Kursa darbs

Rīgā 1999

Saturs

Ievads 3

1. Tiesiski darījumi 4

2. Darījuma dalībnieki 5

3. Darījuma priekšmets 7

4. Gribas izteikums un īstums 8

4.1. Maldība 10

4.2. Viltus 12

4.3. Spaidi 13

5. Darījuma sastāvdaļas 14

6. Darījuma forma 15

7. Laiks un vieta tiesiskā darījumā 17

8. Tiesiska darījuma iztulkošana 18

Secinājumi 19

Literatūras saraksts 20

Ievads

Šajā darbā autors ir iecerējis īsumā aplūkot Latvijas Republikas Civillikuma 4.daļu “Saistību tiesības”, pievēršot īpašu uzmanību tieši tiesiskiem darījumiem, to būtībai, galvenajām sastāvdaļām.

Darbs ir veidots raksturojot likuma apakšnodaļas katru atsevišķi un cenšoties sniegt priekšstatu par likumā aplūkotajiem terminiem, nosacījumiem vienkāršotā valodā.

1. Tiesiski darījumi

“Tiesisks darījums ir atļautā kārtā izdarīta darbība tiesisku attiecību nodibināšanai, pārgrozīšanai vai izbeigšanai.”[1]

Civillikumā tiek definēts tiesisks darījums ar nolūku nošķirt tiesiskus darījumus, prettiesiskus darījumus un tādus darījumus, kuriem nav tiesiska pamata. Lasot un analizējot Civillikuma 4.daļu “Saistību tiesības”, ir jāņem vērā, ka likumā vārds “darbība”, atsevišķos gadījumos, nozīmē arī bezdarbību.

Apskatot katru tiesisku darījumu atsevišķi, ir jāņem vērā šajā konkrētajā darījumā iesaistītie dalībnieki, konkrētā darījuma priekšmets vai priekšmeti, darījuma dalībnieku gribas izteikums, darījuma sastāvdaļas un forma. Tiesiskā darījuma vērtēšanā jāpievērš uzmanība, vai darījuma dalībniekiem bija tiesības slēgt tiesisku darījumu, vai darījuma priekšmeti ir konkrēti, vai par šo priekšmetu noslēgtais darījums nav aizliegta darbība, vai dalībnieku gribas izteikums ir bijis īsts un brīvi izteikts, vai darījumā ir iekļautas visas būtiskās tā sastāvdaļas un vai darījuma dalībnieki slēdzot šo darījumu ir ievērojuši likuma prasības par darījuma noformēšanas kārtību.

Jāpiezīmē, ka darījuma dalībnieki nav šī darījuma sastāvdaļas. Tiesisks darījums starp darījuma dalībniekiem ir par pamatu tiesiskajām attiecībām, kuras izveidojas starp dalībniekiem no darījuma noslēgšanas momenta.

2. Darījuma dalībnieki

Likumā ir teikts, ka tiesiskus darījumus var slēgt gan fiziskas, gan juridiskas personas. Personām, kuras slēdz darījumu ir jābūt tiesībspējīgām un rīcībspējīgām.

Fiziskām personām tiesībspēja piemīt jau no dzimšanas brīža.

Rīcībspēja ir savām darbībām iegūt tiesības un uzņemties atbildību par tām un pienākumus, kas izriet no šīm darbībām. Lai persona būtu rīcībspējīga, pirmkārt, tai jābūt sasniegušai likumdošanā noteiktu vecumu, personai jābūt noteiktam veselības stāvoklim un tai jāizturas saprātīgi.

Civillikuma 4.daļas 1408.pantā ir nodefinēts, kādām personām nav rīcībspējas. Tās ir: nepilngadīgie, personas, kas atrodas aizgādnībā izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ, garā slimas personas.

Persona, kura slēdz darījumu var būt rīcībspējīga, taču, ja tā darījuma slēgšanas brīdī atrodas nesamaņas stāvoklī vai tai ir gara darbības traucējumi, tad šis darījums tiek uzskatīts par spēkā neesošu.

Par to, kā noteikt personas “nepieskaitāmību” – gara slimību, noteikt vai persona dzīvo izlaidīgi vai izšķērdīgi un kādā ceļā šādai personai ir nodibināma aizgādnība, ir atrunāts pašlaik spēkā esošajā Civilprocesa Kodeksā un Saeimas apstiprinātajā jaunajā Civilprocesa likumā.

Rīcībnespējīgo vārdā tiesiskos darījumos uzstājas vecāki – nepilngadīgām personām, aizbildņi, aizgādņi – garīgi slimām, izšķērdīgām un izlaidīgām personām. Aizbildnības un aizgādnības realizāciju, nodrošināšanu un izbeigšanu sīkāk regulē likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”.

Likumā ir noteikts, ka par tiesiska darījuma dalībnieku var būt arī juridiska persona. Civillikuma 1407.pantā ir paskaidrots, kas ir atzīstams kā juridiska persona šī likuma izpratnē.

Un tās var būt:

ü valsts, pašvaldību vai personu apvienība. Lai šādas apvienības būtu juridiskas personas, tām jābūt nošķirtai mantai, pārvades institūcijai, kas tiesīga izteikt šīs apvienības gribu, un tām jābūt noteiktā kārtā reģistrētām.

ü iestāde. Likuma izpratnē tā nav valstisku vai sabiedrisku funkciju pildītāja, bet gan veidojums, kam ir sava nošķirta manta (valsts, ministrija). Iestādes vārdā darījumu slēdz tās vadītājs.

ü nodibinājumi. Tie ir manta, visbiežāk nauda, kas ir paredzēta konkrētu mērķu sasniegšanai, visbiežāk izglītības, kultūras atbalstam. Pie mums izplatīts nodibinājumu veids – labdarības fondi, izglītības vai kultūras atbalsta fondi. Taču šeit jāpiezīmē, ka, ja šo fondu pārvaldei ir nodibinātas jaunas pārvaldes institūcijas, tad slēdzot darījumus, šī darījuma dalībnieks būs šī pārvaldes institūcija kā juridiska persona, nevis manta kā nodibinājums.

ü lietu kopības. Tas ir ar personas īpašībām apveltīts objekts (mantojuma masa, konkursa masa), bet tam nav institūciju vai pārvaldes orgānu, kas izpaustu šo kopību gribu.

1410.pantā minētie vietnieki vai pārstāvji nav uzskatāmi par darījuma dalībniekiem. Viņi tikai ar savām darbībām tiesiskā darījumā rada savam atvietojamajam tiesības un pienākumus.

Juridisko personu vārdā darījumus slēdz viens vai vairāki (ja tā ir noteikts juridiskās personas statūtos) likumiskie pārstāvji, kuri savukārt var pilnvarot sev vietniekus darījuma slēgšanai, izņemot likumā speciāli paredzētos gadījumos.

3. Darījuma priekšmets

Civillikums par tiesiska darījuma priekšmetu pasludina jebkuru darbību: lietas nodošana, darbu izpilde, atlīdzības došana, ar noteikumu, ka darījuma priekšmetam jābūt realizējamam, iespējamam, skaidram.

Situācijā, kad darījuma priekšmets ir pilnībā neskaidrs, darījums ir jāuzskata kā spēkā neesošs.

Ir pieļaujama situācija, ka darījuma taisīšanas momentā darījuma priekšmets vēl nemaz neeksistē, tad darījums attieksies uz nākotnē topošām lietām.

Par darījuma priekšmetu tiklab var kalpot kā darbība, tā arī atturēšanās no kādas darbības.

Ja darījuma darbības mērķis ir pretrunā ar reliģiju, likumiem un arī labiem tikumiem, ja darbība vērsta, lai pārkāptu vai apietu likumu, šāda darbība nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu un līdz ar to šāds darījums nebūs spēkā. Civillikums neprecizē, kas ir labi tikumi. Taču būtiski ir tas, ka labiem tikumiem un reliģijai tiek piešķirts juridiska kritērija statuss. Līdz ar to strīdu gadījumā tiesa varēs izvērtēt vai darījums atbilst labiem tikumiem, vai nav pretrunā ar reliģiju.

Darījuma priekšmeta, kā arī saistību izpildīšanu likums aizliedz atstāt vienīgi parādnieka ieskatā (1416.pants).

Likuma pantos (1418.-1424.) ir daudz runāts par lietu atvietojamību, neatvietojamību, skaidrotas situācijas, kad lieta iet bojā kā saistību priekšmets.

Piemēram 1421.pantā aprakstītā situācija, kad nejauši iet bojā abi saistību priekšmeti (alternatīvs darījums), ir grūti izskaidrojama. Jo ja pārdevējam gāja bojā abi darījuma priekšmeti, tad sekojot šī panta priekšrakstiem, pircējam tā vai tā nāktos maksāt pārdevējam darījuma summu, kaut arī pārdevējs nebūtu pildījis savu saistību daļu. Līdz ar to šis pants nonāk pretrunā ar Civillikumu, jo veidosies pārdevējam netaisni ienākumi. Bet šī panta būtība ir meklējama Romiešu tiesībās. Ja to apskata no Romiešu saistību tiesību viedokļa, tad viss kļūst saprotams.

“Dažreiz pēc līguma noslēgšanas lieta vēl kādu laiku atrodas pie pārdevēja. Ja šajā starplaikā lieta sabojājas vai iet bojā bez pārdevēja vainas, tad zaudējumi jācieš pircējam pēc principa – periculum est emptoris jeb risks ir pircējam.”[2]

Šajā apakšnodaļā dažos pantos galvenokārt uzmanība pievērsta lietām, ir runāts par atvietojamām un neatvietojamām lietām, taču būtu nepieciešams piezīmēt, ka izvēles tiesības un citi noteikumi attiecas arī uz citiem darījuma priekšmetiem. Pants 1421. kļūst vieglāk izprotams tikai tad, ja paralēli aplūko Romiešu tiesības. Svarīgi, ka likums labiem tikumiem un arī reliģijai ar piešķīris juridiska kritērija svaru.

4. Gribas izteikums un īstums

Lai darījumu varētu uzskatīt par tiesisku, būtisks ir darījuma taisītāja gribas izteikums. Šeit jāpievērš uzmanība, vai darījums ir vienpusējs, t.i. darījumam ir tikai viens taisītājs, vai divpusējs vai vairākpusējs – darījuma taisīšanā piedalās divi vai vairāki dalībnieki.

Vienpusēja darījuma gadījumā nav nepieciešama kādas citas personas piekrišana vai citādi gribas izteikumi.

Divpusējs vai vairākpusējs darījums vienmēr ir līgums. Šādos darījumos vienmēr ir nepieciešams tā dalībnieku saskaņots gribas izteikums.

Kamēr griba nav izteikta, darījumu var uzskatīt par spēkā neesošu.

Gribu var izteikt divējādi: noteikti vai klusējot.

“Noteikti gribu var izteikt vai nu ar vārdiem, mutiski vai rakstiski, vai ar zīmēm, kam ir vārdu nozīme.”[3] Šādi gribas izteikumi ir skaidrāki un arī grūtāk apstrīdami.

Darbībai, rīcībai, kuru uzskata par klusējot veiktu gribas izteikumu, jābūt tik skaidrai, nepārprotamai, lai no tās varētu droši secināt par tādas gribas esamību. Piemēram, klientam bankā iesniedzot pieteikumu veikt norēķinus, banka noteiktu laiku gaidīs vai klients neatsauks savu iepriekšējo pieteikumu. Ja klients klusē – sekojoši neatsauc savu iepriekšējo rīkojumu bankai, banka uzskata šo klusēšanu par atļauju veikt maksājumu.

Tomēr atsevišķos gadījumos, ja likums nosaka kādu konkrētu gribas izteikuma formu, tad klusēšana, kaut arī no tās izrietošais gribas izteikums būtu pilnīgi skaidrs, nav uzskatāma par pietiekamu gribas izteikuma formu.

Ja darījuma dalībnieks klusējot vai noteikti ir izteicis savu piekrišanu, tas nozīmē, ka viņš ir pieņēmis darījumu ar visām tā tiesiskajām sekām un izrietošo atbildību un pienākumiem un vēlāk viņš nevar vairs atteikties no savas piekrišanas.

Savu piekrišanu darījumam var dot ne tikai pirms attiecīgas darbības uzsākšanas, bet arī tad, kad to uzsāk un pat vēlāk. Šādu piekrišanu sauc par apstiprinājumu. To arī var izteikt gan klusējot, gan noteikti. Vēlāk veiktam apstiprinājumam ir atpakaļ ejošs spēks, tas ir attiecināms uz darījuma taisīšanas momentu. Ir tikai trīs izņēmumi:

1) ja darbība ir bijusi aizliegta ar likumu;

2) ja darījums jau izpildīts un tā sekas ir iestājušās;

3) ja apstiprinājums var notikt tikai ievērojot zināmu formu.

Darījuma dalībnieka izteiktajai gribai ir jābūt nopietnai. Ja izteikums ir izdarīts pa jokam, šādi darījumi saucami par fiktīviem un tiem nav nekādu tiesisku seku, izņemot gadījumus, kad šādi fiktīvi darījumi ir veikti nolūkā kaitēt trešajai personai, prettiesiski to maldināt. Šādu darījumu apstrīdēšanas kārtība ir aprakstīta Civilprocesa likumā.

Darījuma spēkā esamību nosaka gribas brīva izpausme. Tātad nepietiek, ka griba ir izteikta, ir nepieciešams, lai šī griba būtu izteikta bez maldības, viltus vai spaidiem. Dažreiz gribas defekti uzreiz nenozīmē, ka darījums tiek uzskatīts par spēkā neesošu. Taču tiesai ir pamats izvērtēt šos gribas defektus pēc šiem trim vērtējuma kritērijiem – maldība, viltus, spaidi – un izvērtēt darījuma tiesiskumu, atzīt darījumu par spēkā neesošiem.

4.1. Maldība

Maldība var rasties tad, kad darījuma dalībniekam ir nepareizs priekšstats par darījuma priekšnoteikumiem, saturu, tiesiskajām sekām. Šī maldība var izpausties kā informācijas trūkumā tā arī esošās informācijas kļūdainā izpratnē.

Darījuma dalībniekiem taisot darījumu ir jābūt ļoti piesardzīgiem, jābūt pilnībā informētiem par savām tiesībām, par likumdošanu, kas saistīta ar konkrētā darījuma taisīšanu, jo jebkurā gadījumā uzņemtās saistības būs jāpilda un par attaisnojumu šeit nederēs likumu nezināšana. Romiešu tiesībās gan minēti vecuma un dzimuma kritēriji personām, kuras varēja atsaukties uz likumu nezināšanu: vīrieši līdz 25 gadu vecumam un sievietes. Taču pēc vispārējiem principiem arī Romiešu tiesībās jau minēts, ka likums ir jāzina visiem.

Civillikuma 1443.pantā ir minēts, ka maldība savā paša darbībā nav atvainojama. Tāpēc parakstot jebkādus dokumentus, darījuma taisītājam jāveic šis solis pārdomāti.

Ja tiesā tiek celta prasība atzīt darījumu par spēkā neesošu, par pamatu minot maldību, tad šī maldība tiesā ir jāpierāda prasītājam, kurš atsaucas uz šo maldību.

Civillikumā ir uzskaitīti raksturīgākie gadījumi, kad maldība ir uzskatāma par svarīgu un tāpēc iznīcina darījuma spēku. Tie būtu sekojošie:

1) ja noticis pārpratums par darījuma šķiru (dažādas šķiras līgumi);

2) ja pārpratums ir par lietas identitāti (lietas šķira, veids);

3) maldība par lietas konkrētu īpašību, ja šis pieņēmums pamudinājis noslēgt maldījušos personu noslēgt darījumu tā tagadējā veidā;

4) maldība par personu vai tās spējām un īpašībām, ja tas ir svarīgi pēc darījuma rakstura, izņemot ja tam kas maldījies personu samainījums nav būtisks;

5) divpusējos darījumos maldība par atvietojamu lietu daudzumu, bet arī tikai gadījumā, ja saistītajam bijis nodoms dot mazāk, bet otrai pusei saņemt vairāk. Ja saistītā puse ir cerējusi dot vairāk nekā otra puse saņemt, darījums paliek spēkā un dodams mazākais daudzums;

6) maldība, kad viens no dalībniekiem domājis iegūstam īpašumā svešu lietu, bet par darījuma priekšmetu kalpojusi viņa paša lieta.

Visos augstāk minētajos gadījumos svarīga ir kļūdaino pieņēmumu izcelsmes noskaidrošana. Ne vienmēr sākotnējais iemesls var izrādīties noteicošais, bieži pati persona, kura ir maldījusies, pieļauj neuzmanīgas kļūdas, kā dēļ tad arī notiek maldīšanās.

Jebkuru darījuma dalībnieku no iespējamiem pārpratumiem – maldiem pasargās detalizēti izstrādāts līgums. Un šeit lieka kautrība, naiva uzticēšanās darījuma partnerim nekalpos par attaisnojumu.

Ja augstāk minētie svarīgie attaisnojuma gadījumi kalpo par pamatu darījuma anulēšanai, tad citas nesvarīga attaisnojuma maldības darījumu neiznīcina, taču ļauj personai, kura maldījusies, prasīt atvietojumu vai samērīgu atlīdzību par zaudējumiem, ko tā cietusi savas maldības dēļ.

Gadījumos, kad darījumus slēdz vietnieki, tad jāievēro nevis atvietojamo, bet vietnieku maldība.

4.2. Viltus

Par viltu ir uzskatāma kādas personas nevardarbīga, mērķtiecīga darbība ar negodīgiem līdzekļiem, lai piedabūtu darījuma dalībnieku rīkoties pretēji tā interesēm.

Darījumi, kuri noslēgti ar viltu nav uzreiz spēkā neesoši. To vispirms ir jāpierāda un tikai pēc tam šādus darījumus var apstrīdēt. Ja viltus ir ietekmējis tikai dažus darījuma apstākļus, tad paraksti šādus darījumus neatceļ, bet izskata tikai jautājumu par zaudējumu atlīdzību.

Ja darījuma dalībnieki savstarpēji viens otru ir pievīluši, tad nevienam no viņiem nav tiesību celt prasību pret otru jebkurā darījuma izpildes stadijā.

Interesants ir moments, ka Civillikums nosaka, ja persona ir varējusi viegli noskārst viltu, tad viņa nav atzīstama par pieviltu (1460.pants).

Viltus var izpausties ļoti dažādi, gan melos, gan nepilnīgā informācijas sniegšanā, gan mahinācijā, gan krāpšanā (tai tiek inkremēts kriminālnozieguma sastāvs). Viltus un krāpšanas gan civiltiesiskā, gan kriminālā puse sastopas lietās, kur tiek dibināti uzņēmumi un veikta uzņēmējdarbība ar nolūku krāpt šai uzņēmējdarbībā iesaistītās darījuma puses. Slēdzot darījumu, persona ar viltu tiek ieinteresēta darījuma slēgšanā, bet kad uzņēmējs nepilda savas darījuma saistības, atklājas krāpšana, kurai jau piemīt krimināltiesiskais sastāvs.

Nepilnīgas informācijas sniegšana – faktu noklusēšana parasti netiek atzīta kā viltus. Taču dažādās valstīs šim jautājumam pieiet atšķirīgi, ir valstis, kur to atzīst par viltu, ja no vietējām paražām izriet, ka noklusēto informāciju bija jāsniedz.

Diemžēl Civillikumā nav tieši traktēts vai par viltu tiek atzītas tikai darījuma dalībnieka maldinošas darbības vai arī trešās - darījumā tieši neiesaistītas personas darbības. Civillikumā iet runa tikai par otru personu. Līdz ar to šai sadaļai var būt dažādi traktējumi.

4.3. Spaidi

Spaidi ir darījuma dalībnieka brīvas gribas ietekmēšana vai nu ar fizisku spēku vai ar draudiem, kas rada bailes. Spaidu rezultātā darījums automātiski nezaudē savu esamību, spaidi vispirms ir pierādāmi un tikai pēc tam, ja spaidi apstiprinās, darījumu var atcelt.

1463.panta otrais teikums norāda, ka dažiem darījumiem gan ir piemērojama tūlītēja spēkā neesamība. Šis teikums Civillikumā gan spēlē vairāk skaidrojošu lomu: bez piespiestās personas brīvas gribas esamības, nepastāv arī darījums.

1468.pantā jau ir skaidrāk minēts, ka, ja spaidus ir veikusi kāda trešā persona, tad piespiestais tā vai tā var prasīt, lai darījumu atceļ un lai šī persona atlīdzina zaudējumus.

Problēmas gan rada kritēriju noformulēšana, cik spēcīgiem ir jābūt draudiem, lai ar draudiem radītām bailēm būtu tiesiska nozīme (1465.pants). Modernajās tiesībās valda uzskats, ka noteicoša loma ir piespiestās personas vecumam, dzīves pieredzei un veselības stāvoklim, kā arī citiem faktoriem.

Runājot par to gadījumu uzskaitījumu, kad maldība atzīstama par svarīgu, Civillikums sniedz diezgan šauru šo gadījumu uzskaitījumu. Šeit vēl jāpiebilst, ka liela nozīme ir kļūdaino pieņēmumu izcelsmes noskaidrošanai. Tāpat arī Civillikums nesniedz tiešas atbildes uz visiem jautājumiem, tostarp kā rīkoties attiecībā uz darījumu, ja viena puse nojauš par to, ka otra nepareizi izprot situāciju, bet klusē. Rakstot par viltu Civillikumā nav tiešas norādes par to vai minētajai otrai pusei ir vai nav jābūt darījuma dalībniecei. Grūtības tāpat rada kritēriju izvērtēšana par to, cik spēcīgiem ir jābūt draudiem, lai padošanos tiem varētu atzīt par darījuma apstrīdēšanas pamatu.

5. Darījuma sastāvdaļas

Likumā ir dots definējums darījuma sastāvdaļu veidiem. Tie ir: būtiskas sastāvdaļas, dabiskas vai nejaušas sastāvdaļas.

Pie būtiskajām darījuma sastāvdaļām tiek pieskaitītas tās sastāvdaļas, bez kurām darījums nav iespējams. Tās visbiežāk izriet no darījuma jēdziena. Likums būtisko sastāvdaļu izvērtēšanu atstāj darījuma dalībnieku un tiesas ziņā. Tikai atsevišķiem darījumiem, kā piemēram pirkuma līgumam, jau likumā ir noteiktas būtiskās sastāvdaļas – maksa un pirkuma priekšmets.

Vienošanās par būtiskajām sastāvdaļām vēl nenozīmē, ka līgumu var uzskatīt par noslēgtu, jo kāda no līdzēju pusēm var uzskatīt par svarīgu vienoties par kādu nejaušu darījuma sastāvdaļu.

Par dabiskām darījuma sastāvdaļām tiek uzskatītas tādas sastāvdaļas, kuras pēc vienošanās par būtiskajām sastāvdaļām kļūst pēc likuma par šīs vienošanās dabiskām sekām, papildinājumiem.

Šīs sastāvdaļas darījuma slēdzēji var brīvi atcelt vai grozīt ar savstarpēju vienošanos. Piemēram pilnīgi dabiski ir, ka pirkuma līgumu noslēdzot pārdevējam būs jāpilda lietas nodošanas pircējam pienākums. Taču līdzēji var vienoties par pirkuma preces nodošanu trešajai personai.

Aplūkojot, piemēram, pirkuma līguma sastāvdaļu – pirkuma maksa, rodas jautājums, pie kuras no grupām to pieskaitīt: pie būtiskajām vai pie dabiskajām sastāvdaļām. No vienas puses Civillikuma 2004.pantā ir teikts, ka līgumu var uzskatīt par noslēgtu, kad puses ir vienojušās par pirkuma priekšmetu un maksu. Turpretī 2017.pantā: “…ja pārdevējs piegādā pircējam lietas vai preces, ko tas pasūtījis, nenoteicot cenu, tad darījums ir spēkā un pieņemams, ka abas puses vienojušās par tirgus cenu”. No šī panta konteksta izriet, ka tikpat labi pirkuma maksu var uzskatīt arī par darījuma dabisku sastāvdaļu, kura izriet no fakta, ka prece ir pārdota nevis dāvināta, tātad pārdevējam ir jāsaņem atlīdzība – maksa par pirkumu.

Nejaušas darījuma sastāvdaļas ir dabisko sastāvdaļu paplašinājums vai gluži otrādi ierobežojums, un arī citi blakus nosacījumi. Raksturīgākās Civillikuma izpratnē nejaušās sastāvdaļas ir nosacījumi, termiņi un aprobežojumi.

Civillikumā sastāvdaļu klasifikācija un raksturojums stipri atšķiras no agrākā traktējuma Civilkodeksā. Atšķirības ir saskatāmas arī termiņa ieskaitīšanā pie nejaušām līguma sastāvdaļām, agrāko laiku likumos to pieskaitīja pie būtiskajiem noteikumiem.

6. Darījuma forma

Par darījuma formu Civillikumā ir teikts, ka to darījuma dalībnieki var izvēlēties brīvi, izņemot atsevišķus gadījumus, kad likums jau nosaka konkrētu darījuma formu.

Ja likumā darījuma forma ir noteikta, taču taisot darījumu tā nav ievērota, darījumu var uzskatīt par spēkā neesošu.

Izšķir sekojošas tiesiska darījuma formas:

1) mutiski vai ar noteiktām darbībām nostiprināti darījumi;

2) rakstiski;

3) notariāli apstiprināti;

4) iereģistrēti zemesgrāmatā.

Dalībnieki var brīvi izvēlēties vai darījumu slēgt privāti vai publiski (izsludināt vai ne), ar lieciniekiem vai bez, apstiprināt notariāli vai ne. Jāpiebilst gan, ka darījumi ir obligāti jāiereģistrē zemesgrāmatā, ja darījuma priekšmets ir nekustamais īpašums.

Ja dalībnieki vienojas darījumu ietērpt kādā konkrētā formā, tad katrs no dalībniekiem var vienpusēji atkāpties no iepriekšējām norunām līdz tās nav ietērptas norunātajā formā. Taču tas nenozīmē, ka, ja darījums paliek mutiskā formā, līdzējiem tad nerodas nekādas tiesiskas sekas.

Likums prasa darījumus ietērpt rakstiskā formā sekojošos gadījumos:

1) atsevišķiem darījumiem kā būtiska sastāvdaļa;

2) ja darījumus taisa Notariātos vai Pagasttiesās;

3) ja darījums jāieraksta zemesgrāmatā;

4) ja uz darījuma pamata grib celt prasību.

Ja likums prasa darījuma ietērpšanu attiecīgā formā, tad pirms nav noformēts attiecīgs akts, darījums nav spēkā. Un savukārt, ja tāda darījuma dalībnieki vēl pirms rakstiska akta noformēšanas ir paguvuši vienoties par darījuma būtiskām sastāvdaļām, abām darījuma pusēm ir tiesības prasīt vienam no otra, lai attiecīgajā aktā būtu atspoguļotas iepriekš norunātās vienošanās.

Civillikuma 1487.pantā ir norādīts, ka gadījumos, kad darījums zināmos apstākļos nav spēkā bez ierakstīšanas zemesgrāmatā, darījums tā dalībniekus saista pats par sevi arī bez tā ierakstīšanas zemesgrāmatās. Ar vienu nosacījumu, ka dalībnieki ir paguvuši jau mutiski vienoties par darījuma būtiskām sastāvdaļām, tādā gadījumā viņiem nevienam nav tiesību vienpusēji atkāpties un katrs no viņiem var prasīt no otra, lai tiktu darījums nostiprināts prasītajā rakstiskajā formā. Šeit gan jāpiebilst, ka šī saistība nozīmē tikai tiesību prasīt rakstisku aktu vai gluži otrādi pienākumu šādu aktu taisīt.

Brīvprātīgi izvēloties kādu no darījuma formām, dalībniekiem ir jāņem vērā, ka, ja viņi paredz kādreiz celt prasību uz darījuma pamata, tiesa izskatīs tikai rakstiski noformētus darījumus. Parasti jau rakstiskā veidā noformē darījumus ar nolūku nodrošināt pierādījumus (ja par pamatu ir šāds mērķis, tad darījums ir spēkā jau pirms rakstiskas formas noformēšanas, tiklīdz puses ir vienojušās) vai arī mērķis ir darījumam piešķirt juridisko spēku (šajā gadījumā darījums ir spēkā tikai pēc tā nostiprināšanas rakstiskā formā, līdz tam katra puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no darījuma).

Ja starp dalībniekiem rodas strīds par to ar kādu nolūku tapusi vienošanās par rakstiskas formas taisīšanu, tad pieņemts ir uzskatīt, ka vienošanās ir tapusi ar nolūku atvieglot pierādījumus. Jo sevišķi ir spēkā šis vienošanās mērķis, ja puses par rakstisku darījuma noformēšanu ir vienojušās pašās beigās, pēc tam jau, kad paguvušas vienoties par visiem citiem darījuma tiesiskajiem jautājumiem.

Civillikums nediktē priekšā nekādus rakstisku darījumu noformēšanas paraugus, formas pie kurām būtu nepieciešams pieturēties. Darījuma dalībnieki var brīvi izvēlēties rakstiska darījuma formu.

Vienīgais, ko nosaka Civillikums, lai rakstiski noformēts akts būtu par spēkā atzīstamu, ir ka vienpusējos darījumos aktu jāparaksta saistītajam vai viņa vietniekam, pārējos darījumos jābūt visu dalībnieku vai viņu vietnieku parakstiem uz visiem eksemplāriem, kas pavairoti izdalīšanai (izņēmums var būt paša dalībnieka akta eksemplārs ar noteikumu, ka uz citiem eksemplāriem, kuri izdalīti pārējiem dalībniekiem, ir viņa paraksts).

Ja darījuma dalībnieks neprot rakstīt, viņš var uzdot parakstīties savā vietā citai personai, šo faktu ar saviem parakstiem ir jāapliecina diviem lieciniekiem.

Civillikums pasludina ļoti plašu brīvību darījuma dalībniekiem darījuma formu izvēlē. Tāpat netiek doti arī nekādi ierobežojumi, diktējot un norādot kaut kādus paraugus, pie kuriem būtu jāpieturas noformējot aktus.

7. Laiks un vieta tiesiskā darījumā

Šī Civillikuma apakšnodaļa skaidro laika un vietas nozīmi tiesiskos darījumos. Tā piemēram civillikums nosaka, ka ja gadiem vai mēnešiem aprēķināmā laika beigas iekrīt mēnesī, kuram nav attiecīga datumu (30.februāris), tad noteiktais laiks izbeidzas šī mēneša pēdējā datumā.

Ja termiņa notecējums piešķir kādai no darījuma pusēm noteiktu tiesību, tad viņš var to realizēt jau pēdējā termiņa dienā. Savukārt, ja beidzoties termiņam, kādam ir jāzaudē kāda tiesība, tad šī persona var vēl darboties termiņa pēdējā dienā un viņa tiesības pilnība izbeidzas tikai šai dienai beidzoties.

Darījumos nozīmīgu lomu var spēlēt personas atrašanās vieta, tās atrašanās tajā vai arī prombūtne.

Prombūtnes definējums pēc Civillikuma: “Par promesošu uzskatāms tas, kas atstājis valsts robežas”.[4] Promesošām personām ir pielīdzināmi vēl nepiedzimuši bērni, nepilngadīgie, garā vājie un citādi smagi slimi cilvēki.

Likums promesošos aizsargā tikai tad, ja tie atrodas prombūtnē svarīgu iemeslu dēļ un nav svarīgu iemeslu dēļ iecēluši sev vietniekus. Iemesla svarīgumu izvērtē tiesa. Prombūtnē pielīdzinātās personas (garā vājie utml.) likums aizsargā tikai tajos gadījumos, ja tiem nav aizbildņu vai aizgādņu, vai arī tie ir kaitējuši paši sev bez aizbildņu ziņas.

Šajā apakšnodaļā doti skaidri un saprotami noteikumi par termiņu rēķināšanu un tiesību realizāciju termiņā. Šeit gan jāpiebilst, ka apskatot noteikumus par izpildījumu vietu ir jāaplūko arī Civillikuma 1820.-1827.panti.

8. Tiesiska darījuma iztulkošana

Civillikums īsumā definē galvenās prasības pēc kurām ir jāvadās iztulkojot darījumu. Un pirmkārt tas būtu - tulkojot noskaidrot dalībnieku īsto gribu, nedrīkst darījumu tulkot burtiski tādējādi zaudējot dalībnieku izteiktās gribas patieso jēgu. Bez tam tulkojot būtu jānoskaidro darījumu tiesiskais pamats un mērķi.

Likums nosaka, ka tumši un pretrunīgi gribas izteikumi nemaz nav tulkojami un atzīstami par neesošiem.

Kopumā Civillikums, salīdzinot ar ārvalstu likumiem, darījumu iztulkošanai velta maz uzmanības. Tajā galvenokārt pievērsta uzmanība jēdzienu un vārdu nozīmes noskaidrošanai. Ķeroties pie darījuma iztulkošanas, vajadzētu ņemt vērā arī normas par gribas īstumu (Civillikuma 1437., 1440.-1468., 1524.panti).

Secinâjumi

Otrajā apakšnodaļā dažos pantos galvenokārt uzmanība pievērsta lietām, ir runāts par atvietojamām un neatvietojamām lietām, taču būtu nepieciešams piezīmēt, ka izvēles tiesības un citi noteikumi attiecas arī uz citiem darījuma priekšmetiem. Pants 1421. kļūst vieglāk izprotams tikai tad, ja paralēli aplūko Romiešu tiesības. Svarīgi, ka likums labiem tikumiem un arī reliģijai ar piešķīris juridiska kritērija svaru.

Civillikuma trešajā apakšnodaļā runājot par to gadījumu uzskaitījumu, kad maldība atzīstama par svarīgu, Civillikums sniedz diezgan šauru šo gadījumu uzskaitījumu. Šeit vēl jāpiebilst, ka liela nozīme ir kļūdaino pieņēmumu izcelsmes noskaidrošanai. Tāpat arī Civillikums nesniedz tiešas atbildes uz visiem jautājumiem, tostarp kā rīkoties attiecībā uz darījumu, ja viena puse nojauš par to, ka otra nepareizi izprot situāciju, bet klusē. Rakstot par viltu Civillikumā nav tiešas norādes par to vai minētajai otrai pusei ir vai nav jābūt darījuma dalībniecei. Grūtības tāpat rada kritēriju izvērtēšana par to, cik spēcīgiem ir jābūt draudiem, lai padošanos tiem varētu atzīt par darījuma apstrīdēšanas pamatu.

Piektajā apakšnodaļā Civillikums pasludina ļoti plašu brīvību darījuma dalībniekiem darījuma formu izvēlē. Tāpat netiek doti arī nekādi ierobežojumi, diktējot un norādot kaut kādus paraugus, pie kuriem būtu jāpieturas noformējot aktus.

Sestajā apakšnodaļā doti skaidri un saprotami noteikumi par termiņu rēķināšanu un tiesību realizāciju termiņā. Šeit gan jāpiebilst, ka apskatot noteikumus par izpildījumu vietu ir jāaplūko arī Civillikuma 1820.-1827.panti.

Septītajā apakšnodaļā Civillikums salīdzinot ar ārvalstu likumiem darījumu iztulkošanai velta maz uzmanības. Šeit galvenokārt pievērsta jēdzienu un vārdu nozīmes noskaidrošanai.

Literatûras saraksts

1. L.Birziņa, “Romiešu tiesības”, Rīga, 1997.

2. K.Torgāns, “Komentāri pie Civillikuma Saistību tiesību daļas nodaļām”, Rīga, 1996.

[1] Latvijas Republikas normatīvie akti. Civillikums. 4.d.1403.p.

[2] L.Birziņa, “Romiešu tiesības”, Rīga, 1997., 76.lpp.

[3] Latvijas Republikas normatīvie akti. Civillikums. 4.d.1428.p.

[4] Latvijas Republikas normatīvie akti. Civillikums. 4.d.1500.p.

Bezmaksas referāti skolai

Tiesisks darījums