Eksporta politika

Pēc Latvijas valsts nodibināšanās daudzas ārvalstis mēģināja nodibināt tirdzniecības sakarus ar Latviju, lai tur pārdotu savus ražojumus. Jau 1919. gada vasarā daži Skandināvijas tirdzniecības nami bija nodibinājuši savas nodaļas. 1920. gadā arī Vācija izteica vēlmi atjaunot tirdzniecību ar Latviju, tomēr Latvijas valsts ārējā tirdzniecība bija ļoti ierobežota, it īpaši ar Latvijas valdības raelizēto muitas politiku, kuras interesēs bija, lai eksports pārsniegtu importu. Neskatoties uz stingrajiem importa ierobežojumiem, arī eksportēt šajā laika posmā drīkstēja tikai ar valdības atļauju. Pie tam eksportieriem bija jāatdod valdībai 25% un vairāk no tās ārzemju valūtas, ko viņš saņēma par eksportētajām precēm.

Jūtami atvieglojumi eksporta tirdzniecībā sākās pēc Ringolda Kalniņa nākšanas finansu ministra amatā, kad 1921. gada 28. jūnijā izdeva rīkojumu, kas atļāva olu, sviesta, šķiņķa, putnu, zivju un augļu eksportu. Tomēr tika noteiktas ļoti augstas izvedmuitas, kas faktiski apturēja eksportu. Reāls  eksporta pieaugums ir manāms tikai ar 1921. gada oktobri, kad stājās spēkā jaunie izvedmuitas tarifi. Pieaugot eksportam, pieauga arī ārzemju valūtas ieplūdums, kuru eksportieri bija spiesti pārdot valdībai, lai iegūtu Latvijas naudu, kas bija nepieciešama eksportējamo preču iepirkšanai. Šajā laika posmā latvijas eksportu apgrūtināja arī daudzi pagājušā kara apstākļi, piemēram, uz Angliju eksportējamajos kokmateriālos tika atrastas lodes, un šos kokus zāģējot bojājās zāģi un radīja zaudējumus.

Padomju Krievija nespēja apgādāt savus iedzīvotājus ar ikdienas nepieciešamajām precēm, tādēļ arī uz Krievijas un Latvijas robežas radās īpaši maiņas punkti, kur sāli un alkoholiskus dzērienus mainīja ar krieviem pret liniem un zeltu. Šī tirdzniecība Latvijai bija ekonomiski izdevīga, taču politisku apsvērumu dēļ šāda veida tirdzniecību aizliedza 1924. gada beigās. Kopš 1921. gada Latvijas rūpniecības uzņēmumi, kas ieveda no ārvalstīm izejvielas, saņēma ievedmuitas atmaksu, kad tie eksportēja gatavos ražojumus.

Laika periodā līdz 1929. gadam eksports pieauga desmit reizes, tomēr kopumā imports vēl arvien stipri pārsniedza eksportu. Ievedmuitas pastāvēja tikai kokmateriāliem un dažām citām izejvielām, lai veicinātu to pārstrādi Latvijā. Vācija bija kļuvusi par Latvijas galveno importa zemi (1928. gadā importējot 41.2% un eksportējot 26.4%) Latvijas eksportā uz Vāciju galveno vietu ieņēma sviests. Taču Latvijas galvenā eksporta zeme bija Anglija. Uz Angliju eksportētie kokmateriāli sastādīja vairāk nekā pusi no kopējā Latvijas eksporta uz Angliju. Vēl kā svarīgas importa preces var minēt finieri, linus un sviestu. Imports no Anglijas nesasniedza pat pusi no eksporta vērtības uz turieni. Eksports ievērojami pārsniedza importu arī uz Beļģiju un Holandi. Arī pēc 1927. gadā noslēgtā tirdzniecības līguma starp Padomju Savienību un Latviju, Latvijas eksports manāmi palielinājās un ievērojami pārsnie`dza importu no turienes, kas iepriekšējos gados bija otrādi. Tomēr eksporta veicināšanas pasākumu vietā tika daudz vairāk vērības piegriezts importa ierobežošanai, izmantojot ļoti augstas ievedmuitas.

Sākoties pasaules saimnieciskajai krīzei 1929. - 30.gadā, mainījās arī Latvijas eksporta politika. Par Vācijā pārdoto produkciju bija pretī jāiepērk noteikts daudzums Vācijā ražotas preces. Arī Anglija ar 1933. gadu pārgāja pie sava eksporta mākslīgas palielināšanas, liekot Latvijai iepirkt noteiktu, fiksētu britu produkcijas un izejvielu daudzumu, kā arī pazemināt ievedmuitas no Anglijas ievedamajām precēm. Tomēr Anglija vēl joprojām bija svarīgākā Latvijas preču eksporta zeme. Ļoti draudīgs signāls Latvijai bija, kad 1933.gada 12. jūnijā Latvijas kreiso un ebreju aprindu protestu pret nacismu rezultātā, Vācija pieteca Latvijas sviesta boikotu. Tieši sviesta eksports lielā mērā noteica Latvijas lauksaimnieku ienākumus, līdz ar to Latvijai nācās uzsākt “draudzīgāku” politiku ar Vāciju.

Pēc 1934. gada ārējās tirdzniecības regulēšanā parādījās virkne jaunu pasākumu:

¨noslēdzot ar valstīm, kas kavē Latvijas eksportu, tā saucamos kompensācijas līgumus

¨sašaurinot vēl tālāk importu.

Šādi līgumi tika noslēgti ar Zviedriju, Lietuvu, Igauniju, Padomju Savienību, Vāciju, Franciju, Itāliju, Turciju, Bulgāriju,Ungāriju, Grieķiju un Somiju, taču šie līgumi deva visai maz un nereti spieda pieņemt tautsaimnieciski neizdevīgus darījumus. Lai paplašinātu savu ārējo tirdzniecību, Latvija meklēja eksporta iespējas aizjūras zemēs, tomēr daudzo un dažādo šķēršļu rezultātā nekādi panākumi šai jomā gūti netika.

No 1934. gada ar importu un eksportu drīkstēja nodarboties tikai uzņēmumi, kas bija saņēmuši īpašu Finansu ministrijas atļauju. Ar 1935. gada 24. septembra likumu tika ierobežota linu un kokmateriālu eksports. Tikai ar 1936. gadu ārējā tirdzniecība sāka ievērojami atdzīvoties, kad valdība bija spiesta pazemināt lata kursu un piesaistīja to angļu mārciņai.

Interesanta bija Baltijas valstu nozīme Vācijas un Anglijas ārējā tirdzniecībā 1938. gadā

Vācijas tirgū -        sviesta imports no Baltijas -                 17.5%

                              vistu olas                                                 6%

                              dzīvas cūkas                                          32%

Anglijas tirgū        sviests                                                      7.5%

                              vistu olas                                                 2%

                              bekons                                                     3.5%

Kaut arī eksportēja vairāk uz Angliju, Vācijai pārtikas produktu imports no Baltijas bija daudz nozīmīgāks, nekā Anglijai, kura lielā daudzumā ieveda pārtiku no domīnijām un kolonijām. Tomēr baltiešiem eksports uz Vāciju bija svarīgāks, nekā vācijai baltiešu agrārprodukcijas piegāde.

Pamazām ārējā tirdzniecība tuvojās stāvoklim, kad Vācija kļūs par galveno partneri gan eksportā, gan importā, pirmo reizi visā 20. - 30. gadu laikā. 1939. gada 7. jūnijā pēc Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līguma parakstīšanas, bija vērojama Vācijas vēlme pārtraukt Latvijas tirdzniecību ar konvertējamās valūtas zemēm un novirzīt gandrīz visu Latvijas eksportu uz Vāciju. Pēc 1939. gada 23. augusta līguma starp PSRS un Vāciju mainījās gan Latvijas politiskais, gan ekonomiskais stāvoklis.

Vācijas kontrole pār komunikācijām Baltijas un Ziemeļu jūrā sagrāva Latvijas tirdzniecību ar Angliju un pakļāva Latviju pieaugošajai Vācijas šantāžai ārējās tirdzniecības jomā. Vācijai kara apstākļos bija vitāli svarīgi pārtikas un izejvielu piegāde no Baltijas valstīm un PSRS. 1939. gada decembrī Vācijas noslēgtais līgums paredzēja, ka Latvija 1940. gadā papildus piegādās Vācijai produkciju 20. mlj. latu vērtībā, kā samaksu par Latvijas izceļojošo vācbaltiešu atstātajiem īpašumiem. Kopumā šai periodā Vācija saņēma ap 70% no Baltijas valstu kopējā eksporta.

Pēc 1939. gada 18. oktobrī noslēgtā jaunā tirdzniecības līguma ar Padomju Savienību, eksporta ziņā PSRS izvirzījās pirmajā vietā ( 39. gada sākumā tikai 12.) Būtībā Anglijas vietu ienēma PSRS, līdz ar to Latvija kļuva arvien vairāk atkarīga no PSRS.

	39. g. janvāris	40. g. janvāris	40.g. februāris
IMPORTS	34.3	22.8	6.9
EKSPORTS	34.5	24.2	9.4

Latvijas ārējās tirdzniecības sakari Padomju sistēmas apstākļos galvenokārt pastāvēja ar PSRS republikām. Latvijas ekonomika bija PSRS ekonomikas sastāvdaļa un Latvijas rūpniecības saražotās produkcijas daudzums pārsniedza vietējam patēriņam nepieciešamo produkcijas daudzumu, tāpēc arī Latvijā ražotā rūpniecības produkcija galvenokārt tika eksportēta.

Arī mūsdienās būtu ideāli, ja tiktu sasniegts līmenis, kad eksports pārsniegtu importu, taču 1996. gadā imports pat divas reizes pārsniedza Latvijas eksportu. Tomēr arī mūsdienās galvokārt tiek eksportēti kokmateriāli, metālizstrādājumi, rūpniecības produkcija, pārtikas produkti un tekstilizstrādājumi. Galvenokārt tiek eksportēts uz Krieviju, Vāciju, Lielbritāniju, Zviedriju, Lietuvu, Ukrainu u.c. valstīm.

Eksports pa atsevišķām valstīm milj. latu

Eksports pa preču grupām, milj. latu