Ekonomiskā krīze Āzijā un tās ietekme uz pasaules ekonomiku

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu un kredīta institūts

Priekšmets “ Valūtu tirgi”

Referāts

Ekonomiskā krīze Āzijā un tās ietekme uz pasaules ekonomiku.

Alīda Vāne

Finansu un kredīta

maģistratūras programma

1998

Ir pieņemts, ka visa pasule ir viens liels kopīgs tirgus un vispārējs uzlabojums pasaules saimniecībā nāk par labu arī atsevišķām zemēm, valstīm un tautām. Kopš Otrā pasaules kara beigām, kad Bretonvudsas konferencē vienojās par jaunu saimniecisko kārtību, ekonomiska krīze visas pasaules apmēros nav notikusi. Protams,  atsevišķām zemēm ir bijušas nopietnas saimnieciskās problēmas, bet to nelabvēlīgās sekas ir palīdzējis samazināt  SVF ( Starptautiskais Valūtas Fonds) un turīgākās kaimiņu zemes. Tādēļ atsevišķo valstu saimnieciskās krīzes nav radījušas sarežģījumus plašākā pasaules saimniecībā. Šādai palīdzībai — sadarbībai labs piemērs bija pirms pāris gadiem Meksikai draudošā saimnieciskā krīze un saimnieciskais sabrukums. Tad nāca palīgā ASV ar solījumiem garantēt aizdevumus, SVF (IMF) ar savu palīdzību, nosakot savus noteikumus un dodot zināmus norādījumus, kā tikt no krīzes ārā. Protams, Meksikā bija liels skaits cilvēku, kas iznesa (un vēl šodien to dara) šīs saimniecības krīzes sekas uz saviem pleciem, bet liekas, ka cietēju būtu bijis daudz vairāk, ja sāpīgās saimnieciskās grūtības būtu jāatrisina iekšēji Meksikai vienai pašai.  Astoņdesmitajos gados pasaules saimniecību apdarudēja inflācija, bet šajā gadu desmitā inflācija tika parvarēta un daudzi sagaidīja, ka pasaules saimniecība tagad varēs veidoties un augt bez jebkadām grūtībām.

           Āzijas valstu ekonomiskā krīze aizsākās pagājušajā gadā. Ķēdes reakciju izraisīja sākotnēji neviena īpaši neievērots skandāls Bangkokas komercbankā. Atklājās, ka šī Taizemes bankas apšaubāmos kredītos bija izsniegusi vairakus miljardus dolāru. Tam sekoja banku krīze, kuru Taizemes valdība vairs nespēja kontrolēt, kas galu galā noveda pie nekontrolējamas situācijas arī šīs valsts finansu sistēmā.

          Taizemi vēl nesen pieskaitīja Āzijas saimnieciskajiem tīģeriem, kuru saimnieciskā dzīve gāja neparasti strauji uz augšu. Tūristiem Taizeme patika savā siltā klimata, samērā lēto un un moderno viesnīcu  dēļ. Salīdzinot ar daudzām citām Dienvidāzijas zemēm, tūristi tur jutās samērā brīvi. Bet lielai daļai šī saimnieciskā uzplaukuma pamatā bija ilūzijas. Cilvēki ticēja, ka uzplaukums turpināsies, saimniecība augs un turpinās attīstīties. Bankas labprāt aizdeva naudu, bet uzņēmīgi cilvēki aizņēmās naudu un būvēja skaistas, taču bieži vien praktiski nevajadzīgas ēkas. Taizemes saimnieciskās problēmas saasināja tās samērā nestabilā banku sistēma, korupcija un saimniecisku jautājumu risināšana, ko iespaidoja dažādi politiski virzieni. Ārzemju ieguldītāji (kuru bija daudz) un ekonomisti, kas sekoja Dienvidāzijas zemju saimniecību ceļiem, sāka šaubīties, vai Taizeme varēs turpināt savu augšupceļu un tās naudas vienība bāts noturēs savu vērtību pret stabilākām valūtām: ASV dolāru, Vācijas marku un pat japāņu jēnu. Uzmanīgākie sāka mainīt savus bātus uz ASV dolāriem, un drīz vien cilvēku skaits, kas gribēja turēt dolārus, pieauga lielā ātrumā un bāta vērtība īsā laikā strauji kritās. Tā bija pazīme, ka kaut kas ar Taizemes saimniecību nav kārtībā. Ieguldītāji bažījās par savu ieguldījumu stabilitāti, sāka savas pajas pārdot, radot arī biržā paniku. Paju cenas kritās, uzņēmumi un privātpersonas, kam parādi bija ASV dolāros vai kādā citā “cietā” valūtā, apzinājās, ka nevarēs parādus samaksāt un daudzām firmām draudēja bankrots. Valdība, redzot saimniecības sabrukuma draudus, meklēja ceļu, kā šo saimniecisko krīzi atrisināt. Stāvokli pasliktināja tas, ka Taizemē bija valdības krīze un noteikti soļi krīzes samazināšanai kavējās. Tad nāca lūgums Starptautiskajam valūtas fondam pēc palīdzības un stāvoklis nostabilizējās, bet neatgriezās sākuma punktā. Bāta vērtība palika tur, kur bija noslīdējusi (bāta vērtība tagad pret ASV dolāru ir apmēram 40% zemāka nekā gada sākumā). Savu palīdzību caur Starptautisko valūtas fondu piedāvāja arī apkārtējie kaimiņi, kas baidījās, ka Taizemes saimniecības sabrukums var radīt nepatīkamas sekas pašu saimniecībā. Arī Austrālija apsolīja ap 1,5 miljardu dolāru aizdevumu stāvokļa stabilizēšanai.

Nepagāja ilgs laiks, kad līdzīgs liktenis piemeklēja Malaizijas naudas vienību — ringitu. Malaizijas saimniecība ir stiprāka, bet, mēģinot paātrināt saimniecības attīstību un pieaugumu, ne vienmēr tika ievēroti saimniecisko jautājumu pamatprincipi. Valsts bieži atbalstīja iespaidīgus, bet neekonomiskus pasākumus. Lai Malaizija izceltos, Kualalumpurā būvēja augstāko ēku Āzijā. Arī naudas izlaišanā netika ievērota zināma kontrole, kas radīja šaubas par ringita īsto vērtību. Malaizijas ringits nedaudz nokritās, bet lielākais trieciens bija biržas akciju vērtību krišana.

Tajā pašā laikā “saimnieciskais vīruss” piemetās arī Indonēzijai, kuras saimniecībai bez iepriekš minētiem trūkumiem ir vēl viens — Suharto ģimenes neparasti lielais iespaids uz Indonēzijas saimniecisko dzīvi. Saimnieciskie lēmumi ne vienmēr ir bāzēti uz saimnieciskiem apsvērumiem, bet uz plašās ģimenes interesēm. Te labs piemērs ir pašas Indonēzijas plānotā auto būve. Vietēji būvētais auto maksās daudz vairāk nekā Korejā būvētās un importētās mašīnas. Lai šāda auto būves fabrika varētu pastāvēt, protams, ierobežos citu auto importu, palielinās tiem muitu un rūpnīcu atbalstīšanai ieguldīs valsts līdzekļus. Tas savukārt atņems līdzekļus citiem svarīgākiem ieguldījumiem. Nekur citur nav tik slikti kā Indonēzijā, taču zaudējumi ir visā Dienvidāzijā un Austrumāzijā. Reģiona miljardieru skaits, kas pēc Forbes ziņām pirms diviem gadiem bija 119, tagad nokrities līdz 44. Nekustamā īpašuma cenas Honkongā (galvenā vidusmēra turības mēraukla) gada laikā ir nokritušās par 50%. Bezdarbs bijušo «tīģeru» pilsētās pieaudzis līdz 15—20% (izņemot Taivānu). Āzijas lejupslīdi tagad var salīdzināt ar 30.gados rietumos piedzīvoto Lielo depresiju

Latīņamerika nav saņēmusi lielu triecienu (izņemot Brazīliju, kur ekonomika ir panīkusi, taču vismaz nav strauji kritusies).  Iespējams, ka Indija un Pakistāna būtu tikušas sveikā ar visai viegliem zaudējumiem, ja nebūtu pašas sev izrakušas bedri ar kodolieroču izmēģinājumiem un tiem sekojušajām tirdzniecības sankcijām.

Tajā pašā laikā arī Filipīnu peso samazināja savu vērtību pasaules tirgū. Visām šo zemju saimniecībām ir dažas kopējas pazīmes: vāja banku sistēma, vāja naudas aizdošanas kontrole, viegli piešķirti aizdevumi, kas ne vienmēr tiek lietišķi izmantoti. Ļoti daudz aizdevumu balstās uz ieķīlāto īpašumu vērtību, kas ne vienmēr ir reāla. Daudzām bankām ir milzīgi neiekasējami parādi un tām draud bankrots. Lai saimniecības krīze nepadziļinātos, valdības mēģina bankas glābt, bet tas nozīmē, ka mazāk līdzekļu paliek citām (piem., sociāliem atbalstiem) svarīgām vajadzībām. Vietējās naudas vienības vērtības krišana padara importu dārgāku, un to dabīgi jāsamazina, jo trūkst ārzemju valūtas. Tas savukārt nelabvēlīgi iespaido saimniecības attīstību, jo ievestās enerģijas (naftas un benzīna) cenas ļoti ceļas. Līdzīgi pieaug arī cenas modernām mašīnām, kas palīdzētu palielināt ražību, bet to ievešanu atliek. Gala rezultātā ar visu Starptautiskā valūtas fonda un kaimiņu palīdzību saimnieciskais pieaugums apstājas vai pat kļūst negatīvs, liels skaits cilvēku paliek bez darba, un “Āzijas tīģeri” slīd atpakaļ. Domā, ka vajadzēs vairākus gadus, pirms šīs zemes atgūs savu “saimniecisko veselību”.

Ja visas šīs problēmas skartu tikai nupat minētās četras valstis, pasaulei nevajadzētu daudz bažīties, bet nupat šis “saimnieciskais vīruss” ir pārsviedies uz Koreju, kas ir 11 lielākā pasaules saimniecība un lieluma ziņā ir līdzīga minēto četru zemju saimniecībām kopā. Tādēļ pasaules saimniecībai draud eksportēto preču cenu krišana, kas var radīt vēlēšanos noteikt augstāku muitu un aizsargāt savu rūpniecību, jo šīs zemes cenšas attīstīt savu rūpniecību un paaugstināt dzīves standartu, ar savu eksportu iekarojot pasaules tirgu. Jautājums, ko šodien plaši apskata, vai šādā stāvoklī daudzi uzņēmumi nebankrotēs. Savukārt, ja šie uzņēmumi bankrotēs, kas notiks ar bankām, kas tiem aizdevušas naudu? Bankām jau tagad ir ļoti lieli neiekasējami parādi. Kāds ir ceļš, lai šīs zemes varētu pārvarēt savas saimnieciskās poblēmas?

Nobažījušās ir arī zemes, kuras eksportēja jēlvielas — dzelzsrūdu, akmeņogles un citus minerālus, pārtikas preces (Austrālija un Jaunzēlande) uz šīm saimnieciski nedrošajām zemēm. Tās tagad nevarēs par savu importu samaksāt, tādēļ būs jāsamazina imports vai tā cenas, arī eksportētājām zemēm būs jādod kredīts, ar mazām cerībām, ka tas tiks atmaksāts tuvākā nākotnē. Šis “vīruss” ir arī pārsviedies (kaut samērā vieglā veidā) pāri Klusajam okeānam, un Brazīlijas un Argentīnas saimniecības kļūst nervozas, un to naudas vienības sākušas lejupceļu.

Vislabāk šīs problēmas atspoguļojas minēto zemju biržās, kur līdzekļus ieguldījuši daudzi citu — turīgu zemju pilsoņi un fondi. Šie ieguldītāji cieš zaudējumus, jo krītas ne tikai naudas vērtība, bet arī daudzu uzņēmumu paju vērtība. Ja ir saimnieciska krīze, tā nelabvēlīgi iespaido vēlēšanos ieguldīt līdzekļus šajās zemēs. Bažas rada tas, ka šī lejupslīde jau ir iespaidojusi arī citas zemes (citos kontinentos) un akciju cenas sāk kristies arī šo zemju biržās. Ieguldītājiem sāk trūkt ticības un cerības iegūt pieņemamu peļņu nākotnē, un tādēļ ieguldījumi kavējas, bet tieši ieguldījumi palīdzēja daudzām no šīm zemēm veidot un palielināt to saimniecību.

1997.gada 20.novembrī Londonas “Financial Times”, kas ir ļoti nopietns saimniecisko jautājumu apskatītājs, raksta: “Šodien Āzijas saimnieciskā krīze apdraud visas pasaules saimniecību. Tā nebija nopietns drauds pasaules saimniecībai, kamēr krīze iespaidoja tikai dažu nelielu Dienvidāzijas zemju saimniecības. Tās pat nopietni neapdraudēja (jaunattīstošās) zemes, kas mēģina iekarot pasaules tirgu. Bet tagad, kad krīze iespaido Koreju un Japānu, stāvoklis ir mainījies. Globāla deflācija (un saimnieciskā lejupslīde) tagad ir iespējama. Šis drauds ir jānovērš.

Saimnieciskā krīze ir skārusi arī Dienvidkoreju, kuras naudas vienības vona vērtība ir kritusies gandrīz par 20% un bankas un daudzi uzņēmumi nonākuši parādu atmaksāšanas grūtībās. Korejai ir 70 miljardu parāds ASV dolāros, tādēļ vona krišanās padara daudz grūtāku šo parādu atmaksāšanu. Korejas valdība ir lūgusi Starptautiskajam valūtas fondam 50 miljardu dolāru aizdevumu. Šis fakts vien rāda, ka Koreja saprot, ka pati ar savām saimnieciskajām problēmām netiks galā. Speciālisti domā, ka Korejai vajadzēs apmēram 100 miljardu dolāru, lai sakārtotu savu saimniecību. Lai stāvokli mazliet glābtu, Korejas valdība ir pavēlējusi, ka 17 lielākajām Korejas bankām ir jāapvienojas. Vai tas stāvokli glābs, rādīs nākotne. Daļējs iemesls Korejas saimniecības grūtībām, pēc austrāliešu speciālista Džeroma Būta domām, ir lielie aizdevumi un ieguldījumi Krievijā, Brazīlijā un citās Austrumeiropas zemēs, kas nenes gaidītos augļus. Par šo krīzi ļoti nobažījusies ir Austrālija, kam Koreja ir otra lielākā jēlvielu un pārtikas produktu pircēja.

Un, protams, ir Japāna, kur viss arī sākās. Ja tā neatveseļojas, neatgūsies arī Āzija.

Ir ļoti maz cerību, ka Japāna drīzumā atrisinās savas ekonomiskās problēmas pat, ja viņa to sola darīt. Japānas banku sektora parādi sasniedz 565 miljardus dolāru, kas ir ekvivalents Kanādas nacionālajai bagātībai. Tas ir noticis tādēļ, ka Japānas politiķi ir izvairījušies no lielās kredītu problēmas, kāda Japānai radās sešus gadus ilgušā lēnā pieauguma un tam sekojušā straujā kritiena rezultātā. Ir divi lieli iemesli tam, kādēļ politiķi nesāk rīkoties.

Pirmais ir tas, ka ievērojama daļa no aizdevumiem nonāca celtniecības industrijā — bet celtniecības industrijai Japānā ir ilgstoša sadarbība ar vietējiem parlamenta locekļiem. Vienošanās, kas paredz, ka parlamenta locekļi nodod celtniecības darbus vietējās pārvaldes ziņā, bet kompānijas atmaksā «ziedojumu» veidā, un tālāk līdzekļi tiek izmantoti devīgām dāvanām vēlētājiem, kas nodrošina pārvēlēšanu, tas ir spilgts Japānas politiskās situācijas raksturojums.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ sistēma tik ātri nemainīsies. Otrs iemesls ir tas, ka viņi nemaz nezinātu kā to radikāli mainīt, ja pat viņi to vēlētos. Drausmīgā patiesība par Japānu, kuru pirmo reizi skaļi pateikuši šajā valstī dzīvojošie eksperti Karels Van Volferens un Marijs Seils, ir tā, ka neviens nav atbildīgs. Vara un atbildība ir tikušas tik sekmīgi sadalītas starp birokrātiju, partiju kliķēm, industriju sabiedrotajiem, un vienprātība ir kļuvusi par tik nozīmīgu vērtību, ka nav nekāda mehānisma, kā varētu veikt straujas un izšķirošas izmaiņas. Japāna ir kuģis bez komandtilta.

Jāpievieno vēl fakts, ka Japānā visstraujāk pasaulē noveco tās iedzīvotāji un līdz ar to ir nosliece uz politisko konservatīvismu, un iespējas, ka sistēma mainīsies, ir ļoti mazas, un tādēļ: labāk trulas sāpes, izjūtot lēnu pasliktināšanos, nekā agonija strauju izmaiņu rezultātā.

Ka stāvoklis ir ļoti nopietns, rāda tas, ka pirmo reizi Japāna atzīst, ka samērā lielajai Hokaido Takušoku bankai draud bankrots. Lai saglābtu stāvokli, Japānas valdība šo banku slēdza. Japānas valdība apzinās, ka arī lielākā daļa no atlikušajām 19 Japānas bankām ir līdzīgā stāvoklī — visām Japānas bankām ir samērā lieli neiekasējami aizdevumi (bad debts). Japānas banku aizdevumi parasti ir nodrošināti ar ieķīlātu zemi un ēkām, kuru vērtību (ja vajag) pielāgo segumam vajadzīgā līmenī. Tagad, kad aizdevumu atmaksāšana sāk šķobīties, vienīgais glābiņš ir lūgt valdības palīdzību, bet tas nozīmē, ka (pēc pašas Japānas valdības aprēķina) tai būtu jāsedz neiekasējamie Japānas lielo banku parādi 20 triljonu jēnu (227 miljardi dolāru) apjomā. Liekas, lai saimniecība gluži nesabruktu, valdība plāno bankām “glābšanas riņķi”. Japānai ir ļoti svarīga vieta pasaules saimniecībā. Bet Japānas saimniecība dabūja vēl vienu nepatīkamu triecienu — ceturtā lielākā biržas mākleru un ieguldījumu firma “Jamaiči” (Yamaichi) atzinās, ka tai ir nesamaksājams 5 miljardu parāds, un aizvēra savu biroju durvis, galvenais direktors noraudājās un firma aizgāja bankrotā. Daudz kas tuvākā nākotnē būs atkarīgs no tā, kā Japānas valdība atrisinās draudošās saimnieciskās problēmas.

Un vai tajā pašā laikā tas notiks arī ar globālo ekonomiku? Jeb vai «globālā ekonomika» patiešām ir tikai tukša frāze?

Biznesa loks pagaidām vēl nav zudis, bet teorētiķi spriež, ka vismaz Ziemeļamerika pastāvīgai augšanai ir atradusi sava veida formulu — «ne pārāk karsta, ne pārāk auksta, tieši laikā». Tomēr atsevišķos punktos ir manāma lejupslīdes robeža. Tomēr, iespējams, ka Āzija var arī nebūt cēlonis.

Pat normālos laikos vietējam biznesa lokam kontinentālajā Eiropā un Austrumāzijā ir tendence ar divu līdz trīs gadu kavēšanos sekot Ziemeļamerikai. Taču pēdējo divu gadu laikā notikušais rāda, ka globālā ekonomika nav tik cieši saistīta, lai jebkuras lokālas grūtības vienā reģionā — pat ja grūtības ir tik lielas kā pašreiz Āzijā — nekavējoties un nopietni ietekmētu citus reģionus.

Tātad ir iemesls uzskatīt, ka Ziemeļamerikas ekonomikas var turpināt pieaugumu vēl dažus gadus. Īpaši augstais investīciju apjoms informācijas tehnoloģijā var pastiprināt šo neparasti straujo uzplaukumu un var arī palīdzēt uzturēt to visai pozitīvu arī gadsimtu mijā. Līdz šim laikam vismaz daži Āzijā varētu izkāpt no izmisuma muklāja.

Pasaules finansu eksperti uzsvēruši, ka pašlaik nozīmīgi ir izvairīties no finansu krīzes Brazīlijā, kas, iespējams, ļautu izvairīties no turpmākas pasaules ekonomikas lejupslīdes. Ja Brazīlija nonāktu dziļā ekonomiskā krīzē, tai varētu sekot arī citas Latīņamerikas valstis, kas ir lielākais ASV eksporta tirgus. Paredzams, ka turpmāko nedēļu laikā SVF piešķirs Brazīlijai finansiālu palīdzību.

Jāpiebilst, ka optimisms par Brazīlijas iespējamo izvairīšanos no ekonomikas krīzes palielinājies pēc tam, kad pagājušajā svētdienā valsts prezidenta amatā atkal ievēlēts Fernando Henriks Kardoso. Viņš ir apņēmies izstrādāt valsts ekonomisko plānu turpmākajiem trīs gadiem, kas paredzētu stabilu ekonomikas pieaugumu. Kā informē The Financial Times, laikā no augusta līdz septembrim Brazīlijas akciju tirgus cenas kritušās par 40%. Šīs valsts ekonomiku nopietni ietekmējusi arī Krievijas krīze.

Brazīlijai atšķirībā no Krievijas, Taizemes un Indonēzijas pašlaik nav ārvalstu parādu un ir stabilas starptautiskās rezerves. Ekonomisti informē, ka SVF varētu piešķirt Brazīlijai apmēram 30 miljardus dolāru, citi eksperti min arī 50 miljardu summu. Taču SVF pārstāvji līdz šim ir atteikušies komentēt šos skaitļus.

Eksperti uzsver, ka, gadījumā ja Brazīlija nonāktu dziļā ekonomikas krīzē, tai varētu sekot arī citas Latīņamerikas valstis, kas ir lielākais ASV eksporta tirgus. Šā iemesla dēļ ASV prezidenta Bila Klintona administrācija aktīvi iestājas par palīdzības sniegšanu Brazīlijai.

SVF izpilddirektors Mišels Kamdesī atzina, ka finansu problēmas, kas pirms 15 mēnešiem sākās Taizemē, izplatījās Āzijā, skāra Krieviju un tagad apdraud arī Latīņameriku, ir ietekmējušas visu globālo ekonomikas sistēmu. «Mēs nerunājam tikai par krīzē nonākušām valstīm, bet par sistēmas krīzi, sistēma jorpojām nav pietiekami adaptējusies globalizācijas iespējām un riskam,» atzina M.Kamdesī.

ASV prezidents Bils Klintons  paziņojis, ka pienācis laiks spert «steidzamus soļus» globālās krīzes pārvarēšanai. Viņaprāt, vispārējā pasaules ekonomikas situācija turpina pasliktināties. B.Klintons uzsvēris, ka pienācis laiks pārveidot starptautisko finansu sistēmu, kas ļautu izvairīties no globālās finansu krīzes. «Mums ir jāmodernizē un jāpārveido starptautiskā finansu sistēma, lai padarītu to gatavu XXI gadsimtam,» uzsvēra prezidents.

Krīzes Dienvidaustrumāzijā, Krievijā un Dienvidamerikā pakļauj pirmajam nopietnajam pārbaudījumam Eiropas vienoto valūtu. Pašlaik, neatkarīgi no notikumiem pasaules ekonomikā, Eiropas Savienībai nozīmīgākā prioritāte ir veiksmīga eiro ieviešana no 1999.gada 1.janvāra. Tomēr, ja Āzijas un Krievijas krīzes sekas Eiropai izrādīsies izteikti negatīvas, ES valstu valdības var būt spiestas pārskatīt vienotās valūtas deflācijas tendenci.

Nesen septiņu rūpnieciski attīstītāko valstu grupa uz augošajām bažām par pasaules ekonomikas attīstības tempu mazināšanos reaģēja, solot atbalstīt uz ekonomisko pieaugumu orientētu politiku savu valstu ekonomikā.

Sākumā daudzi apskatnieki to uztvēra kā zīmi, ka bagātās valstis ir gatavas samazināt procentu likmes, lai stātos pretī deflācijas spiedienam no Dienvidaustrumāzijas un Krievijas puses. Taču šīm cerībām ātri pienāca beigas, kad gan Vācijas Bundesbank prezidents Hanss Tītmeijers, gan Amerikas Federālās rezervju sistēmas priekšsēdētājs Alans Grīnspens noraidīja jebkādu saskaņotu procentu likmju samazināšanas perspektīvu. H.Tītmeijers norādīja, ka vadošās ekonomikas Eiropā ātri aug, tādēļ tām nav vajadzīga papildu stimulēšana procentu likmju samazināšanas veidā. Turklāt visneatliekamākais monetārais uzdevums, kas būs jāveic Eiropas Savienībai, ir nepieciešamība pietuvoties vienotām procentu likmēm līdz vienotās valūtas ieviešanas brīdim nākamā gada 1.janvārī.

Procentu likmes ir diskusiju objekts, jo ekonomiskie apstākļi visās ES dalībvalstīs nav vienādi. Taču acīmredzami ir tas, ka Eiropas Centrālo banku iespaidos drīzāk Vācijas un Francijas, nekā Krievijas, Dienvidamerikas vai Dienvidaustrumāzijas iekšējās ekonomiskās vajadzības.

Vissvarīgākais iemesls, kura dēļ Eiropa diezin vai sāks jebkādus valsts iedvesmotus pasākumus pasaules ekonomikas noturības atbalstīšanai, ir tas, ka vienotās Eiropas valūtas sistēmas noteikumi veidoti tā, lai faktiski nepieļautu tādas darbības.

Abi Māstrihtas sistēmas sav-starpēji papildinošie elementi — Eiropas Centrālā banka, kas pārrauga monetāro politiku, un budžeta noteikumu sistēma, kas nosaka dalībvalstu fiskālo politiku — ir stingri sava mērķa īstenošanā cīņā ar inflāciju.

«Lielā septiņnieka» (G7) deklarācija atzina to, ko kaut kādā laika posmā bija apzinājušies daudzi: ka riska līdzsvars pasaules ekonomikā pārvietojies prom no inflācijas. Taču šai jaunajai situācijai nav vietas Māstrihtas sistēmā. Amerikas Federālo rezervju sistēmas pienākumi ietver sevī plašu rūpju loku, no ekonomiskā kāpuma līdz inflācijas kontrolēšanai, taču Eiropas Centrālās bankas pienākums ir vienīgi inflācijas ierobežošana. Taču, ja šīs krīzes kļūs patiešām nopietnas, kā to paredz daži eksperti, vienotās valūtas sistēmas pārvietošanās deflācijas virzienā un dažu Eiropas valdību labsirdība sāk izskatīties mazāk saprātīga. Šobrīd dažas Eiropas valstis, sākot ar Franciju un Itāliju, pārskata (samazināšanas virzienā) ekonomiskā pieauguma prognozes. Tādām valstīm kā Francija un Itālija var kļūt grūtāk uzturēt deficītu zem kritiskā 3% līmeņa. Taču ekonomiskā pamatproblēma Francijā un Itālijā (kā arī Vācijā) ir bezdarbs, kas iestrēdzis 11% līmenī jau vairākus gadus. Ja nebūs nekāda ekonomiskā kāpuma, lielus draudus radīs tas, ka eiro nesniegs tās dividendes nodarbinātības jomā, uz kurām cer valdības.

         

Literatūras saraksts:

1. Laikrsksts “DIENA”

1) A.Smoļenska “Āzijas ekonomika - brīnums vai mīts” 01.12.97.

2) Dž.Sakss “ Finansu krīzes padziļināšanās Āzijā” 14.08.98.

3) K.Plamše “ Pasaule ekonomiskās krīzes priekšā” 05.09.98.

4) K.Plamše “ Bagatās valstis glābj Āziju” 09.01.98.

5) G.Daiers “ Āzijas krīze kā demokrātijas veicinātāja” 03.08.98.

6) “ Globālā krīze jau apdraud Latīņameriku un ASV” 10.10.98.

7) K.Plamše “ Eiropa atzīst ekonomiskās krīzes ietekmi, ASV aicina rīkoties” 16.09.98.

8) “Nepieredzēta krīze pasaules biržās” 29.10.987

9) Dž. Sakss “ Vai Lielā depresija var atkārtoties”03.10.98.

10) J.Deividsons “Pasaules ekonomiskā lejupslīde pakļauj eiro pārbudei” 07.11.98.

2.” Neatkarīgā Rīta Avīze”

          G.Grīnums “ Āzijas ekonomikas izredzes esot gana labas” 31.01.98.