§ Ievads.
§ Kas ir tiesību principi?
§ Tiesību principu statuss.
§ Starptautiskie vispārējie tiesību principi.
§ Secinājumi.
Tiesību principi ir tas vadmotīvs valsts likumdošanā, kā arī
tiesību realizēšanā, kas būtībā vada tiesību normu veidošanu, kā arī šī procesa
galarezultātu. Es izvēlējos rakstīt par tiesību principiem, jo ir interesanti,
kādus vadmotīvus izvirza sev cilvēce, veidojot tiesisku sabiedrību un
starptautiskos tiesību dokumentus. Vairāk šajā referātā tiks pievērsta uzmanība
Apvienoto Nāciju Organizācijas tiesību dokumentiem, tā kā pati ANO konstatē,
ka: “… atzīmējot, ka milzīgās politiskās, ekonomiskās, sociālās pārmaiņas un
zinātnes progress, kas norisinājies pasaulē kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas
statūtu pieņemšanas, piešķir arvien pieaugošu
nozīmi šiem (tiesību) principiem un nepieciešamībai tos arvien efektīvāk
izmantot valstu darbībā, lai kur arī tā īstenotos…”.[1] Tādēļ ir
īpaši svarīgi zināt tos principus, pēc kuriem vadoties ANO veido tiesību
dokumentus, kas attiecas uz visām tās dalībvalstīm.
Pēc definīcijas, visizplatītākās tiesību teorijai veltītajā
literatūrā, tiesību principi ir tiesību normā izteiktās vadošās idejas, kas
raksturo tiesību būtību un specifiskās īpatnības (kārtības, brīvības,
likumības, miera, kompromisa, humānisma, demokrātisma, atbildības par vainu un
citi principi). Tie iedalās:
vispārējos principos,
nozaru principos,
starpnozaru principos.[2]
Arī starptautiskajiem tiesību principiem, kurus es aprakstu šajā
referātā, ir dota sekojoša definīcija: vispārējie principi ir vadošās
pamatidejas, kas atklāj tiesību kā sabiedrisko attiecību regulatora īpatnības
kopumā.
Par nozaru principiem var teikt, ka tie ir tādi principi, kuri
savukārt ir vadmotīvs atsevišķās tiesību nozarēs, tādās, kā civiltiesības,
krimināltiesības. Starpnozaru principi ir vadmotīvs galvenajām tiesību nozarēm
radniecīgās nozarēs. Šeit nav doti piemēri, jo nozaru principi un starpnozaru
principi pārsvarā attiecas uz savu nozari un reti kad varētu tikt saistīti ar
vispārējiem tiesību principiem.[3]
Tiesību principi nāk no romiešu tiesībām, tātad ir mūsdienu
tiesību pamatā. To statuss ir tāpat arī tiesību normu statuss: katra likuma
pamatā ir šie tiesību principi. Kā labu piemēru es varu minēt tiesāšanās
principu statusa raksturojumu: “Tiesa, izskatot prāvnieku strīdu, cenšas
noskaidrot, kuram no viņiem ir taisnība, t.i., vēlas noskaidrot patiesību. Pēc
patiesības, kā gala mērķa, uz kuru tiesa pamato savu spriedumu, tiecas kā
kriminālā, tā civilā tiesa. Lai sasniegtu šo uzdevumu, tiesai vispirms
jānoskaidro lietas patiesie faktiskie apstākļi …. Lai tiesa savas darbības
rezultātā panāktu taisnības uzvaru …, ir nepieciešami kaut kādi vispārīgi
noteikumi un tiesāšanas pamatprincipi ….”.[4]
Pēc augstākminētā es arī gribētu izvirzīt secinājumu, ka patiesībā
vispārējie tiesību principi ir likuma spēkā, jo tos no likuma nevar atdalīt.
Tie ir tikai īsi formulēti mērķi un vadmotīvi, pēc kuriem tiek spriesta tiesa
un strīdīgas situācijas. Tiesību pamatprincipiem jātiek ievērotiem gan valstī,
gan starptautiski, jo būtībā tie ietver to mieru un labklājību, uz kuru cilvēki
tiecas. Tādēļ arī tālāk tiek pārskatīti ANO vispārējie tiesību pamatprincipi.
ANO izdala vispārīgi šādus pamatprincipus:
-
principa,
saskaņā ar kuru valstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no draudiem
lietot spēku vai tā lietošanas gan attiecībā pret jebkuras valsts teritoriālo
neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav
savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem;
-
principa,
saskaņā ar kuru valstis starptautiskos strīdus izšķir mierīgiem līdzekļiem, lai
netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība un taisnīgums;
-
pienākuma
saskaņā ar statūtiem neiejaukties lietās, kas ietilpst jebkuras valsts iekšējā
kompetencē;
-
pienākuma
saskaņā ar statūtiem valstīm sadarboties citai ar citu;
-
tautu
līdztiesības un pašnoteikšanās principa;
-
valstu
suverēnās līdztiesības principa;
-
principa,
saskaņā ar kuru valstis godprātīgi pilda saistības, ko tās uzņēmušās saskaņā ar
statūtiem;
Te arī ANO pamato, kādēļ nepieciešams saskaņot valstu tiesību
normas, veidojot tās pēc vispārējiem tiesību principiem: “progresīva attīstība
un kodifikācija sekmēs Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķu īstenošanu, ņemot
vērā to efektīvākas piemērošanas nodrošināšanu starptautiskās savienības
ietvaros, izskatot starptautisko tiesību principus, kas attiecas uz draudzīgām
attiecībām un sadarbību starp valstīm”.[5]
Galu galā ANO pasludina sekojošus vispārējos tiesību principus:
·
Princips, saskaņā ar kuru valstis starptautiskajās attiecībās atturas no
draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo
neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citā veidā, kas nav
savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem.
Katrai valstij savās starptautiskajās attiecībās jāatturas no
draudiem lietot spēku vai no tā lietošanas gan pret jebkuras valsts teritoriālo
neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan arī jebkurā citādā veidā, kas nav
savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem. Šādi draudi lietot spēku
vai tā lietošana ir starptautisko tiesību un Apvienoto Nāciju Organizācijas
statūtu pārkāpums; tos nekad nedrīkst izmantot par starptautisko jautājumu
noregulēšanas līdzekli.
Agresīvs karš ir
noziegums pret mieru, kam pēc starptautiskajām tiesībām seko atbildība.
Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem
valstīm ir jāatturas no agresīvu karu propagandas.
Katrai valstij ir jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā lietošanas
ar nolūku pārkāpt citas valsts pastāvošās starptautiskās robežas vai kā
starptautisko strīdu, arī teritoriālo strīdu un valsts robežu jautājumu
izšķiršanas līdzekļa.
Katrai valstij vienlīdz jāatturas no draudiem lietot spēku vai tā
lietošanas nolūkā pārkāpt starptautiskās demarkācijas līnijas, mierizlīguma
līnijas, kas ir noteiktas vai atbilst starptautiskajam līgumam, kura viena puse
ir šī valsts vai kuru šai valstij jāievēro saskaņā ar kaut kādu citu
pamatjautājumu. Neko augstāk minētajā nevar iztulkot kā kaitējuma nodarīšanu
ieinteresēto pušu pozīcijām attiecībā uz tādu līniju statusu un to noteikšanas
sekām saskaņā ar to sevišķo režīmu vai kā to pagaidu statusa pārkāpums.
Valstīm jāatturas no represālijām (represijām), kas saistītas ar
spēka lietošanu.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādas vardarbības,
kas tautām, par kurām ir teikts Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa
konkretizācijā, atņemtu to tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no iregulāru spēku vai
bruņotu bandu, tai skaitā algotņu, organizēšanas vai organizēšanas
atbalstīšanas ar nolūku iebrukt citas valsts teritorijā.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no pilsoņu kara vai terora
aktu organizēšanas citā valstī, musināšanas, piedalīšanās tajos, vērsties savas
teritorijas robežās pret organizatorisko darbību, kas vērsta uz šādu aktu
izdarīšanu, arī tad, kad šajā rindkopā minētie akti saistīti ar draudiem lietot
spēku vai ar tā lietošanu.
Valsts teritorija nedrīkst būt militāras okupācijas objekts, kas
ir spēka lietošanas rezultāts, pārkāpjot statūtu noteikumus. Valsts teritorija
nedrikst būt citas valsts ieguvuma objekts, kā arī draudu lietot spēku vai tā
lietošanas rezultāts. Nekādus teritoriālus ieguvumus, kas ir draudu lietot
spēku vai tā lietošanas rezultāts, nedrīkst atzīt par likumīgiem. Neko
iepriekšminētajā nedrīkst iztulkot kā tādu, kas pārkāpj:
-
statūtu,
noteikumu vai jebkuru starptautisku līgumu, kas noslēgti līdz statūtu
pieņemšanai un kam starptautiskās tiesības piešķir juridisku spēku vai
-
Drošības
padomes pilnvaras atbilstoši statūtiem.
Kā redzams, te
tomēr ir saglabāts atkāpšanās ceļš no sevis pašu pieņemtiem pamatprincipiem, jo
cilvēka izvirzītie principi I pašam cilvēkam gandrīz nesasniedzami ideāli.
Visām valstīm godprātīgi jāorganizē sarunas ar mērķi ātrāk noslēgt
universālu līgumu par vispārēju un pilnīgu atbruņošanos efektīvas
starptautiskas kontroles apstākļos un jācenšas veikt attiecīgus pasākumus, lai
mazinātu starptautisko saspīlējumu un nostiprinātu uzticību valstu starpā.
Visām valstīm ir pienākums, pamatojoties uz vispāratzītajiem
starptautisko tiesību principiem un normām, godprātīgi pildīt savas saistības
attiecībā uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu un paaugstināt
efektivitāti, kas balstās uz Apvienoto Nāciju Organizācijas drošības sistēmas
statūtiem.
Nekas augstākminētajās rindkopās nav iztulkojams kā statūtu
noteikumu darbības robežu jebkāda paplašināšana vai sašaurināšana attiecībā uz
tiem gadījumiem, kad spēka lietosana ir likumīga.[6]
·
Princips, saskaņā ar kuru valstis savus starptautiskos
strīdus izšķir ar mierīgiem
līdzekļiem tādā veidā, lai netiktu
apdraudēts starptautiskais miers,
drošība un taisnīgums
Katra valsts izšķir savus starptautiskos stridus ar citām valstīm
ar mierīgiem līdzekļiem, lai netiktu apdraudēts starptautiskais miers, drošība
un taisnīgums.
Tādēļ valstīm ir pienākums tiekties pēc ātrākas un taisnīgas savu
starptautisko stridu izšķiršanas sarunu, apsekošanas, starpniecības,
samierināšanas, arbitrāžas un tiesas izskatīšanas ceļā, griežoties pie
reģionālajām institūcijām vai līgumiem, vai citiem mierigiem līdzekļiem pēc
savas izvēles. Meklējot tādu noregulējumu, pusēm ir pienākums saskaņot tādus
mierīgus līdzekļus, kas atbilstu strīda un apstākļu raksturam.
Gadījumā, ja puses nevar izšķirt strīdu ar kādu no
augstākminētajiem mierīgajiem līdzekļiem, pusēm ir pienākums turpināt tiekties
noregulēt strīdu ar citiem starp tām saskaņotiem mierīgajiem līdzekļiem.
Valstīm, kuras ir puses starptautiskajā strīdā, kā arī citām valstīm
ir pienākums atturēties no jebkurām darbībām, kas varētu pasliktināt stāvokli
tiktāl, ka tiktu apdraudēts starptautiskais miers un drošība, un tām jādarbojas
saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķiem un principiem.
Starptautiskie strīdi tiek izšķirti, pamatojoties uz valstu
suverēno līdztiesību un saskaņā ar strīdu mierīgas izšķiršanas līdzekju brīvas
izvēles principu. Strīda noregulēšanas procedūras piemērošanu vai piekrišanu
šādai procedūrai, par kuru bija brīvi panākta vienošanās starp valstīm
attiecībā uz esošajiem vai nākamiem strīdiem, kuros tās ir puses, nedrīkst
uzskatīt par nesavienojamu ar suverēnās līdztiesības principu.
Nekas iepriekšējās rindkopās neaizskar un nemazina statūtu
attiecīgo noteikumu nozīmi, sevišķi to, kas attiecas uz starptautisko strīdu
mierīgu izšķiršanu.
·
Princips, kas saskaņā ar statūtiem attiecas uz pienākumu
neiejaukties lietās, kuras ietilpst katras valsts iekšējā kompetencē
Nevienai valstij vai valstu grupai nav tiesību nekāda iemesla dēļ
tieši vai netieši iejaukties citas valsts iekšējās un ārējās lietās. Bruņota
iejaukšanās un visas citas iejaukšanās formas vai jebkuri draudi valsts
tiesībsubjektībai vai tās politiskajiem, ekonomiskajiem un kultūras pamatiem,
ir starptautisko tiesību pārkāpums.
Neviena valsts nedrīkst ne lietot, ne atbalstīt ekonomiskus,
politiskus vai cita rakstura līdzeklus ar mērķi panākt citas valsts pakļaušanu
sev, tai realizējot savas suverēnās tiesības, vai saņemot no tās jebkādas
priekšrocības. Kā arī neviena valsts nedrikst organizēt, palīdzēt kurināt
naidu, finansēt, veicināt vai pieļaut bruņotu, graujošu vai teroristisku
darbību, kas vērsta uz citas valsts iekārtas vardarbīgu maiņu, kā arī
iejaukties citas valsts iekšējā cīņā.
Spēka lietošana, lai tautām atņemtu to nacionālās pastāvēšanas
formas, ir šo tautu neatņemamo tiesību un neiejaukšanās principa pārkāpums.
Katrai valstij ir neatņemamas tiesības izvēlēties savu politisko,
ekonomisko, sociālo un kultūras sistēmu bez jebkādas citas valsts iejaukšanās
jebkurā formā.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot kā statūtu
noteikumu, kas attiecas uz starptautiskā miera un drošības uzturēšanu, jebkāda
veida aizskārumu.
·
Valstu pienākums sadarboties citai ar citu saskaņā ar statūtiem
Valstīm ir pienākums sadarboties citai ar citu dažādās
starptautisko attiecību sfērās neatkarīgi no to politisko, ekonomisko un
sociālo sistēmu atšķirībām ar mērķi uzturēt starptautisko mieru un drošību un
veicināt starptautisko ekonomisko stabilitāti un progresu, tautu vispārējo
labklājību un starptautisko sadarbību, kas ir briva no diskriminācijas un kuras
pamatā ir tādas atšķiribas.
Ar šo mērķi:
-
valstis
sadarbojas ar citām valstīm starptautiskā miera un drošības uzturēšanā;
-
valstis
sadarbojas vispārējas cieņas radīšanā un cilvēka tiesību un pamatbrīvību
ievērošanā attiecībā pret visiem, un visu formu rasu diskriminācijas un visu
formu reliģiskās neiecietības likvidēšanā;
-
valstis
īsteno savas starptautiskās attiecības ekonomiskajā, sociālajā, kultūras,
tehniskajā un tirdzniecības jomā saskaņā ar suverēnās līdztiesības un
neiejaukšanās principu;
-
Apvienoto
Nāciju Organizācijas dalībvalstīm ir pienākums sadarbībā ar Apvienoto Nāciju
Organizāciju veikt kopīgos un individuālos pasākumus, kas paredzēti statūtu
atbilstošajos noteikumos.
Valstis sadarbojas ekonomiskajā, sociālajā un kultūras jomā, kā
arī zinātnes un tehnikas jomā, un veicina kulturas un izglītības progresu
pasaulē. Valstīm ir pienākums sadarboties ekonomiskās izaugsmes veicināšanā
visā pasaulē, it īpaši jaunattistības valstīs.[7]
·
Tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips
Tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa ietvaros, kas
nostiprināts statūtos, visām tautām ir tiesības brīvi, bez iejaukšanās no
ārienes, noteikt savu politisko statusu un realizēt savu ekonomisko, sociālo un
kultūras attīstību, un katrai valstij saskaņā ar statūtu noteikumiem ir jāciena
šīs tiesības.
Katrai valstij ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām
veicināt tautu Iīdztiesības un pašnoteikšanās principa īstenošanu saskaņā ar
statūtu noteikumiem un sniegt palīdzību Apvienoto Nāciju Organizācijai tās
pienākumu izpildē, kurus tai uzliek statūti attiecibā uz šī principa
realizēšanu, lai:
-
sekmētu
draudzīgas attiecības un sadarbību starp valstīm un
-
nekavējoties
darītu galu koloniālismam, izrādot cieņu ieinteresēto tautu brīvi izteiktai
gribai, kā arī, ņemot vērā, ka tautu pakļaušana ārvalstu jūgam, kundzībai un
ekspluatācijai ir šī principa pārkāpums, tāpat kā atteikums cilvēka
pamattiesībām, un ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij
ir pienākums ar kopīgām un patstāvīgām darbībām veicināt vispārēju cieņu pret
cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām un to ievērošanu saskaņā ar statūtiem.
Suverēnas un
neatkarīgas valsts izveidošana, brīva pievienošanās neatkarīgai valstij vai
apvienošanās ar to, kā arī jebkura cita politiskā statusa noteikšana, ko brīvi
izvēlējusies tauta, ir veids, kā šī tauta realizē savas tiesības uz
pašnoteikšanos.
Šo principu konkretizējot, katrai valstij ir jāatturas no jebkādas
vardarbības, kas atņemtu tautām, par kurām ir teikts augstāk, to tiesības uz
pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību. Savās darbībās pret tādiem vardarbīgiem
pasākumiem un pretojoties tiem, šīs tautas, cenšoties panākt savu
pašnoteikšanās tiesību realizēšanu, ir tiesīgas lūgt un saņemt atbalstu saskaņā
ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem mērķiem un principiem.
Kolonijas teritorijai vai citai teritorijai, kam nav savas
pašpārvaldes, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajiem
mērķiem, ir atsevišķs un atšķirigs statuss no tās valsts teritorijas statusa,
kura to pārvalda; tāds atsevišķs un atsķirīgs statuss saskaņā ar statūtiem
pastāvēs līdz tam laikam, kamēr šīs kolonijas vai pašpārvaldes teritorijas
tauta, kurām nav savas pašpārvaldes, nerealizēs savas tiesības uz pašnoteikšanos
saskaņā ar statūtiem un, it sevišķi, saskaņā ar tās mērķiem un principiem.
Neko no iepriekšējās rindkopās minētā nevar iztulkot tā, ka tas
sankcionētu vai atbalstītu jebkuras darbības, kas vestu pie suverēnu un
neatkarigu valstu teritoriju sadalīšanas vai pie pilnīga vai daļēja šo valstu
teritoriālā veseluma vai politiskās vienotības izjaukšanas, ja valstis
darbojas, ievērojot tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu, kā šis
princips izklāstīts augstāk, un tādējādi tām ir valdības, kas pārstāv visu pie
šīs teritorijas piederošo tautu kopumu bez rases, ticības vai ādas krāsas
atšķiribas.
Katrai valstij ir pienākums atturēties no jebkādām darbībām, kas
vērstas uz jebkuras citas valsts vai zemes pilnīgu vai daļēju nacionālās
vienotības vai teritoriālās integritātes graušanu.[8]
·
Valstu suverēnās līdztiesības princips
Visas valstis Izmanto suverēno līdztiesību. Tām ir vienādas
tiesības un pienākumi, un tās ir līdztiesīgas starptautiskās sabiedribas
locekles neatkarigi no ekonomiskā, sociālā, politiskā vai cita rakstura
atšķirībām.
Konkrēti, suverēnās līdztiesības jēdziens ietver šādus elementus:
-
valstis
ir juridiski Iīdztiesīgas;
-
katra
valsts izmanto tiesības, kas raksturīgas pilnīgai suverenitātei;
-
katrai
valstij jāciena citu valstu tiesībsubjektība;
-
valsts
teritoriālā vienotība, integritāte un politiskā neatkariba ir neaizskarama;
-
katrai
valstij ir tiesības brīvi izvēlēties un attīstīt savas politiskās sociālās,
ekonomiskās un kultūras sistēmas;
-
katrai
valstij ir pienākums godprātīgi un pilnā apjomā pildīt savas starptautiskās
saistības un dzīvot mierā ar citām valstīm.[9]
·
Princips, kas nosaka, ka valstīm godprātīgi
jāpilda saistības, kuras tās uzņēmušās saskaņā ar statūtiem
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt saistības, ko tā ir
uzņēmusies saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem.
Katrai valstij ir pienākums godprātigi pildīt savas saistības, kas
izriet no vispāratzītajiem starptautisko tiesību principiem un normām.
Katrai valstij ir pienākums godprātīgi pildīt savas saistibas, kas
izriet no starptautiskajiem līgumiem, kuri ir spēkā saskaņā ar vispāratzitajiem
starptautisko tiesību principiem un normām.
Tajā gadījumā, kad saistības, kas izriet no starptautiskajiem
līgumiem, ir pretrunā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtos noteiktajām
Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībnieku saistībām, pēdējām saskaņā ar
statūtiem ir priekšrocības.[10]
·
Vispārīgi noteikumi
Augstāk izklāstītie principi, tos iztulkojot un piemērojot, ir
savstarpēji saistīti un katrs princips ir jāizskata kontekstā ar visiem citiem
principiem.
Neko šajā deklarācijā nevar tulkot kā jebkāda veida kaitējuma
nodarīšanu statūtu noteikumiem vai valstu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar
statūtiem, ņemot vērā šo tiesību konkretizāciju šajā deklarācijā;
Statūtu principi, kuri ir ietverti šajā deklarācijā, ir
starptautisko tiesību pamatprincipi, un tāpēc visas valstis tiek aicinātas
ievērot šos principus savā starptautiskajā darbībā un attīstīt savas
savstarpējās attiecības, saskaņā ar tiem.[11]
Pēc augstāk minētā es varu secināt, ka starptautiskie tiesību
pamatprincipi ir visaptverošs cilvēces ideālu kopums, kurš šajā gadījumā tiek
pasniegts kā saistošs tiesību dokuments. Arī nozaru un starpnozaru tiesību
principi tiecas uz patiesības atrašanu, kā arī likumību saskaņā ar šiem principiem.
Šajos
pamatprincipos vairākkārt ir minēts, ka jāatsakās no koloniālisma un
iejaukšanās citu valstu dzīvē. Mūsdienās šis princips ir kļuvis ļoti svarīgs,
jo īpaši pēdējā desmitgadē atkal sākuši uzliesmot reģionāli konflikti, un
starptautiskās tiesībās tiek meklēts risinājums. Tomēr, kā ir manāms, vienmēr
tiek atstāts kāds izņēmums, tā ka, manuprāt, šos vispārējos principus var
apiet, tos vienkārši citādi formulējot, uztverot. Tajā pašā laikā man nekļūst
skaidrs, ko nozīmē “valstis ir juridiski līdztiesīgas”. Vai tas nozīmētu
līdzīgu tiesību normu kodifikāciju un likumu normu piemērošanu starptautiskam
standartam? Manuprāt, vēl ilgi šie principi paliks utopijas līmenī, jo tie ir
vērsti daļēji paši pret savu izdevēju – ANO.
Valstis bieži nerēķinās ar starptautiskajām tiesībām, jo nav
varas, kas spētu šīs tiesības pildīt. Tātad tas norāda uz to, ka šiem tiesību
principiem reāli (ne juridiski) ir daļēji rekomendējošs raksturs.
Starptautiskās tiesības nav tik sakārtotas, kodificētas kā atsevišķas valsts likumi,
tie nav uzskatāmi sīkumos, bet gan pasniedz sevi kā normu cilvēcei, kurai
teorētiski jātiek pildītai. Tāpat nav arī likumdevēja varas, kas varētu izdot
starptautiskos likumus. Vismaz tāds ir mans uzskats. Domāju, ka starptautiskās
tiesības būtu jāpapildina, kā arī jārod tām segums: kas liks šīs tiesības
pildīt? Visu valstu pārstāvju kopumam jāveido likumdevēja vara, kā arī jānosaka
punktos, sīkumos starptautisko tiesību statuss un realizācija.
Izmantotā
literatūra:
ü V. Vītiņš, Vispārējs tiesību pārskats, Verdikts, Rīga, 1993
ü Starptautiskās tiesības (dokumentu krājums), izdev. AGB, Rīga, 1997
ü Krastiņš, Tiesību teorijas pamatjēdzieni, Rīga, 1997
ü Juridisko terminu vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998
[1] Starptautiskās
tiesības, dokumentu krājums, izdev. AGB, Rīga, 1997, 42. lpp.
[2] I. Krastiņš, Tiesību
teorijas pamatjēdzieni, Rīga, 1997, 5. lpp.
[3] Juridisko terminu
vārdnīca, Rīga, Nordik, 1998, 269. lpp.
[4] V. Vītiņš, Vispārējs
tiesību pārskats, Verdikts, Rīga, 1993, 172. lpp.
[5] Starptautiskās
tiesības, dokumentu krājums, izdev. AGB, Rīga, 1997, 43. lpp.
[6] Starptautiskās
tiesības, dokumentu krājums, izdev. AGB, Rīga, 1997, 44. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru