Latvijas Universitāte
Ekonomikas
un vadības fakultāte
Finansu
un kredīta katedra
Referāts
Mikroekonomikā
Protekcionisms
pirmsākumi,
īpatnības, izpausme
Dienas
nodaļas
finansu
menedžmenta
1. kursa
1F3
grupas
students
Voldis
Zlobins
studenta
apl. No P 97012
Rīga
1998
Saturs
lpp.
Ievads . . . . . . . . . .
3
1. Protekcionisms - reakcija uz nevienlīdzību . . . . 4
2. Protekcionisma cēlonis - fritrederisms . . . . . 5
3. Protekcionisms - likumsakarīgs pretstats . . . . . 8
4. Protekcionisma vēsturiskā analīze . . . . . .
9
5. Agrīnā protekcionisma izaugsme . . . . . .
12
5. 1. Krievijas piemērs . . . . . . .
12
5. 2. Rumānijas piemērs . . . . . . .
13
5. 3. Citu valstu piemērs . . . . . . .
15
6. Mūsdienu protekcionisms . . . . . . . 16
7. Protekcionisma shematiskā analīze . . . . . .
18
Secinājumi un priekšlikumi . . . . . . . 22
Izmantotās literatūras un avotu saraksts . . . . . 24
Ievads
Pievēršanās šai tēmai var līdzināties ekskursijai
ekonomiskās domas un ekonomiskās attīstības vēsturē, kas, protams, pati par
sevi ir ne mazāk interesanta. Tomēr praktiski runa iet par vēsturi, kas nav
aizgājusi pagātnē, bet turpinās joprojām. Vēl vairāk, mūsdienu asajās
diskusijās par tautsaimniecības nākotni piedāvātojos alternatīvajos risinājumos
klasiskajam jautājumam "ko darīt" mūsu reformistiski ekonomiskajā
celtniecībā, bez īpašiem pūliņiem atrodas fritrederisma un protekcionisma ideju
mūžsenā pretstata motīvu atjaunošana uz jaunas vēsturiskās bāzes. Šie motīvi
arī skaidri redzami starptautisko akciju neskaitāmajā daudzumā, uz kuriem
bāzējas starptautisko ekonomisko sakaru mūsdienu sistēma, kas aptver visu
pasauli un savieno tās pašus attālākos apvidus.
Ìsāk sakot, fritrederisma un protekcionisma jautājumi, to
teorētiskā būtība un praktiskā izpausme saglabā neapšaubāmu aktualitāti.
Referāts var kalpot kā analītisks materiāls protekcionisma
interesentiem. Lai gan darbs neatbilsts ievadam protekcionisma ideju un prakses
izklāstā, jo referāts aplūko plašaku aspektu loku, tomēr tas nav uzskatāms par
izsmeļošu šīs tēmas un ar to saistīto problēmu apskatu.
1. Protekcionisms - reakcija uz
nevienlīdzību
Fritrederisma un protekcionisma idejas dzima kapitālisma
rašanās laikā, tās uztur un tādā vai citādā veidā atjauno sevi kapitālisma
attīstībā. Kapitālisms saskaņā, teiksim, ar tādu nozīmīgu izdevumu kā Britu
enciklopēdija ir iekārta, kurā "katrs var nodarboties jebkurā jomā uz savu
risku". Ar visu cieņu pret izdevumu nevar neiebilst, ka tāds apgalvojumam,
mīksti sakot, piemīt zināma idealizācija. Vai tik tiešām "katrs" jel
"var nodarboties jebkurā jomā"? Teiksim, kļūt par lielu baņæieri vai
fabrikantu? Ir skaidrs, ka tikai tas, kura rīcībā ir milzīgi resursi.
Acīmredzams, ka "katrs", ja arī "var", tad nevis
"nodarbojas", bet gan "mēģina nodarboties", bet šīs
darbības, pašsaprotami, nav līdzvērtīgas. Un vai tik tiešām "uz savu
risku"? Jo "risks" taàu tiek nosacīts ekonomiskās sistēmas
sabiedrībā, bet tā veido dažādu organizāciju masu, ar kurām nerēæināties
pilnīgi nav iespējams.
Ar attieksmi pret šiem ierobežojumiem (tā galvenokārt
izriet no valsts kā galvenā sabiedriskā institūta) saistās, maksimāli
vispārināti runājot, pamatrobežas, kas nodala fritrederismu no protekcionisma.
2. Protekcionisma cēlonis -
fritrederisms
Fritrederisti (no angļu valodas "free trade" -
"brīvtirdzniecība") sludina valsts neiejaukšanās principu
saimnieciskajā dzīvē vai (sekojot stingrai pieejai, tā jau ir atkāpšanās no
pamatpremisas) arī reducē šādu iejaukšanos līdz nenozīmīgām,
"homeopātiskām" dozām. Viņi uzskata, ka ekonomiskie likumi,
konkurence, tirgus, kas ir brīvs no jebkādas iejaukšanās, veic saimniecības
pašregulāciju un nodrošina taisnīgu peļņu kā priekšnoteikumu tā tālākai
normālai funkcionēšanai. "Netraucējiet, dodiet ceļu!" - pie tā
reducējas franàu valodā un pēc tam arī visā pasaulē uzņemtais skanējums
slavenajai formulai "laissez faire". Valsts ar savu aizbildniecību,
pēc viņu domām, rada apgādājamību, mazina ražošanas rīcībspēju, ved pie kazarmu
birokrātijas, korupcijas, ražošanas spēku bremzēšanas (vai pat vēl pie
stagnācijas).
Vairākumā šādas idejas bija daudziem zinātniekiem, starp
kuriem slavenākie - A. Smits, T. Maltuss, I. Bentams, Ý. Sejs. Šajās pašās
pozīcijās (ar dažām atšæirībām niansēs) stāv mūsdienu liberāļi, neoklasiæi,
monetāristi, "brīvās tirgus saimniecības" teorētiæi.
Fritrederisma koncepcijām tuva ir arī utilitārisma ideja.
Tā, viens no tās pamatlicējiem, I. Bentams apgalvoja, ka sabiedrības
(ekonomikas) trūkumi agrāk vai vēlāk paši par sevi izzudīs, jo
"miers", "kārtība" un "vispārējais labums" ir
iegūstams elementāras un neiznīcināmas indivīda tiekšanās pēc personīgā labuma
un laimes ceļā. Šīs dabiskās privātās tiekšanās, skatītas kopumā, arī
nodrošinās vispārējo labklājību. No šejienes arī tēze: izdevīgais firmai,
kompānijai izdevīgs arī valstij.
Tomēr viegli pamanīt, ka tik laba aina var pastāvēt tikai
varavīkšņainā ideālā, bet ne sūrā praksē, kur nepārtraukti nākas saskarties ar
to, ka indivīda intereses ir pretstatā sabiedrības interesēm, kas neharmonizē
tautsaimniecību, bet, tieši pretēji, to saēd un izposta. Valsts neiejaukšanās
ekonomikā piekritējiem izdodas paiet garām šim acīmredzamajam faktam tāpēc, ka
viņi pēta "cilvēku saimniecisko dzīvi tā, kā tā būtu izveidojusies, ja
valsts pieļautu brīvu sabiedrisko spēku izpausmi, un cilvēki, kā arī lietas,
kustētos bez nesaskaņām un pretdarbības laikā un telpā, nepakļaujoties nekādam
citam spēkam izņemot visuresošajam saimnieciskuma principam". Citiem
vārdiem sakot, viņu konstrukcijā nevis valsts regulē tirdzniecību, bet
tirdzniecība - valsti. Pēdējai formulā "anarhija plus konstebls" tiek
dota konstebla loma. Tas, tomēr, kā jau iepriekš tika minēts, nozīmē valsts
zināmu piedalīšanos ekonomikā fakta konstatāciju un stāda jautājuma priekšā:
kādas ir "konstebla" reālās funkcijas un uzdevumi? Pats šāda
jautājuma formulējums, acīmredzami, neiekļaujas idejā "laissez faire"
tās tīrajā veidā.
Jebkura teorētiska konstrukcija parādās dzīvē, attīstās
un saglabājas tiktāl, ciktāl tā ir izdevīga noteiktiem spēkiem, atbilstot to
specifiskajām interesēm. Fritrederisms ar savu iekšējo ievainojamību nav
izņēmums. Tas ir izdevīgs valstij, kas apspiež sāncenšus pasaules tirgū ar savu
varenību, bet valsts iekšienē - nozarēm un atsevišæiem veiksmīgiem
biznesmeņiem, kas acīmredzami dominē konkurences cīņā. Ir skaidrs, piemēram,
kāpēc fritrederisma idejas ātri tika pieņemtas Anglijā, kas tā bija "pasaules
darbnīca" un jūru valdniece. Ne par velti tālaika kontinentālajā Eiropā
par fritrederismu runāja kā par "dūmakainās Albionas viltīgo
izgudrojumu".
Apskatītās koncepcijas trūkumus nav grūti noskaidrot ne
tikai no tīri praktiskām pozīcijām, bet arī metodoloģiskā rakursā. Šajā mācībā
tiek ignorēts objektīvs postulāts: jebkura sabiedrība ir stabila tikai tiktāl,
ciktāl balstās uz noteiktu cementējošu sākumu, kas ir tās koncentrējošs
izpausmes veids. Tāds veids ir valsts savā sabiedrisko labklājību nodrošinošā
funkcijā; uz kuru norādīja vēl Platons. Pateicoties šādas funkcijas
īstenošanai, katrs cilvēks ir tiesīgs rēæināties uz pašsaglabāšanos. Turpretī
tirgus ekonomika tās fritrederiskajā traktējumā nekādā ziņā negarantē šīs
galvenās tiesību normas realizāciju, jo neņemas nodrošināt katram kaut vai
patēriņa līdzekļu minimumu.
Fritrederisma pamattrūkumi ir noteikti jau sen. Šajā
sakarā pietiek griezties tikai pie viena, bet pietiekoši spilgta piemēra. N. G.
Černiševskis brīnijās, kāpēc politekonomika "vēl nav tikusi vaļā no
briesmām krist ļaužu rokās, kas cenšas pierādīt, piemēram, ka rūpnieciskajā
pasaulē viss vislabākajā kārtībā rodas pats no sevis. Kāpēc politekonomika līdz
šim laikam nav tikusi vaļā no nepieciešamības strīdēties pretī šīm nāvējošām
muļæībām?".
Tā kā "nepieciešamība strīdēties" palika (un
paliek līdz šai dienai), tā realizējās attiecīgās koncepcijās, un visspilgtākā
no tām - protekcionisms.
3. Protekcionisms - likumsakarīgs
pretstats
Pretstatā fritrederistiem protekcionisti, balstoties uz
valsts kā "Dieva procesiju pa pasauli" (Hēgelis), tās visspēcīguma un
universāluma ideju, aizstāv valsts aktīvās iejaukšanās saimnieciskajā dzīvē
nepieciešamību. Šādu uzskatu galējās izpausmes - doma par visaptverošas
"lielās valdības" radīšanu, kas 20. gs. atrada konkrētu iemiesojumu
praksē kā rupja un atbaidoša valsts varenība - "prūsisms",
totalitārisms, kurā ir ne tikai ekonomikas, bet arī visas sabiedriskās dzīves
valstiskošana. Tai pat skaitā valsts monopolistiskā kapitālisma koncepcijas un
prakse visā tās zināmo formu daudzveidībā. Pie līdzīgām teorētiskām
pamatpozīcijās nonāk pēc būtības vispārējā tautsaimniecības valstiskošana un
globālā nacionalizācija ar piespiedu sabiedriskošanu, imperatīvu plānošanu,
stingru komandu administrēšanu, t. i., viss līdzekļu komplekts, kas arī labi
zināms (no mūsu valsts un rindas citu valstu pieredzes).
Protekcionisma ideologi pretstatā fritrederisma
piekritējiem uzskata, ka valsts ir spējīga vispusīgi un kapitāli uzturēt valsts
ekonomiku, ka tieši tāpēc tai vajag aizsargāt, dotēt tās nozares, kas kaut kādu
iemeslu dēļ nav efektīvas, bet ir svarīgas no makroekonomiskā viedokļa.
Valstij, uzskata šie ideologi, visu ekonomikas subjektu stabilitātes dēļ, ir
tieši jāņem savās rokās veselas tautsaimniecības nozares un sfēras. Uz valsts aparātu ar šādu
peieju tiek uzliktas daudzveidīgas tautsaimniecības organizācijas funkcijas,
visbeidzot runa var iet par valsts ekonomikas vadību kā vertikāli, tā
horizontāli.
4. Protekcionisma vēsturiskā
analīze
Ekonomiskajā literatūrā
plašu pielietojumu ieguva stereotips saskaņā ar kuru valsts ekonomiskās
funkcijas ir analoģiskas naktssarga pienākumiem. Tas notika, protams, ne
nejauši, ko nav grūti noteikt, pievēršoties strīdam starp valsts iejaukšanās
piekritējiem un brīvtirdzniecības veicinātājiem. Tā kā fritrederisms ilgu laiku
valdīja vairākās valstīs, radās iespaids, it kā šī perioda gaitā valsts būtu
bijusi pilnīgi brīva no ekonomisko funkciju pildīšanas. Pie šādas pozīcijas
pieturējās tā saucamā Manàesteras skola (uzņēmumu asociācija). Sākumā tā
protestēja pret aizsargmuitām, maizes likumiem, fabriku likumdošanas, cerot uz
to, ka vietējie uzņēmēji pašu spēkiem, bez valsts atbalsta tiks galā ar saviem
konkurentiem. Bet "šīs teorijas praktiskās sekas piespieda viņus pašus
apšaubīt tās pareizību". 19. gs. 70-80. gadu beigās angļu buržuāzijai, kas
balstījās uz "Manàesteras" pozīcijām sāka iezīmēties atkāpšanās no
šiem principiem, kas bija saistīts ar reālo saimniekošanas apstākļu apzināšanu.
Pēdējie ietilpa tajā, ka britu valsts nekādi neatgādināja naktssargu
"brīvdabā augošajā" ekonomikā. "Lielbritānijas valsts varas
pamats, kas izsauca skaudību visām tautām, "angļu brīvības"
nodrošināšana, - rakstīja krievu liberālais zinātnieks V. P. Bezobrazovs, - ietilpst
Lielbritānijas valsts valdības raksturā". Tā ieņēma, pēc šī autora domām,
ideālu formu, kurā sabiedrība un valsts saslēdzās vienā veselā. "Îoti
interesanti ir redzēt Anglijā, feodālā perioda pašā vidū, šos prātīgas valsts
sistēmas iedīgļus, prātīgas domas par privātās sfēras un valsts attiecību
norobežošanos..."
Patiesībā sabiedrība un valsts veido plašu sadarbojošos
sistēmu, kas ir virzāma no ekonomiski valdošā sabiedrības slāņa. Tas arī nosaka
valsts funkciju ekonomikā veidu un apjomu, kas mainās šī slāņa interešu
atjaunošanas gaitā. Nošādām pozīcijās skatoties, pilnīgi ir izskaidrojams,
kāpēc Anglijā un ASV līdz 20. gs. sākumam gandrīz nebija sazarotas valsts
birokrātijas sistēmas (profesionālas ierēdniecības slānis). Bet no šī fakta
nedrīkst secināt par valsts vadības, valsts varas vispār vājumu. Vienkārši runa
iet par to funkciju nevienlīdzīgo nozīmi dažādos laikos. Tā valsts sistēmas
speciālisti atzīmēja, pirmkārt, armijas un milicijas atrašanos Anglijā,
otrkārt, flotes pastāvēšanu valstī kā galveno valsts institūciju (Lielbritānija
- jūras lielvalsts, koloniālās sistēmas balsts). Vai tad šie un tiem līdzīgie
fakti neliecina par valsts un valsts vadības iedarbīgo nozīmi?
Politiskās varas aktīvai darbībai ir vieta ikvienā valstī
un tā nezin pārtraukumus. Un no šīs darbības ne loģiski, ne ņemot vērā reālos
faktus, nedrīkst izslēgt valsts vadības ekonomiskajā sfērā aspektu. Viens no
svarīgākajiem un acīmredzamajiem šīs tēzes pierādījumiem izpaužas tajā faktā,
ka valsts neiejaukšanās princips pie visu attiecīgo deklarāciju patosa nekur un
nekad netika piemērots burtiski; faktiski tas vienmēr tiek traktēts kā samērā
elastīgs, nereti kompromisa variants. Ekonomiskā liberālisma politika, tādu
diagnozi ir devuši nopietni domātāji, "tā ir maska, zem kuras slēpjas
visdaudzveidīgākais sociālais saturs un lielākā mērā kapitālistisko šæiru
interešu aizsardzība".
Fritrederisti, saduroties ar nepieciešamību risināt tādas
vai citādas problēmas, samērā bieži piedāvā diezgan diriģējošas metodes. A.
Smits, piemēram, uzstāja par "ierobežojumiem pat tai uzņēmēja
ekonomiskajai brīvībai, kas arī veido sistēmas būtību"; viņš neuzskatīja
par lietderīgu "atļaut brīvai tirdzniecībai rīkoties tā, lai valsts kara
apstākļos paliktu bez tai vajadzīgajiem resursiem". Angļu fritrederisti,
cīnoties par valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē, vienlaicīgi pieprasīja no
valsts īpašuma aizsardzību, līguma saistību izpildi, cīņu ar krāpniecību. Tās
pašas prasības aizstāvēja arī uzņēmēji - tajā, protams, līmenī, kādā uzskatīja
tās par lietderīgām priekš sevis. Tā 19. gs. vidū angļu lietišæās aprindas
pārliecināja visu valsti "starptautiskās brīvās tirdzniecības svētīgumā,
pieņēma bez īpaša trokšņa veselu rindu valdības regulējošos likumus par
fabrikām un rūpnīcām, par bērnu darbu, par skursteņslauæiem, par arodbiedrībām
utt. - likumus, kas lielākoties bija Bentama garā. Telegrāfs Anglijā tika
nacionalizēts gandrīz uzreiz (1856). Citās valstīs, īpaši Vācijā un
Savienotajās Valstīs, lietišæās aprindas nekad neiebilda principā (kaut arī
dažkārt iebilda detaļās) pret valsts saimniecības stingras regulēšanas formas,
kas ir zināma kā tarifi". Šie fakti (ir arī daudz citu) liecina par
fritrederistu modeļa dzīvotnespēju, par tā nerealizējamību. Prakse demonstrē
tikai lielāku vai mazāku valsts iejaukšanās pakāpi, kas atkarīga, jāpiebilst,
no konkrētiem vēsturiskiem ekonomiskiem, politiskiem un sociāliem apstākļiem.
Pie tam principiālā rakursā tendences uz valsts lomas palielināšanos
kapitālistiskajā ekonomikā saskaņā ar tās attīstību nevājinās, bet tieši
pastiprinās, ko īpaši veicina valsts varas centralizācijas process.
Pēdējais nozīmē, ka ierēdniecības klana rokās, kas
joprojām paplašinās, koncentrējas iedarbību organizējošās sviras uz sabiedrības
dzīves dažādām pusēm. Tas acīmredzami izpaužas "valsts kapitālisma"
praksē, kas tādā vai citādā pakāpē piemīt visām valstīm. Valsts kapitālisms, kā
atzīmēja daudzi vēsturnieki un ekonomisti, visredzamākajās formās attīstās tur,
kur nozīmīgākas izrādījās feodālās paliekas (Vācija, Krievija). Šeit valsts
aizbildniecība un reglamentācija, visa varas sistēma caurstrāvoja pakāpenisku
feodālo attiecību pārvēršanu pusfeodālās, bet pēc tam kapitālistiskās.
5. Agrīnā protekcionisma izaugsme
5. 1. Krievijas piemērs
Samērā pamācošs ir Krievijas vēsturiskais piemērs. Ir
vērts to parādīt detaļās cehu, amatnieku ražošanas valsts regulēšanas piemērā,
sākot vēl ar 18. gs. Svarīga valsts prasība - visaugstākās meistarības
sasniegšana - tika ierakstīta "Arodu stāvokļos" 1785. gadā. Preces
varēja tikt tirgotas tikai pēc attiecīgas atļaujas. Lietas, kurām nebijas
oficiālās "kvalitātes zīmes" un kuras tika atrastas pārdotavās
pārbaudes laikā, tika arestētas. Atbalstot amatnieku cehu organizācijas un
veicot izstrādājumu kvalitātes kontroli, valsts (parasti caur pilsētu
maģistrātiem) veicināja "arodmeistarības palielināšanos ", krievu
meistaru preàu konkurētspēju iekšējos un starptautiskajos tirgos.
Attīstoties, piemēram, stikla ražotnei Krievijā, valsts
nodarbojās ar atļauju izsniegšanu uzņēmumu, organizāciju celtniecībai,
ražošanas finansēšanu (subsidēšanu). Tik sasprindzināta uzmanība šai darbības
jomai ir pilnībā izskaidrojama, ja ņem vērā, ka tika veikta protekcionisma
politika attiecībā pret preàu ražošanu, kurām bija eksporta nozīme.
Tā laika Krievijas valsts deva dažādas privilēģijas
amatniekiem, kas paplašināja brīvi algotā darba sfēru. Šie līdzekļi, kas tika
vērsti uz sākotnējo kapitāla akumulēšanu, noveda pie rūpniecības straujas
attīstības.
"Iemesls tam ir pašā tā laika rūpniecības būtībā,
kad masveida ražošana bija praktiski neiespējama, un fabrikas, kas tika
atvērtas no privātpersonu puses, bija spiestas vērties ciet līdzekļu
nepietiekamības dēļ vai arī tika atdotas pārvaldītāju privātīpašumā vai
aizbildniecībā."
5. 2. Rumānijas piemērs
Periodā, kad Rumānijai, cenšoties atsvabināties no trīs
kaimiņimpēriju (Turcijas, Krievijas un Austroungārijas) jūga, draudēja jauns
jūgs, šoreiz tīri ekonomisks, vairāki rumāņu ekonomisti uzskatīja par
nepieciešamu aizsargāt savu nacionālo tautsaimniecību no valsts puses.
Parlamenta deputāts un ministrs Petre Aureliāns (1833-1909), kurš bija pats
spožākais rumāņu ekonomists 19. gs. otrajā pusē, ieviesa ideju, ka nepieciešams
aizsargāt valsts ekonomisko neatkarību ar protekcionisma metodēm un nacionālās
rūpniecības attīstīšanu.
Tamlīdzīgas domas, protams, bija arī plaši izplatītas
citu tā laika ekonomistu, valstsvīru un kultūras pārstāvju aprindās. Dionīsijs
Marciāns (1829-1865) bija pirmais, kurš teorētiski pamatoja Rumānijas
industrializācijas un protekcionisma politikas ieviešanas nepieciešamību; Mihails
Kohelniàanu (1817-1891) uzstāja par to, ka "... nepieciešams atdot visus
spēkus un līdzekļus, lai radītu un aizsargātu rūpniecību mūsu valstī".
Priekš M. Eminesku (1850-1889) un A. Ksenopolas (1847-1920) industrializācija,
kā arī ekonomiskā attīstība kopumā bija daļa no rumāņu tautas cīņas par savu
nacionālo neatkarību.
Būdams pārliecināts, ka Rumānijas rūpniecības laicīgā un
diferencētā aizsardzība ir vienīgais noteikums, lai sasniegtu patiesu
ekonomisku neatkarību, Aureliāns stingri kritizēja klasiskā liberālisma idejas,
īpaši brīvās apmaiņas teoriju un politiku, kas, viņš teica, ir izdevīga
attīstītām valstīm, bet bīstama jaunām, vāji attīstītām valstīm.
Sākta ar mazo rūpniecību (zemnieku un amatnieku),
industrializācijai nebūs panākumu bez valsts aktīva atbalsta, kurai konsekventi
jāpiekopj protekcionistisko politiku. Aureliāns uzstājās pret tirdzniecības
konvenciju ar Austroungāriju, saskaņā ar kuru, sākot ar 1876. g. kaimiņvalsts
ieguva plašu pieeju Rumānijas tirgū savām rūpniecības precēm, kas būtiski
vājināja nacionālās rūpniecības pozīcijas. Pieprasot protekcionistiskās
ekonomiskās politikas piekopšanu, viņš atzīmēja, ka tādai politikai nevajadzētu
līdztekus nošæelt Rumāniju no starptautiskās ekonomiskās aprites, tāpēc
"... mūsu kopējam tarifam jābūt aizzsargājošam, nevis aizliedzošam".
Tāpat kā F. Lists, viņš uzskatīja, ka Rumānijas protekcionistiskā politikai
jābūt tikai uz laiku un diferencētai.
5. 3. Citu valstu piemērs
Analoģiskas parādības tika vērotas arī citās valstīs. Vai
nu uz valsts rēæina tika radīti kara uzņēmumi, ostas, sakaru iestādes, vai arī
valsts kase aktīvi piedalījās kanālu ierīkošanā, dzelzceļu, kuģu būvniecībā.
Valsts finansēja fundamentālus zinātniskos pētījumus, uzturēja universitātes,
daudzas medicīnas iestādes, bāreņu namus, nemaz nerunājot par to, ka
nodrošināja normālu naudas apgrozības funkcionēšanu (monētu kalšanu,
papīrnaudas un valsts obligāciju, àeku un citu vērtspapīru emisiju). Visām
valstīm bez izņēmuma bija saimniecības likumdošanas sistēma, armija, policija,
izlūkdienesti, sodu izciešanas vietas, liels ierēdniecības sastāvs.
Viss, par ko ir runa, - ir protekcionisms, piedevām
diezgan stingrs, kaut arī ne absolūts. Tas īpaši izjūtams kritiskos momentos:
dabas katastrofu, karu, epidēmiju laikā. Bet arī mierīgākos brīžos valsts
darbojas kā sabiedrības rīcības organizātors un vadītājs, ieskaitot, protams,
tās ekonomiskos aspektus. Un to nav grūti izskaidrot: nemēdz būt
tautsaimniecība bez kaut vai īslaicīgas kādu atsevišæu tās sastāvdaļu
nerentabilitātes. Kurš ar tām nodarbosies? Privātīpašnieks nav spējīgs, bet
valsts principā var. Tiesa, sekas ekonomikai var būt tālu ne viennozīmīgas, bet
pie pastāvīgas svarīgu ekonomikas sektoru nerentabilitātes var būt pat
postošas. Bet arī tamlīdzīgos apstākļos valsts priekšā paveras neskaitāmi
vairāk iespēju saprātīgam manevram, nekā privātā priekšā, lai cik liels tas
nebūtu.
6. Mūsdienu protekcionisms
Pret mūsdienu valsti ar attīstītu tirgus ekonomiku
izteiktās domas attiecas vēl lielākā mērā, nekā pret pagātnes valsti. Tā,
mūsdienu valsts, ir spējīga uzturēt valsts uzņēmumus, operēt ar akciju paketēm
(pat ar kontrolpaketēm) akciju sabiedrībās, radīt valsts banku un valsts
rūpniecības sistēmas, kā arī starptautiskas pārnacionālas integrācijas
grupējumus, piedalīties kapitāla eksportā uz ārvalstīm u. tml. Valsts pēc
nepieciešamības pakāpes veic piespiedu pasākumus, piespiedu ražošanas
koncentrāciju (vai dekoncentrāciju), nosaka sodanaudu sistēmu un citus sodus
līdz pat kompānijas likvidācijai, ekstremālos gadījumos ievieš ārkārtēju
stāvokli, uzstājoties kopēja uzņēmēja lomā.
Sludinot un cīnoties par fritrederisma postulātiem,
daudzas mūsdienu rietumu valstis nemaz nejūt riebumu pret protekcionisku metožu
pielietošanu. Fakti ir tādi, ka uz valdību ekonomiskajām politikām mēģināja
iedarboties un iedarbojas kā protekcionisma, tā fritrederisma pārstāvji. Gan
vieniem, gan otriem parlamentos ir savi lobiju grupas, tie piedalās likumu un
citu aktu pieņemšanā vai nepieņemšanā, veido koalīcijas, klubus, katedras, ir
sava prese un zinātniskie izdevumi. Līdz ar to abi virzieni var būt pasniegti
gan kā konceptuālas skolas, gan kā avoti ekonomiskās politikas alternatīvu
konkrētu instrumentu formēšanā.
Lai salīdzinātu tāda vai citāda instrumentārija
efektivitāti (ja ne kopumā, tad vismaz kaut kādos rakursos), to, domājams,
varētu veicināt ekonomikas optimālas efektivitātes precīzu kritēriju izstrāde
valsts neiejaukšanās apstākļos (vai pretēji tam) no vienas puses, iejaukšanās
apstākļos - no otras. Bet tādi kritēriji diemžēl nav radīti. Ekonomikas zinātne
vispār nav tālu gājusi no zināmā konstatējuma: valsts var sadarboties ar
ekonomisko attīstību un var arī bremzēt progresu vai arī vienlaicīgi
iedarboties uz to abos virzienos (piemēri priekš pēdējā,
"kombinējošā" varianta ir arvien vairāk, nav grūti pamanīt to arī
mūsu ekonomikas reformu mūsdienu praksē).
Diezvai var šaubīties par to, ka pieminēto kritēriju
izstrādei liek šæērsļus kā "tīrā" fritrederisma, tā "tīrā"
protekcionisma neesamība reālajā dzīvē. Kaut gan pat labākajos laikos priekš
fritrederistiem idejām ASV un Rietumeiropā caur valsti tika sadalīti 8 - 10 %
nacionālā ienākuma un 10 - 15 % no kopējā kapitālieguldījumu apjoma, piekam tā
laika līderu ideoloģiskā piederība izšæirošo lomu nenospēlēja. Daži amerikāņu
autori konstatē, ka pat ASV ir spiestas pie sevis ciest noteiktu sociālisma
daļu (ar to tiek domāta valsts iejaukšanās), un tieši šī iejaukšanās ļauj
saglabāt sistēmu labā stāvoklī. Citās valstīs ar attīstītu tirgus ekonomiku
"sociālisma daļa" ir vēl iespaidīgāka. Pēc summāriem datiem pie 20.
gs. pēdējās trešdaļas industriāli attīstītās valstīs caur valsts budžetiem tiek
pārdalīti no 1/4 līdz 1/3 nacionālā ienākuma; no visām investīcijām no 1/3 līdz
2/3 bija no valsts puses. Pat pēc masveida privatizācijas valsts īpašums (no
valsts līdz pašvaldību līmenim) Rietumu valstīs aptver apmēram 1/5 no kopējās
sabiedrības bagātības.
Vispār mūsdienu valsts ir pats lielākais uzņēmējs,
investors, pircējs, pārdevējs, kreditors, parādnieks utt.
7. Protekcionisma shematiskā
analīze
Protekcionisma izpausmes vienkāršotei analīzei var
izmantot sekojošu paraugu. Protekcionisms izpaužas divos galvenos veidos:
valsts aizsardzība attiecībā pret saviem uzņēmējiem savas teritorijas robežās
un ārpus tās. Shematiski tas attēlots pirmā attēla shēmā (7. 1. att.). Jebkurus
privātuzņēmumus varētu nosacīti iedalīt lielos un mazos (attiecīgi lielais un
mazais aplis). Tirgus efekts ir atšæirīgs atkarībā, kas tiek atbalstīti -
lielie vai mazie uzņēmumi (1. aplis).
Ja tiek atbalstīti lielie uzņēmumi, tad tirgus ekonomikas
apstākļos tiek veicināta monopola veidošanās, ja mazie, tad - brīva
tirdzniecība. Arī piekopjot neiejaukšanās politiku, lielākoties tirgus ved uz
monopolismu vai labākajā gadījumā uz oligopoliju.
Mūsu valstī zināmi vairāki piemēri lielu uzņēmumu
atbalstīšanā. Tādi galvenokārt ir lielie valsts uzņēmumi, kas pārmantoti no
Latvijas PSR laikiem, piemēram, -
"Rīgas siltums", "Latvenergo",
"Lattelekom", "Latvijas gāze" u. c. Ir acīmredzams, ka tiek
atbalstīti uzņēmumi, kuru produkcijai pieprasījums ir ļoti neelastīgs (7. 2.
att.). Kaut arī ir vairāki citi valstī ievērojami monopoluzņēmumi kā
"Latvijas kuģniecība", "Latvijas Unibanka", "Latvijas
Valsts Krājbanka", "VEF", "RAF", "RVR",
"RRR" u. c., tomēr elastīgā pieprasījuma dēļ uz to ražoto produkciju
(7. 3. att.) tie tiek gatavoti privatizācijai, turpretī rentablie monopoli tiek
atstāti valsts īpašumā. Lielā mērā šajos piemēros atspoguļojas visu
postsociālistisko valstu pieredze - valsts kapitālisma pakāpeniska ieaugšana
tirgus ekonomikā.
Tomēr būtu maldīgi domāt, ka Latvijā valsts
protekcionisms atspoguļojas tikai uz valsts uzņēmumiem. Tādu uzņēmumu kā
"Tetrapak", "Rimi", "Dressman" ātrā asimilēšanās
vietējā tirgū ir nepārprotama valsts protekcionisma pazīme, nemaz nerunājot par
šo faktu juridisko pusi. Kas attiecas uz mazu uzņēmumu protekcionismu, tad mūsu
valsts pieredzē diemžēl tas vairāk saistās ar atsevišæu politisku spēku lobismu
attiecībā pret konkrētām vietējām firmām. Līdz ar to šis protekcionisms
robežojas ar korupciju.
Protekcionisma izpausme vienas valsts teritoriālajos
ietvaros var būt lielāka vai mazāka, tomēr to ir grūti salīdzināt ar
protekcionismu, kas notiek starptautiskajā tirgū, kur daudz spilgtāk izpaužas
tā būtība.
Parasti uz ārvalsts tirdzniecību tiecas lielas firmas,
kas ir ieņēmušas stabilu vietu vietējā tirgū. Tikai pamatojoties konkurētspējai
vietējā tirgū, var pieteikt pretenzijas uz plašāku ekonomisko darbību.
Valsts, no kuras nāk firma, var piekopt divu veidu
ekonomisko ārpolitiku - protekcionisms un "brīvtirdzniecība". Lielā
mērā ārējā protekcionisma nepieciešamība saistās ar konkrēto situāciju ārvalsts
tirgū. Ja tajā dominē lielas firmas (2. aplis), tad protekcionisms nodrošina
savu firmu dzīvotspēju.
Ârējais protekcionisms ievērojami atšæiras no valsts
iekšējā protekcionisma. Ja savas valsts ietvaros valdība var regulēt ekonomiku
ar paaugstinātu ievedmuitu, aizliedzot vai ierobežojot dažu preàu ievešanu,
diferencētu nodokļu, sarežģītas licenàu un sertifikācijas sistēmas palīdzību
(citiem vārdiem - mest sprunguļus citzemju uzņēmēju ceļā, kas galējā formā
izpaužas kā importa embargo, piemēram, agrākajā Albānijā), kā arī subsidēt
vietējās ražotnes (tas mazākā mērā), tad ārvalsts tirgū situācija ir nedaudz
citāda.
Valsts, nespēdama ietekmēt citvalstu uzņēmējus, cenšas
tiešā veidā palīdzēt savējiem - veicināt eksportprodukcijas ražošanu (šeit labs
piemērs būtu Anglijas valsts institūciju darbība 19. gs. biegās un 20. gs.
sākumā, kad, lai piegādātu kontinentālajai Eiropai vadmalas, - tajā laikā
augstas tehnoloģijas preci, Anglija jau iepriekš bija attiekusies no vilnas
eksporta ar valdības lēmumu starpniecību), subsidēt uzņēmumus, lai tie varētu
ārvalsts tirgū pārdot preci par pazeminātām cenām (dempings).
Galējā formā tiek piekopts ultraprotekcionisms -
politika, kuru varētu pielīdzināt pasaules ekonomiskajai pārdalei, kas savā
dabiskajā veidolā izpaužas karteļu (visplašāk pazīstamais ir Naftas eksporta
valstu organizācija (OPEC)) veidošanā. Šeit paši uzņēmēji - monopolisti
darbojas roku rokā ar valsti, lai sadalītu tirdzniecības zonas. Vai nav kādreiz
licies dīvaini, ka, izņemot vietējās degvielas uzpildes stacijas
(benzīntankus), mūsu valstī praktiski darbojas tikai viena masīva ārvalsts
naftas kompānija - "Shell"? Lieta tāda, ka arī šis uzņēmums ir iepriekš
minētajā kartelī un Latvija atrodas šīs kompānijas tirdzniecības zonā. Tādā
veidā lielās firmas izvairās no konkurences.
Kas attiecas uz konkurenci ar maziem uzņēmumiem (3.
aplis), tad šeit valsts efektīvākais ierocis ir politikas sviru darbināšana -
tiek slēgtas savstarpējās vienošanās par brīvtirdzniecību, veidotas brīvostas,
beznodokļu zonas (t. s. ofšora zonas), atceltas muitas u. tml. Kaut arī ārēji
tas līdzinās kaut kam gluži pretējam - fritrederismam, tomēr tas ir tas pats
protekcionisms, tikai īpašā, varētu teikt, liekuļotā formā.
Protekcionisms praksē iespiežas ļoti daudzās nozarēs.
Kaut arī plaši tiek sludināta monopolu negatīvā ietekme uz tautsaimniecības
attīstību un pasaules ekonomiku vispār, kā arī noliegts protekcionisms,
pamatojot ar mūžsenu Dāvida Rikardo koncepciju, kuru īsi šajā jautājumā varētu
raksturot tā: preàu apmaiņas struktūra starp valstīm tiek noteikta ar preàu
ražošanas izdevumu attiecību. Tas ir, ja vienā valstī prece var tikt ražota
lētāk, nekā citā, tad tai ar to arī jātirgojas. Ja visas valstis pieturēsies
pie tāda principa, tad visa pasaule izmantos pašu lētāko no iespējamajiem
kopējiem labumiem, tātad - tas, kurš liek tirdzniecības barjeras, pazemina
pasaules kopējos ienākumus. Tomēr netiek likts akcents uz to, ka no preàu
plūsmas struktūras lielākoties ir atkarīgas peļņas attiecības, un diezvai varēs
atrast valsti, kura visas pasaules interesēs atteiksies no lieliem ienākumiem.
Secinājumi un priekšlikumi
Augstāk iztirzātais ļauj dod vispārēju novērtējumu protekcionisma
idejas praktiskai realizējamībai: dzīve tam dod priekšroku, kaut arī, protams,
bez tā absolutizācijas, jo runa iet par tirgus ekonomiku savā būtībā. Turpretī
fritrederisma doktrīna iemieso sevī kaut kādu ideālu formu, modeli, kurš ir
gandrīz nepiemērojams praktiskai dzīvei. Tas līdzinās "brīvās
konkurences" vai "ekonomiskās brīvības" koncepcijām, kuras arī
ir ideālas un vēlamas, bet diemžēl nepiepildāmas. Fritrederisti parasti ir
stipri valsts iedarbības kļūdu un pārmērību, totalitārisma, birokrātijas
neefektivitātes kritikā, bet viņu pozitīvā programma, kā likums, ir bez
dzīvības, bet viņu piedalīšanās ekonomiskājā politikā ir visai ierobežota.
Mūsdienu fritrederisti nav spējīgi sniegt reālu ieguldījumu cīņā ar lielu
negatīvo parādību daudzumu, kas radušās pilnīgi objektīvi - pateicoties
kapitāla koncentrācijai, centralizācijai un monopolizācijai, nelabvēlīgas un
nelīdzsvarotas postindustriālas sabiedrības (pasaulē) parādību dēļ sociālajā
sfērā, kultūrā, ekoloģijā, izglītībā, resursu izmantošanā u. tml. Fritrederisti
ir bezspēcīgi tikt galā ar sistēmu, kas producē nevienlīdzību, mazināt vai
iegrožot tajā ielikto pārlieko egoismu, palīdzēt vājiem un bezpalīdzīgiem.
Plaši operējot ar tirgus ekonomikas terminiem un principiem, fritrederisti
"zaudējuši" tajā galveno un noteicošo - cilvēku. Kaut gan, lai
patiesi to "atrastu", vajadzēs vēl ne mazums papūlēties arī
fritrederisma oponentiem un sociālekonomiskajai zinātnei kopumā.
Fritrederisms un
protekcionisms - galēji polusēti virzieni. Starp tiem var atrasties un faktiski
arī atrodas vesela rinda starpuzskatu. Tie atšæiras, stingri ņemot, niansēs,
bet ārkārtēji būtiskās, jo tiek ņemti vērā konkrētas valsts iejaukšanās
ekonomikā pakāpes traktējumi, kas piedevām ir pieļaujami iedarbības formās un
metodēs, valsts sektora aptimālos apmēros u. tml. Tamlīdzīgu kompromisa versiju
kopējai novērtēšanai ir vērts piemērot pietiekami nosacītai, bet, kā var
iedomāties, tomēr pieļaujamai analoģijai ar bioloģiskā procesa straumi. Kad tā
ir brīva, kultūraugi, kā zināms, neiztur sāncensību ar brīvdabā augošajām
nezālēm un iet bojā. Lietas labā līdzēs mākslīgu, dažkārt vardarbīgu
pretlīdzekļu pielietošana (ravēšana, apstrāde ar herbicīdiem utt.). Ekonomikā
līdzīgu funkciju ir jāpilda valstij, un tās izpildes apmēros un metodēs
jautājuma "nagla" ir - ļoti sarežģīta, smalka un vienmēr subjektīva
lēmuma rūpīga asimilācija konkrētu apstākļu kompleksā.
Novesti līdz savām galējām iespējām, līdz absurdam,
apskatāmajiem radikālajiem virzieniem nav nākotnes. Turpretī "zelta
vidusceļa" meklējumi starp valsts iedarbības nepieciešamību un ražošanas
agentu un pilsoņu personīgās brīvības nodrošināšanas imperatīvu - vēsturiskā
procesa neatņemama iezīme. Šie meklējumi notiek un notiks nepārtraukti,
dinamiski, ņemot vērā pagātnes pieredzi un tajā atklātajām kļūdām, un
perspektīviem vērtējumiem.
Izmantotās literatūras un avotu
saraksts
1. Stenleiks Dž. F.
Ekonomikas pamati. - R.: Zvaigzne, 1997. - 256 lpp.
2. Politiskā vārdnīca /
profesora B. N. Ponomarjova redakcijā. - R.: Latvijas Valsts izdevniecība,
1958. - 419. lpp.
3. Kas jādara valdībai
jeb Amērikā viss kā Latvijā // Partneri. - 1996. - Nr. 5. - 34. - 35. lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru