Es un pusaudžu vecuma īpatnības

                                                Evija Viziņa, 11.f            

Pusaudži ir bērni pārejas vecumā. Viņu emocionālās vajadzības ir tādas pašas kā bērnam, bet viņi vairs nav bērni. Pusaudžu periods ir no 11-15, 16 gadiem. Šis laiks ir pārvērtību pilns, pusaudžos sastopamas tādas iezīmes kā hormonu vētras, autoritāšu, maiņa, emancipācija (atbrīvošanās no kāda aizbildniecības, uzraudzības) cīņa par vienlīdzību attiecībās, kā arī tas, ka šajā laikā mēs, pusaudži, vairāk interesējamies par sevi un vēlamies sevi izzināt un izprast.

Ir svarīgi, lai mēs par sevi interesētos, jo tas dod daudz plusus, piemēram, mēs veidojam, savu personību, "es" tēlu, audzinām sevi un dodam pamatu nākotnei. Es arī sevi pētīju un varu piedāvāt savu pētījumu rezultātus. Tātad pētot savu garastāvokli es secināju, ka mans garastāvoklis nav ļoti mainīgs. Tā izmaiņas bija atkarīgas no apkārtējiem apstākļiem. Manu omu izmainīja sliktas/labas atzīmes, draugu atbalsts, draudzība/nosodījums, slikta attieksme, veselības stāvoklis. Es analizēju arī savu "es" tēlu - patieso, un to, kuru es rādu apkārtējiem. Bija dažas atšķirības, un es domāju, ka tās radušās no tā, ka es droši vien pielāgojos apkārtējiem. Lai iederētos katrā sabiedrībā ir jānoslēpj dažas īpašības.

Emancipācijas tieksmes ir būtiskākā pusaudžu psihiskā īpatnība. Tā ir saistīta arī ar negatīvismu, opozīcijas tendenci, t.i. pusaudzis grib nostāties pretī tiem pieaugušajiem, kuri neatļauj būt pieaugušam, ierobežo, kritizē, “lasa morāli” utt. Man nav bijusi saskare ar šādiem cilvēkiem. Parasti pret mani neviens pieaugušais tā neizdodas. Emancipācijas tieksme ir saistīta arī ar autoritāšu maiņu- pieaugušo nomaina vienaudži. Saskarsmē pusaudzis var sākt vadīties pēc tā , ko saka vienaudžu grupa. Es arī dažreiz piemērojos vienaudžu uzvedības stilam un manierēm. Bet lielākoties tas ir atkarīgs no mana garastāvokļa. Ja es vēlos, tad es tā daru, ja nē, tad nē. Nav tā , ka es vienmēr darītu, to, ko citi , lai tikai nebūtu “izstumtā”.

Noteikti būtu jāmin tāda pārvērtība kā pubertāte. Pusaudžos sākas dzimumnobriešana, kas ne vienmēr ir vienlīdzīga starp pusaudžiem. Tas rada konfliktus. Dažreiz neattīstījies pusaudzis jūtas nepilnvērtīgs, kompleksains un viņš nevar atbrīvoties. Bērni šajā vecumā vairāk sāk interesēties par dzimumdzīvi un ar to saistītām lietām. Pusaudzis sāk pievērst uzmanību savam ārējam izskatam, kas kļūst par dažādu pārdzīvojumu cēloni. Man vislielākās problēmas sagādā drēbes. Par laimi , mani neapmeklē tāda pusaudžu problēma kā pūtītes.

Jebkuram pusaudzim ir vajadzīgs draugs, lai tas varētu uzklausīt pusaudzi un dot arī padomus, ja vajadzīgs. Bieži vien pusaudzis tiecās pēc draudzības ar gados vecākiem, jo tad arī viņš sevi izjūt par vecāku. Par galveno draudzības kritēriju pusaudži uzskata savstarpēju uzticēšanos un sapratni. Es arī piekrītu šiem kritērijiem. Dažreiz man pat nav vajadzīgs cilvēks. Pietiek ar savu mīļoto kaķi vai suni, jo es uzskatu, ka viņi ļoti labi izprot cilvēku.

Visus pusaudžus kaut kas interesē. Vienam tā var būt vijoļspēle, citam- basketbols. Šajā vecuma posmā parādās dominējošās intereses, kuras ir virzītas uz nākamās profesijas izvēli, bet tā var arī nebūt. Man patīk peldēt, es apmeklēju baseinu, man patīk lasīt grāmatas, es tās lasu, man patīk mūzika, esmu beigusi mūzikas skolu, tagad- dziedu korī. Šie visi ir tikai vaļasprieki. Mani interesē pavisam citāda veida lietas, kurām tiešām varētu būt saistība ar manu nākamo profesiju.

Šīs ārpusskolas nodarbes var būt arī kā pašapliecināšanās izpausmes. Visā pusaudžu vecuma laikā viņiem pieaug nozīmīguma apziņa. Ja bērnam šajā vecumā neveicas vienā vietā, viņš cenšas atrast sev citu jomu, lai kompensētu neveiksmes un rastu iespēju pašapliecināties. Es, piemēram, arī labprātīgāk kontaktējos ar cilvēkiem, kuri mani labi novērtē.

 Vecāku un pusaudžu attiecības ir ļoti sarežģītas. Īstenībā, pie visām pusaudžu rakstura sliktajām iezīmēm ir vainīgi vecāki, kas ir ieviesuši kļūdu bērna iepriekšējā audzināšanā. Ja vecāki neprot sadzīvot ar savu pusaudzi , tad tam bieži vien ir nelabas sekas. Viena no lietām, kas varētu vērst visu par labu irtā, ka vecākiem ir jāliek just. Ka viņiem pusaudzis nav vienaldzīgs. Viņiem ir jāinteresējas un jāseko līdzi pusaudžu interesēm. Man ar mammu ir labas attiecības, ar viņu var par visu parunāt, bet dažkārt viņai ,piemēram, televizors ir svarīgāks par palīdzēšanu man Tas, patiesībā , no vienas puses ir labi, jo tas manī ieaudzina patstāvību, kaut arī pirmajā brīdī nedaudz "grauž" sirdi.

 Pusaudžiem ir vajadzīga savu vienaudžu sabiedrība. Vecāki bieži vien liek šķēršļus šai draudzībai, un tam, savukārt ir negatīvas sekas. Pirmkārt, pusaudzis pakļaujoties vecāku liegumam, norobežojas no vienaudžiem- tātad viņiem nav iespējams apgūt kolektīvisma skolu, kad šīs tendences ir visvairāk izteiktas. Situācija rada vispiemērotākos apstākļus egocentrisma un individuālisma attīstībai pusaudža personībā. Mana mamma nav radījusi šādus apstākļus. Viņa man atļauj tikties ar cilvēkiem, kuri viņai pašai varbūt nevisai patīk, jo viņa mani pietiekoši labi pazīst, lai zinātu, ka man var uzticēties un ka es neietekmēšos no šiem "sliktajiem".

 Pusaudzis savas zināšanas sāk meklēt pats, nepieņem visu "kā ir", bet jautā "kāpēc", viņam attīstās vispārīgās intelektuālās spējas, viņš cenšas gūt novērtējumu, apliecināt savus sasniegumus, cenšas diskutēt, salīdzināt viedokļus u.t.t.

 Skolā pusaudži parasti vēlas , lai skolotāji izturētos pret viņiem "kā līdzīgs pret līdzīgu", neskatītos uz skolēniem "no augšas". Pusaudžiem nepatīk, ka skolotāji runā bez emocijām, neļauj izteikties, apvaino, runā skarbā tonī, nekad neatzīst savas kļūdas, nesaprot savus skolēnus. Mūsu skolā ir daži skolotāji, kas tieši tā arī izturas. Lielākoties, tie ir vecāka gada gājuma skolotāji. Man liekas, ka tas ir tāpēc, ka viņu mācīšanas metodes bija atbilstošas agrākiem laikiem, bet ne mūsdienu skolēniem, jo cilvēki, izglītība un zināšanas attīstās, bet šie skolotāji nav gājuši līdzi laikam. Skolā ir arī daudz iemeslu stresa situāciju izveidošanai, piemēram,vecāki grib, lai bērns mācās labāk, klasesbiedri apsmej, nav draugu, ir liela slodze, skolotāji nenovērtē vai pārvērtē. Man dažreiz arī uznāk “drūmie”, un tas ir saistīts galvenokārt ab skolu.

 Pusaudžu vecuma ir vissarežģītākais cilvēka attīstības posms!