Ventspils augstskolas
Pārvaldības nodaļas
I P3.1 studenta Ģirta
Poļikova
referāts uzņēmējdarbībā.
Monopoluzņēmumi
Pirms sāk vispār runāt par monopoluzņēmumiem vispirms būtu jāzina, kas
vispār ir konkurence, jo monopols ir viens no četriem konkurences veidiem.
Konkurence ir ekonomiskā sacensība starp diviem vai vairākiem tirgus
dalībniekiem, kas sacenšas viena veida vai aizstājamu preču ražošanā vai
realizācijā. Tā ir cīņa par pircēju, par noteicošo lomu tirgū vai kādā tirgus
daļā. Konkurence ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa, galvenais stimuls
attīstīt ražošanu (pakalpojumus), efektīvi saimniekot. Tirgus dalībnieku
ekonomiskā uzvedība ir organiski saistīta ar konkurenci. Konkurence ir
ekonomiskā progresa noteicošā svira. Konkurences spēks saistās ar ekonomisko
piespiešanu, kas liek iesaistīties cīņā par augstāku efektivitāti. Neviens
uzņēmējs, liels vai mazs, nevēlas bankrotēt. Konkurence ir brīva no
administratīviem žņaugiem, priekšstatiem. Tas nenozīmē, ka konkurence var
ignorēt valsts likumdošanu.
Tirgus
ekonomikas teorijā parasti tiek izdalītas četras tirgus struktūras, kas
vienlaikus tiek raksturotas kā konkurences veidi.
Konkurences
veidi: 1) pilnīgā konkurence; 2) monopols un monopsons; 3) oligopols un
oligopsons; 4) monopolistiskā konkurence.
Nepilnīgās
konkurences galējais variants ir absolūts monopols, kad konkrētu preču
ražošanas jomā vai veselā apakšnozarē darbojas tikai viens pārdevējs (grieķu
valodā monopolists nozīmē: mono - viens, polist – pārdevējs). Monopolists
pārdevējs attiecībā uz dažiem specifiskiem ražošanas resursiem ir vienlaikus
arī vienīgais pircējs – monopsons. Tieši monopolstāvoklis dod iespēju
monopolistam noteikt monopolcenas, kas pārdošanas variantā ir augstākas par
cenu pilnīgās konkurences apstākļos, bet monopsonam pirkšanas variantā –
zemākas. Šādas ekonomiskas rīcības mērķis ir iegūt monopolpeļņu, kuras apjoms
ievērojami pārsniegtu jau minēto normālo peļņu.
Absolūtais monopols. Rietumu tirgus ekonomikas valstīs absolūtais monopols ir reta parādība.
Kā piemērs parasti tiek minēts ASV alumīnija kompānija ALCOA, kas līdz otrajam
pasaules karam šajā valstī bija vienīgais alumīnija ražotājs. Kara gados
stāvoklis mainījās: ALCOA radās divi lieli konkurenti un vairāki nelieli
sāncenši. Absolūtais monopols bieži ir sastopams mazās valstīs, kur pastāv
šaurs iekšējais tirgus. Savas īpatnības monopolisma jomā pašreiz ir Latvijā. Kā
sociālisma mantojums te darbojas daudzi relatīvi lieli uzņēmumi, kas vieni
pārstāv veselu apakšnozari valstī un kas agrāk bija monopoli pat visā Padomju
Savienībā. Tādi monopoli tika speciāli veidoti. Te var minēt akciju sabiedrību
“Rīgas vagonu rūpnīca”, Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcu, Valsts
Hidrometeoroloģisko rīku fabriku”Prognoze”u.c. Konkrētu produkciju veidu
monoražotāji Latvijā ir akciju sabiedrība “Aurora”, kokvilnas ražošanas
apvienība “Rīgas manufaktūra”, akciju sabiedrība “Laima” u.c. monoražotājs kādā
valstī ne vienmēr ir arī monopārdevējs, t.i., monopolists nacionālajā tirgū, jo
tur ar vietējo produkciju var arī aktīvi konkurēt importa preces. Šāda
situācija veidojas arī Latvijas tirgū. “VEF” telefona aparāti nebūt nav
vienīgie, ko var nopirkt valstī. Arī “Laimas” šokolādei ir ārzemju konkurenti.
Monopolisma pārvarēšana Latvijā joprojām ir aktuāls uzdevums pārejā uz normālu
tirgus ekonomiku, jo monopoli ir kavēklis konkurences spēka atraisīšanā.
Dabiskais monopols. Tas ir tāds tirgus dalībnieks, kam konkrētā tirgū ir ekonomisks izņēmuma
stāvoklis, jo konkurences iespējas ir izslēgtas vai ierobežotas objektīvu
iemeslu dēļ. Dabiskie monopoli parasti ir sastopami komunālajā saimniecībā,
sakaru sistēmās, dažās transporta nozarēs, elektrības pārvaldē. Šeit nav
racionāli veidot paralēlus konkurējošus uzņēmumus, jo krasi pazeminās nozares
efektivitāte. Dabiskie monopoli ir neizbēgami, nepieciešami. Tie parasti
atrodas valsts un pašvaldību pārziņā. Speciāli orgāni nosaka dabisko monopolu
produkcijas, pakalpojumu cenas. Piemēram “Latvijas gāze” paredzamā laikā ir
tipisks dabisks monopols nozarē, kur konkurence ir neiespējama, bet krietni
sarežģītāks jautājums ir par “Lattelekom”. Ārzemju sakaros “Lattelekom” ir
nopietns konkurents “Call Back”, kas sniedz sakarus par lētāku tarifu. Bet
“Lattelekom” atsaucoties uz vienošanos ar Latvijas valdību, kategoriski prasīja
“Call Back” sakarus kā nelikumīgus pārtraukt, draudot atvienot no “Lattelekom”
sistēmas tos, kas it kā nelikumīgi lieto lētākus sakaru pakalpojumus, bet
‘Lattelekom” zaudēja. “Lattelekom” konkurenti ir mobilie telefoni. Šodien
nobrieduši apstākļi, ka Latvijā paralēli “Lattelekom” ir iespēja izvērst
konkurējošas tefonsistēmas. Akciju sabiedrības “Lattelekom” kontrolpakete (51%
akciju) pieder Latvijas valstij, tāpēc ir iespēja lauzt sākotnējo līgumu ar
ārzemju partneriem, kas sev nodrošināja dabiskā monopola statusu uz ilgstošu
periodu. Šī vienošanās būtībā ir pretrunā ar Latvijas konkurences likumu.
Pamatpazīmes. Var izdalīt piecas monopolisma attiecības raksturīgas pamatpazīmes.
Pirmkārt, kāda konkrēta produkta (pakalpojuma) tirgū ir tikai viens vienīgs
pārdevējs; tā ir firma vai apvienība, kas vienlaikus ir arī vienīgais šīs
produkcijas ražotājs (pakalpojuma) tirgū ir tikai viens vienīgs pārdevējs; tā
ir firma vai apvienība, kas vienlaikus ir arī vienīgais šīs produkcijas
ražotājs (pakalpojumu sniedzējs). Tiek atzīmēts, ka tādā gadījumā firmas vai
apvienības un apakšnozares piedāvājums saskan. Otrkārt monopolstāvokli
nostiprina tas un tad, ja attiecīgajai produkcijai (pakalpojumiem) nav līdzīgu
un vērā ņemamu aizstājēju. Tas monopolizēto apakšnozari pasargā no substitūtu
konkurences. Līdz ar to monopolistam jāizmanto reklāma kā konkure3nces ierocis.
Treškārt, monopolists diktē cenas. Ceturtkārt, ekonomiski, dažkārt arī
administratīvi šķēršļi traucē potenciālu konkurentu iekļūšanu apakšnozarē.
Piektkārt, tehniskā un ekonomiskā informācija tiek rūpīgi slēpta; tiek lietotas
visdažādākās ārpus cenu konkurences metodes.
Monopoldarbības pamatvirzieni.
Maldīgs
ir uzskats, ka monopols ir atsevišķs liels uzņēmums, kas kā vienīgais nozarē
tur ir kungs un diktators. Monopols visai bieži ir nozares varenāko uzņēmumu
vienošanās, nolīgums, apvienība. Par ko parasti vienojās monopola dalībnieki?
Pirmkārt, par cenu līmeni. Norunā, ka preci nepārdos par cenu, kas ir zemāka
par noteiktu līmeni. Tie ir centieni nepieļaut nozarē cenu konkurenci,
nodrošināt monopolcenu diktātu. Otrkārt, par tirgus sadali. Treškārt, par
ražošanas kvotām uzņēmumiem – monopolvienošanās dalībniekiem. Tā ir vienošanās
par ražošanas apmēru. Runa ir par piedāvājuma iegrožošanu, brīžiem par deficīta
mākslīgu radīšanu, lai uzturētu augstas monopolcenas. Ceturtkārt, par kopēju
stratēģiju zinātnes un tehnikas jaunāko sasniegumu ieviešanā. Tā parasti ir
vienošanās savā starpā nekonkurēt ar novitātēm, kvalitāti, zemākām ražošanas
izmaksām. Var būt vienošanās jaunāko tehniku un tehnoloģiju visiem monopola
dalībniekiem ieviest vienlaikus.
Visi
četri monopoldarbības virzieni liecina, ka monopoli visvisādi cenšas nepieļaut
konkurenci, lai tā saglabātu nosacījumus savai kundzībai tirgū. Tas nebūt
nenozīmē, ka pastāvot it kā visuvareniem nozaru 9apakšnozaru) monopoliem,
konkrēto preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā konkurence ir totāli
neiespējama. Šīs problēmas labākai izpratnei raksturo monopola izcelšanas un
jāraksturo monopolu izcelšanās un formas.
Monopola veidošanās motīvi. Nozarē (apakšnozarē) starp lielākajiem un varenākajiem notiek nesaudzīga
konkurence, kas prasa prāvus līdzekļus un saistās ar sāpīgiem zaudējumiem. Šī
cīņa atgādina smagsvara bokseru tikšanos ringā, kad nevienam neizdodas gūt
izšķirošu pārsvaru, bet pamatīgi apdauzīti un nokausēti ir abi. Nobriest
centieni kautiņā neiesaistīties, konkurences radītos zaudējumus novērst. Tas
iespējams, lielajiem uzņēmumiem apvienojoties, slēdzot visdažādākā rakstura
vienošanās, lai pilnīgi kontrolētu situāciju, būtībā monopolizētu noteiktu
preču tirgu. Tādi ir monopolu veidošanās motīvi. Ja attiecīgā jomā konkurē
liels skaits sīko un vidējo uzņēmumu bez izteiktiem gigantiem līderiem, kam
tirgū ir ievērojams pārsvars, monopola veidošanās nav iespējama. Jo mazāk
nozarē ir lielu savā starpā konkurējošu uzņēmumu, jo retāka ir monopolu
veidošana.
Galvenās monopola formas. Vienkāršākās monopola formas ir īslaicīgas vienošanās ar visdažādākajiem
nosaukumiem: konvencijas, pili, korneri, ringi utt. Vienošanās pastāvēja starp
vienas nozares vislielākajiem uzņēmumiem par noteiktu cenu līmeni, maksimāli
pieļaujamo ražošanas apjomu, tirgus sadali, patentu izmantošanu. Šo vienošanos
mērķis bija nepieļaut cenu konkurenci, ierobežot cenu konkurenci, ierobežot
preču piedāvājumu u.tml. mainoties lielo uzņēmumu spēku samēram, šādas
monopolvienošanās bieži vien saira.
Kartelis
ir stabila ilgtermiņa vienošanās starp vienas nozares uzņēmumiem. Tās
dalībnieki vienojas par pārdošanas noteikumiem, maksāšanas termiņiem, dala savā
starpā realizācijas tirgu, noteic ražošanas kvotas, nosaka cenas utt. Karteļa
dalībnieki saglabā patstāvību un komerciālā darbībā.
Sindikāts
ir vairāku tādu uzņēmumu apvienība, kuri parasti ražo vienveidīgu produkciju.
Tā atšķirīga pazīme ir tāda, ka produkciju realizē nevis katrs uzņēmums
atsevišķi, bet to dara vienots sindikātu kantoris. Tas kopējām vajadzībām
dažkārt iepērk izejvielas. Atšķirībā no karteļa sindikāts likvidē atsevišķa
uzņēmuma tiešo saikni ar noieta tirgu un līdz ar to ierobežo tā komerciālo
neatkarību.
Trests
ir uzņēmumu apvienība, kurā tie zaudē ne tikai komerciālo, bet arī ražošanas
atkarību. Trests parasti ir liela akciju sabiedrība, kuras vadība praktiski
pārzina struktūrvienību darbību. Trestā ietilpst gan vienas nozares dažādi
uzņēmumi, gan arī uzņēmumi, kuri veic izejvielu secīgu pārstrādi.
Koncerns
ir liela mēroga daudznozaru uzņēmumu komplekss. Koncernam ir raksturīga vienota
stratēģiskā vadība un tajā ietilpstošo uzņēmumu, sabiedrību formālā patstāvība.
Koncerna sastāvā var darboties no 10 līdz 100 dažādu nozaru uzņēmumu, kas var būt
izvietoti dažādās valstīs un kontinentos. Tajos parasti ietilpst kā
rūpniecības, tā arī tirdzniecības, banku apdrošināšanas un transporta
kompānijas.
Arī
mazāku apvienību ietvaros attīstās atšķirīgu nozaru ražotnes, kas nav saistītas
ne ar sabiedrības sākotnējo, ne arī pamatdarbību. Šo procesu sauc par ražošanas
diversifikāciju, bet šāda tipa apvienības – par konglomerātiem. To pārvalde
sagādā nopietnas grūtības. Šī iemesla dēļ virkne konglomerātu sairst.
Diversifikācijas motivācija saistās ar vienas nozares neveiksmi kompensēt citu
nozaru veiksmi.
Mūsdienu
īpatnība ir tāda, ka veidojas sarežģītas monopoldarbības struktūras, piemēram,
trestu karteļi. Varenu monopolu filiāles izplešas pa visu pasauli. Par
ievērojamu globālu spēku ir kļuvušas transnacionālās korporācijas: kādas
attīstītas valsts nacionālās sabiedrības, ieguldot līdzekļus gan citās
attīstītās, gan jaunattīstītās valstīs, veidojas par liela mēroga
starptautiskām apvienībām, kuru loma arvien pieaug konkrētu zemju
tautsaimniecībā.
Monopoli un iekšnozaru
konkurence. Pirmkārt, nozaru monopolistiskajās apvienībās
nebūt nevalda idile un pilnīga saskaņa. Šeit notiek nemitīga cīņa par tirgus
pārdali, par ražošanas kvotu izmaiņām, par līdera pozīciju cenu noteikšanā, par
tiesībām pirmajiem ieviest novitātes. Otrkārt, nozarē (apakšnozarē) var
darboties ārpus monopolapvienībām stāvoši sīki vai vidēji uzņēmumi, tā saucamie
autsaideri. Monopoli cenšas šos svešiniekus iznīcināt. Pēdējie savukārt nopūlas
ar zemākām cenām daļu pircēju monopoliem atvilināt. Konkrētā variantā šādi
autsaideri ne vienmēr izput, jo augstākas monopolcenas dod iespējas pat ar
zemākām cenām , kas vilina pircējus, sekmīgi izdzīvot. Treškārt, lielvalstu
nacionālajiem monopoliem savos centienos nostiprināt pozīcijas pasaules tirgū
ir jāizvērš konkurence gan ar citu lielvalstu nacionālajiem monopoliem, gan ar
tiem uzņēmumiem, firmām, kas jaunattīstības zemēs izmanto lēto darbaspēku un
ievērojami mazāk tērē dabas aizsardzībai un sociālām vajadzībām, tāpēc spēj
preces piedāvāt par zemākām cenām. Visai bieži konkurences laikā sadurās cena
un kvalitāte. Vienas nozares, bet dažādu valstu monopoli brīžiem cīnās par
izejvielu avotiem svešās zemēs citos kontinentos.
Monopoli un starpnozaru
konkurence. Pirmkārt, monopolstāvokli dotās preces tirgū apdraud
aizstājēji (substitūti), kas ražoti citās nozarēs, piemēram, visdažādākā
sintētika, plastmasas. Otrkārt, vienas nozares (apakšnozares0 monopoli,
visreālāk koncerni, izvēršot darbību, cenšas ielauzties, iekarot pozīcijas
citās nozarēs, neizbēgami izvēršas konkurence starp nozares līdzšinējo monopolu
un ienācēju no citas sfēras. Treškārt, īpatnēja ir ārēji maz jaušamā konkurence
par pircēja kabatu. Tas būtībā saistās ar to, ka pircējam pieprasījumu ierobežo
to ienākumu lielums. Ja vienas nozares monopols savām precēm “uzskrūvē” cenu,
tad citas nozares monopolam var sarukt pieprasījums: pircēju kabata neļaus par
augstām monopolcenām pirkt iepriekšējā daudzumā gan vienas nozares, gan otras
nozares monopolu preces. Monopoliem jācīnās par to, lai pircēju prioritāte,
tātad izvēle saistītos tieši ar vienu produkciju un pakalpojumiem. Šai ziņā
reālas priekšrocības ir dabiskiem monopoliem. To uzskatāmi varam vērot Latvijā.
Ja tādi dabiski monopoli kā “Lattelekom” vai “Latvenergo”, paaugstina tarifus,
tad pieprasījums sarūk citās nozarēs, it sevišķi tanīs, kuru produkcija vai
pakalpojumi nepieder pie pirmās nepieciešamības precēm.
Konkurence un privatizācija. Postsociālistiskajās zemēs veļas pāri privatizācijas vilnis. Ne mazums
privatizētu uzņēmumu ir potenciāli konkurenti vareniem ārzemju monopoliem.
Pēdējie nebūt nav sajūsmā, ka privatizēti uzņēmumi kā autsaideri ar lētu
darbaspēku un mazām izmaksām dabas aizsardzībā un sociālajā aprūpē sekmīgi
konkurēs ar “veciem vilkiem” visā pasaulē. Tāpēc tiek pieņemts stratēģisks
lēmums: gaidāmo konkurentu saknē iznīcināt. Ko darīt? Uzņēmumus potenciālos
konkurentus bagātie monopoli privatizē. Mērķis – nevis attīstīt ražošanu,
pilnveidot tehniku, tehnoloģiju, organizāciju pārvaldi, bet likvidēt, noslaucīt
no zemes virsas, lai šādi atbrīvotos no konkurenta. Dažkārt privatizācijas
līgumā tiek fiksēts, ka uzņēmuma profils jāsaglabā noteiktu gadu skaitu, ka
jāīsteno investīcijas. Bet arī šeit ir “eleganta” izeja. Uzņēmumu mērķtiecīgi
un ātri noved līdz bankrotam. Neko vairs nevar glābt. Uzņēmums par prieku
monopolam saskaņā ar likumu tiek likvidēts. Mērķis sasniegts – konkurenta vairs
nav.
Monopolos saimniekošanas
efektivitāte krītas. No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka
monopolapvienība, tieši otrādi, aktīvi kāpina saimniekošanas efektivitāti:
liels ražošanas apjoms, iespēja izvērst darba dalīšanu, jaudīgas investīcijas
visjaunākai tehnikai un tehnoloģijai, taupīgas pārvaldes organizācijai utt.
Tomēr sīkāka prakses analīze sniedz citu ainu. Pirmkārt, lai maksimizētu peļņu,
monopolapvienība bieži iegrožo savas darbības apjomu (ierobežo piedāvājumu).
Tādējādi salīdzinot ar pilnīgo konkurenci, monopola ražošanas apjoms ir
relatīvi mazāks, peļņa absolūti lielāka.
Monopolu spožums un posts.
Konkurences
veicināšanai un monopolu uzraudzīšanai ir sava vēsture, ASV federālā valdība ar
to nodarbojās jau kādus simt gadus. Vēsture ir pilna ar faktiem, kuros valdība
cenšas iegrožot šīs pasaules varenos, bet pieveic tos konkurence. IBM 1969.
Gadā šķitās neuzvarams – 65% no datoru tirgus piederēja viņiem, konkurenti tika
saspiesti viens pēc otra. ASV valdība sāka tiesas procesu, lai IBM sadalītu.
Cīniņš turpinājās 13 gadus, un 1982. gadā, kad valdība atteicās no prasības
uzturēšanas, lielie datori bija sākuši savu lēno, bet nenovēršamo norieta ceļu,
un vēl 80. Gadu beigās IBM nonāk nopietnās grūtībās un ir spiesta atlaist
tūkstošiem darbinieku.
Līdzīgi
izzūd savulaik valdoši monopolisti kā velosipēdu ražotājs Schwinn Bicycle Co.,
ko antitrestu likumdošana piemeklē 1967. gadā, bet bankrots ārzemju konkurences
dēļ – 1992. gadā, un kurpju monopolists United Shoe Machinery Co., kas uzvar
ASV Augstākajā tiesā 1918. gadā, bet zaudē pasaules tirgū un pašlaik ir
saglabājies kā maza britu firma Lesterā.
FCC
(ASV Federālā komunikāciju komisija) 1997. gada augustā pieņēma lēmumu, kas
faktiski ir līdzvērtīgs kara pieteikumam citu valstu telekomunikācijas
monopoliem. Tas aizliedz amerikāņu kompānijām maksāt saviem ārzemju partneriem
absurdi augstas cenas par starptautiskās sarunas pieslēguma pabeigšanu. Lai arī
šis lēmums juridiski nav pats vienkāršākais, tam jau ir taustāmas pozitīvas
sekas: 1988. gadā amerikāņu patērētājs par starptautiskām sarunām maksāja
vidēji 60 centus minūtē (88 centi pirms lēmuma pieņemšanas, plānots 20 centi
minūtē 2003. gadā).
Ir paredzams,
ka Latvijā mobilie telefoni pilnībā izspiedīs fiksētās līnijas gan sadzīvē, gan
lielā daļā korporatīvās komunikācijas. Nu jau pāris gadu cenas infrastruktūras
nozīmē ir izlīdzinājušās, tas ir, iegūt telefonu sakarus tur, kur to līdz šim
nebija, vairs nav lielas starpības – nopirkt nedārgo mobilo telefonu vai arī
nomaksāt “Lattelekomam” par līnijas ievilkšanu (nomaļākās vietās). “Lattelekom”
terminoloģijā taču vēl ir tāds skaists padomju jēdziens – rinda! Tā kā mobilo
sakaru tarifi konkurences un tehnoloģiskās pilnveidošanās pēc krīt, bet
fiksētajās līnijās – ceļas, izlīdzināšanās ir tikai laika jautājums. Tas pats
arī attiecas arī uz kvalitāti un tīklu attīstību, kamēr mobilo sakaru operatori
tīklu pārsegumu strauji palielina, bet “Lattelekom” tīkla attīstība kļūst
arvien gausāka.
BEIGAS
Izmantotā literatūra: Georgs Libermanis “Trgus, cenas, konkurence”
Žurnāls “Klubs” 1999. gda Maijs
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru