1.
Ties.med. ekspertīzes
organizatoriskie un procesuālie jautājumi.
Par tiesu medicīnas ekspertīzi sauc zinātniski
praktisku izpēti, ko veic ārsts izmeklēšanas orgānu vai tiesas uzdevumā, lai
dotu atzinumu medicīnas un arī dažos bioloģiskos jautājumos, kas rodas,
izmeklējot vai izskatot tiesā konkrētas krimināllietas vai civillietas.
LR tiesu med. ekspertīzi izdara
saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu. Svarīgākie likumi, kas nosaka ekspertīzes
būtību, noteikšanas un izdarīšanas kārtību, ir LR krimināllikums,
kriminālprocesa kodekss, civillikums un civilprocesa kodekss.
Tiesu medicīnas ekspertīze ir obligāta:
1. Nāves cēloņu un miesas bojājumu
rakstura noteikšanai;
2. Aizdomās turētā vai apsūdzētā
psihiskā stāvokļa noteikšanai (ja izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram
vai tiesai rodas šaubas par viņa pieskaitāmību);
3. Liecinieka vai cietušā psihiskā
vai fiziskā stāvokļa noteikšanai (ja rodas šaubas par viņa spējām pareizi
uztvert apstākļus, kam nozīme lietā, un pareizi par tiem liecināt);
4. Aizdomās turētā, apsūdzētā vai
cietušā vecuma noteikšanai, kad vecumam lietā ir nozīme, bet nav nepieciešamo
dokumentu.
Visos citos gadījumos jebkuru ekspertīzi nosaka
izmeklētājs vai tiesa pēc saviem ieskatiem.
Jebkurā ekspertīzē, to skaitā arī
tiesmedicīniskajā izķirami divi pamatprocesi:
1. Ekspertīzei nodoto objektu
izmeklēšana (izpētīšana), lietojot metodes, kas nepieciešamas uzdoto jautājumu
atrisināšanai;
2. Rakstveida atzinuma došana par
izmeklēšanas rezultātiem motivētu atbilžu veidā atbilstoši uzdotajiem jautājumiem.
Tiesmed. izmeklēšanas objekti var
būt dzīvas personas, līķi, lietiskie pierādījumi, krimināllietu un civillietu
materiāli. Šo objektu izmeklēšanas metodes ir ļoti daudzveidīgas. Tās
aprakstītas attiecīgos oficiālos noteikumos un metodiskos norādījumos, kā arī
tiesu medicīnas mācību grāmatās un rokasgrāmatās.
Katrā tiesu medicīnas ekspertu
birojā ir šādas daļas:
1. Dzīvu personu tiesmedicīniskās
izmeklēšanas daļa (ambulance);
2. Līķu tiesmedicīniskās
izmeklēšanas daļa (morgs) ar histoloģijas nodaļu;
3. Lietisko pierādījumu
tiesmedicīniskās izmeklēšanas daļa (tiesu med. laboratorija):
a) tiesu bioloģijas nodaļa,
b) tiesu ķīmijas nodaļa,
c) fizikāli tehniskā nodaļa.
2.
Nāve un līķa pēcnāves pārmaiņas.
Nāve ir katra dzīva organisma
nenovēršams, likumsakarīgs individuālās eksistences nobeigums. Pārejas procesa
ilgums no dzīvības uz nāvi jeb miršana var svārstīties plašās robežās. Pārejas
procesa no dzīvības uz nāvi dziļa izpēte radīja mācību par termināliem
stāvokļiem. Un tie ir:
1. miršanas procesa sākuma etaps –
preagonāls stāvoklis;
2. terminālā pauze;
3. agonija;
4. klīniskā nāve.
Tiesu medicīnā izšķir vardarbīgu (obligāti jāizdara
tiesmedicīniskā ekspertīze) un nevardarbīgu nāvi.
Līķa pazīmes. Pēc bioloģiskās nāves iestāšanās līķī notiek daudz un dažādas pārmaiņas, kas apvienotas ar nosaukumu – agrīnās un vēlīnās līķa pazīmes.
Agrīnās
līķa pazīmes:
1.
līķa
plankumi;
2.
līķa
sastingums;
3.
līķa
atdzišana;
4.
līķa
izžūšana;
5.
līķa
autolīze.
Vēlīnās
līķa pazīmes:
1.
noārdošās
pazīmes (pūšana);
2.
konservējošās
pazīmes:
·
mumifikācija,
·
taukainā
pārvaskošanās,
·
kūdrainā
miecēšanās.
3.
Ties.med. traumataloģija.
Par miesas bojājumiem jeb traumām sauc cilvēka
organisma anatomiskās uzbūves vai fizioloģisko funkciju traucējumus, ko
radījuši dažādi ārējās vides faktori un kas saistīti ar lielāku vai mazāku
veselības satricinājumu vai nāvi. Bojājumus atkarībā no tā, kādi ārējās vides
faktori tos radījuši, iedala:
1.
Bojājumi, kurus radījuši fizikāli faktori:
a)
mehāniski faktori (truli un asi priekšmeti vai ieroči,
šaujamie ieroči);
b)
augsta vai zema tº;
c)
elektrība;
d)
dažādi staru enerģijas veidi;
e)
barometriskā spiediena pārmaiņas.
2.
Bojājumi, kurus radījuši ķīmiski faktori:
a)
ķīmiski apdegumi;
b)
saindēšanās.
3.
Bojājumi, kurus radījuši bioloģiski faktori
(galvenokārt infekciozi aģenti, tīši inficējot kādu personu).
4.
Bojājumi, kurus radījuši psihiski faktori (psihiska
trauma pēc lielām izbailēm, pēc stipra uztraukuma u. tml.).
4.
Asu
priekšmetu radīti ievainojumi.
Asiem priekšmetiem ir asas malas vai ass gals –
smaile. Tipisks bojājums, ko izdara ar asu priekšmetu, ir brūce. Atkarībā no
priekšmeta veida un tā iedarbības mehānisma uz cilvēka ķermeni izšķir grieztas,
cirstas, durtas, durti grieztas (visbiežāk) un zāģētas brūces.
Brūcēm, kas dabūtas ar asiem
priekšmetiem, ir vairākas kopīgas īpašības, pēc kurām tās var atšķirt no trulu
priekšmetu radītām brūcēm:
1. brūču malas ir līdzenas un
gludas;
2. starp brūču malām nav nepārdalītu
audu savienojumu;
3. brūces kanāla sienas ir gludas;
4. pārgrieztie asinsvadi paliek ar
atvērtiem lūmeniem, kas rada stipru ārējo un iekšējo asiņošanu.
Bez kopīgajām pazīmēm katram asu priekšmetu radīto
brūču veidam ir vēl savas īpatnības, kuras dod iespēju pareizi noteikt
tiesmedicīnisko diagnozi, traumētāju priekšmetu un tā iedarbības mehānismu.
Grieztās
brūces gandrīz vienmēr ir atvērušās un tām ir vārpstveida vai
pusmēnessveida forma. Sabīdot malas kopā, brūcēm ir lineāra vai lokveida forma.
Tipiskos gadījumos brūces garums ir lielāks par tās platumu un dziļumu.
Grieztajām brūcēm visraksturīgākās ir malas. Tās ir līdzenas un gludas.
Grieztās brūces stipri asiņo.
Cirstās brūces
ir dziļas brūces, kur parasti muskuļi un kauli ir bojāti, bet nelielas
ķermeņa daļas, piemēram, roku un kāju pirksti, pilnīgi nocirstas. Ādā cirstās
brūces ir līdzīgas grieztajām.
Durtas brūces.
Tām ir neliela ieejas atvere, samērā garš brūces kanāls, paretam arī izejas
atvere. Durto brūču malas parasti ir līdzenas un gludas, bet tās var būt arī
nobrāztas.
Durti grieztas
brūces. Izšķir divu veidu durami griežamos priekšmetus – ar abpusēji
griezīgu asmeni un ar asmeni ar vienu asu bet otru neasu malu.
Zāģētas brūces.
Ādas brūces malas ir nelīdzenas, robotas, ar sīkiem lēveriem. Kaula
zāģējuma virsma ir samērā gluda ar raksturīgām lokveidīgām zāģēšanas pēdām.
5.
Transporta traumas.
Tiesu medicīnā par transporta
traumām sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara transportlīdzekļa kustības
laikā tā ārējās vai iekšējās daļas vai kas radušies, krītot no ejoša
transportlīdzekļa.
Transporta traumas iedala
atbilstoši transporta veidiem – automobiļu, motociklu, traktoru, tramvaju un
dzelzceļa traumās. Šāda iedalījuma pamatā ir bojājumu īpatnības, kas atkarīgas
no dažāda veida transportlīdzekļu iedarbības uz cilvēka ķermeni.
Par
automobiļu traumām
sauc mehāniskus miesas bojājumus, ko nodara automobiļa kustības laikā tā ārējās
vai iekšējās daļas vai kas radušies, cilvēkam izkrītot no ejoša automobiļa.
Automobiļu traumas ir viens no nedaudzajiem traumatisma veidiem, kuras raksturo
liels daudzums visdažādāko bojājumu visās ķermeņa daļās. Automobiļu traumas
iedalās:
1. traumas, kas rodas, braucošam a/m
saduroties ar cilvēku;
2. traumas, kas rodas, pārbraucot
pār cilvēku ar a/m riteņiem;
3. traumas, kas rodas, izkrītot no
braucoša a/m;
4. traumas, kas rodas a/m iekšienē;
5. traumas, kas rodas, saspiežot
ķermeni starp a/m un citiem priekšmetiem;
6. kombinētas traumas;
7. pārējie gadījumi.
Motociklu
traumas salīdzinājumā ar a/m traumām visumā ir
vieglākas. Izņēmums ir motociklu sadursme ar kādu citu tr/l.
Traktoru
radītās traumas iedala
riteņtraktoru un kāpurķēžu traktoru radītās traumas.Bojājumi, kas rodas no
riteņtraktoriem, nereti ir līdzīgi a/m radītām traumām. Traktoru traumas
klasificē:
1. sitiens ar braucoša traktora
daļām;
2. pārbraukšana ar kāpurķēdēm vai
traktora riteņiem;
3. krišana no braucoša traktora vai
tā piekabes;
4. trauma kabīnē (traktoram
apgāžoties);
5. piespiešana ar traktoru pie
nekustīga priekšmeta;
6. kombinēti traktora traumu veidi:
·
sitiens
un pēc tam pārbraukšana,
·
krišana
no traktora un pēc tam pārbraukšana.
7. traumas, ko nodara uzkarināmie
vai piekabināmie agregāti vai velkamie rati;
8. pārējie gadījumi.
Dzelzceļa
traumas atkarībā
no negadījumu priekšnoteikumiem un apstākļiem izšķir:
1. sitienu ar braucošu dz.tr/l.;
2. pārbraukšanu ar riteņiem;
3. izkrišanu no braucoša vilciena;
4. saspiešanu starp vagoniem;
5. traumas vagonu iekšienē
katastrofu gadījumos.
6.
Traumas, kas radušās krītot no
augstuma.
Atšķirībā no citiem trulo traumu rašanās apstākļiem
krišanas gadījumos pārvietojas cilvēka ķermenis, bet priekšmets, kas to
ievaino, ir nekustīgs. Tāpēc šādiem bojājumiem ir savas raksturīgās īpatnības.
Izšķir divus krišanas veidus: no augstuma un uz plaknes.
Krišana
no augstuma. Ņemot
vērā krišanas apstākļus, izšķir tiešu un pakāpenisku krišanu.
·
Tiešas
krišanas gadījumā ķermenis no paaugstinātās vietas nokrīt tieši uz kādas
virsmas un paliek uz tās.
·
Pakāpeniskas
krišanas gadījumā ķermenis aizķeras aiz kādiem priekšmetiem vai virsmām, kas
var atrasties dažādā augstumā.
Bez tam izšķir brīvu un nebrīvu krišanu. Pirmajā
gadījumā ķermenis krīt viens pats, otrā – kopā ar kādu priekšmetu vai
transportlīdzekli.
Krišanai no augstuma ir
raksturīga šāda vispārēja pazīme – ļoti stipri iekšējie bojājumi salīdzinājumā
ar ārējiem. Ārējo bojājumu parasti nav daudz. Ķermeņa saskares vietā ar virsmu,
uz kuras tas nokritis, veidojas nobrāzumi, asinsizplūdumi, reizēm sistas
brūces. Gandrīz vienmēr, krītot no augstuma, rodas kaulu lūzumi. Iekšējo orgānu
bojājumi, krītot no augstuma, reti kad rodas no tiešā trieciena pret virsmu.
Biežāk ceļas no trieciena brīdī notikušā ķermeņa satricinājuma.
Krišana
uz plaknes. No
ārējiem bojājumiem parasti atrodami tikai nobrāzumi un asinsizplūdumi, daudz
retāk sistas brūces. Bojājumi no vispārēja ķermeņa satricinājuma nerodas.
7.
Spridzekļu izraisītu traumu
raksturojums.
Plašā nozīmē par sprādzienu sauc ātru enerģijas
izdalīšanos, kas notiek, kādai vielai fiziski, ķīmiski vai nukleāri
pārveidojoties un tās sākotnējam apjomam palielinoties, no ko rodas ļoti augsts
spiediens, kas apkārtējā vidē nodara postījumus un grozījumus.
Sprādziena sākuma enerģijas veidi
var būt elektriskā, kinētiskā, elastīgās spiedes, siltuma, ķīmiskā un nukleārā
enerģija. Pēc agregātstāvokļa izšķir cietas, šķidras un gāzveidīgas SV. Pēc
tipiskā šķelšanās veida un sprādziena iedarbības stipruma SV iedalās:
1. ierosinošās jeb primārās;
2. brizantās (graujošās) jeb
sekundārās;
3. metējas vielas jeb pulveri.
Sprādzieni var cilvēkam nodarīt visdažādākos bojājumus.
To morfoloģiskā aina un radušos funkcionālo traucējumu raksturs var svārstīties
ļoti plašā diapazonā – sākot ar nelielu nobrāzumu vai vieglu akustisku traumu
un beidzot ar pilnīgu ķermeņa saplosīšanu.
Sprādziena
produktu radītie bojājumi.Sprādzienā
SV lādiņš momentāni pārvēršas par nokaitētām gāzēm, kas, cenzdamās izplesties,
rada milzīgu spiedienu. Tāpēc gāzes spēj saārdīt jebkuru priekšmetu, kas nonāk
saskarē ar tām, to skaitā arī cilvēka ķermeni.
Triecienviļņa
bojājumi. Sprādziena
gāzes izplešoties saspiež apkārtējo gaisu, no kā tajā rodas triecienvilnis. Tas
iedarbojas uz ķermeni kā ciets priekšmets ar plašu sitamo virsmu. Visbiežāk no
triecienviļņa cieš plaušas, galvas smadzenes un aknas.
Bojājumi,
kas rodas no šāviņu šķembām. Šāviņu
šķembas atkarībā no to daudzuma, formas, apmēriem un lidošanas ātruma nodara
dažādus bojājumus. Vairumā gadījumu rodas brūces, visbiežāk aklas. Reizēm tās
var būt visai līdzīgas ložu ievainojumiem.
8.
Šaujamieroču izraisītu traumu
raksturojums.
Šautie bojājumi rodas kā no šaujamo ieroču
šāvieniem, tā arī no šāviņu vai sprāgstvielu sprādzieniem.
Visus šautos bojājumus var
iedalīt vairākos pamatveidos:
1. Vaļējie bojājumi:
·
ķermeņa
daļu saplosījumi un atrāvumi;
·
šautas
brūces (caururbjošas, aklas, tangenciālas u.c.).
2. Slēgtie bojājumi (mīksto audu un
iekšējo orgānu sasitumi, iekšējo orgānu plīsumi, lūzumi).
3. Virspusējie ādas bojājumi
(nobrāzumi, asinsizplūdumi, kvēpu un pulvera graudiņu iespiešanās).
Tiesu medicīnā parasti izšķir bojājumus, kas
nodarīti, šaujot no tuvas distances un šaujot no tālas distances.
Ievainojumi
ar lodēm no tālas distances. Šaujot
no tālas distances, bojājumus nodara galvenokārt šāviņš. Visbiežāk tāds šāviņš
ir lode. Lodei piemī ļoti liela kinētiskā enerģija. Tā izdara ķermenim ļoti
spēcīgu triecienu, kura spēks koncentrējas pavisam mazā laukumā. Šai vietā audi
tiek saspiesti, pārrauti, daļēji arī izsisti un izsviesti. No triecienviļņa var
rasties kaulu lūzumi un iekšējo orgānu sasitumi, ja tie atrodas brūces kanāla
tuvumā.
Ievainojumi
no tuvšāvieniem. Šaujot
no tuva attāluma, traumējoša darbība ir ne tikai šāviņam, bet arī pulvera gāzēm
un citiem produktiem, kas tiek izsviesti no ieroča stobra kanāla. Visus šos
produktus sauc par tuvšāviena faktoriem. Tuvšāviena faktoru iedarbība ir
mehāniskas, termiskas un ķīmiskas dabas. To radītie bojājumi parasti kombinējas
ar specifiskiem nosēdumiem, kas rodas no kvēpiem, metāla daļiņām, pulvera
graudiņiem un eļļas.
9.
Mehāniskā asfiksija.
Par asfiksiju sauc tādu organisma stāvokli, kad
vienlaicīgi asinīs un audos sākas skābekļa trūkums un notiek oglekļa dioksīda
uzkrāšanās. Par mehānisko asfiksiju sauc asfiksiju, kas rodas pēc mehānisku
faktoru iedarbības un kurai raksturīgi akūti elpošanas un asinsrites, un
centrālās nervu sistēmas funkciju traucējumi. Asfiksija beidzas ar nāvi dažu
minūšu laikā.
Mehāniskās asfiksijas
klasifikācija (pēc ārējā faktora rakstura un iedarbības vietas):
1) Kakla saspiešana (strangulācija):
a) pakāršanās,
b) nožņaugšana ar cilpu,
c) nožņaugšana ar rokām.
2) Krūšu un vēdera saspiešana.
3) Elpošanas atveru un elpošanas
ceļu aizspiešana:
a) mutes un deguna aizspiešana,
b) elpošanas ceļu aizsprostošana ar
svešķermeņiem,
c) noslīkšana.
10. Augstas un
zemas t°
iedarbība uz organismu.
Zemas
tº iedarbība uz cilvēka organismu. Dažādi
nelabvēlīgi apstākļi (pārāk ilgstoša zemas tº iedarbība, nepietiekami silts
apģērbs, pārpūle, piespiedu nekustīgs stāvoklis u.c.) var veicināt atsevišķu
ķermeņa daļu vai visa organisma atdzišanu. Ir vietēja (apsaldējumi) un
vispārēja (nosalšana) aukstuma iedarbība.
Apsaldējumi
rodas gadījumos,
kad atsevišķās ķermeņa daļās ilgstoši pazeminās audu tº, bet tai pašā laikā
centrālajos orgānos un visā organismā vajadzīgā tº saglabājas.
Nosalšana.
Ilgstoša zemas
apkārtējās vides tº iedarbība uz cilvēka organismu palielināta gaisa mitruma un
stipra vēja apstākļos var radīt termoregulācijas mehānismu traucējumus un
pakāpenisku ķermeņa tº pazemināšanos. Nosalšanu sekmē nepietiekami silts
apģērbs, novājēšana, fizisks un psihisks nogurums, nekustīgums, ko rada dažādi
bojājumi, miegs un alkohola reibums.
Augstas
tº iedarbība uz cilvēka organismu.
Tāpat kā zemas tº gadījumos te var izšķirt vispārēju un vietēju augstas tº
iedarbību (pārkaršanu un apdegumus).
Apdegumi.
Virspusējo audu
(galvenokārt ādas) tº paaugstināšanās virs 40 – 50 ºC rada apdegumus. Apdegumus
var radīt liesma, karsti šķidrumi un tvaiks, kā arī nokaitēti priekšmeti un
saules stari.
Pārkaršana.
Apkārtējās vides
augstas tº nelabvēlīga iedarbība uz cilvēka organismu var radīt dažādus
slimīgus traucējumus – pārejošu nogurumu no siltuma, locekļu siltuma tūsku,
siltuma ģi\īboņus un krampjus, karstuma trieku un saules dūrienu. Tiesu med.
ekspertīzē vislielākā nozīme ir karstuma triekai, jo tā bieži vien beidzas ar
cietušā nāvi.
11.
Elektrotraumas.
Uz cilvēka organismu kaitīgi var darboties tādi
elektriskās enerģijas veidi kā elektriskā strāva, elektromagnētiskais lauks un
jonizētais gaiss. Šis traumas veids ir sevišķi bīstams tāpēc, ka cilvēkam nav
maņu orgāna, kurš varētu raidīt signālu, ka tuvumā ir elektrība.
Cilvēka saskarei ar strāvas vadītāju var būt dažādas
sekas: vienos gadījumos nekādu bojājumu nav, turpretī citos – rodas dažāda
smaguma pakāpes veselības traucējumi; beidzot var iestāties cietušā cilvēka
nāve. Elektrotraumas seku daudzveidību izskaidro ar to, ka elektriskās strāvas
darbības stiprums uz cilvēka organismu ir atkarīgs no daudziem faktoriem, kas
katrā konkrētajā elektrotraumas gadījumā var dažādi kombinēties (elektriskās
strāvas fizikālais raksturojums, tās darbības apstākļi (kontakta ilgums,
strāvas cilpa organismā) un cietušā organisma īpatnības).
Cietušā tiešais nāves cēlonis notikuma vietā var būt
šoks, kā arī sirdsdarbības vai elpošanas apstāšanās. Vēlas nāves (pēc vairākām
dienām vai nedēļam) tiešais cēlonis parasti ir plaši un dziļi apdegumi.
Elektrotraumas diagnostika pamatojas uz raksturīgu
morfoloģisku pārmaiņu, pirmām kārtām elektrības zīmju konstatēšanu. Liela
nozīme elektrotraumas diagnostikā ir notikuma vietas apskatei, kurā piedalās
inženieris elektriķis.
12.
Saindēšanās.
Inde ir relatīvs jēdziens. Viena un tā pati viela
vienā gadījumā ir veselībai kaitīga, citā – nekaitīga, bet zināmos apstākļos
izrādās pat vajadzīga un to izmanto kā medikamentu. Tiesu medicīnā par indēm
sauc tādas vielas, kas, iekļūstot organismā no ārienes, jau mazās devās
(fizikāli ķīmisko īpašību dēļ) rada veselības traucējumus vai nāvi.
Indīgo vielu ķīmiskā struktūra ir
galvenais faktors, kas nosaka katras indes zināmu iedarbību uz cilvēka
organismu. Vielām, kuras pēc ķīmiskās struktūras ir līdzīgas, var nebūt vienāda
iedarbība. Tajā pašā laikā absolūti dažādas indes rada līdzīgu saindēšanās
klīnisko ainu.
Obligāts indes darbības
nosacījums ir tās iekļūšana asinīs un ar tām visos orgānos un audos. Būtiska
nozīme ir indes agregātstāvoklim. Visvieglāk asinīs iekļūst gāzveida vai
tvaikveida vielas, ja tās tiek ieelpotas. Iedzerot šķidras vai cietas šķīstošas
vielas, tās asinīs nokļūst tikai pēc uzsūkšanās caur gļotādām, pie tam vielas,
kas iedzertas pulvera veidā, iedarbojas lēnāk nekā šo vielu šķīdumi.
Inde darbojas tajos gadījumos,
kad tā organismā ievadīta noteiktā daudzumā. Nelielas indes devas sauc par
indiferentām; minimālu vielas daudzumu, kas izraisa saindēšanos par toksisko
devu; indes daudzumu kas var izraisīt nāvi – par nāvīgo jeb letālo devu.
Indes iedarbības intensitāte ir
atkarīga no tās iekļūšanas ceļiem organismā. Inde organismā var iekļūt caur
muti, parenterāli (zem ādas, muskulī un vēnā), caur plaušām, nebojātu ādu vai
citā veidā.
Atkarībā no indes darbības uz
orgāniem un audiem tās var iedalīt šādās galvenās grupās:
1. kodīgas indes, kas darbības vietā
rada stipras morfoloģiskas pārmaiņas;
2. destruktīvās indes, kas daudzos
orgānos un audos, to skaitā arī darbības vietā rada distrofiskas un
destruktīvas pārmaiņas;
3. indes, kas pārmaina asinssatāvu;
4. indes, kas galvenokārt iedarbojas
uz centrālo un perifēro nervu sistēmu un nerada redzamas morfoloģiskas
pārmaiņas.
Saindēšanās norise:
1. Akūta saindēšanās – parasti
sākas, ieņemot toksiskas vai letālas indes devas. Akūta saindēšanās var rasties
dažu minūšu laikā un beigties ar nāvi.
2. Subakūta saindēšanās – tāpat kā
akūta, parasti rodas vienreizējas indes ieņemšanas gadījumos, bet attīstās
pakāpeniski un nris vienas – triju nedēļu laikā.
3. Hroniska saindēšanās – rodas tad,
ja inde atkārtoti iekļūst organismā nelielās devās ilgstošā laika periodā.
Saindēšanās diagnostika.
Aizdomu gadījumos tiesu medicīnas
ekspertam vispirms ir jāizlemj, vai zināmajā gadījumā ir notikusi saindēšanās.
Tālāk jānoskaidro, kāda inde ir radījusi saindēšanos, kādā veidā tā iekļuvusi
organismā, kāda ir bijusi indes deva un veids un vai saindēšanās ir nāves
cēlonis. Pirms atbildes uz uzdotajiem jautājumiem ekspertam rūpīgi jāsavāc un
jāanalizē visi materiāli, kas attiecas uz zināmo gadījumu.
10.
Radioaktīvo staru iedarbība.
Radioaktīvais starojums ir alfa
(α), beta (β), gamma (γ) un rentgenstari, kā arī neitronu un protonu plūsma.
Gamma stari, cietie rentgenstari un neitronu plūsma atšķirībā no alfa un beta
daļiņām iekļūst dziļi audos un nonāk iekšējos orgānos. Tāpēc arī iekšējo orgānu
bojājumiem ir galvenā nozīme staru slimības attīstībā.
Organisma vispārēja apstarošana
rada staru slimību – savstarpēji saistītas un pakāpeniski attīstošās pārmaiņas,
kas likumsakarīgi rodas pēc apstarošanas un raksturo īpašu organisma reakciju
uz radiāciju. Staru slimība var būt akūta un arī hroniska. Akūta staru slimība
var būt smaga, vidēji smaga un viegla. Tā var būt ar apdegumiem un bez tiem.
Akūta
staru slimība
rodas tajos gadījumos, kad lielas jonizējošās radiācijas devas ārēji iedarbojas
vienu reizi vai liels radioaktīvo vielu daudzums vienreizēji iekļūst organismā.
Hroniska
staru slimība
rodas, ilgstoši iedarbojoties mazām apstarojuma devām, kā arī pēc pārciestas
akūtas staru slimības.
Pirms sekcijas jāizdara
dozimetriskā kontrole, ar kuru nosaka apģērba un līķa ādas saindēšanās pakāpi
ar radioaktīvajām vielām. Saindēšanās gadījumos ar devām, kuras ir augstākas
par pieļaujamām, pirms sekcijas apģērbu un līķi dezinfikcē.
14.
Seksuālo noziegumu ties.med. ekspertīze.
LR KL paredz sodu par šādiem dzimumnoziegumiem:
izvarošanu, netiklām darbībām un pederastiju.
Izvarošana.
Par izvarošanu
sauc vardarbīgu dzimumaktu, t. i., lietojot fizisku spēku, sitot cietušo, turot
to aiz kakla, sasienot tai rokas u.c. Šajos gadījumos iespējama smagu miesas
bojājumu nodarīšana, kas dažreiz beidzas ar nāvi. Tiesu med. eksperta pienākums,
izdarot ekspertīzi izvarošanas aizdomu gadījumos, ir noteikt bijušu dzimumaktu,
atrast pazīmes, kas liecina par tā vardarbīgu izdarīšanu, izdarī medicīnisku
noziegumu seku novērtēšanu, kas radušās sievietei pēc izvarošanas –
grūtniecību, veselības satrcinājumu vai inficēšanu ar venerisku slimību.Visu
atrasto bojājumu novērtēšana ekspertam jādara ļoti uzmanīgi, tāpēc ka drošu
vardarbīga dzimumakta pazīmju nav.
Netiklas
darbības. Pazīmes
ir izolēti bojājumi uz ķermeņa un pa daļai dzimumorgānu apvidū. Nopietns
netiklu darbību pirādījums ir inficēšana ar venerisku slimību, kā arī spermas
atrašana uz aplūkojamās personas apģērba.
Pederastija.
– vīrieša
dzimumakts ar vīrieti. Aplūkojot personas, kas tiek turētas aizdomās par
pederastiju, jāņem vērā, ka daži pederastijas akti pieaugušam pasīvam partnerim
parasti neatstāj nekādas morfoloģiskas pārmaiņas tūpļa apvidū. Aktīvajam
partnerim, kas sistemātiski nodarbojas ar pederastiju, parasti nerodas
pārmaiņas dzimumloceklī.
15.
Mākslīgi izsauktas slimības, simulācija, agravācija.
Mākslīgi atdarinot slimības simptomus, parasti
netiek lietoti paņēmieni, kas bīstami veselībai. Visbiežāk tiek izraisīta ādas
un zemādas audu, redzes vai dzirdes orgāna mākslīgas slimības, kā arī
ķirurģiskas un terapeitiskas slimības. Šim nolūkam lieto mehānisku, termisku,
ķīmisku un citus iedarbības veidus uz organismu.
Simulācija
– neesošas slimības notēlošana. Simulācija var būt ar nolūku un pataloģiska.
Simulācija ar nolūku ir slimības simptomu mākslīga notēlošana savtīgos nolūkos.
Pataloģisku simulāciju raksturo neesošas slimības pazīmju atdarināšana bez
konkrēta mērķa un nolūka.
Agravācija – esošas slimības vai traumas
izpausmju pārspīlēšana vai pastiprināšana. Parasti agravē traumas vai slimības
subjektīvās pazīmes (klibumu un sūdzības par sāpēm pēc traumas, atmiņas
traucējumus pēc smadzeņu satricinājuma u.c.). Agravants vienmēr ir slims
cilvēks, tādēļ to netiesā.
16.
Miesas bojājumi. Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšana.
Miesas bojājumu smaguma pakāpes noteikšanas
ekspertīzi nosaka visos gadījumos, kad izziņas izdarītājas, izmeklēšanas un
tiesas iestādēm jānosaka vainīgā vainas un soda mērs par miesas bojājumu
nodarīšanu. Paredz šādus miesas bojājumu smaguma novērtēšanas pamatkritērijus:
1. Dzīvības apdraudējumu;
2. Kaitējumu veselībai, kas izpaužas
bojājumu sekās:
a) dažādas pakāpes paliekošā
vispārējo darbaspēju zudumā,
b) ilgstošā vai īslaicīgā veselības
satricinājumā,
c) grūtniecības pārtraukšanā,
d) nelabojamā sejas izķēmojumā.
Smagi
miesas bojājumi. Par
smagu sauc tādu miesa bojājumu nodarīšanu, kas bīstams dzīvībai vai bijis par
iemeslu redzes, dzirdes vai kāda orgāna, vai orgāna funkciju zaudēšanai, gara
slimībai, vai citam veselības traucējumam, ja tas saistīts ar darbaspēju
paliekošu zaudēšanu ne mazāk kā vienas trešdaļas apmērā vai radījis
grūtniecības pārtraukšanu, vai izpaudies nelabojamā sejas izķēmojumā.
Vidēja
smaguma miesas bojājumi. Vidēji
smags ir miesas bojājums, kas nodarīts ar nodomu, nav bīstams dzīvībai un
radījis ilgstošu veselības satricinājumu vai darbaspēju ievērojamu un paliekošu
zaudējumu mazāk nekā vienas trešdaļas apmērā.
Viegli
miesas bojājumi. Miesas
bojājumi kas radījuši veselības satrcinājumu un kas nav radījuši veselības
satrcinājumu.
Ārsts, kas izdara tiesu medicīnas
ekspertīzi, lai noteiktu miesas bojājumu smaguma pakāpi, vispirms iepazīstas ar
lietas materiāliem un speciāliem medicīnas dokumentiem. Pēc tam viņš pāriet pie
anamn/ezes savākšanas. Cietušā aptaujā jānoskaidro, kad, kādos apstākļos un kas
nodarījis bojājumus, ar ko tie nodarīti, kādās ķermeņa daļās, sitienu skaits
utt. Ļoti svarīgi ir noskaidrot, ko cietušais darījis tūlīt pēc traumas, kur un
kas sniedzis pirmo palīdzību. Jāatzīmē arī cietušā sūdzības miesas bojājumu
nodarīšanas momentā.
17.
Vecuma noteikšana.
Tiesmedicīnisko vecuma noteikšanas ekspertīzi izdara
tikai pēc tiesu un izmeklēšanas orgānu lēmuma. Ekspertīze ir obligāta tādos
gadījumos, kad vecumam ir nozīme lietā, bet nav dokumentu, kas to apliecinātu.
Dzīvu personu vecuma noteikšanu
izdara, pamatojoties uz organisma attīstības un involūcijas ārējo izpausmju
pētīšanu, kas saistītas ar noteiktiem dzīves gadiem. Nosaka ādas, it īpaši
sejas ādas stāvokli un pārmaiņas tajā, sekundāro dzimumpazīmju attīstību, zobu
stāvokli un nodiluma pakāpi utt.
Vecuma precizēšanai obligāti
jāizdara skeleta rentgenogrāfiskā izmeklēšana.
Cilvēka attīstību un novecošanos
ietekmē daudzi endogēni faktori, kas maina ārējo izskatu un apgrūtina vecuma
noteikšanu: nelabvēlīgi dzīves apstākļi, darba īpatnības, profesionālais
kaitīgums, slimības un kaitīgi paradumi.
18.
Jaunpiedzimušo līķu ties.med. ekspertīze.
Jaunpiedzimušo zīdaiņu un augļu līķu izmeklēšana ir
viens no medicīniskās tiesekspertīzes sarežģītākajiem veidiem. Tai ir savas
īpatnības kā sekcijas tehnikas ziņā, tā arī speciālu jautājumu noskaidrošanā,
konkrēti:
1. vai zīdainis ir bijis
jaunpiedzimušais;
2. vai ir bijis iznēsāts
(nobriedis);
3. kāds ir tā intrauterīnās dzīves
ilgums;
4. vai bērns piedzimis dzīvs vai
nedzīvs;
5. vai jaunpiedzimušais ir bijis
spējīgs dzīvot;
6. cik ilgi tas dzīvojis pēc
piedzimšanas;
7. kāds ir bijis nāves iemesls.
Par
jaunpiedzimušo tiesu medicīnā uzskata zīdaini, kas kopš piedzimšanas nav
nodzīvojis ilgāk par vienu diennakti. Jaunpiedzimušo nosaka pēc nabas saites,
dzemdību pietūkuma, mekonija (pirmatnējās fekālijas), sierveida aplikumiem un
asiņu pēdām uz ķermeņa, kā arī placentas. Šīs pazīmes var konstatēt jau līķa
ārējā apskatē.
Iznēsātību raksturo laiks, ko auglis
pavadījis mātes organismā, bet briedumu – augļa attīstības pakāpe. Iznēsāts
auglis parasti ir nobriedis, bet nobriedis var būt arī neiznēsāts auglis, kas
piedzimis agrāk par noteikto laiku. Augļa iznēsātību (briedumu) nosaka pēc
vairākām pazīmēm: pēc ķermeņa izmēriem un svara, pārkaulošanās kodoliem un
citām.
Eksperta praksē jaunpiedzimušā intrauterīnās dzīves ilgumu nosaka
galvenokārt pēc augļa garuma. Mekonija sastāvs dažādos augļa intrauterīnās
attīstības posmos nav vienāds, tāpēc to mikroskopiska izmeklēšana var palīdzēt
izšķirt jautājumu par intrauterīnās dzīves ilgumu.
Dzīva
bērna
piedzimšanas kritērijs ir ekstrauterīnās plaušu elpošanas sākšanās
dzīvotspējīgam auglim. Par nedzīvi dzimušu sauc tādu bērnu, kas pēc
piedzimšanas neelpo.
Par
dzīvotspēju sauc
jaunoiedzimušā spēju turpināt dzīvi ārpus mātes organisma. Lai auglis būtu
spējīgs dzīvot, viņam jāsasniedz zināma iznēsātības (brieduma) pakāpe un tam
nedrīkst būt tādu kroplumu, kas tam neļautu dzīvot. Dzīvotspēju auglis sasniedz
jau pirms pilna brieduma, ko auglis parasti sasniedz 10. mēneša beigās.
Tiesu medicīnas ekspertam parasti
nākas noteikt ekstrauterīnās dzīves ilgumu, kas mērījams ar dažām stundām vai
diennaktīm. Šo jautājumu cenšas noskaidrot pēc nabas saites un nabas gredzena
pārmaiņām, dzemdību pietūkuma uzsūkšanās pakāpes un mekonija iziešanas. Noteikt
ārpusdzemdes dzīves ilgumu var pēc kuņģa un zarnu trakta gaisa pildījuma
pakāpes.
Jaunpiedzimušā
nāve var būt
vardarbīga un nevardarbīga. Nevardarbīga nāve var iestāties gan pirms
dzemdībām, gan to laikā, gan arī pēc tām. Vardarbīgu nāvi parasti konstatē pēc
dzemdībām, ļoti reti dzemdību laikā un vēl retāk pirms tām.
19. Līķa apskate notikuma vietā.
Notikuma vietas un līķa apskate
ir visvarīgākā un neatliekamākā izmeklēšanas darbība. To veic izmeklētājs. Pēc
likuma līķa apskate tiek izdarīta piedaloties ārstam.
Notikuma vietas apskati ir
pieņemts iedalīt statiskajā un dinamiskajā stadijā.
Statiskajā
stadijā
dalībnieki apskata notikuma vietu un tajā esošos priekšmetus, atzīmējot to
novietojumu, bet neko neaizskarot un neko nepārvietojot. Ja notikuma vietā ir
līķis, tad apskati parasti sāk ar to, kaut gan izmeklētājs katrā konkrētā
gadījumā izlemj jautājumu par apskates secību, ņemot vērā notikuma vietas
īpatnības. Tiek izdarīta fotogrāfēšana un uzzīmēts shematisks plāns. Ja ir kaut
vismazākās aizdomas, ka notikuma vietā nav vis līķis, bet gan dzīvs cilvēks,
tad ārsta pienākums ir pārtraukt statisko stadiju un vispirms noskaidrot šo
jautājumu. Nāves konstatēšana ir visvarīgākais ārsta pienākums notikuma vietā.
Dinamiskajā
apskates stadijā
priekšmetus ņem rokās, pārvieto un sīki apskata no visām pusēm. Līķi apgroza,
apskata kabatas, atpogā apģērbu, izmeklē līķa pazīmes, apskata bojājumus utt.
Paralēli izdara pierakstus par visām konstatētajām atradēm. Aizliegts izdarīt
griezienus vai zondēt brūces. Līķi var vienīgi apskatīt. Uz līķa konstatētās
pārmaiņas un bojājumi tiek nofotografēti, pieliekot mērogu. Līķa apskati un tās
aprakstu notikuma vietā ieteicams izdarīt šādā secībā:
·
līķa
novietojums un poza;
·
apģērbs
un priekšmeti, kas tieši saskaras ar līķi;
·
vispārējie
dati par līķi;
·
līķa
pazīmju spilgtums, to īpatnības un bojājumi uz ķermeņ atsevišķiem apvidiem.
Tālākajā apskatē ārsts palīdz izmeklētājam meklēt,
aprakstīt, fiksēt un izņemt notikuma vietā esošos bioloģiskos objektus (asinis,
spermas traipus, matus, izvemtās masas), palīdz izmeklētājam noskaidrot dažādu
medikamentu lietojumu un, ja nepieciešams, izņemt vajadzīgos no tiem kā
lietiskos pierādījumus.
Notikuma vietas un līķa apskates
gaitā vai tūlīt pēc tās pabeigšanas uzraksta notikuma vietas apskates
protokolu. To raksta vai nu pats izmeklētājs, vai kāds no apskates dalībniekiem,
izmeklētājam diktējot. Tas jādara tādā pašā secībā, kādā izdarīta apskate, un
tādā veidā, kādā atrades bijušas vērojamas apskates laikā. Nedrīkst protokolā
rakstīt dažādu personu paziņojumus, paskaidrojumus vai liecības, kam sakars ar
notikušo, tāpat apskates dalībnieku viedokļus, paredzējumus un secinājumus, lai
cik pamatoti tie liktos.
11.
Ties.med. līķa izmeklēšana un
ekspertīze.
Līķa tiesmed. izmeklēšana tiek izdarīta tajos
gadījumos, kad izziņas, iepriekšējās izmeklēšanas orgāniem, kā arī tiesai nepieciešams
noteikt nāves iemeslu un noskaidrot vairākus citus jautājumus, kam sakars ar
cilvēka nāvi.
Par iemeslu līķu tiesmed.
izmeklēšanai var būt vai nu tieši norādījumi, vai arī aizdomas, ka notikusi
vardarbīga nāve. Šī iemesla dēļ izmeklēšanu obligāti izdara šādos gadījumos:
1. Vardarbīgas nāves gadījumos
neatkarīgi no nāves iestāšanās vietas un laika;
2. Gadījumos, kad ir aizdomas, ka
nāve bijusi vardarbīga;
3. Nezināmu personu nāves gadījumos
(neatkarīgi no vietas un iemesla).
Līķa tiesmed. izmeklēšanas galvenie uzdevumi ir
noteikt nāves cēloni un noskaidrot arī citus jautājumus, kas interesē
izmeklēšanas orgānus un tiesu. Atkarībā no nāves cēloņiem un apstākļiem šie
jautājumi var būt dažādi:
1. Nāves iestāšanās laika
noteikšana;
2. Miesas bojājumu rakstura, to
rašanās un nodarīšanas mehānisma jeb veida noteikšana;
3. Cietušā stāvokļa noteikšana
notikuma brīdī (slimības, alkohola reibums) u.tml.
Līķa tiesmed. izmeklēšanu parasti nosaka izziņas
izdarīšanas vai iepriekšējās izmeklēšanas orgāni. Dažos gadījumos, galvenokārt,
ja ir nepieciešama atkārtota izmeklēšana, to var likt izdarīt arī tiesa.
12.
Lietisko pierādījumu ties.med.
izpēte tiesu medicīnas laboratorijās.
Viens no pierādījumu avotiem kriminālprocesā ir
lietiskie pierādījumi, t.i., priekšmeti, kas saistīti ar notikumu un palīdz
atklāt tā apstākļus. Galvenokārt lietislie pierādījumi iegūst nozīmi
izmeklēšanas un tiesas orgāniem tikai pēc to speciālas izmeklēšanas. Šiem
izmeklējumiem var būt ļoti dažāds raksturs, un tāpēc, lai tos izdarītu,
jāpieaicina dažādi speciālisti.
Medicīniskai tiesekspertīzei parasti jāizmeklē
bioloģiska rakstura objekti. Visbiežāk tiek izmeklētas asinis un to traipi, pēc
tam – sēklas šķidruma traipi, mati, daudz retāk citi objekti: audu un orgānu
daļiņas, siekalu, urīna un citu cilvēka izdalījumu pēdas.
Lietisko pierādījumu tiesmed.
ekspertīzi izdara eksperti, kas šim darbam speciāli sagatavoti. Šīs ekspertīzes
tiek izdarītas Tiesu medicīnas laboratoriju tiesu bioloģijas nodaļās.
13.
Izmeklēšanas iestāžu un tiesu
sadarbība ar ties.med. ekspertīzi.
Izmeklēšanas iestādes un tiesa bieži nosaka
ekspertīzes, jo tas ir viens no veidiem, kādā zinātnes sasniegumus izlieto
objektīvās patiesības noskaidrošanai. Eksperta atzinums ir viens no pierādījuma
avotiem, bet tajā konstatētie fakti ir pierādījumi lietā. Tiesu med. ekspertīze
dod iespēju izmeklēšanas iestādēm un tiesai noskaidrot notikumu objektīvo ainu.
Eksperta atzinums nav obligāts
izziņas izdarītājam, izmeklētājam, prokuroram un tiesai, tomēr viņu
nepiekrišana eksperta atzinumam jāmotivē attiecīgā lēmumā vai spriedumā.
Izmeklētājam ir tiesības būt klāt
ekspertīzes laikā. Eksperts savukārt ar izmeklētāja atļauju var būt klāt
nopratināšanā, notikuma vietas apskatē, izmeklēšanas eksperimentā, lai gūtu
precīzāku priekštatu par faktiem, kas attiecas uz ekspertīzes priekšmetu.
Iepriekšējās izmeklēšanas procesā
tiesu med. ekspertus un citu specialitāšu ārstus var uzaicināt piedalīties
dažādās izmeklēšanas darbībās – notikuma vietas apskatē, līķa apskatē tā
atrašanas vietā, aizdomās turamā apskatē, kratīšanā, paraugu iegūšanā
salīdzināmai izmeklēšanai. Šajos gadījumos ārstu neuzaicina par ekspertu, bet
par tiesu medicīnas speciālistu. Ar savām speciālajām zināšanām viņš palīdz
izmeklētājam labāk veikt konkrēto darbību, palīdz konstatēt, fiksēt, pareizi
aprakstīt un izņemt pierādījumus.
Eksperta tiesības un pienākumi
tiesā ir tādi paši kā iepriekšējā izmeklēšanā. Tomēr tiesas sēdē eksperta
darbības raksturs un apjoms ir citādi. Tiesas sēdes laikā eksperts piedalās
visu lietas apstākļu izmeklēšanā, kas attiecas uz ekspertīzes priekšmetu. Ar
tiesas priekšsēdētāja atļauju viņš var uzdot jautājumus tiesājamam, cietušajam
un lieciniekiem par visiem apstākļiem, kas ir svarīgi ekspertīzē. Viņš var
piedalīties lietisko pierādījumu un notikuma vietas apskatē, eksperimentos un
citās tiesas darbībās. Reizēm tiesas izmeklēšanas procesā ekspertam jāizdara
atkārtota cietušā vai tiesājamā medicīniskā izmeklēšana, kā arī atkārtota līķa
un lietisko pierādījumu izmeklēšana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru