Ētika, tehnika un risks

Ētika, tehnika un risks

 

Ievads.

Tehnika, tehnoloģijas nemitīgi attīstās. Nemitīgi pieaug arī to izmantošanas iespējas. Pati par sevi kāda metode, tehnika, tehnoloģija neizraisa ētiskas dabas diskusiju. Tā sākas tad, kad cilvēks sāk jaunatklājumus izmantot kāda sava mērķa vai nodoma sasniegšanai. Kā, kādam nolūkam viņš tos izmantos? Cik tas būs kaitīgi, nekaitīgi, noderīgi, nenoderīgi, ietekmējoši, neietekmējoši attiecībā pret viņu pašu? Pret sabiedrību? Jautājumi apsteidz cits citu. Tādējādi, ētikas pārdomas blakus ekonomiskām, politiskām, ekoloģiskām u.c. nepieciešamas, lai gūtu pilnīgāku pamatojumu un attaisnojumu jebkurai darbībai arvien straujāk pieaugošajā jauno tehnoloģiju laukā.

Ekonomikas loma ar tehniku un tehnoloģijām saistītos jautājumos ir milzīga. Nerunājot jau par to, ka tā pati lielā mērā ierosina tehnikas attīstību, ekonomika sasaista ražotāju, pakalpojumu sniedzēju ar gala patērētāju- tādējādi nonākot līdz saistībām visas sabiedrības mērogā. Tādēļ jāievēro liela piesardzība, jaunu tehnoloģiju un tehniku ievedot un izmantojot ekonomisko aktivitāšu procesos.

Ētika un tehnika.

Runājot par ētiku saistībā ar tehniku, galvenais ir laika faktors. Nepieciešama ir domāšana ar tālu skatu nākotnē- stratēģiskajā plāksnē.

Par piemēru var ņemt, teiksim, gēnu tehnoloģijas. Šeit skaidri jo skaidri redzams, ka nedrīkst pamatīgas, ilglaicīgas domāšanas vietā aprobežoties ar tiekšanos pēc ātras peļņas. Bieži ir nepieciešamas grūti apstrādājamas, sevišķi laikietilpīgas koncepcijas.

Būtu arī  nepareizi lieki diskutēt par to, cik šādas tehnoloģijas ir bīstamas, un kādus draudus slēpj sevī to nepareiza izmantošana. Tas, protams, ir nepieciešams, taču nedrīkst piemirst arī pozitīvos aspektus- piemēram, tie varētu būt slimību, peimēram, HIV vīrusa ārstēšanas iespējas nākotnē. Ļoti svarīgi tādēļ radīt pareizus rāmja nosacījumus- gan no likumdošanas, gan ētiskās puses, balstoties uz kuriem, varētu iemācīties apieties ar jaunajām tehnoloģijām un to draudu potenciāliem. Citiem vārdiem- ir jārūpējas par to, lai cilvēki šajā sfērā rīkotos pēc noteiktām darbības shēmām un metodēm.

Ilglaicīgs koncepts atbilst uzņēmuma ilglaicīgai darbošanās, kas parasti ir uzņēmējdarbības definīcijas pamatā. Toties šādai darbībai jābūt arī saimnieciskai- bez zaudējumiem un peļņu nesošai, tādēļ ilglaicīga plānošana, lai attīstītu kādu metodi tajā pašā gēnu tehnoloģijas jomā būs sarežģīta un visai trausla.

Katrs normāls uzņēmējs saprot, ka viņam nepieciešams panākt. lai viņa klienti būtu apmierināti. Tas nodrošina ilgstošu piedāvājumu. Pārtikas produkti tiek uzlaboti, jo klients vēlas, lai tie tik ātri nebojājas, lai tie izskatītos un garšotu labāk utt. Tiek piedāvāti paģērbi no mākslīgām ādām, jo dabīgie ir par dārgu vai tiem nav vienas vai otras īpašības. Toties daudz kas, ko cilvēks dara ir saistīts ar risku. Visam ir savas gaišās un ēnas puses. Piemēram, augu aizsardzības līdzekļi, ko izmanto lauksaimniecībā bieži grūti dabā pārveidojas, lai vēlāk kļūtu nekaitīgi. Tāpat tas ir ar iepakojumiem, izplūdes gāzēm, indīgām vielām, kuru kaitīgo iedarbību un pārstrādi zinātne vēl nav paguvusi apgūt. Kā lai tagad izlemj, kas atbildīgs par produktu ražošanu, kas cilvēkam tik nepieciešami? Pie šī jautājuma atgriezīsimies vēlāk.

Ētika un risks.

Kā jau augstāk minēts, viss, ko cilvēks dara, kaut kādā mērā ir riskants. Riska veids un mērs atsevišķiem cilvēkiem un situācijām ir dažāds. Toties nevar noliegt, ka mēs vienmēr cenšamies risku samazināt vai pat pilnībā no tā izvairīties. No riska pilnībā izvairīties  varbūt nav iespējams, taču, to kontrolējot, pārveidojot, var panākt situāciju, ka tā iespējamās negatīvās sekas var ievirzīt drošākā gultnē.

Par piemēru šoreiz ņemsim farmācijas nozari. Lai izveidotu jaunas zāles, jāpieraksta papīru kalni vai pietiekami daudz datorinformācijas vienību ar pētījumu dokumentiem. Tomēr var gadīties, ka jaunākajām zālēm dzīvojot tirgū apstākļi tā sakrīt, ka, tās lietojot, nāks gaismā kāda blakusiedarbība. Tad var prasīt, kāpēc tieši šis konkrētais aspekts nav pietiekami sīki izpētīts. Tagad ASV jau jūtama cita tendence- tiek jautāts: “Kāpēc šīs zāles nav parādījušās jau agrāk? Būtu daudz ciešanu novērsušas!” Jau atkal divas monētas puses! Ētikas jautājumi saistībā ar riska mēru farmācijas kompānijām jāuzdod katru dienu. Un tas attiecas ne tikai uz šāda veida uzņēmumiem.

Cits piemērs. Ja jāpieņem lēmums, lai kādu ierīci celtu Reinas tektoniskajā kapā (vieta, kur zemestrīces iespējamība ir izcili niecīga), tad iespēja, ka notiks kaut cik ievērojama zemes kustēšanās ir apmēram 10^-8 jeb vienu reizi 100 miljonos gadu. Ja šo skaitli pieņem kā “pasargātu no zemestrīces”, tad atbilde var būt tikai viena: vai mēs gribam vai negribam uzņemties šo zemestrīces risku. Šo jautājumu iespējams paplašināt: ja mēs ceļam ierīci “pasargātu no zemestrīces”, tā, iespējams, izmaksās tik dārgi, ka  neviens nevarēs radīto produktu nopirkt. Līdz ar ko mums jāizšķiras, vai uzņemties mazu, tuvu nullei, bet tomēr risku, vai neražot vispār. Protams, pilnīgi savādāk par risku runātu, ja veidotu, teiksim, zaļu matu krāsu. Šeit uzskatāmi redzama riska relatīvā daba, kā arī atkarība no dažādiem apsvērumiem un apstākļiem.

Riskus jāuzņemas jebkurā gadījumā, kad, piemēram, tiek ražotas jaunas zāles un uztura vielas, lai risinātu veselības un uztura jautājumus trešajās pasaules valstīs. Toties, tam vajadzētu notikt atklāti, sabiedriskā dialogā lietišķi apspriežot visus sasāpējušos, ar risku saistītos jautājumus.

Jebkurā gadījumā skaidri saprotams, ka lielāko daļu atbildības jāuzņemas attiecīgās produkcijas ražotājiem un pakalpojuma sniedzējiem. Šeit paceļas ļoti nozīmīgais informācijas priekšrocības jautājums. Ir vienkārši produkta ražošanu un tirgū laišanu morālā plāksnē novelt uz klientu un teikt, ka tas taču tikai viss pēc viņa vēlmēm. Kompānijas, kas rada produktu pašas visvairāk zina par to, un klienti bieži uzticas tām kvalitātes un citos jautājumos. Uzņēmumam ir jāatbild arī iespējamā trešā, uz ko tas iedarbojas, priekšā.

Tagad pagriezīsim to visu pretējā virzienā- uzņēmumam jāuztur tautsaimniecība- pašam jāizdzīvo un ar motivāciju jāstrādā. Tiecoties pēc atdeves, lai atražotu sevi un augtu, uzņēmumam bieži var rasties grūtības kādu mērķu, piemēram, peļņas un ētisko pamatnostādņu saskaņošanā. Tādēļ aktīvai jābūt arī sabiedrībai, klientiem, citām ieinteresētām personām, piemēram, dabas aizsardzības organizācijām, arodbiedrībām, kontroles institūcijām utt. Diskusijai, piedaloties visām pusēm, ir ļoti liela nozīme. Turklāt, tai  jānorisinās nepārtraukti, ņemot par objektu aktuālos jautājumus un nesaskaņas.

Uz šāda dialoga pamata uzņēmumam tad arī būtu jāizstrādā ilglaicīgas darbības koncepcija, kurā būtu sasvērti ētiskie un ekonomiskie aspekti. Tā tad arī būtu pamatā uzņēmuma atsevišķu lēmumu ētiskai nostādnei. Pārnestā nozīmē to varētu salīdzināt ar mērauklu, kur atliktas orientējoša mēroga iedaļas- cik smalki un ko mērīt, kā sasvērt.

Noslēdzot šīs pārdomas par ētisko virzību tehnikas un ar to saistīto risku laukā, gribētu uzsvērt jau sen zināmo frāzi: “Think global, act local!” (“Domā globāli, darbojies lokāli!”).  Tikai tāda veida rīcība ļaus mums darboties apzinīgi ar atbildību vides, kurā mēs dzīvojam, priekšā, kā arī nākamo paaudžu priekšā!

Izmantotā literatūra:

Meinholf Dierkes und Klaus Zimmermann "Ethik und Geschäft”, Eberhard Weise “Das Prinzip der Verantwortung in Marktwirtschaft”, Betriebswirtschaftlicher Verlag Dr.Th.Gabler GmbH, Wiesbaden, 1991