Krīzes

IEVADS

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedru 8.saietā 1999.gada nogalē šīs institūcijas prezidents Viktors Kulbergs paziņoja, ka Latvijas ekonomika Krievijas krīzes rezultātā zaudējusi ap 1 miljardu latu. Pēc viņa aplēsēm 1995.gada banku krīzē valsts zaudēja ap 300 miljoniem latu.

Latvijas uzņēmumi Krievijas krīzei bija sagatavoti vāji. Līdz ar to šīs ārējās krīzes ietekmē Latvijas tautsaimniecība zaudēja vairāk kā banku krīzes rezultātā. Pasaules finansiālā krīzes skāra Latvijas ekonomiku daudz dziļāk un ilgstošāk, nekā tas tika prognozēts, uzskata Kulbergs.

Starptautiskā kredītreitinga aģentūra “Fitch IBCA” 1999.gada rudenī novērtēja Krievijas finansu krīzes ietekmi uz Latvijas IKP kā samazinājumu par 5-8% (1997.gadā IKP – 3 275 500 000 lati, 5%-8% - 163 775 000 - 262 040 000 lati).

Ņemot vērā, ka finansu sistēmas Baltijas valstīs ir vairāk attīstītas nekā NVS valstīs, procentu likmju pieaugumam, kas Baltijas finansu tirgū sekoja rubļa sabrukumam Krievijā, bija lielāka ietekme uz investīciju un celtniecības finansējuma apjomu Baltijas valstīs nekā NVS valstīs.

Par būtiski faktoru analītiķi arī atzina faktu, ka Baltijas valstu eksporta apjomi uz Krieviju dramatiski samazinājās kopš deviņdesmito gadu sākuma, lai gan daži tautsaimniecības sektori, piemēram, pārtikas rūpniecība, vēl arvien ir atkarīgi no Krievijas tirgus.

Analītiķi norādīja, ka savstarpējo tirdzniecības apjomu samazināšanās Krievijas un Baltijas valstu robežrajonos, kā arī mazāki kravas autotransporta apgrozījuma apjomi pēc Krievijas importa sabrukuma arī bija būtisks cēlonis produkcijas apjoma samazinājumam.

Džeimstaunas fonda pozitīvi novērtēja Baltijas valstu ekonomiku piemērotību ekonomiskai augsmei ilgākam laika posmam. Baltijas valstīm ir labas attiecības ar starptautiskajām finansu institūcijām, un Baltijas valstu ciešās saites ar ES ļauj piekļūt nepieciešamo finansējumu saņemšanai un atbalstam maksājumu bilances līdzsvarošanai labāk nekā tas iespējams NVS valstīm.

Pasaules krīžu ietekme Baltijas reģionā

1998.gada vidū Krievijas krīze apturēja Baltijas valstu, tai skaitā Latvijas intensīvo izaugsmi, taču nemainīja izaugsmes tendenci kā tādu. Baltijas valstis bija uz vienmērīgas izaugsmes ceļa, kaut arī makroekonomisko rādītāju pasliktināšanās bija izraisījusi satraukumu.

Līdz pat 1998.gadam tika novērota relatīva ekonomiskas pieaugums Baltijas valstīs. Tai par stimulu kalpoja pievienošanās mērķis ES. Ja inflācijas līmenis un fiskālās pozīcijas būtiski uzlabojās, tad tekošo kontu situācija kļuva aizvien sliktāka, sākot ar 1995.gadu.

Izaugsme 1996. un 1997.gados aizēnoja palikušās problēmas pārejas procesā uz tirgus ekonomiku. Krievijas krīze kalpoja kā katalizators šo problēmu atklāšanā. Krievijas krīze skāra ekonomiku tieši un netieši. 1998.gadā tekošā konta deficīts Latvijā pacēlās no 6% līdz 11% no IKP.

Krievijas krīze izraisīja izaugsmes palēnināšanos. IKP pieaugums Latvijā 1998.gadā samazinājās līdz 3,6% no 8,6% 1997.gadā. Savukārt 1999.gada pirmajā pusē IKP jau samazinājās par 2%. Ņemot vērā šo un Krievijas attīstības tendences posmā pēc krīzes, aprēķini rāda uz turpinošos pieauguma tempu krišanos un uz draudošu ekonomisko stagnāciju, arī ES, īpaši Vācijas, nospiedošās darbības dēļ.

Krīze nekavējoties izraisīja arī eksporta apjomu samazināšanos un rūpnieciskā ražošana Baltijas valstīs pakāpeniski krītas salīdzinoši ar 1998.gada sākumu.

Dažas pazīmes 1999.gadā gan liecina, ka ražošanas apjomi sākuši atgūties no šoka.

Savukārt mazumtirdzniecības apjomu pieaugums Latvijā turpinājās, lai arī mainīgiem tempiem.

Summējot, katras no Baltijas valstīm reakcija uz Krievijas krīzi, jānorāda uz dažādiem pielāgošanās mehānismiem. Igaunijā tika novērots bankrota gadījumu un uzņēmumu likvidācijas pieaugums. Tas, savukārt, tika atspoguļots reģistrētā bezdarba līmeņa pieaugumā.

Latvijā netika novērota nozīmīga bankrota gadījumu palielināšanās, kas varētu tikt saistīta ar Krievijas krīzi, taču bezdarbs ļoti būtiski palielinājās no 7% 1998.gada vidū, līdz aptuveni 10% 1999.gada sākumā, liekot domāt, ka darba tirgū novērojama relatīvi liela fleksibilitāte.

Lietuvā izaugsme turpinājās līdz 1998.gadam, kaut gan īslaicīgi bija novērojama īstermiņa bezdarbnieku skaita palielināšanās.

Šāda notikumu attīstība parādīja strukturālās nepilnības. Līdz 1998.gadam Baltijas valstu ekonomika bija lielā mērā atkarīga no tirdzniecības ar NVS un īpaši Krieviju. NVS tirgum piekrita attiecīgi 21%, 19% un 35% no eksporta Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Kamēr šī sakarība pati par sevi var tikt izskaidrota ar veco sakaru darbošanos, ģeogrāfiskajiem un transporta infrastruktūras faktoriem, kā arī tā var izrādīties par Baltijas valstu salīdzinošo priekšrocību, šīs perspektīvas ir problemātiskas no efektīvas pārstrukturēšanas viedokļa. Tas izraisīja šaubas par eksportētās preces kvalitāti: kā parādīja nesenā krīze, vairumu no produktiem, ko eksportēja uz NVS, nevarēja eksportēt uz attīstītajām valstīm. Tas izraisīja jautājumu par efektīvu transformācijas un konkurētspējas pakāpi pasaules mērogā, ko Baltijas valstīm uz to brīdi bija izdevies panākt.

Eksporta daļa uz NVS tirgiem bija būtiski samazinājusies līdz 1999.gada vidum saistībā ar straujo kritumu NVS importā. Tas uzskatāms par statistikas triku saistībā ar Baltijas valstu eksporta kopējo kritumu, un liek domāt par tirdzniecības pārorientāciju. 

Lielais kapitāla ieplūdums Igaunijā un procentu likmju kritums 1997.gada pirmajā pusē izraisīja krasu naudas daudzuma un kredītu pieaugumu. Šī situācija krasi mainījās otrajā 1997.gada pusē, kad Āzijas finansu krīzes rezultātā tika kopumā pārvērtēta attieksme pret jaunattīstības brīvā tirgus valstu ekonomikām. Kapitāla pieplūdums palēninājās un kredīttermiņi samazinājās. Likviditātes nosacījumi šajā valstī kļuva stingrāki 1998.gada sākumā, pārsprāga biržas “burbulis” un sākās procentu likmju celšanās.

Daudzsološā fiskālās politikas attīstība, kas parādījās Baltijas valstīs no 1993.gada līdz 1997.gadam, sāka izjukt 1998.gada augusta Krievijas rubļa krīzes priekšnojautās. Sešu mēnešu laikā rublis devalvējās par vairāk nekā 70% pret katru no Baltijas valstu valūtām un ASV dolāru. Krievijā kopējā produktivitāte 1998.gadā kritās par aptuveni 5%, pēc neliela kāpuma 1997.gadā. Tam bija ārkārtīgi spēcīga ietekme uz ekonomisko situāciju visā reģionā un atklājās atšķirības starp to, cik tālu izdevies īstenot strukturālo reformu procesu.

Krasais Krievijas pieauguma kritums ne tikai lika sevi just ietekmējot maksājumu bilances. Notika vispārēja Krievijas tirgus potenciāla pārvērtēšana, kas nelabvēlīgi ietekmēja uzticēšanos un paaugstināja riska prēmijas. Izaugsme palēninājās. Reģiona valstis sāka 1999.gadu ar optimistiskiem pieņēmumiem par IKP un, tātad, arī nodokļu ieņēmumiem, balstītu budžetu. Faktiski pēdējo divu 1998.gada ceturkšņu laikā fiskālie parametri jau bija jūtami pasliktinājušies.

Reģionā novērojamā reakcija uz šādu ārējo šoku bija atšķirīga. Gaidot parlamenta vēlēšanas gan Igaunijā, gan Latvijā tika panākta vienošanās par budžeta plānojuma pārskatīšanu saistībā ar sagaidāmā ekonomisko procesu palēninājuma radītajām grūtībām. Rezultātā budžeti tika pieņemti ar pavisam nelielām izmaiņām attiecībā uz ieņēmumu un izdevumu sadali, nevis uz to līmeni. Konsolidētais deficīts krasi palielinājās 1999.gada pirmajā pusē abās valstīs.

Lietuvā pieticīgie budžeta ieņēmumi tika pilnīgi aizēnoti ar lielajiem izdevumiem, galvenokārt Uzkrājumu restitūcijas plāna dēļ, kura ietvaros iedzīvotājiem tika atmaksāti viņu skaidrās naudas iemaksas pēc dažiem liela mēroga privatizācijas gadījumiem. Valdība arī tieši atbalstīja uzņēmumus, īpaši lauksaimniecības sektoru, ko skārusi Krievijas krīze. Fiskālais deficīts bija mazāks nekā 1998.gada beigās, taču lielāks nekā pirms gada tajā laika posmā. Šādi fiskālie stimuli kompensēja patiesos Krievijas krīzes ietekmes apmērus un faktiski izskaidro paradoksālo situāciju, ka valsti, kuras ekonomika bija visciešāk saistīta ar Krieviju, šķita vismazāk ietekmējam eksporta tirgus zaudēšana.

Fiskālo un tekošo kontu pasliktināšanās, kas bija novērojama Baltijas valstīs, jāapskata tajās pastāvošā fiksēto maiņas kursu režīma kontekstā. Galvenā aizsardzības metode ārēja negatīvā šoka gadījumā ir fiskālās politikas nosacījumu iegrožošana, bez kā pastāv risks, ka šīs valstis būs vēl uzņēmīgākas pret ārējiem satricinājumiem. Pēc zināmas vilcināšanās, patlaban valstu valdības ir pieņēmušas fiskālus lēmumus. Taču fiskālās situācijas pasliktināšanās anatomija arī atšķiras triju reģiona valstu starpā. Igaunijā to izraisīja netiešo ieņēmumu samazināšanās 1999.gada pirmajā ceturksnī; tomēr valdība ātri noreaģēja, samazinot izdevumus un 1999.gada otrajā ceturksnī deficīts bija mazāks par 2% no IKP.

Gan Latvijā, gan Lietuvā situācijas pasliktināšanos izraisīja lielie izdevumi. Īpaši Lietuvā to izraisīja vienreizējie pārskaitījumi īpašniekiem.

Latvijas finansu un banku sektora starptautiskā integrācija pēc 1995.gada banku krīzes bija lēnāka kā Igaunijā. Tomēr pēc banku krīzes, finansu sektoram atgūstot savu peļņas kapacitāti, notika finansu strukturizācija.

Latvijas bankas aktīvi laika posmā no 1995.gada līdz 1998.gadam dubultojās un kopējais kredītportfelis trīskāršojās, tajā pašā laika posmā, kredītlikmēm samazinoties un palielinoties konkurencei iekšzemes tirgū. Sektorā ienāca ārvalstu investori – ārvalstu īpašniekiem piederošajām bankām piederēja vairāk nekā 70% no kopējās banku sistēmas aktīviem uz 1997.gada beigām, un aptuveni divas trešdaļas no aktīviem un pasīviem bija izsniegtas ārvalstu valūtā. Lielo no ārvalstīm nākošo dalību gan uzņēmumu pamatkapitālā, gan kā resursu devēji, galvenokārt veidoja neinstitucionālie investori, īpaši pirms 1998.gada. Ārvalstu dalību daļēji izraisīja arī nodokļu sistēmas situācija, kura veicināja iekšzemes investīciju veikšanu caur ārzonas firmām, kā arī tas, ka daudzas Krievijas un NVS kompānijas uzskatīja Latvijas banku sektoru par drošu kanālu savu galveno aktivitāšu veikšanai. Attiecīgi, arī daudzas Latvijas bankas bija nodibinājušas plašu informācijas un sadarbības tīklu Krievijā un savā darbībā izmantoja procentu likmju atšķirības iekšzemes un Krievijas tirgos.

Latvijā bija vērojama arī izteikta nebanku finansu starpniecības attīstība un dažādu finansu tirgus segmentu paātrināta integrācija. Bankas tika aizvien vairāk iesaistītas līzinga industrijā un tika plaši pārstāvētas vietējā biržā.

Āzijas krīzes ietekme

Situācijas attīstība pakļāva banku sektoru jauniem riskiem, īpaši palielinot tā atkarību no izmaiņām investoru noskaņojumā pasaules tirgos. Ar neierobežotu kapitāla kustību saistītie pārbaudījumi skaidri atklājās finansu tirgu sabrukuma laikā Dienvidaustrumāzijā 1997.gada oktobrī, kad ekonomiskās politikas konsekvence tika pārbaudīta daudzos attīstības sākumposmā esošajos tirgos.

No Baltijas valstīm finansu infekcija vissmagāk skāra Igauniju, kur radās sasprindzinājums attiecībā uz tās valūtas kursiem, un tika fiksētas būtiskas aktīvu cenu izmaiņas, kas izraisīja vairākas apvienošanās banku sektorā. Pretstatā tam Latvijas un Lietuvas finansu tirgus krīze ietekmēja visai netieši.

Tūlītēja ietekme Igaunijā izpaudās uz īstermiņa procentu likmēm – trīs mēnešu likmes dubultojās, sasniedzot 15 – 16%. Garākas atmaksas likmes faktiski netika skartas lielākoties zināmā veidā segmentēto naudas un kredītu tirgus dēļ, tādējādi vissmagāk ietekmi izjuta finansu iestādes un privātie noguldītāji, kuriem nācās saskarties ar palielinātām procentu likmēm un samazinātiem aizdevumu apjomiem; rūpnieciskais sektors tika skarts vismazāk. Procentu likmes līdzsvarojās laika posmā līdz 1998.gada aprīlim.

Pavisam nelielu sasprindzinājumu pārcieta Latvijas lats, atspoguļojot Latvijas labāku tekošo kontu stāvokli, un kredītu pieaugums saglabājās. Rezultātā Latvijā procentu likmes arī saglabājās būtiski zemākas, nekā Igaunijā. Kritums Tallinas fondu biržā atbalsojās arī Rīgā. Kopumā visu trīs Baltijas valstu vērtspapīru tirgi šķita samērā sinhronizēti, un tos būtiski ietekmēja situācijas attīstība Krievijā.

Āzijas šoka sākumā strauji kritās vērtspapīru tirgus. Tallinas birža zaudēja gandrīz trīs ceturtdaļas no tās maksimālās vērtības 1997.gada augustā. Kopš tā birža lielā mērā zaudējusi savu finansu starpnieka nozīmi, un to faktiski neietekmēja rubļa krīze.

Igaunijā 1997.gada notikumi arī izraisīja tādu investīciju fondu izveidošanu, kas pamatojās uz finansu instrumentiem garākiem par vienu gadu, un tādu investīciju fondu likvidēšanas kuru akcijas tika tirgotas kā par naudu, tā par privatizācijas sertifikātiem.

Tieša Āzijas krīzes ietekme uz Latvijas ekonomiku redzama ar Daugavpils ķīmiskās šķiedras uzņēmuma AS “Tolaram Fibers” piemēru. “Tolaram Fibers” otrais bankrots bijis cieši saistīts ar Āzijas krīzes iespaidu. Tomēr Daugavpils rūpnīcas kādreizējie Singapūras īpašnieki Igaunijā un Lietuvā savu darbību turpināja veiksmīgi.

Krievijas krīzes ietekme

1998.gada vasarā Igaunijā bija sajūtama pirmās Krievijas rubļa krīzes sekas kā nākotnes darījumu un strapbanku naudas tirgu likmju pieaugums. Augusta beigās nākotnes darījumu tirgus apgrozījums bija astoņas reizes lielāks nekā parasti; starpbanku depozītu un aizdevumu likmes palielinājās līdz 16 – 17%. Tomēr Krievijas krīzes tiešais iespaids uzskatāms par relatīvi ierobežotu. Vidēji tikai 2% no kopējiem aktīviem tika pakļauti tiešam riskam Krievijā un NVS, un tie bija koncentrēti divās nelielās bankās ar kopējo tirgus daļu 7% apmērā. Vienā no šīm bankām Igaunijas banka uzsāka bankrota procedūru, otra atradās sarunu procesā par apvienošanos ar vidēja izmēra banku un tika uzskatīts, ka tai bija pozitīvs kapitāls un potenciāla nākotnes vērtība. Nolūkā novērst jebkādu sistēmas risku Igaunijas Banka atbalstīja apvienošanās procesus, uz laiku iegādājoties akciju kontrolpaketi jaunajā bankā, no kuras tā plāno atbrīvoties. Igaunijas bankas arī guva labumu no iekšzemes noguldījumu līmeņa palielināšanās.

Latvijas banku sektorā 1998.gadā Krievijas krīzei bija tieši pakļauti vairāk kā 10% no kopējiem aktīviem. Tā kā iekšzemes peļņa bija samazinājusies, Latvijas bankas bija uzkrājušas būtisku Krievijas valsts un uzņēmuma parādinstrumentu jeb obligāciju apjomu. Ienesīguma samazināšanās atspoguļoja Latvijas fiskālās pozīcijas uzlabošanos un konkurences palielināšanos iekšzemes kredītu izsniegšanā. 1998.gada pirmajā pusē Krievijas vērtspapīri deva 30 gada procentu peļņu, kas bija aptuveni sešas reizes vairāk, nekā investoriem deva Latvijas valsts parādzīmes.

Pārlieku daudzskaitlīgā banku tirgus kapacitāte radīja papildus motivāciju augsta riska darījumiem, kuru pārraudzība nemazināja riskus. Tādējādi rubļa devalvācija un Krievijas valsts nespēja samaksāt par valsts parādzīmēm Krievijas rubļos ievērojami nospriegoja Latvijas banku sektora likviditāti. Tā kā starpbanku kredītu limiti tika samazināti un bankas izrādīja minimālu aizdevumu izsniegšanas vēlmi, notika ieguldījumu masveida izņemšana no dažām bankām, kuru ieguldījumi Krievijā bija kļuvuši zināmi.

Latvijas Bankai nācās veikt papildus likviditātes injekcijas tirgū. Latvijas Bankas aizdevumi bankām pieauga no 7,6 miljoniem latu 1997.gada beigās, līdz 52 miljoniem 1998.gada beigās, kur vairums šo aizdevumu tika izsniegti gada pēdējā ceturkšņa beigās.

Dažas bankas bija pārmērīgi ieguldījušas Krievijas tirgū. Trīs mazākās bankas tika slēgtas un tika paziņots par moratoriju attiecībā uz piekto lielāko banku – Rīgas Komercbanku. Latvijas bankas cieta zaudējumus, kuru konsolidētais apjoms 1998.gadā bija 53 miljoni latu un vidējā kapitāla pietiekamība kritās līdz 17%, par aptuveni 3,5% zemāk nekā 1997.gadā.

Lietuvas finansu sektoru Krievijas krīze, šķiet, tieši skāra vismazāk. Krīzes sākumā tikai 1,4% no banku kopējiem aktīviem bija ieguldīti Krievijā.

Krievijas krīzes ietekme uz lauksaimniecības preču tirgu.

Tā kā Krievija bija galvenais Baltijas reģiona lauksaimniecības un pārtikas produktu eksporta mērķis, tad finansu krīze būtiski sarāva tirdzniecības plūsmu starp diviem reģioniem. Krievijas krīzes atstātā ietekme, īpaši trešo valstu lauksaimniecības eksportu pārorientācija no Krievijas tirgus uz Baltijas valstīm noveda pie cenu sabrukuma visā reģionā. Tas, savukārt, noveda pie pakāpeniski pieaugoša spiediena visā Baltijas reģionā palielinātai iekšzemes tirgus aizsardzībai pret konkrētiem produktiem, un eksporta subsīdiju atkārtotai noteikšanai Latvijā vai to palielināšanai – Lietuvā – galvenajiem lauksaimniecības produktiem.

Aprēķini norāda, ka lauksaimniecības un pārtikas eksports no Baltijas reģiona samazinājās par vismaz 30% pēdējā 1998.gada ceturksnī, salīdzinājumā ar tādu pašu laika posmu 1997.gadā. Kopējos rādītājos 1998.gadā, tomēr, šis kritums lauksaimniecības produktiem nebija tik ļoti izteikts, kur kritums tika aprēķināts 18% apmērā Latvijā un Lietuvā, un pat pieaugums Igaunijā.

Pirmajā 1999.gada pusē lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports turpināja kristies, kur daži rādītāji liecināja par eksporta apjoma kritumu par vēl 20%, salīdzinājumā ar to pašu 1998.gada periodu.

No Baltijas valstīm Lietuva vēl joprojām ir visatkarīgākajā stāvoklī attiecībā pret ekonomikas notikumu attīstību Krievijā. Krasais pieprasījuma kritums Krievijā un NVS noveda pie lieliem finansiāliem zaudējumiem Lietuvas lauksaimniecības – pārtikas sektorā. Tajā pašā laikā, samazinoties pārstrādāto pārtikas preču ar lielu pievienoto vērtību eksportam, palielinājās nepārstrādāto pārtikas preču eksports. Attiecībā uz lauksaimniecības un pārtikas tirdzniecības plūsmu ģeogrāfisko struktūru, Lietuvas pārtikas eksports uz NVS un ES samazinājās par attiecīgi 33% un 2%. Šis kritums tika daļēji apturēts palielinoties lauksaimniecības – pārtikas preču eksportam uz Čehiju, Ungāriju un Poliju.

Latvijā lauksaimniecības – pārtikas eksporta un importa kategorijas saglabājās diezgan stabilas 1998.gadā, izņemot zivju produktu eksportu, kas samazinājās par 36%. Latvijas eksporta kategorijas parādīja skaidru tendenci par labu pārstrādātajiem produktiem. Neraugoties uz stingrākiem ES standartiem kopš 1997.gada pret Centrālās un Austrumeiropas valstīm attiecībā uz veselības un higiēnas nosacījumiem, ES tirgus loma Latvijas piena produktu eksportā joprojām bija nozīmīga. Šādos apstākļos deviņas Latvijas pienotavas tika apstiprinātas piena un piena produktu eksportam uz ES.

1999.gada rudenī Latvijas ekonomika atsāka lēnām augt pēc Krievijas un Āzijas krīzēm. Šajā periodā bija uzlabojusies situācija arī Rietumeiropā.

Pēc SVF ekspertu vērtējuma, divas galvenās problēmas Latvijas ekonomikā ir maksājumu bilances konta deficīta dinamika un strukturālo reformu norise.

Maksājumu bilances tekošā konta deficīts jau ilgstoši ir samērā liels, bet strukturālās reformas, gan saistībā ar privatizācijas iekavēšanos, gan citiem jautājumiem, nenoris gludi.

“Fitch IBCA” eksperti kā pozitīvus faktorus Latvijas ekonomikā nosauca Latvijas uzaicināšanu uz iestāšanās sarunām ar ES, pensiju reformu, kura varot kalpot kā paraugs citām pārejas posma ekonomikām.

Kā negatīvus jeb riska faktorus “Fitch IBCA” minēja zemo nacionālā uzkrājuma līmeni. Nacionālā uzkrājuma palielināšanas nozīme ir īpaši būtiska situācijā, kad samazinās ienākumi no valsts uzņēmumu privatizācijas tās beigu posmā.

Kā riska faktoru eksperti arī nosauca nemainīgo atkarību no Krievijas banku sektora. Vēl 1998.gada beigās aizdevumi institūcijā Krievijā sastādīja 64% no banku kapitāla, neņemot vērā aptruēto “Rīgas Komercbanku”. Kā riskus arī var minēt politisko nestabilitāti un saistībā ar Latvijas lomu tranzīta tirdzniecībā – zemākas naftas cenas.

Pēc ekspertu domām, neskaidrības situācijā var paildzināt un pastiprināt spiedienu uz latu. “Fitch IBCA” neuzskata, ka lata vērtība ir pārvērtēta salīdzinājumā ar OECD valstu ekonomikām, kuras pašlaik aizņem vairāk nekā 70% no eksportu tirgus, tomēr rezervju zaudējumu pagarināts periods un augstās reālās procentu likmes pašas pasliktinās kredītu perspektīvu, un šis faktors būs jānostāda pret lata fiksētās piesaistes saglabāšanas pārbaudītajām priekšrocībām.

Krievijas krīzes ietekmes uz Latvijas ekonomiku pozitīvie faktori

Daudzi eksperti, piemēram, bijušais Latvijas finansu ministrs Edmunds Krastiņš uzskata, ka pateicoties Krievijas krīzei, vērojamas arī pozitīvas valsts ekonomiskās attīstības tendences. 1998.gada notikumi Krievijā Latvijai devuši labu mācību. Pateicoties tam, Latvijas banku sektors vairāk pievērsis uzmanību vietējam tirgum, kā rezultātā pieaugusi konkurence šajā sektorā, sevišķi starp lielajām bankām.

Neraugoties uz Krievijas krīzi, bankām ir izdevies piesaistīt investīcijas no Rietumiem. Latvijas banku sistēma ir kļuvusi drošāka, kas dod papildus impulsu ekonomikas attīstībai.

1998.gada notikumi ir mudinājuši uzņēmumus pārorientēties uz Rietumiem un patlaban Latvijas eksporta bilancē NVS valstis veido nelielu daļu.

Tie ir krīzes veicinātie ilgtermiņa labumi, kas, iespējams, jau sen ir guvuši pārsvaru pār radītajiem mīnusiem.

Krīze ļāva Latvijas finansu tirgū ienākt ārvalstu kapitālam – Zviedrijas un Igaunijas bankas ieguva attiecīgi AS “Latvijas Unibanka” un AS “Hansabanka” akcijas lētāk nekā pirmskrīzes periodā.

Gada laikā pēc krīzes finansu likmes, banku darbības rādītāji tuvojās pirmskrīzes līmenim. Turklāt gan bankas, gan ražotāji savā darbībā palika uzmanīgāki.

Pārorientācija no viena tirgus uz otru, tāpat kā pārorientācija no komandekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, varētu prasīt 3 – 5 gadus. Kaut gan Austrumu tirgu nevajadzētu aizmirst, iemeslam, kāpēc šajā reģionā tiek pārdotas Latvijas preces, būtu jābūt nevis tam, ka tās Rietumos nav konkurētspējīgas, bet gan tāpēc, ka Austrumu tirgus ir izdevīgs vai lielāku peļņu tajā var iegūt.

Vairāki vadošie Latvijas ekonomisti pauda uzskata, ka Latvijas ekonomikas stagnācijā, krīzē 1999.gadā nav vainojama Krievijas krīze. Latvijas tautsaimniecības krīzes cēlonis ir iepriekšējos gados kultivētais uzskats, ka Latvijas ekonomikai ir tendence uzlaboties, un tādējādi valsts nebija gatava šāda veida Krievijas krīzei.

Krievijas krīze bija pirmā nopietnā ārvalstu ekonomikas krīze, ko izjuta Latvijas tautsaimniecība. Ekonomika no samērā straujas izaugsmes nokļuva depresijā, pirmais Krievijas krīzes sekas izjuta Latvijas banku sektors, bet vislielāko negatīvo iespaidu tā atstāja uz ražošanu. Krīzei bija iespējams arī otrreizējais efektas, ietekmējot sociālo sfēru. Pagaidām gan no tā ir izdevies izvairīties, piemēram, nepārtraukti samazinoties bezdarba līmenim.

Pēc SVF ekspertu vērtējuma, Krievijas krīze ir parādījusi nepieciešamību attīstīt tirdzniecības apgrozījumu un paātrināt strukturālās reformas. Kā norāda SVF, 1998.gada beigās un 1999.gada sākumā Baltijas valstīs, kā arī citās bijušajās PSRS republikās vērojamās tirgus tendences ir nozīmīgas krīžu pārvarēšanai.

Tajā pašā laikā SVF atgādina, ka lēnas un strukturālas reformas, kā tas bija Baltijas valstu gadījumā, var būt svarīgas finansu attīstībā.

SVF atzina, ka Krievijas krīze ir pierādījusi, ka tieši lēnās strukturālās reformas ir radījušas atšķirības ES kritēriju pārņemšanā tajās pārejas tipa valstīs, kuras kopumā sekmīgi virzījušās uz tirgus ekonomiku.

Secinājumi

Kā jau norādīts pēdējā darba nodaļā – ekonomiskās krīzes deva ne tikai negatīvu, bet arī pozitīvu efektu, kas, manuprāt, ir vairāk pieminēšanas vērts. Protams, jāatzīmē arī fakts, ka Krievijas krīzes rezultātā daudz cilvēku zaudēja darbu – visvairāk tas izpaudās zivju pārstrādē, jo lielākā daļa konservu ražotāju savu produkciju realizēja tieši NVS un Krievijā. Vēlreiz jāpiemin arī bēdīgi slavenā Daugavpils rūpnīca “Tolaram Fibers”, kuras īpašnieki nespēja orientēties notiekošajā un tādējādi rūpnīca nonāca “zem naža asmens” – tika runāts par tās likvidēšanu, esošie un bijušie īpašnieki nespēja savā starpā sadalīt rūpnīcas mantu, tika ierosinātas vairākas krimināllietas, kuru atskaņas jūtamas vēl tagad. Tikpat bēdīgi klājās arī Rēzeknes rūpnīcai “Rebir” un Liepājas “Lauma”, kura gan, pateicoties veiksmīgam mārketingam, ir atguvusi savu labo slavu un ražošanas apjomus.

Pie negatīvajām parādībām jāmin arī “Latvijas Kapitālbankas”, “Lainbankas” un “Rīgas Komercbankas” slēgšanas. Jāsaka gan, ka tikai viena no šīm bankām reāli beidza pastāvēt – “Kapitālbanka”, jo “Lainbanka” apvienojās ar “Ventspils Apvienoto Baltijas banku”, bet “Rīgas Komercbankā” tika izvests diezgan veiksmīgs sanācijas plāns, kā rezultātā tika piesaistīts investors un banka atsākusi darbību ar nosaukumu “Pirmā Latvijas komercbanka”. Pašlaik jau šai bankai ir nomainījies īpašnieks un tagad tās kontrolpaketes īpašnieks ir “Norddeutsche Landesbank”.

No subjektīvā viedokļa raugoties, šāda krīze, manuprāt,  pat bija nepieciešama, lai izbeigtu ilūzijas ar straujo Latvijas ekonomikas attīstību, kas pamatā tika balstīta uz “veciem sakariem” – Krieviju un NVS. Nestabilā politiskā un ekonomiskā situācija lielajā kaimiņvalstī nespēja ietekmēt uzņēmēju viedokli par nepieciešamību uzlabot ražošanas iekārtas, tehnoloģijas, meklēt jaunas iespējas Rietumu tirgū. Krievija bija kā liels, vilinošs caurums, kurā varēja “nogrūst” visu iespējamo, jo šīs valsts tomēr krietni lēnāk spēja pārorientēties no PSRS komandekonomikas un brīvā tirgus apstākļiem un pilnīgu konkurenci. 

Galvenokārt Krievijas krīze parādīja, ka “vecie labie” laiki ir beigušies un nepieciešams strādāt “pa jaunam”, uzlabojot darba un produkcijas kvalitāti, lai cīnītos par vietu Eiropas un pasaules pārtikas tirgū.

Literatūras saraksts

1.      www.leta.lv - Ziņu aģentūras "LETA" Interneta mājas lapa;

2.      OECD ekonomiskie pētījumi 1999-2000:-R.:OECD, 2000.

3.      Latvijas statistikas gada grāmata 1998.gadam;

4.      Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību, Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 1999.;

5.      Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. Latvijas Republikas Ekonomikas ministrija, 1998.g.