.

1918.g.18.novembrī Latvijas valsts tika nodibināta no pilnīgi brīvas(nevienai likumīgai valsts varai nepadotas)tautas uz tiesiski brīvas teritorijas. Vajadzīgās tiesības jaunā valsts varēja radīt pilnīgi brīvi ar saviem pašas likumiem, vai arī vajadzības gadījumā aizņemties, kur to atrada par vajadzīgu.

Latvijā, kā jaunā valstī, tiek vēl lietoti arī daži aizgūti likumi, protams, grozītā un papildinātā veidā, saskaņā ar Latvijas vajadzībām(piem. Tiesu iekārtas un procesa likumi).Bet arī Latvijas pašas likumdošanas orgāni sākot ar Latvijas Tautas Padomi, visumā ir

strādājuši sekmīgi un lielāko daļu Latvijai vajadzīgo likumu devuši patstāvīgi. Sevišķi sekmīgi kā likumdevējs orgāns ir darbojies Ministru kabinets, gan izdodams noteikumus ar likuma spēku, gan ,saskaņā ar 1934.g 18.maija Valdības deklarāciju, izpildot Saeimas likumdošanas funkciju(piem.1937.g.Civillikums).Arī administratīvie likumi Latvijai gandrīz visi ir jau viņas pašas likumi, tā kā administratīvās darbības laukā reti kad vairs nākas griezties pie kādiem agrākās Krievijas likumiem.

Attiecībā uz šī svarīgākā administratīvo tiesību avota-administratīvā likuma - tīri praktisku lietošanu jāsaka, ka šinī ziņā administratīvistu stāvoklis ir grūtāks, nekā civilistu un kriminālistu stāvoklis- vai plašākā nozīmē- pilsoņiem ir grūtāk iepazīties ar administratīvām tiesībām, nekā ar civiltiesībām vai krimināltiesībām. Tas tāpēc, ka administratīvās tiesības nav kodificētas. Visās kultūras valstīs ir atrodami oficiāli civil un kriminālkodeksi, tāpat parasti arī civilprocesa un kriminālprocesa kodeksi. Turpretim oficiāli administratīvie kodeksi nav atrodami pat lielajās valstīs. Varbūt tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka pozitīvas civiltiesības un krimināltiesības atrodamas tikai likumos, un attiecīgie kodeksi tā tad var ietvert visas civiltiesību un krimināltiesību normas. Turpretim administratīvo tiesību normas atrodamas ne tikai likumos, bet arī noteikumos, instrukcijās un autonomos statūtos. Tāpēc administratīvais kodekss parastajā nozīmē ir kā sistematizēts spēkā esošo likumu krājums, bet sastādīt pilnīgu administratīvo tiesību krājumu būtu grūti tāpēc, ka attiecīgais materiāls ir ļoti plašs.

Otrs administratīvo tiesību avots ir valdības noteikumi. Tie ir normatīvie akti, ko izdod nevien valdība šaurākā nozīmē(Ministru kabinets),bet arī citi kompetenti valdības orgāni- piem. atsevišķi ministri. Šiem aktiem var būt arī citāds nosaukums- piem. instrukcijas vai reglamenti. Valsts pirmajos gados tika lietots arī rīkojuma nosaukums. Vēlāk terminoloģija ir nodibinājusies un ar noteikumiem tiek saprasti normatīvie akti un ar rīkojumiem -konkrēti administratīvie akti, kas nesatur nekādas vispārējas normas, bet tikai izšķir vai nokārto atsevišķus gadījumus.

Normatīvie akti gradācijas ziņā stāv zemāk par likumiem, tāpēc viņi nekad nedrīkst runāt pretim likumiem. Noteikumi drīkst regulēt tiesiskas attiecības brīvā novadā, bet tikai piemērojoties attiecīgam likumam vai saskaņā ar likumu, bet nekad pretēji likumam.

Noteikumus var izdot tikai tie administratīvie orgāni, kam tāda tiesība ar likumu deleģēta.

Dažās valstīs ir pazīstams īpašs valdības noteikumu veids -noteikumi ar likuma spēku. Tiesība izdot šādus noteikumus ar likuma spēku bija deleģēta Ministru kabinetam pirms 1919.g16.jūlija. Vēlāk ar LR Satversmes 81.pantu,un šinī “81.panta kārtībā” tika izdoti daudzi noteikumi ar likuma spēku, no kuriem daudzi tiek lietoti līdzīgi likumiem. Citus Ministru kabineta noteikumus tai laikā apzīmēja par pārvaldības kārtībā izdotiem noteikumiem. No 1934.g.15.maija mūsu Ministru kabinetam pieder arī likumdošanas tiesības, tāpēc noteikumiem ar likuma spēku nav vairs vietas.

