Izmaksas – līdzekļu
izlietojums, kas saistīts ar produkcijas ražošanu un veido produkcijas
pašizmaksu vai tiek tieši norakstīts uz pārskata periodu.
Pasaulē
tiek pielietotas daudzas izmaksu klasifikācijas metodes, šo metožu dažādību var
izskaidrot ar faktu, ka vienam uzņēmumam var nederēt tā izmaksu uzskaites
metode, kas der otram. Izmaksu uzskaite ir būtiska uzņēmumā bez tās nebūtu
iespējams noteikt uzņēmumā ražotās produkcijas pašizmaksu..
Klasiskais
izmaksu iedalījums, kas nāk no mikroekonomikas ir to iedalījums fiksētajās
un mainīgajās izmaksās.
Fiksētās
izmaksas – izmaksas, kas nemainās palielinoties ražošanas apjomam. Tās sevī
varētu ietvert, telpu nomas un īres maksu, elektroenerģijas izmaksas utt.
Mainīgās izmaksas
– izmaksas, kuru apjoms ir tieši atkarīgs no ražošanas apjoma. Tās sevī varētu
ietvert, strādnieku algas, ražošanai nepieciešamās elektroenerģijas izmaksas,
darbgaldu nolietojums, utt.
Reizēm šajā
klasifikācijā izšķir vēl arī trešo izmaksu veidu, Kvazifiksētās izmaksas, kas
ir fiksētās izmaksas, kuras lēcienveidīgi palielinās pie noteikta produkcijas
apjoma.
Izmaksas
Apjoms
Izmaksas
var iedalīt pēc to tiešuma attiecībā uz produktu, tas ir tiešajās un
netiešajās izmaksas.
Tiešās
izmaksas – izmaksas, kuras var tieši attiecināt uz produktu, piemēram tā
darbinieka alga, kas izgatavo produktu, produktā ieguldīto materiālu izmaksas
utt.
Netiešās
izmaksas – izmaksas, kuras nevar tieši attiecināt uz konkrētu produktu, tādas
kā administrācijas izmaksas.
Izmaksas
var klasificēt arī vadoties no izmaksu elementiem, lielākoties literatūrā
izšķir trīs galvenās izmaksu elementu grupas:
§
Materiālu izmaksas – tajās skaita
to materiālu izmaksas, kuri ir izlietoti produkta izgatavošanai. Piemēram koks,
kas izlietots galda izgatavošanai, ir uzskatāms par produkta daļu, jo tas tajā
ir galvenā sastāvdaļa. Galveno produkta sastāvdaļu reizēm klasificē kā pamat
materiāli, savukārt materiālus, kas izlietoti lai salabotu iekārtu ar kuru
izgatavo galdus sauc par palīgmateriāliem. Palīgmateriālus nevar attiecināt uz
vienu konkrētu produktu, jo ar darba galda palīdzību var izgatavot arī cita
veida preces. Taču nevisi materiāli, kas tiek iekļauti tieši produktā ir
uzskatāmi par pamatmateriāliem, piemēram naglas ar ko galds sastiprināts,
diezin vai ir vērts iekļaut produkta pašizmaksā, jo to vērtība ir niecīga un
aprēķinu izdarīšana izmaksās vairāk nekā iegūtā rezultāta lietderība.
§
Darba izmaksas – tās izmaksas, kas
rodas maksājot par darbu, kura rezultāts tiek pārnests uz noteiktu produktu.
Vistiešākais piemērs ir ceha strādnieka alga, taču pašizmaksā neiekļauj
neražojošā darbaspēka izmaksas.
§
Citas izmaksas – tādas kā saņemtie
pakalpojumi no ārienes.
Izmaksas
var iedalīt novēršajamajās un nenovēršajamās. Šī izmaksu klasifikācija
tiek pielietota lēmumu pieņemšanā.
§
Novēršamās izmaksas – izmaksas, no
kurām var izvairīties, pieņemot alternatīvu lēmumu.
§
Nenovēršamās izmaksas – izmaksas,
kuru lielums ir neatkarīgs no tā kāds lēmums tiek pieņemts.
Piemēram:
ja produktam nepieciešamo izejvielu izmaksas ir 100 Ls, tad tās ir
nenovēršamās, taču izmaksas, kas rodas pārstrādājot izejvielas produktā 200 Ls
ir novēršamās izmaksas un ir ņemamas vērā pieņemot lēmumus.
Inkrementās un marģinālās izmaksas.
§
Inkrementās izmaksas – izmaksas,
kas rodas izgatavojot papildus produkcijas partiju vai vienības.
§
Marģinālās izmaksas – izmaksas, kas
rodas izgatavojot papildus vienu vienību produkta.
Galvenā
atšķirība starp šīm izmaksu grupām ir tā, ka marģinālajās izmaksās vērā ņem
tikai vienu produktā vienību nevis partiju.
Regulējamās
un neregulējamās izmaksas.
Regulējamās izmaksas – izmaksas, kuras uzņēmuma
vadītājs var zināmā mērā ietekmēt.
Neregulējamās izmaksas – izmaksas, kuras uzņēmuma
vadītājs nespēj ietekmēt.
Uzņēmuma
augstākais vadības līmenis spēj ietekmēt gandrīz visas uzņēmuma izmaksas, taču
uzņēmuma zemākajā vadības līmenī, vadītājs spēj ietekmēt tikai tās izmaksas,
kas atrodas viņam pakļautajā vadības centrā un kuras viņš ar saviem lēmumiem
spēj ietekmēt. Izmaksas, kas atrodas ārpus vadītāja atbildības centra ir no
vadītāja viedokļa klasificējamas kā neregulējamās izmaksas, jo viņa lēmumi
nespēj šīs izmaksas ietekmēt.
Vērā
ņemamās un vērā neņemamās izmaksas.
Vērā ņemamās izmaksas – tās nākotnes izmaksas, kuras
ietekmē pieņemtais lēmums.
Vērā neņemamās izmaksas – tās nākotnes izmaksas, kuras
neietekmē pieņemtais lēmums.
Piemēram, ja kāds atrodas izvēles priekšā vai doties
ceļojumā ar personīgo transportu, vai ar sabiedrisko transportu, tad
automašīnas ceļa nodoklis un apdrošināšana pieder pie vērā neņemamām izmaksām,
jo tās nav atkarīgas no lēmuma. Bet benzīna izdevumi ir jāņem vērā izvērtējot
lēmumu alternatīvas, jo tās šajā gadījumā attiecas uz vērā ņemamām izmaksām un
ir atkarīgas no pieņemtā lēmuma.
Pēc izmaksu funkcijām.
Ražošanas izmaksas – izmaksas, kas tiek iekļautas
produkcijas pašizmaksā. Tajās iekļauj tās izmaksas, kas attiecas uz precēm, kas
nopirktas lai ražotu vai pārdotu tālāk. Rūpniecības uzņēmumā ar to saprot
vienas vienības produkta pašizmaksa, kas tiek ņemta vērā gatavās produkcijas
pašizmaksā vai nepabeigtajā ražošanā līdz produkcijas pārdošanas posmam.
|
|
|
|
|
|
|
No iepriekš teiktā var secināt, ka izmaksas
jākvalificē atkarīgi no tā kādam mērķim šī klasifikācija būs vislabākā. Šīs
mērķu grupas var būt izmaksu klasifikācija lēmumu pieņemšanai, plānošanai,
kontrolei un regulēšanai, pašizmaksas kalkulācijai.
Izmantotā literatūra:
К Дурин, Введение в управленческий
и производственный учетю
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru