pirmdiena, 2012. gada 19. marts

Saskarsme






IEVADS.

Dzīvojot cilvēku sabiedrībā, cilvēkam vienmēr nākas kontaktēties ar citiem cilvēkiem ar dažādu zīmju un citu paņēmienu palīdzību. Jebkuru mijiedarbību starp cilvēkiem sauc par saskarsmi. Saskarsme ir ietverta jebkurā cilvēcisko kontaktu veidā, tās varā ir regulēt un mainīt katra atsevišķa indivīda psiholoģisko attīstību un uzvedību jebkurā dzīves situācijā.
Saskarsme ir viens no galvenajiem personībai pieejamajiem izziņas paņēmieniem, jo katra personība tikai ar saskarsmes palīdzību, atdarinot citus saskarsmes locekļus, iemācās saprast sabiedrību un līdz ar to arī sevi.
Saskarsme- tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera uzvedību, emocijas, aktivitātes pakāpi un darbību.
Cilvēks saskarsmē tiek iesaistīts līdz ar pirmo elpas vilcienu- atrodoties līdzās mātei. Saskarsme turpinās ģimenē, skolā- studiju laikā un profesionālajās gaitās. Cilvēks visu savu dzīvi pavada saskarsmē, jo pēc dabas viņš ir radīts, kā sabiedriska un sociāla būtne. Jau no pašiem senākajiem laikiem, par kuriem informāciju mums sniedz vēsture, cilvēki ir dzīvojuši lielākās vai mazākās grupās, kaut gan sākumā tam par pamatu ir bijuši tieši izdzīvošanas kritēriji. Taču es domāju, ka Dievs, radīdams cilvēku, jau viņu ir veidojis tādu- sabiedrisku būtni.
Cilvēki parasti izmanto divējādus saskarsmes līdzekļus:
§    verbālos- vārdi, frāzes, literārā un tehniskā valoda; šo saskarsmi sauc par verbālo saskarsmi; un
§    neverbālos- žesti, pozas, mīmika, pantomīmika, balss tonalitāte un diapazons, runas temps, dažādu ķermeņa daļu motorika, vizuālais kontakts, telpas un laika organizācija saskarsmes procesā; un šo saskarsmi sauc par neverbālo saskarsmi.
Gan verbālajai, gan arī neverbālajai saskarsmei ir ļoti svarīga loma cilvēku mijiedarbības procesā. Bet es uzskatu, ka ļoti svarīgi ir mācēt saprast tieši cilvēku neverbālo mijiedarbību, jo verbālajā saskarsmē ļoti bieži tiek daudz kas slēpts, noklusēts, vai arī netiek izteiktas cilvēka patiesās domas, kuras, labi izprotot cilvēka neverbālo izturēšanos, ir iespējams atšifrēt un uzzināt, ko cilvēks jūt, domā patiesībā. Tāpēc esmu izvēlējusies sīkāk aprakstīt tieši šo saskarsmes veidu, uzzināt, kas ir izpētīts šajā jomā un kādi secinājumi ir izdarīti.
















Neverbālās saskarsmes vispārīgs raksturojums.

Saskarsmes procesā cilvēks piedalās ar visu, kas viņam ir: ar savu personību (domām, vēlmēm, jūtām) un ar savu ķermeni, balss aparātu. Ir pierādīts, ka verbāli partnerim tiek nodota mazākā informācijas daļa, daudz lielāka informācijas daļa (līdz 60- 80%) tiek noraidīta ar visdažādāko neverbālās komunikācijas zīmju palīdzību.
Neverbālā saskarsme tiek uzskatīta par nozīmīgākās informācijas "nesēju", jo cilvēks tikpat kā nespēj kontrolēt neverbālās saskarsmes norisi pretēji verbālajai saskarsmei, kas attīstās vienlaikus ar apzināto psihi; bet ikdienas dzīvē mēs par maz pievēršam tai uzmanību, uzskatot, ka ar vārdu var translēt visu. Ar vārdu var izsmeļoši nodot faktus, bet ne vienmēr iespējams izteikt jūtas. Neverbālā saskarsme ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tajā ir daudz mazāk apziņas radītu, mākslīgu, nepatiesu, stereotipisku elementu. Daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai pozu. Neverbālā saskarsme ir mūsu patiesās būtības izpausme.
Tāpēc, lai pēc iespējas labāk saprastu saskarsmē ietverto informāciju, saprastu partneri, viņa patiesos nolūkus un emocijas, ja paši vēlamies būt pareizi saprasti, vērīgi jāseko kā savām, tā partnera neverbālās saskarsmes izpausmēm un tās saistībai ar vārdiski pateikto. Sakritība- kongruence- liecina par sarunas biedra patiesumu; nekongruence- izraisa šaubas. Verbālās un neverbālās informācijas nesakritības gadījumā vairāk uzmanības jāpievērš pēdējai, jo neverbālā komunikācija pirmām kārtām pauž sarunas biedra attieksmi pret mums, saskarsmes situāciju un apspriežamo priekšmetu. Neverbālā komunikācija sniedz visai pilnīgu partnera emocionālo raksturojumu.
Neverbālos saskarsmes paņēmienus personības attīstības procesā cilvēks apgūst agrāk nekā verbālos. Mazs bērns, kas vēl neprot runāt, savu vajadzību un emociju izpausmei izmanto mīmiku un pantomīmu, un, no otras puses, mācās uztvert apkārtējo cilvēku emocionālo stāvokli pēc ārējām zīmēm- mīmikas, žestiem, balss intonācijas.
Neverbālās saskarsmes līdzekļi jeb komunikācijas informatīvās sistēmas ir:
§  saskarsmes laika un telpas strukturēšana;
§  vizuālais kontakts;
§  ķermeņa valoda;
§  runas ekspresija;
§  empātija.
Prasme izmantot neverbālos saskarsmes līdzekļus nosaka personības saskarsmes spēju, tās sabiedriskumu.
Katrai no šīm neverbālās komunikācijas sistēmām ir sava valoda: arī neverbālā informācija partnerim tiek sniegta kodētā veidā. Šie kodi ir jāmācās atšifrēt, jo tie piešķir papildus jēgu paziņojumam, kas pateikts verbāli. Visas piecas neverbālās komunikācijas informatīvās sistēmas ļoti bieži darbojas vienlaicīgi, un tāpēc precīzai neverbālās komunikācijas izpratnei nepietiek ar viena koda atšifrēšanu, bet jāņem vērā visdažādāko kodu kombinācijas konkrētajā saskarsmes brīdī. Tikai šo kodu kombinācija dod mums pilnīgu informāciju, tikai tās kontekstā precīzāk izprotama katra atsevišķa koda nozīme.

Tiek uzskatīts, ka sarunā neverbālās komunikācijas līdzekļi:
§  akcentē kādu verbālās informācijas daļu;
§  apsteidz to ziņu, kas tiks pateikta vārdiski;
§  izteic nozīmi, kas pretēja tam, kas pateikts vārdiem;
§  aizpilda vai izskaidro pauzes, norāda uz vēlēšanos turpināt sarunu, vārda meklējumiem utt.;
§  saglabā kontaktu starp partneriem un regulē runas plūsmu;
§  aizstāj atsevišķu vārdu vai frāzi;
§  ar nokavēšanos dublē vārdiskā izteikuma saturu;
§  papildina vārdiski pateikto.



Saskarsmes laika un telpas strukturēšana.

Saskarsmes telpas strukturēšana (uzvedības organizēšana, ņemot vērā konkrētās telpas īpatnības) ir ļoti svarīga saskarsmē ar cilvēkiem, kas īpaši jūtīgi uztver savas personības privātās telpas robežu pārkāpšanu. Starppersonu telpiskā distance bieži vien spilgti raksturo partneru savstarpējās attiecības.
Pareizi izvēlēts partneru izvietojums un attālums nodrošina saskarsmes efektivitāti. Turpretī nepareizi ieturēta distance bieži vien var novest pie saskarsmes izbeigšanās. Piemēram, pārāk liels saskarsmes attālums dažkārt aizskar cilvēka patmīlību un cieņu, turpretī pārāk tuvināta distance var radīt iespaidu par agresīva uzbrukuma draudiem.
Cilvēku savstarpējā telpiskā distance var būt ļoti dažāda, jo tā ir atkarīga no saskarsmes partneru vecuma, dzimuma, sociālā statusa, nacionālajām tradīcijām, personības psiholoģiskajām īpašībām, emocionālās tuvības u.c..
Piemēram, pilsētniekiem un pārapdzīvoto zemju iedzīvotājiem, teiksim, japāņiem, tā ir mazāka, lauciniekiem- parasti lielāka.
Saskarsmē būtu jāņem vērā arī cilvēka augums. Maza auguma vīrieši jūt diskomfortu, tuvu kontaktējoties ar gara auguma vīriešiem un vēl jo vairāk- ar gara auguma sievietēm. Gara auguma sievietes jūtas neērti, tuvā distancē kontaktējoties ar maza auguma vīriešiem un sievietēm. Cilvēki apzinās, ka no malas šāds pāris izskatās visai amizanti, ka partnera augums izceļ viņa paša auguma neatbilstību sabiedrībā izplatītajam ideālam, un tāpēc īsa auguma vīrieši un slaidi noaugušas sievietes dod priekšroku lielākai personīgajai distancei.
Sociālie psihologi nosauc vairākus saskarsmes attālumus, ko nosaka partneru "personīgā telpa", attiecību tips un saskarsmes situācija.
Par personīgo telpu sauc telpu, kas apņem cilvēka ķermeni apmēram izstieptas rokas attālumā. Cilvēkam pārvietojoties, viņam "līdzi dodas" arī viņa personīgā telpa. Parasti cilvēki nesevišķi mīl svešinieku ielaušanos savā personīgajā telpā, daži ir ļoti jūtīgi pret šīs telpas robežu pārkāpšanu, citi- iecietīgāki.
ASV zinātnieku veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka iespējams izšķirt četrus starppersonu distances apgabalus:
§  publiskais saskarsmes apgabals- 3,7m un vairāk; šajā attālumā var apmainīties tikai ar dažiem vārdiem vai vispār atturēties no saskarsmes. Šo distanci var novērot publiskās vietās- koncertos, teātrī, lekcijās;
§  sociālās saskarsmes apgabals- 1,2- 3,7m; pieņemams neformālām un lietišķām attiecībām, turklāt augšējā robeža atbilst formālām attiecībām. Šajā attālumā cilvēki kontaktējas kā noteiktu sociālo grupu pārstāvji, piemēram, priekšnieks un padotais, ierēdnis un klients, namīpašnieks un īrnieks. Šajos kontaktos galvenais nav cilvēku personības individualitāte, bet gan funkcijas, kuras cilvēks izpilda, lomas, kuras spēlē;
§  personiskās saskarsmes apgabals- 0,5- 1,2m; raksturīgs draugu sarunai; šajā attālumā parasti kontaktējas arī darba kolēģi, radi, paziņas;
§  intīmās saskarsmes apgabals- līdz 0,5m; šajā distancē kontakti noris starp cilvēkiem, kurus vieno ciešas emocionālās saites, tie ir kontakti starp vecākiem un bērniem, starp laulātajiem, starp ļoti tuviem draugiem. Ļoti svarīgi ir ievērot tieši šo distanci, jo pārkāpjot šo attālumu, var izraisīt cilvēkā negatīvas emocijas. Parasti kādas personas ienākšanu mūsu intīmajā zonā nosaka viens no diviem iespējamajiem iemesliem: pirmais- ienācējs ir tuvs radinieks vai draugs vai arī viņam vai viņai ir seksuāli nolūki; otrais- ienācējs ir naidīgi noskaņots un var uzbrukt. Ir iespējams iecietīgi izturēties pret svešiniekiem, kuri pārvietojas mūsu personīgajā vai sociālajā zonā, bet svešinieka ielaušanās intīmajā saskarsmes apgabalā izraisa fizioloģiskas pārmaiņas mūsu ķermenī- paātrinās sirdsdarbība, asinīs ieplūst adrenalīns, un asinis pieplūst smadzenēm un muskuļiem, fiziski sagatavojot mūs varbūtējai cīņai vai bēgšanai.
Ieiešana pretējā dzimuma pārstāvja intīmajā teritorijā ir paņēmiens, kuru cilvēki lieto, lai izrādītu interesi par šo personu, un kuru parasti sauc par uzmākšanos. Ja šī ielaušanās intīmajā zonā tiek atraidīta, otra persona atkāpjas, lai saglabātu distanci. Ja ieiešana zonā tiek pieņemta, otra persona saglabā savu pozīciju un atļauj ienācējam palikt intīmajā zonā.
Katram cilvēkam ir sava optimālā kontaktu distance, kurā viņš jūtas psiholoģiski komfortabli. Parasti šo distanci var intuitīvi nojaust, taču ir jābūt vērīgiem: partnera solis atpakaļ liecina, ka esam piegājuši par tuvu.
Saskarsmes telpas strukturēšana ietver sevī arī noteikta saskarsmes partneru savstarpējā uztveres leņķa un orientācijas izvēli; arī tas atstāj uz kontaktu norisi nozīmīgu iespaidu. Saskarsmē partneri var atrasties gan ar sejām, gan ar sāniem, gan ar mugurām viens pret otru. Savstarpējo orientāciju nosaka sarunas saturs, par saskarsmes atribūtu visbiežāk izmanto galdu. Šeit izšķir četras pozīcijas:
§  stūra pozīcija- šo pozīciju parasti ieņem cilvēki, kuri risina draudzīgu ikdienas sarunu. Tā atļauj neierobežotu acu kontaktu un sniedz iespējas lietot neskaitāmus žestus un vērot otra cilvēka žestus. Galda stūris veido daļēju barjeru gadījumam, ja viena no personām sāktu justies apdraudēta, un šī pozīcija teritoriāli nesadala galda virsmu;
§  sadarbības pozīcija (abi saskarsmes partneri sēž vienā pusē galdam); ja divi cilvēki ir vienādi orientēti, tas ir, ja viņi domā līdzīgi vai kopā strādā pie kāda uzdevuma, parasti tiek izvēlēta šī pozīcija. Šī ir viena no stratēģiski izdevīgākajām pozīcijām, lai izteiktu kādu priekšlikumu un tas tiktu pieņemts;
§  konkurences un aizsardzības pozīcija; sēdēšana ar kādu personu galda pretējās pusēs var radīt konkurējošu vai aizsardzības atmosfēru un novest pie tā, ka katra puse ieņem nepiekāpīgu sava viedokļa aizstāvības pozīciju, jo galds šajā gadījumā kļūst par stingru barjeru starp abām pusēm. Šo pozīciju ieņem vai nu savā starpā konkurējoši cilvēki, vai arī tā tiek ieņemta gadījumā, kad viens no viņiem izsaka pārmetumus otram. Šajā pozīcijā sarunām ir daudz konkrētāks un specifiskāks raksturs nekā jebkurā citā. Ja ir nepieciešams runāt ar cilvēku, viņu iespaidot, izprast viņa viedokli, lai nomierinātu un liktu justies labi, konkurences pozīcija nenovedīs pie šī mērķa. Vienmēr, kad cilvēki sēž tieši pretī viens otram dažādās galda pusēs, viņi neapzināti sadala to divās vienādās teritorijās. Katrs no viņiem apzinās pusi galda kā savu teritoriju un atvaira otra mēģinājumu ielauzties tajā;
§  neatkarīgā pozīcija- to parasti ieņem cilvēki, kas nevēlas savā starpā kontaktēties; tas notiek tādās vietās kā lasītavā, uz parka soliņa vai restorānā. Tas norāda uz intereses trūkumu, un, ja tiek skartas teritorijas robežas, otrs cilvēks šādu rīcību var pat tulkot kā naidīgu.
Ja saskarsme notiek grupā, un ir nepieciešams, lai visi grupas dalībnieki būtu iesaistīti diskusijā, labākais viņu izkārtojums ir aplis vai sasēdināšana ap apaļu galdu, kad katrs redz katru. Apaļš galds rada atbrīvoti neformālu atmosfēru un ir ideāls, lai veicinātu diskusiju starp cilvēkiem, kuriem ir vienāds stāvoklis , jo katrs no sarunas dalībniekiem var pretendēt uz vienādu galda teritoriju. Ja apspriedes dalībnieki pulcējušies ap taisnstūrveida galdu, dominējošo pozīciju visdrīzāk ieņems tas, kas sēž galda galā ar skatu uz durvīm.


