Izmaksu klasifikācija un raksturojums

Ventspils Augstskolas
Ekonomikas un Pārvaldības fakultātes
2.kursa 1.1.grupas studenta
Ivara Jukāma

referāts grāmatvedībā

Izmaksu klasifikācija un raksturojums

Ievads

Izmaksu klasifikācija ir būtiska uzņēmumā bez tās nebūtu iespējams veikt izmaksu uzskaiti, savukārt bez izmaksu uzskaites nebūtu iespējams noteikt uzņēmumā ražotās produkcijas pašizmaksu.

Izmaksas var grupēt dažādās klasifikācijas grupās atkarībā no izvēlētā uzskaites mērķa. Finansu grāmatvedībā izdevumus parasti grupē pa izdevumu veidiem, šinī grupējumā ietverot arī izmaksas. Turpretī izmaksu uzskaitē ir jālieto arī citas izmaksu klasifikācijas.

Izmaksu uzskaites mērķi

1)    Izmaksas peļņas un gatavās produkcijas vērtības noteikšanai;

2)    izmaksas lēmumu pieņemšanai;

3)    izmaksas kontrolei.

Daži klasifikācijas principi, kas lietojami izmaksu analīzē

Izmaksu uzskaites mērķi	Klasifikācijas principi
Izmaksas pašizmaksas kalkulācijai	Tekošās un pagājušās izmaksas, Produkta un perioda izmaksas, Tiešās un netiešās izmaksas, Ražošanas un neražošanas izmaksas, Mainīgās un pastāvīgās izmaksas, Pasūtījuma un procesa izmaksu sistēmas.
Izmaksas lēmumu pieņemšanai	Mainīgās un pastāvīgās izmaksas, Būtiskās un nebūtiskās izmaksas, Novēršamās un nenovēršamās izmaksas, Alternatīvās izmaksas, Robežizmaksas.
Izmaksas kontrolei un plānošanai	Vadāmās un nevadāmās izmaksas, Mainīgās un pastāvīgās izmaksas.

Izmaksu klasifikācijas pašizmaksas kalkulācijai

Tekošās un pagājušās izmaksas

Tekošās izmaksas ir tēriņi, kas ir izdarīti, bet tie vēl nav realizēti un nav devuši ieņēmumus. Šos tēriņus raksta bilances aktīva pusē. Ja jūs esat saražojuši produkciju, produkcijai ir bijušas izmaksas, bet šī produkcija atrodas jūsu noliktavā, tad finansu pārskatos tā tiek parādīta kā gatavās produkcijas krājumi bilancē aktīva pusē. Pēc būtības visi aktīva posteņi ir tekošās izmaksas – pamatlīdzekļi laika gaitā tiks nolietoti un to vērtība tiks norakstīta uz saražotās produkcijas pašizmaksu, bet tā daļa, par kuru ir samaksāts, kas nav norakstīta, veido bilances aktīva posteņus. Līdzīgi ir arī ar izejvielām, nepabeigto ražošanu un citiem posteņiem.

Pagājušas izmaksas ir tās izmaksas, kuras ir bijušas iepriekšējā uzskaites periodā, bet tās ir realizētas, devušas ieņēmumus, un citus ieņēmumus dot tēs vairs nevar. Šīs izmaksas tiek parādītas peļņas  - zaudējumu aprēķinā. Tā ir pārdotās produkcijas pašizmaksa vai arī administrācijas, pārdošanas izmaksas.

Produkta un perioda izmaksas

Produkta izmaksas ir tās izmaksas, kuras var attiecināt uz produkta pašizmaksu. Ja produkts nav pārdots, tad šīs izmaksas ir parādītas bilances postenī – gatavās produkcijas krājumi. Kad šo produkciju pārdod, tad šīs izmaksas parādās kā pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas.

Perioda izmaksas attiecina uz to periodu, kad tās rodas, un neiekļauj produkta pašizmaksā. Šīs nav iespējams “nolikt” noliktavā. Parasti par perioda izmaksām tiek uzskatītas neražošanas izmaksas, bet šis iedalījums var būt arī savādāks. Neražošanas izmaksas ir administrācijas izmaksas, kur ir administrācijas algas un atbilstošie sociālie maksājumi, kantora uzturēšanas un orgtehnikas izmaksas u.c., kā arī pārdošanas izmaksas, kur ir pārdevēju darba algas, transporta izdevumi u.tml.

Shematiski produkta un perioda izmaksu virzība ir parādīta 1. attēlā.

 

Kā redzams 1. attēlā, tad abas kategorija agrāk vai vēlāk kļūst par izmaksām peļņas – zaudējumu aprēķinā, atšķirība ir tikai laika ziņā.

1. piemērs. Uzņēmums ražo tikai viena veida produkciju. Ražošanas apjoms ir 1000 vienības periodā. Ir bijušas šādas izmaksas.
Ražošanas izmaksas	Ls	Ls
Materiālu izmaksas	400
Tiešā darba izmaksas	200
Ražošanas vispārējās izmaksas	300	900
Neražošanas izmaksas		300
Kopā		1200
Perioda laikā ir pārdotas 600 vienības un ieņēmumi ir 1000 Ls. Perioda sākumā gatavās produkcijas krājumu nebija.
Uzdevums: aprēķināt peļņu un gatavās produkcijas krājumu vērtību.

Pārskatāmības labad tabulās, kurās tiek uzskaitītas izmaksas, izmaksas tai skaitā raksta citā ailē, bet kopējās summas citā ailē. Mūsu gadījumā produkta izmaksas ir ražošanas izmaksas, kuras ir trijos posteņos – materiālu, tiešā darba un vispārējās izmaksās, kopā šī summa ir 900 Ls. Šīs izmaksas attiecina uz saražoto produkciju – 900 Ls/ 1000 v. = 0.9 Ls/v. Aprēķinātais lielums ir produkcijas pašizmaksa, un tas tiek attiecināts uz gan uz pārdoto produkciju, gan to, kas paliek uzņēmuma noliktavā. Neražošanas izmaksas ir perioda izmaksas, un visa šī summa tiek attiecināta uz peļņas – zaudējumu aprēķinu.

Peļņas zaudējumu aprēķins.

	Ls
Apgrozījums (pārdošanas ieņēmumi)	1000
Pārdotās produkcijas ražošanas izmaksas (600 v. x 0.9 Ls/v.)	540
Bruto peļņa	460
Neražošanas izmaksas	300
Peļņa	160
Gatavās produkcijas krājumu vērtība ir 400 vienības x 0.9 Ls/v. = 360 Ls

Tiešās un netiešās izmaksas

Tiešās izmaksas ir tās izmaksas, kuras var tieši konstatēt gatavajā produktā, rašanās brīdī var saistīt ar konkrētiem izmaksu nesējiem (izstrādājuma veidu, pasūtījumu, pakalpojumu veidu. Tiešās izmaksas dalās divās lielās grupās: tiešie materiāli un tiešā darba izmaksas. Tiešie materiāli ir labi redzami gatavajā produktā. Piemēram, ja jūs ražojat mēbeles, tad tiešie materiāli ir kokmateriāli, no kā ir izgatavotas mēbeles, polsterējums, audums, lakas, skrūves u.tml. Visu šo materiālu vērtības saskaitot kopā, iegūstam tiešo materiālu izmaksas. Otrs tiešo izmaksu elements ir tiešā darba izmaksas. Turpinot piemēru par mēbeļu ražošanu, tiešā darba izmaksas būs to strādnieku darba algas ar uzņēmuma sociālajiem maksājumiem, kas ir strādājuši pie konkrētā produkta izgatavošanas. Šo cilvēku darba rezultātu var redzēt izgatavotajā produktā, viņi ir griezuši kokmateriālus, saskrūvējuši, nolakojuši un veikuši citas redzamas operācijas.

Netiešās izmaksas ir tās izmaksas, kuras mēs nevaram tieši attiecināt uz izgatavoto produktu, bet tās ir nepieciešamas ražošanas procesa nodrošināšanai. Netiešās izmaksas var būt materiālu izmaksas (smērvielas ražošanas iekārtās u.c.), enerģijas izmaksas (elektroenerģija ražošanas iekārtās, tehnoloģiskā tvaika vai kurināmā patēriņš ražošanas iekārtās), darba izmaksas (darba algas ar sociālajiem maksājumiem darba vadītājiem), amortizācija ražošanas ēkām un iekārtām. Šīs izmaksas nevar tieši konstatēt saražotajā produktā. Uz produkta pašizmaksu netiešās ražošanas izmaksas attiecina pastarpināti, sadalot tās proporcionāli kādam vienkāršam rādītājam, un labāk ir, ja šis sadalījums precīzāk atbilst arī izmaksu izraisītajiem cēloņiem.

Pasūtījuma un procesa izmaksu uzskaites sistēmas

Pasūtījuma izmaksu uzskaites sistēma tiek lietota lielu objektu izmaksu uzskaitē – māju, kuģu, lidmašīnu, iespieddarbu u.tml. Katram objektam izmaksas uzskaita atsevišķi.

Procesa izmaksu uzskaites sistēmu lieto masu ražošanā – pārtikas pārstrādes rūpniecībā, mašīnbūve, ķīmiskā un naftas pārstrādes rūpniecība u.c. Vienas vienības pašizmaksu aprēķina, kad izdala produkcijas partijas izmaksu summu ar produktu partijā saražoto vienību skaitu. Izmaksas uzskaita produkcijas partijām un nevis katrai produkcijas vienībai atsevišķi.

Pilno un mainīgo izmaksu uzskaites sistēmas

Pilno izmaksu uzskaites sistēma uz produktu pašizmaksu attiecina visas (gan mainīgās, gan pastāvīgās) ražošanas izmaksas.

Mainīgo izmaksu uzskaites sistēmā uz ražošanas pašizmaksu attiecina tikai mainīgās izmaksas, bet pastāvīgās izmaksas (arī ražošanas ) uzskata par perioda izmaksām un parāda peļņas – zaudējumu aprēķinā, kad tās ir parādījušās.

Izmaksu klasifikācija lēmumu pieņemšanai

Ir svarīgi pareizi sadalīt (klasificēt) izmaksas, lai pieņemtu lēmumus. Izmaksu informācijai ir jādod atbilde uz šādiem jautājumiem:

1)    cik daudz ir jāsaražo, lai izkļūtu no zaudējumiem, gūtu mērķa peļņu;

2)    attīstīt vai slēgt kādu tirdzniecības reģionu;

3)    vai ir vērts pieņemt papildus pasūtījumu un daudzi citi tamlīdzīgi jautājumi.

Pie tam izmaksu informācija bieži vien ir jāinterpretē savādāk nekā tas bija pašizmaksas kalkulācijā.

Mainīgās un pastāvīgās izmaksas

Šie termini jau tika minēti iepriekš un pats to nosaukums jau atklāj to saturu.

Mainīgās izmaksas mainās proporcionāli ražošanas apjomam. Ja jūs cepat kūku, tad milti ir materiālu izmaksas, un, izcepot vienu kūku, jūs patērējat vienu daudzumu miltu, izcepot divas kūkas – divas reizes vairāk utt. Mainīgās izmaksas ir tiešo materiālu izmaksas, tiešā darba izmaksas, ja strādniekam maksā par veikto darbu un nevis par darba vietā pavadīto laiku. Bez tam daļa no vispārējām izmaksām mainās proporcionāli ražošanas apjomam – elektroenerģijas patēriņš ražošanas iekārtās, tehnoloģiskais siltumenerģijas patēriņš u.tml. Arī neražošanas izmaksas var būt mainīgas. Ja jūs realizējat kādu produktu ar izplatīšanas aģentu palīdzību un par pārdoto produkciju jūs maksājat komisijas naudu, tās būs mainīgās izmaksas, kas mainās proporcionāli pārdošanas apjomam.

Pastāvīgās (fiksētās) izmaksas nemainās proporcionāli ražošanas apjomam. Tādu izmaksu piemēri ir ražošanas vadītāju darba algas, apsildīšanas un apgaismošanas izmaksas, amortizācija u.c. Paskatīsimies kā mainās izmaksas uz 2. piemēra bāzes.

2. piemērs. Mainīgās izmaksas ir 5 Ls/v., pastāvīgās izmaksas ir 1000 Ls periodā. Maksimālā ražošanas jauda ir 200 vienības periodā.

uzdevums: grafiski attēlot, kā mainās mainīgās un pastāvīgās izmaksas atkarībā no ražošanas apjoma un kā mainās šīs izmaksas uz vienu produkcijas vienību atkarībā no ražošanas apjoma.

Reizēm šajā klasifikācijā izšķir vēl arī trešo izmaksu veidu, Kvazifiksētās izmaksas, kas ir fiksētās izmaksas, kuras lēcienveidīgi palielinās pie noteikta produkcijas apjoma.

Būtiskās un nebūtiskās izmaksas

Būtiskās (lēmumu pieņemšanai svarīgās jeb relevantās) izmaksas un ieņēmumi ir tās izmaksas un ieņēmumi, kuri mainās atkarībā no mūsu lēmumiem.

Nebūtiskās izmaksas (ieņēmumi) ir tās, kuras ir neatkarīgas no mūsu lēmuma.

Būtisko izmaksu koncepcijas labākai izpratnei izanalizēsim vienkāršu piemēru: jums ir jāizdara izvēle, ar ko braukt uz pilsētu – ar autobusu vai ar personīgo automašīnu. Ja jums ir automašīna, tad ir jārēķinās ar benzīna izmaksām, automašīnas amortizāciju, autotransporta īpašnieka civiltiesisko apdrošināšanu, ceļu nodokli. Ja jūs braucat ar autobusu, jūsu izmaksas ir tikai autobusa biļete. Bet konkrētajā gadījumā jūsu izvēli, ja neņem vērā ceļojuma izmaksas, noteiks benzīna izmaksu un autobusa biļetes cenas salīdzinājums. Jo, ja jums ir automašīna, tad visas pārējās izmaksas būs tik un tā neatkarīgi no konkrētā jūsu lēmuma. Benzīna izmaksas ir būtiskās izmaksas, bet automašīnas amortizācija, civiltiesiskā apdrošināšana, ceļu nodoklis ir nebūtiskas izmaksas šī lēmuma pieņemšanai.

Būtisko un nebūtisko izmaksu robežu nevar noteikt ar citu izmaksu dalījumu, piemēram, mainīgās un pastāvīgās izmaksas. Parasti mainīgās izmaksas ir būtiskās un pastāvīgās ir nebūtiskās, bet tas tā nav vienmēr. Piemēram, jums ir nopirkti materiāli, kurus jūs nekādi nespējat izmantot, un, kad beidzot parādās iespēja šos materiālus izmantot, tad tiem nav būtiskas vērtības, jo, ja jūs tos tagad neizmantosiet, tad no tiem vispār nebūs nekāda labuma. Ja jums ražošanas paplašināšanai ir jāiegādājas jaunas iekārtas, jums ir jāpalielina amortizācija, kas ir pastāvīgo izmaksu lēcienveidīgs palielinājums. Šis palielinājums ir būtiskās izmaksas.

Alternatīvās izmaksas

Alternatīvās izmaksas vai izvēles cena ir mikroekonomikas koncepcija, kura ir pielietojama arī izmaksu analīzē. Alternatīvās izmaksas ir tad, ja kādu resursu mēs varam izmantot dažādos veidos, tad labākās neizmantotās alternatīvas dotais ienākums ir alternatīvās izmaksas jeb, citiem vārdiem, alternatīvās izmaksas ir zaudētās iespējas. Ja resursu nav iespējams izmantot savādākā veidā, tad tam nav alternatīvās cenas.

Robežizmaksas un robežieņēmumi

Tās ir mikroekonomikas koncepcijas. Robežizmaksas (galējās izmaksas) ir izmaksas, kas saistītas ar papildus ražošanu. Tās var raksturot arī kā papildus produkcijas apjoma ražošanai nepieciešamās izmaksas. Līdzīgi tas ir arī ar ieņēmumiem. Pieņemot lēmumus, ir svarīgi atdalīt papildus pasākumu izmaksas un ieņēmumus, lai varētu novērtēt šo pasākumu lietderību, efektivitāti.

Izmaksu klasifikācija vadīšanai
(kontrolei un plānošanai)

Vadāmās un nevadāmās izmaksas

Vadāmās izmaksas ir tās, par kurām atbild struktūrvienības vadītājs. Šīs izmaksas vadītājs var kontrolēt – ietekmēt ar saviem lēmumiem. Cik izmaksas ir vadāmas un cik nevadāmas ir atkarīgs no uzņēmuma struktūrvienības vietas uzņēmuma hierarhiskajā organizācijā. Jo zemāk hierarhiskajā struktūrā atrodas struktūrvienība, jo tās vadītājam ir mazāk vadāmo (kontrolējamo) izmaksu, un otrādi. Kopumā uzņēmums atbild par visām izmaksām. No izmaksu uzskaites viedokļa uzņēmuma struktūrvienības ir atbildības centri. Izšķir trīs līmeņu atbildības centri:

1)   izmaksu centri – vadītāji šajos centros atbild tikai par izmaksām, vairums zemāko līmeņu vadītāju vada šādus centrus;

2)   peļņas centri – vadītāji šajos centros atbild ne tikai par izmaksām, bet arī par ieņēmumiem, šādi centri varētu būt lielāka uzņēmuma filiāles;

3)   investīciju centri – vadītāji šajos centros atbild par izmaksām, ieņēmumiem un vēl arī par kapitālieguldījumiem (investīcijām), šādi centri varētu būt saistītie uzņēmumi.

Vēl vadīšanai izmaksas klasificē pēc to uzvedības – mainīgās un pastāvīgās izmaksas. Šis princips ir svarīgs elastīgo plānu sastādīšanai. Elastīgās budžetēšanas princips ilustrēts 3.piemērā.

3. piemērs. Jānovērtē vai vadītājs ir strādājis efektīvi, ja plānotais ražošanas apjoms ir 1000 vienības, materiālu izmaksas 1000 Ls jeb 1 Ls/v. Faktiski saražots 1200 vienības un izmaksas ir 1150 Ls.

Ja mēs salīdzinām plānotās izmaksas – 1000 Ls ar faktiskajām – 1150 Ls, tad redzam, ka izmaksas ir pārtērētas, bet, ja salīdzinām pārrēķināto plānu (elastīgā budžetēšana) ar faktisko rezultātu, tad iegūstam sekojošu rezultātu – 1200 v. x 1 Ls/v. = 1200 Ls plānotās izmaksas, kas ir lielākas nekā faktiskās izmaksas – 1150 Ls.

Atskaite sastādīta pēc elastīgās budžetēšanas principa:

Izmaksu posteņi	Budžeta formula	Plāns plānotajam apjomam 1000 v.	Koriģētais plāns, faktiskajam apjomam 1200 v.	Faktiskās izmaksas	Novirze	Piezīmes
Materiāli	1 Ls/v.	1000	1200	1150	+ 50	Nopērkot lielāku apjomu, tika saņemta atlaide

Šādā tabulā ir redzams, cik lielām izmaksām ir jābūt, ja ir plānotais apjoms, un arī cik lielam jābūt faktiskajam ražošanas apjomam. Piezīmēs raksta komentārus, kādēļ ir radušās novirzes no plāna.

Nobeigums

Ir iespējamas ļoti daudzas klasifikācijas, un lielāko tiesu tās ir atkarīgas no ekonomiskās loģikas. Klasifikācijas principu lielo dažādību var izskaidrot ar faktu, ka vienam uzņēmumam var nederēt princips, kas der otram. Iepriekš nosauktie klasifikācijas principi nav vienīgie iespējamie, bet tie visbiežāk ir nosaukti vadības grāmatvedības literatūrā. Šie principi parasti netiek lietoti vienlaicīgi, bet tādos pāros, kā tie ir parādīti tabulā. Izmaksu klasifikācijas izvēli nosaka mērķis, kas ir jāsasniedz, izanalizējot izmaksu informāciju.

Izmantotā literatūra:

1.    Pelšs A. Vadības grāmatvedība. – R.: KIF “Biznesa institūts”, 2001.

2.    Benze J. Izmaksu uzskaite un pašizmaksas kalkulācija. – R.: “Grāmatvedis”, 1996.