EPIKŪRIEŠI.

Epikūrieši bija plašs virziens, un tā dibinātājs Epikūrs no Samas (Epikuros; 342 – 271 g. pr. Kr) bija atēnieša Neokla dēls. Viņš astoņpadsmit gadu vecumā satikās ar Navsitānu, Dēmokrita teorijas piekritēju, un ilgo sarunu rezultātā pieņēma atomistikas pamatprincipus. Viņš bija plaši pazīstams skolotājs. Izstrādājis savu teorētisko sistēmu, viņš 306. g. p. m. ē. Atēnās nodibināja savu skolu (“Epikūra dārzs”), kas pastāvēja arī pēc viņa nāves.

Epikūrs sadalīja filozofiju trīs dāļās – kanonikā, fizikā un ētikā. Loģiku un dialektiku viņš noliedza, uzskatot tās par bezjēdzīgām disciplīnām. Saskaņā ar Epikūra pārliecību , lai pareizi domātu, pietiek pareizi izrīkoties ar vārdiem, kas apzīmē atbilstošus priekšmetus. Kanoniku viņš izklāstīja savā sacerējumā “Kanons”, kur līdzās patiesības kritērija jautājumam aplūkoja arī fizikas problēmas, kurām bija veltīts arī speciāls darbs “Par dabu”. Lielākā daļa Epikūra sacerējumu līdz mums nav nonākuši.

Pats Epikūrs runāja par savas mācības neatkarību no Dēmokrita, bet Leipika pastāvēšanu vispār apšaubīja. Tik tiešām Epikūra mācība daudzos punktos ievērojami atšķiras no Dēmokrita koncepcijas.

Tā, piemēram Dēmokrits uzskatīja telpu par bezgalīgu un izotropu, t. i., tādu, kurai visos virzienos ir vienādas īpašības. Savukārt Epikūrs, atzīstot telpas bezgalību, pieļāva tās anizotropiju vertikālā virzienā. Šī anizotropija izpaužas tādejādi, ka atomiem kā lietu sīkākajām strukturālajām vienībām piemīt ne tikai  lielums un figūra, bet arī smagums, kas liek tiem kustēties vienā virzienā, proti, no augšas uz leju. Atomu smagums var būt atšķirīgs, jo tas ir atkarīgs no atoma lieluma (precīzāk, to apjoma), taču ātrums, ar kuru tie krīt, nav atkarīgs no to smaguma: viņi visi lido uz leju ar vienādu ātrumu. Visums – neierobežota bezgalīga skaita atomu plūsma, kas krīt uz leju telpas bezgalīgā dziļumā. Atomiem, kas krīt uz leju, piemīt spēja bez kāda ārēja cēloņa, spontāni novirzīties no stingri vertikālas krišanas. Šī novirze (parenklisis) var būt ļoti neliela, taču ilgas krišanas rezultātā noved pie sadursmes ar citiem. Tā rezultātā atomi gan atgrūžas viens no otra, gan arī savstarpēji savienojas. Daudzu atomu savienošanās noved pie virpuļu izveidošanās, no kuriem tad arī rodas pasaule. Pasaule turpina krist ar tādu pašu ātrumu kā atsevišķi atomi – mēs ņemam līdzdalību šajā kritienā un tāpēc to neievērojam.

Dēmokrits uzskatīja, ka atomi var būt tikpat lieli, cik pasaule, turpretī Epikūram atomi vienmēr ir mazi un tieši tāpēc nav pieejami uztverei. Dēmokrits pieļāva bezgalīgi daudzu atomu pastāvēšanu (kas atbilst bezgalīgi daudz pasaulēm), bet saskaņā ar Epikūru, kaut arī pēc formas to ir ļoti daudz, to skaits tomēr ir galīgs. No otras puses Epikūrs uzskatīja, ka katra veida atomu ir bezgalīgi daudz (apeiros): ja to skaits būtu galīgs, tad tie izkliedētos bezgalīgajā telpā un neviena no pasaulēm nevarētu rasties. Atomi nevar būt arī bezgalīgi maz; mazākie atomi nesastāv no daļām, un tos sadalīt nevar pat domās. Niecīgākos atomus sauc par anēriem (ta anērē), t.i., tādiem, kuriem nav daļu. Parastie atomi, kuriem ir daudzmaz sarežģīta forma, sastāv no vairākiem anēriem, un, kaut arī fizikāli tie ir nedalāmi, tomēr domās tos var sadalīt daļās.

Vissīkākajām daļiņām atbilst arī sīkākās atstarpes telpā. Ja telpas daļiņas varētu sadalīt sīkākās vienībās, tas neizbēgami novestu pie atziņas, ka var būt vēl sīkākas daļiņas par anēriem. Analoģiski arī laiks sastāv no sīkākajām ilguma daļiņām. Atomi, kas kustas, noiet vienas telpas daļiņu noteiktā laika vienībā. Tas nozīmē, ka atomi kustas ar vienu un to pašu ātrumu. Ja pieļautu atšķirīgu ātrumu pastāvēšanu, tad neizbēgami būtu jāatzīst telpas un laika intervāli, kas būtu mazāki par mazākajiem, kas ir absurds.

No atomiem atdalās “tēli” (eidola), kas saglabā sava avota veidu un, nokļūstot mūsu sajūtu orgānos, izraisa tajos atbilstošu iedarbību. Sajūtu orgāni – starpnieki starp lietas tēliem un dvēseli. Uztvere rodas dvēselē. Nospiedumi sajūtu orgānos tiek nodoti dvēselei, kur rodas uztvere. Tā ir pareiza – kļūdas ir atkarīgas no domāšanas, nevis no uztveres. Uztvere pati nedomā, neko nepievieno un neko nemazina. Uztvere ir patiesa, un, pat ja mēs vienu uztveres aktu atzītu par kļūdainu, par tādiem būtu jāuzskata visi pārējie, t.i., būtu jāpakļauj šaubām visa mūsu jutekliskā pieredze.

Pat garīgi slimo cilvēku halucinācijas un guļošo sapņi ir reālo priekšmetu uztvere, tikai šādos gadījumos priekšmetu tēli nokļūst nevis sajūtu orgānos, bet tieši cilvēku dvēselē caur ķermeņa porām. Arī dievi atklājas cilvēkiem sapņos – tas liecina par to eksistenci. Visi cilvēki tic dieviem, un tas ir patiesība.  Taču parasti cilvēkiem par dieviem ir visai greizi priekšstati: dieviem pieraksta naidu un citas kaislības, no tiem baidās u.t.t. Epikūrs domāja, ka tas viss ir aizspriedumi. Dievi – nemirstīgas un svētlaimīgas būtnes, kurām ir cilvēku izskats, bet kas atrodas bezgalīgi tālu no cilvēku kaislībām un rūpēm. Viss, kas notiek ar cilvēkiem, viņus neskar. Dievi dzīvo laimīgi, bezrūpīgi un neapdraud cilvēkus. Bailes no dieviem, līdzīgi kā ticība pareģojumiem, sapņiem – tie ir sliktākie no aizspriedumiem, kas grauj cilvēka gara mieru.

Dvēsele, saskaņā ar Epikūra mācību, sastāv no daudziem atomiem, kas sadalīti pa visu ķermeni un tomēr veido vienotu veselumu. Šo atomu atšķirīgā iezīme  - to vieglums un kustīgums. Epikūra ētikas pamats – mācība par dvēseles mirstīgumu.

Cilvēka ticība dvēseles nemirstībai – nāves un citu baiļu avots. Nāves bailes – bailes kā tādas, kas nosaka bailes no nākošajām ciešanām, aizkapa dzīves u.c. Nemirstības noliegšana – atbrīvošanās no bailēm. Ja dvēsele ir mirstīga, tad nāve, ko uzskata par visšausmīgāko ļaunumu, uz mums nekā neattiecas. “Kad mēs esam, tad nāves vēl nav, bet, kad nāve iestājas, tad mēs vairs neesam. Tādejādi nāve nav nedz priekš dzīvajiem, nedz mirušajiem, jo vieniem tās nav, bet citi nav priekš viņas.”

Filozofijas uzdevums – veicināt cilvēka laimi, kas saistīta ar labā izpratni. Absolūtā laime ir tad, ja cilvēkam ir visi labumi. Bet tāda absolūta laime ir iespējama tikai dieviem. Cilvēkam laime – lai labais dzīvē būtu labāks pār ļauno. Kas ir labums? Tas ir tas, pēc kā cilvēks tiecas viņa paša dēļ, proti, tā ir bauda (ļaunais – sāpes). Turklāt ne katra bauda, bet tā, kurai nav nepatīkamu seku.

Gudrais dos priekšroku nevis izlaidībai un juteklībai, kam neizbēgami seko sāpes, bet mērenai un vienkāršai dzīvei bez kaislībām un ciešanām. Vissliktākais – dvēseles sāpes, jo ķermenis mokās tikai ar tagadnes problēmām, dvēsele – ar pagātnes, tagadnes un nākotnes problēmām.  

Epikūrs ar saviem skolotājiem paredzēja šāda pasaules uzskata reliģiskās, morālās un psiholoģiskās sekas. Pirmkārt, ja eksistē tikai atomi, tad šī pasaule nav kāda Dieva vai dievu radīta un šādas dievības arī nenosaka cilvēka likteni. Epikūrs visumā nenoliedza dievu eksistenci, bet uzskatīja tos par materiālām būtnēm, kuras dzīvo pašas savā pasaulē un mūsu pasaules norisēs neiejaucas. Pasaulē valda gadījums, nejaušība un līdz ar to vieta ir cilvēka brīvībai. Cilvēka liktenis nav noteikts, un cilvēks nav atbildīgs nekādam Dievam vai dievībai. Otrkārt, tā kā pats cilvēks, tāpat kā visas citas lietas un būtnes, ir tikai atomu savienojums (lielākie atomi sastāda ķermeni, mazākie un gludākie – mūsu izjūtas un domas), cilvēka nāve ir tikai iziršana. Ja tā, tad cilvēku negaida nepatīkama pēcnāves dzīve vai sods (Mirušo valsts jeb Aīds). Ar cilvēka nāvi izbeidzas visas izjūtas un atomi ieplūst jaunos savienojumos. Par savu darbu sekām cilvēkam nav jāraizējas. (Epikūru nodarbināja jautājums nevis par nāves pārdzīvošanu, bet par to, kā novērst nepatīkamu pēcnaves dzīvi vai atdzimšanu šajā pasaulē.) Treškārt, cilvēka dzīve norisinās tikai šajā pasaulē, kur cilvēks ir tikai viens materiāls ķermenis starp citiem. Cilvēku no citām lietām (gan dzīvām, gan nedzīvām) atšķir tas, ka viņam ir sava apziņa un izjūtas, kuras var būt patīkamas vai nepatīkamas (sāpes). Šīs izjūtas, kuras cilvēkam rodas no saskarsmes ar pasauli, tad arī ietekmē viņa rīcību un izturēšanos. Mēs atturamies no lietām, kuras sagādā sāpju izjūtas, bet darām to, kas sagādā patīkamas izjūtas jeb baudas. Mūsu pašu uzbūve (mehānisms) ievirza mūsu rīcību un domāšanu zināmā un noteiktā veidā.

Tādejādi Epikūrs aizstāv hedonismu un egoismu kā pamatu cilvēka dzīvei un morālai domāšanai. Hedonisms atzīst vienīgi patīkamās izjūtas jeb baudas par augstāko vērtību, kas ir tāda pati par sevi. Visas citas (ieskaitot morālās) vērtības iegūst savu saturu un nozīmi tikai atkarībā no tā, vai tās pavairo cilvēka baudas. Pašas patīkamākās izjūtas jeb baudas kā tādas ir psiholoģiskas vērtības, t.i., tiešas un tūlītējas izjūtas, kuras mēs piedzīvojam mūsu pieredzē. Citiem vārdiem, mūsu vērtībām ir jābūt tādām, kuras varam piedzīvot vai sajust. Šādu sajūtu no Epikūra redzes viedokļa mums var būt vairāk vai mazāk, t.i., tām ir sava kvantitāte, un atkarībā no šīs paredzamās kvantitātes mēs arī rīkojamies. Egoisms nozīmē to, ka mēs meklējam šīs izjūtas tieši sev (kā indivīdiem), un tas tad arī nosaka mūsu rīcību. Nav citu mērauklu vai principu (“Lielākais apmierinošu un baudu sagādājošu jūtu daudzums man kā darītājam” ir vienīgais morālais princips!). Baudas nosaka ne tikai vērtību pamatus, bet arī rīcības morālo pareizību. Tās nosaka arī pienākumu un pienākuma apziņas būtību. Vienīgais pienākums cilvēkam ir tikai pret sevi pašu – pavairot savas baudas.

Epikūra uzskatus nedrīkst pārprast. Epikūram ir noteikts ieskats par to, kas var noteikt cilvēka izturēšanos. Mums ir noteikta daba, kuras prasības mums jāievēro, domājot par mūsu morālo izturēšanos. Mūsu morālā dzīve nevar būt nedabiska. Citiem vārdiem, mums ir jārespektē tas, kas mēs esam un ko mēs varam. (No Epikūra redzes viedokļa mēs varam būt tikai egoisti). Hedonismam un egoismam nav gadījuma rakstura. Šis uzskats nenozīmē arī impulsīvu un vulgāru izturēšanos. Šajā sakarā Epikūra pieeja ir ļoti uzmanīga un reāla. Hedonistam un egoistam ir rūpīgi jāpārdomā un jāapsver, kas tiešām var tam sagādāt maksimālo baudu. Reālos apstākļos cilvēks labākajā gadījumā var izvairīties no sāpēm vai tās samazināt. Apmierinājuma izjūta faktiski nozīmē, ka nav ciešanu. Izvairīties no sāpēm un ciešanām šajā pasaulē nav viegli, un tādēļ vienmēr nepieciešami rūpīgi apsvērumi un disciplīna. Vulgāra un nepārdomāta izturēšanās var panākt tieši pretējo – sāpju palielināšanos. Nopietns egoists visas lietas “izkalkulē” rūpīgi. Baudas ir ļoti dažādas un tām ir dažādas dimensijas. Egoista interesēs nav meklēt baudas, kuras, piemēram, sagādā vēlāk ļoti lielas ciešanas. Šajā ziņā Epikūra skola nozīmēja gandrīz atraušanos no pasaules, t.i., izvairīšanos no kontaktiem, kas var izraisīt sāpes. Tāpat Epikūrs uzsvēra, ka prātam ir jāvalda pār cilvēka jūtām un dziņām. Nepārdomāta rīcība var izraisīt tikai nepatīkamas sekas.

Epikūrs bija pārliecināts, ka, sekojot viņa mācībai, var gūt mierinājumu mainīgajā pasaulē. Lielā mērā tā bija vienkāršo ļaužu filozofija, kas bija viegli saprotama. Tā it kā pārstāvēja metafiziku un morālu materiālismu, kas atspoguļojās tā laika dzīves izjūtās.