Protams, ka Ministru kabineta normatīvo aktu izdošanas kārtībā likumi un noteikumi formāli ir pilnīgi nošķirti- likumi tiek izdoti likumdošanas kārtībā un publicēti kā likumi, turpretim noteikumi tiek izdoti pārvaldības kārtībā un publicēti kā noteikumi. Abu šo veidu akti tiek publicēti vispirms “Valdības Vēstnesī” un pēc tam “Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājumā”.

Prasības par noteikumu izdošanas tiesības piešķiršanu ar likumu un noteikumu publicēšanu oficiālā izdevumā vispārējai zināšanai, attiecas uz tiem noteikumiem vai instrukcijām, kas līdzīgi likumiem ir izdoti nevien iestādēm un amatpersonām, bet arī pilsoņiem.

Citu normatīvo aktu grupu sastāda publisko iestāžu reglamenti, kas noregulē kārtību un darba gaitu

publiskajās iestādēs un ir domāti attiecīgās iestādes darbiniekiem. Protams, ka administratīvo tiesību avots ir arī šādi reglamenti, jo viņi noregulē daļu no administratīvās darbības un dažas attiecības darbinieku starpā.

Trešais administratīvo tiesību avots ir autonomie statūti.

Ar šo nosaukumu tiek apzīmēti normatīvie akti, kas nāk ne no valsts varas orgāniem, bet no valstī ietilpstošām publiski - tiesiskām organizācijām, piem., vietējām pašvaldībām. Juridiskajā terminoloģijā šie akti parasti tiek saukti par saistošiem noteikumiem.

Pašvaldību saistošie noteikumi tiek izdoti no likumā uz to pilnvarotiem orgāniem un likumā norādītajās robežās, tie domāti vietējiem iedzīvotājiem- t.i. tiem, kas dzīvo vietējās pašvaldības administratīvās robežās, un diezgan bieži šie noteikumi attiecas arī uz ienācējiem vai iebraucējiem.

Tāpēc arī saistošie noteikumi jāpublicē vispārējai zināšanai, un pēc spēkā nākšanas tie saista ne tikai attiecīgos indivīdus, bet arī pašas publiskās iestādes, neizslēdzot valsts iestādes.

Normatīvie akti, kas nāk no otrā un trešā administratīvo tiesību avotiem, pēc būtības ir stipri līdzīgi savā starpā, un autoritārā valstī viņus gandrīz varētu apvienot vienā grupā ar “administratīvo noteikumu” nosaukumu. Atšķirību var saskatīt tikai formālajā momentā: valdības noteikumus izdot valsts varas orgāni, autonomos

statūtus- pašvaldības un citas publiski- tiesiskas organizācijas. Likumu un noteikumu savstarpējās attiecības autoritārā valstī nav grozījušās- likums paliek augstākais normatīvais akts ar lielāku regulējošo spēku, noteikumi ir pakļauti likumam,kas nedrīkst saturēt likumam pretējas normas. Konflikta gadījumā likuma spēks ir noteicošais, noteikumiem jāpiekāpjas likuma priekšā. To ievēro visas publiskās iestādes, kas pielieto un izved dzīvē kā likumus, tā noteikumus. Bet formāli likumīgā kārtībā izdotus un publicētus administratīvos noteikumus, ja arī tie nesaskanētu ar likumu, nevar atcelt kaut kura publiska

iestāde, pat ne civilā vai kriminālā tiesa, ja viņa savā darbībā konstatējusi kādu noteikumu pretrunu likumam. Administratīvos noteikumus var atcelt vai grozīt tā kompetentā iestāde vai amatpersona, kas noteikumus izdevusi, likumā paredzētos gadījumos šīs iestādes vai amatpersonas augstākā priekšniecība, un pēc vispārējā principa- administratīvā tiesa.

Kompetentas publiskas iestādes vai amatpersonas izdotiem un publicētiem noteikumiem iet līdz legalitātes prezumpcija, t.i. -tie jāatzīst par likumīgiem, kamēr nebūs likumos noteiktā kārtībā konstatēts pretējais.

Ja administratīvā tiesa atrod sūdzību par dibinātu, viņa var noteikumus atcelt visumā, vai tanī daļā, kas no tiesas atzīta par nelikumīgu. Vienīgi par Ministru kabineta izdotiem noteikumiem nevar iesniegt sūdzību administratīvā tiesā, tāpēc praktiskā spēka ziņā Ministru kabineta noteikumi stāv vistuvāk likumiem.

Ceturtais objektīvo tiesību avots ir ieraduma tiesību normas. Ieraduma tiesības kā pozitīvo tiesību avots gandrīz vairs nepastāv. Tikai paretam viņas vēl atrod šaurāki norobežotos apgabalos kā vietējās paražas, kas subsidiāri noregulē dažas vietējās publiskās klaušas.

5)Kā piektais objektīvo administratīvo tiesību avots atzīmējams administratīva rakstura līgumi valstu starpā, kas parasti tiek slēgti starp kaimiņvalstīm un parasti nokārto pierobežas iedzīvotāju vajadzības. Šajos līgumos atrodamās administratīvo tiesību normas nostādāmas līdzās Ministru kabineta noteikumiem, jo šie līgumi slēgti, resp. apstiprināti no Ministru kabineta. Ja administratīvo tiesību normas atrodamas līgumā, kas ratificēts likumdošanas kārtībā, tad šādas normas nostādāmas līdzās likumiem.

Augstāk minētie administratīvo tiesību avoti ir vispirms pozitīvo objektīvo administratīvo tiesību avoti, jo viņi satur administratīvo tiesību normas vispārējā abstraktā veidā, neminot konkrētus atsevišķus gadījumus vai konkrēti apzīmētas personas. Šie paši normatīvie akti var būt par pozitīvo subjektīvo administratīvo tiesību un pienākumu avotu. Bet ir daudzi gadījumi, kur pozitīvā subjektīvā tiesība vai pienākums savā konkrētajā veidā dibinās ne tieši uz likumu, bet uz kādu publiskās iestādes vai amatpersonas konkrētu aktu- lēmumu, rīkojumu, t.i., kāds akts savukārt atkal dibinās uz likumu vai citu normatīvo aktu. Tāpēc par subjektīvo administratīvo tiesību un pienākumu avotu uzskatāmi arī kompetentu publisku administratīvo iestāžu un amatpersonu konkrētie administratīvie akti, kam zināmos

gadījumos- kad akta likumības pārbaudīšana ir nonākusi administratīvā tiesā- nostājas līdzās administratīvās tiesas spriedums.

No iepriekšminētā var secināt, ka Latvijā galvenais tiesību avots ir normatīvais akts. Tātad, normatīvie akti ir, piemēram, Satversme, Konstitūcija, kodeksi, likumi, noteikumi u.c., kas satur tiesību normas. Tā kā tiesību avotiem piemīt oficiāls raksturs un tie ir valsts atzīti, tad tajos ietvertās normas atbalsta un nodrošina valsts. Svarīgākais no normatīvajiem aktiem ir likums ,kuru saprot kā tiesību aktu, kas domāts sabiedrības un valsts svarīgāko jautājumu risināšanai un kam ir augstākais juridiskais spēks. Latvijā likumus izdod Saeima.

Tiesību avotu pētīšana un to noskaidrošana parāda, kā tiesības ir veidojušās un attīstījušās, kādā veidā tās tikušas ietvertas tiesību normās. Kāda tad ir mūsdienīga tiesību izpratne un ar ko tā atšķiras no agrākās. Zināšanas par šiem un citiem jautājumiem ir nepieciešamas, lai veicinātu likumdošanas pilnveidošanu, nepilnību novēršanu . Lai juridiski pieļaujamās robežās pārvarētu likumdošanas nepilnības un panāktu saprātīgu, tiesību normas jēgai atbilstošu rezultātu.

Izmantotās literatūras saraksts.

  a.. Tiesību spogulis I, zinātnisko rakstu krājums, R.,Biznesa augstskola Turība,1999,

  b.. I. Krastiņš, Tiesību teorijas pamatjēdzieni,1998,

  c.. I. Krastiņš, Tiesību būtība un forma,R.,1999.

  d.. Latvijas konversācijas vārdnīca.

  e.. K. Dišlers. Ievads administratīvo tiesību zinātnē.-R.,1938

  f.. V.Jakubaņecs, Tiesību jēdziens, struktūra un formas,R.,1998, -28.lpp.,33.lpp.,35.-37.lpp.,

=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=-=