Eseja pa nāves tēmu

Mārča Nēliusa darbs saskarsmes ētikā

Eseja pa nāves tēmu.

Nāve vienmēr un visur ir nodarbinājusi un saistījusi cilvēku prātus. Tas ir noslēpumainības apgabals, kuru līdz galam cilvēki nekad neiepazīs. Izsmeļošas atbildes nav un arī nebūs, vienīgi tas, ka organisms pārstāj funkcionēt, līdz ar ko dzīvā būtne vairs nav dzīva, tātad nespēj vairs pildīt savu lomu dzīvajā pasaulē. Medicīna spēja aprakstīt sindromus un stāvokļus, kas piemeklē cilvēka organismu mirstot, bet to, ko piedzīvo pats cilvēks mirstot, to viņš paņem līdzi, tā arī nespēdams nodot citiem savas sajūtas. Ir tādi, kas izskaidrojumus par nāves izjūtām meklē to cilvēku teiktajā, kas pārdzīvojuši klīnisko nāvi, bet šeit tāpat nav vienojošu skaidrību, jo cilvēki to pārdzīvo katrs savādāk, ja arī ir kas kopīgs, tad tomēr cilvēks nav nomiris pilnīgi- līdz galam- tad, kad vairs nav iespējama atgriešanās dzīvo pasaulē.

Nāve, kā dzīves fons,- kā tas, kas dzīvi tiešām padara dzīvu, interesējusi praktiski katru filosofu. Saka pat, ka filosofa dzīve vainagojas ar nāvi. Tādēļ par šo tematiku varētu savākt varen plašu materiālu. Seneka kādā no savām vēstulēm Lucīlijam raksta: “…mēs tiekam gan iedegti, gan nodzēsti. Starplaikā šo to jūtam, bet pirms un pēc tam ir dziļš miers. Ja nemaldos, mans Lucīlij, kļūdāmies uzskatīdami, ka nāve mums vēl ir priekšā, jo tā jau ir bijusi un būs pēc mums. Kas bijis pirms mums- tā arī ir nāve.” Seneka tā saka, balstoties uz pasaules uztveri pretstatos, izmantodams opozīciju dzīvība-nāve. Par nāvi sākam domāt tad, kad paši nonākam situācijās, kad tā mums bijusi pavisam tuvu, vai nav iespējams vairs to novērst. Seneka rakstīja šo vēstuli Lucīlijam, kad bija smagi slims ar astmu un gatavojās aiziet no šīs pasaules. Viņš bija stoiķis un  atbilstoši stoiķu uzskatiem par tikumisku dzīvi, viņš arī šajā situācijā centās saglabāt mierīgu un cieņas pilnu attieksmi neizbēgamā priekšā. “Ja tas ir kas mokošs, tam katrā ziņā tāpat bija jābūt arī pirms tam, pirms ieraudzījām dienas gaismu. Taču nekādas ciešanas tad nejutām”, tā Seneka. Grūti spriest, vai jutām vai neko nejutām- varbūt vienkārši mūsu pieredze nesniedzas pirms dzimšanas, ja tāda vispār pirms tam pastāv. Jo, ja pieredzi piesaistām dzīvei, varam teikt, ka nāvei ar pieredzi nav nekā kopīga, atkal izejot no opozīcijas dzīvība-nāve. Nozīmīgāk liekas tas, ka baidāmies no nāves, tādēļ ka to nezinām un nepazīstam - tā ir kārtējā cilvēciskā vājība- baidīties no nezināmā, jo kādēļ gan baidīties no tā, ko nezinām- labāk uzmanīties no lietām, kuras mums ir pazīstamas, bet nodevīgas. Šajā vēstulē, kurā domātājs raksta par nāvi, viņš pieskaras gudrības tikumam: “Gudrais neļaujas nepieciešamībai, jo pats vēlas to, uz ko tā viņu piespiedīs.”

Tātad nāvei ir cieša saistība ar tikumiem. Tie visspilgtāk izpaužas ekstremālās situācijās, kas vislielākajā mērā saistītas ar nāvi. Igors Šuvajevs savā darbā “Prelūdijas” aicina domāt par to kas ir neizbēgams ikkatram: “Nāve vienmēr ir notikums, kas ļauj, bet dažkārt vienkārši liek mainīt dzīves režīmu, attieksmi pret pasauli, cilvēkiem un sevi. Pārdomas par nāvi intensificē cilvēka dzīvi, jo viņš vienkārši atskārš, ka ir galīgs. …. Pārdomas no nāves atsvabina no savtīgiem apsvērumiem, izbrīvē no sadzīviskās kņadas un pievērš būtiskajam. Cilvēks gūst stāju, savu seju. Šīs pārdomas organizē cilvēku, neļauj pārejošam gūt pārsvaru pār nepārejošo, ļauj rīkoties pašatbildīgi. Lai arī cilvēka eksistences jēga atklājas viņa rīcībā, pilnībā to izgaismo tikai nāve. Garšu un krāsainību dzīvei atklāj tikai nāve.” Tas nozīmē, ka nevajag vienmēr nokļūt situācijas priekšā, kas mūs piespiedīs domāt par nāvi, bet pašiem jāpievērš tai uzmanību un jāpievērš tai cieņpilnu attieksmi, jo, kā gan mēs varam novērtēt dzīvi, ja nenovērtējam un nedomājam par nāvi. Tālāk savā darbā filosofs raksta: “Nāve nav notikums, kas sagaidāms vienīgi dzīves beigās. Dzīve norisinās uz nāves, tās tūlītējās iespējamības fona. ….Nāve vedina dzīvot spriegu dzīvi, ik brīdi būt gatavam to pieņemt. Turklāt pieņemt tā, lai nebūtu jānožēlo nodzīvotā dzīve.”

Kā jau augstāk minēts, nevīžīga un nevērīga attieksme pret nāvi noved pie tādas pašas attieksmes pret dzīvi. Maija Kūle savā rakstā “Mūžs, dzīvība un nāve” runā ar sarūgtinājumu: “Dzīvība mūsu sabiedrībā nav svēta, nāve neiedveš godbijību, mūžs šajos reformu laikos ļoti bieži nevar rast piepildījumu. Tikpat kā izzudušas tādas vispārcilvēciskās vērtības kā cieņa, līdzjūtība, pašsavaldīšanās, taisnīgums. …Dīvaini- lielākās daļas cilvēku uzskati par nāvi ir tiktāl vienkāršojušies, ka viņu acīs nāve nepiešķir cilvēkam citu statusu- neaizskaramību, mūžīgumu, atbrīvotību no jebkādām sociālām lomām un saistībām …Sociālā loma dzīvo ilgāk nekā pats cilvēks. Tas ir modernās sabiedrības paradokss.” Tā visa pamatā pēc autores domām ir empātijas (spējas iejusties otra ādā) jūtu trūkums, kā arī greizas attieksmes pret dzīvi un nāvi trūkums. Nākas šim viedoklim pilnībā piekrist.

Mūsdienu sabiedrībā aplams uzskats ir par nāves cēloni- arvien biežāk uzskata, ka nāves cēlonis ir slimība nevis pati dzīve. Maija Kūle raksta: “Nāve ir ieguvusi sociāli praktiskas, finansiālas un medicīniskas darbības nozīmi, lielā mērā zaudējot eksistenciālu, dzīvi rezumējošu jēgu. Nāve saistās ar slimībām, zālēm, ķermeņa vājumu nevis dzīvi.” No kā tālāk izriet secinājums: “Mūsdienu medicīna galvenokārt ārstē slimības nevis cilvēkus. Agrāk nāvi uzskatīja par dzīves sastāvdaļu, tagad tas tā vairs nav. Kā gan var pieņemt un domāt par kaut ko, izturēties ar cieņu un godbijību pret to, kas nav dzīves sastāvdaļa. Atkal un atkal jāatkārto, ka nav iespējama dzīve bez nāves.

Līdz šim tika runāts par nāvi kā cilvēka mūža noslēguma aktu un ar to saistītajām izjūtām un pārdzīvojumu. Bet nāve tikpat labi var būt simboliska. Var nomirt mīlestība, draudzība, cilvēkā var nomirt kādas sliktas īpašības un viņš var “pārdzimt”. Kā saka Igors Šuvajevs savā augstākminētajā darbā, nepieciešams nomirt pavisam un apglabāt mirušos, piemēram, ja mīlestība mirusi, tad nav ko tās vārdā vienam otru apgrūtināt. Dzīves sprieguma dēļ nedrīkst mirstīties, bet ir jāmirst pavisam, jāveic pienācīga “apbedīšana”, lai mirušie netraucētu dzīvot.

Tagad ļoti aktuāla ir pašnāvības problēma saistībā ar eitanāziju, kas pagaidām tiek plaši apspriesta gan pasaulē, gan mūsu zemē. Visiem ir zināma Albēra Kamī slavenā frāze: “Ir tikai viens patiesi nopietns filosofijas jautājums- pašnāvība”. Atsaucoties uz Igora Šuvajeva “Prelūdijām”, gribas teikt, ka pašnāvība tiešām ir “cilvēka pēdējais arguments, tādēļ viņa rīcība ir jārespektē. Tā ir bijusi viņa pēdējā izvēle, un mums nav tiesības pieņemt kaut kādus viennozīmīgus spriedumus par to. Filosofs runā arī par filosofijā izsenis izstrādāto un pielietoto ars moriendi- mākslu nomirt. Tā paredz un ietver sevī vingrināšanos miršanā, lai īstajā brīdī varētu aiziet no šīs pasaules- tā, lai tā būtu “apzināta” izvēle. Jāpiekrīt, ka tā patiesi ir māksla- saprast, kad tev jāaiziet, izdarīt pareizo izvēli, lai nāve patiesi būtu pēdējais arguments, nevis atņemt dzīvību tevi spiež apstākļi, bet tu domā, ka izdari savu izvēli. Tiesības uz savu nāvi ir tiesības uz savu pilnvērtīgu dzīvi.

Tātad, nāve ir katra cilvēka dzīves sastāvdaļa, vai viņš to vēlas redzēt vai nē. Tā saspriego dzīvi un padara to par to, kas tā patiesi ir. Apzinoties, ka esam galīgi, gūstam godbijību pret dzīvi, cenšamies no tās ņemt pēc iespējas vairāk, tiecoties dzīvot tikumisku dzīvi. Saprotot savas nāves iespējamību un pārdzīvojot tās klātesamību, izprotam arī citus, tādējādi respektējot (pozitīvā nozīmē) viņu rīcību un izvēli un saprotot kopīgās eksistences nozīmīgumu. Nāve galu galā ir sabiedrības sakārtotības garants.

Izmantotā literatūra:

Igors Šuvajevs “Prelūdijas”- Intelekts, Rīga, 1998.gads

Maija Kūle “Mūžs, dzīvība, nāve”- Vērmaņparks, 1996.gads

Lūcijs Annijs Seneka “Vēstules Lucīlijam par ētiku”