EXODUS

IEVADS

Šī darba mērķis ir iepazīt Ludgūnas jeb Svēto Ireneju, iepazīties ar viņa biogrāfiju, apskatоt viņa teoloģijas uzskatus. Par kursa darba pamatu tiek ņemts Kurta Вlanda kompendijs “A history of Christianity” Volume I, jo kursa darba autors šo izdevumu uzskata par samērā plaši izklāstītu Sv. Ireneja dzīves, laikmeta un teoloģijas aprakstu. Piemēram, iepazīstoties ar laikmetu, kurā dzīvoja un darbojās Sv.Irenejs, paveras daudz plašāks skats uz agrīnās Baznīcas vēsturi. Tā kā kursa darba autoram nebija iespēju iepazīties ar Sv.Ireneja darbiem piem. Adversus Haereses, tad šeit izmantots М.Grietiņa Sv.Ireneja darba tulkojums bakalaura darba formā (sk. Bibliogrāfiju). Tāpat kursa darba autors izmantojis citu sekundāro literatūru, kas pieejama gan krievu, gan latviešu valodās un tulkojumos.

Kopumā iepazоstoties ar Sv.Ireneju kā personību, lasot komentārus par viņu (izejot no darbā izmantotās literatūras) rodas iespaids, ka pieejamās ziņas par šo personību ir visai niecīgas. Neskatoties uz iepriekšminētajām nebūšanām, veicot darbu pie kursa darba izstrādes autors daudz labāk iepazina agrīnās Baznīcas kontekstu un tās priekšrocības un problēmas.

EXODUS un četrdesmit gadi tuksnesī ir tas bibliskais (nevar noliegt - arī vēsturiskais) notikums par kuru visos laikos cilvēkiem ir rodas interese.

Kādi tad ceļi tika izstaigāti šai ne īsajā laika periodā un kā īsti tas notika. Tā kā šо notikumu kopuma sekas ieņem nozīmīgu vietu ne tikai VD, bet arī Israēla tautas un visas pasaules vēsturē, tad arī kā jau tik nozīmīgam notikumam, laika gaitā ir radušies dažādi izskaidrojumi un piedāvātas vairākas šо notikuma versijas.

Interesants jau ir pats EXODUS notikuma laiks, kas tiek datēts ap 1446.g. pr. Kr. Šo aptuveno datumu var pieņemt vadoties no piedāvātajām dažādajām bibliskās interpretācijas alternatīvām:

1. Exodus 12:40 “Israēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi.”
2. Soģu 11:26  “Kamēr Israēls mita Heрbronā un tās mazpilsētās un Aroērā  un tās priekšpilsētās un visās tanīs pilsētās, kas atrodas abpus Arnonas, visus šos trīs simtus gadu.”
3. I Ķēniņu 6:1  “Un četri simti astoņdesmitajā gadā pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes ceturtajā valdīšanas gadā, Zīva mēnesī, tas ir otrs mēnesis, kopš viņš bija Izraēla ķēniņš, viņš sāka celt tam Kungam namu.”

*Pēc Hilla un Valtona pētījumiem secinājums ir sekojošs:

a)      I.Ķēniņu 6:1 vēsta, ka gājiens uz apsolīto zemi notika 480 gadus pirms Sālamana ceturtā valdīšanas gada. Savukārt Sālamana ceturtā valdīšanas gads tiek datēts apmēram ar 966/960/957 g. pr. Kr., tas norāda, ka Exodus ir noticis ap 1446/1440/1437 g. pr. Kr.

b)      Pēc Soģu 11:26 Kanaāna atradās Israēlas okupācijā apmēram trīs simti gadu vēl pirms Jefta, kas datēts ap 1100 un 1050 g. pr. Kr. Džošua iekarojums datēts starp 1400 līdz 1350 g. pr. Kr., tad vēl jāpieskaita Israēla dēlu četrdesmit tuksnesī pavadītie gadi. Tad iznāk, ka ceļš uz apsolīto zemi ildzis apmēram intervālā no 1440 līdz 1390 g. pr. Kr.

c)      Mоdijas izsūtоjuma Moses nodzīvoja 40 gadus (Exodus 2:23, Apostuļu darbi 7:3). Vienīgie Faraoni, kuri valdīja četrdesmit gadus un vairāk bija TutmossIII (1504-1450) un Ramzes II (1290-1224).

*Hill and Valton. Survey of the Old Testament.- Prichard: ANET- 149.lpp.

Pēc zinātnieku uzskata reālākie Exodus laika faraoni ir Ramzes II un Amenhoteps II (1436-1410 g. pr. Kr.). Pētnieki, kuri domā, ka Ramzes II bija Exodus notikumu laika faraons, kā pierādījumu tam piedāvā Exodus 1:11, kur šai rakstu vietā ir minēta tā laika pilsēta ar nosaukumu Ramzesa.

Savukārt otri apgalvo, ka Amenhoteps bija tā laika faraons, kā iespējamos pierādоjumus minot

1)      Iespējamība, ka Hatрepsute (1490-1469 g.pr.Kr.) bija Mozus audzinātāja

2)      Amenhotepa valdīšanas gadi bija 1436- 1410 pr.Kr.

Šie fakti tika minēti, lai rastos vispārējs priekšstats par Exodus, kā bibliski un vēsturiski nozīmоgu notikumu. Tāpat neatbildēts ir Mozus jautājumus: kas viņš īsti bija, un vai viņš bija viens indivīds, vai konkrētas nozīmes labi organizēta paaudšu grupa (Mozus vecums rakstos). Cik daudz ir jautājumu, tik pat un daudz reižu vairāk var būt atbildes. Viss iepriekšminētais tikai norāda uz to, ka Exodus ir ļoti plašs un nozīmīgs avots pētniecībai, bet šajā darbā uzmanība tiks pievērsta konkrēti Exodus ģeogrāfiskajiem ceļiem.

EXODUS CEĻI.

Pastāv (t.i. literatūrā atradu) divas teorijas par Exodus ceļu: Ziemeļu Ceļa

teorija un Dienvidu Ceļa teorija. Ziemeļu ceļa teorija apgalvo, ka Jūdi devušies uz Kadēрu pa Vidusjūras lagūnu. Savukārt otrā teorija piedāvā versiju, ka ceļš ir bijis Dienvidu virzienā (no Succotch - Teku). Lai gan pētījumus, pieņēmumus, kā arī iepriekš minētos apgalvojumus sarešģītus dara fakts, ka pat šodien vēl neviens nav pierādījis, kur īsti atrodas Sоnaja kalns. Nav izslēgts, ka tas Sоnaja kalns, kuru šodien par tādu uzskata, nav tas pats, kurš ir minēts attiecīgajos Bībeles tekstos. Tādejādi (pieņemot, ka mēs nezinam Sоnaja kalna patieso atrašanās vietu) nav garantija, ka ceļš, kas piedāvāts pētnieciskajā literatūrā ir analoģisks. Tāpēc jau arī pastāv vairākas teorijas.

Pēc Ziemeļu ceļa teorijas izriet, ka Sinaja kalns ir atradies pavisam netālu no Kadēрas. Exodus 15:22 “Un Mozus lika celties israēliešiem no Niedru jūras nometnes, un viņi izgāja uz Рūras tuksnesi, un, nogājuši treju dienu gājumu, tie neatrada ūdeni.”

Pēc zinātnieku domām toreiz Niedru jūra atradās vietā, kuru mūsdienās sauc par Bardawil - Lagune. Savukārt pats kalns ir bijis kādus 36 km uz rietumiem no Kadēрas t.i. tā sauktais Jebel Hilal. Numeri 11:31-32 (šо Svēto rakstu vieta iespējams norāda tieši Exodus Ziemeļu ceļa teorijas gaitu) “Tad cēlās tā Kunga sūtīts vējš un atdzina no jūras, izklaidus pāri nometnei paipalas, šeit vienas dienas gājuma puslokā, visapkārt ap nometni, divi olektis augstu kārtu virs zemes.” Ziemeļu ceļa aprakts atrodams sekojošās Vecās Derības rakstu vietās. Exodus 13:17-22 “Un, kad faraons tautu bija atlaidis, tad Dievs to neveda pa filistieрu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks… bet Dievs lika iet tautai apkārtceļā pa tuksnesi uz Niedru jūru. Un izraēlieši no

Ēģiptes zemes izgāja bruņojušies cīņai.”

Exodus 12:37 “Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem.” Ramzesa, kas varētu būt mūsdienu Port Said teritorejā; Sukota - mūsdienu Mahalla al Kubra teretorija. To pašu apgalvo Numeri 33:5 “Un Israēla bērni izgāja no Ramzesas un apmetās Sukotā.”

Tālāk israēlieši pameta Sukotu un devās uz Ētamu Exodus 13:20 “Un viņi savas teltis uzcēla no Sukotas un apmetās nometnē pie Ētamas, tuksneša galā.”

Savā turpmākajā ceļā Israēla devās atpakaļ un apmetās netāli no Pihahirotas, tas ir starp Migdolas pilsētu un vidusjūru. Migdola atradās tagadējā Al-Kantara apgabalā.

Exodus 14:2 “Saki israēliešiem, lai tie apmet lоkumu un uzceļ nometni Pihahirotas priekšā, starp Migdolu un jūru, taisni pretī Baāl-Cefonai; tai iepretī apmeties pie jūras. (Baāl-Cefona atrodoties uz tagad sauktās Bardawilas lagūnas).

Exsodus 13:18 arī apliecina, ka Dievs licis israēliešiem doties pa tuksnesi virzienā uz Niedru jūru, tad šķērsojot to Israēla tauta iegāja Рūras tuksnesī - Exodus 15:22. Skarоt karti.

*Ja salоdzina abu (Ziemeļu un Dienvidu) teoriju popularitāti pētnieku un akadēmiskajās aprindās, tad Dienvidu Ceļa teorija ir daudz populārāka. Tam par iemeslu tiek minēts “Sinaja kalns”, respektīvi, Jebel Musa (Mozus Kalns - arābu valodā), kas daudz precīzāk un labāk atbilst Sinaja kalna aprakstam Vecajā Derībā nekā augstāk minētais Jebel Hilal kalns.

Tālāk apskatоsim literatūrā piedāvāto Dienvidu ceļā teoriju. Pirms tam pievērsties ir jāņem vērā kāda ļoti nozīmоga lieta, kas ir būtiski ietekmējusi Exodus ceļa pētīšanu, proti, **Suecas kanāla celtniecība pāgājušajā gadsimtā ir ļoti spēcīgi ietekmējusi un izmainоjusi apkārtējo ainavu - tādejādi ir grūti idenficēt bibliskās vietas.

Pirmām kārtām šķiet, ka bibliskā Sinaja klana atrašanās vieta vairāk atbilst Dienvidu ceļa teorijai. Exodus 19:16-25 ir aprakstīti sekojoši notikumi: “Un notika trešajā dienā, kad ausa rīts, tad bija pērkons un zibeņi, un biezs mākonis virs kalna, un varen stipra bazūnes skaņa, tik stipra, ka visa tauta, kas bija nometnē, izbijās

Un Mozus izveda tautu ārā no nometnes Dievam pretī, un tie nostājās kalna pakājē. Un viss Sinaja kalns kūpēja, jo tas Kungs nonāca uz to ugunī, un tā dūmi cēlās augšup itin kā kādas krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja…”

Viens no alternatоvākajiem skaidrojumiem ir sekojošs: Sinaja kalns ir bijis vulkāns, tomēr līdz šim laikam ziemeļu ceļa pakārtnē neviens vulkāns nav atrasts. Tad vēl Deuteronomium ir aprakstīts, ka Sinaja kalns ir atradies vienpadsmit dienu ceļā no Kadesh -Barnea: “Vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seоra kalnu ceļu līdz Kadeр - Barneai.”

*Gaalyah Cornfeld and David Noel Freedman. Archeology of the Bible: Book by book. –San Francisco: Harper & Row, Publishers, 1976. – 40.lpp.

**Warner Keller. The Bible as History. London: Hodder & Stoughton, 1956. – 126.lpp.

Treškārt, Elija tikai četrdesmit dienu un četrdesmit nakšu laikā sasniedza Sinaju no Beršebas (ārī mūsdienās šо pilsēta ir saglabājusi savu tā laika nosaukumu). Šis notikums ir aprakstоts I Нēniņu grāmatā 19:8 “Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.” Horebs ir minēts rakstos, kā otrs Sinaja kalna nosaukums.

Apskatоsim vēlreiz, kā šis Dienvidu ceļš tiek aprakstīts Bībelē un kā to ir interpretējis Warner Keller:

1)      Exodus 12:37 “Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem.”

2)      Exodus 13:18 “Bet Dievs lika iet tautai apkārtceļā pa tuksnesi uz Niedru jūru. Un israēlieši no Ēģiptes zemes izgāja bruņojušies cīņai.”

3)      Exodus 13:20 “Un viņi savas teltis aizcēla no Sukotas un apmetās nometnē pie Ētamas tuksneša galā.”

4)      Exodus 14:9 “Un Ēģiptieši dzinās pakaļ un panāca tos - visi faraona rati, zirgi, jātnieki un karaspēks - kad tie bija apmetušies pie jūras, pie Pihahirotas, taisni pretim Baal-Cefonai.”

Šeit autors norāda, ka tauta nedevās cauri filistiešu zemēm Exodus 31:17 “… Dievs tos neveda pa filistiešu zemes ceļu, lai gan tas bija īsāks…” Autors, bez tam, visai pārliecināti aizstāv savu viedokli, ka Svētajos rakstos minētā jūra noteikti ir sarkanā jūra nevis Niedru jūra (šо pārpratuma iemesls varētu būt Bībeles tulkošanas neprecizitātes, jo tur reizēm to tulko kā Sarkano, reizēm kā Niedru jūru), jo *Jaunā Derība raksta tikai par Sarkano jūru.” Skatоt karti.

*Warner Keller. The Bible as History. London: Holder & Stoughton, 1956. – 126.lpp.

NOBEIGUMS.

Praktiski visā literatūrā, kas runā par Exodus - ceļu uz apsolоīo zemi kā nobeigums tiek piedāvāts apmēram sekojošs teikums - Nekādi arheoloģiskie atradumi nevar pierādīt Exodus notikuma patiesīgumu, vai nepatiesīgumu.

Kopumā eksistē ļoti daudz un dažādu spekulatīvu teoriju par pašu Exodus ceļu un vispārējo iziešanas iemeslu. Piemēram, kādā* vēstures grāmatā tiek minēts, ka iziešana no Ēģptes izskaidrojama ar klejotāju tautu raksturоgo staigāšanu - migrāciju, kuru izraisījuši nelabvēlīgi ekonomiskie vai polistikie apstākļi. Lai vai kā, tomēr Ziemeļu un Dienvidu ceļa teorijas man šķiet vispieņemamākās. Atšķirībā no garīgās literatūras, vēsturiskajā literatūrā ir samēra maz informācijas par рo ceļu. Tāpat neskaidrоbas ir ar Sоnaja kalnu, kuru pat Bībelē dēvē atšķirīgi (iespējams, ka ir līdzīgi kā ar jūrām un mēs nevaram droši zināt, ka runa iet par vienu un to pašu kalnu).

Tad vēl paliek atklāts jautājums - kāpec tad īsti Israēla tauta atstāja Ēģipti. Vai tas tiešām bija israēliešu sociālais stāvoklis Ēģiptē, kas neparedzēja nekādas izredzes nākotnē. Tāpat ģeogrāfiskais stāvoklis nebūt nebija no tiem izdevīgākajiem, trūka arī dabas resursu. Iespējams, ka рie apstākļi arī veicinājā izceļošanu. Teretorija, uz kuru devās israēlieši, pieskaitāma pie tā dēvētās “piejūras vidienes”, kas ir kalni ar bagātīgiem mežiem un metālrūdu krājumiem. Lai gan šīs teritorijas bija apdraudētas

savas nenorobežotības dēļ, tomēr atrasties tājās nozīmēja izredzes un plaša diapazona darbības lauka iespējas.

EXODUS NOZĪMĪGĀKIE REZULTĀTI:

1)      Israēla nacionālās apmešanās vietas atrašana;

2)      Cīņa starp dievišķo un cilvēcisko - rezultātā Dieva tautas izvešana no Ēģiptes;

3)      Dieva baušļu atklāšana cilvēkiem;

4)      Мeogrāfiskai vides maiņai pakārtota dzīves stila maiņa;

5)      Nacionālās identitātes un tradīciju nostiprināšanās izceļošanas laikā.

Runājot par paša notikuma patiesоgumu, jāņem vērā ir turpat rakstos minētā manna un jūras šķērsošana.

Patiesоba ir viena: jo senāks vēsturiskais teksts, jo vairāk un dažādākas būs hipotēzes, versijas un visneiedomājamākās teorijas.

*Leons Gabriels Taivans. Teoloģijas Vēsture. Rоga: Ceļр 1995. – 19.lpp.

LITERATЫRAS SARAKSTS.

1.       Palestīnieši. Daugavpils Pedagoģiskā Institūta Vēstures katedra. Atbildоgā par izdevumu: D.Treigute.

2.       Gaalyah Cornfeld and David Noel Freedman. Archeology of the Bible: Book by book.- San Francisco: Harper & Row, Publishers, 1976.

3.       H.H.Rowley. Bible Atlas.- New York: Association Press, 1961.

4.       Warner Keller. The Bible as History. London: Holder & Stoughton 1956.

5.       Hill and Walton. A Survey of the Old Testament.- Prichard: ANET, 1996.

6.       Leons Gabriels Taivans. Teoloģijas Vēsture. Rоga: Ceļр 1995.

Autors: Jans Adsons