Nāve mana mīļā nāve

     

                                 

S A T U R S

1.    Ievads.

2.    Nāves jedziens.

3.    Pašnāvība.

4.    Nāvessods.

5.    Eitanāzijas problēma .

6.    Nobeigums.

7.    Izmantotā literatūra.

                                  

I E V A D S

Savu darbu es gribētu iesākt ar eseju, kuru esmu uzrakstījusi jau sen. Tas ir mans priekšstats par nāvi.

   

…Neviens nekad neuzzinās kā Viņa izskatās.Viņa atnāk bez ielūguma un dabūjusi , kas Viņai vajadzīgs, lēnām  un klusu aiziet projām. Viņa ir varena, Viņa ir ļauna, Viņa nepakļaujas nevienam.Viņas uzvedībai nav paskaidrojuma, Viņu nevar apturēt , Viņu nevar paredzēt.Viņa atnāk un iznīcina visu dzīvo,   paņemot  tevi sev līdz.

     Kad pagātnes ēnas dejo ap tev, uz Viņas sejas rotājas  viltīgs smaids, jo par vēl vienu dvēseli ir kļuvis vairāk. Ar dvēseli, kas ir melna kā nakts, kas dzīvē nepazina mīlestību un žēlumu, un tātad neuzzinās to arī nekad.  Viņa rada sev līdzīgus un  neattīrot mūsu dvēseles no savas ietekmes, atgrieza tās atpakaļ mūsu pasaulē. Kas aizgāja, tas atgriezās, viss atgriežas …

      Viņa davina mums  mieru un bezrūpību,  tās lietas, kuras dzīvojot, mēs nekad neizzināsim pilnā mērā.Tur, uz kurieni  mēs aizejam , valda  klusums, jo Viņa nemīl  rosību un troksni, Viņa vienkārši    neapjēdz tās vajadzību. Viņai nevar būt neka kopīga ar mīlēstību, prieku, labsirdību. Viņa negrib, lai tas viss mums piederētu, tāpēc arī paņem mūs tieši tādos brīžos, kad liekas, ka dzīve ir tikko sākusies…

        Viņa pielavās no aizmugures un uzliek savu kaulaino roku  uz tava  pleca. Viņa klusē…bet tu jau visu esi sapratis . Ir pienācis tavs laiks, viss, beigas…

Tāda  ir mana attieksme pret nāvi. Savā darbā es gribētu dziļāk iepazīties ar  nāves jēdzienu, jēgu. Es aplūkošu eitanāziju, nāvessoda un pašnāvības problēmas, cēloņus un varbūt atklāšu gan sev, gan citiem šo tēmu no jaunas puses.

Katra dzīvā būtne neizbēgami nes sevī savas iznīcības iespējamību un nepieciešamību. Katras dzīvības sākumā jau dzīmšanās brīdī ir ieliktas tās beigas.

2.

Nāve – ir dzīvas būtnes dzīves beigas.¹ Es, savukārt, dotu nāvei tādu defenīciju: N. – ir jebkura cilvēka dzīves sastāvdaļa, ar kuru viņš ir saistīts visu savu mūžu. Cilvēks nezina, kad viņš mirs, bet kad viņa stunda ir klāt, viņš to jūt. Manuprāt, vieglāk dzīvot nedomājot par to, kas ar tevi notiks pēc nedēļas, nezinot vai tu vēl būsi dzīvs vai nē, jo tad dzīve pārvertīsies par eksistēšanu. Tavas domas tiks vērstītas uz to, lai pēc iespējas labāk un auglīgāk nodzīvot tev atlikušas dienas. Bieživien cilvēki, kas zina cik viņi vēl staigās pa šo zemi pievēršas Dievam, uzskatot, ka viņš var vai nu uzdāvināt viņiem kaut vēl vienu dienu, vai nu lūdz piedošanu par saviem grēķiem, jo tic, ka eksistē elle un paradīze.

Senajos laikos cilvēki ticēja nemirstībai, pāriešanai uz citu pasauli – mirušo pasauli. Par piemēru var būt Senā Ēģipte. Ēģiptieši uzskatīja, ka īstēna un mūžīga dzīve ir iespējama tikai aizkapa valstībā. Viņi cēla piramīdas, kapenes, veselas mīrušo pilsētas, jeb nekropoles. Mirušie tika mumificēti, cenšoties saglabāt ar to mirušas miesas atliekas, īpašu uzmanību pievēršot sirdij, jo uzskatīja to par saprata centru. Arī visas darglietas, kas piederēja nelaiķim tika aprākti kopā ar viņu, lai “citā” pasaulē viņš nebūtu nabāgs un viņam nepienāktu būt par vērgu.

Līdz ar cilvēka individualitātes attīstību, personības veidošanos, pārdomas par nāvi kļūst izteikti ētiskās, citādi sakot, tās kļūst filozofiskas. Cilvēki sāk apzināt nāves jēgu, kas, manuprāt, ir saistīta ar cita cilvēka piedzimšanu. Viens mirs, otrais piedzims, tas ir dabas noteikumi. Nāve ir bezjēdzīga tikai ja cilvēks nav izpildījis iecērēto, ja viņa dzīve bija tukša, veltīga, nepiepildīta.²

1 – “Словарь по этике”, под ред. И.С. Кона, М., 1981 г.

2 – “Ētika” S. Lasmane, A. Milts, A. Rubenis, R.,1993.g.

Pasaulē eksistē memento mori princips, kas piedavāja vienmēr rīkoties tā, lai katrs darbs, katrs solis, katra rīcība, ko izdara cilvēks ir pedējais, kas viņam vispār ir paredzēts dzīvē. Šis princips, kas tika noformulēts stocisma filozofijā, pēc būtības ir vērsts domām nevis par nāvi, bet par dzīves ierobežotību. Ar vienkāršiem vārdiem sakot, šis te princips mudina iemācīties mīlēt un vērtēt dzīves katru brīdi tieši tad, kad to izdzīvojat, nevis tad, kad ir situsi jūsu stunda.

Lūcijs Seneka Savās vēstulēs raksta par to, ka ir jāmācas nomirt, proti: «… ir ilgi jāmācas, kad pienak neizbegama stunda,  aiziet ar mierīgu sirdi.»¹  Tātad, no tā izriet, ka mums ir jādzīvo lai iemācītos nomirt? Vai tas neskan nedaudz absūrdi un neloģiski? Katrs normāls, racionāls cilvēks, kas bauda dzīvi nevienu mīrkli nedoma par nāvi kā par kaut ko reālu, vai par to, ka kadreiz arī viņš pametis šo rosīgu pasauli. Cilvēks līdz pedējam brīdim pretojas nāvei un cenšas elpot ar pilnu kruti. Tīri teoretiski cilvēki samierīnajas ar nāvi, jo apjēdz, ka no tā nevar izvairīties, bet dvēsele kā nemirstīga būtne nekad nepieņems nāvi.

3.

Uzreiz paradās glūži loģisks jautājums: «Ka tad būt ar pašnāvniekiem? Ja viņi grib satikt nāvi vai tas nozime, ka viņiem nav dvēseles?»

Manuprāt, tie ir cilvēki, kas ir pazaudējuši savas dzīves jēgas pavedienu. Viņiem nav šķēršļus starp dzīvi un nāvi, viss ir vienlīdzīgs, eksistēšanas sfēra ir izkrāsota vienā krāsā, pārsvarā pelēkā. Līst lietus, spīd saule, puš vējš, kāds smaida, kāds rauda…viss ir vienaldzīgs, bezjēdzīgs, bezcērīgs, nevajadzīgs.

Runājot par pašnāvību no «zinātniskā» viedokļa, tad šajā gadijumā saduras divi principi: darbības svētums un personības autonomija. Daudziem cilvēkiem autonomijas princips ir tā attīstījies, ka tie vispār nevar iedomāties pašnāvību kā morālu problēmu.

1 – Lūcijs Annējs Seneks, «Vēstules Lucījam par ētiku», R., 1996.g.

Konsekvencionālisms norāda, ka šķirties par pašnāvību ir morāli slikti tad, ja tas ir darīts ar nodomu sodīt citus cilvēkus vai atriebties tiem, vai arī izvairīties no sociāliem pienākumiem. Šie argumenti vēršas neviss pret pašnāvības aktu  vai tās līdzekļiem, bet pret mērķi. Īpaši slikti , ja sabiedrības locēkli ir cits no cita atkarīgi vai arī ja persona ir neaizvietojama. Taču tāds arguments nav efektīvs cilvēkam, kas cieš no fiziskām sāpēm vai arī pilnīgi atkarīgs no cita. Nevinam nav pienākuma uzticēties citam pilnīgi un akceptēt visas iespējamās ciešanas. Konsekvencionālisms  var iet arī citā virzienā, proti, norādīt uz pašnāvību kā aktu, kas dod atvieglojumu citiem.

       Deontoliģija akcentē pašnāvības nodomus. Centrā tiek izvirzīta cilvēka dzīvības rekspektēšana, taču pašnāvība  nav izcēlusies no tā, ka kāds ir izrādījis nepietiekamu godbijību pret dzīvību. Tas , kas nonāvē sevi , nonāvē personu, kura vienīgā dod tai iespēju būt tikumiskai.

      Pašnāvība lielākoties ir iracionāla. Tas, kas sevi nonāvē, darbojas – celeris paribus – vēl iracionālāk neka tas , kas sevi apdraud vai sakropļo. Tikai romantiķi vai filozofi pesimisti pakļaujas vispārīgajam dzīves apnikumam.

      Principā, lielakoties es piekrītu domai par pašnāvniekiem-romantiķiem, jo uzskatu ,ka cilvēki, kas ir spējīgi vai kas kaut vienu reizi ir nopietni domājuši par suicīdu, nestāv ar abām kājām uz zemes. Viņi dzīvo citā pasaulē, kuru paši ir izdomājuši un tur nav vietas nevienam citam . Kāda studente savā darbā apgalvo, ka pašnāvību var izdarīt tikai vājš cilvēks, ka cilvēkam ir jānodzīvo tas laiks, kuru viņam  ir atvēlējis Dievs, neraugoties ne uz ko, galvenais ir noeksistēt! Man ir gluži cits viedoklis, manuprāt, tie cilvēki nav vāji, tik stipri un drosmīgi vēl ir jāmeklē. Tas nav viegli – apzināti atņemt sev dzīvību. Kad tavs prāts ir skaids , kad tu pilnā mērā apjēdzi nāves sekas, tuvu cilvēku sāpes, rādinieku asaras…un tājā pašā laikā zini, ka  ja paliksi starp dzīvājiem būs sliktāk, beziedzīgak, smagāk…Kas attiecas uz Dieva atvēlēto laiku, man šķiet, ka neviens nezin cik viņam paredzēts dzīvot. Var būt tiem, kas paši sevi nogālinā, jau pienācis laiks mirst. Bet mēs to nekad neuzzināsim…

4.

Nāvessods ir viens jautājums, kas interesē vairākus cilvēkus. Ar nāvessodu saistītas ir divas galvenās teorijas - utilitārisms un retributīvisms.

   

 Utilitārisma attaisnojums skan : nāvessods ir briesmīgs sods, tas ir visatbaidošākais sods . Tā ir augsta cena , taču vērsta pret vairākkārtējām slepkavībām un briesmām tās atkārtot. Šis sods ir nepieciešamais un mazākais ļaunums.

     Retributīvisma attaisnojums ir vienkāršs un pamatots: par smagākajiem noziegumiem – smagāko sodu. Ja vairākkārtēja slepkavība ir smagākais noziegums, tad ir jāizmanto nāvessods.

     Aktuāla un diskutējama problēma mūsdienās ir jautājums par nāvessodu un tā nepieciešamību , lietderību, taisnīgumu.

    Albērts Kamī , franču domātājs, asi iebilst pret nāvessodiem, jo uzskata, ka tiesa, kura atzīst to nepieciešamību , kļūst ne mazāk šausmīga par pašu izdarīto noziegumu. Jauna slepkavība neatceļ izdarīto sabiedrības apvainojumu.

     Nāvessods, pēc rakstnieka domām, ir ne vien bezjēdzīgs ,tas ir pats kaitīgs.¹ Parasti tā piekritēji aizbildinās ar domu par soda pamācošo raksturu. Viņi uzskata , ka ar tāda soda veida piemerošanu tiks iebiedēti parēji kas vēlētos noslepkavot. Sabiedrība draud potenciālajām slēpkavām ar nāvessodu, lai tie atturētos no nozieguma. Principā, tas var būt laba ideja, bet tā vāji darbojas, jo slēpkavas, joprojām, eksistē pat tājās valstīs nāvessods nav atsaukts. Kapēc? Nav atbildes un nekad arī nebūs.

      Agstākais soda mērs nav vienkārši nāve. Pēc būtības tas tikpat maz līdzīgs  dzīvības atņemšanai kā koncentrācijas nometne – cietumam. Nāvessods ir pats pārdomātākais no visām slēpkavībām, ar to saistītas ir arī noziedznieka morāli garīgas mokas. «Nāves gaidas parasti iznīcina cilvēku jau ilgi pirms nāvessoda. Viņu nonāvē divreiz, turklāt pirmo reizi šausmīgāk neka otro.»²

1-   A.Rubenis «Ētika XX gadsimtā», 1996.g., 219.lpp.

2-   Tur pat. 220.lpp.

Tas, protams, ir ļoti huminiski, bet kā būt ar tā saucamiem «otmorozkiem» ? Viņi nemaz nežēlo par to, ko  ir izdarījuši .Ko darīt ar tādiem? Ieslodzīt cietumā ? Lai pēc dažiem gadiem viņi tiktu amnistijā vai  labas uzvedības dēļ tiktu atbrīvoti ? Pie tā vēl ir jāstrādā nevienu gadu, un likumdevējam ir jāapskatās lieta visos aspektos. Es negribu teikt, ka esmu pilnīgi par nāvessodu piemērošanu, taču aizliegt to nav pareizi. Viss ir atkarīgs no konkretās situācijas un lietas.

5. 

Eitanāzija.

    Medicīnas ētikā  pastāv jautājums par eitanāziju, kas nozīmē patīkamu un vieglu nāvi.¹ Eitanāzijas vēsture ir samērā īsa. Medicīniskajā terminoloģijā ienāk tikai 17.gadsimtā. Iepriekšējos gadsimtos cilvēka ciešanas tika traktētas galvenokārt reliģiskā plāksnē, kā dabiskas un nepieciešamas cilvēkam kā Dieva radībai. Ciešanas ir tās , kas māca cilvēkam kā morālai būtnei  žēlsirdību, prasmi just līdzi citu ciešanam. Angļu filozofs Frensiss Bekons bija viens no pirmājiem, kas ieminējas par to, ka ārsta uzdevums ir ne tikai mazināt mirēja ciešanas, bet arī atvieglot viņa aiziešanu. Ja ārsts nevar palīdzēt dzīvot, tad viņam ir vismaz jāpalīdz iespējami vieglāk aiziet no dzīves. Diskusijas par eitanāzijas praksi ir jau 19.gadsimtā medicīniskās domas iezīme. Diskusijas starp eitanāzijas atbalstītājiem un pretiniekiem nepārtraucas ne uz mirkli. Abām pusēm ir diezgān pārliecinoša argumentācija.

       No 1980.gada Vatikāna deklarācijas izriet, ka nekas un neviens nevar atļaut nogalināt nevainīgu cilvēku, neatkarīgi no tā vai viņš ir neizārstējami kaitēts vai arī mirstošs. Neraugoties uz to , XX gadsimta beigās ar eitanāziju pamatos saprot «nāvi bez sāpēm». Ja eitanāziju saprot netikai vienkārši kā pieņemamu nāvi, tad to var interpretēt kā nāvi , kas ir labāk kāda cilvēka praktiskās vai iespējamās dzīves ietvāros.

1. Lielā enciklopēdijas vārdnīca. 1998.g.   

`Eitanāzijai ir divas raksturīgākās formas : aktīvā un pasīvā. Aktīvā eitanāzija ir apzināta nonāvēšana pēc pacienta vai viņa tuvinieku pieprasījuma. Pasīvā aitanāzija pēc būtības ir atteikšanas no zīņas par pacienta dzīvību. Morālā ziņā starp aktīvo un pasīvo eitanāziju nav būtīskas atšķirības , jo žēlsirdīga nogalināšana ir arī atļauja nomirt. Lai izvairītos no ļaunprātības  eitanāzijas līgumam ir jābūt juridiski precīzi noformētam. Pacientam ir jābūt tādā garīgajā stāvoklī, kuru var apzīmēt par «pilnīgu garīgu un emocionālu kompetenci», ir nepieciešams rakstisks pacienta lūgums, divi liecinieki, ārstu konsīlija slēdziens. No vērtību viedokļa raugoties, apsolūta vērtība ir netikai dzīvībai , bet arī dzīves kvalitātei, kuru medicīna arvien vairāk tiecas respektēt. Nedziedināmam pacientam ir tiesības uz eitanāziju, ārstam ir tiesības to praktizēt vai arī atteikties no šādas prakses.

       Es piekritu domai , ka ja cilvēks ir smagi un neizārstējami slims un lūdz viņu  nonāvēt , tad to ir jāizdara , jo tas taču ir mirstoša pēdējais lūgums, ko vienmēr ir jāizpilda.          

    

Nobeigums .

Mani secinājumi ir sekojoši:

1.    Dzīvība un dzūves griba ir stiprākā par nāvi.

2.    Pašnāvība ir grēks, bet katram ir pašam jālēmj  savs liktenis.

3.    Nāvessods ir vajadzīgs, taču Latvija ir atteikusies no tā, lai iekļautu ES. Cerēsim, ka tas nāks par labu mūsu valstij.

4.    Eitanāzijas problēma pastāvēja un vēl ilgi pastāvēs, jo tas tiešām ir diskutējams jautājums un pienakt pie viena viedokļa ir ļoti grūti.

Taču pats galvenais, kas ienāca manā prātā un sirdī ir doma par dzīves baudumu, par to, ka vajag elpot ar pilnu kruti un dzīvot, priecājoties katrai dienai. Esmu pārliecināta, ka tās kļūs par manu devīzi!

Izmantotā literatūra.

1.    «Словарь по этике»

2.    S.Lasmanis, A. Milts, A. Rubenis “Ētika”

3.    Lūcijs Annējs Seneka “Vēstules Lucīlijam par ētiku”

4.    A.Rubenis “Ētika XX gadsimtā”

5.    Lielā enciklopēdijas vārdnīca.