|
Sociālā un politiskā doma 19 gadsimta sākumā
Romantiķi, kas pētīja sabiedrību
no tās radītajīem romāniem, vai diskutēja par to esejās un dzejā, visi sevi
vienlīdz veltīja cēlajam humānisma mērķim, tomēr, ietekmējoties gan no Gētes,
gan viens no otra, galu galā nonāca pie dažādiem slēdzieniem. Skots un
Disarelli bija Torija demokrātijas priekšteči, Burke (Burke) turpretī vēstīja liberālo
konservatīvismu. Dikenss kā kaislīgs humānists “bakstīja” tautas masas ar piemēriem,
kas raksturoja bezjēdzīga likuma ļaunumu, tomēr nepiedāvāja labāku variantu un
neparedzot uzlabojumus, būtībā nicinot Parlamentu, tiesas un bagātnieku
pašapmierinātību. Balzaks uzrakstīja
veselu rindu romānu no sērijas “sociālā zooloģija”, lai parādītu, ka sabiedrība
bez baznīcas un monarhijas, kas iegrožo cilvēka kaislības, kļūst par asiņainu
džungļu sabiedrību.
Stendāls norādīja uz to pašu realitāti, bet vairāk gan pievērsās katra
indivīda fenomenam, viņš atteicās iesaistīties sociālajās cīņās, jo uzskatīja,
ka nemainīgi despotiskos režīmus vada
samērā saprātīgi valdnieki ar dažiem izņēmumiem. Viņš uzskatīja, ka
brīvību var atrast tikai daži laimīgie, kas dzīvo tādās valstīs, kurās ir
“jauktā valdība” (parlamentārā monarhija) kā Anglijā, turpretī šķietami brīvajās Amerikas Savienotajās valstīs
indivīds netiek pasargāts no sabiedriskā spiediena un tajās nav iespējas rasties mākslas vai politikas
ģēnijam.
Amerikāņu demokrātijas liela autoritāte bija Tokvils (Tocqueville),
kura darbos tika ietvertas daudzas patiesas un vērtīgas atziņas. Tokvils
apstiprināja Stendāla zemo Amerikas brīvības novērtējumu, bet viņš predzēja, ka
Savienotās valstis būs pirmais demokrātiskās valsts piemērs, kas pārliecinoši
tiks pārņemts Rietumu pasaulē. Šādā nākotnē viņš redzēja gan daudzas labas
lietas, gan trūkumus; viņš pareģoja, ka pienāks diena, kad verdzība atnesīs
Amerikai nelaimi, viņš zināja iepriekš, kāda veida dzeju radīs demokrātija, kā
arī nojauta komplikācijas, ko radīs likumi un tiesību zūdošā kvalitāte, tomēr
daudzās lietās viņš tika pārprasts.
ZINĀTNES VĒSTURE EIROPĀ
Nevar teikt, ka Romantisma laikmetā Eiropas fizikas zinātne neattīstījās. Tas bija laiks,
kad tika izgudrota enerģijas uzglabāšanas iespēja un tika demostrēts siltuma
mehāniskais ekvivalents. Tai pašā laikā pastāvēja fizikas “pseido- zinātne” –
franeoloģija, kuras mācība ietvēra apgalvojumu, ka indivīda raksturīgās iezīmes
ir atkarīgas no izvirzījumiem un iedobumiem galvaskausā, kā rezultātā tika
radīta fizikas antropoloģija, kas līdz gadsimta beigām pēc līdzīgām pazīmēm
tika definējusi pat 100 dažādas cilvēku rases.
Neskatoties uz to, 19-tais gadsimts
tomēr vairāk ir raksturīgs ar to, ka tika
radīta šūnas teorija (Šleidens un Švanns, 1838-1839), kas deva pamatu
pūšanas, trūdēšanas un slimības izraisošo mikroskopisko organismu atklāšanai,
kā arī citoloģijas zinātnei un
ģenētikai.
Ir būtiski atzīmēt, ka 19.gadsimts
pieredzēja Daltona atklājumu ķīmijā – atoma hipotēzi, lai arī to izpušķoja
bioloģijas priekšstats, ka savienojumus var izskaidrot ar fakultatīvās radniecības principiem. Gēte,
kas bija viens no pirmajiem evolucionistiem un augu metamarfožu zinātniskā
izskaidrojuma devējs, pat savu pēdējo romānu par cilvēku mīlestības problēmām,
nosauca “Fakultatīvā radniecība”.
Valdot poētiskajam noskaņojumam,
19.gadsimts šķiet bija naidīgs gan pret zinātni, gan tehnoloģiju, tomēr naids
izpaudāss ne tik daudz pret zinātni vispār, kā pret cilvēka dzīves, domāšanas
veida un jūtu izskaidrošanu. Lai
saprastu šī laika garu, ir jāatceras cik nepastāvīgs bija fizikas zinātnes
statuss šajā laikā. Astoņpadsmitā gadsimta filozofija beidzās ar materiālismu
un skepticismu. Daži filozofi, piemēram d’Holbaks, visus fenomenus skaidroja ar nejutīgu cietu daļiņu
savstarpējo mijiedarbību, citi – piemēram Hjūms- apgalvoja, ka cilvēks nevar
zināt neko tādu, kas pārsniegtu viņa pieredzi, tāpēc nevar būt pārliecināt ne
par cēloņiem, ne par sekām. Romantisma paaudze nevarēja pilnībā pieņemt ne
vienu, ne otru galējību, un tās bija nesaraujamas važas, kas radīja gadsimta
“dvēseles krīzi” un reļiģiju pretrunas 1820-jos 1830-jos gados. Kārlails,
Mills, Lamenē un daudzi citi rakstnieki atspoguļoja šo krīzi savos autobiogrāfiskajos darbos. Šķita, ka ir jāizvēlas starp aklu,
neparedzamu un bezjēdzīgu visumu un cilvēka dzīvi, kas iedomāti bija atkarīga
no bezjēdzīgu mehānisko spēku mijiedarbības likumsakarībām. Pat, ja pēdējais
apgalvojums kaut ko arī izskaidroja, tad tas tomēr bija ļoti neaizsargāts pret
Hjūma nebeidzamajām šaubām.
19.gadsimta sākuma filozofija
19.gadsimtā
cilvēce tika pārliecināta gan par
zinātnisko izziņu, gan atguva pārliecību garīgajām vērtībām, un pārsvarā
tas bija vācu filozofu – ideālistu- darbs, sākot ar Imanuelu Kantu.
Kants pieņēma
Hjūma izaicinājumu un pierādīja, ka lai arī lietas pašas par sevi mēs nevaram
izzināt pilnībā, tad tomēr mūsu
zināšanas var būt patiesas un
ticamas.Viņa pārliecības pamatā bija apgalvojums, ka prāts mums
uztiepjot savas laika, telpas un likumsakarību kategorijas un piedod tām formu.
Zinātne šī iemesla dēļ nav minējums, tāpat kā cilvēka zināšanas nav sapnis.
Abas minētās ir pamatotas un ticamas.
Protams, noteiktība plešas tikai tik tālu, cik cilvēka morāle un estētika. Morāles galvenais bauslis ir nedarīt tādas darbības,
par ko tu nevēlies, lai tās kļūtu par visu cilvēku darbības precedentu, kā arī
vienmēr atcerēties, ka cilvēka jēga ir viņā pašā un tas nav radīts citiem
mērķiem. Kanta idejas, kurās saplūda Ž.Ž.Russo un Apgaismības idejas ar idejām, kas atbilda nākošā gadsimta (Kants
mira 1804.g.) vajadzībām, padarīja Kantu par Eiropas filozofijas vadošo prātu uz
50 gadiem.
Eiropas vēsture 19.gadsimta vidū.
Pus gadsimta laikā, kad savas idejas
un talantus izvērsa Romantisms, politiskie prāti gan Romantisma kultūrā, gan
ārpus tās – katrs savā veidā - bija aizņemti ar 1789.gada (Franču revolūcija un
Cilvēktiesību deklarācijas pieņemšana) mantojuma radīto problēmu atrisināšanu.
Bija radušies vismaz pusducis strīdīgu jautājumu, kas prasīja uzmanību un
mostošos kaislību to atrisināšanai. Pirmkārt jau solījums dāvāt visai Eiropai
politisko brīvību – vispārīgas vēlēšanu tiesības, preses brīvību, parlamenta
ieviešanu un rakstisku konstitūciju. Laikā starp 1815. Un 1848.gadu šo iemeslu
dēļ notika daudzas sacelšanās. Pamazām, gūstot veiksmi Francijā un Anglijā,
minētās tiesības tika nodibinātas arī centrālajā un austrumu Eiropā.
Otrais problemātiskais jautājums bija
teritoriālo (robežu) vienošanos saglabāšana, ar ko 1815.gada Vīnes kongresā
noslēdzās Napoleona karš. Eiropas valstis vēlējās saglabāt esošās robežas,
izņemot Beļģiju, kurā nacionālisma uzplūdi (pretēji liberālajam noskaņojumam
pārējā Eiropā) un sakāves 1830-jos gados tikai vairoja cīņas sparu un
stiprināja lēmumu, un daļēji arī Vāciju un Itāliju, kurās Franču invāzija
revolūcijas laikā noveda pie reformām un vienlīdz stimulēja gan rojālistu gan
populistu ambīcijas. Vācijā un Itālijā liberālisms un nacionālisms vienojās
kopīgā nerimstošā aģitācijā, kurā iesaistījās ne tikai politiski kareivīgi
noskaņotie, bet arī intelektuālā elite. Dzejnieki, mūziķi, studenti un juristi
apvienojās ar žurnālistiem, māksliniekiem un augstāko buržuāziju legālās vai
pagrīdes organizācijās, kuru mērķis bija neatkarība: viņi visi bija patrioti,
kurus vairāk vai mazāk pildīja Romantisma atstātā apziņa, ka cilvēks ir dzīvās kultūras radītājs, ko katrai
nācijai ir jāglabā kā dārgumu un jāsargā.
Tomēr vienojošais patriotisms
nenozīomēja, ka topošajās politiskajās valstīs sabiedrības slāņi spēs vienoties
par sīkumiem. Tāda pati nevienprātība eksistēja Rietumeiropā – Francijā un
Anglijā, kur liberāļi bija tikai daļēji apmierināti ar 1830. un 1832. gada
panāktajiem kompromisiem un juta sociālistu, komunistu un anarhistu jauno
radikālo prasību spiedienu. Šo spiedienu pastiprināja industrializācija –
strādājošo prasības, kas radīja streikus, arodbiedrības vai (Anglijā) čartistu
kustību, kas pieprasīja hartu par pilnīgi demokrātisku parlamentu. Minētās
partijas un kustības prasīja pārmaiņas, kas tālu pārsniedza progresīvāko
liberāļu iegūtās brīvības.
Raksturotajā situācijā atliek tikai
iedomāties tās kustības, kas atbalstīja
stagnāciju un iepriekšējās kārtības – monarhijas, reliģiskās un aristokrātiskās
varas atjaunošanu, un nav grūti saprast kāpēc 1848. – 1852.gadu
revolūcijas bija Eiropas kultūras
katastrofa. Četri kara, trimdu, deportāciju, neuzticības, valsts apvērsumu un
pastiprinātu nāves soda gadi satrieca ne
tikai atsevišķu cilvēku dzīves vai valstu iekārtas, bet visu, arī
izdzīvojušo sirdis un gribu. Cerības
attiecībā uz katras nācijas evolūciju un pat pastāvēšanu, tāpat kā vēlme redzēt
mieru Eiropā, bija salauztas, padarot smieklīgas visas pārējās cerības un
iedomas. Eiropā tika meklēti jauni mērķi un problēmu risinājumi – stabilitāte
un no otras puses – pēdējā izmisīgā revolūcija, kas nodibinātu labu sabiedrību.
Lai gan 1848. gada un turpmākās cīņas
šķita izšķirošas, tās tomēr tādas nebija. Nacionālisms dažādās Eiropas daļās gan uzvarēja, gan zaudēja. Liberālisms
sasniedza Itāliju un Šveici, bet to noraidīja Vācija un Francija. Šķita, ka Anglijā sabrūk čartistu
kustība, bet tās izvirzītās prasības tomēr tikai tad sāka piepildīties. Šķita,
ka Francijā sociālā politika ir izgāzusies, tomēr sekojošais Napoleona III
režīms veica neveiklus mēģinājumus tikt
galā ar vispārējo nabadzību. Represijas bija izmainījušas cilvēkus un
teritorijas – Franču karaspēks bija aizgājis no Austrijas, bet Vācija un
Francija, neskatoties uz to, tomēr nedzīvoja brīvībā, vienlīdzībā un brālībā.
Bija miers, bet karš bija nenovēršams; apvērsumu alkstošas grupas turpināja
vērpt intrigas, veikt sazvērestības un biedēt buržuāziju, cenšoties nogalināt
karaliskās ģimenes, valsts vadītājus, kamēr ieguvumi no mašīnbūves un
rezultatīvās urbanizācijas tika palielināti uz strādājošo ģimeņu nelaimju rēķina.
Pastāvot minētajiem apstākļiem,
Eiropas prāts cieta un aptumšojās, kam
sekoja ilgstošs depresīvs noskaņojums. Gan daudzi atzīti, gan jauni mākslinieki
un domātāji bija nogalināti vai izraidīti no mājām, atņemot tiem visu iedzīvi:
Vāgners slēpās Drēzdenē, Šopēns un Berliozs strādāja Londonā, jo Parīzē mūzika
mira; Verdi devās atpakaļ uz Milānu ar
lielām patriotiskām cerībām un pēc pāris mēnešiem atgriezās Francijā
pavisam zaudējis izlūzijas; Viktors Igo atradās trimdā – tas viss raksturo to
nepastāvību, kādā pēkšņi savas karjeras vidusposmā nokļuva sabiedrībā atzīti un
respektēti cilvēki. Jaunajiem un nezināmajiem – tādiem kā Bodlērs vai angļu
jaunās skolas gleznotājiem nebija īstais laiks gaidīt, ka viņu drosmi un
jauninājumus novērtēs sabiedrībā. Gan kritiķi, gan publika bija nervoza un
naidīgi noskaņota pret visu jauno.
Reālisms un reālpolitika.
Tā kā valdīja sajūta, ka visas cēlās cerības tika iznīcinātas ložu
ugunī, tad šāda apjausma dzemdēja domu,
ka visas cerības pašas par sevi ir bijušas kļūda. Tādēļ jebkuriem jauniem
centieniem ir jāpaliek ciešā sasaistē ar iespējamo, t.i. “reāliem”. Reālisms ar
lielo “R” un Reālpolitika abi kopā sakņojās neticībā cilvēka iedomām. Šī drūmā,
baigās pieredzes dzemdētā piesardzība atbilda tā laika sabiedriskajam
nogurumam, kas Romantisma laika darbiem lika izskatīties kā jaunības muļķībai.
Tādēļ jaunā laika garam vairs neatbilda iedomātais, varonīgais un
daudzkrāsainais, bet gan drīzāk tieši pretējais, un ja runājam par Reālismu no
1850.gada, tad prātā ir jāpatur iepriekšminētie pieņēmumi. Arī Romantisma
periodā pastāvēja reālisma novirziens – tas, ko Dr. Džonsons tika nosaucus par
“aizrautīgu īstu dzīvi”. Deviņpadsmitā gadsimta
50-to gadu bezilūziju reālisms atmeta aizrautību, kaislības, un, lai
izvairītos no turpmāka riska zaudēt ilūzijas, ierobežoja arī to objektu loku,
kas tika attēloti: darbos ienāca ikdienišķais, partastais un dažkārt pat
netīrais.
Tādā pašā gar;ā Reālpolitika atteicās no principiem. Termins
“Reālpolitika” ietver sevī blakusnozīmi – politikas piemērošanu esošjiem apstākļiem un faktiem, regulējot
vienkāršus objektus, neietilpinot saistību ar ideālo. Tādā gaismā kļūst saprotams epitets
“zinātniskais”, ko K.Markss un viņa sekotāji pievienoja sava pārstāvētā
sociālisma virzienam. Tā bija zinātne ne tikai tādēļ, ka tika balstīta uz vēsturiskiem likumiem, bet vēl vairāk tādēļ,
ka tās skatījumā sociālistiskai valstij vajadzēja rasties kā apstākļu (sabiedrības šķiru, ražošanas
līdzekļu un ekonomiskās nepieciešamības) mijiedarbībai, un nevis kā pirmējam sociālismam- no gribas ( t.i. – no
cilvēka iedomu augļiem). Objektīvisma izskats, kas tika piešķirts jaunajai vispārējai
politikai, gan sociālistiskajai, gan citām, radīja iespaidu, ka visām lietām un
darbībām it kā tika piešķirta jēga, un tajā laikā šī atmosfēra kaploja sabiedrībai kā papildus
drošības garants.
Zinātniskais materiālisms.
Šis filozofijas virziens patiesības meklējumos svārstījās starp iepriekšējā perioda vitālismu un gadsimta vidus posma materiālismu. Vācu
filozofi izsmēja ideālismu un vilka paralēles starp apziņu un ķīmiskajiem procesiem: “bez fosfora
nav domāšanas”. No jauna domāšanas fenomens un citas parādības tika skaidrotas
ar mehāniskiem un ķīmiskiem procesiem, visplašāk un pārliecinošāk, protams,
bioloģijā, kur Darvins, pārstāvot dabiskās izlases teoriju, bija vadībā, jo
evolūcijas gaitu izskaidroja pamatojoties uz mehāniku.
Darvina teorija un tās radītie uzskati
aizkavēja Mendeļa ģenētisko pētījumu atzīšanu, tā ievirzīja reliģisko, filozofisko un ētisko domu “pozitīvā”(t.i.- materiālā)
gultnē, jo tika prezumēts, ka tikai materiālais ir īsts un patiess. Radās
darvinistu skola, kas karu starp nācijām un ekonomisko cīņu uztvēra kā
“dabiskās izlases sacensības”, kam galu galā bija jāved pie “izredzētās rases”
nostiprināšanās. Un finālā ticība materiālismam pastiprināja tā laika drūmo
morālo noskaņojumu, radot šaubas par abiem – nemainīgumu un derīgumu attiecībā uz visu, kas tika definēts
kā “patiesi īsts.” No vienas puses – termodinamikas likumi garantēja Saules
atdzišanu un pulverizāciju kosmosā sastingušu elementāro daļiņu formā, un no
otras puses- ortodoksālais “mašīnisms” atsauca atmiņā tā vadošos praviešus –
Haksleju un Tindalu, kuri pārstāvējo domu, ka cilvēki un dzīvnieki mehāniski
pārvienojas tikpat bezpalīdzīgi kā planētas un atomi. Apziņa vioenā vārdā
ir epifenomens – ilūzija, kas tieši tā
kā apgalvo K. Markss – “apziņa un kultūra ir ilūzijas, kas ir atkarīgas no ekonomisko attiecību realitātes”.
Viktorijas
laika uzskati.
Ne visi Eiropā ticēja
iepriekšminētajiem apgalvojumiem. Un lai gan citas idejas tika ilgi
apspriestas, tās galu galā sasniedza tikai nelielu sabiedrības daļu, jo
filozofijas triumfa laiku un vietu
ierobežo kulturālā atpalicība – dažkārt laimīga sagadīšanās, bez kuras veselas
tautas var sabrukt pec vienas vienīgas grāmatas izdošanas. Ja kaut kas arī
turēja kopā 19.gadsimta sabiedrību, tad tā bija ticība to lietu reālai
eksistencei, ko pilnībā noliedza Reālisms: reliģiskajai pārliecībai, pilsoņu un
indivīda dabai, morālās atbildības dogmām un cerībai, ka apziņa un griba tomēr
eksistē.
Minēto neredzamo spēku kopums
vispārīgi ir pazīstams ar termiņu Viktorijas laika ētika jeb morāle, kas bija
piemērojama formula gan Kontinentālajai Eiropai, gan Britānijai, un kuras
nozīme bija tik liela, ka ietekmēja ne tikai
19.gadsimta revolūcijas, bet arī karalienes Viktorijas panākumus
1837.gadā. Tāpat kā Romantisms, šī spēcīgā morāle sakņojās 18.gadsimta beigu
posma metodismā un Evanģēlistu kustībā, tāpat kā Ruso, Šillera un Kanta
atziņās. Morāles panākumiem ir viegli izskaidrojams pamats – tā bija
aristokrātiska manierēs, un tā mācīja labo un patieso vienkārši, tieši un bez
aplinkiem. Ņemot vērā priekšnosacījumu, ka visi cilvēki ir brāļi un vienlīdzīgi
Dieva priekšā, morālais cilvēks saprata, ka verdzība ir slikta, un tādējādi
tika pieprasīta verdzības atcelšana (Britānijā – 1833.gads).
Tāda dedzīga pārliecība, izplatījās plašu
un izrādīja milzīgu ietekmi, ticības un emociju koncentrācija padarīja
Viktorijas laika morāli nesatricināmu uz ilgu laiku.
Pārliecība par savu taisnību radīja
varas sajūtu, ko Viktoriāņi piemēroja grūtajam uzdevumam – nodrošināt kārtību
pēc revolucionārajā sabiedrībā.
Daļēji vadoties no instinktiem un
daļēji – no prāta apsvērumiem, viņi saskatīja, ka revolucionārās dziņas un
seksuālās dziņas ir savā veidā saistītas, tādēļ viņi apspieda seksualitāti,
t.i. – viņi to apspieda paši sevī un literatūrā, bet ierobežotā mērogā pieļāva
sabiedrībā. Pie tam viņi saprata, ka veiksmīgai industriālās sistēmas darbībai
ir nepieciešama stingra, nežēlīga disciplīna. Individuālās kaprīzes bija
jānomāc ar pašdisciplīnu un rezultējās elkainā svēto pielūgsmē. Lai samaksātu
par saviem grēkiem, bija jāvalkā tumšas
drēbes, jāslēpj individuālā pievilcība, regulāri jāapmeklē baznīca un agresija
jāpārvērš raizēs par pestīšanu.
Netika gaidīts, ka šādai morālei bija
piemērots un pievērsīsies ikviens. No sākuma līdz beigām viktoriānisma morālei
bija daudz pretinieku un kritiķu, kas nicināja tās mācību, sauca to par
izlikšanos un uzskatīja respektablo izturēšanos tikai par liekulību.
Nekas labāk neraksturo Viktoriānisma
morālo struktūru, kā Londonas metropolitēna
policijas nodibināšana, ko
1829.gadā uzsāka sers Roberts Pīls. Policijas uzdevums bija, pirmkārt, izskaust
alkoholisko dzērienu pārmērīgu lietošanu un huligānus, kas iepriekšējos mēģinājumos noorganizēt policiju, bija
galvenie vervēšanas objekti. Sākumā tauta gan izsmēja, gan uzbruka policistiem,
bet beigu beigās sāka tiem uzticēties. Policisti neskatoties uz apstākļiem,
bija neapbruņoti, tie mācījās tikt galā ar nemiera cēlājiem bez asins
izliešanas, un tiekot galā ar noziegumiem, tie ieguva sabiedrības atbalstu savā
pusē.
Gadsimta vidus apvērsumi pakļāva
Viktoriānisma morāli bargam pārbaudījumam, jo pēckara periodos masu nekārtības
un izvirtības ir dabiska parādība un karam sekojošā bezcerība rada pārsteidzīgu
fatālismu, kas bija nopietns iemesls bažām.
Kad 1851.gadā tika plānota “Lielā izstāde” daudzi pauda viedokli, ka
atļaujot tūkstošiem apmeklētāju no visas Eiropas ierasties Kristāla pilī (“Chrystal palace”), nozīmē to
pašu, ko uzaicināt masu sacelšanos. Tika paredzēts, ka valsts ministri un
vadītāji tiks noslepkavoti, tomēr izstāde izvērsās ļoti klusa un kārtīga.
Morālā mašinērija vēl aizvien strādāja labi.
Sociālās struktūras attīstība
Tehnoloģijas un valsts pārvaldes
iekārtas izmaiņas būtiski ietekmēja
sociālo struktūru. Rietumeiropā vēl
aizvien pamatnodarbošanās bija zemniecība, bet tā pieņēma aizvien jaunas
metodes. Daudzās valstīs un apgabalos (viosievērojamāk Dānijā un Holandē)
izplatījās kooperatīvās kustības, kas ļāva
zemniekiem pārdot saražoto produkciju pilsētās bez atteikšanās no savas
zemes īpašuma tiesībām. Daudzi zemnieki ieguva izglītību un ieviesa
jauninājumus – jauna veida labību, labākas sēklas, augsnes mēslojumu, kā arī
sāka izvirzīt savas prasības valdībām ar mērķi aizsargāt lauksaimniecības
intereses.
Pilsētās pamazām sāka mazināties
atšķirība starp fabriku strādniekiem un kvalificētajiem amatniekiem.
Paplašinoties urbanizācijai, radās nepieciešamība pēc lielāka birokrātijas
slāņa, tas radīja nepieciešamību pēc sekretārēm, banku operatoriem un citiem
klerkiem. Zemāko vidusšķiru pārstāvēja algotņi, kas nereti varēja lepoties ar noteiktu izglītību. Neskatoties
uz to, materiālie apstākļi birokrātijas
pārstāvjiem un fabriku strādniekiem daudz neatšķīrās. Biznesmeņi bija
ieinteresēti novērst minēto šķiru apvienošanos, tādēļ ieviesa atsevišķas algu
sistēmas un bonusu sitēmas.
Tā kā sabiedrībā aizvien vairāk
noteica bizness, radās jauna sabiedrības elite; tā sastāvēja no
aristokrātiskajiem zemes īpašniekiem, un
korporatīvajiem magnātiem. Šai elitei bija neizmērojams politisks spēks un ietekme,
piemēram valsts bruņošanās attīstība nodrošināja tirgu smagajām rūpniecības
precēm un darbu aristokrātu militārajiem virsniekiem.
Līdz ar sociālās struktūras
izmaiņām, tika izmainīta arī etiķete, ko
ierobežoja sabiedrības šķiru atšķirības. Attīstoties ražotnei, Rietumeiropā sākās uzplaukums, ko pārtrauca ekonomiskā
krīzes, kad saražotās produkcijas apjoms pārsniedza pieporasījumu. 1850-jos,
1870-jos un 1890-to gadu vidū notika
spekulatīvās banku krīzes un ekonomiskā lejupslīde, radot nozīmīgas grūtības un
vēl lielāku neskaidrību.
Neskatoties uz to, vispārējā tendence
bija dzīves līmeņa pakāpeniska paaugstināšanās, kas ļāva vienkāršajam cilvēkam
uzlabot ēdienkarti, iedzīvi un iegādāties ierobežotu apmēru papildus pirkumus.
Lieli panākumi bija masu laikrakstiem, kuru abonentu skaits varēja pārsniegt
pat vairākus miljonus.
Dzīves līmeņa paaugstināšanos pavadīja vispārēja dzimstības līmeņa
pazemināšanās, kas bija vērojama gan pilsētas strādnieku, gan zemnieku
slānī.Ģimenes aizvien vairāk uztvēra bērnus kā papildus izdevumus, kuru dēļ
tiem jāatsakās no citām iespējām, un sekojoši arī izmainīja savu rīcību. Daļēji
dzimstības līmeņa pazemināšanos veicināja seksuālā atturība, daļēji arī
izsargāšanās līdzekļu izgudrošana, kas plaši izplatījās līdz ar gumijas vulkanizācijas procesa izgudrošanu
1840-jā gadā, bet daļēji arī nelegālie aborti.
Jaunā demogrāfiskā režīma ieviešana sekmēja ātru jaundzimušo mirstības
līmeņa krišanos pēc 1880.gada.
Dzīves līmeņa kāpumam pievienojās
lielākas iespējas izmantot atpūtas laiku. Strādnieki, vispirms panāca
12, tad 10 un īsi pēc 1890.gada sāka pieprasīt vēl īsāku darba laiku. Tika
ieviestas arī iknedēļas brīvdienas un vidusslāņa grupas zaudēja iepriekšējo darba ētiku, jo
pievērsās izklaides pasākumiem.
19-tā gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā dzima modernās izklaides
iespējas. Vidusslāņa skolās tika ieviestas komandu spēles, izveidotas
profesionālās un amatieru sporta spēļu komandas. Daudzos sporta veidos
(piemēram futbolā), kas iesākumā tika spēlētas atšķirīgi dažādos reģionos, tika
ieviesti vienoti standartizēti
noteikumi, radot sabu uzdevumu katram no komandas spēlētājiem. Sportā valdīja
noskaņojums, kas lika sasniegt arvien jaunus rekordus, un tas pilnībā atbilda
industrializācijas gadsimta garam. Sportā tika plaši iesaistītas tautas masas no dažādiem sociālajiem slāņiem
un sports kalpoja par pamatu plašām
komerciālām operācijām. Milzīgo stadionu un profesionālo līgu
izveidošana rādīja, ka arī sporta spēļu skatītāji bija pārgājuši jaunā līmenī. Lai gan vēl aizvien vairums sporta veidu
pārstāvēja vīriešu intereses, arī sievietes sāka piedalīties tenisā un pat veselas ģimenes sāka
nodarboties ar vieglajām sporta spēlēm, tādām kā krokets un braukšana ar
velosipēdu.
Atpūtas pasākumi nebija ierobežoti tiki ar sporta pasākumiem. Masu
laikraksti labprātāk publicēja izklaidējošas ziņas un stāstiņus, nekā politiku.
Publiskie parki un muzeji kļuva par pilsētas standarta sastāvdaļu. Lielu
atzinību fabriku strādnieku un vidusšķiras atpūtnieku vidū ieguva vilciena
ekskursijas uz pludmalēm. Pilsētās popularitāti ieguva tautas teātri, Britu
mūzikas halle, kurai raksturīgais žanrs bija dziesmu un satīriskas dzejas
kombinācija, kas norādīja uz dzīves nekārtībām un garantēja vieglu izklaidi. Pēc 1900.gada
līdzīgas tēmas ieplūda arī jaunradītajā vizuālajā tehnoloģijā, kas
drīzumā pārauga sākotnējās “kustīgajās bildēs”.
Strādnieku organizāciju un masu protestu pieaugums.
Masu atpūtas
pasākumi interesantā veidā pastāvēja
līdzās ar 19.gadsimta beigu būtisku sabiedrības attīstību, radot dažādus sociālo klašu konfliktus. Lielā tempa
un apdullinošās darba rutīnas spiesti, pretojoties korporatīvā menedžmenta struktūrai, kas par visu cenu centās iegūt
lielāku efektivitāti, dažādu kategoriju strādnieki 19.gadsimta beigās radīja un
attīstīja aktīvākus protesta līdzekļus.
Strādnieku apvienošanos organizācijās sekmēja to pielāgošanās vispārējiem rūpnieciskajiem apstākļiem un
jaunu prasību rašanās. Izmaiņas likumdošanā, kas Rietumeiropā plaši izplatījās
pēc 1870.gada, nojauca politiskās barjeras, kas iepriekš kavēja apvienošanos un
streikošanu, tomēr vēl aizvien strādniekus satrauca sadursmes ar valdībām un to
bruņotajiem spēkiem.
Nav pārsteidzoši, ka pēc
1848.gada revolūciju neveiksmes, no 1850.gada darba devēju un darbinieku
attiecības bija relatīvi miermīlīgas. Profesionālie strādnieki Lielbritānijā
izveidoja konservatīvu arodu apvienības kustību, kas pazīstama kā Jaunā Modeļa
Savienība. Šī savienība mudināja uz mierīgām pārrunām un respektu savstarpējās
attiecībās. Raktuvju strādnieki un fabriku strādnieki laiku pa laikam streikoja
signalizējot par saspīlējumiem dažādās sfērās, tomēr vienota, konsekventa
streiku sistēma netika izveidota.
1870.gada depresija, kas atnesa jaunas grūtības un atgādināja
strādniekiem par viņu nestabilo stāvokli, izraisīja plašākas aģitācijas, kā
rezultātā līdz 1890.gadam dažādas strādnieku savienības un kustības bija
nostiprinājušās visā Eiropā. Ne tikai kvalificētie amatnieki, bet arī fabriku
strādnieki un pat relatīvi neizglītotas tautas grupas, piemēram dokeri,
izrādīja arvien pieaugošu spēju formēt
nacionālas strādnieku savienības,
tādējādi apvienojot kopējus spēkus pat bez profesionālām iemaņām gūstot
panākumus. Pakāpeniski paaugstinājās streiku līmenis. 1892.gadā Frncijā notika
261 streiks pret 500 uzņēmumiem, tomēr lielākoties streikotāju pūles bija
lokāla raksturas un nebūtiskas un streikos bija iesaistīti tikai 50.000
strādnieku. 1906.gads bija lielākais streikošanas gads Frncijā pirms 1914.gada
un tā laikā streikoja 438.000 strādnieki. Streikotāju skaits Vācijā un
Lielbritānijā bija vēl lielāks.
Līdz ar aroda apienību izveidošanu individuālos uzņēmumos un nozarēs,
tika formētas arī vispārējas strādnieku organizāciju federācijas nacionālā
līmenī (piem. – Lielbritānijas Arodbiedrību kongress un Francijas un Itālijas
vispārējās strādnieku konfederācijas). Apvienības nodrošināja to locekļiem sociālu un materiālu palīdzību, daudzās
rūpniecības nozarēs, pārstāvot
strādniekus, arodbiedrībām izdevās vienoties ar darba devējiem un zināmā mērā tās bija
spējīgas ietekmēt valdības lēmumus darba likumdošanas sfērā.
Organizēto strādnieku apvienību pieaugums signalizēja par bezprecendenta gadījumu Eiropas tautas
protesta kustību vēsturē. Nekad pirms tam tik lielas tautas masas nebija tik
organizētas, nekad iepriekš streiki nebija bijuši tik nozīmīgs protesta
ierocis. Daudzas bija sociālistu
apvienības, bet liela daļa no pārējām bija cieši saistītas ar dzimstošajām sociālistu partijām (Vācijā un
Austrijā). Citos reģionos, it īpaši Francijā un Itālijā daudz piekritēju
bija alternatīvajai sindikālistu
ideoloģijai. Sindikālisti apgalvoja, ka tieša streikošana gāztu valdības un
ievestu tautu jaunajā ērā, kurā tika paredzēta strādnieku organizāciju kontrole
pār saražoto produkciju un peļņu. No tās
atšķīrās dažādas revolucionārās organizācijas, kuru piekritēji par apvienību un
streiku uzdevumu pirmkārt uzskatīja panākt darba apstākļu uzlabošanu: augstāku
atalgojumu un īsākas darba stundas. Kopumā, visās strādnieku apvienībās
pragmatisms cīnījās ar ideoloģiju un neviena no lielajās strādnieku organizācijām
par savu mērķi neuzskatīja revolūciju.
Strādnieku nemieri nebija vienīgā 19.gadsimta beigu protesta
forma. Daudzās kontinentālajās valstīs
(nevis Lielbritānijā un Skandināvijas valstīs) nacionālistu kustībām
pievērsās neapmierinātie veikalnieki un
citi zemākās vidusšķiras pārstāvji, kuri izjuta jauno biznesa formu
(universālveikalu un komplicētā menedžmenta) spiedienu, bet bija naidīgi
noskaņoti pret sociālismu un apvienību kustībām. Nacionālistu dumpji periodiski
uzliesmoja daudzās valstīs un radīja šķēršļus imperiālistiskajai konkurencei,
kā arī iekšējos politiskos skandālus. Dažkārt to darbības bija anti-semītiska
rakstura, vainojot ebrejus lielā biznesa un sociālisma radīšanā. Francijā
visspēcīgāko aģitāciju veica radikāli labējie spēki, antisemītiskie grupējumi
attīstījās arī Vācijā un Austrijā.
Jauna veida masu protestus aizsāka
sieviešu kustības. 19.gadsimta otrajā pusē Rietumeiropā sieviešu dzīves apstākļi būtiski neizmainījās, ja
neņem vērā faktu , ka dzimstības līmenis strauji kritās. Pakāpeniskā obligātās
pamatskolas izglītības izplatīšanās paaugstināja sieviešu izglītības līmeni to
maksimāli tuvinot vīriešu izglītības līmenim uz 1900.gadu.Vidusšķiras sievietes
sāka apmeklēt vidusskolas un no 1870.gada veiksmīgākās pat sāka mācīties universitātēs
un profesionālajās skolās. Reģionu centros, piemēram Oksfordā un Kembridžā,
tika atvērti atsevišķi sieviešu izglītības centri un par spīti lielajai
pretestībai, dažām sievietēm izdevās kļūt par ārstēm un juristēm. Lielāks
skaits sieviešu ieguva darbu pakalpojumu sfērā: telefona operatores,
sākumskolas skolotājas, medicīnas māsiņas. Darbavietu skaits samazinājās
vecākos sieviešu darba sektoros, tādos kā mājsaimniecība. Neskatoties uz to
sieviešu mājas apstākļi maz mainījās, jo pat izglītojot sievietes, netika
aizmirsts, ka sievietes uzdevums ir mājsaimniecības uzturēšana un palīdzēšana
vīram.
Iepriekšminētie apstākļi radīja aktīvi augošas feminisma kustības, kas
dažkārt bija saistītas ar sociālistiskajām partijām. Feministu līderes tiecās
pēc lielākas vienlīdzības likuma priekšā
un asi uzbruka dzimumu diskriminācijai, kas deva lielas priekšrocības
vīriešiem. Papildus tam, feministu kustības sakoncentrēja spēkus vēlēšanu
tiesību iegūšanai. Visasākā un aktībvākā feminisma kustība izveidojās
Lielbritānijā, bet feministes
Skandināvijas valstīs neilgi pēc 1900.gada ieguva vēlēšanu tiesības.
Situācija Austrumeiropā
Sociālie apstākļi Dienvid un
Austrumeiropā būtiski atšķīrās no apstākļiem Rietumeiropā, tomēr bija vērojamas
dažas kopīgas iezīmes. Vidusslāņa un augstākā slāņa sievietes Krievijā tāpat panāca iespēju iegūt izglītību
un profesionālās iemaņas. Augošās pilsētas un fabrikas radīja arodbiedrību
aktivitāti, it īpaši amatu apvienībās, kā iespiedēju un metālapstrādes
strādnieku grupās.
Apstākļi lauku rajonos toties ievērojami atšķīrās no Rietumeiropas.
Dienvid un Austrumeiropā joprojām
dominēja zemniecība, jo urbanizācija, lai gan ātri attīstījās, tomēr vēl
aizvien bija sākuma stadijā. Zemniecības slānis bija caurmērā nabadzīgs.
Pieaugot iedzīvotāju skaitam, reģionos, kur dominēja lielie zemes īpašumi,
zemniekiem trūka zemes. Tā rezultātā sākās strauja emigrācija uz Ameriku un
citām valstīm no Spānijas, Itālijas un Austrumeiropas, kā arī periodiski
nemieri. 19.gadsimta beigu posmā zemnieki Dienvidspānijā rīkoja sacelšanās
vismaz vienu reizi desmitagdē, sagrābjot sev zemes un dedzinot īpašumus.
Vissarežģītākā sociāli-ekonomiskā situācija bija Krievijā. Krievija
bija Krimas kara zaudējumu mocīta, tādēļ Krievijas līderi izlēma uzsākt
modernizācijas procesu.Galvenā reformu izdeja bija dzimtbūšanas sistēmas
likvidēšana, un 1861.gadā Krievijas cars Aleksandrs II izdeva zemnieku
brīvlaišanas likumu. Minētā akta mērķis bija radīt brīvāku darba tirgu un tai
pašā laikā pasargāt muižniecību. Tā rezultātā muižniekiem zemes īpašniekiem
tika atstātas tiem piederošās labākās zemes, kā arī samaksāts par
brīvlaistajiem dzimtcilvēkiem, turpretī bijušajiem dzimtcilvēkiem, lai gan to
kontrolē atradās vairums zemes īpašumu, bija nomaksas parādā valstij. Šī
pārkārtošanās radīja ievērojamas izmaiņas laukos. Zemnieki sāka nedaudz
nodarboties ar komercdarbību, ko sekmēja pakāpeniskā izglītības izplatība.
Aizvien vairāk zemnieku uz laiku vai uz pastāvīgu dzīvi apmetās pilsētāsun tur
papildināja fabriku strādnieku skaitu un pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju slāni.
No 1870-tajiem gadiem Krievijas valdība laida klajā arī industriālās
attīstības programmu, kuras pamatā bija nacionālā dzelzceļu tīkla izveide, kas
vainagojās ar Trans-Sibīrijas dzelzceļa iecerēm. Tika atbalstīta fabriku attīstība,
lai gan vairums rūpniecības piederēja ārvalstu investoriem, tomēr sāka
parādīties arī vietējie īpašnieki.Tika izveidotas lielas fabrikas
tekstilizstrādājumu ražošanai un metālapstrādei. Apstākļi strādājošajiem vēl
aizvien bija nabadzīgi un kombinējoties ar nesaudzīgo fabriku darba tempu un
pāridarījumiem, mudināja strādniekus rīkot protesta akcijas. Nelegālo streiku
un apvienību skaits strauji palielinājās pēc 1900.gada. Pilsētas strādnieku
mazākums,galvenokārt St-Pēterburgā un Maskavā, bija pieņēmis sociālistu
doktrīnas, un radās labi organizētā Marksistu kustība, kuras vadību pēc
1900.gada pārņēma V.I.Ļeņins. Ļeņins pielāgoja marksisma teoriju Krievijas
apstākļiem un tās darbība tika organizēta pagrīdes šūniņās, kuru spēkos bija
izraisīt pilnīgu revolūciju. Krievijā bija uzsākta īsta industriālā revolūcija,
kurā tika iesaistīta visa milzīgā teritorija un resursi, un uz 1900.gadu tā
bija viena no pasaules līderiem vairākās produkcijas kategorijās. Neskatoties
uz to, Krievija strādāja ārkārtīginestabilā sociālajā un politiskajā klimatā.
Izmantotā literatūra
1.
Purvītis V. – Glezniecība, grafika
un karikatūra.//Mākslas vēsture. 2.daļa – Rīga, Grāmatu draugs – 602lpp.
2.
ENCYCLOPÆDIA BRITANNICA –
www.britannica.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru