Tiesu sistēma Latvijā

IEVADS

          Pēc 1990.gada 4.maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pasludināšanas kā viens no pirmajiem uzdevumiem tika izvirzīta tiesu reforma. Valstī sākās jaunas tiesību aizsardzības iestāžu sistēmas izveide, kuras attīstībā ir vērojami trīs ceļi. Proti:

1) dažas tiesību aizsardzības iestādes kā nevajadzīgas, neatbilstošas pēc būtības mūsu valsts iekārtai beidza pastāvēt;

2) izveidojās jaunas, agrāk nebijušas tiesību aizsardzības iestādes, kuru izveidi diktēja valstiskās nostiprināšanas nepieciešamība;

3) bet tās, kuras turpināja darboties un bez kurām nav iedomājama tiesiska valsts, pārdzīvoja un vel joprojām pārdzīvo pārveides, pilnveides procesu, mainot savu darbības tiesisko pamatu.

          Primārais uzdevums nacionālās tiesu sistēmas izveidē kļuva savas Latvijas Republikas Prokuratūras radīšana. 1990. gada 26. septembrī tika pieņemts likums “Par prokurora uzraudzību Latvijas Republikā”. Šis likums būtiski nemainīja ne prokuratūras uzbūvi, ne funkcijas, jo nebija vēl izstrādāta tiesu reformas koncepcija.

Galvenais uzdevums tajā laikā bija neatkarības iegūšana un Maskavas diktāta nepieļaušana praktiskajā tiesvedībā, tāpēc ļoti svarīgi bija maksimāli īsā laikā pārņemt visu darba apjomu savā kontrolē. Pateicoties vispārējam patriotisma un profesionālā lepnuma noskaņojumam pašu prokuratūras darbinieku vidū, mēneša laikā no likma pieņemšanas brīža visos rajonos un pilsētās darbību uzsāka un prokuroru pienākumus veica jaunās tiesiskās valsts institūcijas struktūras. Līdz ar to bija radīti visi nepieciešamie priekšnoteikumi Latvijas tiesu reformas koncepcijas sagatavošanai un  nacionālā pirmstiesas izmaklēšanas un tiesu sistāmas modeļa izstrādāšanai un iedzīvināšanai. 1992.gada 15.decembrī tika pieņemts likums “Par tiesu varu”, pēc kā sekoja likumi : “Advokatūras likums”, “Zemesgrāmatu likums”, “Notariāta likums”, “Prokuratūras likums”, “Satversmes tiesas likums”, kuri sagatavoja tiesisko bāzi reformas veikšanai attiecīgajās institūcijās. Saskaņā ar jaunajiem likumiem minētās institūcijas būtiski mainīja savu statusu, kļūstot par neatkarīgām tiesu varai piederošām institūcijām.

          Valstī notiekošās tiesu reformas gaitā darbu ir uzsākušas 5 apgabaltiesas, ir likvidēta Saimnieciskā tiesa, kura neietilpa vispārējā tiesu sistēmā un kuras spriedumus faktiski nevarēja pārsūdzēt. Pozitīvs moments, kad tiesu sistēmā ieviesta apelācijas tiesvedība, kuras būtība ir novērst iespējamās tiesu kļūdas, izskaitot lietu atkārtoti pēc būtības augstākā tiesu instancē. Būtiskas pārmaiņas ir skārušas Augstākās tiesas struktūru. Izpildot Latvijas Republikas likuma “Par tiesu varu” 44.pantu un 50.pantu, Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnums 1995.gada 3.oktobrī izveidoja Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senātu ar Civillietu  departamentu un Krimināllietu departamentu un Augstākās tiesas palātas - Civillietu tiesu palātu un Krimināllietu tiesu palātu. Administratīvo lietu departaments netika izveidots. Ir izveidota Satversmes tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas Latvijas Republikas Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajā kārtībā izskatīs lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmai, kā rī citas ar Satversmes tiesas likumu tās kompetencē nodotās lietas.

          Tiesu reformas kvalitatīva virzība tiek īstenota, pievēršot lielu nozīmi tiesnešu sagatavošanai un kavlifikācijas celšanai, kur zināma nozīme ir Tiesnešu mācību centram, kas tika izveidot, pateicoties Latvijas Tiesnešu biedrības un Amerikas Juristu apvienības Centrāleiropas un Austrumeiropas juridisko inicatīvu nodaļas inicitīvai un atbalstam.

          Tiesu reforma valstī turpinās, kaut arī ieviests apelācijas process,reorganizēta Augstākā tiesa un veikti citi ar tiesu reformu saistīti struktuālie pārkārtojumi.

          Cilvēki mūsu valstī aizvien biežāk griežas pēc palīdzības tiesā un saskarsme ar tiesu no dienas dienā palielinās, jo tiesa ir tā pēdējā instance, kurā jāatrisina un jānodrošina likuma izpilde.

          Jāpiekrīt Latvijas Republikas ģenerālprokurora J.Skrastiņa teiktajam, ka tiesu reformas strukturālo pārkārtojumu procerss ir tikai reformas pirmā daļa. Šī apstākļa nenovērtēšana, reformas valstiska neatbalstīsāna var novest pie uzraudzības sistēmas kompromitēšanas, pat atteikšanās no tās, kas varētu būt liktenīgi tiesu sistēmai un valstij kopumā.

TIESU VARAS RAKSTUROJUMS LATVIJAS REPUBLIKĀ

          Katrai personai mūsu valstī ir tiesības uz tiesas lietas izskatīšanu likumā noteiktajā kārtībā. Latvijā tiesu spriež tikai tiesa. Saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" tiesu vara Latvijā pieder rajonu (pilsētu) tiesām, apgabaltiesām, Augstākajai tiesai un Satversmes tiesai. Vienlaiku ar minēto likums nepieļauj speciālu (ārkārtēju) tiesu izveidošanu, kuras neievēro ar likumu noteiktās procesuālās normas un aizstāj augstākminētās tiesas.

          Tiesu lietu izskatīšanas principus un kārtību nosaka;

          Satversme;

          Likums "Par tiesu varu";

          Civilprocesuālais likums;

          Kriminālprocesuālais likums;

          Administratīvi procesuālais likums;

          Likums "Par bijušās Valsts drošibas komitejkas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu";

          Satversmes tiesas likums;

          Likumi , kas nosaka nekustamo īpašumu ierakstīšanu un ar tiem saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatās.

          Katrai personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās dzīvības, veselības , personiskās brīvības, goda, cieņas un mantas apdraudējumiem, garantējot tai tiesības, lai uz pilnīgas līdztiesības pamata, atklāti izskatot lietu neatkarīgā un objektīvā tiesā, tiktu noteiktas šīs personas tiesības un pienākumi vai pret to vērstās apsūdzības pamatotība, ievērojot visas taisnīguma prasības. Tiesā visas personas ir vienlīdzīgas neatkarīgi no personas izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, izglītības, valodas, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida un rakstura, dzīvesvietas, politiskajiem vai citiem uzskatiem.

          Tas nozīmē, ka visām personām tiek piemērotas vienas un tās pašas spēkā esošo likumu normas. Visas personas, kas piedalās procesā , īsteno savas tiesības un izpilda pienākumus atbilsoši likumā nnoteiktajam procesuālajam stāvoklim. Nevienam procesa dalībniekam netiek piešķirtas nekādas privilēģijas. Tiesvedības īpatnības nepilngadīgo lietās un to personu lietās, kuras savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pašas īstenot tiesības uz aizstāvību, izreit no nepieciešamības reāli nodrošināt šo personu tiesību un likumisko interšu garantijas, lai viņi savas tiesības varētu lietot tāpat kā visas citas personas.

          Tiesas Latvijā izskata civillietas, krimināllietas un administratīvās lietas , bet Satversmes tiesa Latvijas Republikas Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata litas par likumu un citi normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar satversmes tiesas likumu tās kompentecā nodotās lietas.

          Lai tiesas varētu sekmīgi risinātsavus uzdevumus, spriest tiesu, tai , kā to paredz viens no galvenajiem tiesiskas valsts nosacījumiem, ir jābūt neatkarīgai. Tiesu varas neatkarības princips ir ietverts Satversmeē, likumā "Par tiesu varu" , kura 10.pants nosaka, ka, spriežot tiesu, tiesneši un tiesas piesēdētāji ir neatkarīgi un pakļauti likumam. Tiesnešu neatkarība un likumpakļautība pieder pie tiesvedības pamatprincipiem. Tā attiecas ne vien uz tās iztiesāšanas stadiju, bet uz visām tiesnešu un tiesas procesuālajām darbībām. Tiesnešu neatkarības un likumpakļautības principa procesuālā izpausme ir tā, ka tiem tiek nodrošināti apstākļi, kas izslēdz blakusietekmi, izspriežot lietas. Tiesnešu apspriedes un sprieduma taisīšanas laikā apspriežu istabā drīkst atrasties tikai tiesneši, kas ir tiesas sastāvā iztiesamajā lietā. Citu personu personu klātbūtne apspriežu istabā nav atļauta. Šis noteikums garantē tiesnešiem mierīgus apstķļus spriedumā izšķiramo jautājumu apspriešanai bez svešas ietekmes no ārienes. Tiesnešu apspriedes noslēpumu garantē arī Kriminālprocesa likuma norama, ka apspriedes pārtraukumā tiesneši nedrīkst izpaust viedokļus, kādi izteikti apspriedes laikā. Ja taisot spriedumu, tiek pārkāpts apspriedes istabas noslēpums, spriedums katrā ziņā atceļams.. Nekādas iestādes un amatpersonas nedrīkst dot tiesnesim speciālus norā'dijumus, kā īsti izspriežama konkrētā iztiesājamā lieta . No tiesnešu neatkarības un likumpakļautības principa izreit visu tiesas lēmumu patstāviba. Principi, kas garantē tiesu varas neatkarību, ir iuekļauti daudzos starptautisko organizāciju dokumentos.

          Šo jautājumu risināšanai ir izveidotas vairākas nacionālas un starptautiskas juristu organizācijas, apvienības, kas tiesu varas neatkarības nostiprināšanā saskata garantu

1)    visu cilvēku vienlīdzībai likuma priekšā,

2)    nevainīguma prezumpcijas ievērošanai,

3)    tiesībām savas intereses aizstāvēt tiesā, kura ir likumīgi izveidota, kompenetnta, neieinteresēta un neatkarīga.

Tiesu neatkarību garantē valsts, pirmām kārtām nosakot nepieļaujamību iejaukties tiesas darbā. Blakus jau minētajam likums "Par tiesu varu" nosaka, ka likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā aizliegtas demonstrācijas un piketi tiesu ēku telpās,jebkura tiesneša vai tiesas priekšsēdētāja ietekmēšana un iejaukšanās tiesas spriešanā sodāma likumā noteiktajā kārtībā. Likums nosaka, ka nevienam nav tiesību pieprasīt no tiesneša pārskatu vai paskaidrojumus par to, kā izskatīta konkrētā lieta, vai arī apspriedes laikā izteikto viedokļu izpaušanu.

          Iepriekš minētais nav vienīgais kā valsts garantē tiesu neatkarību. Līdztekus minētajam likums "Par tiesu varu" nosaka arī citas garantijas formas.Un, proti, ir noteikta atbildība par necieņu pret tiesu, kas var izpausties gan kā nepakļaušanās tiesai, kā izvairīšanās no ierašanās tiesā un tiesaspiesēdētāju goda aizskaršana sakar'ar tiesas spriešanu, kā arī citu darbību, ar kurām izrādīta necieņa pretb tiesu, veidā.

          Latvijas Krimināl kkodeksā ir paredzēta krmininālatbildība par iejaukšanos lietu izskatīšanā, proti, par tiesneša vai tiesas piesēdētāja jebkādu ietekmēšanu nolūkā likt šķēršļus vispusīgai, pilnīgai un objektīvai konkrētās lietas iztiesāšanai un panākt nelikumīga tiesas nolēmuma pieņemšanu un pasludināšanu (Latvijas KK 169¹.p. 1.d.). Kriminālatbildība ir paredzēta arī par tiesnesmi vai tiesas piesēdētājam, kā arī viņu ģimenes locekļiem vai tuviem radiniekiem izteiktiem draudiem noslepkavot, lietot vardarbību vai iznīcināt manu sakarā ar tiesneša vai tiesas piesēdētāja darbību tiesas spriešanā (Latvijas KK 169³.p.). Latvijas KK169³.p.ir noteikta kriminālatbildībapar tiesneša vai tiesas piesēdētāja apvainošanu - goda aizskaršanu vai neslavas celšanu viņam sakarā ar viņa darbību tiesas spriešanā.

Lai tiesa varētu sekmīgi strādāt, lai tā patiešām būtu neatkarīga, nepieciešams nosacījums ir tiesneša un tiesu piesedē'taja neaizskaramība, uz ko norāda Satversme un likums "Par tiesu varu". Latvijas Republikas Satversmes 83. Un 84.pantā noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumama padotiun ka tiesnešus apstiprina Saeima un viņi ir neatceļami.

          Tādejādi tiesnesis , arī tiesas piesēdētājs ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildes laikā ir neaizsarams. Tas nozīmē, ka

1)       krimināllietu pret tiesnesi var ierosināt tikai Latvijas Republikas ģenerālprokurors;

2)       tiesnesi var apcietināt un saukt pie kriminā;latbildības tikai ar Saeimas piekrišanu;

3)       lēmumu par tiesneša apcietināšanu, piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļaušanu kratīšanai avr pieņemt tam īpaši pilnvarots Augstākās Tiesas tiesnesis;

4)       tiesnesim nevar piemērot administratīvos sodus, kā arī nedrīkst viņu aizturēt administratīvā kārtā. Par izdarīto administratīvo pārkāpumu tiesnesis atbild disciplinārā kārtā saskaņā ar likumu "Par tiesu varu" un Tiesnešu disciplinārās atbildības likumu;

5)       tiesnesis nav mantiski atbildīgs par zaudējumiem, kas radušies personai sakarā ar nelikumīgu vai nepamatotu tiesas spriedumu. Likumā noteiktajos gadījumos šos zaudējumus atrlīdzina valsts. Ja persona uzskata, ka tiesas lēmums ir nelikumīgs vai nepamatots, viņa ir tiesīga to pārsūdzēt likumā noteiktajā kārtībā,taču nevar celt tiesā prasību pret tiesnesi, kurš šo lietu izskatījis.

Attiecībā uz tiesas piesēdētāju likums "Par tiesu varu" nosaka, ka ar tiesas spriešanu saistīto pienākumu izpildes laikā viņu var saukt pie kriminālatbildības un apcietināt tikai ar tās pašvaldības piekrišanu, kura viņu ievēlējusi. Līdzīgi kā par tiesnesi, arī attiecībā uz tiesas piesēdētāju attiecas likuma normas, kas atļauj lēmumu par tiesas piesēdētāja piespiedu atvešanu, aizturēšanu vai pakļušanu kratīšanai pieņemt tam īpaši pilnvarotam Augstākās tiesas tiesnesim.

          Tiesneša un tiesas piesēdētāja neaizskaramību garantē arī likumā "Par tiesu varu" nostiprinātais tiesneša un tiesas piesēdētāja noraidījuma princips, kas nosaka, ka tiesnesis un tiesas pisēdētājs nevar piedalītiese tiesas izskatīšanā, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumāvai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti. Tiesnesis un tiesas piesēdētājs nevar piedalīties lietas izskatīšanā arī Korupcijas novēršanas likumā paredzētajos gadījumos. Saskaņā ar Latvijas Republikas Korupcijas novēršanas likums, kurš pieņemts Saeimā 1995.gada 21.septembrī, 5.pantu, tiesnesis ir valsts amatpersona, un uz viņu attiecas Korupcijas novēšanas likuma 6.panta prasības, kas nosaka aizliegumu amatpersonai sagatavot vai pieņemt lēmumus, un 8.panta prasības, kas nosaka sodīšanas funkciju ierobežošanu (uzlikt sodu vai izšķirt strīdu) attiecībā uz

1)    saviem radiniekiem;

2)    jautājumiem, kuru izlemšanu ietekmē vai var ietekmēt attiecīgās amatpersonas vai tās radinieku materiālās vai citas personiskās intereses;

3)    tām fiziskajām un juridiskajām personām, no kurām attiecīgā amatpersona vai tās radinieki gūst jabkāda veida ienākumus, izņemot ienākumus no kapitāla uzņēmējdarībās, ja šī kapitāla daļa nepārsniedz vienu % no attiecīgās uzņēmējdarbības kapitāla;

4)    tiem uzņēmumiem (uzņēmējdarbībām), kur attiecīgā amatpersona vai tās radinieki ir pārvaldes vai revīzijas institūciju locekļi, vai kur šai amatpersonai vai tās radiniekiem pieder vairāk nekā viens % kapitāla.

Radinieki augstākminētā izpratnē ir personas ,kuras ar valsts amatpersonu ir laulībā vai radniecībā līdz pirmajai pakāpei, kā arī brāļi un māsas.

          Minētajos gadījumos tiesnesim vai tiesas piesēdētājam sevi no pienākumu pildīšanas  jāatstata. Ja tas nav izdarīts, personas, kas piedalās procesā, var pieteikt noraidījumu tiesnesim vai tiesas piesēdētājam.

          Un visbeidzot tiesas varas neatkarību garantē likumā "Par tiesu varu" nostiprinātais - tiesas sprieduma likumīgais spēks. Likuma 16. Pants nosaka, ka tiesas spriedums stājas likumīgā spēkā pēc tam, kad izbeidzies tā pārsūdzēšanas vai noprotestēšanas termiņš un tas nav pārsūdzēts vai noprotestēts vai arī, izskatot sūdzību vai protestu , tas atstāts negrozīts, vai arī tas grozīts, spriedumu neatceļot. Spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms, tas ir saistošs tiesai,izskatot citas lietas , kas saistītas ar šo lietu. Likumīg'spēkā stājušam spriedumam ir likuma spēks, tas visiem ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

LIETU IZSKATĪŠANAS PAMATPRINCIPI

          Mūsu valstī tiesu spreiž tikai tiesa. Tiesa izskata civillietas, krimināllietas, administratīvās lietas. Katra lieta ir savādāka, individuāla, katru lietu spriežot, tiek piemērotas dažādas civilprocesa, kriminālprocesa vai administratīvā procesa normas. Taču iztiesāšanā jādarbojas un darbojas tādi vispārīgi noteikumi, uz kuriem balstās jebkuras lietas spriešana, neraugoties, vai tā ir krimināllieta, cilvillieta vai administratīvā lieta. Tie ir tā saucamie iztiesāšanas vispārīgie noteikumi. Lietu izskatīšanas principi ir likumiski, jo tie kā vispārīgas un vadošas procesuļas normas ir tieši noteiktas likumā, Latvijas Repiblikas Satversmē.

          Ikviens lietu izskatīšanas princips saistās citiem vai nu tiesī, vai arī ar citu principu starpniecību . Un kopumā , varētu teikt, izveidota pamatprincipu sistēma, kurā ietilpst šādi principi:

1)    patiesības noskaidrošanas princips;

2)    likumības princips;

3)    atklātuma princips;

4)    koleģitātes princips;

5)    tiesvedības valodas princips;

6)    aizstāvības princips;

7)    nevainīguma prezumpcijas princips;

8)    pušu līdztiesības princips;

9)    sacīkstes princips;

10)nepārtrauktības princips;

11)tiešuma un mutiskuma princips;

12)procesuālās ekonomijas princips.

Patiesības princips.

Nostiprināts likuma "Par tiesu varu 17.pantā. Tiesas pienākums , izskatot jebkuru lietu, ir pilnīgi, vispusīgi un objektīvi izmeklēt lietas apstākļus, noskaidrot objektīvo patiesību.Izskatot lietu, tiesa drīkst konstatēt faktus, tikai pamatojoties uz tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem. Patiesības princips jāsaprot arī kā nosacījums , ka lietas apstākļunoskaidrošanai var izmantot tikai tos pierādījumus, kuri iegūti likumīgā ceļā, atbilstoši procesuālajai kārtībai. Likums ir noteicis pierādīšanas līdzekļus (liecības, eksperta atzinumi, lietiskie pierādījumi, tiesu protokoli, citi dokumenti u.tt), un patiesības noskaidrošanas princips neatļauj patvaļīgi paplašināt pierādīšanas līdzekļu veidus.

Likumības princips.

Ir cieši saistīts ar patiesības noskaidrošans principu. Tas ir visu principu princips, jo bez likumības principa nav iedomājami un nespēj eksistēt citi lietu izskatīšanas principi. Likumības princips ir nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 18.pantā, un ar to jāsaprot, ka tiesvedība Latvijas Republikā tiek veikt saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanas aktiem. Likumības princips nozīmē prasību , lai tiesneši stingri pildītu likuma noteikumus un savā darbībā tos ievērotu.

Atklātuma princips

Tas ir nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 19.pantā. Atyklātuma princips nozīmē, ka lietas tiek izskatītas atkāti, tās ir brīvi pieejamas jebkurai personai, preses iestādēm ir tiesības ziņot par iztiesāšanas norisi. Lietu iztiesāšanas atklātums ir spēcīga juridikcijas un procesa dalībnieku likumiesko interešu garantija.Atklātuma princips attiecas uz lietu iztiesāšanu gan pirmajā, gan apelācijas, gan kasācijas instancē. Tas nozīmē, kā jau minēts, ka ikvienā tiesu instancē var būt kāt persona, kas sasniegusi 16 gadu vecumu. Personas, kas jaunākas par 16 gadiem, tiesas sēdē netiek pielaistas, izņemot  apsūdzētos, cietušos, lieciniekus izskatāmajā lietā. Taču, ja tas nepieciešams, tiesa var atļaut būt klāt tiesas sēdē arī šādām personām.

Taču no šī principa ir izņēmumi, proti likumā noteiktajos  gadījumos lietu izskatīšana ir pieļaujama slēgtā tiesas sēdē:

1)                              ja atkāta lietas izskatīšana ir pretrunā ar valsts noslēpuma saglabāšanas interesēm;

2)                              ja iztiesā lietas, kur noziegumu izdarījušas personas, kas nav sasniegušas 16 gadu vecumu;

3)                              lietas par dzimumnoziegumiem un citas lietas, lai netiktu izpausti lietas dalībnieku dzīves intīmie apstākļi;

4)                              kad nepieciešams nodrošināt cietušā, liecinieka vai citu lietas dalībnieku vai viņu radinieku drošību.

Arī slēgtās tiesas sēdēs pilnībā tiek ievēroti visi lietu izskatīšanas principi.

Koleģialitātes princips.

Tas ir nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 20.pantā. Latvijas Republikas tiesās lietas izskata koleģiāli, proti, vairāku tiesnešu sastāvā. Ir sastopami vairāki koleģilitātes veidi:

1)    tiesnesis un divi piesēdētāji;

2)    trīs tiesneši;

3)    trīs senatori.

Pirmās instances tiesās, neatkarīgi no tā, vai tā ir rajona (pilsētas) tiesa vai apgabaltiesa, lietu izskata tiesnesis un divi piesēdētāji, apelācijas instancē lietas izskata trīs tiesnešu sastāvā, bet kasācijas instancē trīs senatoru sastāvā.

Koleģilitātes principam lietu izskatīšanā ir izņēmumi. Likumā noteiktajos gadījumos tiesnesis lietas var izskatīt vienpersoniski.

Tiesvedības valodas princips.

 Tas ir nostiprināt likums "Par tiesu varu" 21.pantā un šis princips ir nepieciešamā garantija daudzu citu lietu izskatīšanas principu ievērošanai. Latvijas Republikā tiesvedība notiek valsts valodā., taču likums neaizliedz tiesai pieļaut citu tiesvedības valodu. Ja procesā piedalās persona, kas nepārvalda procesa valodu, tiesai jānodrošina tiesības liecināt, iepazīties ar tieas materiāliem, uzstāties tiesā tajā valodā, kuru šī persona pārvalda, tapat ir jānodrošina tulks.

Aizstāvības princips.

Ir nostiprināts likums "Par tiesu varu" 22. Pantā un ieņem vienu no vadošajām vietām. Aizstāvības princips ne tikai nozīmē tiesājamā aizstāvību un tiesības, bet paredz šo tiesību nodrošinājumu. Aizstāvības princips īstenojas divos veidos:

1)     kā personiskā aizstāvība , kad tiesājamajam pašam ir tiesības sevi aizstāvēt

2)     kā valstiskā aizstāvība, kad pēc tiesājamā lūgumu vai procesa virzītāja iniciatīvas aizstāvību veic advokāts.

Aizstāvības principu garantē valsts, nodrošinot advokātu.Likumā ir noteikti gadījumi, kas aizstāvība ir obligāta:

1)    lietās par nepilngadīgo noziegumiem;

2)    lietās par mēmiem, kurliem, akliem un citām personām, kuras savu fizisko vai psihisko trūkumu dēļ nespēj pašas izlietot savas tiesības uz aizstāvību;

3)    lietas par personām,kuras neprot valodu, kurā notiek tiesvedība;

4)    lietās par noziegumiem, par kuriem var piespriest nāves sodu;

5)    ja tiesājamo aizstāvības interesēs ir pretrunas un vienam no vi'ņiem ir aizstāvis.

Nevainīguma prezumpcijas princips.

Tas nozīmē, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu nozieguma izdarīšanā un sodīt pirms viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stējušos tiesas spriedumu. Princips nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 23.pantā

Pušu līdztiesības princips.

Garants iztiesāšanas objektivitātei un pateisības noskaidrošansi lietā, kā arī garants dalībnieku likumisko  interešu nodrošināšani ir likumā "Par tiesu var" 24. Pantā nostiprinātais pušu līdztiesības princips, kas nosaka, ka pusēm ir vienādas tiesības iesniegt pierādījumus, piedalīties nopratināšanā, pierādījumu pārbaudē un novērtēšnā, iesniegt pieteikumus, izteikt savu viedokli jebkurā jautājumā, kam ir nozīme ,lietas izspriešanā, un runāt tiesu debatēs.

          Savas tiesības puses iztiesāšanas laikā lieto procesuālās sacīkstes formā, kas izpaužas, pusēm īstenojot līdztiesības principu pierādījumu iesniegšanā, pārbaudē, pušu debatēs un veicot citas procesuālās darbības.Princips nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 25.pantā.

Nepārtrauktības princips

Tiesas sēde katrā lietā noris nepārtraukti, izņemot laiku, kas nepieciešams atpūtai, līdz ar to lkuma "Par tiesu varu" 26.pantā reglamentētais iztiesāšanas nepārtrauktības princips garantē iztiesāšanas vienotu norisi, nodrošina procesa kā vienotas norises uztveri, pierādījumu izmeklēšanas pārskatmāmību.

Tiešuma un mutiskuma princips.

Tas ir nostiprināts likuma "Par tiesu varu" 27.pantā . Iztiesāšanas tiešums ir viena no patiesības noskaidrošanas garantijām.Lai būtu optimāla iespēja nodibināt patiesību, ir nepieciešama tāda procesuāla kārtība, kur tiesneši, tiesas piesēdētāji un tiesas sēdes dalībnieki visus pierādījumus var tvert tieši (redzēt, dzirdēt) no pirmavota.

TIESU SISTĒMA

          Tiesu sistēmu Latvijā veido visas valstī pastāvošās tiesas kopumā, proti, rajonu (pilsētu) tiesas, apagabaltiesas, Augstākā tiesa un satversmes tiesa, kas norādītas 1992. Gada 15.decembra likumā "Par tiesu varu". Tiesu kopums ir uzskatāma ne vienkārši par mehānisku tiesu apkopojumu, bet par sistēmu. Organizatorisko saistību raglamentē likums "Par tiesu varu", bet funkcionālo - kriminālprocesuālie, civilprocesuālie un administratīvi procesuālie likumi.

          Tiesu sistēma Latvijā ir organizēta un darbojas uz vispārējiem lietu izskatīšanas un tiesu organizācijas principiem, kas jau apskatīti iepriekšējā nodaļā.Tiesu sistēmas raksturīgākā iezīme ir , ka tiesas Latvijā izveidotas atbilstoši Latvijas Republikas administratīvi territoriālajam iedalījumam. Tiesu sistēmas pirmais posms ir rajonu (pilsētu) tiesa, seko apgabaltiesa un Augstākā tiesa. Atsevišķu vietu tiesu sistēmā ieņem Satversmes tiesa. Latvijā darbojas trīs instanču tiesas - pirmās instances tiesas, apelācijas instances tiesa un kasācijas instances tiesa.