Ekonomiskie reģioni

Saturs

1.      Ievads -2.lpp.

a)     īpašās ekonomiskās zonas pasaules praksē - 4.lpp;

b)     situācija Latvijā - 6.lpp;

2.     Speciālās ekonomiskās zonas Latvijas Republikā -7 lpp:

a)     speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusa iegūšana - 8.lpp ;

b)     nodokļu atvieglojumi speciālajā ekonomiskajā zonā -10.lpp:

1)     uzņēmumu ienākuma nodoklis - 11.lpp;

2)     īpašuma nodoklis - 12.lpp;

3)     pārējie nodokļi - 13.lpp.

c)     citi atvieglojumi speciālajā ekonomiskajā zonā - 14.lpp.

3.     Brīvostas uzņēmējsabiedrības statusa iegūšana - 15.lpp.

4.     Speciālo ekonomisko zonu un brīvostu brīvās zonas - 17.lpp.

5.     Nodokļu režīms brīvajās zonās - 17.lpp:

a)     pievienotās vērtības un muitas nodokļa režīms - 18.lpp;

b)     akcīzes nodokļa režīms - 20.lpp.

          6.Īpaši atbalstāmie reģioni - 21.lpp:

a)     nodokļu atvieglojumi īpaši atbalstāmajos reģionos - 25.lpp:

1)     iedzīvotāju ienākuma nodoklis - 25.lpp;

2)     uzņēmumu ienākuma nodoklis - 25.lpp.

b)     citi atvieglojumi īpaši atbalstāmajos reģionos - 26.lpp.

7.     Nobeigums - 28.lpp.

8.     Secinājumi - 29.lpp.

9.     Izmantotās literatūras saraksts -30.lpp.

          Jebkurš bizness, tātad jebkura komersanta darbība neizbēgami ir saistīta ar pastāvošo biznesa vidi, gan iekšējo, kas ietver sevī procesus uzņēmējsabiedrības iekšpusē, kā, piemēram, attiecības starp kapitāla īpašniekiem, attiecības ar darbiniekiem, u.c., kā arī ārējo biznesa vidi, kura ir tā reāli eksistējošā vide, kurā uzņēmums darbojas un ar kuru tas spiests rēķināties. Viens no ārējās vides nozīmīgākajiem subjektiem neapšaubāmi ir valsts.

         Vienīgi ultraliberāļi varētu joprojām cīnīties par skaisto saukli “laissez fair”. Reāli domājoši cilvēki ir sapratuši, ka komersants un valsts viens bez otra pastāvēt nevar, tādēļ atliek vienīgi attīstīt šo līdzāspastāvēšanu un sadarbību pēc tādiem principiem, kas vislabāk pamierinātu abas puses.

Nenoliedzami, ka viens no “nepatīkamākajiem” instrumentiem, ar ko valsts ietekmē komersantu, ir nodokļu sistēma. Lai arī visiem zināma patiesība ir tā, ka nodokļi veido lielāko daļu valsts budžeta, kurš savukārt tiek izmantots valsts un tās iedzīvotāju labā, tomēr tas pats iedzīvotājs, kurš labprāt saņem visus labumus, ko tam piedāvā valsts budžets, būdams komersanta vai kapitāla daļu īpašnieka lomā, savu darbību vērš uz maksimālu peļņas iegūšanu, līdz ar to nodokļus uztverot kā netaisnīgu tā peļņas samazinājumu.

       Tā kā valsts rīcībā ir ( vai vismaz vajadzētu būt ) pietiekami nopietnam piespiedu aparātam, lai nodrošinātu pienākošos nodokļu iekasēšanu, komersantam neatliek nekas cits, kā peļņas palielināšanas nolūkos ne vien samazināt citas izmaksas, bet arī, iespēju robežās, minimizēt obligātos nodokļu maksājumus. 

         Lielākajai daļai personu, kas tādā vai citādā veidā iesaistītas komercdarbībā vai veic komercdarbības uzraudzības un kontroles funkcijas, nav noslēpums, ka daļa komersantu, meklējot iespējas samazināt maksājamo nodokļu apjomu, izmanto nelegālas metodes, piemēram, ieviešot “melno grāmatvedību”, valsts institūcijām iesniedzamajos pārskatos un atskaitēs neuzrādot patieso darījumu apjomu, slēdzot fiktīvus darījumus, dibinot fiktīvas firmas, kā arī meklējot dažādus citus variantus. Nenoliedzami, ka šāda darbība, lai to veiktu pienācīgā līmenī ( nenokļūstot tiesībsargājošo iestāžu uzmanības lokā ), prasa nopietnu intelekta un zināšanu ieguldījumu, tomēr, sekojot tiesiskas valsts  pamatprincipiem,  ikvienam pārkāpējam būtu  jātiek atklātam un jāsaņem paredzētais sods, tādēļ, pirms ķerties pie nelegālām un riskantām metodēm, būtu lietderīgi izvērtēt iespējas pielietot likuma atļautos veidus nodokļu maksājumu minimizēšanai.

           Lai varētu izvērtēt un izvēlēties pielietojamos nodokļu minimizēšanas veidus, jāveic iepazīšanās ar Latvijā pastāvošo nodokļu sistēmu, jānovērtē paredzamā komersanta darbība kā ar nodokļiem apliekams objekts, jāprognozē konkrētajam komersantam paredzamo nodokļu apjomi, veidi. Jāatzīst, ka kopš brīvas uzņēmējdarbības atjaunošanas daudzkārt personas iesaistījās biznesa darbībā, neuzskatot par nepieciešamu nopietni izvērtēt šādas darbības sekas un, pateicoties nesakārtotībai, kas valdīja gan likumdošanā, gan vispār ekonomiskajā situācijā, kādu laiku varēja veiksmīgi darboties. Tomēr patreiz vērojamajā situācija, kad pieaudzis uzņēmumu maksātnespējas un likvidācijas gadījumu skats, liecina par to, ka viegli uzsāktā komercdarbība nav veiksmīgi turpinājusies, un neveiksmju pamatā ir nevis īpaši ārēji apstākļi, bet gan kļūdas biznesa prognozēšanā un vadībā. Tādēļ komersantiem, kuri šobrīd vēlas uzsākt savu darbību, šāds savs lēmums nopietni jāanalizē un jāpamato.

          LR pastāvošo nodokļu sistēmu veido 9 nodokļi. Analizējot datus par šo nodokļu savstarpējām proporcijām gan iekasēšanas, gan neiekasēto parādu ziņā, jāsecina, ka pirmo vietu apjoma ziņā ieņem akcīzes nodoklis, tam seko pievienotās vērtības nodoklis un sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas.

          Pietiekami bieži ir dzirdēts uzskats, ka Latvijas nodokļu sistēma rada lielu slogu godīgiem nodokļu maksātājiem, reizēm pat padarot komercdarbību bezmērķīgu, jo pēc nodokļu nomaksas nepaliek līdzekļu pat darbības attīstīšanai un paplašināšanai, nerunājot nemaz par peļņu. Līdz ar to, pirms pētīt to, kādā veidā iespējams iegūt nodokļu atlaides saskaņā ar likumā noteikto kārtību, un cik nozīmīgas tās varētu būt komersantam, jārod skaidrība par jautājumu, vai komersants nevar apiet Latvijas nodokļu sistēmu, izvēloties reģistrācijai tādu jurisdikciju, kuras noteikumi attiecībā uz nodokļu sistēmu nodokļu maksātājam būtu labvēlīgāki. Bez tam šajā jurisdikcijā jābūt tādiem noteikumiem, kas brīvi ļautu komersantam savu darbību cieši saistīt ar Latviju, ņemot vērā to, ka komersanta biznesa plāns veidots, rēķinoties ar Latvijas tirgus iespējām, konkurenci, resursu izmaksām, vadības atrašanās vietu, u.c.

         Valsts, domājot par iespējām, kā palielināt sava budžeta ieņēmumus un uzlabot kopējo ekonomisko situāciju valstī, nonāk dilemmas priekšā: vai nu noteikt augstus nodokļus, kurus pēc iekasēšanas budžetā novirzīt sociālu jautājumu risināšanai, pie tam rēķinoties ar to, ka augsti nodokļi nekalpo kā ražošanas attīstības un investīciju piesaistes instruments, vai arī, izmantojot zemas un elastīgas nodokļu likmes, likt uzsvaru uz investīciju piesaisti, ražošanas attīstību, kā rezultātā palielinās iedzīvotāju ieņēmumi un, pieaugot iedzīvotāju labklājības līmenim, samazinās izmaksas no valsts budžeta sociāliem jautājumiem.

 

              Dilemmas risinājumu ietekmē daudzi objektīvi un subjektīvi faktori - valsts ģeogrāfiskā konfigurācija, resursu pieejamība, likumdošanas stabilitātes un sakārtotības pakāpe, vadošo politisko spēku ideoloģija, izglītības līmenis, u.c.  Tas attīstības ceļš, kuru valsts izvēlas, tiek nostiprināts likumdošanā, un kapitāla īpašnieki var izvēlēties, kur savu kapitālu investēt.

          Valstis, kuras izvēlas īpašu uzmanību pievērst tieši investīciju piesaistei, ievieš īpašus režīmus, kuru noteikumi paredz atvieglojumus attiecībā uz aplikšanu ar nodokļiem, ja persona izpilda tai izvirzītos nosacījumus. Šādus īpašus režīmus mēdz saukt par speciālajām ekonomiskajām zonām, ar to norādot, ka tajās darbojas atviegloti ekonomiskie noteikumi attiecībā uz komersantiem. Speciālo ekonomisko zonu izveidei ir divi ceļi - noteikt īpašu režīmu konkrētā teritorijā, vai arī noteikt apstākļus, kuriem izpildoties konkrēts uzņēmums iegūst īpašu statusu.

          Nosakot šādas speciālās  ekonomiskās zonas, valsts mēģina risināt tieši tos jautājumus, kuri tai ir visaktuālākie. Šo jautājumu loku varētu iedalīt 3 lielos blokos - ekonomiskie, sociālie un zinātniski-tehniekie. Ekonomiskie mērķi, kuru sasniegšanu valsts mēģina panākt, varētu būt sekojoši:

·         ārzemju un nacionālā kapitāla piesaiste, pamatojoties uz atvieglotiem ekonomiskiem noteikumiem un sakārtotu likumdošanas bāzi;

·         starptautiskās kapitāla aprites un ģeogrāfiskā darbaspēka izvietojuma priekšrocību izmantošana eksporta palielināšanai un importa racionalizācijai;

·         iekšējā tirgū pastāvošās monopolsituācijas likvidēšana, atverot tirgu ārvalstu uzņēmējiem;

·         valūtas iemaksu palielināšanās valsts budžetā.

Sociālie mērķi, kuri nav mazāksvarīgi, varētu būt sekojoši:

·         atpalikušo reģionu attīstība, koncentrējot tajos īpašus, ierobežota daudzuma resursus;

·         iedzīvotāju nodarbinātības palielināšana, jaunu darba vietu radīšana, cīņa ar bezdarbu;

·         augsti kvalificēta darba spēka nodrošināšana, izmantojot starptautisko pieredzi un vadoties no starptautiskām prasībām;

·         iedzīvotāju nodrošināšana ar iespējami lētākām un kvalitatīvākām precēm, izmantojot vietējā tirgus piesātinātību, ko rada konkurence.

Zinātniski tehniskie mērķi:

·         jaunāko tehnoloģiju ieviešana;

·         ārvalstu speciālistu un zinātnieku piesaiste;

·         resursu un infrastruktūras izmantošanas efektivitātes palielināšana.

        Lai speciālās  ekonomiskās zonas attaisnotu savu mērķi un, piesaistot investorus, nodrošinātu prognozēto rezultātu sasniegšanu, valstij jānodrošina sekojoši nosacījumi:

·         politiskā stabilitāte valstī un reģionos, kur tiek dibinātas speciālās  ekonomiskās zonas;

·         stabila un vispusēja normatīvā bāze;

·         labvēlīgi ģeogrāfiskie apstākļi ( agroklimatiskie resursi, klimats, lielu transporta maģistrāļu tuvums, kaimiņvalstu situācija );

·         attīstīta sakaru, transporta un sociālo pakalpojumu infrastruktūra;

·         attīstīta komerciālā infrastruktūra, kurai jāapkalpo speciālās  ekonomiskās zonas uzņēmējus ( bankas, konsaltinga un juridiskās firmas, auditorfirmas );

·         efektīva speciālās  ekonomiskās zonas administratīvā pārvalde, balstīta uz augstu pārvaldes kultūru.

         Tā kā speciālās  ekonomiskās zonas piedāvā ne tikai nodokļu atvieglojumus, bet arī dažādas citas ekonomiskas dabas priekšrocības, kā piemēram pieeju nacionālajam tirgum, lētākus resursus, tai skaitā darbaspēku, kā arī lētākus kredītresursus, un iespējas iegūt īpašumā zemi, atkarībā gan no speciālās  ekonomiskās zonas izveides mērķa, gan nosacījumiem, kas tajā darbojas, var izdalīt dažāda veida speciālās  ekonomiskās zonas.

          Pēc ANO rīcībā esošās informācijas, var runāt par vairākiem desmitiem speciālo ekonomisko zonu veidiem, tai skaitā:

·         beznodokļu tirdzniecības zonas

·         beznodokļu eksporta zonas;

·         beznodokļu rūpnieciskā eksporta zonas;

·         brīvās ekonomiskās zonas;

·         beznodokļu ražošanas zonas;

·         brīvostas;

·         starptautiskās uzņēmējdarbības zonas;

·         zinātniski tehniskās zonas;

·         brīvās tirdzniecības zonas;

·         brīvpilsētas;

·         ekonomiskās labvēlības zonas, u.c.

        Līdz ar to uzņēmējs, iepazīstoties ar konkrēto zonu raksturojošajiem nosacījumiem, izdara savu izvēli par labu tai vai citai jurisdikcijai un attiecīgi novirza tajā savu kapitālu. Kā zināms, arī Latvija ir noteikusi speciālās  ekonomiskās zonas statusu dažiem Latvijas reģioniem, t.i., nodibinot Rēzeknes speciālo  ekonomisko zonu, Liepājas  speciālo ekonomisko zonu, Ventspils brīvostu un Rīgas brīvostu. Līdz ar to uzņēmējiem tiek radīta iespēja investēt šajās konkrētajās zonās, lai, darbojoties ekonomisku atvieglojumu apstākļos, gūtu maksimālu kapitālieguldījumu atdevi.

        Augstāk minētās zonas lielākoties tiek piesaistītas konkrētiem ģeogrāfiskiem rādītājiem, bet, runājot par iespēju iegūt īpašu ekonomisku un tiesisku statusu, nevar nepieminēt iespēju nodibināt ārzonas  jeb ofšora uzņēmumu, jo īpaši tādēļ, ka pēdējā laikā šis jautājums kļuvis sevišķi aktuāls arī Latvijā.

       Analizējot Latvijas likumdošanu, var secināt, ka tajā tiek lietoti jēdzieni beznodokļu zonas un zemu nodokļu zonas, tādējādi apzīmējot valstis vai teritorijas, kurās pastāv iespēja reģistrēt ārzonas uzņēmumu, kuram tiek piešķirti ievērojami nodokļu atvieglojumi. Noteicošais faktors, kas jāievēro šādu atvieglojumu iegūšanai, ir nerezidenta statuss reģistrācijas valstī, t.i., aizliegums veikt komercdarbību reģistrācijas valstī. Līdz ar to valstis, kurās ir atļauta šādu uzņēmumu reģistrācija, mēģina apvienot vietējā tirgus aizsardzību ar kapitāla piesaisti un iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanu uz jaunu darbavietu rēķina.

         Iespējas veidot ārzonas firmu un izmantot tās radītās priekšrocības nodokļu atvieglojumu ziņā ir ārkārtīgi vilinošas, tomēr, lai uzņēmums reāli darbotos Latvijā un  saņemtu atvieglojumus, kas tam pienākas kā ārzonas firmai, nepieciešami vismaz divi viena un tā paša kapitāla īpašnieka kontrolēti uzņēmumi, no kuriem viens varētu, nepārkāpjot likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteikto kārtību, reģistrēties un darboties Latvijā, bet otrs, ārzonā reģistrēts, varētu tikt izmantots sadarbības partnera statusā, tādējādi “pārpumpējot” līdzekļus uz valsti, kurā to saņēmējs nemaksā par tiem nodokļus, un no kuras tos var brīvi izvest.

           Lai novērstu šādu līdzekļu “pārpumpēšanu”, likumā “Par uzņēmumu ienākuma nodokli’ ir noteikts, ka par izmaksām, kas tiek veiktas uz beznodokļu un zemu nodokļu valstīm, Latvijā jāietur uzņēmumu ienākuma nodoklis, bet to, kas ir beznodokļu un zemu nodokļu valstis, nosaka attiecīgi Ministru Kabineta noteikumi, kuros dotais uzskaitījums nav pilnīgs, tādējādi paverot iespējas iniciatīvas bagātiem kapitāla īpašniekiem nemaksāt uzņēmumu ienākuma nodokli ne Latvijā, ne ārzonas firmas reģistrācijas vietā.

           Protams, pastāv vēl dažādi mehānismi ārzonas firmu un ārvalstu speciālajās ekonomiskajās zonās reģistrētu uzņēmumu  izmantošanai, tomēr  šī darba mērķis turpmāk būs analizēt Latvijas komersantu un kapitāla īpašnieku iespējas optimizēt nodokļus, gūt efektīvu kapitālieguldījumu atdevi un peļņu, izvēloties komersanta reģistrāciju  Latvijā, tās speciālajās  ekonomiskajās zonās vai citās teritorijās, kurās darbojas īpaši ekonomiski režīmi

           Domājot par to, kā Latvijai piesaistīt ārvalstu un nacionālos investorus, kā radīt jaunas darbavietas, nodrošināt atpalikušo reģionu attīstību, Latvijas Republikā ir izveidotas vairākas speciālās ekonomiskās zonas, kā arī brīvostas, brīvās muitas zonas, īpaši atbalstāmi reģioni. Katram no šiem veidojumiem piemīt savs ekonomisks un tiesisks režīms, tādēļ šī darba pamatā tiks analizēti Latvijā pastāvošie īpašie ekonomiski tiesiskie režīmi, atklājot to, kādas priekšrocības var iegūt nacionālā kapitāla īpašnieks, izvēloties par sava uzņēmuma reģistrācijas un darbības vietu kādu konkrētu Latvijas administratīvu vienību, uz kuru likumdošana attiecina īpašas prasības un atvieglojumus un kurā ir noteikts īpašs nodokļu un ekonomiskais režīms.

 

Speciālās  ekonomiskās zonas Latvijas Republikā

          Latvijas Republikā ir izveidotas divas speciālās ekonomiskās zonas - Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona un Liepājas speciālā ekonomiskā zona. Šādas speciālo ekonomisko zonu izvietošanas teritorijas izvēlētas, vadoties no reālās ekonomiskās situācijas, kura šajās teritorijās bija izveidojusies vēsturisku, politisku, sociālas dabas apstākļu iedarbības rezultātā. Liepāja kopš LR neatkarības atjaunošanas bija zaudējusi savu kā kara ostas nozīmi, arī vissavienības nozīmes rūpniecības uzņēmumi, kuri bija radīti vissavienības pasūtījumu izpildei, izmantojot Latvijai neraksturīgas izejvielas un piesaistot viesstrādniekus, jaunajos ekonomiskajos apstākļos nespēja turpināt darbību, līdz ar to Liepāja un tās reģions nonāca ekonomiskas depresijas stāvoklī. Rēzeknē, savukārt, zaudējot vissavienības izejvielu un noieta tirgu, lielākie uzņēmumi bija spiesti pārtraukt darbību, līdz ar to bezdarba līmenis Rēzeknē un Rēzeknes rajonā sasniedza augstākos rādītājus Latvijā. Tādēļ, ņemot vērā šos apstākļus, kā arī to, ka abi šie reģioni atrodas savā ziņā izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī ( Liepājas osta, Rēzeknē - dzelzsceļš un autoceļi uz Krievijas robežu), un daudzus citus faktorus, ir loģisks likumdevēja lēmums speciālās ekonomiskās zonas noteikt tieši šajos reģionos, jo speciālās ekonomiskās zonas mērķis, kā tas noteikts likumā, ir - “veicināt tirdzniecību, attīstīt rūpniecību un satiksmi, kā arī preču eksportu un importu caur Latviju, piesaistīt ieguldījumus ražošanas un infrastruktūras attīstībai un jaunu darba vietu radīšanai”, tādējādi veicinot konkrētās teritorijas un tās reģiona attīstību.

        Analizējot speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrību darbības iespējamās pozitīvās iezīmes, jāņem vērā gan pats speciālās ekonomiskās zonas režīms, gan arī tas, ka speciālās ekonomiskās zonas ir cieši saistītas ar brīvajām muitas zonām, kuras atrodas speciālo ekonomisko zonas teritorijās.

Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusa iegūšana.

          Lai uzņēmums iegūtu speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusu, tam jāveic īpaša reģistrēšanās vai pārreģistrēšanās procedūra. Gan speciālās ekonomiskās zonas teritorijā piereģistrētajiem uzņēmumiem, gan kapitāla īpašniekiem, kuri vēlas izdarīt ieguldījumus speciālās ekonomiskās zonā, nodibinot uzņēmējsabiedrību, speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusa iegūšanai pirmkārt jānoslēdz līgums ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrību, t.i. A/S “Rēzeknes speciālā ekonomiskā zona” vai A/S “Liepājas speciālās ekonomiskās zona”.

          Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrības uzdevumos ietilpst: attīstības plānu apstiprināšana saskaņā ar likumu, valsts, pašvaldību un sabiedrības interesēm; līgumu slēgšana  ar speciālās ekonomiskās zonas ieguldītājiem par ieguldījumiem  uzņēmējdarbības veikšanai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā; līgumu slēgšana     ar speciālās   ekonomiskās   zonas uzņēmējsabiedrībām par  to  uzņēmējdarbību speciālās ekonomiskās zonas teritorijā; atļauju uzņēmējdarbības  veikšanai izsniegšana, brīvo  zonu, to robežu un muitas noliktavu noteikšana, uzņēmējdarbības atbalsta fonda pārvaldīšana, speciālās  ekonomiskās  zonas  attīstības  plānu izstrādāšana un izpildes kontrole, infrastruktūras izveidošanas un komunikāciju izbūves organizēšana, u.c.

       Līdz ar to, slēdzot līgumus ar ieguldītājiem, kuri vēlas iegūt speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusu, speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes uzņēmējsabiedrība tos izstrādā atbilstoši speciālās ekonomiskās zonas attīstības interesēm.

        Līgumā tiek iekļauti terminēti nosacījumi attiecībā uz:

1.      ieguldījumu veidiem un summām;

2.      darba vietu skaitu;

3.      moderno tehnoloģiju ieviešanu;

4.      eksportu vai kravu apgrozījumu;

5.      pienākumu speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībai izdarīt atskatījumu speciālās ekonomiskās zonas atbalsta fondā no uzņēmējsabiedrības peļņas.

       Tā kā speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes institūcija ir speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējdarbības atbalsta fonda pārvaldītāja, slēdzot līgumus ar uzņēmējsabiedrībām, var tikt paredzētas šo uzņēmējsabiedrību tiesības iegūt finansējumu no atbalsta fonda līdzekļiem noteiktu projektu izstrādāšanai, kuri atbilst speciālās ekonomiskās zonas attīstības interesēm un ir saistīti ar jaunu tehnoloģiju ieviešanu, attīstības perspektīvu  izpēti, u.c. 

       Pēc līguma noslēgšanas uzņēmējsabiedrībai jāsaņem likumdošanā noteiktās nepieciešamās atļaujas no kompetentām iestādēm attiecīgam uzņēmējdarbības veidam, ja šādu atļauju nepieciešamība noteikta normatīvos aktos. Kā populārākos piemērus, kas attiecas īpaši uz speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām,  var minēt atļaujas atklāto muitas noliktavu turēšanai, pakalpojumu sniegšanai speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes uzņēmējsabiedrībai, preču un pakalpojumu pārdošanai brīvajās zonās.

       Uzņēmējsabiedrībai noslēdzot līgumu ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes institūciju un saņemot nepieciešamās atļaujas atsevišķu uzņēmējdarbības veidu veikšanai ir tiesības saņemt atļauju uzņēmējdarbības veikšanai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā un saņemt likumā noteiktos nodokļu atvieglojumus. Atļauju uzņēmējdarbības veikšanai speciālās ekonomiskās zonā izsniedz speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrība valsts vārdā, atļaujas kopija tiek iesniegta teritoriālajā Valsts ieņēmumu dienesta nodaļā. Šai atļaujai ir īpašs raksturs, tā nav vienpusēji atsaucama pirms tajā noteiktā termiņa izbeigšanas, atļauju var anulēt tikai tiesa, ja speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas institūcija vai cita kompetenta iestāde ceļ prasību par atļaujas anulēšanu un attiecīgu izmaiņu izdarīšanu Uzņēmumu reģistrā.

        Pēc līguma noslēgšanas un atļaujas saņemšanas uzņēmējsabiedrībai ir tiesības reģistrēties Uzņēmumu reģistrā kā speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībai, tās nosaukumā tiek iekļauti vārdi “ Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas” vai “Liepājas speciālās ekonomiskās zonas”.

        Likums nosaka papildus prasību, kuras ievērošana ir obligāta  uzņēmējsabiedrībām, lai tās varētu slēgt līgumu ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrību, saņemt atļauju uzņēmējdarbības veikšanai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā un iegūt speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusu: speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībai ir tiesības veikt uzņēmējdarbību tikai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā.

          Par uzņēmējdarbības veikšanu ārpus speciālās ekonomiskās zonas teritorijas likuma izpratnē nav atzīstama :

1.      speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības pārvaldes institūcijas vai pārstāvniecības atrašanās ārpus speciālās ekonomiskās zonas teritorijas;

2.      darījumu sarunu vešana un līgumu slēgšana ārpus speciālās ekonomiskās zonas teritorijas;

3.      preču tranzīts no speciālās ekonomiskās zonas vai uz to;

4.      citas darbības, kurām nav preču -naudas darījuma izpildes raksturs.

NODOKĻU ATVIEGLOJUMI SPECIĀLĀS EKONOMISKĀ ZONAS TERITORIJĀ

            Līdz ar atļaujas saņemšanu uzņēmējdarbības veikšanai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā uzņēmējsabiedrībai rodas tiesības saņemt likumā noteiktos nodokļu atvieglojumus visu likumā noteikto laiku. Ja  vēlāk pieņemtie likumi pasliktina speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrību  stāvokli likumā noteikto nodokļu atvieglojumu ziņā, speciālās   ekonomiskās   zonas  uzņēmējsabiedrībām  tiek  piemēroti tie nodokļu atvieglojumi, kuri bija spēkā dienā, kad attiecīgajai speciālās  ekonomiskās  zonas  uzņēmējsabiedrībai  tika  izsniegta atļauja par tiesībām piemērot nodokļu atvieglojumus.

    Tiesības  uz  nodokļu  atvieglojumiem speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām izbeidzas:

   1) līdz ar nodokļu atvieglojumu termiņa izbeigšanos;

   2) speciālās ekonomiskās zonas pārvaldei un speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībai vienojoties par līguma laušanu;

3)     tiesai  laužot speciālās  ekonomiskās  zonas  pārvaldes un speciālās  ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības līgumu un anulējot šai uzņēmējsabiedrībai  izsniegto  apliecību  par tiesībām piemērot nodokļu atvieglojumus.

          Tiesības  uz  nodokļu  atvieglojumiem Liepājas speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības  var  saņemt tikai tad, ja tās brīvam apgrozījumam pārējā Latvijas  Republikas  teritorijā  ieved ne vairāk kā 20 procentus no preču vērtības  taksācijas  periodā.  Slēdzot līgumus ar Liepājas speciālās ekonomiskās zonas  uzņēmējsabiedrībām, Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvalde Latvijas  Republikas  tirgus  aizsardzības  interesēs  var noteikt mazāku brīvam apgrozījumam ievedamo preču vērtību.

         Likumā  “Par Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonu” un likumā “Par Liepājas speciālās ekonomiskās zonu” speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām ir paredzētas tiesības saņemt atvieglojumus divos nodokļu veidos - attiecībā uz īpašuma nodokli un attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli.

UZŅĒMUMU IENĀKUMA NODOKLIS.

        Speciālās   ekonomiskās   zonas  uzņēmējsabiedrības  var samazināt ar  uzņēmumu  ienākuma  nodokli  apliekamo  ienākumu  par valsts, pašvaldību, speciālās  ekonomiskās  zonas teritorijas un pilsētas infrastruktūras objektos ieguldītajām izmaksām, ja tādas radušās saskaņā ar līgumu, kas  noslēgts ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrību.

           Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokli no ienākumiem, kurus tās gūst speciālās ekonomiskās zonas teritorijā, samazina par 80 procentiem. Uzņēmumu ienākuma nodoklis ir nodoklis, kurš tiek maksāts no uzņēmuma apliekamā ienākuma pēc  pārējo nodokļu samaksas. Apliekamo ienākumu veido   nodokļa   maksātāja gada pārskata peļņas  un  zaudējumu  aprēķinā  uzrādītais  peļņas  vai zaudējumu apjoms pirms  uzņēmumu  ienākuma  nodokļa  aprēķināšanas,  kas ir attiecīgi palielināts vai  samazināts  par to izdevumu vai izdevumu daļas summu, kuri nav tieši  saistīti  ar maksātāja saimniecisko darbību, un par to zaudējumu summu, kurus radījusi maksātājam piederošo sociālās infrastruktūras objektu uzturēšana.   Attiecībā   uz   rezidentiem  ar  nodokli  apliekamais  objekts  ir taksācijas  periodā  Latvijā  un  ārvalstīs  gūtais  apliekamais  ienākums, nodoklis ir 25 procenti no šā apliekamā ienākuma. 80 procentu atlaide tiek piemērota arī uzņēmumu ienākuma nodokļa summām, kas ir  aprēķinātas  par nerezidentam izmaksātajām dividendēm, izmaksāto atlīdzību par vadības un konsultatīvajiem pakalpojumiem un intelektuālo īpašumu. Šīs izmaksas tiek apliktas ar uzņēmu ienākuma nodokli tādēļ, ka reālā situācija pierāda, ka tādā veidā sekmīgi tiek ievērojami samazināts uzņēmuma apliekamais ienākums. Tā kā speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām tiek piemērota šāda nodokļa atlaide, tas ļauj speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām gan novirzīt vairāk līdzekļu konsultatīvo pakalpojumu izmantošanai, gan ieinteresē ārvalstu kapitāla īpašniekus ieguldīt līdzekļus speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībās. Nozīmīga ir arī norma, kas paredz iespēju  pamatlīdzekļiem, kuri tiek izmantoti uzņēmējdarbībai speciālās ekonomiskās zonas teritorijā zonas darbības laikā,  uzņēmumu ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz pat 100 %.          Tas nozīme to, ka, piemēram, attiecībā uz ēkām un būvēm, kurām parastajā kārtībā nolietojuma likme ir 5 procenti, speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības piemēro 10 procentu likmi. Tā kā ēku un būvju vērtība ir ievērojama, tad šāds nolietojuma likmes palielinājums ļauj ievērojami samazināt uzņēmuma apliekamo ienākumu.

            Nolietojuma likmes parastajā kārtībā tiek noteiktas ar domu, ka, rēķinot nolietojuma likmi, brīdī, kad tā kļūst nenozīmīga, pamatlīdzeklis faktiski ir nolietojies un uzkrātie atskaitījumi var tikt izmantoti jauna pamatlīdzekļa iegādei. Situācijā, kad tiek piemērota palielināta nolietojuma likme, ir ļoti ticama varbūtība, ka brīdī, kad pēc grāmatvedības datiem nolietojuma likme būs izsmelta un pamatlīdzeklim it kā būs niecīga  vērtība, faktiski tā vērtība būs pietiekami liela, lai to turpinātu izmantot arī turpmāk. Līdz ar to ir iespēja veikt pamatlīdzekļa pārvērtēšanu atbilstoši tā reālajai vērtībai, tādējādi “uzspodrinot” bilanci, kamēr summas, par kurām ir samazināts uzņēmuma apliekamais ienākums, pa to laiku tiek izmantotas citiem mērķiem. Lai gan likums neparedz iespēju to pašu pamatlīdzekli pārvērtēt un atkal uzsākt tam nolietojuma aprēķināšanu, reālajā dzīvē pastāv shēmas, pēc kurām šāda iespēja tiek izmantota, īpaši, ja uzņēmuma amatpersonas domā ne tikai par uzņēmuma interesēm, bet gan neaizmirst arī sevi.

         Liepājas  speciālās  ekonomiskās  zonas  uzņēmējsabiedrība uzņēmumu  ienākuma nodokļa aprēķināšanas vajadzībām  var piemērot divkāršo nolietojuma likmi līdz 100 procentiem visām  pamatlīdzekļu  kategorijām,  kuras  tā  izmanto uzņēmējdarbībai  Liepājas  speciālās  ekonomiskās  zonas  teritorijā  zonas darbības laikā, ja Liepājas  speciālās  ekonomiskās  zonas  uzņēmējsabiedrība ieved brīvam  apgrozījumam  Latvijas  Republikas  teritorijā,  kas  nav  Liepājas speciālās ekonomiskās  zonas  teritorija,  mazāk nekā 20 procentus no preču vērtības taksācijas  periodā, tātad šajā ziņā Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas uzņēmumi ir izdevīgākā stāvoklī.

ĪPAŠUMA NODOKLIS SPECIĀLAJĀS EKONOMISKAJĀS ZONĀS

          Nekustamā  īpašuma  nodoklis  tiek iemaksāts tā pagasta vai pilsētas pašvaldības budžetā,  kuras administratīvajā teritorijā atrodas nekustamais īpašums vai tā daļa.

          Speciālās  ekonomiskās  zonas  uzņēmējsabiedrības  par tām piederošo  īpašumu,   kas  atrodas speciālās  ekonomiskās  zonas teritorijā un ir apliekams ar īpašuma nodokli vai jebkuru citu nodokli, kas var tikt  ieviests īpašuma nodokļa vietā, maksā īpašuma nodokli vai jebkuru citu nodokli,  kas  var tikt ieviests īpašuma nodokļa vietā, ar 80 procentu atlaidi no aprēķinātās (bez citu atlaižu piemērošanas) nodokļa summas.

         Ar   pašvaldības   lēmumu speciālās  ekonomiskās  zonas uzņēmējsabiedrībām  par   tām   piederošo  īpašumu,  kas  atrodas   speciālās ekonomiskās  zonas  teritorijā un ir apliekams ar īpašuma nodokli vai jebkuru  citu nodokli, kas var tikt ieviests īpašuma nodokļa vietā, var piešķirt īpašuma  nodokļa  vai  jebkuru cita nodokļa, kas var tikt ieviests īpašuma nodokļa  vietā, atlaidi līdz 20 procentiem no aprēķinātās (bez citu

atlaižu piemērošanas) nodokļa summas. Minētās atlaides tiek summētas.

        Speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības par īpašumā esošo  vai   lietošanā  piešķirto  zemi,  kas  atrodas speciālās ekonomiskās zonas  teritorijā  un ir apliekama ar zemes nodokli vai jebkuru citu nodokli,  kas  var  tikt  ieviests  zemes  nodokļa  vietā, maksā zemes nodokli vai  jebkuru  citu  nodokli,  kas  var  tikt ieviests zemes nodokļa vietā,  ar   80   procentu   atlaidi   no  aprēķinātās  (bez  citu  atlaižu piemērošanas) nodokļa summas. Ar   pašvaldības   lēmumu speciālās  ekonomiskās  zonas uzņēmējsabiedrībām par  īpašumā  esošo  vai  lietošanā  piešķirto zemi, kas atrodas speciālās ekonomiskās zonas teritorijā un ir apliekama ar zemes nodokli vai jebkuru citu nodokli, kas var tikt ieviests zemes nodokļa vietā, var  piešķirt  zemes  nodokļa vai jebkuru cita nodokļa, kas var tikt ieviests zemes  nodokļa  vietā,  atlaidi  līdz 20 procentiem no aprēķinātās (bez citu atlaižu piemērošanas) nodokļa summas. Minētās atlaides tiek summētas.

        Līdz ar to faktiski speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrība var iegūt  īpašuma nodokļa atlaidi 100 % apmērā, t.i., vispār nemaksāt īpašuma nodokli. Sevišķi svarīgi tas ir tām uzņēmējsabiedrībām, kuru aktīvos ietilpst tādi pamatlīdzekļi, par kuriem jāmaksā ievērojamas īpašuma nodokļa summas, t.i., lielie ražošanas uzņēmumi, atklāto muitas noliktavu turētāji, u.c.

PĀRĒJIE NODOKĻI

        Tomēr, kā parāda statistika par katra konkrētā nodokļa īpatsvaru kopējā valsts un pašvaldību budžetā iemaksājamo nodokļu daudzumā, īpašuma nodoklis un uzņēmumu ienākuma nodoklis nav tie nodokļi, kuri sastādītu ievērojamāko kopējā nodokļu apjoma daļu, īpaši 1999.gadā, kad sakarā ar Krievijas ekonomisko krīzi uzņēmumu ienākuma nodokļa ieņēmumi tiek prognozēti zemā līmenī. Lielāko daļu no kopējā nodokļu apjoma sastāda pievienotās vērtības nodoklis, sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas un akcīzes nodoklis. Līdz ar to ir interesanti izpētot, kādas priekšrocības speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības iegūst attiecībā uz šo nodokļu veidu maksājumiem.

        Likumā  “Par Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu” un likumā “Par Liepājas speciālās ekonomiskās zonu” viennozīmīgi pateikts, ka speciālo ekonomisko zonu uzņēmējsabiedrības un to nodarbinātās personas maksā sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likumos noteiktajā kārtībā, t.i., attiecībā uz sociālās apdrošināšanas obligātajām  iemaksām visā  republikas teritorijā pastāv vienādi noteikumi.

          Būvniecības  pakalpojumi,  ko speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām un speciālās  ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrībai speciālās  ekonomiskās zonas teritorijā sniedz ar pievienotās  vērtības nodokli apliekamās personas, ja konkrēto speciālās ekonomiskās zonas  objektu  būvniecība iekļauta speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrības  padomes  apstiprinātajā attīstības plānā, ir apliekami  ar  pievienotās vērtības nodokli, piemērojot 0 procentu likmi Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

        Attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, akcīzes nodokli un muitas nodokli ir vērts izpētīt šo nodokļu režīmu, kas pastāv speciālo ekonomisko zonu brīvajās zonās. Visi ieguldījumi,  kurus Liepājas speciālās ekonomiskās zonas teritorijā esošajā infrastruktūrā  un  nekustamajos īpašumos izdara Liepājas speciālās ekonomiskās zonas  pārvalde  vai  citas  personas  pēc tās pasūtījuma, tiek atbrīvoti no pievienotās vērtības nodokļa un ievedmuitas nodokļa.

CITI ATVIEGLOJUMI SPECĀLAJĀS  EKONOMISKAJĀS ZONĀS

          Slēdzot  zemes  un  cita nekustamā īpašuma nomas līgumus, speciālās  ekonomiskās  zonas  pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrība var līgumā paredzēt to vēlāku atsavināšanu  speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības -  zemes  un cita nekustamā īpašuma nomnieka īpašumā, ja tiek izpildīti visi likuma un līgumu nosacījumi.

          Zemi  un  citu  nekustamo  īpašumu,  kas atrodas speciālās ekonomiskās  zonas  uzņēmējsabiedrības  pārvaldījumā vai īpašumā, speciālās  ekonomiskās  zonas  pārvaldīšanas  uzņēmējsabiedrība ir tiesīga   atsavināt    īpašumā speciālās   ekonomiskās   zonas uzņēmējsabiedrībām,  ja   līgumā   noteiktajā  termiņā speciālās ekonomiskās zonas teritorijā ir ieguldīta summa, kas nav mazāka par 100 000 latu uz vienu atsavināmo zemes hektāru. Tomēr speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības tiesības iegādāties īpašumā zemi speciālās ekonomiskās zonas teritorijā, tiek ierobežotas, jo likumā iekļauts nosacījums, ka vienai speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībai var iznomāt vai  atsavināt  īpašumā  ne  vairāk  kā  desmit  procentus speciālās ekonomiskās zonas teritorijas.

         Atvieglojumi ir paredzēti arī attiecībā uz ārvalstnieku nodarbināšanu, jo jārēķinās ar to, ka ārvalstu kapitāla kontrolētos uzņēmumos arī strādā liels procents ārvalstnieku, īpaši vadošos amatos. Ārvalstniekiem  atļauju  strādāt  algotu darbu speciālās ekonomiskās  zonas  teritorijā,  lai izpildītu noslēgtos līgumus, veiktu speciālus  montāžas darbus un citos svarīgos gadījumos, dod  speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrība. speciālās     ekonomiskās     zonas    pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrībai ir  tiesības  atvieglotā  veidā  iesniegt  pieprasījumus ārvalstnieku termiņuzturēšanās  atļauju saņemšanai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes apstiprinātajā kārtībā, kas saskaņota ar speciālās ekonomiskās zonas pārvaldīšanas uzņēmējsabiedrību.

BRĪVOSTAS UZŅĒMUMA STATUSA IEGŪŠANA

        Latvijas Republikā ir nodibinātas divas brīvostas - Rīgas brīvosta un Ventspils brīvosta, kurās īpašs nodokļu režīms paredzēts tikai attiecībā uz brīvajām zonām,  nodokļu atlaides saņem tikai tie uzņēmumi, kuri ir noslēguši līgumu ar brīvostas pārvaldes institūciju, saņēmuši attiecīgo atļauju un atzīti par brīvās zonas uzņēmumiem.

      Lai uzņēmējsabiedrība varētu iegūt brīvostas uzņēmuma statusu, tai jānoslēdz līgums ar brīvostas pārvaldīšanas institūciju. Lai to varētu izdarīt, pretendentam jāatbilst sekojošiem nosacījumiem:

   1)  uzņēmējsabiedrības  darbības  profilam  un  attīstības perspektīvai jāatbilst    brīvostas  attīstības programmai, ko apstiprinājusi brīvostas valde;

2)     uzņēmējsabiedrības  dibinātājiem un dalībniekiem jābūt ar labu reputāciju,  stabilu  finansiālo  stāvokli un pieredzi uzņēmējdarbības jomā  (šāda   informācija   nav   prasāma  par  pašvaldībām  un  valsti  kā dibinātājiem un dalībniekiem, bet var tikt prasīta par valsts un pašvaldību uzņēmumiem).

        Līgumus  par uzņēmējdarbību brīvostā noslēdz par konkrētiem darbības veidiem (piemēram, kraušana, preču ražošana, glabāšana).

       Līguma  noslēgšanai  un  atļaujas  saņemšanai  pretendentam  jāiesniedz brīvostas valdei šādus dokumentus:

   1) iesniegumu;

   2) notariāli  apliecinātu  Uzņēmumu  reģistra  izsniegtas  reģistrācijas

apliecības norakstu;

3)     notariāli apliecinātu statūtu norakstu;

4) zvērinātu  auditoru (revidentu) apstiprinātu gada pārskatu par diviem

gadiem (vai ar Brīvostas valdes piekrišanu -saīsināta pārskata norakstu);

   5) darbības programmu, ietverot investīciju programmu;

   6) citu  būtisku  informāciju  par  uzņēmējsabiedrību  (uzņēmumu) un tās

dibinātājiem pēc Brīvostas valdes lēmuma.

  

          Ja    līguma    noslēgšanas    pretendents    ir    jaundibināmas uzņēmējsabiedrības  dibinātājs,  lēmumu  par  līguma  slēgšanu brīvostas valde  var  pieņemt,  pamatojoties  uz  dibināšanas  dokumentu un darbības programmas  projektiem,  vienlaikus  izsniedzot  pagaidu  atļauju. Lēmums  par   līguma  slēgšanu  ir  spēkā  sešus  mēnešus.  Ja  šajā  laikā uzņēmējsabiedrība (uzņēmums) nav nodibināta, lēmums zaudē spēku.

          Līgumu  par  uzņēmējdarbību  brīvās  muitas  zonas režīmā noslēdz uz laiku, kas nav mazāks par pieciem gadiem. Līgums  par uzņēmējdarbību brīvās muitas zonas režīmā ir pamats, lai izsniegtu atļauju  uzņēmējdarbībai  brīvostā.  Atļauju  izsniedz  uz līguma termiņu pēc  tam,  kad  pārbaudīta  uzņēmējsabiedrības  gatavība darbībai brīvostā. Brīvostas pārvalde nodrošina atļauju uzskaiti.

         Bez tam brīvās    muitas    zonas    režīms   var tikt  piemērots   tikai   tādām uzņēmējsabiedrībām,  kuru teritorija brīvostā ir norobežota ar attiecīgi  iekārtotiem muitas  robežas  caurlaides punktiem un  apsardzi, kas nodrošina preču un personu kustību uz licencētas uzņēmējsabiedrības teritoriju  un  no tās atbilstoši muitas prasībām. Katra uzņēmējsabiedrība nodrošina savas teritorijas apsardzību.

       Uzņēmējsabiedrības,  uz  kurām attiecināts brīvās muitas zonas režīms,  nedrīkst  veikt  uzņēmējdarbību  ārpus  tām nostiprinātās un atbilstoši norobežotās  teritorijas. Par  uzņēmējdarbību  ārpus licencētas uzņēmējsabiedrības teritorijas nav uzskatāma:

   1)   uzņēmējsabiedrības   pārvaldes    institūcijas   vai atrašanās ārpus norobežotās teritorijas;

   2)  darījuma  sarunu  vešana  un  līgumu  noslēgšana  ārpus  norobežotās

teritorijas;

   3) citas darbības, kurām nav preču -naudas darījuma izpildes rakstura;

4)     preču tranzīts caur norobežoto teritoriju.

       Brīvās   muitas  zonas  režīms  tiek  piemērots  uzņēmējsabiedrībām,  ja   tās  brīvam  apgrozījumam  pārējā  Latvijas  Republikas teritorijā izved ne vairāk kā 20 procentus no saražotā preču daudzuma.

SPECIĀLO EKONOMISKO ZONU UN BRĪVOSTU BRĪVĀS ZONAS

           Speciālajās ekonomiskajās zonās un brīvostās ir izveidots īpašs muitas režīms, kurš terminoloģijas nesakārtotības dēļ dažādos normatīvajos aktos tiek apzīmēts dažādi - brīvās zonas, brīvās muitas zonas, īpašo muitas pasākumu zonas. Faktiski ar dažādajiem jēdzieniem tiek apzīmēts īpašs nodokļu režīms, kas attiecas uz to uzņēmumu darbību, kuri ir likumā noteiktā kārtībā pakļauti šim īpašajam režīmam. Brīvā zona ir speciālās ekonomiskās zonas vai brīvostas uzņēmuma teritorija, attiecībā uz kuru ir pieņemts atbilstošs zonas pārvaldes institūcijas lēmums, kas saskaņots ar Valsts ieņēmumu dienestu.

           Saskaņā ar LR Muitas likumu, brīvā zona ir norobežota Latvijas Republikas valsts teritorijas daļa, kurā  ievestās  preces  attiecībā  uz  muitas  maksājumu  un  tirdzniecības politikas pasākumu piemērošanu tiek pielīdzinātas ārpus Latvijas Republikas muitas teritorijas esošām precēm, t.i.:

1)     ārvalstu  preces muitas maksājumu un tirdzniecības politikas pasākumu ziņā tiek pielīdzinātas ārpus Latvijas Republikas muitas teritorijas esošām precēm;

2)     Latvijas  preces  var pretendēt uz to, ka tām piemēro preču izvešanas procedūru;

3)     preču  ievešanu  brīvajā  zonā  un  izvešanu  no tās kontrolē muitas iestāde. Īpašos  muitas  kontroles  pasākumus  brīvajā zonā nosaka Ministru kabinets.

NODOKĻU REŽĪMS BRĪVAJĀS ZONĀS

          Tā kā brīvostu teritorijā nodokļu atvieglojumi ir paredzēti tikai sakarā ar uzņēmuma atrašanos brīvajā zonā, tad nodokļu atvieglojumi brīvajās zonās tiks apskatīti vienlaikus attiecībā uz brīvostām un speciālajām ekonomiskajām zonām, jo šajās teritorijās nodibinātie brīvo zonu režīmi praktiski neatšķiras.

         Brīvajās zonās ir noteikti atvieglojumi attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli, muitas nodokli un akcīzes nodokli.

PIEVIENOTĀS VĒRTĪBAS UN MUITAS NODOKĻA REŽĪMS

        Preces   un   pakalpojumi,  ko uzņēmējsabiedrībai brīvajā zonā   piegādā  un  sniedz  ar  pievienotās vērtības nodokli  apliekama  persona,  ir apliekami ar pievienotās vērtības nodokli pēc  0  procentu likmes saskaņā ar likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 7.panta pirmās daļas 3.punktu, izņemot mazumtirdzniecību un uzņēmējsabiedrību brīvajās zonās sniegtos pakalpojumus. Mazumtirdzniecībā  pārdodamajām precēm un fiziskajām personām sniegtajiem pakalpojumiem un  piegādātajām  precēm zonas brīvajās  zonās pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likme netiek piemērota, izņemot brīvostu teritorijās esošos beznodokļu veikalus.

       Pievienotās  vērtības  nodokļa  0  procentu likme piemērojama šādiem brīvo zonu licencētajām  uzņēmējsabiedrībām   vai brīvostu   pārvaldēm  sniegtajiem pakalpojumiem:

1. patentu,  autortiesību, preču zīmju un līdzīgu tiesību piešķiršana vai nodošana citu rīcībā un kontrolē;

2. ar  reklāmu  vai  sabiedrisko  darbību  saistīti  pakalpojumi, arī reklāmas aģentu un reklāmas aģentūru darbība;

3.  advokātu,   patentu   valdes,   nodokļu   konsultantu,   uzņēmēju saimnieciskās darbības  kontrolieru,  tulkotāju, tulku, ekspertu, inženieru darbība,  kā   arī  juridiskas,  saimnieciskas,  tehniskas  un  cita  veida konsultācijas;

4. datu apstrāde;

5. informācijas sniegšana, arī pieredzes apmaiņa.

        Tātad uzņēmējsabiedrībām, kas nodarbojas ar šādu pakalpojumu sniegšanu, ir izdevīgi sniegt  šos pakalpojumus brīvajās ekonomiskajās zonās, bet brīvo zonu uzņēmējsabiedrībām - tos iegādāties, jo sakarā ar nodokļa 0 procentu likmi tie kļūst ievērojami lētāki.

         Preces, ko ieved brīvajās zonās no ārvalstīm  un  izved  uz  tām, nav apliekamas ar muitas nodokli, akcīzes nodokli un pievienotās vērtības nodokli. Ja  preces izved ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona,  piemērojama  pievienotās  vērtības nodokļa 0 procentu likme.  Preču ievešanu brīvajā ekonomiskajā zonā ar pievienotās vērtības nodokli neapliek, ja tiek veikta viena no šādām Muitas likumā minētajām muitas procedūrām:

   1) ievešana uz laiku;

2)     ievešana pārstrādei;

   3) ievešana pārstrādei muitas kontrolē;

   4) ievešana beznodokļu tirdzniecības veikalā;

   5) ievešana muitas noliktavā;

6)     tranzīts.

         Preces,   kuras   no brīvajām zonām tiek ievestas pārējā Latvijas Republikas muitas teritorijas daļā brīvam apgrozījumam, un pakalpojumi, kurus brīvajās zonās esošās speciālās ekonomiskās zonas vai brīvostas uzņēmējsabiedrības sniedz pārējā  Latvijas   Republikas   muitas   teritorijas   daļā,  apliekami  ar pievienotās  vērtības   nodokli,   akcīzes   nodokli   un   muitas  nodokli attiecīgajos likumos noteiktajā kārtībā. Jāņem vērā, ka no Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārējā Latvijas teritorijā drīkst ievest ne vairāk kā 20 procentus preču. Izvedmuitas   nodoklis  par  precēm,  kuras  izvestas  no  iekšzemes pārstrādei brīvajās  muitas  zonās  un  kuras  pēc  pārstrādes paredzēts  izvest   uz  ārvalstīm,  tiek  ņemts  uzskaitē  Valsts  ieņēmumu dienestā. Ja  licencētā uzņēmējsabiedrība ir saņēmusi muitas iestādes atļauju pārstrādes veikšanai, pēc kompensācijas produktu izvešanas  uz  ārvalstīm  izvedmuitas nodoklis tiek dzēsts. Muitas iestādes izsniedz  atļaujas  minēto  darbību  veikšanai  normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā.

              Būvniecības  pakalpojumi,  kurus  brīvajās  zonās speciālās ekonomiskās zonas  pārvaldīšanas  uzņēmējsabiedrībai  un speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrībām sniedz ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās personas,  apliekami  ar pievienotās vērtības nodokļa 0 procentu likmi. Šie noteikumi neattiecas uz sociālās infrastruktūras   objektu    (piemēram,   izglītības,   kultūras,   sporta, sabiedriskās ēdināšanas, medicīnas un sociālās aprūpes objektu, dzīvokļu un viesnīcu)  celtniecību.   Pakalpojumi,   kas  saistīti  ar  minēto  objektu celtniecību, apliekami ar pievienotās vērtības nodokļa 18 procentu likmi.

           Ja  no  brīvajām  muitas  zonām  tiek  izvestas preces, kas brīvostā esošajās brīvajās  muitas  zonās radītas no jauna vai pārstrādes rezultātā, un šo preču no jauna pievienotā vērtība atbilst 40 procentiem vai pārsniedz 40 procentus  no  preces kopējās vērtības, tad šīs preces ir atzīstamas par Latvijas izcelsmes precēm. Tādējādi uzņēmēji tiek mudināti brīvo zonu teritorijā veikt ne tikai preču pirkšanu, pārdošanu un glabāšanu, bet arī preces apstrādāt, un, pēc apstrādes izvedot Latvijas teritorijā, nemaksāt muitas nodokli, jo saskaņā ar pastāvošo tiesisko regulējumu preces,  kuru  izcelsmes  vieta ir Latvijas Republika un kuras tiek ievestas  brīvajās  zonās  vai  muitas noliktavās, tās atpakaļ izvedot pārējā Latvijas  Republikas  muitas  teritorijā,  netiek apliktas ar muitas nodokli.

           Lai varētu piemērot paredzētos nodokļu atvieglojumus, uzņēmējsabiedrībām jāveic īpaša grāmatvedības uzskaite attiecībā uz darījumiem un precēm, par kuriem jāsaņem nodokļu atvieglojumus. Bez tam brīvās zonas ir pakļautas īpašajiem muitas kontroles noteikumiem saskaņā ar MK 30.04.1998. noteikumiem Nr. 157 “Par īpašiem muitas kontroles pasākumiem brīvajā zonā”. Līdz ar to no brīvo zonu uzņēmumiem tiek prasīta īpaša atbildība par uzskates precizitāti.

         Tomēr  arī stingrās kontroles apstākļos reālajā situācijā parādās daudzi likuma apiešanas varianti ar nolūku izmantot brīvo zonu režīmu nodokļu atvieglojumu nepamatotai iegūšanai. Īpaši izplatīta ir pievienotās vērtības priekšnodokļa izkrāpšana no valsts budžeta, ja ar pievienotās vērtības nodokli apliekamā persona  veic fiktīvas preču ievešanas brīvajās zonās, jo, pamatojoties uz likumu “Par pievienotās vērtības nodokli” , ar pievienotās vērtības nodokli apliekamajai personai ir tiesības saņemt no valsts budžeta pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokli, kas samaksāts par precēm, kuras tiek eksportētas.

AKCĪZES NODOKLIS

           Brīvostas teritorijā veiktās preču piegādes juridiskajām personām nav apliekamas ar  pievienotās  vērtības nodokli un akcīzes nodokli. Ja minētās piegādes veic  Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētas ar pievienotās vērtības nodokli apliekamās  personas, piemērojama pievienotās vērtības nodokļa 0% likme.

           Preču  izvešana  no iekšzemes uz brīvostas brīvajām muitas zonām tiek uzskatīta par  preču  eksportu  un  ir  apliekama  ar  izvedmuitas nodokli,  bet nav apliekama ar akcīzes nodokli. Līdz ar to preces cena samazinās par visai ievērojamu summu, ko attiecībā uz akcizētajām precēm sastāda akcīzes nodoklis.

           Tikai  ekonomiskās  zonas vai brīvosta uzņēmējsabiedrībām ir tiesības normatīvajos aktos noteiktajā  kārtībā  izveidot  degvielas  uzpildes  stacijas Liepājas, Ventspils un Rīgas brīvostas  brīvajās muitas  zonās.  Minēto degvielas uzpildes staciju veiktās piegādes Ministru kabineta noteikumos uzskaitītajam sauszemes transportam neapliek ar akcīzes nodokli  un   piemēro   pievienotās  vērtības  nodokļa  0  procentu  likmi. Attiecīgajās degvielas  uzpildes  stacijās  izmantojami  tikai  bezskaidras naudas norēķini.

       Noteikumi par akcīzes nodokļa atvieglojumiem un nodokļu atvieglojumiem attiecībā uz precēm, kuras pēc pārstrādes tiek atzītas par Latvijas izcelsmes precēm, neattiecas uz Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu - nav izstrādāti atbilstoši noteikumi. Savukārt uz Rēzeknes speciālo ekonomisko zonu neattiecas ierobežojums reču izvešanai pārējā Latvijas teritorijā.

ĪPAŠI ATBALSTĀMIE REĢIONI

         Lai cik maza arī nebūtu Latvijas teritorija, tās dažādās vietās vērojamas atšķirības ekonomiskajā un sociālajā situācijā, kuru rašanās iemesli ir visdažādākie, sākot ar ģeogrāfiski neizdevīgu atrašanās vietu, iedzīvotāju emigrāciju uz vietām, kurās tiem ir lielākas iespējas nodrošināt sev augstāku dzīves līmeni, beidzot ar LPSR laikā izveidoto vissavienības uzņēmumu darbības pārtraukšanu, tiem nespējot sekmīgi darboties tādā tirgus situācijā, kāda tā ir Latvijā. Tādēļ, lai dotu iespēju reģioniem, kuros stāvoklis ir īpaši sarežģīts, to tomēr ar valsts atbalstu uzlabot, attīstot uzņēmējdarbību, likumdevējs izstrādājis īpašu kārtību, kādā konkrēta teritorija var iegūt īpaši atbalstāmā reģiona statusu, līdz ar to tajā darbojošies uzņēmumi iegūtu šāda statusa nodrošinātas priekšrocības un rezultātā  tiktu  radītas iespējas īpaši atbalstāmo reģionu paātrinātai ekonomiskajai  attīstībai,  kas savukārt    veicinātu  līdzvērtīgu  sociālekonomisko apstākļu izveidošanos visā valsts teritorijā un nebūtu tik izteikta situācija, kad reģioni, kuri ir spējuši attīstīties un sekmīgi darboties, ir spiesti uzturēt tos reģionus, kuriem pašiem tādu iespēju nav.

          Lai iegūtu īpaši atbalstāmā reģiona statusu, reģiona pašvaldībai jāiesniedz Ekonomikas ministrijā pamatots pieteikums, kurā norādīti tie apstākļi, kuri varētu būt par pamatu īpaši atbalstāmā reģiona statusa iegūšanai, kā arī pasākumu un projektu plāns, kādā veidā pēc īpaši atbalstāmā reģiona statusa iegūšanas reģions varēs uzsākt sekmīgu attīstību. Pēc Ekonomikas ministrijas un Reģionālās attīstības padomes ieteikuma īpaši atbalstāmā reģiona statusu piešķir Ministru Kabinets, ņemot vērā šādus konkrēto reģionu raksturojošus  statistikas rādītājus:

·         attiecībā uz republikas pilsētām un rajoniem:

1.      bezdarba līmenis;

2.      iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs uz vienu iedzīvotāju;

3.      rūpniecības produkcijas izlaide uz vienu iedzīvotāju;

4.      kapitālieguldījumi uz vienu iedzīvotāju;

5.      mazumtirdzniecības apgrozījums uz vienu iedzīvotāju;

6.      demogrāfiskā slodze;

7.      personas  ar  augstāko un vidējo izglītību uz 1000 iedzīvotājiem 18 un vairāk gadu vecumā;

8.      mēneša vidējā bruto darba samaksa;

9.      to  uzņēmumu  skaits,  kuri darbojas vai par kuriem nav ziņu, ka to darbība ir pārtraukta, uz 1000 iedzīvotājiem;

·         attiecībā uz  pagastiem un rajona pilsētām vai to kopumu:

  1. bezdarba līmenis;

  2. iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs uz vienu iedzīvotāju;

   3. demogrāfiskā slodze;

   4. iedzīvotāju blīvums;

   5. rūpniecības  vajadzībām  izmantojamās  platības un ar ražošanas un sociālās   

       infrastruktūras  objektiem  aizņemtās  platības  īpatsvars  kopējā teritorijas platībā;

   6. personas  ar augstāko un vidējo izglītību uz 1000 iedzīvotājiem 18 un vairāk gadu

       vecumā.

           Izvērtējot pašvaldību iesniegtos pieteikumus un statistikas rādītājus, kuri raksturo katru no pieteikumu iesniegušajiem reģioniem, Ministru Kabinets ar 15.11.1997.rīkojumu apstiprinājis sekojošu teritoriju sarakstu, kurām piešķirts īpaši atbalstāmā reģiona statuss:

1. Rajoniem (pagastu un rajona pilsētu kopums):

   1.1. Balvu rajons;

   1.2. Krāslavas rajons;

   1.3. Preiļu rajons;

   1.4. Ludzas rajons;

   1.5. Rēzeknes rajons, izņemot Griškānu un Vērēmu pagasta teritorijas.

2. Pilsētām:

   2.1. Aknīste (Jēkabpils rajons);

   2.2. Aloja (Limbažu rajons);

   2.3. Cesvaine (Madonas rajons);

   2.4. Jaunjelgava (Aizkraukles rajons);

   2.5. Staicele (Limbažu rajons);

   2.6. Viesīte (Jēkabpils rajons);

   2.7. Jelgava;

   2.8. Varakļāni (Madonas rajons);

   2.9. Ape ar lauku teritoriju (Alūksnes rajons).

3. Pagastiem un pilsētām:

   3.1. Ances pagasts (Ventspils rajons);

   3.2. Aronas pagasts (Madonas rajons);

   3.3. Asares pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.4. Atašienes pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.5. Auru pagasts (Dobeles rajons);

   3.6. Bērzaunes pagasts (Madonas rajons);

   3.7. Braslavas pagasts (Limbažu rajons);

3.8. Ērgļu pagasts (Madonas rajons);

   3.9. Dignājas pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.10. Dikļu pagasts (Valmieras rajons);

   3.11. Dundagas pagasts (Talsu rajons);

   3.12. Dunikas pagasts (Liepājas rajons);

   3.13. Dvietes pagasts (Daugavpils rajons);

   3.14. Elkšņu pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.15. Gaujienas pagasts (Alūksnes rajons);

   3.16. Ļaudonas pagasts (Madonas rajons);

   3.17. Inešu pagasts (Cēsu rajons);

   3.18. Jūrkalnes pagasts (Ventspils rajons);

   3.19. Kaives pagasts (Cēsu rajons);

   3.20. Kalna pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.21. Kolkas pagasts (Talsu rajons);

   3.22. Krustpils pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.23. Leimaņu pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.24. Liepnas pagasts (Alūksnes rajons);

   3.25. Līgo pagasts (Gulbenes rajons);

   3.26. Līvbērzes pagasts (Jelgavas rajons);

   3.27. Mārcienas pagasts (Madonas rajons);

   3.28. Mārkalnes pagasts (Alūksnes rajons);

   3.29. Mazsalacas pilsēta ar lauku teritoriju (Valmieras rajons);

   3.30. Mētrienas pagasts (Madonas rajons);

   3.31. Mežāres pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.32. Mores pagasts (Cēsu rajons);

   3.33. Naujenes pagasts (Daugavpils rajons);

   3.34. Ošupes pagasts (Madonas rajons);

   3.35. Pededzes pagasts (Alūksnes rajons);

   3.36. Pilskalnes pagasts (Aizkraukles rajons);

   3.37. Rites pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.38. Rubenes pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.39. Rucavas pagasts (Liepājas rajons);

   3.40. Sabiles pilsēta (Talsu rajons);

   3.41. Saukas pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.42. Sausnējas pagasts (Madonas rajons);

   3.43. Sēlpils pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.44. Sunākstes pagasts (Aizkraukles rajons);

   3.45. Sventes pagasts (Daugavpils rajons);

3.46. Tārgales pagasts (Ventspils rajons);

   3.47. Umurgas pagasts (Limbažu rajons);

   3.48. Valdgales pagasts (Talsu rajons);

   3.49. Valgundes pagasts (Jelgavas rajons);

   3.50. Vērgales pagasts (Liepājas rajons);

   3.51. Veclaicenes pagasts (Alūksnes rajons);

   3.52. Vestienas pagasts (Madonas rajons);

   3.53. Vilces pagasts (Jelgavas rajons);

   3.54. Vīpes pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.55. Zvārdes pagasts (Saldus rajons);

   3.56. Abavas pagasts (Talsu rajons);

   3.57. Ambeļu pagasts (Daugavpils rajons);

   3.58. Barkavas pagasts (Madonas rajons);

   3.59. Bērzaines pagasts (Valmieras rajons);

   3.60. Biķernieku pagasts (Daugavpils rajons);

   3.61. Dunavas pagasts (Jēkabpils rajons);

   3.62. Grundzāles pagasts (Valkas rajons);

   3.63. Ipiķu pagasts (Valmieras rajons);

   3.64. Ķūļciema pagasts (Talsu rajons);

   3.65. Medzes pagasts (Liepājas rajons);

   3.66. Murmastienes pagasts (Madonas rajons);

   3.67. Otaņķu pagasts (Liepājas rajons);

   3.68. Sēļu pagasts (Valmieras rajons);

   3.69. Zentenes pagasts (Tukuma rajons);

   3.70. Zvārtavas pagasts (Valkas rajons).

 

          Līdz ar to šajās teritorijās ir  piemērojami likumos noteiktie nodokļu atvieglojumi un šo teritoriju uzņēmējsabiedrības var pretendēt uz citiem atvieglojumiem un atbalstu savā darbībā.

NODOKĻU ATVIEGLOJUMI ĪPAŠI ATBALSTĀMAJOS REĢIONOS

          Pamatojoties uz likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, teritorijās, kuras ar Ministru kabineta rīkojumu ir apstiprinātas par īpaši atbalstāmajiem reģioniem,  ir  piemērojami likumos noteiktie nodokļu atvieglojumi.

         Patreiz spēkā esošā likumdošana paredz atvieglojumus īpaši atbalstāmajos reģionos reģistrētajiem uzņēmumiem attiecībā uz divu veidu nodokļu maksājumiem:

1.      iedzīvotāju ienākuma nodokli;

2.      uzņēmumu ienākuma nodokli.

IEDZĪVOTĀJU IENĀKUMA NODOKLIS

         Ja  fiziskās  personas  individuālais  uzņēmums  (arī  zemnieka  un zvejnieka saimniecība) ir  reģistrēts  un  atrodas  saskaņā ar likumu "Par īpaši atbalstāmajiem  reģioniem" noteiktā īpaši atbalstāmajā reģionā un par tā attīstības  projekta  atbilstību attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts  lēmums  Ministru  kabineta  noteiktajā kārtībā, šādas fiziskās personas taksācijas  gada  saimnieciskās  darbības  zaudējumi, kas radušies laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss, sedzami hronoloģiskā  secībā  no  nākamo sešu taksācijas gadu saimnieciskās darbības apliekamā  ienākuma. 

          No tā izriet, ka nodokļa likme faktiski samazināta netiek, vienīgi tiek radīta iespēja iepriekšējās taksācijas gada zaudējumus segt 6 gadu laikā, kaut arī vispārējā kārtība paredz zaudējumu segšanas termiņu 3 gadus.

  

UZŅĒMU IENĀKUMA NODOKLIS

         Uzņēmums, kas   ir reģistrēts un darbojas saskaņā ar likumu "Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem"  noteiktā  īpaši  atbalstāmajā  reģionā un par tā attīstības projekta  atbilstību  attiecīgā reģiona attīstības programmai ir pieņemts lēmums  Ministru  kabineta  noteiktajā  kārtībā,  pamatlīdzekļiem, kurus šāds uzņēmums ir iegādājies laika posmā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā  reģiona statuss, un kurus tas izmanto savā uzņēmējdarbībā šajā reģionā,  iegādes  vērtību  vai  izveidošanas vērtību pirms attiecīgās pamatlīdzekļu kategorijas  taksācijas  perioda  kopējās  nolietojuma summas aprēķināšanas palielina, reizinot to ar šādiem koeficientiem:

         a) pirmās kategorijas pamatlīdzekļiem - 1,5,

         b) otrās kategorijas pamatlīdzekļiem - 1,3,

         c) trešās kategorijas pamatlīdzekļiem - 1,8,

d)    ceturtās kategorijas pamatlīdzekļiem - 2.

          Tā kā uzņēmuma apliekamais ienākums tiek samazināts par pamatlīdzekļu nolietojuma vērtību, tad, piemērojot vērtību, kas ir iegūta, reizinot pamatlīdzekļu iegādes vērtību  ar norādīto koeficientu, tiek palielināta tā summa, par kādu samazinās uzņēmuma apliekamais ienākums. Tajā pašā laikā tas laika posms, kurā konkrēto pamatlīdzekli var norakstīt, netiek samazināts, kā tas notiek, ja tiek piemērota palielināta  norakstīšanas likme, tātad nesamazinās laika periods, kurā uz pamatlīdzekļu nolietojuma rēķina tiek samazināts uzņēmuma apliekamais ienākums.

       Tomēr, lai varētu izmantot šo priekšrocību, pamatlīdzekļiem, kuri iegādāti laikā, kad attiecīgajam reģionam ir īpaši atbalstāmā reģiona statuss  un kurus izmanto uzņēmējdarbībā reģionā, ir jāizveido pamatlīdzekļa analītiskās  uzskaites un nolietojuma aprēķins,  kā  arī  atsevišķi tieši  par  šiem pamatlīdzekļiem jāsastāda īpaši atbalstāmajos  reģionos   izmantojamo  uzņēmuma  pamatlīdzekļu  nolietojuma aprēķina kopsavilkums.

         Pārējiem uzņēmuma  pamatlīdzekļiem  uzskaite  tiek  vesta  vispārpieņemtajā  kārtībā,  kas ir svarīgi, ja uzņēmums darbojas kādā no īpaši atbalstāmajiem reģioniem, un  pārējā  valsts   teritorijā  tam  ir  filiāles, uz kurām var tikt pārvietoti uzņēmuma pamatlīdzekļi.

CITI ATVIEGLOJUMI  ĪPAŠI ATBALSTĀMAJOS REĢIONOS

        Saskaņā ar LR likumu “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, tiek veidots īpašs reģionālais fonds, kurā ieskaitītie līdzekļi ir paredzēti īpaši atbalstāmo reģionu attīstības projektu realizēšanai un paredzētā atbalsta uzņēmējdarbības attīstībai sniegšanai. No Reģionālā fonda līdzekļiem var finansēt:

   1) ieguldījumus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) statūtkapitālā;

   2) procentu  maksājumus  par  mērķkredītiem,  kas tiek sekmīgi izmantoti

saskaņā ar iesniegto biznesa plānu;

   3)  vienreizējos   maksājumus  (maksājumus  par  ekonomiskās  izglītības

pasākumiem, piemaksu  par  jaunu  darba  vietu  radīšanu  u.c.)  uzņēmumiem

(uzņēmējsabiedrībām);

   4) ieguldījumu dotācijas;

   5) daļēji - īpaši atbalstāmo reģionu vietējos attīstības fondus un īpaši

atbalstāmo reģionu attīstības programmu izstrādi;

6)     izdevumus Reģionālā fonda darbības nodrošināšanai.

          Atsevišķos  gadījumos   pēc  Reģionālās  attīstības  padomes  lēmuma  no Reģionālā fonda līdzekļiem var:

   1)   izsniegt    kredītus   vai   sniegt   kredītgarantijas   uzņēmumiem

(uzņēmējsabiedrībām);

   2) kopīgi ar pašvaldību finansēt infrastruktūras attīstību;

3)     finansēt  pašvaldību  organizētus uzņēmējdarbību veicinošus pasākumus.

        Tātad īpaši atbalstāmo reģionu teritorijās darbojošies uzņēmumi var saņemt līdzekļus no reģionālās attīstības fonda, ja tie ir izstrādājuši un pašvaldībai iesnieguši biznesa plānus, kuros ir izstrādāts uzņēmuma turpmākās darbības projekts saskaņā ar īpaši atbalstāmā reģiona attīstības plānu,  un kuros ir paredzēts uzņēmuma ieguldījums reģiona attīstībā, jaunu darbavietu izveidošanas iespējas, no fonda saņemto līdzekļu izlietojums un tā efektivitāte.

           Jāņem vērā likuma nosacījums, ka reģionālā    fonda     līdzekļus     var     izmantot    tie    uzņēmumi,  kuri   ir   reģistrēti   un   darbojas  tikai  īpaši atbalstāmajā reģionā, kā arī īpaši atbalstāmo reģionu pašvaldības. Jāatzīst, ka frāze “darbojas tikai īpaši atbalstāmajā  reģionā” likumā nav izskaidrota, kā tas ir, piemēram attiecībā uz darbību speciālajās ekonomiskajās zonās. Protams, šāda definējuma trūkums paver uzņēmējam plašākas iespējas interpretēt savu darbību kā notiekošu īpaši atbalstāmajā reģionā, līdz ar to paplašinot savas iespējas iegūt finansējumu no reģionālā fonda līdzekļiem, tomēr konflikta situācija var rasties tad, ja pašvaldība, kura lemj par līdzekļu piešķiršanu, vadās no sašaurinātas izpratnes par to, ko nozīmē darbība vai arī piemēro dažādu šā jēdziena izpratni attiecībā uz dažādiem uzņēmējiem.

             Izpētot likumdošanu, kas reglamentē ekonomisko un nodokļu režīmu dažādos Latvijas reģionos, t.i., teritorijās, uz kurām attiecināts speciālo ekonomisko zonu statuss, brīvostu statuss, brīvo zonu statuss un īpaši atbalstāmo reģionu statuss, var secināt, ka tiek paredzētas iespējas šajās teritorijās reģistrētām uzņēmējsabiedrībām, ievērojot noteikto kārtību, iegūt gan atvieglojumus nodokļu jomā, gan arī citas priekšrocības, ko sniedz atrašanās šajās teritorijās un to īpašais statuss. Tas, kurā konkrētā vietā uzņēmējam piereģistrēt uzņēmējdarbību un uzsākt biznesu, atkarīgs no mērķa un darbības virziena, kurus uzņēmējs izvēlējies, jo katrai no šīm īpašā statusa teritorijām ir savas priekšrocības un, protams, arī ierobežojumi. Tomēr fakts, ka nodokļu atlaides dažādās īpaša režīma teritorijās Latvijā ir iegūstamas, ir nopietni jāapsver, izvēloties uzņēmuma darbības vietu, jo jebkura iespēja uzņēmumam samazināt izmaksas ir iespēja gūt lielākus panākumus un priekšrocības attiecībā pret konkurentiem, kuri šādu iespēju neizmanto un izmaksas nesamazina. Kā statistisku rādītāju, kurš raksturo reālo situāciju nodokļu atvieglojumu ziņā, var minēt faktu, ka Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā kopējā samaksātā nodokļu summa 1998. gadā ir samazinājusies par 21 % salīdzinot ar 1997.gadu, kad atvieglojumi vēl netika piemēroti.*

          Bez tam, sekojot līdzi politiskajiem procesiem, kas norisinās valstī, jāpievērš uzmanība faktam, ka Eiropas Savienības institūcijas negatīvi vērtē Latvijā pastāvošo situāciju, īpaši attiecībā uz speciālajām ekonomiskajām zonām, jo šobrīd likumdošana Latvijā uzņēmējiem rada labvēlīgāku situāciju, nekā Eiropas Savienības valstīs, tādēļ to funkcionāri protestē pret šādu kārtību, jo tā kropļo konkurenci Eiropas tirgū, piešķirot  Latvijas speciālajās ekonomiskajās zonās reģistrētajiem uzņēmumiem papildus priekšrocības. Tā kā Latvijas politika ir vērsta uz integrāciju Eiropā un iestāšanos Eiropas Savienībā, jau šobrīd tiek gatavotas izmaiņas normatīvajos aktos, lai pastāvošo regulējumu pielāgotu Eiropas Savienības prasībām. Konkrēta prasība, kas Latvijai tiek izvirzīta ir - padarīt uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaidi atkarīgu no ieguldīto investīciju apjoma, t.i., tiek prasīts, lai gadā uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaide nepārsniegtu 65% no investīciju apjoma.

           Tas nozīmē to, ka uzņēmējiem, īpaši tiem, kuri neplāno veikt ļoti lielus ieguldījumus,  ir jāsteidzas iegūt speciālo ekonomisko zonu uzņēmējsabiedrību statusu, jo patreizējā likumdošana  paredz arī  to, ka jebkuri normatīvo aktu grozījumi, kuri pasliktina jau reģistrēto uzņēmējsabiedrību situāciju, tām nav saistoši, t.i., uzņēmējsabiedrība arī pēc likuma grozījumiem varēs turpināt savu darbību, vadoties no tām prasībām, kas tai izvirzītas, speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusu iegūstot.

* - Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes ziņojums “Par Liepājas SEZ darbību 1998.gadā”  Ekonomiskas ministrijai - 18.03.1999. , nav public.

   SECINĀJUMI

1.      Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti paredz konkrētās Latvijas teritorijās īpašus ekonomiskos un nodokļu režīmus.

2.      Latvijas Republikā ar likumu ir izveidotas divas speciālās ekonomiskās zonas - Rēzeknē un Liepājā, divas brīvostas - Rīgā uz Ventspilī, kā arī 75 teritorijas ar īpašai atbalstāmā reģiona statusu.

3.      Lai iegūtu speciālās ekonomiskās zonas vai brīvostas uzņēmējsabiedrības statusu, nepieciešams īpašs līgums, uz kura pamata tiek iegūta atļauja darbībai šajās teritorijās un veikta reģistrācija LR Uzņēmumu reģistrā.

4.      Speciālajās  ekonomiskajās zonās uzņēmējsabiedrība iegūst ievērojamas uzņēmumu ienākuma nodokļa un īpašuma nodokļa atlaides, kā arī citas priekšrocības, tai skaitā iespēju iegūt brīvās zonas uzņēmuma statusu un finansējumu no speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējdarbības atbalsta fonda.

5.      Brīvostās iegūstamās priekšrocības un nodokļu atlaides saistītas ar brīvo zonu režīmu.

6.      Brīvajās zonās ir īpašs pievienotās vērtības, muitas un akcīzes nodokļa režīms.

7.      Īpaši atbalstāmajos reģionos uzņēmējsabiedrība var iegūt iedzīvotāju ienākuma un uzņēmumu ienākuma nodokļa atlaides, kā arī finansējumu dažādiem projektiem saskaņā ar īpaši atbalstāmā reģiona attīstības plānu.

8.      Rēzeknes speciālajā ekonomiskajā zonā situācija šobrīd ir visneskaidrākā, jo vēl nav izstrādāti nepieciešamie noteikumi.

9.      Sakarā ar Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā, speciālajās ekonomiskajās zonās pastāvošā kārtība tuvākajā laikā var mainīties, tādēļ uzņēmējiem, kuri ir ieinteresēti iegūt speciālās ekonomiskās zonas uzņēmējsabiedrības statusu, , jācenšas nokārtot formalitātes iespējami drīzākā laikā.

Izmantotā literatūra

1.      Offšornie firmi v meždunorodnom biznese. - M., 1997.

2.      Brīvās zonas. Pasaules prakse.- R., 1997.g.

3.      Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvaldes ziņojums “Par Liepājas SEZ darbību 1998. gadā” - 18.03.1999., nav public.

Izmantotie normatīvie akti

1.     LR   02.02.1995. likums “Par nodokļiem un nodevām”, LV, 18.02.95. nr. 26;

2.     LR 09.02.1995.  likums “Par uzņēmumu ienākuma nodokli”, LV, 01.03.95. nr. 32;

3.     LR 09.03.1995. likums “  Par pievienotās vērtības nodokli”, LV, 30.03.95. nr. 49;

4.     LR 11.06.1997. Muitas likums, LV, 27.06.97. nr. 155;

5.     LR11.05.1993. likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, LV, 10.06.97. nr. 139;

6.     LR 06.11.1996. Rīgas tirdzniecības brīvostas likums, LV, 21.11.96. nr. 199;

7.     LR 01.10.1997. Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas likums, LV, 21.10.97. nr. 274;

8.     LR 17.02.1997. Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likums, LV, 04.03.97. nr. 63;

9.     LR 19.12.1996. Ventspils brīvostas likums, LV, 03.01.97. nr. 1;

10. LR 22.05.1997.likums “Par īpaši atbalstāmajiem reģioniem”, LV, 10.06.97.nr.139;

11. LR MK 15.11.1997. rīkojums Nr.570 “Par īpaši atbalstāmā reģiona statusa piešķiršanu”, LV, 20.11.97. nr. 302;

12. LR MK 29.07.1997. noteikumi Nr.263 “Kārtība, kādā piešķirams īpaši atbalstāmā reģiona statuss”, LV, 01.08.97. nr. 194;

13. LR VID 19.03.1998. “Norādījumi par pamatlīdzekļu uzskaiti un nolietojuma aprēķinu nodokļa vajadzībām uzņēmumos, kuri reģistrēti un darbojas īpaši atbalstāmajos reģionos”, LV, 08.04.98. nr. 95;

14. LR MK 17.06.1997. noteikumi Nr.217 “Kārtība, kādā maksājami nodokļi par preču piegādēm un pakalpojumiem Rīgas tirdzniecības brīvostā”, LV, 20.06.97. nr. 150;

15. LR MK 16.06.1998. noteikumi Nr.226 “Kārtība, kādā Rēzeknes speciālajā ekonomiskajā zonā maksājams pievienotās vērtības nodoklis par būvniecības pakalpojumiem, mazumtirdzniecībā piegādātajām precēm un fiziskajām personām sniegtajiem pakalpojumiem”, LV, 19.06.98. nr. 182;

16.LR MK 05.08.1997. noteikumi Nr.285 “Kārtība, kādā maksājams muitas nodoklis, akcīzes nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis par preču piegādēm un pakalpojumiem Ventspils brīvostā”, LV, 08.08.97. nr. 199;

      17.LR MK 05.08.1997. noteikumi Nr.291 “Kārtība, kādā maksājams muitas nodoklis, akcīzes nodoklis un pievienotās  vērtības nodoklis Liepājas speciālajā ekonomiskajā zonā”,  Ziņotājs, 1997, nr.18;

      18.LR  MK 05.08.1997. noteikumi Nr.285 “Kārtība, kādā maksājams muitas nodoklis, akcīzes nodoklis un pievienotās vērtības nodoklis par preču piegādēm un pakalpojumiem Ventspils brīvostā”, LV, 08.08.97. nr. 199.