Termiņš “tiesību avoti“ plašu izplatību guva XIX gadsimtā. Tā izcelsme
gan tiek saistīta ar daudz senākiem laikiem. Pirmo reizi šo terminu esot
lietojis romiešu vēsturnieks Tits Līvijs, nosaucot XII tabulu likumu par fons
omnis publici et privatique iuris (avotu visām publiskajam un privātām
tiesībām).
Nereti tiek atzīmēts, ka termins “tiesību avots” nav īpaši sekmīgs un
tā vietā tiesību teorētiķi piedāvā lietot terminu – “tiesību forma”. Tomēr es
uzskatu, ka termins “tiesību avoti” ir saprotamāks un ir “dziļāk iegājies”.
Tāpēc arī turpmāk es izmantošu tieši šo terminu.
Vispārpieņemtas tiesību avota izpratnes nepastāv. I.Krastiņš savā
skaidrojošajā vārdnīcā “Tiesību teorijas pamatjēdzieni” tiesību avotu
skaidro kā “specifisku valstiskās gribas izpausmes veidu, ar kura palīdzību
griba kļūst par tiesībām”.
Juristi ar tiesību avotu, galvenokārt, saprot tiesību formu no kuras
tiek iegūta informācija par uzvedības noteikumiem. Par tiesību avotu tiek
uzskatītas tās formas, kuras kalpo par tiesību normas nostiprināšanas un
izpausmes veidu. Tā ir forma kurā izteikts priekšraksts jeb uzvedības noteikums
iegūst tiesību normas nozīmi. Tā ir forma, kura sociālo normu apvelta ar
juridisko spēku. Tēlainu izsakoties, tiesību avots ir trauks no kura tiek
smeltas tiesību normas.
Tiesību avoti pilda ļoti svarīgu funkciju – kalpot par pamatu juridisku
lietu izlemšanai, lai panāktu taisnīgu lēmumu pieņemšanu. Ne velti XIX gadsimtā
sākumā kāds vācu jurists, uzsverot tiesību avotu nozīmību, secināja, ka:
“Tiesību čaumala ir jurisprudences kodols”.
Tiesību avotu
izpratni ietekmē sabiedrība valdošie filozofiskie, ētiskie, politiskie uzskati.
Līdz inkorporācijai PSRS sastāvā Latvijā tiesību avotu teorija
attīstījās paralēli ar citu Eiropas valstu tiesību doktrīnām. Bet 1940.gadā
Latvijā par oficiālu tika noteikts tiesību jēdziens, kuru 1938.gadā
Vissavienības juristu apspriedē definēja A.Višinskis[1].
Padomju tiesību izpratnes raksturīgāka pazīme bija nevis
“normatīvisms”, bet gan valsts kā tiesību radītājas lomas hipertrofija. Valsts
faktiski tika uzskatīta par vienīgo tiesību radītāju. Saskaņā ar šo koncepciju
par vienīgajiem tiesību avotiem tiek uzskatīti valsts institūciju tiesību akti,
kurus sankcionējusi valsts. Tiesību izpratnei izriet divas izdotie normatīvie
tiesību akti un sabiedrisko organizāciju normatīvie
koncepcijas. Pēc pirmās koncepcijas – tiesību
avoti ir formas, ar kuru palīdzību valsts vara kļūst par tiesību normām. Pēc
otrās koncepcijas – valsts tikai piedalās tiesību īstenošanā.
Arī Latvijā nesenas pagātnes ietekmē vēl joprojām samērā izplatīts ir
viedoklis, ka no visiem zināmajiem tiesību avotiem ir atzīstami tikai
normatīvie tiesību akti. Bet arvien biežāk ir sastopams viedoklis, ka tiesību
avotu sistēmu nepieciešams papildināt arī ar citiem tiesību avotiem, tanī
skaitā tiesību principiem, tiesu praksi, tiesību doktrīnu un tiesību paražām. Katrā nacionālā tiesību sistēmā
faktiski pastāv samērā liela tiesību avotu veidu daudzveidība. Tiesību avotu
izpratne – priekšstati par to veidiem un nozīmību konkrētas sabiedrības tiesību
sistēmā var būt atšķirīgi atkarībā no nacionālās tiesību sistēmas vēsturiskās
attīstības posma un tās īpatnībām. Parasti ne visiem tiesību avotiem veidiem
tiek noteikta vienlīdz nozīmīga regulatīvā funkcija. Konkrētajā tiesību sistēmā
var dominē gan likums, gan tiesu prakse, gan tiesību paraža. Atšķirības tiesību
avotu hierarhijā var pastāvēt pat vienas un tas pašas tiesību saimes ietvaros.
Tiesību avotu iedalījums
Latvijas tiesību sistēmā ne visiem tiesību avotiem ir vienāda nozīme un
tie ir iedalāmi atsevišķās tiesību avotu grupas.
Viena daļa no tiesību avotiem satur vispārsaistošas tiesību normas.
Parasti tikai vispārsaistošas normas saturošie tiesību avoti var kalpot par
juridisko pamatu lietu izlemšanā. Tikai vispārsaistošas tiesību normas
saturošus tiesību avotus var uzskatīt par patstāvīgiem tiesību aktiem. Pie šiem
tiesību avotiem pieder normatīvie akti, kuri satur vispārsaistošas tiesību
normas, kā arī tādi nerakstītie tiesību avoti kā vispārīgie tiesību principi un
tiesību paražas.
Otru grupu tiesību avotu veido tiesību avoti, kuriem ir sekundāra,
pakārtota loma. Pēdējais apstāklis nebūt nemazina to nozīmi, jo lai pieņemtu
kvalitatīvu lēmumu kā argumenti ir izmantojami gan normatīvie akti, kas nesatur
vispārsaistošas normas, gan tiesu prakse, gan tiesību zinātnes atziņas, gan
citi tiesību avoti. Atšķirība no pirmajiem, pēdējie ir atzīstami par tiesību
palīgavotiem. Tiesību teorijā ir atrodama tiesību avotu grupēšana arī šādās
kategorijās, piemēram, primārajos, komplementārajos un izskaidrojošos tiesību
avotos vai pēc cita autora dalījuma tiek izdalīti obligātie avoti, ieteicamie
avoti un pieļaujamie avoti.
Latvija pieder, tā saucamām “rakstīto tiesību” zemēm, kuras rakstītiem
tiesību avotiem tiek ierādīta īpaša vieta. Šī iemesla dēļ rakstītos patstāvīgos
tiesību avotu būtu pareizi uzskatīt par pamatavotiem, bet nerakstītos – tiesību
paražas un vispārīgos tiesību principus par papildus tiesību avotiem. Ar šiem
tiesību avotiem lēmumi tiek pamatoti, tikai tad, ja nav attiecīgas rakstītas
tiesību normas.
Normatīvie tiesību akti un tā veidi
Normatīvie akti ir
tiesību jaunrades rakstveida akti, ko izdod kompetentas valsts iestādes un kas
satur tiesību normas (vispārobligātus uzvedības noteikumus).Visiem normatīvajiem
aktiem ir raksturīgas šādas pazīmes:
1) tie ir tiesību jaunrades akti, kas satur
valsts noteiktu vispārēju rakstura obligātu priekšrakstu par cilvēku un iestāžu
nepieciešamo uzvedību (darbību vai bezdarbību). Šī pazīme normatīvos aktus
atšķir no tiem sabiedrisko organizāciju aktiem, kas tiesību normas satur;
2) normatīvo aktu spēks attiecas nevis uz kādu
konkrētu attiecību, bet gan uz to vai citu sabiedrisko attiecību veidu;
3) atšķirībā no tiesību normu piemērošanas
aktiem, kam ir individuāla nozīme, normatīvie akti ir adresēti jebkuram
sabiedriskās attiecības subjektam un var tikt piemēroti vairākkārtīgi.
Normatīvie akti valstī nodrošina likumības
režīmu, tamdēļ tie jāizstrādā precīzi un rūpīgi, lai viens otru nedublētu un
nebūtu pretrunīgi. Normatīvo aktu formulējumam jābūt precīzam, lai nodrošinātu
to vienveidīgu tulkošanu un piemērošanu[2]. Jēdziens “normatīvais
tiesību akts” (turpmāk tekstā – normatīvais akts) ir ļoti plašs. Pie
normatīvajiem aktiem pieder – satversmes likumi, likumi, kodeksi, normatīvie
līgumi, Ministru kabineta noteikumi, pašvaldību saistošie noteikumi un citi
normatīvie akti. Normatīvais akts ir Latvijā galvenais tiesību avots. Ar
terminu “tiesību akts” rakstā tiek apzīmēts juridisks dokuments, informācijas
nesējs. Tiesību akts satur juridiskas tiesības un pienākumus. Ar tiesību un
pienākumu palīdzību tiek noteikts vēlamais priekšraksts jeb uzvedības
noteikums. Ja dokuments satur tikai juridiskus pienākumus, tas saucas par
tiesību aktu. Tiesību akts var saturēt vispārējus (abstraktus) vai individuālus
(konkrētus) juridiskus priekšrakstus. Vispārējs juridisks priekšraksts ir
tiesību norma un to kopums veido tiesiskās regulēšanas mehānisma pamatu, bet ar
individuāliem juridiskiem priekšrakstiem tiek regulēta konkrētu tiesību
subjektu uzvedība. Apzīmējums “normatīvs” norāda uz to, ka šis tiesību akts
satur normas. Pastāv arī tiesību akti,
kuri nesatur vispārējus priekšrakstus, bet
gan konkrētus, individuālus juridiskus priekšrakstus. Līdz ar to normatīvo
tiesību aktu nevar dēvēt vienkārši par tiesību aktu. Normatīvais akts ir
publiskās varas (tautas, valsts, pašvaldības) institūcijas tiesību normu
jaunrades akts. Normatīvie akti ir likumi, noteikumi, nolikumi, instrukcijas,
ieteikumi un citi tiesību normas saturoši akti. Par normatīviem aktiem ir
uzskatāmi līgumi, piem. Starptautiskie līgumi. Tiesību aktus veido akti, kas
satur individuālus tiesību priekšrakstus konkrētam adresātam (turpmāk –
individuāls akts). Par individuāliem ir uzskatāmi tiesību realizācijas akti.
Pie tiem ir pieskaitāmi tiesību piemērošanas akti, kā piemēram, rīkojumi,
spriedumi, lēmumi, kā arī akti, kuros izpaužas fizisko un juridisko personu
juridiskā aktivitāte (līgumi un citi darījumi).
Satversmes likumi
Demokrātiskas
sabiedrības raksturojas ar to, ka tajās augstākā vara pieder tautai. Tautai
pieder valsts konstitūcijas pieņemšanas jeb satversmes vara. Tiesības pieņemt
valsts pamatlikumu ir izņēmuma tiesības, kuras pieder vienīgi tautai. Konstitūcijas
likumi (pamatlikumi) no citiem normatīvajiem aktiem atšķiras ne tikai pēc to
formas – to pieņemšanas kārtības, grozījumu izdarīšanas, bet arī pēc to satura.
Tas ir ne tikai juridisks, bet arī politisks un ideoloģisks dokuments.
