Monopoluzņēmumi

Ventspils augstskolas

Pārvaldības nodaļas

I P3.1 studenta Ģirta Poļikova

referāts uzņēmējdarbībā.

Monopoluzņēmumi

Pirms sāk vispār runāt par monopoluzņēmumiem vispirms būtu jāzina, kas vispār ir konkurence, jo monopols ir viens no četriem konkurences veidiem. Konkurence ir ekonomiskā sacensība starp diviem vai vairākiem tirgus dalībniekiem, kas sacenšas viena veida vai aizstājamu preču ražošanā vai realizācijā. Tā ir cīņa par pircēju, par noteicošo lomu tirgū vai kādā tirgus daļā. Konkurence ir tirgus ekonomikas neatņemama sastāvdaļa, galvenais stimuls attīstīt ražošanu (pakalpojumus), efektīvi saimniekot. Tirgus dalībnieku ekonomiskā uzvedība ir organiski saistīta ar konkurenci. Konkurence ir ekonomiskā progresa noteicošā svira. Konkurences spēks saistās ar ekonomisko piespiešanu, kas liek iesaistīties cīņā par augstāku efektivitāti. Neviens uzņēmējs, liels vai mazs, nevēlas bankrotēt. Konkurence ir brīva no administratīviem žņaugiem, priekšstatiem. Tas nenozīmē, ka konkurence var ignorēt valsts likumdošanu.

Tirgus ekonomikas teorijā parasti tiek izdalītas četras tirgus struktūras, kas vienlaikus tiek raksturotas kā konkurences veidi.

Konkurences veidi: 1) pilnīgā konkurence; 2) monopols un monopsons; 3) oligopols un oligopsons; 4) monopolistiskā konkurence.

Nepilnīgās konkurences galējais variants ir absolūts monopols, kad konkrētu preču ražošanas jomā vai veselā apakšnozarē darbojas tikai viens pārdevējs (grieķu valodā monopolists nozīmē: mono - viens, polist – pārdevējs). Monopolists pārdevējs attiecībā uz dažiem specifiskiem ražošanas resursiem ir vienlaikus arī vienīgais pircējs – monopsons. Tieši monopolstāvoklis dod iespēju monopolistam noteikt monopolcenas, kas pārdošanas variantā ir augstākas par cenu pilnīgās konkurences apstākļos, bet monopsonam pirkšanas variantā – zemākas. Šādas ekonomiskas rīcības mērķis ir iegūt monopolpeļņu, kuras apjoms ievērojami pārsniegtu jau minēto normālo peļņu.

Absolūtais monopols. Rietumu tirgus ekonomikas valstīs absolūtais monopols ir reta parādība. Kā piemērs parasti tiek minēts ASV alumīnija kompānija ALCOA, kas līdz otrajam pasaules karam šajā valstī bija vienīgais alumīnija ražotājs. Kara gados stāvoklis mainījās: ALCOA radās divi lieli konkurenti un vairāki nelieli sāncenši. Absolūtais monopols bieži ir sastopams mazās valstīs, kur pastāv šaurs iekšējais tirgus. Savas īpatnības monopolisma jomā pašreiz ir Latvijā. Kā sociālisma mantojums te darbojas daudzi relatīvi lieli uzņēmumi, kas vieni pārstāv veselu apakšnozari valstī un kas agrāk bija monopoli pat visā Padomju Savienībā. Tādi monopoli tika speciāli veidoti. Te var minēt akciju sabiedrību “Rīgas vagonu rūpnīca”, Rīgas autoelektroaparātu rūpnīcu, Valsts Hidrometeoroloģisko rīku fabriku”Prognoze”u.c. Konkrētu produkciju veidu monoražotāji Latvijā ir akciju sabiedrība “Aurora”, kokvilnas ražošanas apvienība “Rīgas manufaktūra”, akciju sabiedrība “Laima” u.c. monoražotājs kādā valstī ne vienmēr ir arī monopārdevējs, t.i., monopolists nacionālajā tirgū, jo tur ar vietējo produkciju var arī aktīvi konkurēt importa preces. Šāda situācija veidojas arī Latvijas tirgū. “VEF” telefona aparāti nebūt nav vienīgie, ko var nopirkt valstī. Arī “Laimas” šokolādei ir ārzemju konkurenti. Monopolisma pārvarēšana Latvijā joprojām ir aktuāls uzdevums pārejā uz normālu tirgus ekonomiku, jo monopoli ir kavēklis konkurences spēka atraisīšanā.

Dabiskais monopols. Tas ir tāds tirgus dalībnieks, kam konkrētā tirgū ir ekonomisks izņēmuma stāvoklis, jo konkurences iespējas ir izslēgtas vai ierobežotas objektīvu iemeslu dēļ. Dabiskie monopoli parasti ir sastopami komunālajā saimniecībā, sakaru sistēmās, dažās transporta nozarēs, elektrības pārvaldē. Šeit nav racionāli veidot paralēlus konkurējošus uzņēmumus, jo krasi pazeminās nozares efektivitāte. Dabiskie monopoli ir neizbēgami, nepieciešami. Tie parasti atrodas valsts un pašvaldību pārziņā. Speciāli orgāni nosaka dabisko monopolu produkcijas, pakalpojumu cenas. Piemēram “Latvijas gāze” paredzamā laikā ir tipisks dabisks monopols nozarē, kur konkurence ir neiespējama, bet krietni sarežģītāks jautājums ir par “Lattelekom”. Ārzemju sakaros “Lattelekom” ir nopietns konkurents “Call Back”, kas sniedz sakarus par lētāku tarifu. Bet “Lattelekom” atsaucoties uz vienošanos ar Latvijas valdību, kategoriski prasīja “Call Back” sakarus kā nelikumīgus pārtraukt, draudot atvienot no “Lattelekom” sistēmas tos, kas it kā nelikumīgi lieto lētākus sakaru pakalpojumus, bet ‘Lattelekom” zaudēja. “Lattelekom” konkurenti ir mobilie telefoni. Šodien nobrieduši apstākļi, ka Latvijā paralēli “Lattelekom” ir iespēja izvērst konkurējošas tefonsistēmas. Akciju sabiedrības “Lattelekom” kontrolpakete (51% akciju) pieder Latvijas valstij, tāpēc ir iespēja lauzt sākotnējo līgumu ar ārzemju partneriem, kas sev nodrošināja dabiskā monopola statusu uz ilgstošu periodu. Šī vienošanās būtībā ir pretrunā ar Latvijas konkurences likumu.

Pamatpazīmes. Var izdalīt piecas monopolisma attiecības raksturīgas pamatpazīmes. Pirmkārt, kāda konkrēta produkta (pakalpojuma) tirgū ir tikai viens vienīgs pārdevējs; tā ir firma vai apvienība, kas vienlaikus ir arī vienīgais šīs produkcijas ražotājs (pakalpojuma) tirgū ir tikai viens vienīgs pārdevējs; tā ir firma vai apvienība, kas vienlaikus ir arī vienīgais šīs produkcijas ražotājs (pakalpojumu sniedzējs). Tiek atzīmēts, ka tādā gadījumā firmas vai apvienības un apakšnozares piedāvājums saskan. Otrkārt monopolstāvokli nostiprina tas un tad, ja attiecīgajai produkcijai (pakalpojumiem) nav līdzīgu un vērā ņemamu aizstājēju. Tas monopolizēto apakšnozari pasargā no substitūtu konkurences. Līdz ar to monopolistam jāizmanto reklāma kā konkure3nces ierocis. Treškārt, monopolists diktē cenas. Ceturtkārt, ekonomiski, dažkārt arī administratīvi šķēršļi traucē potenciālu konkurentu iekļūšanu apakšnozarē. Piektkārt, tehniskā un ekonomiskā informācija tiek rūpīgi slēpta; tiek lietotas visdažādākās ārpus cenu konkurences metodes.

Monopoldarbības pamatvirzieni.

Maldīgs ir uzskats, ka monopols ir atsevišķs liels uzņēmums, kas kā vienīgais nozarē tur ir kungs un diktators. Monopols visai bieži ir nozares varenāko uzņēmumu vienošanās, nolīgums, apvienība. Par ko parasti vienojās monopola dalībnieki? Pirmkārt, par cenu līmeni. Norunā, ka preci nepārdos par cenu, kas ir zemāka par noteiktu līmeni. Tie ir centieni nepieļaut nozarē cenu konkurenci, nodrošināt monopolcenu diktātu. Otrkārt, par tirgus sadali. Treškārt, par ražošanas kvotām uzņēmumiem – monopolvienošanās dalībniekiem. Tā ir vienošanās par ražošanas apmēru. Runa ir par piedāvājuma iegrožošanu, brīžiem par deficīta mākslīgu radīšanu, lai uzturētu augstas monopolcenas. Ceturtkārt, par kopēju stratēģiju zinātnes un tehnikas jaunāko sasniegumu ieviešanā. Tā parasti ir vienošanās savā starpā nekonkurēt ar novitātēm, kvalitāti, zemākām ražošanas izmaksām. Var būt vienošanās jaunāko tehniku un tehnoloģiju visiem monopola dalībniekiem ieviest vienlaikus.

Visi četri monopoldarbības virzieni liecina, ka monopoli visvisādi cenšas nepieļaut konkurenci, lai tā saglabātu nosacījumus savai kundzībai tirgū. Tas nebūt nenozīmē, ka pastāvot it kā visuvareniem nozaru 9apakšnozaru) monopoliem, konkrēto preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā konkurence ir totāli neiespējama. Šīs problēmas labākai izpratnei raksturo monopola izcelšanas un jāraksturo monopolu izcelšanās un formas.

Monopola veidošanās motīvi. Nozarē (apakšnozarē) starp lielākajiem un varenākajiem notiek nesaudzīga konkurence, kas prasa prāvus līdzekļus un saistās ar sāpīgiem zaudējumiem. Šī cīņa atgādina smagsvara bokseru tikšanos ringā, kad nevienam neizdodas gūt izšķirošu pārsvaru, bet pamatīgi apdauzīti un nokausēti ir abi. Nobriest centieni kautiņā neiesaistīties, konkurences radītos zaudējumus novērst. Tas iespējams, lielajiem uzņēmumiem apvienojoties, slēdzot visdažādākā rakstura vienošanās, lai pilnīgi kontrolētu situāciju, būtībā monopolizētu noteiktu preču tirgu. Tādi ir monopolu veidošanās motīvi. Ja attiecīgā jomā konkurē liels skaits sīko un vidējo uzņēmumu bez izteiktiem gigantiem līderiem, kam tirgū ir ievērojams pārsvars, monopola veidošanās nav iespējama. Jo mazāk nozarē ir lielu savā starpā konkurējošu uzņēmumu, jo retāka ir monopolu veidošana.

Galvenās monopola formas. Vienkāršākās monopola formas ir īslaicīgas vienošanās ar visdažādākajiem nosaukumiem: konvencijas, pili, korneri, ringi utt. Vienošanās pastāvēja starp vienas nozares vislielākajiem uzņēmumiem par noteiktu cenu līmeni, maksimāli pieļaujamo ražošanas apjomu, tirgus sadali, patentu izmantošanu. Šo vienošanos mērķis bija nepieļaut cenu konkurenci, ierobežot cenu konkurenci, ierobežot preču piedāvājumu u.tml. mainoties lielo uzņēmumu spēku samēram, šādas monopolvienošanās bieži vien saira.

Kartelis ir stabila ilgtermiņa vienošanās starp vienas nozares uzņēmumiem. Tās dalībnieki vienojas par pārdošanas noteikumiem, maksāšanas termiņiem, dala savā starpā realizācijas tirgu, noteic ražošanas kvotas, nosaka cenas utt. Karteļa dalībnieki saglabā patstāvību un komerciālā darbībā.

Sindikāts ir vairāku tādu uzņēmumu apvienība, kuri parasti ražo vienveidīgu produkciju. Tā atšķirīga pazīme ir tāda, ka produkciju realizē nevis katrs uzņēmums atsevišķi, bet to dara vienots sindikātu kantoris. Tas kopējām vajadzībām dažkārt iepērk izejvielas. Atšķirībā no karteļa sindikāts likvidē atsevišķa uzņēmuma tiešo saikni ar noieta tirgu un līdz ar to ierobežo tā komerciālo neatkarību.

Trests ir uzņēmumu apvienība, kurā tie zaudē ne tikai komerciālo, bet arī ražošanas atkarību. Trests parasti ir liela akciju sabiedrība, kuras vadība praktiski pārzina struktūrvienību darbību. Trestā ietilpst gan vienas nozares dažādi uzņēmumi, gan arī uzņēmumi, kuri veic izejvielu secīgu pārstrādi.

Koncerns ir liela mēroga daudznozaru uzņēmumu komplekss. Koncernam ir raksturīga vienota stratēģiskā vadība un tajā ietilpstošo uzņēmumu, sabiedrību formālā patstāvība. Koncerna sastāvā var darboties no 10 līdz 100 dažādu nozaru uzņēmumu, kas var būt izvietoti dažādās valstīs un kontinentos. Tajos parasti ietilpst kā rūpniecības, tā arī tirdzniecības, banku apdrošināšanas un transporta kompānijas.

Arī mazāku apvienību ietvaros attīstās atšķirīgu nozaru ražotnes, kas nav saistītas ne ar sabiedrības sākotnējo, ne arī pamatdarbību. Šo procesu sauc par ražošanas diversifikāciju, bet šāda tipa apvienības – par konglomerātiem. To pārvalde sagādā nopietnas grūtības. Šī iemesla dēļ virkne konglomerātu sairst. Diversifikācijas motivācija saistās ar vienas nozares neveiksmi kompensēt citu nozaru veiksmi.

Mūsdienu īpatnība ir tāda, ka veidojas sarežģītas monopoldarbības struktūras, piemēram, trestu karteļi. Varenu monopolu filiāles izplešas pa visu pasauli. Par ievērojamu globālu spēku ir kļuvušas transnacionālās korporācijas: kādas attīstītas valsts nacionālās sabiedrības, ieguldot līdzekļus gan citās attīstītās, gan jaunattīstītās valstīs, veidojas par liela mēroga starptautiskām apvienībām, kuru loma arvien pieaug konkrētu zemju tautsaimniecībā.

Monopoli un iekšnozaru konkurence. Pirmkārt, nozaru monopolistiskajās apvienībās nebūt nevalda idile un pilnīga saskaņa. Šeit notiek nemitīga cīņa par tirgus pārdali, par ražošanas kvotu izmaiņām, par līdera pozīciju cenu noteikšanā, par tiesībām pirmajiem ieviest novitātes. Otrkārt, nozarē (apakšnozarē) var darboties ārpus monopolapvienībām stāvoši sīki vai vidēji uzņēmumi, tā saucamie autsaideri. Monopoli cenšas šos svešiniekus iznīcināt. Pēdējie savukārt nopūlas ar zemākām cenām daļu pircēju monopoliem atvilināt. Konkrētā variantā šādi autsaideri ne vienmēr izput, jo augstākas monopolcenas dod iespējas pat ar zemākām cenām , kas vilina pircējus, sekmīgi izdzīvot. Treškārt, lielvalstu nacionālajiem monopoliem savos centienos nostiprināt pozīcijas pasaules tirgū ir jāizvērš konkurence gan ar citu lielvalstu nacionālajiem monopoliem, gan ar tiem uzņēmumiem, firmām, kas jaunattīstības zemēs izmanto lēto darbaspēku un ievērojami mazāk tērē dabas aizsardzībai un sociālām vajadzībām, tāpēc spēj preces piedāvāt par zemākām cenām. Visai bieži konkurences laikā sadurās cena un kvalitāte. Vienas nozares, bet dažādu valstu monopoli brīžiem cīnās par izejvielu avotiem svešās zemēs citos kontinentos.

Monopoli un starpnozaru konkurence. Pirmkārt, monopolstāvokli dotās preces tirgū apdraud aizstājēji (substitūti), kas ražoti citās nozarēs, piemēram, visdažādākā sintētika, plastmasas. Otrkārt, vienas nozares (apakšnozares0 monopoli, visreālāk koncerni, izvēršot darbību, cenšas ielauzties, iekarot pozīcijas citās nozarēs, neizbēgami izvēršas konkurence starp nozares līdzšinējo monopolu un ienācēju no citas sfēras. Treškārt, īpatnēja ir ārēji maz jaušamā konkurence par pircēja kabatu. Tas būtībā saistās ar to, ka pircējam pieprasījumu ierobežo to ienākumu lielums. Ja vienas nozares monopols savām precēm “uzskrūvē” cenu, tad citas nozares monopolam var sarukt pieprasījums: pircēju kabata neļaus par augstām monopolcenām pirkt iepriekšējā daudzumā gan vienas nozares, gan otras nozares monopolu preces. Monopoliem jācīnās par to, lai pircēju prioritāte, tātad izvēle saistītos tieši ar vienu produkciju un pakalpojumiem. Šai ziņā reālas priekšrocības ir dabiskiem monopoliem. To uzskatāmi varam vērot Latvijā. Ja tādi dabiski monopoli kā “Lattelekom” vai “Latvenergo”, paaugstina tarifus, tad pieprasījums sarūk citās nozarēs, it sevišķi tanīs, kuru produkcija vai pakalpojumi nepieder pie pirmās nepieciešamības precēm.

Konkurence un privatizācija. Postsociālistiskajās zemēs veļas pāri privatizācijas vilnis. Ne mazums privatizētu uzņēmumu ir potenciāli konkurenti vareniem ārzemju monopoliem. Pēdējie nebūt nav sajūsmā, ka privatizēti uzņēmumi kā autsaideri ar lētu darbaspēku un mazām izmaksām dabas aizsardzībā un sociālajā aprūpē sekmīgi konkurēs ar “veciem vilkiem” visā pasaulē. Tāpēc tiek pieņemts stratēģisks lēmums: gaidāmo konkurentu saknē iznīcināt. Ko darīt? Uzņēmumus potenciālos konkurentus bagātie monopoli privatizē. Mērķis – nevis attīstīt ražošanu, pilnveidot tehniku, tehnoloģiju, organizāciju pārvaldi, bet likvidēt, noslaucīt no zemes virsas, lai šādi atbrīvotos no konkurenta. Dažkārt privatizācijas līgumā tiek fiksēts, ka uzņēmuma profils jāsaglabā noteiktu gadu skaitu, ka jāīsteno investīcijas. Bet arī šeit ir “eleganta” izeja. Uzņēmumu mērķtiecīgi un ātri noved līdz bankrotam. Neko vairs nevar glābt. Uzņēmums par prieku monopolam saskaņā ar likumu tiek likvidēts. Mērķis sasniegts – konkurenta vairs nav.

Monopolos saimniekošanas efektivitāte krītas. No pirmā acu uzmetiena varētu likties, ka monopolapvienība, tieši otrādi, aktīvi kāpina saimniekošanas efektivitāti: liels ražošanas apjoms, iespēja izvērst darba dalīšanu, jaudīgas investīcijas visjaunākai tehnikai un tehnoloģijai, taupīgas pārvaldes organizācijai utt. Tomēr sīkāka prakses analīze sniedz citu ainu. Pirmkārt, lai maksimizētu peļņu, monopolapvienība bieži iegrožo savas darbības apjomu (ierobežo piedāvājumu). Tādējādi salīdzinot ar pilnīgo konkurenci, monopola ražošanas apjoms ir relatīvi mazāks, peļņa absolūti lielāka.

Monopolu spožums un posts.

Konkurences veicināšanai un monopolu uzraudzīšanai ir sava vēsture, ASV federālā valdība ar to nodarbojās jau kādus simt gadus. Vēsture ir pilna ar faktiem, kuros valdība cenšas iegrožot šīs pasaules varenos, bet pieveic tos konkurence. IBM 1969. Gadā šķitās neuzvarams – 65% no datoru tirgus piederēja viņiem, konkurenti tika saspiesti viens pēc otra. ASV valdība sāka tiesas procesu, lai IBM sadalītu. Cīniņš turpinājās 13 gadus, un 1982. gadā, kad valdība atteicās no prasības uzturēšanas, lielie datori bija sākuši savu lēno, bet nenovēršamo norieta ceļu, un vēl 80. Gadu beigās IBM nonāk nopietnās grūtībās un ir spiesta atlaist tūkstošiem darbinieku.

Līdzīgi izzūd savulaik valdoši monopolisti kā velosipēdu ražotājs Schwinn Bicycle Co., ko antitrestu likumdošana piemeklē 1967. gadā, bet bankrots ārzemju konkurences dēļ – 1992. gadā, un kurpju monopolists United Shoe Machinery Co., kas uzvar ASV Augstākajā tiesā 1918. gadā, bet zaudē pasaules tirgū un pašlaik ir saglabājies kā maza britu firma Lesterā.

FCC (ASV Federālā komunikāciju komisija) 1997. gada augustā pieņēma lēmumu, kas faktiski ir līdzvērtīgs kara pieteikumam citu valstu telekomunikācijas monopoliem. Tas aizliedz amerikāņu kompānijām maksāt saviem ārzemju partneriem absurdi augstas cenas par starptautiskās sarunas pieslēguma pabeigšanu. Lai arī šis lēmums juridiski nav pats vienkāršākais, tam jau ir taustāmas pozitīvas sekas: 1988. gadā amerikāņu patērētājs par starptautiskām sarunām maksāja vidēji 60 centus minūtē (88 centi pirms lēmuma pieņemšanas, plānots 20 centi minūtē 2003. gadā).

Ir paredzams, ka Latvijā mobilie telefoni pilnībā izspiedīs fiksētās līnijas gan sadzīvē, gan lielā daļā korporatīvās komunikācijas. Nu jau pāris gadu cenas infrastruktūras nozīmē ir izlīdzinājušās, tas ir, iegūt telefonu sakarus tur, kur to līdz šim nebija, vairs nav lielas starpības – nopirkt nedārgo mobilo telefonu vai arī nomaksāt “Lattelekomam” par līnijas ievilkšanu (nomaļākās vietās). “Lattelekom” terminoloģijā taču vēl ir tāds skaists padomju jēdziens – rinda! Tā kā mobilo sakaru tarifi konkurences un tehnoloģiskās pilnveidošanās pēc krīt, bet fiksētajās līnijās – ceļas, izlīdzināšanās ir tikai laika jautājums. Tas pats arī attiecas arī uz kvalitāti un tīklu attīstību, kamēr mobilo sakaru operatori tīklu pārsegumu strauji palielina, bet “Lattelekom” tīkla attīstība kļūst arvien gausāka.

BEIGAS

Izmantotā literatūra: Georgs Libermanis “Trgus, cenas, konkurence”

                                Žurnāls “Klubs” 1999. gda Maijs