Epiktēta pašmenedžments

1. .

Vispirms kas ir pašmenedžments. Tas latviski labāk būtu saprotams kā vārdu pašpārzināšana, pašvadība, veiklība, prasme kopējā jēga t.i., visu šo vārdu apkopojums ir pašmenedžments.

Epiktēts ir stoiķis. Tas nozīmē, ka viņš ir pārliecināts par pasaules neizmaināmību. Līdz ar to, ka cilvēkam ir jāpakļaujas, jāpieņem visu kā negrozāmu un absolūtu. Epiktēts ļoti muļķīgi – iespējams attiecīgi sendienu uzskatiem atdala lietas, kuras ir mūsu varā un kas nav. No tā izriet viņa manuprāt aplamie spriedumi. Pat miesu viņš nenovēl cilvēkam pašam no kā seko “Slimība kavē tavu miesu, nevis tavu gribu, ja griba pati to nevēlas”. Taču miesa esi Tu pats, jo ja nav miesas Tu nevari izpausties realizēt sevi kā cilvēks! Atsaucoties uz citātu, sanāk ka ja es gribu paēst  un man sāp kakls un nevar norīt ne kumosa tad tā ir miesas problēma un lai tā mirst kaut vai nost, bet man ir iespējas ietekmēt to, jo man ir iespēja izārstēt miesu!. Viņa pašmenedžmentā vēl ir krietna deva vienaldzības, brīžiem aprobežotības, jo uzskatu, ka nedrīkst būt vienaldzīgs cita nelaimē, nepalīdzēt draugiem un nebaidīties nāves. Šī nebaidīšanās no nāves noved pie darbu nepadarīšanas (cilvēks nolemj atlikt labāk nekā izdarīt), nekvalitātes un maldīga priekšstata, ka viņš pēc ķermeņa nāves tāpat turpinās dzīvot tikai citā telpā/ dimensijā/ pasaulē. To ko viņš ar to domājis ar savu pausto atturību saprotu, bet nepieņemu, jo uzskatu, ka mūsdienu pasaulē tu vairāk sev ierieb nekā izskaties cēls un godprātīgs ar šādu rīcību. Protams var izcelties runas: bet kāpēc tad tev vajag, lai tevi ievēro par to ka tu izcelies. Atbilde varētu būt vienkārša :”Es negribu nomirt badā”, jo uzskatu ka no sakariem un pazīšanām var iekļūt labos amatos pietiekami ātri un dabūt naudu savām iecerētajām idejām. Noslēgumā gribu apgalvot ka, Epiktēta pašmenedžmenta galvenā problēma ir viņa nodalījumā – kas ir un kas nav savējais.

2. Pašmenedžmenta problemātika Dekarta filosofijā.

 Dekarta pašmenedžments balstīts uz viņa izveidotās izziņas metodes pamatpunktiem. Tie būtu:

·    Neuzskatīt nekad par patiesu to, par ko nav acīmredzami zināms , ka tas tāds ir, t.i., neietvert savos spriedumos neko vairāk kā vienīgi to, kas parādās prātam tik skaidri un noteikti, ka nav nekādu iespēju to apšaubīt.

·    Sadalīt katru pētāmo problēmu tik daudzās daļās, cik vien iespējams un cik nepieciešams, lai šo problēmu labāk atrisinātu.

·    Virzīt domas noteiktā kārtībā, sākot no visvienkāršākajiem un visvieglāk izzināmajiem objektiem, lai maz pamazām līdz vissarežģītāko zināšanai.

·    Izdarīt tik aptverošu uzskaiti un tik vispārējus apskatus, lai būtu drošs, ka nekas nav izlaists.

Tas arī ir ļoti laba pašmenedžmenta pamats un šie minētie punkti ir jāievēro ļoti strikti. Bet Dekarts ir nonācis pie, manuprāt, muļķīgiem priekšstatiem, piemēram, eksistē dievs, ir dvēsele vai arī sirdi darbina asinis. Iespējams viņam būtu citi uzskati mūsdienās, kad nevarētu teikt:” asinis darbina sirdi!”. Dieva neeksistenci ir grūtāk pierādīt – taču, ja reiz viņš ir kāpēc neparādās un ar savu visvarenību nepārtrauc karus?

Vispār nepatīk man runāt par filosofiju, jo bez viņas būtu vieglāk dzīvot. Jā, folosofija norāda uz labo un ļauno, bet vai tas ir vajadzīgs? Tāpat cilvēki to neievēro. Kāpēc tiem cilvēkiem, kuri ir mācījušies filosofiju būtu jāsaprot, ko citi dara nepareizi un tāpēc jācieš garīgi? Jo nav iespējams izmainīt šo vairākuma stulbo darbību!

Ar šo Dekarta filosofiju var ļoti labi strādāt ar problēmām, kas ir zinātnes laukā, bet filosofija kā sabiedrisks rīks nu nekam neder. Tā uzskatu es.

Austris Galindoms

2 P2.2