Konstitūcija kalpo par pamatu likumiem, lai nodrošinātu likumu saskaņu ar
tiesībām un ierobežotu iespējamo valsts institūciju, tanī skaitā likumdevēja
patvaļu. Konstitūcijās tiek nostiprinātas cilvēka un pilsoņa tiesības, tiek
noteiktas valsts pārvaldes forma, nacionāli valstiskā un/vai administratīvi
teritoriālā iekārta, valsts varas realizācijas metodes, valsts varas
institūciju struktūra, to darbības un organizācijas principi, vietējās
pašvaldības principi, kā arī konstitucionālo normu noteikšanas un grozīšanas,
un citi jautājumi. Konstitūcijas pamatfunkcija ir brīvības nodrošināšana,
ierobežojot politisko varu. Konstitūcija ir valsts varas kontroles
pamatinstruments, kas valsts uzdevumus sadala dažādām institūcijām, kuru
kopdarbība un savstarpējā kontrole regulē un nodrošina individuālās
pamatbrīvības attiecībā pret valsts varas nesējiem.
Latvijas valsts konstitūcija saucas
Satversme. No formālā viedokļa Satversme ir dokuments, kuru 1922.gada
15.februārī pieņēma Satversmes sapulce.
Konstitūcija
formālā nozīmē ir jāatšķir no konstitūcijas materiālā nozīmē. Ar konstitūcijas
materiālā nozīmē parasti apzīmē“ pamatnoteikumu kopumu par kopdzīvi kā
valstisku kopību”, savukārt ar konstitūcija formālā nozīmē – “konstitūcijas
dokumentā ierakstītas konstitucionālas normas”.
Lielākajā daļā valstu, tajā skaitā arī
Latvijā, konstitūcijas pieņemšanas vara deleģē likumdošanas varai (Saeimai)
tiesības izdarīt daļā konstitūcijas normu grozījumus. Lai grozītu pašas
nozīmīgākās, vitāli svarīgākās konstitūcijas normas ir nepieciešams tautas
nobalsojums. Pārējās Satversmes pantu normas Saeima ir tiesīga grozīt īpašā
kārtībā patstāvīgi.
Satversme paredz divu veidu likumus:
1) likumus, respektīvi satversmes grozījumus, kurus pieņem tauta referendumā un
Saeima, 2) likumus, kurus pieņem tauta referendumā un Saeima. Tāpat kā
Satversme, arī likums, ar kuru tiek izdarīts grozījums Satversmē, ir satversmes
jeb konstitūcijas likums, jo grozījums normatīvajā aktā var tikt izdarīts tikai
tādā paša līmeņa normatīvo aktu. Satversme ir normatīvais akts ar pašu augstāko
spēku.
Likumi
Likums
ir augstākās valsts varas iestādes normatīvs akts ar vislielāko juridisko
spēku, tas izsaka tautas gribu, tiek Satversmē noteiktā kārtībā un regulē
valstī svarīgākās sabiedriskās attiecības. Visus normatīvos aktus iedala
likumos un likumpamatotos aktos. Likumi ieņem vadošo vietu normatīvo aktu
sistēmā, bet likumpamatotos aktus izdod, pamatojoties uz likumiem un izpildot
tos. Likumus Latvijā izdod Saeima. Visiem citiem normatīviem aktiem ir
jāatbilst likumam. Likumu var atcelt vai grozīt tikai ar citu likumu tā
iestāde, kas to ir izdevusi.. Likumus iedala pastāvīgos, ārkārtas,
konstitucionālos un parastos likumos[3].
Termiņu “likums” mēdz lietot plašākā
(materiālā) un šaurā (formālā) nozīmē. Latvijas juridiskajā literatūrā un
praksē terminu “likums” parasti lieto formālā nozīmē, ar likumu saprotot
likumdevēja noteiktā kārtībā izdotu normatīvu aktu – parasto likumu (likumu, ko
Saeima pieņem dažādos dzīves jautājumos, pamatojoties uz konstitucionālajiem
likumiem). Ikdienas līmenī termins “likums” bieži vien tiek izmantots materiālā
nozīmē, apzīmējot jebkuru normatīvu aktu, kuru savas kompetences ietvaros ir
izdevusi kāda publiskās varas institūcija. Materiālā nozīmē termins “likums”
nereti tiek lietots vēl plašāk, ar to apzīmējot ne tikai publiskās varas
(valsts un pašvaldības) institūciju izdotus normatīvos aktus, bet jebkuru
tiesību avotu. Tā, piemēram, tik plaši terminu “likums” lietoja 19.gs., kad ar
to tika apzīmētas jebkuras rakstītas normas, kuras pakļautas tiesas
aizsardzībai.
Likums ir satversmes pamatots akts,
t.i., satversme ir likumu pamats jeb pamatlikums. Ar likumu normām regulē
nozīmības ziņā svarīgākās pēc satversmes likuma sabiedriskās attiecības.
Lai izvairītos no iespējas
likumdevējam “nelikumīgi piesavināt” pilnvaras izdot jebkādus likumus, pastāv
noteikta likumu pieņemšanas procedūra un īpašs kontroles mehānisms (Satversmes
tiesa) likumu konstitucionalitātes pārbaudei. Likumus iedala – kodificētos un
kārtējos likumos. Kādreiz kodificētos likumus dēvēja par kodeksiem. Tagad no
termina “kodekss” atsakās un priekšroku dod terminam “likums”, piem.,
Krimināllikums, Civilprocesa likums, Administratīvā procesa likums. Likumus,
kuri satur vispārīgas normas, mēdz dēvēt arī par jumta likumiem.
Ministru kabineta noteikumi
Daudzos gadījumos ministriju
birokrātija vairāk nekā citi ir informēti, kas ir nepieciešams, un ir
pietiekami kompetenti, lai politiskos lēmumus pārvērstu likumu valodā. Tāpēc Satversmes
sapulce ar Satversmes 81.panta[4] normām likumdošanas
tiesības ir deleģējusi arī Ministru kabinetam.
Lai palīdzētu dzīvē īstenot likumus, izpildvara – Ministru kabinets
izdod noteikumus. Parasti valdība savas kompetences robežās izdod noteikumus,
lai izpildītu likumus. Ministru kabineta noteikumus sauc par likumpamatotiem
aktiem. Valdības izdotie noteikumi, tāpat kā likumi ir vispārsaistoši
normatīvie akti un izsludināmi vispārējai zināšanai. Ministriju un resoru akti
ir “iekšējie’, t.i., lokāli normatīvie tiesību akti, kuri tiek izveidoti, lai
regulētu konkrētas organizācijas, iestādes, uzņēmuma un to pakļautībā esošo
struktūrvienību darbību tie nesatur vispārsaistošus priekšrakstus un nav
pieskaitāmi pie tiesību pamatavotiem. Praksē ir vērojama liela resoru aktu
formu daudzveidība (iekšējās kārtības noteikumi, dienesta instrukcijas,
vēstules, apkārtraksti, pavēles utt.).
Pašvaldību saistošie noteikumi
Par normatīviem aktiem, kas satur vispārsaistošus priekšrakstus, ir
jāpieskaita arī pašvaldību domes (padomes) pieņemtos saistošos noteikumus.
Atšķirībā no iepriekš aplūkotajiem normatīvajiem aktiem pašvaldību
izdotie noteikumi ir saistoši tikai attiecīgās pašvaldības teritorijā, bet
nevis visā valstī.
Vispārīgie tiesību principi
Romāņu-ģermāņu
tiesību lokam ir raksturīga vispārējo tiesību principu atzīšana par tiesību
avotu. Tas atspoguļo tiesību sasaisti gan ar sabiedrībā noturīgām paražām un
uzskatiem, gan taisnības prasībām, kā tās izprot un pielieto attiecīgajā
laikmetā un attiecīgajā brīdī, neizdarot konkrētus grozījumus likumu tekstos.
Tādējādi tiek nodrošināta tiesību sistēmas elastīgums un spēja pielāgoties
mainīgajai realitātei. Mūsdienās vispārīgie tiesību principi atrodami gan
atsevišķu likumu, biežāk konstitūciju tekstos, gan arī tie jāatvasina no
tiesībām vai kopumā no visas tiesību sistēmas, lai varētu tos pielietot
jaunajos gadījumos. Vispārīgo tiesību principu pielietošana romāņu-ģermāņu
tiesību lokā norāda arī uz juristu tiesību pastāvēšanu un uz to, ka tiesības nav
tikai tiesību normu sistēma.
Normatīvo aktu hierarhija
Tiesību varas nodrošināšanai kalpo ne tikai tiesību avotu, bet arī
normatīvo aktu hierarhija. Ideja par tiesību normu pakāpienveidīgo sakārtošanu
pieder austriešu tiesību zinātniekam H.Kelzenam (1881 –1973), kurš kā
normatīvists normu hierarhiju uzskatīja par tiesību noteicošo faktoru.
Latvijā pastāv šāda normatīvo aktu
hierarhija[5];
1)
Latvijas
Republikas Satversme;
2) Konstitucionālie likumi, ja to pieņemšanas
prakse turpināsies;
3) Likumi, kas pieņemti tautas nobalsošanā;
4) Starptautiskās tiesību normas, kurām
pievienojusies Latvija ar Saeimas likumu, kā arī likumi par starptautisko
līgumu apstiprināšana;
5) Parastie likumi;
6) Ministru kabineta noteikumi, kas pieņemti LR
Satversmes 81.panta kārtībā;
7) Ministru kabineta noteikumi;
8) Pašvaldību pieņemti normatīvie lēmumi,
vispirms to “sasitošie” noteikumi.
Hierarhiju veido normatīvie akti, kuru normas
ir saistošas visiem, t.i., visām fiziskām un juridiskām personām vai atsevišķām
grupām. Normatīvo aktu hierarhija tiek veidota pēc to juridiskā spēka.
Normatīvā akta juridisko spēku nosaka tas, kādu vietu kādā politiskajā sistēmā
ieņem institūcija, kura to ir izdevusi. Taču var būt, ka vienas un tās pašas
institūcijas izdotajiem tiesību aktiem to juridiskais spēks ir dažāds. Ja šī
hierarhija netiek ievērota, starp normatīvo aktu normām rodas grūti novēršamas
kolīzijas, kas apgrūtina pareizu to realizāciju.
Tiesu prakse
Novērtējot tiesas lēmumu nozīmīgumu tiesību radīšanā, jāizvairās no
vienkāršotām formulām, kuras atsaka atzīt tiesu praksi par tiesību avotu.
Svarīgi ir noskaidrot, ko saprot ar jēdzienu tiesību avoti. Ja par tiesību
avotu tiek atzīti visi faktori, kas piedalās tiesību radīšanā vai
tālākattīstībā, tad arī tiesu prakse ir tiesību avots. Par to liecina arī tas,
ka arvien vairāk pieaug dažādu krājumu izdošana par tiesu praksi. Tiesu prakses
nozīmes neatzīšanu tiesību radīšanā visbiežāk ir pazīme, ka pastāv atrautība
starp teoriju un tiesu praksi. Ņemot vērā tiesu instanču vietu un lomu tiesu
hierarhijā, visām zemākstāvošajām tiesu instancēm ir jāseko augstākstāvošo
tiesu instanču izstrādātajai praksei konkrētu kategoriju lietu iztiesāšanai ar
iespēju atcelt lēmumus, kas neatbilst šai tiesu praksei. Tādējādi rodas tiesu
prakses noteikumi, kas jāievēro visiem tiesību piemērojošajiem juristiem.
Tiesību doktrīnas
Ilgu laiku tiesību doktrīna bija kā viens no svarīgākajiem tiesību
avotiem romāņu-ģermāņu tiesību saimē. Tikai relatīvi nesen līdz ar
kodifikācijas ēras sākumu doktrīnas kā tiesību tiešas veidotājas loma tika
nomainīta ar likumu. Doktrīna mūsdienās ir ievērojams un dzīvības pilns spēks
tiesību tālākattīstībā. Tieši doktrīna izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas,
kuras lieto gan likumdevēji, gan likuma piemērotāji. Ievērojama ir doktrīnas
loma metožu noteikšanā, ar kurām tiek izzinātas tiesības un interpretēti
likumi.
Normatīvo aktu spēks laikā nozīmē to, ka Latvijas Republikas likumi un citi Saeimas juridiskie
akti, kam ir normatīvs raksturs, stājas spēkā visā LR teritorijā 14 dienas pēc
to oficiālas publicēšanas valsts valodā, pieņemot šos aktus, nav noteikts cits
spēkā stāšanās termiņš.
Normatīvo aktu spēks telpā nozīmē to, ka suverēna valsts varas organizācija ir saistīta ar
noteiktu teritoriju un ir pakļauta tās jurisdikcijai.
Normatīvo aktu spēks attiecībā uz personu – pēc vispārīga principa normatīvie akti attiecas uz visām personām,
kas atrodas tajā teritorijā, kurā ir spēkā šie akti. Daži normatīvie akti
attiecas uz noteiktām personu kategorijām.
Normatīvo aktu sistematizācija nozīmē to sakārtošanu noteiktā saskaņotā secībā. Sistematizācija
likvidē arī pretrunas un nesaskaņas starp dažādiem normatīviem aktiem.
Tiesību jaunrade
ir valsts iestāžu darbība, izstrādājot un izdodot, grozot vai atceļot valstisko
gribu saturošus juridiskus aktus. Tieši tiesību jaunrades procesa rezultātā
rodas likumi, noteikumi, u.c. normatīvie akti.
Latvija ir ceļā uz tiesisko valsti – valsti, kuras pamatu veido
tiesiskums un sociālais taisnīgums. Valsti, kurā tiek garantētas sociālas,
ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst
vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Par cilvēktiesību
īstenošanas mehānisma būtisku sastāvdaļu kalpo tiesību avoti un tāpēc tiesību
avotu teorijai ir jāatbilst tiesiskas valsts pamatvērtībām un principiem.
Tiesību teorijai ir jābūt tādai, lai tā spētu efektīvi šīs cilvēka tiesības
nodrošināt.
Literatūra
1. “Mūsdienu tiesību teorijas atziņas. Rakstu
krājums”// Rīga: prof. E. Meļķiša redakcijā
2. D.Iļjanova “Vispārīgie tiesību principi un to
funkcionāla nozīme”// LU, 1997
3. E.Levits. Starp tiesību normu un tiesisko
reālitāti. Rakstu krāj.: Vispārīgās tiesību teorijas un valsts zinātņu
atziņas// LU, Rīga, 1997
4.
Likums. // Latviešu konversācijas
vārdnīca. Rīga: A.Gulbja apgādā, 1935
5.
E. Meļķisis “Attīstības tendences
dažos tiesību teorijas un prakses jautājumos”// LU, Rīga, 1998
6.
I. Krastiņš “Tiesību teorijas
pamatjēdzieni”// 4. izd. LU, 1998
[1] “Tiesības ir uzvešanās noteikumu kopums, kas
izsaka valdošās šķiras gribu; tiesības ir likumdošanas akti, kā arī valsts
varas sankcionētas paražas un sadzīves noteikumi, kuru piemērošanu nodrošina
valsts piespiedu spēks nolūkā aizsargāt, nostiprināt un attīstīt valdošajai
šķirai izdevīgas un vēlamas sabiedriskās attiecības un kārtību”
[4] 81. pants “Laikā starp Saeimas sesijām
ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot
noteikumus, kuriem ir likuma spēks. Šādi noteikumi nevar grozīt Saeimas
vēlēšanu likumu, tiesu iekārtas un procesa likumus, budžetu un budžeta
tiesības, kā arī pastāvošās Saeimas laikā pieņemtos likumus, tie nevar
attiekties uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitām un aizņēmumiem, un tie zaudē
spēku, ja nav vēlākais trīs dienas pēc Saeimas nākamās sesijas atklāšanas
iesniegti Saeimai”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru