Protekcionisms pirmsākumi, īpatnības, izpausme

Latvijas Universitāte

Ekonomikas un vadības fakultāte

Finansu un kredīta katedra

Referāts

Mikroekonomikā

Protekcionisms

pirmsākumi, īpatnības, izpausme

Dienas nodaļas

finansu menedžmenta

1. kursa

1F3 grupas

students

Voldis Zlobins

studenta apl. No P 97012

Rīga 1998

Saturs

lpp.

Ievads .           .           .           .           .           .           .           .           .           .      3

1. Protekcionisms - reakcija uz nevienlīdzību             .           .           .           .      4

2. Protekcionisma cēlonis - fritrederisms        .           .           .           .           .      5

3. Protekcionisms - likumsakarīgs pretstats    .           .           .           .           .      8

4. Protekcionisma vēsturiskā analīze   .           .           .           .           .           .      9  

5. Agrīnā protekcionisma izaugsme    .           .           .           .           .           .     12 

            5. 1. Krievijas piemērs .           .           .           .           .           .           .     12 

            5. 2. Rumānijas piemērs          .           .           .           .           .           .           .     13 

            5. 3. Citu valstu piemērs         .           .           .           .           .           .           .     15 

6. Mūsdienu protekcionisms   .           .           .           .           .           .           .     16 

7. Protekcionisma shematiskā analīze .           .           .           .           .           .     18 

Secinājumi un priekšlikumi     .           .           .           .           .           .           .     22 

Izmantotās literatūras un avotu saraksts         .           .           .           .           .     24   

Ievads

            Pievēršanās šai tēmai var līdzināties ekskursijai ekonomiskās domas un ekonomiskās attīstības vēsturē, kas, protams, pati par sevi ir ne mazāk interesanta. Tomēr praktiski runa iet par vēsturi, kas nav aizgājusi pagātnē, bet turpinās joprojām. Vēl vairāk, mūsdienu asajās diskusijās par tautsaimniecības nākotni piedāvātojos alternatīvajos risinājumos klasiskajam jautājumam "ko darīt" mūsu reformistiski ekonomiskajā celtniecībā, bez īpašiem pūliņiem atrodas fritrederisma un protekcionisma ideju mūžsenā pretstata motīvu atjaunošana uz jaunas vēsturiskās bāzes. Šie motīvi arī skaidri redzami starptautisko akciju neskaitāmajā daudzumā, uz kuriem bāzējas starptautisko ekonomisko sakaru mūsdienu sistēma, kas aptver visu pasauli un savieno tās pašus attālākos apvidus.

            Ìsāk sakot, fritrederisma un protekcionisma jautājumi, to teorētiskā būtība un praktiskā izpausme saglabā neapšaubāmu aktualitāti.

            Referāts var kalpot kā analītisks materiāls protekcionisma interesentiem. Lai gan darbs neatbilsts ievadam protekcionisma ideju un prakses izklāstā, jo referāts aplūko plašaku aspektu loku, tomēr tas nav uzskatāms par izsmeļošu šīs tēmas un ar to saistīto problēmu apskatu.

1. Protekcionisms - reakcija uz nevienlīdzību

            Fritrederisma un protekcionisma idejas dzima kapitālisma rašanās laikā, tās uztur un tādā vai citādā veidā atjauno sevi kapitālisma attīstībā. Kapitālisms saskaņā, teiksim, ar tādu nozīmīgu izdevumu kā Britu enciklopēdija ir iekārta, kurā "katrs var nodarboties jebkurā jomā uz savu risku". Ar visu cieņu pret izdevumu nevar neiebilst, ka tāds apgalvojumam, mīksti sakot, piemīt zināma idealizācija. Vai tik tiešām "katrs" jel "var nodarboties jebkurā jomā"? Teiksim, kļūt par lielu baņæieri vai fabrikantu? Ir skaidrs, ka tikai tas, kura rīcībā ir milzīgi resursi. Acīmredzams, ka "katrs", ja arī "var", tad nevis "nodarbojas", bet gan "mēģina nodarboties", bet šīs darbības, pašsaprotami, nav līdzvērtīgas. Un vai tik tiešām "uz savu risku"? Jo "risks" taàu tiek nosacīts ekonomiskās sistēmas sabiedrībā, bet tā veido dažādu organizāciju masu, ar kurām nerēæināties pilnīgi nav iespējams.

            Ar attieksmi pret šiem ierobežojumiem (tā galvenokārt izriet no valsts kā galvenā sabiedriskā institūta) saistās, maksimāli vispārināti runājot, pamatrobežas, kas nodala fritrederismu no protekcionisma.

2. Protekcionisma cēlonis - fritrederisms

            Fritrederisti (no angļu valodas "free trade" - "brīvtirdzniecība") sludina valsts neiejaukšanās principu saimnieciskajā dzīvē vai (sekojot stingrai pieejai, tā jau ir atkāpšanās no pamatpremisas) arī reducē šādu iejaukšanos līdz nenozīmīgām, "homeopātiskām" dozām. Viņi uzskata, ka ekonomiskie likumi, konkurence, tirgus, kas ir brīvs no jebkādas iejaukšanās, veic saimniecības pašregulāciju un nodrošina taisnīgu peļņu kā priekšnoteikumu tā tālākai normālai funkcionēšanai. "Netraucējiet, dodiet ceļu!" - pie tā reducējas franàu valodā un pēc tam arī visā pasaulē uzņemtais skanējums slavenajai formulai "laissez faire". Valsts ar savu aizbildniecību, pēc viņu domām, rada apgādājamību, mazina ražošanas rīcībspēju, ved pie kazarmu birokrātijas, korupcijas, ražošanas spēku bremzēšanas (vai pat vēl pie stagnācijas).

            Vairākumā šādas idejas bija daudziem zinātniekiem, starp kuriem slavenākie - A. Smits, T. Maltuss, I. Bentams, Ý. Sejs. Šajās pašās pozīcijās (ar dažām atšæirībām niansēs) stāv mūsdienu liberāļi, neoklasiæi, monetāristi, "brīvās tirgus saimniecības" teorētiæi.

            Fritrederisma koncepcijām tuva ir arī utilitārisma ideja. Tā, viens no tās pamatlicējiem, I. Bentams apgalvoja, ka sabiedrības (ekonomikas) trūkumi agrāk vai vēlāk paši par sevi izzudīs, jo "miers", "kārtība" un "vispārējais labums" ir iegūstams elementāras un neiznīcināmas indivīda tiekšanās pēc personīgā labuma un laimes ceļā. Šīs dabiskās privātās tiekšanās, skatītas kopumā, arī nodrošinās vispārējo labklājību. No šejienes arī tēze: izdevīgais firmai, kompānijai izdevīgs arī valstij.

            Tomēr viegli pamanīt, ka tik laba aina var pastāvēt tikai varavīkšņainā ideālā, bet ne sūrā praksē, kur nepārtraukti nākas saskarties ar to, ka indivīda intereses ir pretstatā sabiedrības interesēm, kas neharmonizē tautsaimniecību, bet, tieši pretēji, to saēd un izposta. Valsts neiejaukšanās ekonomikā piekritējiem izdodas paiet garām šim acīmredzamajam faktam tāpēc, ka viņi pēta "cilvēku saimniecisko dzīvi tā, kā tā būtu izveidojusies, ja valsts pieļautu brīvu sabiedrisko spēku izpausmi, un cilvēki, kā arī lietas, kustētos bez nesaskaņām un pretdarbības laikā un telpā, nepakļaujoties nekādam citam spēkam izņemot visuresošajam saimnieciskuma principam". Citiem vārdiem sakot, viņu konstrukcijā nevis valsts regulē tirdzniecību, bet tirdzniecība - valsti. Pēdējai formulā "anarhija plus konstebls" tiek dota konstebla loma. Tas, tomēr, kā jau iepriekš tika minēts, nozīmē valsts zināmu piedalīšanos ekonomikā fakta konstatāciju un stāda jautājuma priekšā: kādas ir "konstebla" reālās funkcijas un uzdevumi? Pats šāda jautājuma formulējums, acīmredzami, neiekļaujas idejā "laissez faire" tās tīrajā veidā.

            Jebkura teorētiska konstrukcija parādās dzīvē, attīstās un saglabājas tiktāl, ciktāl tā ir izdevīga noteiktiem spēkiem, atbilstot to specifiskajām interesēm. Fritrederisms ar savu iekšējo ievainojamību nav izņēmums. Tas ir izdevīgs valstij, kas apspiež sāncenšus pasaules tirgū ar savu varenību, bet valsts iekšienē - nozarēm un atsevišæiem veiksmīgiem biznesmeņiem, kas acīmredzami dominē konkurences cīņā. Ir skaidrs, piemēram, kāpēc fritrederisma idejas ātri tika pieņemtas Anglijā, kas tā bija "pasaules darbnīca" un jūru valdniece. Ne par velti tālaika kontinentālajā Eiropā par fritrederismu runāja kā par "dūmakainās Albionas viltīgo izgudrojumu".

            Apskatītās koncepcijas trūkumus nav grūti noskaidrot ne tikai no tīri praktiskām pozīcijām, bet arī metodoloģiskā rakursā. Šajā mācībā tiek ignorēts objektīvs postulāts: jebkura sabiedrība ir stabila tikai tiktāl, ciktāl balstās uz noteiktu cementējošu sākumu, kas ir tās koncentrējošs izpausmes veids. Tāds veids ir valsts savā sabiedrisko labklājību nodrošinošā funkcijā; uz kuru norādīja vēl Platons. Pateicoties šādas funkcijas īstenošanai, katrs cilvēks ir tiesīgs rēæināties uz pašsaglabāšanos. Turpretī tirgus ekonomika tās fritrederiskajā traktējumā nekādā ziņā negarantē šīs galvenās tiesību normas realizāciju, jo neņemas nodrošināt katram kaut vai patēriņa līdzekļu minimumu.

            Fritrederisma pamattrūkumi ir noteikti jau sen. Šajā sakarā pietiek griezties tikai pie viena, bet pietiekoši spilgta piemēra. N. G. Černiševskis brīnijās, kāpēc politekonomika "vēl nav tikusi vaļā no briesmām krist ļaužu rokās, kas cenšas pierādīt, piemēram, ka rūpnieciskajā pasaulē viss vislabākajā kārtībā rodas pats no sevis. Kāpēc politekonomika līdz šim laikam nav tikusi vaļā no nepieciešamības strīdēties pretī šīm nāvējošām muļæībām?".

            Tā kā "nepieciešamība strīdēties" palika (un paliek līdz šai dienai), tā realizējās attiecīgās koncepcijās, un visspilgtākā no tām - protekcionisms.

3. Protekcionisms - likumsakarīgs pretstats

            Pretstatā fritrederistiem protekcionisti, balstoties uz valsts kā "Dieva procesiju pa pasauli" (Hēgelis), tās visspēcīguma un universāluma ideju, aizstāv valsts aktīvās iejaukšanās saimnieciskajā dzīvē nepieciešamību. Šādu uzskatu galējās izpausmes - doma par visaptverošas "lielās valdības" radīšanu, kas 20. gs. atrada konkrētu iemiesojumu praksē kā rupja un atbaidoša valsts varenība - "prūsisms", totalitārisms, kurā ir ne tikai ekonomikas, bet arī visas sabiedriskās dzīves valstiskošana. Tai pat skaitā valsts monopolistiskā kapitālisma koncepcijas un prakse visā tās zināmo formu daudzveidībā. Pie līdzīgām teorētiskām pamatpozīcijās nonāk pēc būtības vispārējā tautsaimniecības valstiskošana un globālā nacionalizācija ar piespiedu sabiedriskošanu, imperatīvu plānošanu, stingru komandu administrēšanu, t. i., viss līdzekļu komplekts, kas arī labi zināms (no mūsu valsts un rindas citu valstu pieredzes).

            Protekcionisma ideologi pretstatā fritrederisma piekritējiem uzskata, ka valsts ir spējīga vispusīgi un kapitāli uzturēt valsts ekonomiku, ka tieši tāpēc tai vajag aizsargāt, dotēt tās nozares, kas kaut kādu iemeslu dēļ nav efektīvas, bet ir svarīgas no makroekonomiskā viedokļa. Valstij, uzskata šie ideologi, visu ekonomikas subjektu stabilitātes dēļ, ir tieši jāņem savās rokās veselas tautsaimniecības  nozares un sfēras. Uz valsts aparātu ar šādu peieju tiek uzliktas daudzveidīgas tautsaimniecības organizācijas funkcijas, visbeidzot runa var iet par valsts ekonomikas vadību kā vertikāli, tā horizontāli.

4. Protekcionisma vēsturiskā analīze

             Ekonomiskajā literatūrā plašu pielietojumu ieguva stereotips saskaņā ar kuru valsts ekonomiskās funkcijas ir analoģiskas naktssarga pienākumiem. Tas notika, protams, ne nejauši, ko nav grūti noteikt, pievēršoties strīdam starp valsts iejaukšanās piekritējiem un brīvtirdzniecības veicinātājiem. Tā kā fritrederisms ilgu laiku valdīja vairākās valstīs, radās iespaids, it kā šī perioda gaitā valsts būtu bijusi pilnīgi brīva no ekonomisko funkciju pildīšanas. Pie šādas pozīcijas pieturējās tā saucamā Manàesteras skola (uzņēmumu asociācija). Sākumā tā protestēja pret aizsargmuitām, maizes likumiem, fabriku likumdošanas, cerot uz to, ka vietējie uzņēmēji pašu spēkiem, bez valsts atbalsta tiks galā ar saviem konkurentiem. Bet "šīs teorijas praktiskās sekas piespieda viņus pašus apšaubīt tās pareizību". 19. gs. 70-80. gadu beigās angļu buržuāzijai, kas balstījās uz "Manàesteras" pozīcijām sāka iezīmēties atkāpšanās no šiem principiem, kas bija saistīts ar reālo saimniekošanas apstākļu apzināšanu. Pēdējie ietilpa tajā, ka britu valsts nekādi neatgādināja naktssargu "brīvdabā augošajā" ekonomikā. "Lielbritānijas valsts varas pamats, kas izsauca skaudību visām tautām, "angļu brīvības" nodrošināšana, - rakstīja krievu liberālais zinātnieks V. P. Bezobrazovs, - ietilpst Lielbritānijas valsts valdības raksturā". Tā ieņēma, pēc šī autora domām, ideālu formu, kurā sabiedrība un valsts saslēdzās vienā veselā. "Îoti interesanti ir redzēt Anglijā, feodālā perioda pašā vidū, šos prātīgas valsts sistēmas iedīgļus, prātīgas domas par privātās sfēras un valsts attiecību norobežošanos..."

            Patiesībā sabiedrība un valsts veido plašu sadarbojošos sistēmu, kas ir virzāma no ekonomiski valdošā sabiedrības slāņa. Tas arī nosaka valsts funkciju ekonomikā veidu un apjomu, kas mainās šī slāņa interešu atjaunošanas gaitā. Nošādām pozīcijās skatoties, pilnīgi ir izskaidrojams, kāpēc Anglijā un ASV līdz 20. gs. sākumam gandrīz nebija sazarotas valsts birokrātijas sistēmas (profesionālas ierēdniecības slānis). Bet no šī fakta nedrīkst secināt par valsts vadības, valsts varas vispār vājumu. Vienkārši runa iet par to funkciju nevienlīdzīgo nozīmi dažādos laikos. Tā valsts sistēmas speciālisti atzīmēja, pirmkārt, armijas un milicijas atrašanos Anglijā, otrkārt, flotes pastāvēšanu valstī kā galveno valsts institūciju (Lielbritānija - jūras lielvalsts, koloniālās sistēmas balsts). Vai tad šie un tiem līdzīgie fakti neliecina par valsts un valsts vadības iedarbīgo nozīmi?

            Politiskās varas aktīvai darbībai ir vieta ikvienā valstī un tā nezin pārtraukumus. Un no šīs darbības ne loģiski, ne ņemot vērā reālos faktus, nedrīkst izslēgt valsts vadības ekonomiskajā sfērā aspektu. Viens no svarīgākajiem un acīmredzamajiem šīs tēzes pierādījumiem izpaužas tajā faktā, ka valsts neiejaukšanās princips pie visu attiecīgo deklarāciju patosa nekur un nekad netika piemērots burtiski; faktiski tas vienmēr tiek traktēts kā samērā elastīgs, nereti kompromisa variants. Ekonomiskā liberālisma politika, tādu diagnozi ir devuši nopietni domātāji, "tā ir maska, zem kuras slēpjas visdaudzveidīgākais sociālais saturs un lielākā mērā kapitālistisko šæiru interešu aizsardzība".

            Fritrederisti, saduroties ar nepieciešamību risināt tādas vai citādas problēmas, samērā bieži piedāvā diezgan diriģējošas metodes. A. Smits, piemēram, uzstāja par "ierobežojumiem pat tai uzņēmēja ekonomiskajai brīvībai, kas arī veido sistēmas būtību"; viņš neuzskatīja par lietderīgu "atļaut brīvai tirdzniecībai rīkoties tā, lai valsts kara apstākļos paliktu bez tai vajadzīgajiem resursiem". Angļu fritrederisti, cīnoties par valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē, vienlaicīgi pieprasīja no valsts īpašuma aizsardzību, līguma saistību izpildi, cīņu ar krāpniecību. Tās pašas prasības aizstāvēja arī uzņēmēji - tajā, protams, līmenī, kādā uzskatīja tās par lietderīgām priekš sevis. Tā 19. gs. vidū angļu lietišæās aprindas pārliecināja visu valsti "starptautiskās brīvās tirdzniecības svētīgumā, pieņēma bez īpaša trokšņa veselu rindu valdības regulējošos likumus par fabrikām un rūpnīcām, par bērnu darbu, par skursteņslauæiem, par arodbiedrībām utt. - likumus, kas lielākoties bija Bentama garā. Telegrāfs Anglijā tika nacionalizēts gandrīz uzreiz (1856). Citās valstīs, īpaši Vācijā un Savienotajās Valstīs, lietišæās aprindas nekad neiebilda principā (kaut arī dažkārt iebilda detaļās) pret valsts saimniecības stingras regulēšanas formas, kas ir zināma kā tarifi". Šie fakti (ir arī daudz citu) liecina par fritrederistu modeļa dzīvotnespēju, par tā nerealizējamību. Prakse demonstrē tikai lielāku vai mazāku valsts iejaukšanās pakāpi, kas atkarīga, jāpiebilst, no konkrētiem vēsturiskiem ekonomiskiem, politiskiem un sociāliem apstākļiem. Pie tam principiālā rakursā tendences uz valsts lomas palielināšanos kapitālistiskajā ekonomikā saskaņā ar tās attīstību nevājinās, bet tieši pastiprinās, ko īpaši veicina valsts varas centralizācijas process.

            Pēdējais nozīmē, ka ierēdniecības klana rokās, kas joprojām paplašinās, koncentrējas iedarbību organizējošās sviras uz sabiedrības dzīves dažādām pusēm. Tas acīmredzami izpaužas "valsts kapitālisma" praksē, kas tādā vai citādā pakāpē piemīt visām valstīm. Valsts kapitālisms, kā atzīmēja daudzi vēsturnieki un ekonomisti, visredzamākajās formās attīstās tur, kur nozīmīgākas izrādījās feodālās paliekas (Vācija, Krievija). Šeit valsts aizbildniecība un reglamentācija, visa varas sistēma caurstrāvoja pakāpenisku feodālo attiecību pārvēršanu pusfeodālās, bet pēc tam kapitālistiskās.

5. Agrīnā protekcionisma izaugsme

5. 1. Krievijas piemērs

            Samērā pamācošs ir Krievijas vēsturiskais piemērs. Ir vērts to parādīt detaļās cehu, amatnieku ražošanas valsts regulēšanas piemērā, sākot vēl ar 18. gs. Svarīga valsts prasība - visaugstākās meistarības sasniegšana - tika ierakstīta "Arodu stāvokļos" 1785. gadā. Preces varēja tikt tirgotas tikai pēc attiecīgas atļaujas. Lietas, kurām nebijas oficiālās "kvalitātes zīmes" un kuras tika atrastas pārdotavās pārbaudes laikā, tika arestētas. Atbalstot amatnieku cehu organizācijas un veicot izstrādājumu kvalitātes kontroli, valsts (parasti caur pilsētu maģistrātiem) veicināja "arodmeistarības palielināšanos ", krievu meistaru preàu konkurētspēju iekšējos un starptautiskajos tirgos.

            Attīstoties, piemēram, stikla ražotnei Krievijā, valsts nodarbojās ar atļauju izsniegšanu uzņēmumu, organizāciju celtniecībai, ražošanas finansēšanu (subsidēšanu). Tik sasprindzināta uzmanība šai darbības jomai ir pilnībā izskaidrojama, ja ņem vērā, ka tika veikta protekcionisma politika attiecībā pret preàu ražošanu, kurām bija eksporta nozīme.

            Tā laika Krievijas valsts deva dažādas privilēģijas amatniekiem, kas paplašināja brīvi algotā darba sfēru. Šie līdzekļi, kas tika vērsti uz sākotnējo kapitāla akumulēšanu, noveda pie rūpniecības straujas attīstības.

            "Iemesls tam ir pašā tā laika rūpniecības būtībā, kad masveida ražošana bija praktiski neiespējama, un fabrikas, kas tika atvērtas no privātpersonu puses, bija spiestas vērties ciet līdzekļu nepietiekamības dēļ vai arī tika atdotas pārvaldītāju privātīpašumā vai aizbildniecībā."

5. 2. Rumānijas piemērs

            Periodā, kad Rumānijai, cenšoties atsvabināties no trīs kaimiņimpēriju (Turcijas, Krievijas un Austroungārijas) jūga, draudēja jauns jūgs, šoreiz tīri ekonomisks, vairāki rumāņu ekonomisti uzskatīja par nepieciešamu aizsargāt savu nacionālo tautsaimniecību no valsts puses. Parlamenta deputāts un ministrs Petre Aureliāns (1833-1909), kurš bija pats spožākais rumāņu ekonomists 19. gs. otrajā pusē, ieviesa ideju, ka nepieciešams aizsargāt valsts ekonomisko neatkarību ar protekcionisma metodēm un nacionālās rūpniecības attīstīšanu.

            Tamlīdzīgas domas, protams, bija arī plaši izplatītas citu tā laika ekonomistu, valstsvīru un kultūras pārstāvju aprindās. Dionīsijs Marciāns (1829-1865) bija pirmais, kurš teorētiski pamatoja Rumānijas industrializācijas un protekcionisma politikas ieviešanas nepieciešamību; Mihails Kohelniàanu (1817-1891) uzstāja par to, ka "... nepieciešams atdot visus spēkus un līdzekļus, lai radītu un aizsargātu rūpniecību mūsu valstī". Priekš M. Eminesku (1850-1889) un A. Ksenopolas (1847-1920) industrializācija, kā arī ekonomiskā attīstība kopumā bija daļa no rumāņu tautas cīņas par savu nacionālo neatkarību.

            Būdams pārliecināts, ka Rumānijas rūpniecības laicīgā un diferencētā aizsardzība ir vienīgais noteikums, lai sasniegtu patiesu ekonomisku neatkarību, Aureliāns stingri kritizēja klasiskā liberālisma idejas, īpaši brīvās apmaiņas teoriju un politiku, kas, viņš teica, ir izdevīga attīstītām valstīm, bet bīstama jaunām, vāji attīstītām valstīm.

            Sākta ar mazo rūpniecību (zemnieku un amatnieku), industrializācijai nebūs panākumu bez valsts aktīva atbalsta, kurai konsekventi jāpiekopj protekcionistisko politiku. Aureliāns uzstājās pret tirdzniecības konvenciju ar Austroungāriju, saskaņā ar kuru, sākot ar 1876. g. kaimiņvalsts ieguva plašu pieeju Rumānijas tirgū savām rūpniecības precēm, kas būtiski vājināja nacionālās rūpniecības pozīcijas. Pieprasot protekcionistiskās ekonomiskās politikas piekopšanu, viņš atzīmēja, ka tādai politikai nevajadzētu līdztekus nošæelt Rumāniju no starptautiskās ekonomiskās aprites, tāpēc "... mūsu kopējam tarifam jābūt aizzsargājošam, nevis aizliedzošam". Tāpat kā F. Lists, viņš uzskatīja, ka Rumānijas protekcionistiskā politikai jābūt tikai uz laiku un diferencētai.

5. 3. Citu valstu piemērs

            Analoģiskas parādības tika vērotas arī citās valstīs. Vai nu uz valsts rēæina tika radīti kara uzņēmumi, ostas, sakaru iestādes, vai arī valsts kase aktīvi piedalījās kanālu ierīkošanā, dzelzceļu, kuģu būvniecībā. Valsts finansēja fundamentālus zinātniskos pētījumus, uzturēja universitātes, daudzas medicīnas iestādes, bāreņu namus, nemaz nerunājot par to, ka nodrošināja normālu naudas apgrozības funkcionēšanu (monētu kalšanu, papīrnaudas un valsts obligāciju, àeku un citu vērtspapīru emisiju). Visām valstīm bez izņēmuma bija saimniecības likumdošanas sistēma, armija, policija, izlūkdienesti, sodu izciešanas vietas, liels ierēdniecības sastāvs.

            Viss, par ko ir runa, - ir protekcionisms, piedevām diezgan stingrs, kaut arī ne absolūts. Tas īpaši izjūtams kritiskos momentos: dabas katastrofu, karu, epidēmiju laikā. Bet arī mierīgākos brīžos valsts darbojas kā sabiedrības rīcības organizātors un vadītājs, ieskaitot, protams, tās ekonomiskos aspektus. Un to nav grūti izskaidrot: nemēdz būt tautsaimniecība bez kaut vai īslaicīgas kādu atsevišæu tās sastāvdaļu nerentabilitātes. Kurš ar tām nodarbosies? Privātīpašnieks nav spējīgs, bet valsts principā var. Tiesa, sekas ekonomikai var būt tālu ne viennozīmīgas, bet pie pastāvīgas svarīgu ekonomikas sektoru nerentabilitātes var būt pat postošas. Bet arī tamlīdzīgos apstākļos valsts priekšā paveras neskaitāmi vairāk iespēju saprātīgam manevram, nekā privātā priekšā, lai cik liels tas nebūtu.

6. Mūsdienu protekcionisms

            Pret mūsdienu valsti ar attīstītu tirgus ekonomiku izteiktās domas attiecas vēl lielākā mērā, nekā pret pagātnes valsti. Tā, mūsdienu valsts, ir spējīga uzturēt valsts uzņēmumus, operēt ar akciju paketēm (pat ar kontrolpaketēm) akciju sabiedrībās, radīt valsts banku un valsts rūpniecības sistēmas, kā arī starptautiskas pārnacionālas integrācijas grupējumus, piedalīties kapitāla eksportā uz ārvalstīm u. tml. Valsts pēc nepieciešamības pakāpes veic piespiedu pasākumus, piespiedu ražošanas koncentrāciju (vai dekoncentrāciju), nosaka sodanaudu sistēmu un citus sodus līdz pat kompānijas likvidācijai, ekstremālos gadījumos ievieš ārkārtēju stāvokli, uzstājoties kopēja uzņēmēja lomā.

            Sludinot un cīnoties par fritrederisma postulātiem, daudzas mūsdienu rietumu valstis nemaz nejūt riebumu pret protekcionisku metožu pielietošanu. Fakti ir tādi, ka uz valdību ekonomiskajām politikām mēģināja iedarboties un iedarbojas kā protekcionisma, tā fritrederisma pārstāvji. Gan vieniem, gan otriem parlamentos ir savi lobiju grupas, tie piedalās likumu un citu aktu pieņemšanā vai nepieņemšanā, veido koalīcijas, klubus, katedras, ir sava prese un zinātniskie izdevumi. Līdz ar to abi virzieni var būt pasniegti gan kā konceptuālas skolas, gan kā avoti ekonomiskās politikas alternatīvu konkrētu instrumentu formēšanā.

            Lai salīdzinātu tāda vai citāda instrumentārija efektivitāti (ja ne kopumā, tad vismaz kaut kādos rakursos), to, domājams, varētu veicināt ekonomikas optimālas efektivitātes precīzu kritēriju izstrāde valsts neiejaukšanās apstākļos (vai pretēji tam) no vienas puses, iejaukšanās apstākļos - no otras. Bet tādi kritēriji diemžēl nav radīti. Ekonomikas zinātne vispār nav tālu gājusi no zināmā konstatējuma: valsts var sadarboties ar ekonomisko attīstību un var arī bremzēt progresu vai arī vienlaicīgi iedarboties uz to abos virzienos (piemēri priekš pēdējā, "kombinējošā" varianta ir arvien vairāk, nav grūti pamanīt to arī mūsu ekonomikas reformu mūsdienu praksē).

            Diezvai var šaubīties par to, ka pieminēto kritēriju izstrādei liek šæērsļus kā "tīrā" fritrederisma, tā "tīrā" protekcionisma neesamība reālajā dzīvē. Kaut gan pat labākajos laikos priekš fritrederistiem idejām ASV un Rietumeiropā caur valsti tika sadalīti 8 - 10 % nacionālā ienākuma un 10 - 15 % no kopējā kapitālieguldījumu apjoma, piekam tā laika līderu ideoloģiskā piederība izšæirošo lomu nenospēlēja. Daži amerikāņu autori konstatē, ka pat ASV ir spiestas pie sevis ciest noteiktu sociālisma daļu (ar to tiek domāta valsts iejaukšanās), un tieši šī iejaukšanās ļauj saglabāt sistēmu labā stāvoklī. Citās valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku "sociālisma daļa" ir vēl iespaidīgāka. Pēc summāriem datiem pie 20. gs. pēdējās trešdaļas industriāli attīstītās valstīs caur valsts budžetiem tiek pārdalīti no 1/4 līdz 1/3 nacionālā ienākuma; no visām investīcijām no 1/3 līdz 2/3 bija no valsts puses. Pat pēc masveida privatizācijas valsts īpašums (no valsts līdz pašvaldību līmenim) Rietumu valstīs aptver apmēram 1/5 no kopējās sabiedrības bagātības.

            Vispār mūsdienu valsts ir pats lielākais uzņēmējs, investors, pircējs, pārdevējs, kreditors, parādnieks utt.

7. Protekcionisma shematiskā analīze

            Protekcionisma izpausmes vienkāršotei analīzei var izmantot sekojošu paraugu. Protekcionisms izpaužas divos galvenos veidos: valsts aizsardzība attiecībā pret saviem uzņēmējiem savas teritorijas robežās un ārpus tās. Shematiski tas attēlots pirmā attēla shēmā (7. 1. att.). Jebkurus privātuzņēmumus varētu nosacīti iedalīt lielos un mazos (attiecīgi lielais un mazais aplis). Tirgus efekts ir atšæirīgs atkarībā, kas tiek atbalstīti - lielie vai mazie uzņēmumi (1. aplis).

            Ja tiek atbalstīti lielie uzņēmumi, tad tirgus ekonomikas apstākļos tiek veicināta monopola veidošanās, ja mazie, tad - brīva tirdzniecība. Arī piekopjot neiejaukšanās politiku, lielākoties tirgus ved uz monopolismu vai labākajā gadījumā uz oligopoliju.

            Mūsu valstī zināmi vairāki piemēri lielu uzņēmumu atbalstīšanā. Tādi galvenokārt ir lielie valsts uzņēmumi, kas pārmantoti no Latvijas PSR laikiem, piemēram, -  "Rīgas siltums", "Latvenergo", "Lattelekom", "Latvijas gāze" u. c. Ir acīmredzams, ka tiek atbalstīti uzņēmumi, kuru produkcijai pieprasījums ir ļoti neelastīgs (7. 2. att.). Kaut arī ir vairāki citi valstī ievērojami monopoluzņēmumi kā "Latvijas kuģniecība", "Latvijas Unibanka", "Latvijas Valsts Krājbanka", "VEF", "RAF", "RVR", "RRR" u. c., tomēr elastīgā pieprasījuma dēļ uz to ražoto produkciju (7. 3. att.) tie tiek gatavoti privatizācijai, turpretī rentablie monopoli tiek atstāti valsts īpašumā. Lielā mērā šajos piemēros atspoguļojas visu postsociālistisko valstu pieredze - valsts kapitālisma pakāpeniska ieaugšana tirgus ekonomikā.

            Tomēr būtu maldīgi domāt, ka Latvijā valsts protekcionisms atspoguļojas tikai uz valsts uzņēmumiem. Tādu uzņēmumu kā "Tetrapak", "Rimi", "Dressman" ātrā asimilēšanās vietējā tirgū ir nepārprotama valsts protekcionisma pazīme, nemaz nerunājot par šo faktu juridisko pusi. Kas attiecas uz mazu uzņēmumu protekcionismu, tad mūsu valsts pieredzē diemžēl tas vairāk saistās ar atsevišæu politisku spēku lobismu attiecībā pret konkrētām vietējām firmām. Līdz ar to šis protekcionisms robežojas ar korupciju.

            Protekcionisma izpausme vienas valsts teritoriālajos ietvaros var būt lielāka vai mazāka, tomēr to ir grūti salīdzināt ar protekcionismu, kas notiek starptautiskajā tirgū, kur daudz spilgtāk izpaužas tā būtība.

            Parasti uz ārvalsts tirdzniecību tiecas lielas firmas, kas ir ieņēmušas stabilu vietu vietējā tirgū. Tikai pamatojoties konkurētspējai vietējā tirgū, var pieteikt pretenzijas uz plašāku ekonomisko darbību.

            Valsts, no kuras nāk firma, var piekopt divu veidu ekonomisko ārpolitiku - protekcionisms un "brīvtirdzniecība". Lielā mērā ārējā protekcionisma nepieciešamība saistās ar konkrēto situāciju ārvalsts tirgū. Ja tajā dominē lielas firmas (2. aplis), tad protekcionisms nodrošina savu firmu dzīvotspēju.

            Ârējais protekcionisms ievērojami atšæiras no valsts iekšējā protekcionisma. Ja savas valsts ietvaros valdība var regulēt ekonomiku ar paaugstinātu ievedmuitu, aizliedzot vai ierobežojot dažu preàu ievešanu, diferencētu nodokļu, sarežģītas licenàu un sertifikācijas sistēmas palīdzību (citiem vārdiem - mest sprunguļus citzemju uzņēmēju ceļā, kas galējā formā izpaužas kā importa embargo, piemēram, agrākajā Albānijā), kā arī subsidēt vietējās ražotnes (tas mazākā mērā), tad ārvalsts tirgū situācija ir nedaudz citāda.

            Valsts, nespēdama ietekmēt citvalstu uzņēmējus, cenšas tiešā veidā palīdzēt savējiem - veicināt eksportprodukcijas ražošanu (šeit labs piemērs būtu Anglijas valsts institūciju darbība 19. gs. biegās un 20. gs. sākumā, kad, lai piegādātu kontinentālajai Eiropai vadmalas, - tajā laikā augstas tehnoloģijas preci, Anglija jau iepriekš bija attiekusies no vilnas eksporta ar valdības lēmumu starpniecību), subsidēt uzņēmumus, lai tie varētu ārvalsts tirgū pārdot preci par pazeminātām cenām (dempings).

            Galējā formā tiek piekopts ultraprotekcionisms - politika, kuru varētu pielīdzināt pasaules ekonomiskajai pārdalei, kas savā dabiskajā veidolā izpaužas karteļu (visplašāk pazīstamais ir Naftas eksporta valstu organizācija (OPEC)) veidošanā. Šeit paši uzņēmēji - monopolisti darbojas roku rokā ar valsti, lai sadalītu tirdzniecības zonas. Vai nav kādreiz licies dīvaini, ka, izņemot vietējās degvielas uzpildes stacijas (benzīntankus), mūsu valstī praktiski darbojas tikai viena masīva ārvalsts naftas kompānija - "Shell"? Lieta tāda, ka arī šis uzņēmums ir iepriekš minētajā kartelī un Latvija atrodas šīs kompānijas tirdzniecības zonā. Tādā veidā lielās firmas izvairās no konkurences.

            Kas attiecas uz konkurenci ar maziem uzņēmumiem (3. aplis), tad šeit valsts efektīvākais ierocis ir politikas sviru darbināšana - tiek slēgtas savstarpējās vienošanās par brīvtirdzniecību, veidotas brīvostas, beznodokļu zonas (t. s. ofšora zonas), atceltas muitas u. tml. Kaut arī ārēji tas līdzinās kaut kam gluži pretējam - fritrederismam, tomēr tas ir tas pats protekcionisms, tikai īpašā, varētu teikt, liekuļotā formā.

            Protekcionisms praksē iespiežas ļoti daudzās nozarēs. Kaut arī plaši tiek sludināta monopolu negatīvā ietekme uz tautsaimniecības attīstību un pasaules ekonomiku vispār, kā arī noliegts protekcionisms, pamatojot ar mūžsenu Dāvida Rikardo koncepciju, kuru īsi šajā jautājumā varētu raksturot tā: preàu apmaiņas struktūra starp valstīm tiek noteikta ar preàu ražošanas izdevumu attiecību. Tas ir, ja vienā valstī prece var tikt ražota lētāk, nekā citā, tad tai ar to arī jātirgojas. Ja visas valstis pieturēsies pie tāda principa, tad visa pasaule izmantos pašu lētāko no iespējamajiem kopējiem labumiem, tātad - tas, kurš liek tirdzniecības barjeras, pazemina pasaules kopējos ienākumus. Tomēr netiek likts akcents uz to, ka no preàu plūsmas struktūras lielākoties ir atkarīgas peļņas attiecības, un diezvai varēs atrast valsti, kura visas pasaules interesēs atteiksies no lieliem ienākumiem.

           

Secinājumi un priekšlikumi

            Augstāk iztirzātais ļauj dod vispārēju novērtējumu protekcionisma idejas praktiskai realizējamībai: dzīve tam dod priekšroku, kaut arī, protams, bez tā absolutizācijas, jo runa iet par tirgus ekonomiku savā būtībā. Turpretī fritrederisma doktrīna iemieso sevī kaut kādu ideālu formu, modeli, kurš ir gandrīz nepiemērojams praktiskai dzīvei. Tas līdzinās "brīvās konkurences" vai "ekonomiskās brīvības" koncepcijām, kuras arī ir ideālas un vēlamas, bet diemžēl nepiepildāmas. Fritrederisti parasti ir stipri valsts iedarbības kļūdu un pārmērību, totalitārisma, birokrātijas neefektivitātes kritikā, bet viņu pozitīvā programma, kā likums, ir bez dzīvības, bet viņu piedalīšanās ekonomiskājā politikā ir visai ierobežota. Mūsdienu fritrederisti nav spējīgi sniegt reālu ieguldījumu cīņā ar lielu negatīvo parādību daudzumu, kas radušās pilnīgi objektīvi - pateicoties kapitāla koncentrācijai, centralizācijai un monopolizācijai, nelabvēlīgas un nelīdzsvarotas postindustriālas sabiedrības (pasaulē) parādību dēļ sociālajā sfērā, kultūrā, ekoloģijā, izglītībā, resursu izmantošanā u. tml. Fritrederisti ir bezspēcīgi tikt galā ar sistēmu, kas producē nevienlīdzību, mazināt vai iegrožot tajā ielikto pārlieko egoismu, palīdzēt vājiem un bezpalīdzīgiem. Plaši operējot ar tirgus ekonomikas terminiem un principiem, fritrederisti "zaudējuši" tajā galveno un noteicošo - cilvēku. Kaut gan, lai patiesi to "atrastu", vajadzēs vēl ne mazums papūlēties arī fritrederisma oponentiem un sociālekonomiskajai zinātnei kopumā.

             Fritrederisms un protekcionisms - galēji polusēti virzieni. Starp tiem var atrasties un faktiski arī atrodas vesela rinda starpuzskatu. Tie atšæiras, stingri ņemot, niansēs, bet ārkārtēji būtiskās, jo tiek ņemti vērā konkrētas valsts iejaukšanās ekonomikā pakāpes traktējumi, kas piedevām ir pieļaujami iedarbības formās un metodēs, valsts sektora aptimālos apmēros u. tml. Tamlīdzīgu kompromisa versiju kopējai novērtēšanai ir vērts piemērot pietiekami nosacītai, bet, kā var iedomāties, tomēr pieļaujamai analoģijai ar bioloģiskā procesa straumi. Kad tā ir brīva, kultūraugi, kā zināms, neiztur sāncensību ar brīvdabā augošajām nezālēm un iet bojā. Lietas labā līdzēs mākslīgu, dažkārt vardarbīgu pretlīdzekļu pielietošana (ravēšana, apstrāde ar herbicīdiem utt.). Ekonomikā līdzīgu funkciju ir jāpilda valstij, un tās izpildes apmēros un metodēs jautājuma "nagla" ir - ļoti sarežģīta, smalka un vienmēr subjektīva lēmuma rūpīga asimilācija konkrētu apstākļu kompleksā.

            Novesti līdz savām galējām iespējām, līdz absurdam, apskatāmajiem radikālajiem virzieniem nav nākotnes. Turpretī "zelta vidusceļa" meklējumi starp valsts iedarbības nepieciešamību un ražošanas agentu un pilsoņu personīgās brīvības nodrošināšanas imperatīvu - vēsturiskā procesa neatņemama iezīme. Šie meklējumi notiek un notiks nepārtraukti, dinamiski, ņemot vērā pagātnes pieredzi un tajā atklātajām kļūdām, un perspektīviem vērtējumiem.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts

1. Stenleiks Dž. F. Ekonomikas pamati. - R.: Zvaigzne, 1997. - 256 lpp.

2. Politiskā vārdnīca / profesora B. N. Ponomarjova redakcijā. - R.: Latvijas Valsts izdevniecība, 1958. - 419. lpp.

3. Kas jādara valdībai jeb Amērikā viss kā Latvijā // Partneri. - 1996. - Nr. 5. - 34. - 35. lpp.