Vizuālais kontakts.

Jebkura saskarsme sākas ar paskatīšanos vienam uz otru, tāpēc vizuālais kontakts- acu un plakstiņu kustības, skatienam piešķirtā noskaņa un emocionālās nianses- ir būtisks līdzeklis neverbālajā saskarsmē, jo skatiens, kas vērsts uz saskarsmes partneri, liecina par ieinteresētību un cieņas pilnu attieksmi. Kontakta laikā sarunu biedri gan skatās viens uz otru, gan novērš skatienu utt. Vizuālā kontakta ilgums un koncentrētība nodrošina saskarsmes efektivitāti, aicina uz tās sākumu vai signalizē par nobeigumu. Angļu psihologs M. Argails ir izpētījis, ka vidēji 30-60% saskarsmes laika tiek pavadīts, skatoties viens otram acīs. Vidējais skatiena ilgums ir 1- 7 sekundes. Acīs skatīties ir svarīgi, jo sejas augšdaļa pauž vairāk informācijas nekā lejasdaļa. Ja saskarsmes partneris ir nepatīkams un skatīšanās viņa acīs izraisa nepatīkamas sajūtas vai pat vēlēšanos pārtraukt kontaktu, tad jāskatās uz sarunas biedra pieri, jo tad nevēlēšanās kontaktēties mūsu skatienā nebūs tik viegli pamanāma. Tiek uzskatīts, ka acis var raidīt visatklātākos un precīzākos cilvēku savstarpējās saprašanās signālus, jo tās ir ķermeņa punkts, uz kuru koncentrējas vērotāja skats, turklāt acu zīlītes darbojas neatkarīgi no cilvēka gribas. Attiecīgos apgaismojuma apstākļos acu zīlītes izplešas vai saraujas atkarībā no cilvēka attieksmes un garastāvokļa izmaiņām no pozitīvām uz negatīvām un otrādi. Cilvēkam par kaut ko sajūsminoties, zīlītes var izplesties pat četras reizes lielākas, salīdzinot ar parasto lielumu. Bet otrādi, sadusmota un negatīva attieksme, liek tām sarauties. Ir kāds sens teiciens: "Runājot ar cilvēku, skaties viņam acīs." Tas ir jādara, jo cilvēka acu zīlītes pauž viņa īstās domas. Tāpēc īstu pamatu savstarpējiem sakariem var nodrošināt tikai situācijas, kad cilvēks tiek satikts "aci pret aci".
Vizuālajā kontaktā būtiski ir ievērot mēra izjūtu, jo, piemēram, pārāk ciešu, neatlaidīgu skatienu vai skatienu nevietā visbiežāk uztver kā agresijas izpausmi- kā ielaušanos personīgajā telpā, personīgajos pārdzīvojumos, it īpaši, ja sarunas temats ir nepatīkams un risināms diplomātiski. Šāds skatiens var pat izraisīt sašutumu un tikt uztverts kā naidīguma pazīme- partneris var satraukties un pāriet psiholoģiskajā aizsardzībā, noslēgties vai mānīties. Ir novērots, ka tieši augstāka statusa cilvēki (vadītāji, priekšnieki), dominantas personības, agresīvi noskaņoti indivīdi skatās uz partneri ilgāk un ciešāk nekā visi pārējie. Neatlaidīgu skatienu var uztvert arī kā izaicinājumu (it īpaši, ja tas kombinējas ar sašaurinātām acu zīlītēm), vai arī tas var nozīmēt, ka cilvēks tiešām ļoti labi izturas pret mums. Ar šādu skatienu var simulēt arī dievināšanu. Ir jābūt ļoti labai komunikatīvajai kompetencei, lai varētu atšķirt visus šos variantus.
Nozīmīgs ir ne tikai skatiena ilgums; tikpat svarīga ir tā cilvēka sejas un ķermeņa daļa, uz kuru skatiens tiek vērsts, jo arī tas iespaido sarunas iznākumu. Pēc ķermeņa vietas, uz kuru tiek vērsts skatiens, Alans Pīzs izdala sekojošus skatienu veidus:
§  lietišķais skatiens, kad skats ir vērsts uz iedomātu trijstūri partnera pierē; koncentrējot skatienu uz šo trijstūri, iespējams radīt nopietnu gaisotni un saskarsmes partneri jūt, ka saruna ir nopietna. Ja vien jūsu skatiens nenolaižas zem partnera acu līmeņa, jūs varat saglabāt situācijas vadību;
§  sabiedriskais skatiens "rodas", ja skatiens nolaiţas zem otras personas acu lîmeňa; arî đeit veidojas it kâ iedomâts trijstűris, tikai đî trijstűra robeţas veido jau acis un mute;
§  intīmais skatiens- skatiens tiek vērsts no acīm pār zodu uz leju virzienā uz citām ķermeņa daļām. Atrodoties nelielā attālumā, tā ir trijstūra veida zona starp acīm un krūtīm, bet lielākā attālumā- starp acīm un kājstarpi. Vīrieši un sievietes šo skatienu lieto, lai izrādītu savstarpēju interesi, un tie, kuri arī ir ieinteresēti, atbild šim skatienam;
§  sāniskais skatiens tiek lietots, lai pārraidītu vai nu ieinteresētību, vai naidīgumu. Savienots ar nedaudz paceltām uzacīm vai smaidu, tas liecina par ieinteresētību un bieži tiek lietots, lai piesaistītu pretējā dzimuma interesi. Ja sānisko skatienu pavada uz leju nolaistas vai sarauktas uzacis, vai arī uz leju savilkti mutes kaktiņi, tas norāda uz aizdomīgu, naidīgu vai kritisku attieksmi.
Partnera ķermeņa zonai, uz kuru tiek vērsts skatiens, var būt milzīga ietekme uz jebkura personīgā kontakta iznākumu. Piemēram, priekšnieka un padotā saskarsmē labāk izmantot lietišķo skatienu, lai darbinieks savu priekšnieku uztvertu nopietni. Tas, ko vīrieši sauc par sieviešu aicinošo skatienu, saistīts ar sānisko un intīmo skatienu. Ja vīrietis vai sieviete vēlas radīt iespaidu par savu neaizsniedzamību, attiecīgajai personai vienīgi jāizvairās no intīmā skatiena lietošanas un tā vietā jālieto sabiedriskais skatiens. Ja flirtēšanas laikā tiks lietots lietišķais skatiens, attiecīgais vīrietis vai sieviete tiks uzskatīts par vienaldzīgu un nedraudzīgu.
Starp vizuālā kontakta žestiem vēl izdala "aizvērto acu žestu". Šis žests parasti parādās neapzināti un uzskatāms par attiecīgā cilvēka mēģinājumu izslēgt jūs no sava skatiena robežām, jo jūs viņu nogurdināt vai garlaikojat, vai arī viņam šķiet, ka viņš ir par jums pārāks; šajā situācijā aizvērto acu žests tiek apvienots ar atpakaļ atgāztu galvu, vērojot jūs ar ilgu skatienu, kuru parasti apzīmē kā "skatīšanos uz kādu no augšas". Ja sarunas gaitā partneris izmanto šo žestu, tas nozīmē, ka jūsu pieeja izsauc negatīvu reakciju un jālieto cits paņēmiens, lai notiktu efektīva domu apmaiņa.
Vizuālais kontakts ļauj runātājam sajust klausītāja pozitīvo attieksmi pret teikto vai arī viņa noraidošo, vienaldzīgo attieksmi pret runātāju un saskarsmes procesu pašu. Tas stimulē saskarsmi starp partneriem patīkamu jautājumu apspriešanā. Apspriežot nepatīkamus un sarežģītus jautājumus, partneru atturēšanās no tieša vizuālā kontakta liecina par pieklājības izpausmi, partnera emocionālā stāvokļa izpratni. Kaut gan arī tad, ja cilvēks tīši melo, viņš parasti neskatās partnerī. Sarunu biedrs izvairās skatīties acīs, ja viņš kontrargumentē, apstrīd, noraida mūs vai to, ko mēs sakām.
Svarīga loma ir arī tam, kā partneri skatās viens uz otru. Ilgstošs vizuālais kontakts ir pozitīvi vērtējams intīmu un tuvu attiecību gadījumā. Turklāt ir novērots, ka sievietēm ir nosliece uz ilgāku vizuālo kontaktu nekā vīriešiem.
Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēka skatiena virziens ir saistīts ar domas, izteikuma formulēšanu. Kamēr izteikums "dzimst", cilvēks parasti skatās kaut kur telpā, sānis, kad doma noformulēta- skatiens pievēršas partnerim. Pēc skatiena ir iespējams izdarīt dažus secinājumus par partneri. "Loģiskie" cilvēki, tie, kuriem dominē kreisā smadzeņu puslode, parasti skatās pa labi, "mākslinieciskie" cilvēki ar labās smadzeņu puslodes dominanti- pa kreisi. Cilvēki, kuriem dominē vizuālais informācijas kanāls, domājot pavērš zīlītes uz augšu; tie, kuriem dominē audiālais kanāls, skatienu vērš horizontāli; uz leju skatās tie, kuriem nozīmīgāki ir viņu sajūtu tēli un intuīcija.
Strādājot grupā, ar vizuālā kontakta palīdzību ir iespējams aktīvi regulēt notiekošā tempu, darba spriedzi, pastiprināt savu padoto motivāciju un labāk kontrolēt situāciju kopumā.
Ar vizuālā kontakta palīdzību ir iespējams gan dibināt, gan izbeigt attiecības. Lai izveidotu veiksmīgu saskarsmi, jāizmanto laipns, ieinteresēts skatiens. Vizuālā kontakta prasme ir sava veida māksla, kas jāapgūst.


Ķermeņa valoda.

Ķermeņa valodu veido vairākas lielas informatīvo zīmju grupas- žesti, pozas, mīmika. Ar ķermeņa valodu cilvēks galvenokārt pauž savus emocionālos pārdzīvojumus un patieso emocionālo attieksmi pret kādu notikumu, partneri vai ideju. Par cilvēka emocionālo stāvokli var spriest pēc tā, kā viņš sēž, stāv, žestikulē u.c. Speciāli pētījumi pierādījuši, ka žesti un mīmika saskarsmē var sniegt līdz 40% informācijas. Emocionālās informācijas translāciju sarunu biedram ar žestu, ķermeņa kustību palīdzību sauc par pantomīmu. Pantomīmas izmantošana bagātina saskarsmi.
Žesti- apzinātas vai neapzinātas galvas, rokas un kāju kustības, kas pavada cilvēku saskarsmi. Parasti apziņa visai maz kontrolē cilvēka žestikulāciju.
Visā cilvēka žestu lielajā daudzveidībā var atrast dažus kopīgus to lietošanas principus, tāpēc žestus nosacīti iedala trīs grupās:
§  komunikatīvie žesti aizstāj vārdus- tie ir sasveicināšanās un atvadīšanās, draudu žesti, uzmanību pievēršanas žesti, uzaicinošie, aizliedzošie, apvainojošie, apstiprinošie, noliedzošie, jautājošie, pateicības u.c. žesti, kas sarunu biedram saprotami bez runas pavadījuma, jo tiem ir patstāvīga nozīme.
Komunikatīvie žesti parasti grezno sarunu; tos pareizi lietojot, varam uzsvērt piederību kādai konkrētai cilvēku grupai, radīt psiholoģiskas kopības sajūtu. Neprecīzi lietoti, šie žesti var nostādīt neveiklā situācijā.
Komunikatīvie žesti parasti sakņojas konkrētā kultūrā, tāpēc ar šiem žestiem ir jāuzmanās, jo katrai tautai tas vai cits žests var apzīmēt kaut ko citu, un ir iespējams nokļūt nepatīkamā situācijā. Kaut gan lielākā daļa galveno saprašanās žestu ir vienādi visā pasaulē. Kad cilvēki ir priecīgi, viņi smaida; kad viņi ir bēdīgi vai dusmīgi, viņi sarauc pieri vai drūmi skatās. Galvas mājiens gandrīz visur tiek lietots, lai pateiktu "jā" vai paustu piekrišanu. Galvas šūpošana no vienas puses uz otru, lai pateiktu "nē" vai paustu noliegumu, arī ir universāla. Plecu raustīšana arī ir labs universāla žesta piemērs, tas tiek lietots, lai parādītu, ka cilvēkam nav ne mazākās jēgas vai nojausmas, par ko jūs runājiet.
Starp ţestiem, kuri atđíiras konkrçtâs kultűrâs, var minçt trîs izplatîtâkos rokas ţestus:
·         tradicionālais "okei"- aplītī savienotie īkšķis un rādītājpirksts- gandrīz visur nozīmē: "Viss kārtībā!" Taču Japānā šis pats žests nozīmē naudu, bet Vidusjūras baseina zemēs ar to apzīmē homoseksuālu vīrieti; Francijā tas nozīmē arī "0" vai "nekas";
·         pacelta īkšķa žests- ASV, Lielbritānijā, Austrālijā un Jaunzēlandē šim žestam ir vairākas nozīmes; parasti to lieto ceļotāji ar autostopiem, lai apturētu automašīnu, tas ir arī "OK" signāls. Bet, teiksim, Grieķijā šī žesta pamatnozīme ir stāšanās dzimumattiecībās, tā ka viegli var iedomāties braucēju reakciju uz stopētāju, kas ar šāda žesta palīdzību vēlētos apturēt mašīnu;
·         "V" zīme- populāra Lielbritānijā un Austrālijā; ar šo zīmi apzīmē uzvaru "victory", bet svarīgi ir lai plauksta būtu vērsta uz āru, turpretī uz iekšu vērsta plauksta nozīmē rupji apvainojošu versiju. Daudzās Eiropas zemēs šī zīme nozīmē arī skaitli "divi".
Lai komunikatīvie žesti negatīvi neietekmētu saskarsmi, ir jāatceras, ka šo žestu daudzums sarunā ir stingri jākontrolē- pārāk daudz žestu izraisa negatīvu partnera reakciju, pārāk mazs žestikulācijas diapazons liecina par pasivitāti un intereses trūkumu;
§  tēlaini aprakstošie žesti- tie akcentē verbālo informāciju- pavada runu, bet zaudē jēgu bez runas konteksta. Lietojot šos žestus, ar roku, plaukstu, pirkstu palīdzību tiek attēlota priekšmeta līnija, laukuma forma, matērijas īpašības, kustība, šūpošanās, vibrācijas, var tikt akcentēts runas ritms utt. Aprakstošie žesti ir ļoti uzskatāmi un parasti neizraisa klausītājā nepatiku. Tikai tad, ja šo žestu ir pārāk daudz (parasti tas liecina par runātāja satraukumu) un tie ir pārāk plaši, sagaidāma klausītāju ironiska attieksme. Norādoši pirksti, belzieni pa galdu, sevišķi, ja tie atkārtojas, arī var izraisīt klausītāju negatīvu attieksmi, jo tie asociējas ar autoritārām un pat diktatoriskām personības iezīmēm. Tēlaini aprakstošo žestu mērķis ir iespējami precīzāk aprakstīt partnerim nododamo informāciju;
§  modālie žesti- tādi, kā ciešanas, neziņa, koncentrēšanās, apjukums, riebums, sajūsma utt.- parasti izsaka vērtējumu, attieksmi pret priekšmetiem, cilvēkiem, parādībām. Šie žesti vieglāk ir saprotami kopā ar sejas mīmiku. Modālie žesti bieži vien aizstāj vārdus, un tos lieto pat ar veselu frāžu nozīmi. Tiem parasti ir lokāla vai nacionāla nozīme: pēc tiem iespējams noteikt vai apliecināt, ka cilvēks ir piederīgs pie kādas konkrētas, lokālas grupas vai nācijas. Daži biežāk sastopamie modālie žesti kopā ar mīmiku:
·                    rokās atspiesta galva un apmulsums sejā- šaubas un pārdomas;
·                    sagumis augums un bēdīga vai vienaldzīga sejas izteiksme- depresīvs noskaņojums;
·                    straujš rokas vēziens uz leju un asa negatīvu emociju izpausme sejā- vilšanās;
·                    izstiepts rādītājpirksts un vidējais pirksts V veida formā un prieks sejā- uzvara;
·                    roku saberzēšana un priecīga, apņēmīga sejas izteiksme- apmierinājums.
Tāpat kā runā ir vārdi- "parazīti" ("tā sakot", "tātad", "nu" u.c.) arī pantomīmā ir žesti- "nezāles" jeb lieko, nevajadzīgo žestu grupa. Tie ir: roku lauzīšana, berzēšana, nagu graušana, apģērba plucināšana, pakauša kasīšana, bezgalīga matu pieglaušana u.c.. Parasti nevajadzīgie žesti nav apzināti un nav domāti svešai acij. Ar šo žestu palīdzību cilvēks cenšas pielāgoties viņu satraucošai situācijai, atbrīvoties no iekšējās spriedzes. Šie žesti parāda, ka cilvēks nejūtas komfortabli vai nervozē. Ja to ir pārāk daudz, tie parasti kaitina saskarsmes partneri, radot nepārliecinošu un pārsvarā negatīvu iespaidu par cilvēku, kā arī rada nervozitāti.
Tā kā žestus "nezāles" tikpat kā nekontrolē apziņa, tie vispatiesāk izsaka partnera attieksmi gan pret mums, gan saskarsmes situāciju, gan apspriežamo jautājumu. Par noraidošo attieksmi un negatīvām partnera emocijām liecina viņa roku kustības sejas centra virzienā, kā arī "puteklīšu nolasīšana". Ja uz galda, pie kura sēžam, atrodas dažādi priekšmeti un sarunu biedrs tos atbīda tālāk no sevis, arī tad varam domāt par viņa negatīvo attieksmi pret mums.
Par pozitīvu partnera attieksmi liecina kāju pabīdīšana uz priekšu, noapaļotu lūpu pastiepšana, pacelta īkšķa rādīšana, mēles gala izšaušana, dažādu priekšmetu piebīdīšana sev tuvāk, ceļgala glaudīšana, roku berzēšana.
Pētot ķermeņa valodu, nedrīkst kādu atsevišķu žestu skaidrot atrauti no citiem žestiem, ir jāņem vērā žestu kombinācijas. Tāpat kā jebkura valoda sastāv no vārdiem, teikumiem un pieturas zīmēm, arī katrs žests ir atsevišķs vārds, un vārdam var būt vairākas nozīmes. Tikai savienojot vārdus teikumā, ir iespējams saprast tā nozīmi konkrētajā tekstā.
Izskaidrojot ţestus, ir jâňem vçrâ arî apkârtçjie apstâkďi t.i. visi ţesti jâaplűko kontekstâ ar attiecîgo situâciju. Piemçram, ja kâds aukstâ ziemas dienâ sçţ autobusa pieturâ ar cieđi sakrustotâm rokâm un kâjâm un nolaistu zodu, tas visticamâk nozîmç, ka đis cilvçks ir nosalis, nevis ieňçmis aizsardzîbas pozu. Ja turpretî cilvçks lieto tos pađus ţestus, kad jűs sçţat viňam pretî pie galda, đâda poza pareizi jâskaidro, kâ đî cilvçka negatîva vai aizsardzîbas attieksme pret situâciju.
Alans Pīzs žestus iedala pēc to nozīmes, ko cilvēks attiecīgajā situācijā vēlas ar tiem "pateikt", vai arī konkrētas ķermeņa daļas žestus. Tie ir: plaukstu žesti, roku žesti, pie sejas pieliktu roku žesti, roku un kāju barjeras, acu signāli, flirta žesti un signāli, teritorijas un īpašuma žesti utt.
Ţesti palîdz akcentçt verbâlo informâciju un ir ďoti uzskatâmi, tâdçď parasti partneris tos uztver emocionâli neitrâli vai pat labvçlîgi. Taču ţestu pârpilnîba spçj radît nedaudz rezervçtu, varbűt pat nicinođu saskarsmes partnera attieksmi. Daudzi ţesti ir pârâk autoritâri, to nolűks- saskarsmes kontrole un regulçđana.
Pozas līdzīgi žestiem liecina par attieksmi pret saskarsmes partneri, kā arī par paša cilvēka emocionālo stāvokli. Psiholoģijā pozas iedala: atvērtajās un slēgtajās.
§  Atvērtās pozās stāja ir brīva un atraisīta; īpašas pazīmes- atsegtas plaukstu iekšpuses un "atvērtas" visas viegli ievainojamās ķermeņa vietas- vēders, krūtis, kakls. Sēžot kājas izstieptas uz priekšu, rokas virs galda, ķermenis saliekts uz priekšu. Šīs pozas parasti tiek interpretētas kā uzticības, piekrišanas, labvēlības, psiholoģiskā komforta pozas.
§  Slēgtās pozas raksturīgas ar to, ka cilvēks kaut kā cenšas aizsegt ķermeņa augšdaļu un savus svarīgākos orgānus- sirdi, plaušas, krūtis. Mēģina ieņemt pēc iespējas mazāk vietas telpā. Šādā pozā rokas parasti ir sakrustotas uz krūtīm, nereti sakrustotas ir arī kājas. Par noslēgšanos liecina arī sakrampēti pirksti klēpī vai aiz muguras, ķermeņa atliekšana atpakaļ. Slēgtās pozas saskarsmē parasti tiek uztvertas kā nepiekrišana, neuzticība, noraidījums, opozīcija, pretošanās, kritika vai pat baiļu un nedrošības izpausme. Slēgtā poza tiek interpretēta kā psiholoģiskā diskomforta poza.
Tātad var secināt: ja vēlamies veidot labvēlīgas attiecības ar partneri un veicināt saskarsmi, nepieciešams kontrolēt savu pozu, izvēlēties atvērtās un tuvošanās pozas.
Slēgtajā pozā atrodošos partneri vajadzētu mēģināt "atvērt". Iedot viņam kaut ko paturēt, apskatīt, lai atbrīvotu rokas. Brīvāka poza ar laiku iedarbojas arī uz partnera iekšējo psihisko stāvokli, cilvēks nomierinās, samazinās spriedze.
Manuprāt, ļoti interesanti ir veiktie pētījumi, attiecībā uz cilvēka ietekmēšanu (zemapziņā, protams) ar žestu vai pozu palīdzību, ko sauc par "atspoguļošanu". Žestu kopēšana pat ir tik iedarbīga, ka var ietekmēt cilvēka domas, kādas sarunas iznākumu utt. "Atspoguļošana" principā ir līdzeklis, ar kuru paziņo otram, ka piekrīt viņa idejām un attieksmei. Šāda kopēšana (neapzināta) parasti notiek starp labiem draugiem vai cilvēkiem ar vienādu sabiedrisko stāvokli, starp laulātajiem. Ir novērots, ka svešinieki cītīgi izvairās ieņemt līdzīgas pozas. Atspoguļošanas nozīme tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām atziņām žestu pētīšanā, jo tas ir veids, kādā citi mums paziņo, ka viņi mums piekrīt vai ka mēs viņiem patīkam, vai otrādi. Piemēram, ja darbinieks vēlas panākt acumirklīgu saskaņu un radīt nepiespiestu gaisotni sarunā ar savu priekšnieku, viņam atliek tikai kopēt priekšnieka pozu, lai sasniegtu šo mērķi. Kopēšanas rezultātā otra cilvēka prāts kļūst atvērtāks un atbrīvotāks un viņš redz, ka jūs izprotat viņa viedokli. Tomēr pirms sarunas biedra žestu kopēšanas ir būtiski ņemt vērā attiecības ar šo cilvēku un konkrēto situāciju. Ja tas ir, teiksim, firmas priekšnieks, un viņš izsauc pie sevis darbinieku un sagaida viņu atgāzies krēslā, tādā veidā demonstrēdams savu pārākumu, dominējošo stāvokli vai arī sacensības garu, tad darbiniekam nevajadzētu atdarināt šo priekšnieka pozu, jo tas varētu viņu traucēt un pat apvainot, un ciest nāktos pašam darbiniekam.
Kopējot žestus un pozas saskarsmē ar nepazīstamiem vai mazpazīstamiem cilvēkiem, ir iespējams iegūt viņu simpātijas, viņus pašus atstājot neziņā, kāpēc tas tā ir noticis. Ir pat izveidojusies cilvēku grupa (tā gan nedarbojas pie mums) t.s. "pick- up" vīrieši, kuriem ir speciālas metodes, kā iepazīties vai iekarot jebkuru sievieti. Un tieši šeit viņi plaši pielieto arī "atspoguļošanu". Sieviete vienkārši jūt, ka viņai šis vīrietis sāk iepatikties; viņa pati gan, protams, nenojauš, kāpēc tas tā, bet viņš vienkārši kopē viņas izturēšanos. Tiek izmantoti pat tādi "smalkumi" kā acu mirkšķināšana vienā ritmā un pat elpošana tādā pašā ātrumā kā sieviete. Parasti, izmantojot šo metodi, panākumi esot garantēti.
Mīmika ir savstarpējs partneru emocionālā stāvokļa izpausmes paņēmiens ar smaida, acu kustības, acu piemiegšanas, lūpu sakniebšanas, uzacu konfigurācijas un tml. palīdzību. Mīmika ir visizteiksmīgākā, kaut arī cilvēka apziņai visvairāk pakļautā. Tieši sejā pirmām kārtām atspoguļojas cilvēka emocijas. Galvenās emocijas, ko atspoguļo cilvēka seja, ir prieks, izbrīns, bailes, ciešanas, dusmas, bēdas, riebums vai nicinājums, mīlestība un interese. Mīmiku veido gan iedzimti pamatemociju atspoguļošanas faktori sejā (bailes, prieks, sāpes, izbrīns utt.), gan arī sociālie faktori (piemēram, ja apkalpojošais personāls pieklājīgi smaida klientam, tas ne vienmēr atspoguļo patiesās jūtas).

Visvairāk cilvēka sejā atspoguļotās emocijas var aprakstīt šādi:
§  izbrīns- acis ir plati ieplestas, uzacis paceltas, sejas vaibsti īslaicīgi sastinguši, pierē redzamas horizontālas rievas, lūpu kaktiņi pacelti augšup, mute pavērta;
§  prieku parasti pauž smaids, taču to, vai cilvēks ir patiesi priecīgs, iespējams noteikt arī pēc augšup paceltām uzacīm, silta acu skatiena, priekam raksturīga acu spīduma, dinamiskas un bieži mainīgas sejas izteiksmes, valgām lūpām;
§  ciešanas redzamas, ja mute aizvērta, lūpas var būt pat cieši sakniebtas, lūpu kaktiņi nolaisti, acu forma sašaurināta un skatiens blāvs, uzacis savilktas pieres vidū, uzacu ārējā puse pacelta augšup, pierē ievilktas vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ilglaicīgi sastingusi;
§  nicinājumu izjūtot, mute parasti ir aizvērta, lūpu kaktiņi ir nolaisti, acis sašaurinātas un spīdošas, uz pieres virs deguna vertikālas rievas, sejas izteiksme var būt ļoti dinamiska;
§  naidā mute ir pavērta, bieži vien sašķiebta, lūpu kaktiņi nolaisti un lūpas sasprindzinātas, visa sejas izteiksme ir spriedzes piesātināta, var pat izspīlēties vaigu kauli;
§  bailes redzamas, ja mute ieplesta, lūpu kaktiņi pacelti, acis plati ieplestas, uz pieres horizontālas rievas, sejas izteiksme sastingusi un skatiens neizteiksmīgs vai šausmu pilns.
Viennozīmīgas sakarības starp mīmiku un pārdzīvojamajām emocijām nav. Cilvēks var maskēt savu īsto emocionālo stāvokli ar sejas izteiksmi, zinot mīmikas atbilstību konkrētām emocijām.
Ir izpētīts, ka sejas kreisā un labā puse var atspoguļot cilvēka emocijas atšķirīgi. Smadzeņu kreisā puslode kontrolē runu un intelektuālo darbību, bet labā- vada emocijas un sensoro darbību. Tāpēc sejas labo pusi, attēlojot savu emocionālo stāvokli, cilvēks vairāk kontrolē, bet emocijas, ko pauž sejas kreisā puse, ir grūtāk noslēpt. Turklāt pozitīvās emocijas sejas abās pusēs atspoguļojas apmēram vienādi, bet negatīvās parasti spilgtāk redzamas sejas kreisajā pusē. Sevišķi ekspresīvas ir uzacis un lūpas- cieši sakniebtas lūpas pauž dziļu domīgumu, izliektas- ironiju vai šaubas, pavērtas- izbrīnu, utt.
Sekošana partnera emocionālajām ekspresijām atvieglo mums viņa izpratni, tāpēc, ja vēlas panākt efektīvāku saskarsmi, uzmanīgi jāseko sarunu biedra sejas izteiksmēm. Sieviešu emocionālā ekspresija parasti ir spilgtāka nekā vīriešu, taču jāņem vērā, ka sievietes ir labākas aktrises. Visgrūtāk ir kontaktēties ar cilvēkiem, kuri izvairās no emocionālās ekspresijas vai nav uz to spējīgi, kuriem ir mazkustīgi vaibsti un "akmeņaina" sejas izteiksme. Parasti šādi cilvēki sastopas ar grūtībām un problēmām saskarsmē. Šādā gadījumā lielāka uzmanība jāpievērš citām neverbālās komunikācijas zīmju sistēmām- cilvēka pozai, intonācijai, žestiem.


Runas ekspresija.

Runas ekspresija ietver balss skaļumu, tembru, intonāciju, runas tempu un pauzes, arī smieklus, klepu, šņukstus un krekšķus. Tos, prasmīgi izmantojot, verbālo informāciju iespējams pilnīgi izmainīt. Runas ekspresija palīdz salikt pareizos akcentus un uzsvērt vajadzīgās nianses. Ekspresija ļoti skaidri parāda emocionālās noturības un tolerances pakāpi. Pareizi un prasmīgi lietota runas ekspresija liecina par iekšēju stabilitāti un pašpārliecību.
Daţi psihologi uzskata, ka intonâcija nodod apmçram 40% no visas neverbâlâs informâcijas. Ir trîs galvenie intonâcijas veidi, kurus cilvçki izmanto saskarsmç:
§  bikla, nedroša, lūdzoša, nepārliecināta;
§  lietišķi uzstājīga, noteikta, pārliecināta;
§  agresīva, nosodoša, apsūdzoša, uzbrūkoša.
Runas intonācija izsaka cilvēka pašizjūtu saskarsmē un viņa attieksmi pret partneri. Biklā, nedrošā intonācija var liecināt par sarunas biedra zemu pašvērtējumu, nepārliecinātību par saviem spēkiem, vainas un baiļu izjūtu. Agresīvā, apsūdzošā intonācija pauž varas apziņu, uzsver augstāku statusu, bet var būt arī naida un izmisuma izpausme. Lietišķi uzstājīgā intonācija norāda uz pašcieņu un cieņu pret partneri, kuru mēs uzskatām par līdzvērtīgu, saprātīgu un mūsu kontaktu vērtu. Reālajās saskarsmes situācijās cilvēki izmanto visas nosauktās intonācijas, un katra no tām var izrādīties produktīva noteiktos apstākļos, viss atkarīgs no konkrētā partnera un situācijas. Tikai jāņem vērā, ka biklo intonāciju nedelikāts partneris var interpretēt kā bezspēka izpausmi un censties iegūt psiholoģiskas vai citas "dividendes" uz mūsu rēķina. Agresīvā intonācija var aizvainot cilvēku un radīt atbildes agresiju un saskarsmes neveiksmi. Jebkurā situācijā vismazāk riskanta ir lietišķā intonācija, kura sevišķi ieteicama, kārtojot dažādus darījumus.


Empātija.

Saskarsmē empātijai ir liela nozīme. Emātija ir spēja sajust saskarsmes partnera iekšējo stāvokli un rēķināties ar to. Tas nozīme spēju novērtēt situāciju no partnera viedokļa.
Neverbālajā saskarsmē vairāk ir jārunā par emocionālo kontaktu. Bieži vien tam ir izšķirošā nozīme saskarsmes sākumposmā. Labvēlīgu emocionālo kontaktu veidošanos būtiski ietekmē partnera fiziskā pievilcība, izturēšanās stils un manieres, arī kompetence, sociālais statuss, nodarbošanās un spēja izturēties dabiski. Cilvēku savstarpējās attiecībās emocionālo kontaktu veido arī balss tembrs, intonācija, citi balss parametri, smaids un paštēls- sevis "piedāvāšanas" stils. Arī veiksmīga rīcība kritiskās situācijās cilvēkā var radīt cieņu pret sevi un vairot pievilcību, radot augsni labākam emocionālam kontaktam. Simpātijas veidojas gan vienpusēji, gan abpusēji- parasti pēdējais gadījums ir iespējams tad, ja partneru kopīgai darbībai ir kooperācijas raksturs. Negatīvs saskarsmes emocionālais raksturojums visbiežāk rodas konkurences attiecībās, tādēļ svarīgs faktors savstarpēju simpātiju izveidošanā ir kopīga darbība, kas nozīmīga abiem saskarsmes partneriem.

Informācijas apmaiņa ar ķermeņa valodas palīdzību notiek jau vairāk kā miljons gadu, taču zinātniski tā ir tikusi pētīta apmēram pēdējo divdesmit gadu laikā; tā kļuva populāra mūsu gadsimta 70. gadu vidū. Tās iespaids un nozīme cilvēku savstarpējās saprašanās jomā ar laiku varētu kļūt par obligātās izglītības sastāvdaļu.
Studējot literatūru par neverbālo saskarsmi, man tā likās ļoti interesants temats arī tālākai tās apgūšanai. Ir interesanti vērot apkārtējos, salīdzināt viņu vārdus ar neverbālajam izpausmēm, saprast cik patiesībā bieži mēs nerunājam to, ko domājam, un ar žestiem bieži vien pasakām pat vairāk. Tik daudz ko uzzinot par šo saskarsmes veidu, dažreiz pat liekas dīvaini, kā agrāk varēju tam nepievērst nekādu uzmanību.



Izmantotā literatūra.

1. Vorobjovs A. Psiholoģijas pamati.- R. 1996.- 176.- 179. lpp.
2. Omārova S. Cilvēks runā ar cilvēku.- R. 1998.- 54.- 67. lpp.
3. Kupčs. J. Saskarsmes būtība. R. 1997. 43.- 53. lpp.
4. Pīzs A. Ķermeņa valoda. R. 1995.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru