EIROPAS SAVIENĪBAS TRĪS PĪLĀRI (spilveni)

Sociālo Tehnoloģiju augstskola

Tiesību zinātņu fakultātes

Neklātienes nodaļas

Latviešu plūsmas

1.kursa studenta

Raivja Jēgermaņa

(studenta apliecība

Nr.R-2000-582)

R E F E R Ā T S

EIROPAS INTEGRĀCIJAS PAMATOS

“EIROPAS SAVIENĪBAS

TRĪS PĪLĀRI”

Rīga, 2000

S A T U R S

Saturs ……………………………………………………………..... 2.lpp.

Ievads …………………………………………………………..…... 3.lpp.

1.nodaļa

“1.pīlārs – Ekonomiskā un monetārā politika” …….……….. 4.lpp.

2.nodaļa

“2.pīlārs – Kopīgā ārlietu un drošības politika” ………….… 6.lpp.

3.nodaļa

“3.pīlārs – Sadarbība tieslietās un iekšlietās”….………….… 8.lpp.

Nobeigums ………………………………………………………... 10.lpp.

Izmantotās literatūras saraksts ……………………………………. 11.lpp.

I E V A D S

          Eiropas Savienības        struktūru mēs nosacīti varam salīdzināt ar māju, kura ir tapusi ilgi, bet toties ir uzbūvēta pamatīgi. Pamati ir ikvienas mājas galvenais elements, kas nosaka tās stabilitāti. Eiropas Savienības ēkas fundamentu veido gandrīz 50 gados nostiprinātais un neatgriezeniskais integrācijas process. ES valstis ir izgājušas visas tās pakāpes, kuras saliedē valstis un savstarpēji saista. Tā ir sākotnējā iepazīšanās un attiecību veidošana, ko varam saukt arī par komunikāciju. Uz tās savukārt radās stabila un daudzveidīga sadarbība, kura likumsakarīgi valstis aizveda līdz integrācijai. Ir skaidri iezīmējušies pīlāri, uz kuriem ir celta ES ēka, kā arī tās jomas, kurās ES veido kopīgo politiku (lauksaimniecība, zvejniecība, transporta attīstība, reģionu attīstība:

1.pīlārs. Ekonomiskā un monetārā politika.

2.pīlārs. Kopīgā ārlietu un drošības politika.

3.pīlārs. Sadarbība tieslietās un iekšlietās.

Eiropas Savienības Padome Eiropas Savienības Ministru Padome Eiropas parlaments Eiropas Komisija
I pīlārs	II pīlārs	III pīlārs
Kopējā likumdošana:	Kopējā politika:	Sadarbība:
iekšējais tirgus    pilsoņu tiesības    apkārtējās vides saglabāšana    reģionālā politika    sociālā politika    lauksaimniecības politika	dalībvalstu drošības stiprināšana   starptautiskās drošības un miera stiprināšana pasaulē saskaņā ar ANO hartu un EDSO principiem   starptautiskās sadarbības sekmēšana   sadarbības ar Rietumeiropas Savienību	imigrācijas kontrole   patvēruma meklētāju politika   narkotiku apkarošana   cīņa pret noziedzību   policijas sadarbība

1.NODAĻA

“1.PĪLĀRS – EKONOMISKĀ UN MONETĀRĀ POLITIKA”

          Visaugstākā (ekonomiskā un monetārā politikā) integrācijas pakāpe ir sasniegta I pīlārā, jo no 1993.gada 1.janvāra dalībvalstis sāka darboties vienotā iekšējā tirgus apstākļos, kas radīja līdzīgus nosacījumus visu valstu cilvēkiem ekonomiskā darbībā, ietaupot laiku, naudas līdzekļus un neradot birokrātiskus ierobežojumus. Tas attiecas gan uz strādāšanu, gan studēšanu, gan ceļošanu. ES valda brīva konkurence, nevienu neierobežojot vai īpaši neatbalstot.

Ekonomiskā un monetārā savienība

Ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) mērķis ir radīt stabilitāti Eiropas Savienībā, kas sekmētu tās tālāku ekonomisku izaugsmi un palielinātu tās lomu pasaules politikā. EMS izveidi noteica daudzi iekšēji un ārēji faktori. Eiropas Kopienas plāns – radīt kopēju tirgu un izstrādāt saskaņotas politikas – nebūtu iespējams bez ekonomiskās un monetāras savienības izveidošanas. Tādēļ jau samitā Hāgā 1969.gada dalībvalstis vienojās par šādas Savienības radīšanu. Taču 70.gados Eiropas Kopiena saskārās ar starptautiskās monetārās sistēmas krīzi, kuras pārvarēšanai dalībvalstīm nebija izstrādāti līdzekļi. EK valstīs sāka pieaugt inflācija, bezdarba līmenis, samazinājās ekonomiskās izaugsmes tempi. Šī krīze atvirzīja EMS ieviešanas termiņus, bet reizē tā arī pastiprināja dalībvalstu pārliecību par EMS izveides nepieciešamību.

1988.gadā valstu vadītāji vienojās par to, ka ir nepieciešams izstrādāt ekonomiskās un monetārās savienības izveides programmu. 1989.gada aprīlī tika publicēts Delora ziņojums[1], kurā minētas trīs EMS ieviešanas pakāpes un kritēriji valstu dalībai tajā. Pirmā pakāpe sākās 1990.gada jūlijā, kuras gaitā bija jālikvidē visi valūtu un kapitāla plūsmas ierobežojumi. 1994.gada janvārī iesākās otrā pakāpe, kurā bija jāpanāk dalībvalstu ekonomisko politiku tuvināšana un galveno rādītāju izlīdzināšana, kas palīdzētu sagatavoties EMS ieviešanas noslēguma posmam. Trešā pakāpe sākās 1999.gada janvārī ar pakāpenisku pāreju uz vienotu Eiropas valūtu un monetārās sistēmas darbību, savukārt naudas zīmes eiro aizstās nacionālās valūtas 2002.gadā.

Kopējā lauksaimniecības politika

          Lauksaimnieciskā ražošana ir stipri atšķirīga no rūpnieciskās, tādēļ ES saskatīja nepieciešamību domāt par kopēju politiku, lai sekmētu katras valsts spēju saražot nepieciešamo produkciju, iestājoties pret nekontrolējamiem faktoriem – klimatiskajiem apstākļiem, pārprodukciju, cenu mainīgumu. Eiropas Savienība ir noteikusi atbalstu lauksaimniekiem, lai palīdzētu vājākajiem. Eiropas Savienība aizsargā lauksaimniekus ar augstas ievedmuitas nodevas palīdzību, kas tiek ieskaitīta speciālā lauksaimniecības atbalsta fondā. Tādējādi ES aizsargā savus ražotājus no lēto produktu ieplūšanas ES tirgū, ar finansiāliem līdzekļiem iestājas pret pārprodukciju, organizē tirgu, nosaka kvotas noteiktām preču kategorijām.

          Īstenojot mērķtiecīgu lauksaimniecības politiku, ir izlīdzināts pilsētu un lauku labklājības līmenis. Pateicoties attīstītajai mehanizācijai un augstajai ražībai, ir strauji uzlabojies dzīves līmenis laukos.

Reģionālā politika

          ES ietilpst ne tikai valstis, bet arī reģioni, kuriem ir savdabīga vēsturiska pieredze, kultūras mantojums un labklājības līmenis. Attīstoties integrācijas procesiem Savienības ietvaros, acīmredzamas kļuva atšķirības starp ES plaukstošākiem apgabaliem, kā Groningena Nīderlandē un Hamburga Vācijā un daudz atpalikušiem reģioniem Īrijā, Grieķijā un Portugālē. ES dalībvalstis sāka domāt par šo atšķirību līdzsvarošanu. Tādēļ ES izveidoja strukturālos fondus, lai sekmētu mazāk attīstīto apgabalu izaugsmi. Lai palīdzētu trūcīgākajām valstīm – Grieķijai, Spānijai, Portugālei un Īrijai – izveidoja Kohēzijas fondu, kura izmantošanu noteica attiecīgā reģiona stāvoklis, pieprasītā finansējuma mērķis, administrēšanas struktūru spēja šos līdzekļus izmantot un papildināt ar nacionālo fondu līdzekļiem, Kohēzijas fonda līdzekļi galvenokārt tiek ieguldīti infrastruktūras uzlabošanai un vides uzlabošanai.

2.NODAĻA

“2.PĪLĀRS – KOPĪGĀ ĀRLIETU UN DROŠĪBAS POLITIKA”

Kopīgās ārējās un drošības politikas (KĀDP) veidošanas sākotnējais nolūks bija rast risinājumu vairākiem iekšēja un ārēja rakstura jautājumiem. Iekšēji Kopīgā tirgus izveidošana un virzība uz Ekonomisko un monetāro savienību (EMS) radīja nepieciešamību virzīties arī  uz politisku savienību, kuras galvenais elements būtu KĀDP. Ārēji no Eiropas tika gaidīta ekonomikas sasniegumu izmantošana politiskās ietekmes palielināšanai, kā arī stabilitātes radīšana Eiropas robežu tuvumā.

1991.gada Māstrihtas sarunas par ES līguma izveidi risinājās ģeopolitisko satricinājumu gaisotnē, kuri skāra Eiropu pēc komunisma sabrukuma. Šīm sarunām neizdevās nedz aptvert, nedz arī uzsākt risināt samilzušās problēmas, kas radās sakarā ar Vācijas apvienošanos, dramatiskajām pārmaiņām Centrāleiropā un Padomju Savienības izjukšana.

Uz KĀDP izveidošanu tika liktas daudzas cerības, jo tā ietvēra daudz ciešāku sadarbību nekā līdzšinējais Eiropas Politiskās sadarbības (EPS) modelis. Eiropas Savienības Padome iesaistījās ne tikai kā atsevišķa institucionāla struktūra, bet arī kā instance, kuras kompetencē ietilpst mandātu izsniegšana kopējām aktivitātēm.

Līguma V sadaļa ietvēra ievērojamu skaitu uzlabojumu, piemēram, tika atcelts aizliegums pievērsties noteiktām jomām (tagad varēja apspriest ar militāro jomu saistītus jautājumus), noteikumus vienotai rīcībai (Paragrāfs J.3), un noteikumus par vairākumu balsošanā, kaut arī to paredzēja tikai vienotās rīcības un kopīgās nostādnes ieviešanai (Paragrāfs J.2), tika iekļauti jautājumi par drošību un aizsardzību (Paragrāfs J.4), paredzot Rietumeiropas Savienību (RES) kā “Eiropas Savienības attīstības neatņemamu sastāvdaļu”[2]. Līguma galarezultāts atspoguļoja kompromisu starp Kopienas pieejas aizstāvjiem (astoņas valstis ar Vāciju vadībā) un starpvaldības pieejas aizstāvjiem (četras valstis ar Lielbritāniju un Franciju vadībā). Vienprātības nepieciešamība Starpvaldību Konferencē (SVK) deva iespēju starpvaldības ideju aizstāvošajai minoritātei tikt ņemtai vērā.

Tādējādi tika izveidota pīlāru struktūra, kur KĀDP balstās uz citiem nosacījumiem (starpvaldību pieejā – arī trešais – tieslietu un iekšlietu pīlārs), nekā lietoti pirmajā pīlārā. Žaks Delors uzskatīja, ka šāda veida izmaiņas radīs apjukumu un neskaidrības. Diemžēl viņa prognozes piepildījās; par to liecina daudzie Eiropas Savienības strīdi par kompetences jomu sadali starp pīlāriem.

Ir svarīgi atbildēt uz pašu galveno jautājumu – kāpēc ir nepieciešama KĀDP ? Atbildei uz šo jautājumu ir četri aspekti.

1.     Eiropas viedoklis pasaules mērogā tiks uzklausīts tikai tad, ja šis viedoklis būs vienots. Citādi Eiropas viedoklis netiks uzklausīts nemaz, un šāda situācija ir pretrunā tās kopējām interesēm.

2.     Aukstā kara beigas ir dramatiski izmainījušas Eiropas Savienības stratēģisko struktūru. Padomju Savienības drauds ir izzudis, taču radušies daudzi citi. Tie ir dažāda rakstura konflikti, kuri var pārsviesties uz kaimiņu valstīm vai krasi saasināties, terorisms, ekstrēmisms, fundamentālisms, starptautiskā noziedzība un ieroču kontrabanda, tajā skaitā nelegālā tirdzniecība ar radioaktīvajām vielām. Dalībvalstu kopīgai darbībai neapšaubāmi būtu lielāka ietekme nekā atsevišķu valstu aktivitātēm.

3.     Amerikas Savienotās Valstis ir ievērojami samazinājušas savu klātbūtni Eiropā, kas nozīmē pieaugošu Eiropas atbildību par savas drošības jautājumiem.

4.     Līgums par obligātu pienākumu ES uzliek KĀDP izveidi. Tās ir juridiskas saistības, kuras pieņēmušas un apņēmušās respektēt visas dalībvalstis.

Visu minēto iemeslu dēļ ES ir nepieciešams izveidot KĀDP, kas spētu risināt visus aktuālos jautājumus. Ar gandrīz 380 miljoniem iedzīvotāju un ar kopējo nacionālo kopproduktu (GNP) lielāku nekā ASV, ar lielāku vienoto tirgu, ar noteicošo lomu starptautiskajā tirdzniecībā un kā galvenajai humānās palīdzības sniedzējai un attīstības veicinātājai, Eiropas Savienībai nav iespējas izvairīties no papildus atbildības uzņemšanās globālajos jautājumos.

Nav šaubu, ka pārliecinošas un efektīvas KĀDP izveidošana būs ilgstošs process, kurā liela nozīme būs zināšanām, pieredzei un savstarpējai uzticībai.

Diemžēl laiks nav ES sabiedrotais, un vajadzība pēc efektīvas KĀDP, spriežot pēc dalībvalstu sabiedriskās domas, patreizējā situācijā ir vēl aktuālāka nekā tā bija Māstrihtas līguma parakstīšanas laikā. Aukstā kara beigas un Padomju Savienības sabrukumu papildina jaunu draudu parādīšanās Eiropas drošībai.

3.NODAĻA

“3.PĪLĀRS – SADARBĪBA TIESLIETĀS UN IEKŠLIETĀS”

          ES pirmsākumu pamatā jau ar Šūmaņa deklarāciju 1950.gadā bija ideja gan par ekonomisku, gan politiski savienību. Kamēr ekonomiskās savienības izveide ir gandrīz pabeigta, ar darbojošos vienotu iekšējo tirgu un drīzu vienotās valūtas ieviešanu, attīstība politiskās savienības izveidē ir bijusi lēnāka.

          No 1975.gada pakāpeniski sākās starpvaldību sadarbība Eiropas Kopienas ietvaros patvēruma politikas, imigrācijas, policijas sadarbības un tieslietu sadarbības jomās. Pirmais piemērs bija t.s. Trevi grupa, kurā dalībvalstu Iekšlietu ministri apsprieda ar terorisma apkarošanu saistītus jautājumus un koordinēja policijas sadarbību šajā jomā. EK institūcijas šajā procesā nebija iesaistītas, un tas notika tikai starpvaldību sadarbības ietvaros.

          1986.gadā Vienotā Eiropas līguma noslēgšana bija būtisks pagrieziena punkts, jo līguma 8.a pants noteica personu brīvu kustību kā vienu no vienotā tirgus pamatelementiem, iekļaujot to Eiropas Kopienu kompetences jomā. Tika izveidotas vairākas darba grupas (imigrācijas, muitas u.c.), savukārt ES Padomes ietvaros tikās tieslietu ministri. Zināma koordinācija notika arī Eiropas politiskās sadarbības ietvaros.

Tomēr par spīti Eiropas Komisijas rekomendācijām, tieslietas un iekšlietas palika galvenokārt starpvaldību sadarbības jomā. Darba grupu aktivitātes savstarpēji netika koordinētas, Eiropas Parlaments un nacionālie parlamenti bieži nebija informēti par notiekošo. Arī izstrādātās konvencijas tika pieņemtas vai nu citās starptautiskajās organizācijās (ANO, Eiropas Padome), vai arī ārpus ES Padomes ietvariem, piemēram, Dublinas konvencija par patvēruma pieteikumu izskatīšanas kārtību, arī Šengenas līgums un to īstenojošā konvencija.

Tādējādi dalībvalstīm radās pārliecība, ka ne tikai jākoordinē īstenojamie pasākumi tieslietu un iekšlietu jomā, bet arī jākoordinē institūciju darbība, lai novērstu atkārtošanos un dubultu darbu.

          Tādēļ tieslietas un iekšlietas tika iekļautas ES darbības jomā 1992.gada Līguma par Eiropas Savienību (Māstrihtas līguma) VI sadaļā, tā rezultātā pirmajam pīlāram pievienojās divas starpvaldību sadarbības jomas – Kopējā ārējā un drošības politika (otrais pīlārs) un Tieslietu un iekšlietu sadarbība (trešais pīlārs).

          Galvenais tieslietu un iekšlietu sadarbības mērķis ir stiprināt Eiropas Savienību kā drošības un brīvības telpu, kurā garantēta personu brīva kustība. Sadarbības jomas ir konkrēti noteiktas: patvēruma politika, ārējo robežu šķērsošanas noteikumi, imigrācijas politika, narkotiku apkarošana, starptautiskas krāpšanas apkarošana, sadarbība civiltiesiskajos un krimināltiesiskajos jautājumos, muitas sadarbība, policijas sadarbība. Šo mērķu īstenošanai tika izstrādāti šādi instrumenti – kopīgās darbības, kopīgās nostājas un konvencijas.

Tomēr arī šāda sadarbība nebija pietiekami efektīva, jo netika sasniegti gaidītie rezultāti tieslietu un iekšlietu sadarbības mērķu izpildē. Tādēļ, izstrādājot Amsterdamas līgumu, dalībvalstis uzskatīja par nepieciešamu paredzēt ciešākus sadarbības noteikumus, lai pakāpeniski iekļautu Eiropas Kopienu  ietvaros tos noteikumus, kas attiecas uz brīvu personu kustību, tajā skaitā arī Šengenas līguma noteikumus.

Tas nozīmē, ka pakāpeniski ES dalībvalstu kompetence šajos jautājumos tiek nodota Eiropas Kopienu institūciju kompetencē ar Kopienu lēmumu pieņemšanas metodi un procedūrām. Tādējādi Amsterdamas līguma stāšanās spēkā izveidos brīvības, drošības un taisnīguma zonu, un to definēs līguma jaunā sadaļa “Vīzas, patvēruma, imigrācijas un citas politikas, kas attiecas uz personu brīvu kustību”. Tikai policijas sadarbības dažādi aspekti, sadarbība krimināltiesiskajos jautājumos un rasisma un ksenofobijas apkarošana paliks dalībvalstu sadarbības kompetencē.

N O B E I G U M S

Eiropas Savienības ēkas fundamentu veido gandrīz 50 gados nostiprinātais un neatgriezeniskais integrācijas process. Ir skaidri iezīmējušies pīlāri, uz kuriem ir celta ES ēka, kā arī tās jomas, kurās ES veido kopīgo politiku.

          Visaugstākā (ekonomiskā un monetārā politikā) integrācijas pakāpe ir sasniegta I pīlārā, jo no 1993.gada 1.janvāra dalībvalstis sāka darboties vienotā iekšējā tirgus apstākļos, kas radīja līdzīgus nosacījumus visu valstu cilvēkiem ekonomiskā darbībā, ietaupot laiku, naudas līdzekļus un neradot birokrātiskus ierobežojumus. Tas attiecas gan uz strādāšanu, gan studēšanu, gan ceļošanu. ES valda brīva konkurence, nevienu neierobežojot vai īpaši neatbalstot.

Kopīgās ārējās un drošības politikas (KĀDP) veidošanas sākotnējais nolūks bija rast risinājumu vairākiem iekšēja un ārēja rakstura jautājumiem. Iekšēji Kopīgā tirgus izveidošana un virzība uz Ekonomisko un monetāro savienību (EMS) radīja nepieciešamību virzīties arī  uz politisku savienību, kuras galvenais elements būtu KĀDP.

Galvenais tieslietu un iekšlietu sadarbības mērķis ir stiprināt Eiropas Savienību kā drošības un brīvības telpu, kurā garantēta personu brīva kustība. Sadarbības jomas ir konkrēti noteiktas: patvēruma politika, ārējo robežu šķērsošanas noteikumi, imigrācijas politika, narkotiku apkarošana, starptautiskas krāpšanas apkarošana, sadarbība civiltiesiskajos un krimināltiesiskajos jautājumos, muitas sadarbība, policijas sadarbība. Šo mērķu īstenošanai tika izstrādāti šādi instrumenti – kopīgās darbības, kopīgās nostājas un konvencijas.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

1.     Ābols G. “Kāpēc Eiropa?”, Rīga, 1997

2.     Bojārs J. “Starptautiskās tiesības”, Zvaigzne ABC, Rīga, 1996.,       553 lpp.

3.     Deksnis E.B. “Eiropas apvienošanās … integrācija un suverenitāte”, Junda, Rīga, 1998., 580 lpp.

4.     Mācību līdzeklis “Eiropas Savienības līgums (Māstrihtas līgums)”, LU, Rīga, 1996.

5.     Preses  izdevums “Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?”, Izglītība, Rīga, 1999.

---

[1] Nosaukums gūts no toreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Žaka Delora vārda.

[2] Māstrihtas līguma V sadaļa. Noteikumi par Kopīgo ārējo un drošības politiku., Paragrāfs J.4.